“Vaidelote” tēlu analīze

“Vaidelote” Tēlu analīze

Lugā „Vaidelote” tiek attēlota Lietuvas, jeb Lietavas (kā tas ir rakstīts lugā) pagātne. Darbība notiek dievu templī un karaļa pilī. Lugā ir trīs galvenie varoņi, ar kuriem ir saistīti visi lugas notikumi – karaļmeita un jaunā vaidelošu audzēkne Mirdza, priesteriene Asja un kunigaikštis Laimons.

Mirdza ir jauna un vēl mīt savā sapņu pasaulē. Viņas draudzene ir svētnīcas priekšniece Asja. Taču negaidot viņas dzīvē ielaužas mīlestība. Par to liecina viņas saruna ar Asju: „Karaļmeita, saki, kas tevim miegu laupa?” „Kad ma

a
an tas tevim jāteic, Asja, ai es pati to nezinu, tāds nemiers mani moka – viss manā būtē cenšas, steidz un trauc.” „Vai to lai tevim saku? Viņu sauc par mīlestību.” Taču uzzinot, ka karalis vēlas Mirdzu izprecināt, viņa, būdama vēl nedaudz naiva un nebūdama gatava pieaugušajai dzīvei, sabīstas. Uz Asjas teikto: „Vai zini, ka karalis, tavs tēvs, un pamāte grib tevi izprecināt?” Mirdza sašutusi atbild: „Ko tu saki? Tu mani izbiedē.” Taču, ieraugot Laimonu, viss mainās. Viņa saprot, ka ir be
e
ez prāta kunigaikštī iemīlējusies: „Cik zema, niecīga pret viņu jūtos. Man krūtīs viļņo vesels bezdibens.” Viņa vēl ir pārāk pašpārliecināta, lepna un vēl nevalda pār savām emocijām. Kad Asja sāk viņu atrunāt no kāzām, Mirdza lepni atbild: „Es iešu atpakaļ uz
z
z svētnīcu. Tēvs, neviens lai nerāda uz tavu meitu, ka tā būtu aizmirsusies.” Mirdza vēl nepazīst cilvēkus un bezgala tiem uzticas. Stāstot Asjai un arī pašam Laimonam par savām jūtām: „Manās krūtīs šām jūtām telpas nav – tur atrodas tik svētas, līksmas saskaņas, kas izplūst kā liesmu strāva, visu pārmākdamas.”, domādama, ka viņai mīļi cilvēki nekad nevarēs pret viņu slikti izturēties, nezin, ka tādējādi pati sev „rok bedri”. Viņa svēti tic, ka Laimons nācis viņai pakaļ, lai aizbēgtu kopā un apprecētos: „Vairs nekavējies un steigsim ātrāk projām no šejienes.” Mīlestības pārņemta, Mirdza pat ir gatava atteikties no savas dievietes, bet tikai ne no Laimona: „Nekāda vara mani nepiespiedīs no viņa atteikties!” Taču, uzzinādama, ka Laimona sirds pieder citai, viņa nespēj tam no
o
oticēt: „Laimon, Laimon, ko tā saka? Tās vārdi manim ausīs dimd un dūc.” Un šajā brīdī viņa pārvēršas par pieaugušu sievieti, kas mīlestības dēļ ir daudz cietusi – viņu ir nodevuši un atstājuši divi viņai vistuvākie cilvēki – Asja un Laimons: „Bet tu – bet tu, tu mani aizvedi no svētnīcas, tu liki manim ticēt.. tu. tu Asju nāci glābt – un es – un es?.” Viņas jūtas krasi mainās un mīlestība sirdī tiek aizstāta ar naidu. No mazās, naivās meitenes Mirdza pārvēršas par pieaugušu, na
a
aidīgu un atriebīgu sievieti: „Teic, mans tēvs, – vai esi tu karalis Lietavā? Teic – vai tev spēks un vara rokā? No pekles sasauc pulkus ļauno garu, ko atriebt un ko sodīt bezdievību tik lielu, negantu, kas pastrādāta pie tavas meitas!!” Tajā brīdī viņa nedomāja par tiem cilvēkiem, kurus mīlēja ar visu sirdi – viņa domāja tikai par sevi un par to ļaunumu, kas tika nodarīts viņai, taču tie divi cilvēki arī bija nelaimīgi. Vienīgais viņu glābiņš bija jūtas, ko tie juta viens pret otru, un šīs jūtas bija viņiem kā atbalsts. Viņa jau ir gatava izpildīt sodu: „Ļauj, lai dievu gribu es izpildu, – man, tikai man pieder ik pilīte no viņu asinīm!”. Taču, kā tas parasti notiek, pagāja neilgs laiks un Mirdza atkal no ļaunas sievietes pārvērtās par svētu, cēlu, augstsirdīgu meiteni. Pārgāja lepnums un viņa „ieskatījās taisnībai acīs”: „Ak, ne par to man kaunēties, ka mīlēju, – ai nē! Bet gan par to, ka sevim piesavināt ar varu gribēju, kas nebij mans, un kaislības man prātus aptumšoja.” un, tomēr tā arī nespēdama panest to kaunu un sāpes, viņa izlemj pati atstāt šo pasauli, pirms tam dāvādama dzīvību divām mīlošām sirdīm: „Tu devi man rokā viņu dzīvību, es dodu to viņiem atpakaļ. Ak, ko es noziedzos, to labprāt gribu par labu griezt un atkal izlīdzināt,” un cēli atstāj šo pasauli, tādējādi atrisinādama visas problēmas – gan to divu mīlestību, gan ziedojumu dieviem, gan kaunu, kas nācis pār karaļa ģimeni, taču ar to pašu parādīdama sava rakstura vājuma – viņa nebija spējīga izturēt šo lielo dzīves pārbaudījumu un izdomā labāk to atstāt.

