VISS PAR GARŠAUGIEM.
Garšaugi ir bijuši vieni no pirmajiem augiem, ko pirmatnējais cilvēks iepazinis un sācis lietot kopā ar pārējiem produktiem savā uzturā. Cilvēka prātu vienmēr nodarbina pilnvērtīga uztura problēma. Un garšaugiem ir sevišķa nozīme ne tikai ēdienu garšas un smaržas uzlabošanā, bet arī to uzturvērtības bagātināšanā. Tālā senatnē, kad mūsu senči pārtika no medījumiem un zivīm, cilvēki jau pazina un lietoja garšaugus. Vajadzīga tikai neliela, dažkārt niecīga garšvielu piedeva, lai ēdiens kļūtu patīkamāks gan pēc smaržas un garšas, gan pēc izskata un līdz ar to sekmētu ēstgribu, uzlabotu uzņemtās barības sagremošanu. Ir izpētīts, ka daudzas slimības saistītas ar nepilnīgu un neracionālu uzturu. Neracionāla uztura dēļ visvairāk cieš bērnu fiziskā un garīgā attīstība. Pilnvērtīgā uzturā jābūt barojošo vielu pilnam kompleksam. Pilnvērtīgs uzturs sastāv no ūdens, olbaltumvielām, taukiem, ogļhidrātiem, minerālvielām, vitamīniem, fermentiem, ēteriskajām eļļām, organiskajām skābēm, fitoncīdiem, krāsvielām un vēl daudziem citiem savienojumiem. Pareizi komplektēts un garšīgi pagatavots ēdiens ir mūsu veselības pamats. Ja lieto garšvielas, smaržas un garšas ziņā var pagatavot ļoti dažādus ēdienus.
Viena no galvenajām sastāvdaļām garšaugos ir ēteriskās eļļas, kurās ietilpst ļoti daudz sastāvdaļu: eļļas, alkaloīdi, glikozīdi, miecvielas, vitamīni, mikroelementi, flavonoīdi, olbaltumvielas, rūgtvielas, gļotas, organiskās skābes, steroīdi, saponīni, kumarīni. Mūsu audzētajos garšaugos ir liels vitamīnu saturs, taču vēl lielāks tas ir savvaļas garšaugos.
Mājas virtuvē mēs garšaugus lietojam diezgan ierobežotā daudzumā, bet sabiedriskās ēdināšanas iestādēs- pat pavisam maz. Garšaugu trūkst, patērētājs tos nevar nopirkt veikalā pārstrādātā veidā. Mūsu zemē nav organizēta garšaugu audzēšana, nav attīstīta rūpnieciska pārstrādāšana. Tāpēc jo aktuālāka ir garšaugu audzēšana jaunsaimniecībās, nomas un rentes saimniecībās. Garšaugus var audzēt katrā mazdārziņā. Daļu garšaugu, piemēram, lupstāju, estragonu, pētersīļu, seleriju, izopa, gurķu mētras audzēšanu un kopšanu var pat mehanizēt. Garšvielu pulvera, pastas u.c. ražošana var būt ekonomiski izdevīga pat dārzeņu audzēšanas saimniecībām.
VIETAS IZVĒLE UN AUGSNES SAGATAVOŠANA.
Vietas izvēle. Garšaugu audzēšanai piemērotas saulainas, no valdošiem vējiem aizsargātas, trūdvielām bagātas augsnes. Vislabāk tos audzēt pēc tādām kultūrām, kuras saņēmušas organisko mēslojumu. Garšaugi labi aug vieglās smilšmāla augsnēs (pH 6,5- 7,0). Mazāk piemērotas ir kūdras augsnes, jo tās lēnāk iesilst, ir vēsākas, garšaugi tajās lēni attīstās. Ziedēt sāk vasaras nogalē. Bet vasaras nogalē bieži ir nokrišņi, tāpēc grūti ievākt ēteriskām eļļām bagātus garšaugus. Mazāk piemērotas ir arī mazās māla augsnes, it sevišķi sakņu pētersīļu, seleriju un lupstāju audzēšanai, jo šajās augsnēs sakne veidojas ļoti žuburaina ar daudzām sīkām sānsaknēm, un tāda produkcija ir mazāk kvalitatīva. Tāpat mazāk piemērotas ir augsnes ar augstu gruntsūdeni. Tādās augsnēs jāveido paaugstinātas dobes vai vagas.
Augsnes sagatavošana un mēslošana. Augsne garšaugu audzēšanai sagatavojama rudenī. Lielākas platības apstrādā, lietojot traktorvilkmes arklus, bet mazās platībās augsni uzrok ar dārza lāpstu. Augsni cenšas sastrādāt, lai tā būtu irdena 27- 30 cm dziļi. Reizē ar augsnes sastrādāšanu iestrādā arī trūdvielām bagātu mēslojumu. Garšaugiem vispiemērotākie ir satrūdējuši kūtsmēsli, velēnu vai lapu trūdzeme. Atkarībā no augsnes trūdvielu satura orientējošās satrūdējušo kūtsmēslu devas varētu būt 10- 15 kg/m2. Vieglu smilts augšņu ielabošanai var iestrādāt mālu vai neitralizētu, ar barības vielām bagātinātu kūdru. Parasti lieto pakaišu kūdru, kurai vispirms neitralizē skābumu. Ja kūdrai skābums ir pH 4,5- 5,0 robežās, pievieno 4- 6 kg/m3 krīta, vienmērīgi izjaucot, un tad pievieno 2 kg/m3 kompleksā minerālmēslojuma. Šādi sagatavotas, bagātinātas pakaišu kūdras devas ir 15- 20 kg/m2. bagātināto pakaišu kūdru smilts augsnē iestrādā pavasarī- 5- 10 dienas pirms garšaugu sējas vai stādīšanas.
Dēstu audzēšana. Garšaugu sēklas dīgs lēni, dīgsti ir sīki, pēc stādīšanas attīstās lēni, nespēj cieši cīnīties ar nezālēm. Tādēļ ieteicams audzēt dēstus. Dēsta audzēšana ir ļoti svarīga tad, ja vēlas iegūt sēklas, jo ar dēstu iestādītie augi agrāk sāk ziedēt un savlaicīgi nogatavina sēklas. Dēstu audzēšanai iekārto vienslīpuma lecekti. Lecekts apjoms atkarīgs no dēstu daudzuma. Der atcerēties, ka 1 m2 platībā var izaudzēt 200- 220 dēstus. Mazdārziņu vajadzībām lecekti gatavo ar 3- 4 logiem, tā varētu būt 1,5 m plata un 3,20- 4,28 m gara. Lecekts sānu un galu sienu ierobežošanai izmanto 3- 5 cm biezus un 15- 20 cm platus dēļus. Lai palielinātu lecekšu koka daļu izturību, tās pirms iebūvēšanas apstrādā ar antiseptiskām vielām- parasti iegremdē 3% nātrija fluorīda šķīdumā. Konservējošo vielu var uztriept uz koka virsmas. Tas jādara 2- 3 reizes ar 2- 4 stundu pārtraukumu. Gatavojot lecekšu ietvarus, iekšējos stūros pienaglo 3×5 cm klucīšus, lai to iekšējie gali būtu par 5 cm garāki par lecekts sānu apmali. Pēc tam sagatavoto ietvaru var iespiest augsnē. Lecekts ietvaru novieto rietumu- austrumu virzienā, apakšējo malu iespiež augsnē, lai ietvara slīpums būtu 8- 10 grādi pret dienvidiem. Tā iegūst vajadzīgo slīpumu, kas nepieciešams, lai saule lecekti labāk sasildītu. Lecekts nosegšanai izmanto iestiklotus standarta (106×160 cm) loga rāmjus. Stikla vietā var
izmantot arī plastmasas plēvi. Garšaugu dēstus var izmantot arī zem mazgabarīta plastmasas plēvju seguma. Šim nolūkam sagatavo 2 m garas stieples, kuras lokveidīgi ik pēc 80- 100 cm iesprauž virs sagatavotās dobes. Izveidotajam karkasam pārvelk plastmasas plēvi, kuras sānus ierok un nostiprina augsnē. Šādā tuneļveida plēves segumā ir sliktāki vēdināšanas apstākļi, tādēļ saulainās dienās nepieciešams uztīt plēvi tuneļa galos. Izmantojot stikla, plastikāta un organiskā stikla plāksnes, var izveidot arī dažādas sīklecektis. Tās var veidot arī no jebkura izmēra 4 mm biezām stikla plātnēm. Piemēram, neliela daudzuma dēstu izaudzēšanai var pagatavot sīklecekti no 20- 30 cm platām un 80 cm garām stikla plātnēm. Plātnes malas uzmanīgi nedaudz iespiež augsnē un no abām stikla pusēm nostiprina ar koka mietiņiem. Sīklecekti no virsas nosedz ar tādām pašām stikla plātnēm. Audzējot garšaugu dēstus lecektīs vai arī sīklecektīs, nepieciešams sagatavot trūdvielām bagātu substrātu. To gatavo, izmantojot velēnu trūdzemi un neitralizētu kūdru. Substrāta maisījumam sastāvdaļas ņem vienādās attiecībās. Sagatavo substrātu iepilda lecektī pirms dīgstu piķēšanas 15- 18 cm biezā slānī. Šādi sagatavotu substrātu var izmantot arī tad, ja audzē garšaugus podos vai kastēs
DĀRZIŅŠ GARŠAUGIEM.
Garšaugi ir moderna dārza neatņemama sastāvdaļa, neatkarīgi no tā, vai tos kombinē ar citiem dekoratīvajiem augiem, izveido atsevišķu dobi mājas priekšdārziņā vai atpūtas zonā. Tos lieliski var audzēt arī pilsētas dārzā starp puķu dobēm. Balkonu saimnieki garšaugus var audzēt augu traukos kā galveno akcentu balkona apzaļumošanā vai tikai kā papildinājumu citiem augiem.
Augiem vienlīdz nozīmīgas ir gan dekoratīvās īpašības, gan praktiskā pielietojamība. Garšaugu stādījumi apvieno abas – puķu dārza dekoratīvās un sakņu dārza praktiskās – funkcijas. Lai pirmie zaļumi būtu agrāk pavasarī, podiņos tos sēj jau tagad. Ja zaļumus grib papildināt ar dārzeņiem, tad arī tomāti un pipari būtu jāsēj jau šobrīd.
Ja veido dobi tikai no garšaugiem: Svarīgi ievērot mērenību augu izvēlē un daudzumā. ir viens no galvenajiem aspektiem gaumīgas garšvielu dobes izveidošanā, jo dārzam nevajadzētu pārvērsties par garšaugu plantāciju. Garšaugu dobei izvēlas augus, kurus paredzēts izmantot pārtikā vai kuriem ir dekoratīva nozīme dobes kopskata uzlabošanā.
Vienkopus grupē augus ar līdzīgu lapu krāsu, lai dobe neizskatītos raiba un sadrumstalota. Parasti viena veida garšaugus nestāda vienkopus lielā daudzumā, it īpaši, ja dārziņš nav liels.
Dobē izmanto arī raiblapainās garšaugu sugas un šķirnes, kas noder akcentam un kontrastam.
Veidojot garšaugu dobi, to var ierobežot vai sadalīt daļās, izmantojot bukšus, izopus vai lavandas, kas pakļaujas veidojošai apgriešanai. Sevišķi svarīgs norobežojums ir dārzos vai dobēs, kas veidotas pēc regularitātes principa. Garšaugu dobēs, ko veido vairākām augu sugām un šķirnēm, svarīgi izvēlēties augus, kas iekļaujas kopējā plānā, kopskatā radot vienas krāsas un tekstūras fragmentu.
Regulāros dārzos vai dobēs, kur no augiem tiek veidotas mozaīkas, lai nebojātu kopskatu, izvēlas kompaktus augus, nevis tādus, kuri ātri sazarojas un izgāžas.
Ja garšaugi ir regulāra un brīva plānojuma dārza elements, tos var izvēlēties brīvāk: starp regulāri un simetriski izveidotiem celiņiem stāda dažāda garuma, formas un krāsu augus.
(skat. pielik. Nr. 1)
Garšaugu un citu augu kombinācijas: Jāsabalansē krāsu izvēle ar dobē esošajiem augiem. Piemēram, ja dobē dominē zaļie augi, to var lieliski papildināt ar dzeltenzaļajiem vai zilganajiem garšaugiem. Sugas ar sudrabaini pelēkām lapām lieliski izskatās kopā ar augiem, kam ziedi vai lapotne ir zilos, sārtos vai violetos toņos. Blakus ieteicams stādīt augus ar zaļām un dzeltenām vai sudrabainām un purpurkrāsas lapām.
Garšaugus stāda tuvāk celiņam vai gar dobes malām, lai būtu ērtāk tiem piekļūt.
Lai akcentētu stādījumus, lielus garšaugus stāda atsevišķi vai veido no tiem lielākas grupas. Neregulārā dārzā ir lielākas iespējas stādīt dažāda garuma un formas augus nekā regulāra plānojuma dārzā. Garākos augus izmanto skatiena piesaistīšanai, jo tie neizjauc kopskata sabalansētību un krāsu harmoniju.
Garšaugi uz balkona: Svarīgi izvēlēties saderīgas smaržas augus, lai uz balkona būtu patīkami iziet. Tāpat būtiski, lai augi smaržas ziņā nekonkurētu viens ar otru.
Vienā traukā stāda krāsu, smaržas, augšanas prasību ziņā saderīgus augus. Izvēlas dominējošo garšaugu – parasti augumā lielāko un dekorativitātes ziņā efektīgāko, pārējos pakārto tam.
ANĪSS.
(Anisum vulgare)
Auga raksturojums. Anīss ir seleriju dzimtas viengadīgs svešapputes augs. Augšanas sākumā tam izveidojas lapu rozete, bet pēc 30- 40 dienām izveidojas 50- 80 cm augsts, apaļš, augšdaļā zarots stublājs ar ziedkopām. Stublāja lejas daļā lapas ieapaļi sirdsveidīgas, veselas, ar zobainu malu, stublāja vidusdaļā lapas trīsstaraini dalītas, augšējā daļā- trīskārt vai pieckārt dalītas lineārās plūksnās. Ziedi sīki, balti, saliktos čemuros, zied jūnijā, jūlijā. Ziedus apputeksnē bites, kamenes un citi kukaiņi. Auglis 3- 4 mm garš, olveida vai bumbierveida skaldauglis, nogatavojoties sadalās divos skaldeņos. Augļi smaržīgi, ar saldenu garšu. Latvijā tiek audzēts garšaugu kolekcijas stādījumos.
Uzturvērtība un izmantošana. Anīsa augļi satur 3- 6% ēteriskās eļļas, tajos ir anetols, metilhavikols, anīsketons, anīsskābe. Galvenais, kas auglim rada raksturīgo aromātu, ir anetols. Ēterisko eļļu izmanto pārtikas, farmaceitiskajā un parfimērijas rūpniecībā. Zaļajās anīsa lapās ir ap 50 mg% C vitamīna un 3- 5 mg% karotīna. Izmanto augļus (sēklas) un lapas. Veselas vai pulverī samaltas sēklas liek pie maizes un konditorejas izstrādājumiem (tortēm), lieto dzērienu un tēju aromatizēšanai, ievārījumu un dažādu saldo ēdienu pagatavošanā. Svaigas vai kaltētas lapas lieto kā piedevu pie salātiem, kopā ar dillēm un pētersīļiem tās liek uz sviestmaizēm. Sēklas vai noziedējušus čemurus izmanto gurķu un kāpostu skābēšanā, gaļas un zivju konservos. Anīsu pievieno piena un auzu biezputrām, saldajiem ēdieniem, kuru sastāvā ir rīsi, pudiņiem, augļu salātiem, krēmiem, tortēm. Īpatnēju piegaršu anīss dod bietēm, sarkanajiem kāpostiem, gurķiem, burkāniem, kompotiem, it sevišķi tiem, kuru sastāvā ir āboli, plūmes un bumbieri. Anīsa eļļa ietilpst to konfekšu sastāvā, kuras lieto pret klepu. Ar anīsa palīdzību var likvidēt vai mazināt dažādu produktu specifisko, nepatīkamo smaržu vai garšu. Augu eļļu karsē kopā ar anīsa sēklām, pirms gatavošanas ar to aromatizē jēra vai meža dzīvnieku gaļu, zivis. No anīsa sēklām un lauru lapām gatavo pulveri, ar kuru pārkaisa pastētes, citus gaļas izstrādājumus. Medicīnā lieto, ārstējot elpošanas ceļu gļotādas iekaisumu, bronhītu, klepu, aizsmakumu, astmu. Anīsu ieteicams lietot arī pret gremošanas orgānu iekaisumu, pret meteorismu. Tautas medicīnā to lieto ēstgribas un gremošanas veicināšanai, pret vēdergraizēm, piena sekrēcijas veicināšanai. Anīsam ir anestezējoša, dezinficējoša pretiekaisuma iedarbība.
Audzēšanas īpatnības. Anīss vislabāk aug siltā, mitrā vasarā, kad temperatūra ir 22- 25˚C. Sēklas sāk dīgt, kad augsnes temperatūra ir 6- 8˚C. Mitrums visvairāk vajadzīgs sēklu dīgšanas laikā. Pārliecīgs mitrums kaitīgs ziedēšanas laikā, jo tad ziedkopa inficējas ar dažādām slimībām, neizmetas sēklas. Anīsa audzēšanai piemērotas vieglas, auglīgas, neitrālas augsnes. Augsnes mēslošanai izmantojami tikai satrūdējuši kūtsmēsli. Anīss sējams pēc kultūrām, kuras audzēšanas gadā mēslotas ar kūtsmēsliem. Var izmantot arī kūtsmēslu, lapu un kūdras kompostus. Ja nav iespējams izmantot organiskos mēslošanas līdzekļus, rudenī audzēšanas dobē iestrādā 50- 60 g/m2 granulētā superfosfāta un 10- 20 g/m2 kālija hlorīda. Audzēšanas vietu anīsam izvēlas tālāk no burkāniem, jo to apdraud tie paši kaitēkļi, kas bojā burkānus. Sēj mitrā augsnē maija sākumā 25- 30 cm vai 30- 40 cm attālās rindiņās. Rindiņas veido ziemeļu- dienvidu virzienā. Sēklas iestrādā 2- 2,5 cm dziļi. Tās sadīgst pēc 15- 20 dienām. Viena m2 apsēšanai vajadzīgs 2- 3 g sēklu. Lai būtu droša garantija dīgtspēju sēklu ieguvei, anīsu var audzēt arī no dēsta. Sēklas sēj marta vidū siltumnīcās kastiņās, pēc sadīgšanas pārpiķē 7 cm diametra kūdras celulozes podiņos. Pēc dēsta pieradināšanas maija vidū to izstāda dārzā. Galvenie kopšanas darbi augšanas laikā: rindstarpu irdināšana, ravēšana, augu balstīšana, augsnes pieraušana pie stublāja.
Novākšana. Zaļās lapiņas izmantošanai ievāc pēc vajadzības- no jūnija sākuma līdz pat rudenim. Žāvēšanai lapiņas ievāc pirms ziedēšanas. Ievāktās lapiņas žāvē, sasietas slotiņās- bēniņos, verandās, labi vēdinātās istabās. Žāvējot mākslīgi uz eļļas radiatoriem, temperatūra nedrīkst pārsniegt 30- 33˚C. Gatavās sēklas ievāc augusta sākumā vai vidū. Žāvētās lapas un sēklas uzglabā ar metāla vāciņu aiztaisāmos stikla traukos.
Izmantošanas receptes. Anīsa pulveris. Anīsa pulveri gatavo no sēklām: 2 daļas sēklu un 1 daļu lauru lapu. Tās samaļ kafijas dzirnaviņās, samaisa. Pulveri lieto pastētēm, gaļas izstrādājumiem. Rīsu biezputra ar anīsu. Anīsa sēklas pārlej ar siltu ūdeni un ļauj nostāvēt 1 stundu. Pēc mērcēšanas vārīšanas laikā pievieno rīsiem. Izvārītai rīsu biezputrai var izmantot arī anīsa sēklu pulveri, ar ko pārkaisa gatavos rīsus.
BAZILIKS.
(Ocimum basilicum)
Auga raksturojums. Ir pazīstamas vairākas bazilika sugas, piem., eigona baziliks- Ocimum gratissimum, kura ēteriskajās eļļās ir līdz 75% eigenola, kampara baziliks- menthaefolium, sīklapu baziliks. Vairāk tiek audzēts parastais jeb dārza baziliks. Baziliks ir panātru dzimtas viengadīgs svešapputes augs, veido 50- 80 cm augstu, stipri zarotu krūmu. Bazilikam ir labi veidota bārkšu sakņu sistēma, kas labos augšanas apstākļos sniedzas līdz 50 cm dziļumā. Lapas pretējas, ar garu kātu, iegarenas, olveida, zaļas vai violetas, lapu mala sekli vai dziļi robota. Izšķir sīklapainās un liellapainās bazilika varietātes. Lielāks eigenola saturs ir sīklapainā bazilika lapās. Ziedi sīki, balti, sārtbalti vai viegli violeti, izvietoti dzinumu augšējo lapu žāklēs pa 2- 4. ziedēt sāk jūlijā, zied līdz salnām. Augļi- sīki riekstiņi, brūnmelni vai melni. Dīgtspēju saglabā 4- 5 gadus. Audzē vairākas šķirnes. Pēc Bulduru dārzkopības tehnikuma laboratorijas vērojumiem, audzēšanai ieteicama šķirne ‘Melkoļistnij’ (veido 40- 50 cm augstu krūmu ar sīkām, ļoti aromātiskām lapām), šķirne ‘Regan’ (veido 70- 80 cm augstu krūmu, lapas lielas, augšējās jaunās lapas tumši zaļas, ar violetu nokrāsu, pārējās- zaļas), šķirnes ‘Ņikitskij 42’ un ‘Ņikitskij 72’- ar ļoti spēcīgu melno piparu aromātu. Latvijā to audzē garšaugu kolekciju stādījumos.
Uzturvērtība un izmantošana. Baziliks- jau no seniem laikiem plaši audzēts garšaugs, to izmanto ēteriskās eļļas ieguvei, ko savukārt izmanto kulinārijā, parfimērijā, medicīnā u.c. Ēteriskās eļļas saturs bazilika lapās ir līdz 1,5% no zaļās masas svara. Ēteriskās eļļas galvenās sastāvdaļas ir eigenols, kampars un terpēni, kas dod auga lapām krustnagliņu un piparu smaržu un garšu. Bazilika lapās ir 150 mg% P vitamīna, 30- 40 mg% C vitamīna un, 8,7- 9 mg% karotīna. Lieto svaigas un kaltētas bazilika lapiņas, tās liek pie gaļas, zivju, sēņu un gurķu, kabaču un tomātu konserviem, desu un pastēšu aromatizēšanai. Baziliks sevišķi piemērots tomātu salātiem. Smalki sagrieztas svaigas vai kaltētas bazilika lapas kopā ar pētersīļu un diļļu lapām liek uz sviestmaizēm, biezpiena. Pievieno dārzeņu zupām, mērcēm. Neder pie kartupeļiem un pākšaugus saturošiem salātiem. Saderīgs ar koriandra lapām attiecībā 1: 4. bazilika lapas izmanto etiķa un eļļas aromatizēšanai. Baziliks ir ļoti aromātiska garšviela. Bazilika pulveris kopā ar rozmarīna pulveri attiecībā 1: 0,5 aizvieto melnos piparus. Zinātniskā medicīna baziliku ieteic lietot ēstgribas un gremošanas veicināšanai, kā pretiekaisuma līdzekli, ja ir gremošanas trakta iekaisums, meteorisms, elpošanas ceļu iekaisums, klepus. Vienkāršākais lietošanas veids- aromatizēta tēja. Tējas pagatavošanai uz 1 litru ņem 2 tējk. Drogas un aplej ar verdošu ūdeni, ļauj 30 min. Ievilkties un lieto pa 1/4 gl. 3 reizes dienā. Bazilika lapiņas uzlabo darbaspējas, tonizē organismu. Pietiek ar 1- 2 svaigām bazilika lapiņām no rīta (uz sviestmaizes vai citādi), lai gūtu možumu visai darba dienai. Tautas medicīnā lieto arī piena sekrēcijas veicināšanai, ja ir saaukstēšanās, aizsmakums, angīna (skalo kaklu ar tēju), pret zobu sāpēm, pret dažādu kukaiņu dzēlieniem, lieto aromātiskām vannām un kompresēm. Bazilika lapu novārījumu kopā ar nelielu etiķa un sāls devu lieto, ja ir zobu sāpes. Ārēji (svaigu bazilika sulu) lieto grūti dzīstošu brūču un ekzēmu dziedināšanai.