Savukārt Asja nav tik cēla. Viņa ir vairāk egoistiska – savas mīlestības dēļ Asja ir gatava to meiteni, kuru mīlēja kā pašas meitu, pataisīt nelaimīgu. Viņa tur savu mīlestību pie sevis un ļaunojas uz katru, kas iedrīkstēties nosaukt viņas mīļotā vārdu skaļi. Uz Jautrītes teikto: „Tev, mīļā Mirdziņ, jāredz būtu Laimons, kurš itin kā no kāvu kārtas cēlies,” Asja bargi atbildēja: „Klus’! Pārgalvīgais skuķi, vai tev klājas ņemt mutē tādus vārdus? Par to tu atkal sodu dabūsi.” Un, uzzinot, ka karali taisās savu meitu izprecināt, viņa dreb aiz bailēm, juzdama, ka nelaime ir klāt: „Ha, pirms vēl aizej, saki viņa vārdu!” Uzzinot, ka tas ir viņas mīļotais Laimons, viņa ir gatava darīt visu, kaut tik viņus nešķirtu. Atšķirībā no Mirdzas, viņa jau ir pieaugusi un pieredzējusi sieviete, tādēļ arī viltība viņai piemīt. Nedomādama, ka Mirdza var būt nelaimīga, Asja uzkūda krīvu, lai tas padara karaļmeitu par vaideloti, kam nav tiesību mīlēt, tādējādi atstājot Laimonu brīvu un neprecētu: „Bet ko mums iesākt? Nē, man padoms cits prātā nāk, es runāšu ar krīvu, priekš svētnīcas bij Mirdza novēlēta, tur viņai jāpaliek. Tavs uzdevums ir viņas prātu locīt. Jel rādi, ka tev dievu dota vara.” It kā viņai sāp sirds, dzirdot, ka Mirza ir iemīlējusies: „Man žēl gan Mirdzas, bet vai atpakaļu ņemt, kas iesākts? Nē, to vairs es nevaru.” Asja nav gatava atdot viņai savu laimi. Viņa arī ir laba psiholoģe. Zinādama, ka Mirdza ir labi audzināta, lsaka: „Un tu – vai tu nemaz vairs nezini, kas tevim jādara? Vai visu godu un pienākumu esi aizmirsusi? Rau, karaļmeita it kā aušas skuķe skrej iemīlējusies pakaļ vīrietim!”, tādējādi likdama pieņemt Mirdzai lēmumu palikt pie vaidelotēm. Kaut gan pari priekšniece nav labāka – citus prata nosodīt, bet pati ir vēl vairāk aptraipīta. Bet tomēr, neskatoties uz visu to, mīlestības dēļ Asja ir gatava pārgalvībām: „Ai, tad jel drīz – tūliņ ņem mani līdz!” Viņa neatzīstas, ka nevis Mirdzai bija jāskrien ar Laimonu, bet gan viņai pašai – Asja ir gatava nodot gandrīz vai pašas bērnu sava egoisma un mīlestības dēļ. Beigās, saprazdama, ka nekāda viltība vairs nelīdz, viņa izdomā pateikt Mirdzai patiesību, izrunāties: „Paši karaļi pēc tavas rokas centīsies, ak, daudzkārt par viņu labāku sev vari izvēlēt; man viņš ir viens, tas vienīgais.. ak, atstāj man viņu!”, taču ir jau par vēlu un ar saviem vārdiem viņa Mirdzu nogalina.