Audzēšanas īpatnības. Baziliks ir siltumprasīgs augs, optimālā augšanas temperatūra- 22- 27˚C. Dārzā izaudzēto dēstu var iestādīt tikai pēc salnām, jūnija pirmās dekādes beigās. Audzēšanai ierādāma no valdošiem vējiem aizsargāta saulaina vieta, tad augu lapās būs vairāk ēteriskās eļļas. Mitruma prasības mērenas, visvairāk mitruma vajadzīgs sēklu dīgšanas laikā un periodā no izstādīšanas dārzā līdz ziedēšanai. Augiem veidojas bagātīgs lapojums, ja augsnē pietiekošā daudzumā ir trūdvielas, tāpēc iestrādā 10- 15 kg/m2 satrūdējušu kūtsmēslu. Fosfora un kālija mēslojumu iestrādā rudenī (50- 60 g/m2), jo minerālvielas sekmē ēterisko eļļu uzkrāšanos lapās. Smagās māla un kūdras augsnes bazilika audzēšanai nav piemērotas. Vēlamai augsnes reakcijai jābūt pH 6,5- 7,2. republikas apstākļos baziliku audzē no dēsta. Dēsta audzēšanu sāk aprīļa sākumā, vēlākais, aprīļa vidū. Sēklas sēj kastītē siltumnīcā. Pēc sadīgšanas dīgstus pārpiķē. Dēstu audzēšanai izmanto augsnes maisījumu, ņem 1 daļu velēnu trūdzemi, 0,5 daļas mēslu trūdzemi un 1 daļu neitralizētu pakaišu kūdru. Lai izaudzētu dēstus 100 m2 apstādīšanai, jāiesēj 5- 7 g sēklu. Ļoti labus dēstus var izaudzēt, ja dīgstus pārpiķē 7 cm diametra kūdras celulozes podiņos. Dēstus līdz izstādīšanai audzē stikla vai plēves seguma siltumnīcā. Labi augušam dēstam jābūt 3- 5 lapu pāriem, lapas 12- 15 cm garas. Pēc pieradināšanas pie ultravioleta apgaismojuma dēstus jūnija pirmās dekādes beigās izstāda dārzā. Stāda 30×30 cm vai 40×25 cm attālumā. Biezā stādījumā augi ir mazāk aromātiski. Bazilika dēstu dārzā jācenšas iestādīt nedaudz dziļāk, nekā tas audzēts podiņā vai kastītē. Tad augi labāk aug, ir noturīgi. No sēklām, kas sētas tieši dārzā, ražu iegūst vēlu, tikai augusta mēnesī, un lapu raža ir stipri zema.
Augšanas laikā irdina augsni, ravē, sausā laikā augus laista. Augšanas laikā augus var bojāt melnkāja un pelēkā puve. Slimos augus labāk izrakt un iznīcināt. No ķimikāliju lietošanas ieteicams atturēties.
Novākšana. Sākot ar jūlija sākumu zaļās lapiņas var izmantot uzturā. Taču galvenais bazilika novākšanas laiks ir ziedēšanas sākumā, kad lapās vislielākais ēterisko eļļu saturs. Der atcerēties seno latviešu gudrību, ka auga virsdaļas ievācamas tad, kad ir jauns, augošs mēness (tad tajās vairāk ēterisko eļļu, kaltējot tās nesabirst, ilgāk saglabājas aromāts). Novāktos augus sasien slotiņās, pakar ēnā, caurvējā. Žāvē, kamēr lapas kļūst trauslas. Pēc tam lapas kopā ar ziedkopu saliek tumša stikla traukos un aiztaisa ar metāla vāku. Plastmasas vāki nav vēlami, jo tad bazilika lapas ātri zaudē aromātu. Resnākās stublāja daļas neizmanto- tajās ēterisko eļļu ir ļoti maz. No 100- 120 augiem var iegūt 200- 300 g žāvētas masas.
Izmantošanas receptes. Salāti ar baziliku. 1- 2 gurķi, 2 ēd.k. sagrieztu bazilika lapiņu, 1 gl. Krējuma, 1 ēd.k. sagrieztu diļļu, sāls pēc garšas. Gurķus nomizo, sagriež gabaliņos, arī zaļumus sīki sagriež. Dārzeņus saliek traukā, pievieno krējumu un samaisa. Pārliek salātu traukā pārkaisa ar diļļu zaļumiem.
DILLES.
(Anethum graveolens)
Auga raksturojums. Dilles ir viengadīgs seleriju dzimtas garšaugs. Veido 120- 150 cm augstu stublāju. Lapas trīskārt vai četrkārt plūksnainas. Ziedi dzelteni, saliktos čemuros. Augļi- skaldaugļi, olveida vai plati eliptiski, plakani, pelēkbrūni. Sāk ziedēt jūnijā, zied līdz septembrim. Sēklas dīgtspēju saglabā 3 gadus. Republikā rajonēta šķirne ‘Armjanskij’, piemērotas arī šķirnes ‘Gribovskij’, ‘Harkovskij 85’, ‘Superdukat OE’, ‘Suhumskij’, tās ir ražīgākas un tik strauji neizzied.
Uzturvērtība un izmantošana. Diļļu lapas bagātīgi satur visas cilvēkam vajadzīgās aktīvās vielas: ēteriskās eļļas, olbaltumvielas, cukurus, minerālvielas, vitamīnus. Zaļajās diļļu lapās ir 150- 180 mg % C vitamīna, 8-12 mg % karotīna, kā arī P, PP un B grupas vitamīni. Īpatnējo aromātu dillēm dod ēteriskās eļļas, to galvenā sastāvdaļa ir karvons (līdz 50%), dillapiols (30%), terpinēns.
Uzturā izmanto gan svaigas, gan žāvētas diļļu lapas. Tās liek pie dažādiem salātiem, zupām, mērcēm, uz sviestmaizēm, pievieno biezpienam. Zaļas vai žāvētas dilles ar visiem ziediem un sēklām izmanto gurķu, tomātu un kāpostu skābēšanā. Dilles lieto arī dažādu garšvielu maisījumos, marinādēs. Dilles uzlabo gaļas garšu, dod pikantumu sieram. Tās var pievienot novārītiem kartupeļiem, jo dilles nedrīkst karsēt- zūd raksturīgais aromāts. Dilles izmanto zivju, mājas putnu cepešiem. Pievieno pie zivju un aknu pastētēm, omletei, ceptām olām. Dilles uzlabo garšu ceptiem kartupeļiem un skābēto kāpostu salātiem. Diļļu lapas žāvē, kopā ar sēklām izmanto pulvera pagatavošanai. No sēklām iegūst eļļu, ko lieto dzērienu, parfimērijas rūpniecībā un medicīnā. Sēklas un žāvētās lapas izmanto ārstniecības tējām. Ārstniecībā dilles lieto ēstgribas, gremošanas un piena sekrēcijas veicināšanai. Zinātniskā medicīna iesaka arī meteorisma gadījumos, pret bezmiegu, kā sāpes remdinošu līdzekli. Tautas medicīnā lieto, ja ir elpošanas ceļu iekaisumi, klepus, ateroskleroze, pret hroniskiem vēdera aizcietējumiem. Ārīgi lieto, ja ir strutojošas brūces, slimas acis (sēklu uzlējumu kompreses). Dilles pazemina arteriālo asinsspiedienu, pastiprina sirds saraušanās spēku, paplašina asinsvadus, palielina dažādu dziedzeru sekrēciju. Sēklu pulvera uzlējumu lieto aknu slimību gadījumos, tas veicina žults izdalīšanos no organisma, uzlabo gremošanas orgānu darbību. No sēklām iegūst ēterisko eļļu, tai piemīt antiseptiskas īpašības.
Audzēšanas īpatnības. Dilles ir aukstumizturīgs garšaugs, labi pacieš salnas. Sēklas sāk dīgt 3˚ C temperatūrā. Optimālā augšanas temperatūra- 18- 19˚ C. Augšanas ziņā dilles ir neizvēlīgas, labāk aug mēreni mitrās, labi iekoptās, neitrālās augsnēs. Trūdvielām nabadzīgās augsnēs var iestrādāt kompostu, nav vēlami svaigi kūtsmēsli. Organiskais mēslojums iestrādājams priekškultūrai, labākie priekšaugi- gurķi, kartupeļi. Sagatavojot augsni, rudenī iestrādā 30- 40 g/m2 kālija hlorīda un 50- 60 g/m2 superfosfāta. Ražas ieguvei dilles sēj agri, tūlīt pēc augsnes atlaišanās. Visagrāko ražu pavasarī var iegūt, ja dilles sēj rudenī, īsi pirms augsnes sasalšanas (oktobra beigās vai novembra sākumā). Lai vasaras mēnešos vienmēr būtu svaigas dilles, tās sēj vairākas reizes- ik pēc 10- 12 dienām. Pēdējo sēju var izdarīt augusta mēneša vidū. Gurķu skābēšanai paredzētās dilles sēj maijā. Piemājas dārzā dilles var sēt starp gurķiem un kāpostiem, tomēr labāk atsevišķā dobē. Sēj 30+ 15+ 15 cm vai 25- 30 cm attālās rindās. Agras ražas novākšanai paredzētajos sējumos, kā arī rudens sējumos augu biezība var būt lielāka, bet sējumos, kur dilles paredzētas gurķu skābēšanai, jāsēj retāk, jo biezā sējumā tās izstīdz un izaug mazāk lapotas. Izsējas norma- 2- 3 g/m2, sējas dziļums vieglās augsnēs- 2- 2,5 cm, smagākās augsnēs- 1,5- 2 cm.
Augšanas laikā galvenie kopšanas darbi: augsnes virskārtas irdināšana, ravēšana, sausā laikā- laistīšana. Laistīšana sevišķi vajadzīga dīgšanas un lapu veidošanas sākumā.
Novākšana. Dilles novāc pēc vajadzības. Uzturā tās var sākt lietot, kad augi ir 5- 10 cm gari. Parasti ražu sāk ievākt pēc 45- 55 dienām, kad diļļu garums ir 15- 25 cm. Gurķu skābēšanai sētās dilles vislabāk novākt, kad sāk attīstīties sēklas, jo tad augā visvairāk ēterisko eļļu. Skābēšanai izmantojamās dilles novāc, izraujot ar visu sakni vai nopļaujot. Novācot jaunās dilles, nedrīkst pieļaut to apvīšanu. Tās var saglabāt svaigas 10- 12 dienas, ja tās pēc novākšanas aprasina ar ūdeni, ietin polietilēna plēvē un novieto ledusskapī 1- 3˚ C temperatūrā. Ja dilles draud pāraugt, tās var žāvēt. Žāvē labi vēdinātā telpā dabiskā vai mākslīgā temperatūrā. Žāvēšanai paredzētos diļļu stublājus vēlams gareniski pārgriezt, tos žāvē temperatūrā, kas nepārsniedz 25- 27˚ C. Izžāvēto produkciju uzglabā stikla traukos.
Izmantošanas receptes. Biezpiens ar dillēm. 50- 100 g biezpiena, 1 gl, krējuma, 2- 3 ēd. k. sagrieztu diļļu, sāls pēc garšas. Sagatavo biezpienu ar krējumu, tad pievieno dilles.
Diļļu mērce. 30 g sviesta, 30 g kviešu miltu, 0,3 l gaļas buljona, sāls pēc garšas, 50 g krējuma, 2- 3 ēd. k. Sasmalcinātu diļļu. Izkausē uz pannas sviestu, pievieno kviešu miltus un buljona šķidrumu. Kad mērces gatavošana tuvojas beigām, pievieno krējumu. Gatavai mērcei pievieno dilles. Mērci pasniedz pie novārītām pupiņām.
Diļļu izvilkums etiķī. Lai izvilkums būtu pietiekami aromātisks, uz 1 l etiķa ņem 500 g sagrieztas, svaigas dilles. Izmanto dilles, kuras sāk ziedēt, vai arī žāvētas dilles. Var pievienot arī citus garšaugus, piemēram, baziliku, estragonu, gurķu mētru, nedaudz paprikas.
KRESSALĀTI.
(Lepidium sativum).
Auga raksturojums. Kressalāti (dārza kreses, dārza cietķērsas) ir viengadīgs kāpostu dzimtas augs. Sākumā augs veido lapu rozeti ar veselām, plūksnainām, gludām, krokainām, zilganzaļām, zaļām vai dzeltenzaļām lapām. Augs ātri veido ziedstublāju, tas ir 60 – 90 cm garš. Ziedi sīki, balti. Auglis- pākstenītis ar divām gaiši brūnām vai sarkanīgām sēklām. Augam nogatavojas sēklas jau pēc 90 – 110 dienām kopš sējas. Tūkstoš sēklu masa- 1,6 – 2 g. sēklas saglabā dīgtspēju 3 – 5 gadus. Latvijā sastopami garšaugu kolekciju sējumos.
Uzturvērtība un izmantošana. Kressalāti ir visātraudzīgākais dārzenis garšaugs. Lapas uzturā var sākt jau izmantot 20.- 25. dienā pēc sējas, diedzētas sēklas – 4 – 5. dienā. Auga galvenā vērtība ir vitamīni. Atklātā laukā audzētiem augiem ir 92 – 164 mg% C vitamīna, 3,7 – 8,6 mg% karotīna un 25 – 129 mg% rutīna. Telpās augošiem augiem – 84 mg% C vitamīna un 2,3 mg% karotīna. Kressalāti satur arī B1, B2, PP vitamīnus un folijskābi. Tieši folijskābe palielina kressalātu vērtību, jo tā regulē asinsradi – hemoglobīna veidošanos, kā arī eritrocītu, leikocītu un trombocītu sintēzi. Tai ir nozīme arī olbaltumvielu un nukleīnskābju sintēzē. Ēterisko eļļu sastāvā ietilpst sēru saturoši savienojumi, tie dod lapām pikantu garšu, kas atgādina mārrutkus. Sēklas satur 50 – 60 % augu eļļas. Bagātīgs ir arī minerālvielu klāsts, visvairāk kālijs – 337 mg %, kalcijs – 65,9 mg %, sērs – 170,0 mg %, fosfors – 65,5 mg %.
Uzturā izmanto svaigas, nepāraugušas lapas un diedzētas sēklas. Kressalātu lapiņas liek uz sviestmaizēm, no tām gatavo salātus, kā piedevu lieto pie citiem dārzeņu salātiem, pie dārzeņu zupām, mērcēm, zivju, gaļas un olu ēdieniem. Zupām, mērcēm kressalātu lapiņas pievieno pirms pasniegšanas galdā. Kressalātu lapiņas ļoti uzlabo ceptu kartupeļu un omletes garšu. Diedzētas sēklas liek uz sviestmaizēm, desas, siera maizītēm, pievieno biezpienam. Kressalātus uzturā var izmantot gandrīz visu gadu, ieteicams lietot regulāri – reizi nedēļā. Ārstniecības nolūkos lieto, ja ir avitaminoze, arī ēstgribas veicināšanai, gremošanas uzlabošanai. Ārīgi (sēklu pulveri) lieto, ārstējot strutojošas brūces.
Audzēšanas īpatnības. Kressalāti ir aukstumizturīgs garšaugs ar īsu veģetācijas periodu. Kad dienas garums pārsniedz 10 stundas vai ir augsta temperatūra, tie ātri veido ziedstublājus un zied. Augi vāji attīstās sausā laikā, pazeminās garšas īpašības. Kressalātus audzē dārzā agri pavasarī, vasaras otrajā pusē var audzēt lecektīs, istabā, verandā un uz balkoniem. Augsnes ziņā kressalāti nav izvēlīgi. Labāk aug un attīstās vieglā augsnē, tai jābūt neitrālai, bagātai ar viegli uzņemamām barības vielām. Kressalātus nedrīkst audzēt pēc kāpostu dzimtas dārzeņiem. Labi padodas sabiezinātos un jauktos sējumos. Kressalātus pavairo ar sēklām. Sēj iespējami agri, tūlīt pēc augsnes atlaišanās. Agrai pavasara sējai dārzā augsni jāsagatavo rudenī. Rudenī iestrādā kompostu – 10 – 15 kg/m2. pēc augsnes uzirdināšanas izveido 100 – 120 cm platu dobi. Nolīdzina dobes virsmu, izveido rindiņas 10 cm citu no citas. Izsēj 2 – 5 g/m2 sēklu, dziļums 0,5 – 1 cm. Kressalātu audzēšanai izmantojamas arī 100 × 10 × 7 cm lielas koka kastes. Tajās iepilda neitralizētu, ar barības vielām bagātinātu pakaišu kūdru. Ja izmantojamās pakaišu kūdras skābums pH 4,5 – 5,0, skābuma neitralizēšanai pievieno 5 – 6 kg/m3 krīta, labi sajauc, papildus pievieno 1,5 – 2 kg/m3 komplekso minerālmēslu. Neitralizēto un barības vielām bagātināto pakaišu kūdru izmanto, ja salātus audzē kastēs, podos, lecektīs. Ja nodarbojas ar kressalātu audzēšanu vairumā, izmanto finiera vai kartona kastītes (10 × 14 cm, 14 × 20 cm, 26 × 28 cm). Sēklas mazajās kastītēs sēj izkliedēti, 1 – 2 g. lai vienmēr būtu svaigi zaļumi, sēju dārzā vai kastītēs atkārto ik pēc 10 – 12 dienām. Audzēšanai piemērota šķirne ‘Uzkoļistnij 3’ ar plūksnaini dalītām lapām. Arī ‘Širokoļistnij’ – ar veselām lapu plātnēm. Šai šķirnei ilgstoša lapu rozetes attīstības fāze, tā tik ātri neveido ziedstublāju. Augšanas laikā augsni irdina, ravē nezāles. Pēc sadīgšanas, kad augiem izveidojusies pirmā īstā lapiņa, tos retina- tad izveidojas kuplāka lapu rozete. Izretinātos augus izmanto uzturā. Sausā un karstā laikā sējumi regulāri jālaista – vismaz 2 lejkannas ūdens uz m2 2 reizes dienā. Sausā un karstā laikā augus vairāk bojā spradži. Taču insekticīdus kaitēkļu apkarošanai lietot nedrīkst. Teicama raža iegūstama tikai rūpīgi koptos sējumos. Spradžu atbaidīšanai lietojams priežu un egļu skuju pulveri vai repelents SM – 87, ar to dīgstus apputina tūlīt pēc sadīgšanas. Apputināšanu atkārto ik pēc 4 – 6 dienām. Spradžu postījumus ierobežo arī regulāra rindstarpu irdināšana, savlaicīga ravēšana, apputināšana ar pelniem, dobes nosegšana ar marli.
Novākšana. Kressalāti uzturā izmantojami jau dīgļlapu fāzē. Masveida ražas ievākšanas sākums – 15 – 20 dienas pēc sējas. Augus nogriež ar šķērēm vai izrauj ar visām saknēm, lai lapu rozete turētos kopā. Ražu ieteicams ievākt agri no rīta. Novākto ražu polietilēna plēves kulītēs 0 – 2˚ C temperatūrā ledusskapī var uzglabāt 5 – 10 dienas.
Izmantošanas receptes. Diedzētas sēklas. Petri platē ieklāj marli, to samitrina un izsēj izkliedēti kressalātu sēklas. Plate ar sēklām jātur 18 – 20˚ C temperatūrā. Diedzēšanas laikā jāraugās, lai marle vienmēr būtu mitra. Sēklas saknist 2 – 3 dienu laikā. Diedzētas sēklas lietojamas, kad dīglīši 0,5 cm gari. Tās lieto uz sviestmaizēm vai pie biezpiena.
Biezpiens ar kressalātiem. 100 g biezpiena, 1/2 gl. Krējuma, 2 – 3 ēd. k. sagrieztu kressalātu lapiņu, sāls pēc garšas. Sagatavo biezpienu ar krējumu, pievieno sīki sagrieztas kressalātu lapiņas.
Gurķi ar kressalātiem. 1 vidēji liels gurķis, 2 ēd. k. sīki sagrieztu diļļu, 1/2 gl. krējuma, 3 ēd. k. sīki sagrieztu kressalātu lapiņu, sāls pēc garšas. Gurķi nomizo, sagriež ripiņās, pievieno krējumu un kressalātu lapiņas, samaisa, pārkaisa ar diļļu zaļumiem.
Kressalātu salāti. 300 g kressalātu lapiņu, 1/2 gl. krējuma, 1 ola, 2 ēd. k. sagrieztu diļļu, sāls pēc garšas. Sīki sakapā cieti novārītu olu, pievieno sagrieztās kressalātu lapiņas, krējumu, samaisa, pārkaisa ar diļļu zaļumiem.
MAJORĀNS.
(Majorana hortensis)
Auga raksturojums. Majorāns jeb desu zāle ir viengadīgs panātru dzimtas garšaugs. Ir pazīstamas divas majorāna varietātes – pēc izcelšanās vietas tas nosaukts par Francijas majorānu un Vācijas majorānu. Francijas majorānam krūms vairāk lapots, ziedstublājs vairāk zarots. Vācijas majorānam krūms mazāk lapots un ziedstublājs garāks, ziedēt sāk agrāk, sēklas nogatavojas agrāk nekā Francijas majorānam. Majorāns veido 40 – 60 cm augstas vairākas zarotas, četršķautņainas vasas brūnā krāsā. Lapas pretējas, vienkāršas, veselas, olveidīgas. Ziedi pelēkzaļu seglapu žāklēs, zaru galos. Tie ir balti un gaiši violeti iesārti. Zied jūlijā, augustā. Auglis – 4 riekstiņi skaldauglis. Sēklas dīgtspēju saglabā 2 gadus.
Savā dzimtenē Vidusjūras piekrastē un Ziemeļāfrikā tas ir daudzgadīgs augs. Republikas apstākļos tas atklātā laukā nepārziemo, tādēļ to audzē kā viengadīgu.
Uzturvērtība un izmantošana. Lapas un jaunie dzinumi satur līdz 44 mg % C vitamīna, līdz 5,5 mg % karotīna un 127 mg % P vitamīna. Raksturīgo smaržu majorānam dod ēteriskā eļļa. Svaigās lapās tā ir 0,3 – 0,5 %, žāvētās – 2 – 3 %. Ēteriskās eļļas sastāvā ietilpst majorāna kampars, terpinēns un terpineols, satur arī miecvielas (4 – 5 %), sveķus, pektīnvielas, pentozānus.
Majorāna lapu pulveri izmanto mājas desu gatavošanā, gurķu, tomātu konservēšanā. Zaļas vai žāvētas lapas uzlabo garšu pīļu un zosu cepešiem, aknu desām. Lietojams uzmanīgi, jo ir viens no aromātiskākajiem garšaugiem. Majorāna pulveri pievieno kartupeļu zupām, ceptiem kartupeļiem, makaroniem ar gaļas mērci, ceptai cūkgaļai un jēra gaļai. Var pievienot zirņu un pupu zupām, zivju un dārzeņu salātiem. Majorānu izmanto kā sāls aizvietotāju diētiskajā uzturā. To var pievienot biezpienam un siera maizītēm, sviestmaizēm.
Ārstniecībā lieto saaukstēšanās gadījumos – sviedrēšanai, ja ir klepus. Ārīgi – ja ir paplašināta vēnas, reimatisms, grūti dzīstošu brūču dziedināšanai.
Audzēšanas īpatnības. Majorāns ir siltumprasīgs garšaugs, tam vajag daudz gaismas un mitruma. Labi majorāns aug vieglā, iekoptā, trūdvielām bagātā augsnē. Vēlamais augsnes pH 6,4 – 6,6. majorānu stāda pēc augiem, kuri iepriekšējā gadā saņēmuši organiskos mēslus. Labākie priekšaugi – kartupeļi, gurķi. Sagatavojot augsni majorāna audzēšanai, rudenī iestrādā 50 – 60 g/m2 kompleksā minerālmēslojuma, pavasarī – 10 – 12 kg satrūdējušu kūtsmēslu. Majorānu pavairo ģeneratīvi – ar sēklām un veģetatīvi – ar spraudeņiem. Sēklas ļoti sīkas, dīgsti sākumā attīstās lēni, ir sīki, tāpēc jāsēj aprīļa vidū siltumnīcā – kastītē vai māla podiņā. Sēklas sadīgst 7 – 10 dienās. Pēc sadīgšanas dīgstus piķē kastītē vai kūdras celulozes podiņos. Izaug ļoti labas kvalitātes dēsti un augs ražo pat sēklas, ja dēstu audzē 7 cm diametra kūdras celulozes podiņos. Dēstu siltumnīcā audzē līdz jūnija sākumam. Pirms uzstādīšanas augus pieradina pie ultravioletā starojuma un āra temperatūras. To vislabāk izdarīt, ja augus ar visiem podiņiem nedēļu pirms stādīšanas pārvieto lecektī. Norūdīšanas sākumā lecektis pastiprināti vēdina. Vēlāk logus pa dienu noņem, lecektis tur vaļā arī pa nakti (izņemot naktis, kad ir salnas). Majorāna audzēšanai izveido 100 cm platu dobi, tos stāda 30 cm attālās rindās 25 cm augu no auga. Mitrās vietās majorānu stāda uz vagu skaustiem. Kad majorānu pavairo ar spraudeņiem, tos griež no dēstiem, kad tiem izveidojušās trīs īstās lapiņas. Dēstiem nogriež galotnes. Galotnes izmanto kā spraudeņus, kurus apsakņo turpat siltumnīcā. Spraudeņus sprauž perlītā, kas iepildīts kastītē 3 – 5 cm biezā slānī. Apsakņošanai var izmantot arī sīkgraudainu tīru upes granti. Spraudeņus var griezt arī no mātes augiem, kuri pārziemojuši siltumnīcā no iepriekšējā gada vasaras stādījumiem. Pirms rudens salnām majorāna augus kopā ar zemes kamolu pārstāda kastēs vai podos un novieto siltumnīcā 12 – 14˚ C temperatūrā. Laista mēreni – pārliecīgā mitrumā un sliktos gaismas apstākļos pārziemošana pasliktinās. Marta vidū augiem dod vairāk ūdens, papildmēslojuma. Kad jaunie dzinumi sasnieguši 6 – 10 cm garumu, tos sāk izmantot spraudeņu apsakņošanai. Podos pārstādītajiem augiem rudenī, pirms salnām, ziemā siltumnīcā ir lieli izkritumi. Drošāk saglabāt majorānu pa ziemu siltumnīcā vai istabā, ja spraudeņus griež no dārzā augošiem augiem augustā un apsakņo lecektī. Kad spraudeņi apsakņojušies, tos pārstāda 7 cm diametra māla podiņos, izvieto siltumnīcā. Šādiem augiem ir labāka ziemošana, jo tie ir jauni, augšana turpinās ziemā arī vājā apgaismojumā. Kad uzlabojas gaismas apstākļi, martā var sākt griezt spraudeņus un apsakņot tos. Majorāna spraudeņi, kas griezti un sprausti jaunā mēnesī, apsakņojas 90 – 95 % apmērā. Augsni pēc iestādīšanas mulčē ar neitralizētu kūdru. Lai iegūtu lielāku ražu, augiem nodrošina vienmērīgu mitrumu, sausā laikā laista mēreni, bet regulāri. Audzēšanas laikā majorāns rūpīgi jākopj.