Visniecīgākais no visiem šajā lugā man likās tas, kura dēļ izvērsās visa traģēdija – pats Laimons. Fiziski viņš nav pārspējams – viņš ir vinnējis vairākus karus un šķiet ideāls, taču pats ar sevi tā arī nav mācējis tikt galā. No vienas puses, viņš ne pie kā nav vainīgs. Laimons pats ir nelaimīgs –karaļmeita ir viņu iemīlējusi, un karalis pret kunigaikšta gribu izdomāja viņu izprecināt: „Tu manas meitas cienīgs. Par tevi man šaubas nebij, to es pierādu, ka preciniekus jau viņai nosūtīju, to tavā vārdā likdams bildināt.” Taču tā augstprātība, ar kādu viņs izturējās pret Mirdzu, nemaz nevēlēdamies, saprast, ka arī viņa ir nelaimīga, pavisam neliecina viņam par labu. Protams, tas ir cēli, ka savas mīļotās dēļ, viņš gatavs darīt jebko, pat karaļmeitu apmelot un apkaunot: „Es esmu nācis, lai. karaļmeitu aizvestu.” Taču attiecībā pret karali un, protams, pašu karaļmeitu, tas ir nelietīgi un ļauni. Viņs Mirdzu pat neuztvēra kā cienīgu cilvēku: „ Beidz, Asja, tevim priekš viņas nebūs pazemoties, kura par mums tik daudzreiz ir zemāka – un kura ir verdzene tik savām kaislībām.” Arī nebija īsta vīra cienīgi viņa pazemojumi, ko tas vērsa pret Mirdzu: „Nu, vai tu dzirdi, mēs tevi gaidām jau! Jeb vai tu gribi vēl mūs’ mokas pagarināt, priecāties? Ai, tad tu maldies, šinīs vaibstos nav ne sāpju zīmes, tur tik lasāma priekš tevis nicināšana!” Viņš, līdzīgi Asjai, arī ir egoistisks, taču vēl arī ar ļaunuma un ironijas piegaršu.

Manuprāt, pats pozitīvākais tēls šajā lugā ir pati karaļmeita. Kad pienāk soda diena, Mirdza, pēc ilgas pašizcīņas, nogalina nevis Asju un Laimonu, kaut arī viņai bija tiesības to darīt un viņi bija to pelnījuši, bet gan iegrūž dunci SEV krūtīs.