Novākšana. Ražu var sākt ievākt jūlijā, masveidā novāc, kad augiem sāk parādīties ziedpumpuri. Augus nogriež 6 – 10 cm augstumā virs zemes. Tos sasien nelielās slotiņās, žāvē ēnā, nojumēs vai uz dzīvojamās mājas bēniņiem. Žāvējot mākslīgi, telpās nedrīkst pieļaut temperatūras paaugstināšanos virs 30˚ C. Žāvēto produkciju uzglabā tumšās stikla burkās vai dubultpapīra kulītēs. No 1 m2 var iegūt 500 – 800 g zaļās masas. Žāvētā produkcijā ir 35 – 40 % no zaļās masas ražas.
Izmantošanas receptes. Cepti kartupeļi ar majorānu. Kartupeļus cep eļļā. Kad tie gatavi, saliek šķīvī un pārkaisa ar majorāna pulveri.
Biezpiens ar majorānu. 50 – 100 g biezpiena, 1 gl. krējuma, 1/2 tēj. k. majorāna pulvera. Biezpienam pievieno majorāna pulveri, samaisa. Lieto kopā ar vārītiem kartupeļiem.
MĀRRUTKI.
(Armoracia rusticana)
Auga raksturojums. Mārrutki jeb svētie rutki ir daudzgadīgs kāpostu dzimtas augs. Vienā vietā mārrutkus var audzēt 10 – 15 un vairāk gadu. Ja tos ilgstoši audzē vienā vietā, jaunās saknes veidojas tievas un žuburotas, bet vecajai saknei izveidojas tukšs vidus un ir ļoti sīva garša. Lai iegūtu saknes ar maigāku garšu, mārrutkus audzē vienu gadu; stāda pavasarī un novāc rudenī. Ja audzē kā viengadīgu kultūru, ražas ir zemākas, augs pirmajā augšanas gadā neveido ziedstublāju. Mārrutkiem ir bagātīga lapu rozete, tajā 11 – 16 lapas, tās ir lielas, tumši zaļas, iegareni lancetiskas, ar garu kātu. Ziedstublāju augi veido otrā un visos turpmākajos audzēšanas gados, tas sasniedz 100 – 120 cm garumu. Ziedi balti, smaržīgi, bet tie parasti ir sterili – sēklas neveido. Sakne stipri žuburota, sasniedz 1,5 m un dažreiz pat 5 m garumu. Saknes klātas ar daudzām sakņu spurgaliņām un snaudpumpuriem, no kuriem pēc izstādīšanas veidojas jaunas saknes un lapas. Latvijā mārrutki sākti kultivēt XVI gs. sākumā.
Uzturvērtība un izmantošana. Mārrutku saknēs ir vitamīni, olbaltumvielas, ēteriskā eļļa, fitoncīdi, minerālvielas. Saknē ir 70 – 100 mg % c vitamīna, 1,6 – 2,2 mg % karotīna, 0,07 – 0,09 mg % B1 vitamīna. Ēteriskā eļļa svaigās saknēs ir 50 – 200 mg %, tajās ir glikozīds, sinigrīns, fermenti: oksidāze, peroksidāze, aminoskābes: asparagīns, glutamīns, arginīns. No minerālvielām bagātīgi pārstāvēts kalcijs, kālijs, magnijs, dzelzs, fosfors, varš, organiskais sērs, kurš ietilpst arī sinepju eļļas sastāvā.
Asās, pikantās garšas dēļ mārrutkus lieto kā piedevu pie gaļas, zivju ēdieniem, pievieno gaļas mērcēm, salātiem. Mārrutkus var pievienot majonēzei, biezpienam, skābētu kāpostu salātiem, marinētiem gurķiem, skābētām un marinētām galda bietēm. Rīvētus mārrutkus izmanto kā salātus pie cīsiņiem, bifšteka, ceptas cūkgaļas, vārītas liellopa gaļas, pie kūpināta šķiņķa. Mārrutku garša uzlabojas, ja pievieno cukuru un citronu sulu vai ābolu sulu. Mārrutku sulai ir fitoncīdas īpašības, to lieto pret dažādām slimībām. Saknes izmanto gurķu, tomātu konservēšanai, gaļas un zivju produktu labākai saglabāšanai. Ar mārrutku sulu, kas atšķaidīta 1 : 5, var apsmidzināt burkānus, kāpostus un citus dārzeņus pirms novietošanas pagrabā – tie labāk un ilgstošāk bez bojājumiem saglabājas. Atšķaidīta mārrutku sula lietojama dārzeņu sēklu kodināšanai.
Ārstniecībā mārrutkus lieto, ja ir vitamīnu trūkums. Tos lieto kā vispārīgu spēcinošu un tonizējošu līdzekli, ja ir liela garīgā vai fiziskā slodze. Mārrutkus iesaka pret hepatītu un kolītu, arī profilaktiski pret kuņģa un zarnu iekaisumiem. Ārīgi lieto pret radikulītu, reimatismu, podagru, strutojošu brūču un čūlu ārstēšanā. Ar labām sekmēm var ārstēt iesnas, galvassāpes, angīnu, ieelpojot caur degunu sarīvētu mārrutku izgarojumus. Ja ir zobu sāpes, var sakost zobos mārrutku saknes gabaliņu vai uzlikt uz sāpoša zoba mārrutku sakņu ‹‹putriņu››. Mārrutku sula palīdz pret vasaras raibumiem, to lieto, ja ir pārāk stiprs iedegums, ja ir pinnes. Galvenās ārstējošās vielas ir fitoncīdi un lizocīms, kuram piemīt aktīva antibiotiska iedarbība. Mārrutkiem ir izteikta pretaudzēju aktivitāte.
Audzēšanas īpatnības. Mārrutki ir aukstumizturīgs, mitrumprasīgs augs. Vislabāk tie aug vidēji smagās mālsmilts, trūdvielām saturīgās, ūdenscaurlaidīgās smilšmāla augsnēs. Smagās, blīvās, kā arī pārāk vieglās smilts augsnēs saknes izaug tievas, koksnainas un sīvas. Saknes ieaug ļoti dziļi, stipri piesārņo augsni, jo grūti novākt, augsnē paliek daudz sīko sakņu. Mārrutki aug labi, ja augsnes reakcija pH 6,5. labākie priekšaugi: gurķi, pākšaugi. Mārrutkiem vajadzīga trūdvielām bagāta augsne, tā jāsagatavo jau rudenī. Ja mārrutkus audzē lielākā daudzumā, augsne jāuzar iespējami dziļi, tūlīt pēc kultūrai novākšanas. Nav jābaidās uzvērst virspusē nedzīvo augsnes kārtu, jo zemē bagātīgi jāiestrādā organiskais mēslojums. Atkarībā no augsnes auglības priekš kultūras organiskā mēslojuma deva ir 60 – 70 t/ha. Mazdārziņā augsni uzrok divu lāpstu dziļumā un iestrādā 7 – 10 kg/m2 kūtsmēslu; 50 – 60 g/m2 granulēta superfosfāta un 70 – 80 g/m2 kālija hlorīda. Izmantojams arī komposts. Ja augsne nav sagatavota rudenī, pavasarī nedēļu pirms stādīšanas iestrādā 60 – 70 g/m2 universāla pilnmēslojuma. Mārrutkus pavairo veģetatīvi ar viengadīgiem sakņu dzinumiem. Viengadīgos sakņu dzinumus savāc ražas novākšanas laikā. No divgadīgajām uzturā lietojamām saknēm nogriež viengadīgās, stādīšanai derīgās saknes. Stādīšanai piemērotas ir viengadīgās saknes, kas attīstījušās divgadīgās saknes apakšējā galā. Jāstāda 0,8 – 1,5 cm resnas viengadīgās saknes sašķirotas saknes ieziemo pagrabā. Pavasarī dažas dienas pirms stādīšanas tās sagriež gabalos 20 – 30 cm garumā. Ar slīpo griezumu viengadīgai saknei nogriež apakšējo galu, no kura veidosies sakne; ar taisno griezumu nogriež augšējo galu, no kura veidosies lapas. Šāds griezums nodrošina saknes pareizu iestādīšanu: augsnē stāda galu ar slīpo griezumu. Mārrutku sakne var būt vienādi resna visā garumā. Pēc viengadīgo sakņu sagarināšanas to attīra no snaudpumpuriem, noberžot tos ar naža neaso pusi. Nenoberztus snaudpumpurus atstāj katrā saknes galā 1,5 – 2 cm posmā. Dārzā saknes izstāda aprīļa beigās vai maija sākumā. Ieteicams mārrutkus stādīt 15 cm dziļās vagās, izliekot saknes vagu dibenā. Zem saknes augšgala jāparauš nedaudz zemes vai apakšgals jāiebīda dziļāk zemē. Sakni pārber ar 4 – 5 cm biezu augsnes kārtu. Vagu attālums – 50 – 60 cm, sakni no saknes vagā izvieto ik pēc 30 – 40 cm. Vagas dārzā cenšas veidot virzienā ziemeļi – dienvidi, saknes tajās izvieto vienādā virzienā un slīpumā, tad rudenī tās vieglāk novākt. Augšanas laikā uztur irdenu augsni, tīru no nezālēm. Pēc lapu rozetes izveidošanās augiem dodams papildmēslojums. Pirmajā reizē var dot vircas mēslojumu. Lieto atšķaidītu (1 l vircas, 5 l ūdens) vircu. Nākošajā reizē – pēc 10 – 15 dienām dod kristalīnu (‹‹A›› marka), izšķīdinot 15 – 20 g 10 litros ūdens. Veģetācijas periodā ir svarīgi regulēt lapu rozešu skaitu. Katram augam atstāj ne vairāk par diviem lapu rozetes pušķiem. Saknēm atrauš augsni un liekos lapu pušķus ar nazi izgriež. Reizē ar lieko lapu pušķu izgriešanu iznīcina arī visus dzinumus, kas izveidojušies saknes augšdaļā un vidusdaļā. Pēc dzinumu izgriešanas augsni atkal pierauš pie saknes. To parasti dara jūnija beigās vai jūlija sākumā. Nepieciešams izgriezt arī ziedstublājus – ja mārrutkus audzē vienā vietā vairākus gadus, jo pirmajā augšanas gadā ziedstublājs neveidojas. Ja mārrutkus audzē vienā vietā vairākus gadus, vajadzīga arī sakņu ‹‹trenēšana››: atrauš augsni no saknēm un ar rokām noberž tās sānsaknes, kas attīstījušās saknes augšdaļā un vidusdaļā. Pēc sānsakņu noberšanas augsni atkal pierauš saknēm. Tā kā tas ir darbietilpīgs process, to var izdarīt ar mārrutkiem, kuri aug vieglā augsnē. Lielražošanā to neizdara (to aizstāj ar rūpīgu saknes snaudošo pumpuru noberšanu pirms stādīšanas). Pirmo sakņu ‹‹trenēšanu›› izdara jūlija sākumā, otro – augusta vidū. Sakņu ‹‹trenēšanas›› rezultātā iegūst resnākas un gludākas saknes un ražas pieaugums ir 50 – 60 %. Mārrutkus augšanas laikā bojā arī dažādas slimības, visbiežāk sastopama lapu plankumainība, askohitoze un neīstā miltrasa. Pret slimībām lieto (miglojot) 1% Bordo šķīdumu, pret miltrasu – 0,1 – 0,2 % karatānu.
Novākšana. Mārrutku saknes novāc pēc pirmā vai otrā audzēšanas gada. Vispirms nogriež lapas, tad izrok sakni. Mazās platībās mārrutkus novāc, izceļot ar dakšām. Novāktās saknes šķiro: atdala divgadīgās saknes – patēriņa saknes no viengadīgajām saknēm – pavairošana. Saknes saliek kastēs starp zemes, kūdras vai smilts slāņiem vairākās kārtās. Tās noliek pagrabā 0˚ C temperatūrā. No kvadrātmetra platības var novākt 1 – 1,5 kg mārrutku sakņu.
Izmantošanas receptes. Žāvēta menca ar mārrutkiem. 300 g žāvētas mencas, 50 g mārrutku, 1 – 2 tomāti, 1 vidēja lieluma gurķis, 1 gl. krējuma. Gurķi nomizo un sagriež kubiņos, tomātus sagriež šķēlītēs. Notīrītās mārrutku saknes sarīvē uz smalkās rīves. Sagatavotos dārzeņus saliek traukā, pievieno sīkos gabaliņos sadalītu žāvēto mencu, pieliek krējumu, samaisa. Svaigo mārrutku sakņu vietā var lietot arī konservētus mārrutkus.
Burkānu salāti ar mārrutkiem. 30 g mārrutku, 300 g burkānu, 1 gl. krējuma, 1 ēd.k. sagrieztu diļļu, 1 ēd.k. sagrieztu pētersīļu lapiņu, 1 – 2 āboli, cukurs pēc garšas. Burkānu un mārrutku saknes sarīvē uz smalkās rīves. Ābolus sagriež sīkos kubiņos. Sagatavotos dārzeņus saliek traukā, pievieno krējumu un samaisa, pārkaisa ar zaļumiem.
Biešu salāti ar mārrutkiem. 200 g marinēto biešu, 150 g skābu ābolu, 1 ēd.k. sarīvētu mārrutku, 1/2 gl. krējuma, sāls, cukurs pēc garšas, 1 ēd.k. sagrieztu citronmētras lapiņu. Skābu ābolu (‘Antonovka’) sagriež kubiņos. Pievieno mārrutkus, krējumu marinētajām bietēm, samaisa, pārkaisa ar sagrieztajām citronmētras lapiņām.
PAPRIKA.
(Capsicum annuum)
Auga raksturojums. Paprika jeb spāņu pipari ir nakteņu dzimtas viengadīgs augs. Augs veido 30 – 120 cm augstu stublāju, pie pamats tas pārkoksnējies, noturīgs, stipri zarots. Lapas olveida vai lancetiskas ar smailu galu un garu kātu. Ziedi riteņveidīgi zarojuma vai lapu žāklēs, gaiši dzelteni vai pelēkvioleti. Paprika ir pašapputes un svešapputes augs, to apputeksnē arī kukaiņi un vējš. Auglis – pāksts ar daudzām sēklām, tās forma apaļa, cilindriska, koniska vai stūraina ar strupu vai arī smailu galu. Tehniskajā gatavībā augļi ir zaļi, olīvzaļi, bet bioloģiskajā – dzelteni, sarkani, sarkanīgi brūni. Augļa masa – 10 – 250 g. Sēklas plakanas, gaiši dzeltenas, apaļīgi nierveidīgas. Vienā gramā ir 200 – 250 sēklu. Dīgtspēju saglabā 2 – 3 gadus. Pēc sējas nedrīkst likt rokas pie sejas, īpaši pie acīm, jo var iegūt vieglu apdegumu. Tādēļ sēklas nevar dot arī bērniem. Latvijā sastopama dārzos un garšaugu kolekciju stādījumos.
Uzturvērtība un izmantošana. Paprikas augļos ir liels sausnes procents. Saldās paprikas augļos ir 8 – 12 % sausnes, sīvās paprikas augļos – 20 – 22 %. Tie satur 2 – 4 % cukuru, 0,8 – 1,5 % olbaltumvielu, organiskās skābes, taukvielas, minerālvielas. Īpatnējo aromātu augļiem dod ēteriskā eļļa. Sīvajā paprikā ir 1,25 %, saldajā – 0,1 – 0,3 %. Sīvo, kodīgo garšu rada alkaloīds kapsaicīns, kura daudzums saldajā paprikā ir aptuveni 0,02 %, sīvajā – 0,08 %. Bez ēteriskās eļļas augļos ir arī augu eļļa – 10 – 15 %. Vitamīnu satura ziņā paprika pārspēj visus dārzeņus un pat augļus. C vitamīna paprikas augļos ir 4 – 8 reizes vairāk nekā citronos. Saldās paprikas augļos tas ir 220 – 350 mg %, sīvās – 300 – 450 mg %, dienvidos augošās paprikas – pat līdz 500 mg %. Augļos nav fermenta, kas norāda C vitamīnu. Konservējot saldās paprikas augļus, tas saglabājas līdz 70 % no sākotnējā daudzuma. Karotīns ir līdz 14 mg %. Nelielos daudzumos ir B1, B2, P1, PP un K vitamīni. Ļoti svarīgs ir K vitamīns, jo tas piedalās asins sarecēšanā, sekmē protrombīna veidošanos aknās. Ja trūkst protrombīna, pagarinās asins sarecēšanas laiks, rodas asins izplūdumi zem ādas un muskuļos.
Saldās paprikas augļus (zaļus un arī sarkanus) pievieno salātiem un zupām. Sevišķi sarkanie paprikas augļi uzlabo garšu zivju zupai un gaļas zupām. No saldās paprikas augļiem gatavo konservus, tos pievieno biezpienam, liek uz sviestmaizēm. Saldās paprikas augļi uzlabo garšu pupiņu un rīsu ēdieniem. Sīvās paprikas augļus pārsvarā izmanto, kad tie ir bioloģiski gatavi. Paprikas pulveri izmanto kā piedevu gaļas un sakņu ēdieniem, mērcēm, salātiem marinādēm un konserviem. Tā ir neatņemama sastāvdaļa desu un gaļas izstrādājumos. Paprikas pulveri nedrīkst pievienot verdošai eļļai un taukiem, tie melnē un kļūst rūgteni.
Tautas medicīnā papriku lieto ēstgribas un gremošanas veicināšanai, ja ir avitaminoze. Ārīgi lieto pret reimatismu. Paprikas tinktūru lieto pret radikulītu kā sāpju remdinošu līdzekli. Paprikas putekļi, kas rodas, gatavojot pulveri, var radīt augšējo elpošanas ceļu un acu gļotādas iekaisumus. Parādās klepus, acis asaro, ir jāšķauda. Tāpēc, gatavojot sīvās paprikas pulveri, ieteicams seju aizklāt ar marles masku. Paprika ir daudz zāļu recepšu sastāvā kā vietēja rakstura kairinātājs un sāpju remdinošs līdzeklis. Papriku lietot uzturā nav ieteicams cilvēkiem, kam ir gremošanas trakta, aknu vai nieru slimības.
Audzēšanas īpatnības. Paprika ir gaismas un siltumprasīgs augs. Optimālā augšanas temperatūra – 20 – 25˚ C dienā un 15 – 18˚ C naktī. Zemākā temperatūrā tā attīstās un aug lēni. Ja temperatūra ir 30 – 32˚ C, paprika aug strauji, bet ziedi kļūst sterili un nobirst. Sēklu dīgšanai vajadzīga 13 – 15˚ C temperatūra. Ja papriku audzē noēnotā vai sabiezinātā stādījumā, tā nīkuļo, ražas ir zemas. Kaitīgs ir arī pārliecīgs augsnes un gaisa mitrums. Paprika labi aug, ja augsnes mitrums ir 70 – 75 % robežās. Latvijas apstākļos paprika audzējama nelielās platībās, tā izvietojama no vējiem aizsargātās saulainās vietās. Piemērotas vieglas smilts augsnes ar bagātīgu trūdvielu saturu, neitrālu vai vāji skābu (pH 6,0 – 6,5) reakciju. Sagatavojot augsni, iestrādā satrūdējušus kūtsmēslus 10 – 15 kg/m2; pavasarī pirms stādīšanas 60 – 70 g/m2 kompleksā mēslojuma ar mikroelementiem, marku ‹‹V››.
Papriku pavairo ar sēklām, audzējot dēstu. Sēj marta vidū standarta koka kastītēs (60 × 30 × 7 cm), izsējot 2 – 3 g sēklu. Sējumu novieto 20 – 25˚ C temperatūrā, sēklas sadīgst pēc 10 – 15 dienām. Pēc sadīgšanas dīgstus dīgļlapu fāzē piķē kūdras celulozes vai keramikas 10 cm diametra podiņos. Sējai un dēstu audzēšanai sagatavo augsnes maisījumu, kas sastāv no kūdras, velēnu trūdzemes attiecībā 3 : 1 : 1. Dēstus audzē 50 – 60 dienas, jūnija sākumā, kad izbeigušās naktssalnas, kad tie pieradināti pie āra temperatūras un ultravioletā starojuma, izstāda dārzā. Dēstu pēc pārpiķēšanas, kad tas ieaudzies, aprīļa vidū var pārvietot uz lecektīm, kur tad ir iespējams regulēt apgaismojuma laiku. Paprika ir īsās dienas augs – augs sāk ražot agrāk, ja to pieradina pie 12 stundu ilga apgaismojuma. Lecektis nosedz ar niedru pinumiem vai melno polietilēna plēvi pulksten 20.00 un atsedz 8.00. Piesegšanu turpina 30 dienas. Papriku var audzēt arī 25 – 30 cm diametra podos, kuru tilpums ir 10 – 12 litri. Polietilēna podus gatavo no armētās polietilēna plēves. Podos iepilda augsnes maisījumu, kuru lieto dēstu audzēšanai, un aprīļa vidū augus pārstāda tur. Podos ar augiem izvieto plēves seguma siltumnīcā. Līdz jūnija sākumam papriku audzē siltumnīcā, bet vasarā augus ar visiem plēves podiem izvieto dārzā. Rudens periodā, kad tuvojas salnas, augu var pārvietot uz siltumnīcu un audzēt, līdz augi kļūst sarkani. Ja papriku audzē podos, galvenā vērība veltījama regulārai laistīšanai un papildmēslošanai. Laista ar 20˚ C siltu ūdeni, galvenokārt no rītiem, pastiprināti laista augļu aizmešanās laikā. Kad augi iestādīti podos, pēc 10 – 15 dienām sāk dot papildmēslojumu. To dod katru nedēļu līdz jūlija sākumam. Papildmēslošanai izmanto komplekso mēslojumu ar mikroelementiem, marku ‹‹V›› – 20 g izšķīdinot 10 litros ūdens. Podos augi jāatbalsta, piesienot tos pie mietiņa. Lai paātrinātu augļu ienākšanos, pēc 12 dienām augus galotņo. Ja audzē dārzā bez podiem, augus galotņo pēc 6 – 8 augļu aizmešanās.
Novākšana. Paprikas augļi nogatavojas nevienmērīgi, ražu novāc izlases veidā. Saldās paprikas augļus sāk novākt tehniskajā gatavībā – zaļus; sīvās paprikas augļus novāc bioloģiskajā gatavībā – sarkanus. Sīvajai paprikai nogriež augļa kātiņu, izņem sēklas un žāvē saulē vai telpās 30 – 35˚ C temperatūrā. Saldās paprikas augļus pēc novākšanas ilgi uzglabāt nevar. Augļus saliek perforētā polietilēna kulītē un uzglabā ledusskapī (10 – 12 dienas). Raža no saldās paprikas – 0,5 – 0,8 kg no sīvās – 0,2 – 0,3 kg/m2.
Izmantošanas receptes. Sīvās paprikas pulveris. Paprikas pākstī nogriež pāksts kātiņu jeb pāksts ‹‹vāciņu››, izņem sēklas un žāvē saulē vai 30 – 35˚ C temperatūrā. Izžāvētās pākstis samaļ kafijas dzirnaviņās. Pulveri uzglabā tumšās stikla pudelītēs ar metāla vāciņu.
Saldās paprikas salāti. 2 – 3 saldās paprikas pākstis, 2 āboli, 1 sīpols, 2 ēd.k. sagrieztu diļļu, 1/2 gl. krējuma, sāls. Saldās paprikas zaļām vai sarkanām pākstīm pie augļa kātiņa izgriež sēklotni, pārlej ar verdošu ūdeni, atdzesē un sagriež kubiņos. Ābolus sarīvē uz rupjās dārzeņu rīves, sajauc kopā ar papriku. Sīpolus sagriež sīkos kubiņos, pievieno paprikai, pievieno arī krējumu, samaisa. Pārkaisa ar diļļu zaļumiem.
Saldā paprika ar tomātiem. 2 – 3 paprikas augļi, 3 tomāti, 1 sīpols, 1/2 gl. krējuma, 1 vidēji liels gurķis, 1 ēd.k. sagrieztu diļļu. Sarkaniem saldās paprikas augļiem izņem sēklotni, applaucē ar verdošu ūdeni, atdzesē un sagriež kubiņos. Tomātus un gurķus sagriež šķēlītēs, sīpolus sīkos kubiņos. Sagatavotos dārzeņus saliek traukā, pārlej ar krējumu, samaisa, saliek salātu traukā un pārkaisa ar diļļu zaļumiem.
Paprika ar auzu pārslām.1 – 2 saldās paprikas augļi, 4 – 5 ēd.k. pienā izmērcētas (2 stundas) auzu pārslas, 1 ēd.k. sagrieztu diļļu, 1 ēd.k. sagrieztu citronmētras lapiņu. Saldās paprikas augļiem izņem sēklotni, pārlej ar verdošu ūdeni, atdzesē un sagriež sīkos gabaliņos. Tos pievieno auzu pārslām, samaisa, pārkaisa ar diļļu un citronmētras zaļumiem.
Paprika ar zaļajiem zirnīšiem. 1 – 2 pākstis saldās paprikas, 1 sīpols, 5 ēd.k. zaļo zirnīšu, 1 puravs, 3 ēd.k. pienā izmērcētas auzu pārslas, 1 ēd.k. pētersīļu zaļumu. Paprikai izņem sēklotni un pārlej ar verdošu ūdeni, atdzesē un sagriež gabaliņos. Sīpolu nomizo un sagriež sīkos kubiņos, pievieno paprikai, samaisa, pievieno arī izmērcētās auzu pārslas un zaļos zirnīšus, vēlreiz samaisa, pārkaisa ar pētersīļu zaļumiem.
PĒTERSĪĻI.
(Petroselinum hortense)
(Petroselinum srispum)
Auga raksturojums. Pētersīļi ir seleriju dzimtas divgadīgs augs. Ir sastopami lapu pētersīļi – P. hortense var. foliosum Thell. un sakņu pētersīļi – P. hortense var. tuberosum Thell. Latvijā vairāk audzē sakņu pētersīļus. Tiem attīstās spēcīgas lapas un lielas saknes. Kā lapas, tā saknes izmanto uzturā. Lapas ir divkārt un trīskārt plūksnainas. Lapu kāti 10 – 15 cm gari. Saknes 15 – 20 cm garas un 5 – 6 cm resnas, vārpstveida, baltas vai pelēcīgi baltas. Ziednesis veidojas otrajā augšanas gadā. Ziedi sīki, divdzimumu, veido ziedkopu – čemuru. Augļi (sēklas) – zaļganbrūni zobveida skaldaugļi. Dīgtspēju saglabā 2 – 3 gadus. Lapu pētersīļi attīsta ļoti zarainas saknes un lielas, gludas vai krokainas gaišzaļas, arī tumšzaļas lapas, kuras izmanto uzturā.
Uzturvērtība un izmantošana. Pētersīļu saknes satur 14 – 16 % sausnes, 3,5 – 3,8 % olbaltumvielu un 10 % ogļhidrātu. Pētersīļu lapās ir 160 mg % C vitamīna un 8,4 mg % karotīna. Visas auga daļas satur ēterisku eļļu, sēklās – 2 – 6 %, lapās – 0,08 %; tās galvenā sastāvdaļa: apiols, miristicīns, pinēns, apiolskābe. Pēc C vitamīna un kālija daudzuma pētersīļi ir pirmajā vietā starp dārzeņiem. Visam augam izteiktas fitoncīda īpašības, ir pretaudzēju aktivitāte. Bioloģiski aktīvas vielas vairāk ir lapās, saknēs vitamīnu un minerālvielu saturs ir mazāks. Pētersīļiem ir patīkams aromāts. Izmanto lapas un sakni. Zaļās lapas pievieno dažādiem dārzeņu salātiem, zupām, buljoniem. Pētersīļu lapas pievieno dārzeņu sautējumiem, zupām, it sevišķi no zivju un no mājputnu gaļas gatavotiem ēdieniem. Sēklas un žāvētas lapas izmanto zāļu tēju un novārījumu gatavošanai. Lai pilnīgāk saglabātu pētersīļu bioloģiski aktīvās vielas, zaļumus ēdienam pievieno tieši pirms ēšanas. Pētersīļu lapas kopā ar dillēm un selerijām izmanto zaļumu konservu gatavošanai, gurķu, tomātu un citu dārzeņu konservēšanā. Ar pētersīļu krokotajām lapām rotā aukstā galda ēdienus.
Pētersīļi ir viens no visvecākajiem ārstniecības augiem, kurus pazīst un lieto visas pasaules tautas. Tiem piemīt diurētiskas spējas, tie ātri palīdz izdalīties žultij un urīnam. Apiols un miristicīns pētersīļos palielina gludo muskuļu tonusu. Tie mazina tūsku, kas saistīta ar sirdsdarbības traucējumiem, normalizē gāzu saturu zarnās (meteorisms). Pret avitaminozi ieteicams lietot svaigu pētersīļu lapu novārījumu. Otrā pasaules kara laikā angļu un amerikāņu karavīriem dotas pētersīļu lapas un saknes, lai ātrāk varētu sadziedēt ievainojumus. Ja uzturā lieto svaigas pētersīļu lapas, uzlabojas redzes asums, tiek zināmā mērā atvairīta ateroskleroze, uzlabojas apetīte, gremošanas darbība, sāļu izdalīšanās no organisma. Pētersīļus iesaka lietot, lai sekmētu asinsriti, mazinātu smaganu asiņošanu, tie ir labs līdzeklis pret aptaukošanos. Pētersīļi ietilpst to zāļu tēju sastāvā, ko lieto nierakmeņu slimību gadījumos. No sēklām iegūto eļļu lieto pret cērmēm. Ārīgi (sasmalcinātas lapas) – ja ir vasaras raibumi, bišu, odu un lapseņu dzēlumi. Lai veicinātu matu augšanu, matu saknītes ierīvē ar pētersīļu lapu sulu.
Audzēšanas īpatnības. Pētersīļi ir aukstumizturīgs augs, sēklas dīgst 4 – 5˚ C temperatūrā, bet pieaugušie augi iztur temperatūras pazemināšanos līdz – 7˚ C. Pētersīļu audzēšanai vajadzīgas no nezālēm tīras, vieglas augsnes. Augsni sagatavo rudenī. Lai izaudzētu gludas, nežuburotas pētersīļu saknes, augsni uzrok un uzirdina divu lāpstu dziļumā. Pirmais lāpsta dūriens jāizdara pilnā dziļumā, augsne jānober vagas malā, tad tajā pašā vietā lāpsta jāiedur otro reizi un, augsni apvēršot, tā jāiemet tajā pašā vietā. Pēc tam uzkaisa mēslojumu. Dobes uzrakšanu turpina atpakaļgaitā. Lieto komplekso mēslojumu, marku ‹‹K›› 40 – 60 g/m2. pētersīļus sēj tūlīt pēc augsnes atlaišanās aprīļa vidū. Sakņu pētersīļus pavairo, sējot tieši dārzā (nevis stādot ar dēstu). Lapu pētersīļus, lai agrāk iegūtu labu ražu, var iesēt sējumu kastītē un pēc dīgstu pieradināšanas pie ultravioletā starojuma izpiķē dārzā. Pētersīļu sēklas dīgst lēni. Lai šo procesu pasteidzinātu, tās mērcē un diedzē, sēj pēc iespējas mitrā augsnē. Agrās ražas iegūšanai sēt var arī rudeni, īsi pirms augsnes sasalšanas. No rudens (pirmsziemas) sējumiem ražu iegūst nākošā gada jūlijā. Sēj 30 – 35 cm attālās rindiņās, izsējot 3 – 5 g/m2. augšanas laikā galvenie kopšanas darbi: augsnes virskārtas irdināšana, ravēšana, retināšana, laistīšana. Nedrīkst nokavēt sakņu pētersīļu retināšanu, jo augam vajag daudz gaismas. Retinātos sējumos izaug lielākas un gludākas saknes. Pirmo reizi retina, kad augiem parādās pirmā īstā lapa, otro reizi – kad augiem jau veidojas 4 īstās lapas. Augu no auga atstāj 6 cm attālumā. Retinātos augus izmanto uzturā. Ja ir sauss laiks, pētersīļi ir laistāmi, jo ir mitrumprasīgi augi. Tad saknes izaug lielākas un ir aromātiskākas. Tuvojoties rudenim, septembra vidū lapu pētersīļus var pārstādīt lielākos podos un tālāk audzēt istabā. Šim nolūkam derīgas krokotu lapu pētersīļu šķirnes. Pirms iestādīšanas podos augiem apgriež lielās lapas, atstāj tikai 3 – 4 lapiņas rozetes vidū. Tuvojoties ziemas salam, augus pārnes uz siltumnīcu vai istabu. Audzēšanai no sakņu pētersīļiem piemērota šķirne ‘Saharnaja 11’ un ‘Berlīnes’. Šķirne ‘Saharnaja 11’ ir agrīna un ražīga. Veģetācijas periods ir 90 – 110 dienas. No lapu pētersīļiem audzējama šķirne ‘Kudrjavaja’, tā veido lielu lapu rozeti ar gaiši zaļām, krokainām lapām.
Novākšana. Rudenī iesēto sakņu pētersīļu ražu novāc jūlijā, bet pavasarī sēto- septembra beigās. Lapu pētersīļu ražu, sākot ar jūliju, novāc pēc vajadzības. Sakņu pētersīļus izceļ ar dārza dakšu un atlapo, nogriežot lapas tā, lai pie saknes paliktu 1,5 cm gari lapu kātiņi. Novāktās saknes saliek kastēs un novieto pagrabā. Lai saknes nevīstu, virsējo kārtu nosedz ar dārza augsni vai smilti. Lai pavasarī pēc sniega nokušanas ātrāk tiktu pie pirmajiem zaļumiem, dažas saknes atstāj dārzā neizraktas, tikai tad, tuvojoties salam, augi jānosedz ar kūdru. Pavasarī lapu raža jānovāc līdz ziedstublāja veidošanās sākumam. Rudenī novāktās zaļās lapas, kuras nav sākušas dzeltēt, žāvē. No žāvētajām lapām iegūst pētersīļu pulveri. Lapu raža ir 40 – 45 % no ievāktās sakņu ražas; sakņu raža vidēji ir 2 – 3 kg/m2.
Izmantošanas receptes. Veselības tēja. Ņem 2 – 3 tēj.k. svaigu pētersīļu lapu (izmantojamas arī žāvētas lapas – 2 tēj.k.) un ieber termosā, pārlej ar 2 gl. verdoša ūdens. Ļauj ievilkties 6 – 8 st. Lieto pa ēd.k. 3 – 4 reizes dienā 1/2 st. pirms ēšanas. Tēja lietojama gremošanas darbības uzlabošanai.
Biezpiens ar pētersīļu zaļumiem. 100 g biezpiena, 1/2 gl. krējuma, 2 – 3 ēd.k. sagrieztu pētersīļu lapiņu, sāls pēc garšas. Sagatavo biezpienu, tam pievieno pētersīļu zaļumus un samaisa. Var lietot arī pētersīļu pulveri.
PURAVI.
(Allium porrum)
Auga raksturojums. Puravi ir liliju dzimtas Allium ģints divgadīgs augs. Pirmajā augšanas gadā puraviem veidojas sīpols un lapas, otrajā gadā – ziedi un sēklas. Pirmajā augšanas gadā augs izveido lapu rozeti, kas sastāv no 14 – 16 lapām, un sīpolu. Lapas lielas, 6 – 7 cm platas, 60 – 70 cm garas, lancetiskas, plakanas, tumši vai gaiši zaļas, klātas ar biezu vaska kārtiņu, izvietotas vēdekļveidā. Neīstais purva sīpols veidojas no uzbriedušām lapu apakšējām daļām. Purva ēdamā daļa ir neīstais sīpols kopā ar neīsto stublāju. Otrajā gadā puravs izveido 1 – 1,5 m garu ziednesi ar lodveida ziedkopu, kas sākumā segta ar seglapu. Ziedi gaiši violeti, divdzimumu, smaržīgi. Tos apputeksnē bites, kamenes un citi kukaiņi. Auglis – pogaļa, sēklas melnas, trīsšķautņainas, vāji krokotas, spīdīgas. Sēklas saglabā dīgtspēju 2 – 3 gadus. Ir pazīstamas divas puravu formas: Āzijas puravi (veido līdz 70 cm augstu un 5 – 7 cm resnu neīsto stublāju ar spirāliski izvietotām lapām) un Eiropas puravi, kuriem neīstais stublājs ir 50 – 60 cm garš, bet lapas izvietotas vēdekļveidā. Latvijā pašlaik audzē Eiropas puravu.
Uzturvērtība un izmantošana. Puravos ir 13,52 % sausnes, 1,76 % olbaltumvielu un 10,24 % ogļhidrātu. Bagātīgs ir minerālvielu klāsts, tie satur kalciju, magniju, fosforu, dzelzi, sēru, arsēnu, bet visvairāk ir kālija – tā saturs pāri par 250 mg %. No vitamīniem puravu lapās ir 52 – 81 mg % C vitamīna; neīstajā sīpolā C vitamīna nedaudz mazāk. Karotīns purava sīpolā ir 3,7 – 5,1 mg %. Specifisko, sīpoliem līdzīgo smaržu un garšu puraviem dod ēteriskās eļļas. Puravos ir pantotēnskābe, aminoskābe – cistīns un dažādi bioloģiski aktīvi fermenti. Kā jau visiem liliju dzimtas augiem arī puraviem ir izteiktas fitoncīdas īpašības.
Puravus lieto kā piedevu dažādiem ēdieniem, zupām, sautējumiem. No tiem gatavo salātus, liek uz sviestmaizēm. Puravi uzlabo zivju zupas garšu, tos pievieno arī zivju un gaļas pastētēm. Puravu lapas izmanto dārzeņu zupām, tās sautē un pievieno mērcēm. Atslodzes dienās var ēst tikai vārītus vai sautētus puravus ar augu eļļu, pievienojot citronu sulu.
Ārstnieciskajiem nolūkiem puravus lieto, ja ir reimatisms, aknu, žults vai nieru slimības, vēdera aizcietējumi, ateroskleroze, pret aptaukošanos. Puravi labi palielina organisma imunitāti, nomierina nervu sistēmu. Vārīti puravi labi stiprina balss saites: vienu puravu kopā ar lapām sagriež, aplej ar 3 glāzēm ūdens un vāra uz lēnas uguns, līdz šķidrums uz pusi samazinās; saturu sadala 3 daļās un to izdzer dienas laikā.
Audzēšanas īpatnības. Puravi ir aukstumizturīgs augs. Optimālā augšanas temperatūra ir 16 – 18˚ C. Puraviem vajag arī daudz gaismas, mitruma, daudz barības vielu. Tie labāk aug garās dienas apstākļos. Puravu audzēšanai piemērota smilšmāla vai mālsmilts augsne ar dziļi uzirdinātu aramkārtu. Ļoti labi puravi aug ezeru un upju palienes augsnē, kā arī iekultivētā, kaļķotā kūdras augsnē. Vēlamā augsnes reakcija pH 6 – 6,6. Sagatavojot augsni, iestrādā 15 – 20 kg/m2 sadalījušos kūtsmēslu. Lietderīgi iestrādā komplekso minerālmēslojumu ar mikroelementiem, marku ‹‹K›› (50 – 60 g/m2), vismaz nedēļu pirms stādīšanas. Puravus pavairo ar sēklām, audzējot dēstus. Dēstu audzēšanu sāk siltumnīcā jau februāra vidū, vēlākais, februāra beigās. Sagatavo augsnes maisījumu, kas sastāv no mēslu trūdzemes, neitralizētas pakaišu kūdras un smilts attiecībā 3 : 2 : 1. to iepilda standarta (60 × 30 × 7 cm) kastītēs. Sēklas izsēj izklaidus. Pirms sējas sēklas kodina 1 % kālija permanganāta šķīdumā (sēklas ieber marles maisiņā un iegremdē šķīdumā uz 15 – 20 minūtēm; pēc tam apžāvē un izsēj). Vienā sējumu kastītē izsēj 5 – 6 g sēklas. Dēstu kastītē audzē bez pārpiķēšanas līdz izstādīšanai dārzā. Pēc sējas kastīti novieto 25˚ C temperatūrā, bet pēc sadīgšanas – 5 – 8˚ C temperatūrā, lai dīgstiem attīstītos bagātāka sakņu sistēma, un šādu temperatūru uztur 5 – 6 dienas. Vēlākā audzēšanas laikā dienā uztur 15 – 18˚ C temperatūru, naktī 10 – 12˚ C. Papildmēslošanai izmanto kristalīnu, izšķīdinot 15 – 20 g (vienu ēdamkaroti) 10 litros ūdens; jāmēslo vismaz divas reizes. Ja sējums kastītē ir ļoti biezs, to retina. Izretinātos puravu dīgstus pārpiķē citā, sagatavotā kastītē. Ļoti labus dēstus var audzēt 5 × 5 × 5 cm kūdras–trūdzemes podiņos. No vienas sējumu kastītes var iegūt aptuveni 1000 – 1500 dīgstus stādīšanai dārzā. Nedēļu pirms stādīšanas dārzā dēstus pieradina pie āra temperatūras un ultravioletā starojuma. Pieradināšanu sāk, kad diena ir apmākusies. Puravus stāda maija pirmās dekādes beigās. Pirms izņemšanas no kastītes dēstus labi salaista. Dēsta sakni saīsina par vienu trešdaļu. Sagatavo īpašu govs mēslu un māla putriņu. To gatavo šādi: spainī ieliek lāpstu govs mēslu (bez salmiem)un divas lāpstas mālu, ielej ūdeni, sajauc, lai putriņa veidotos bieza. Tajā iemērc puravu saknes – tad dīgsti pēc stādīšanas neiekalst un labie ieaugas. Puravus stāda 10 cm dziļās vadziņās, lai vēlāk varētu pieraust augsni un iegūt garāku etiolēto neīsto stublāju. Attālums starp vadziņām – 25 – 30 cm; augi cits no cita – 20 – 25 cm attālumā. Dēstus ieteicams stādīt nedaudz dziļāk nekā tie auguši. Pēc iestādīšanas augus salej, augsnes virskārtu mulčē ar kūdru. Mulča kārtas biezums – 2 – 3 cm. Mulčēšanai izmanto neitralizētu un ar minerālvielām bagātu kūdru. Ja kūdras skābums pH 5 – 5,5, tad 1 m3 kūdras pievieno 6 kg krīta un 2 kg komplekso mēslojumu ar mikroelementiem, marku ‹‹K›› vai marku ‹‹V››. Lai izaudzētu lielākas puravu saknes, jādod labs mēslojums un augsne vairākkārt jāpierauš pie augiem. Augsni sistemātiski pierauš, sākot ar jūnija otro pusi. Pieraušanai var izmantot neitralizēto un bagātināto pakaišu kūdru. Katrā kūdras piebēršanas reizē veido 5 – 10 cm augstu vadziņu. Visā augšanas laikā to dara 5 – 6 reizes. Ja jūlijā vai augustā pieturas sauss laiks, pēc kūdras piebēršanas augi jālaista. Tā kā kūdra bagātināta ar komplekso mēslojumu, nekāda papildmēslošana nav vajadzīga. Jāatzīmē, ka kūdra atbaida sīpolu mušu, jo tai ir īpatnēja smaka, kas sīpolu mušai nepatīk
Novākšana. Puravus novāc oktobra beigās, kad tiem nedaudz sāk dzeltēt lapas. Ikdienas patēriņam izlases veidā tos var ievākt jau augustā. Puravu saknes izceļ ar dārza dakšu. Bārkšu saknes jāapgriež. Lapas nogriež slīpi 10 cm attālumā no etiolētā neīstā stublāja. Tās izmanto zupām. Arī no žāvētām zupām ziemā var pagatavot garšīgu zupu. Ja puravus plānots ieziemot pagrabā, nogriež bojātās lapas, bet saknes nesaīsina. Pagrabā saknes novieto uz kūdras vai smilts kārtas. Puravi labi uzglabājas 0 – 2˚ C temperatūrā. Tie var pārziemot arī dārzā, nenovākti. Sākoties salam, tie jāpiesedz ar skujām. Lietošanai novāc pavasarī pēc augsnes atkušanas. Ja ziemu puravi pārcieš labi, tad pavasarī, kad bieži mainās atkusnis ar salu, puravi sāk apglumēt, virsējās lapas pārvēršas gļotainā masā. Tādi augi ātri bojājas, tāpēc Latvijas apstākļos puravus labāk novākt rudenī un ieziemot pagrabā. Ja piesegšanai izmanto lapas un salmus, puravi var pārziemot arī lecektīs. Puravu sakņu raža ir 2 – 3 kg/m2, lapu raža – 1,5 – 2 kg/m2. Audzēšanai Latvijā ir piemērota šķirne ‘Karantānas’. Tai veidojas 20 – 25 cm augsts un 6 – 8 cm resns neīstais stublājs, kas sver 100 – 120 g. Šķirne ir vēlīna, veģetācijas periods ilgst 180 – 220 dienas, audzējama ar dēstu.
Izmantošanas receptes. Puravu salāti. 1 – 2 puravu saknes, 1/2 gl. krējuma, 1 ēd.k. sagrieztu diļļu, sāls pēc garšas. Puraviem nogriež bārkšu saknes un bojātās lapas sagriež sīkos gabaliņos, pievieno krējumu, samaisa, pārkaisa ar diļļu zaļumiem. Salātus var pasniegt kopā ar žāvētām reņģēm vai Rojas delikatesi.
Sviestmaizes ar puraviem. Klona vai zemnieka maizes riciņām uzziež sviestu un uzliek sagrieztas puravu ripiņas. Ripiņām uzkaisa nedaudz sāls.
Tomātu un puravu salāti. 1 – 2 puravu saknes, 3 tomāti, 1 ēd.k. sagrieztu diļļu, 1 ēd.k. sagrieztu citronmētras lapiņu, 1/2 gl. krējuma, sāls pēc garšas. Puraviem nogriež saknes un vecās lapas, sagriež sīkos kubiņos. Tomātus sagriež šķēlītēs. Sagatavotos dārzeņus saliek traukā, pievieno krējumu un samaisa, pārkaisa ar zaļumiem.
Kartupeļu zupa ar puraviem. 1 – 2 puravu saknes, 3 – 4 kartupeļi, 1 burkāns, 1 ēd.k. rīsu, 1 ēd.k. sviesta, 1 ēd.k. sagrieztu diļļu vai pētersīļu lapiņu, sāls pēc garšas. Puraviem nogriež bārkšsaknes un vecās lapas, sagriež sīkos gabaliņos. Izmanto kopā ar lapām. Kartupeļus un burkānus notīra un sagriež kubiņos. Sagatavotos dārzeņus liek verdošā ūdenī, vāra, kamēr tie kļūst mīksti. Beigās pievieno sāli, sviestu un zaļumus. Zupai var pievienot arī rīsus.
Puravu un pētersīļu salāti. 1 – 2 puravu saknes, 1 pētersīļu sakne, 2 burkāni, 1 gl. krējuma, 1 ēd.k. sagrieztu diļļu, 1 ēd.k. sagrieztu citronmētru lapiņu, sāls pēc garšas. Puravus sagriež ripiņās. Pētersīļu un burkānu saknes sarīvē uz vidēji rupjas dārzeņu rīves. Sagatavotajiem dārzeņiem pievieno krējumu, sāli un samaisa, pārkaisa ar zaļumiem.
SELERIJAS.
(Apium graveolens)
Auga raksturojums. Selerijas ir seleriju dzimtas divgadīgs dārzenis garšaugs. Ir pazīstamas trīs seleriju varietātes: sakņu selerijas (A. graveolens var. rapaceum), kātu selerijas (A. graveolens var. dulce) un lapu selerijas (A. graveolens var. secalinum). Latvijā vairāk audzē sakņu un lapu selerijas.
Sakņu selerijas pirmajā augšanas gadā veido kuplu lapu rozeti ar sakni. Sakne gluda vai rievaina, apaļa vai iegarena, sulīga. Saknes mīkstums balts vai dzeltenīgi balts. Miza – pelēki vai dzeltenīgi balta. Lapas divkārt vai trīskārt plūksnaini dalītas, tumši zaļas, spīdīgas, ar garu kātu. Sakņu selerijām lapu kāts ir garš, mazliet ribots, ar tukšu vidu. Uzturā izmanto sakni, lapas un lapu kātus. Kātu selerijām veidojas ļoti zarotas sānsaknes, bet galvenās saknes trūkst. Lapas lielas, divkārt plūksnaini dalītas, gaiši vai tumši zaļas. Lapu kāts resns, sulīgs, līdz 50 cm garš un 4 – 6 cm plats, parasti ar pildītu vidu. Lapu kāti iekšējā spirāles daļā balti, ārējā daļā – dzeltenbalti vai zaļgandzelteni. Uzturā izmanto sulīgos kātus un lapas. Lapu selerijām ir liela lapu rozete. Lapu kāts tievāks, ribots ar tukšu vidu. Spēcīgi attīstīta sakņu sistēma. Pēc nogriešanas lapas ļoti labi ataug. Uzturā izmanto lapas. Otrajā augšanas gadā selerijām attīstās līdz 120 – 150 cm augsts, zarains ziednesis ar ziedkopu. Ziedi balti, viendzimuma vai divdzimuma. Augļi (sēklas) – ļoti sīki, gaiši brūni skaldaugļi. Sēklas dīgtspēju saglabā 1 – 2 gadus.
Uzturvērtība un izmantošana. Sakņu selerijām ir augsta uzturvērtība. Saknēs ir 1 – 1,5 % olbaltumvielu, 6,8 – 8 % ogļhidrātu. Uzturā vērtīgākās ir lapas, jo tās satur vairāk minerālvielu, olbaltumvielu un tauku. Kātu un lapu seleriju lapās ir 30 – 35 mg % C vitamīna, bet sakņu seleriju saknē tikai 7 – 10 mg %. Arī karotīna saturs lapās ir 50 – 70 reižu lielāks nekā saknēs (0,1 mg %). Saknēs ir 0,04 mg % B