Valdis Lūriņš
Saturs
Valdis Lūriņšun viņa laiks……………………………………………………………..…………..3 lpp
Valdis Lūriņš un izrādes bērniem…………………………………………………………………5 lpp
Valdis Lūriņš un Nacionālais teātris…………………………………………………..……….6 lpp
Valdis Lūriņš un kritika…………………………………………………………………………………7 lpp
Valdis Lūriņš un viņa laiks
‘’Esmu dzimis 1951. Gadā Sibīrijā, Krasnojarskas apgabala Ilimpijas rajona Tūras ciemā. Man bija seši gadi, kad atbraucām atpakaļ. Tieši manā dzimšanas dienā- 4. Februārī. Radi uzdāvināja milzīgu konfekšu kasti- uz vāka vecis zvejo zelta zivtiņu. No Sibīrijas neko daudz neatceros. Māju, sivēnu, kas man drāzās pakaļ, spoguli, kurā pa durvju spraugu vēroju vakara norises, kad biju iedzīts gultā, sniegu sev apkārt, suni, no kura vilnas vecmāte sev uzadīja lakatu. Atceros pirmos apelsīnus Krasnojarskā, gaisa bedres, lidojot uz Maskavu, taksometra smaržu, tā dīvaini satrauktās māti un vecomāti, kad vilciens tuvojās Rīgai.
Manī ir šausmīga agresivitāte pret visu, kas saistās ar 40.- 50. Gadiem un Staļinu. Tas jau bija labi sen, kad uzzināju daudzus faktus, kas šobrīd nākuši atklātībā. Man ir tāda sajūta, ka pats esmu dzīvojis tanī laikā, ka tas ir vainojams pie manas, ne visai plašās valodu prasmes’’
‘’Mēs esam miglas bērni,’’ Valdis Lūriņš saka par savu paaudzi, kuras cilvēciskās, pilsoniskās un profesionālās nobriešanas laiks iekrita 70. Gados. Kad avīzēs konsekventi tika lasītas tikai pēdējās lappuses; kad audzinātājs, tuvojoties svecīšu vakaram, skolas bērniem profilaktisko atgādināja- Meža kapos jums nav ko meklēt; kad pārpildītās kinoteātru zāles tika demonstrētas daļas no franču seriāla par smuko marķīzi Andželiku; kad Dziesmu svētkos tūlīt pēc ‘’Dziesmai šodien liela diena” gaisu obligāti tricināja krievu tautasdziesma; kad latviešu kultūrā dzīvības tonusa galvenā uzturētāja bija dzeja; kad . . . īsi sakot, Valda Lūriņa profesionālās darbības pirmie desmit gadi sakrīt ar stagnācijas desmit pēdējiem. No šodienas pozīcijām raugoties, toreizējās iespējas atsevišķam indivīdam pietiek patiesības vārdu vai būtiski, ietekmēt sociālo īstenību šķiet pārmēru niecīgas. Tieši tāpēc īpašu vērtību un nozīmību iemanto tas, ko runāja, rakstīja, darīja, piemēram, Imants Ziedonis, ar savu aktīvo stāju nepieļaudams, lai līdz nullei noplauktu cilvēka spēja piešķirt dzīvei- savai un citu- jēgu un virzību. Tieši tāpēc tik pievilcīga un uzticību raisoša ir Valda Lūriņa spītīgā nevēlēšanās rāmi likt galvu uz aizliegumu, ierobežojumu un domu spilvena, lai iegrimtu kolektīvajā sociālajā letarģijas miegā.
‘’Spartaks’’ bija manas ilgas pēc varoņa. Arī pēc skaidrības. Arī pēc ticības. Jo netieši jau laikam es apzinājos, ka tas laiks, kurā mēs dzīvojas, ir diezgan bezjēdzīgs.’’
Valda Lūriņa varonis neapšaubāmi ir līderis, u n tribūna, cīņā saucējā nepiekāpīga dedzība viņā apvienojas ar radošu, tikai māksliniekam piemītošu attieksmi pret dzīvi. Varētu teikt arī otrādi: tas ir mākslinieks, kurš jūt sevī aicinājumu aizstāvēt augstus sabiedriskus ideālus, patiesību un taisnīgumu. Šo divu personības pamatstruktūru elementu klātbūtne (protams, atšķirīgās proporcijās) jūtama visos Valda Lūriņa iestudējumu varoņos. Arī Žannā d’Arkā, ‘’kas radās liakā, kad kompromiss bija sasniedzis savu maksimumu, kad cilvēku attiecības bija kļuvušas par farsu’’. Arī Mirabo, „kas izauga no vēlēšanās nboskaidrot, kādam spēkam un kādai autoritātei ir jābūt, lai varētu tautu iekustināt”.
„Vajag uzjundīt cilvēkos vēlmi pēc sapņa, mērķa; uz desmit sekundēm atrast skatītāju zālē Žannu, Spartaku, pamodināt cilvēkos ticību, darboties gribu, vēlmi izdarīt kaut ko savas tautas labā.” Valdis Lūriņš šos vārdus nesaka šodien, viņš tos teica 1981. Gadā A. Upīša jubilejas sarīkojumā muzejā. Nosaukdams vārdā to kas tolaik pulsēja noklusēts.
1988. gada vasaras „dziesmotās revolūcijas” apstākļos par pašu ievērojamāko notikumu latviešu skatuves mākslā izvērtās Valda Lūriņa iestudētā Z. Liepiņa un M. Zālītes rokopera ‘’Lāčplēsis’’. Tā pulcēja simt tūkstošus skatītāju un kļuva par visplašāko tautas masu garīgo tieksmju uzminējumu. Tautas varoņa augšāmcelšanās rosināja apjautu, ka mūsu kopīgais liktenis atkarīgas arī no katra atsevišķa indivīda stājas un centieniem. „Lāčplēša” pirmizrāde notika 23. Augustā- Molotova- Ribentropa kompromitējošā līguma noslēgšanas 49. Gadadienā. Bet biļetes uz visiem 20 koncertiem Sporta manēžā bija izpārdotas jau maijā. Izrāde tika uzņemta ar milzīgu sajūsmu un kļuva par atdzimstošās tautas pašapziņas izpausmi, kaut arī tās mākslinieciskais risinājums bija stipri diskutējams.
Pēc „Spartaka” „Lāčplēsis” bija otrs augstākais punkts Valda Lūriņa režisora biogrāfijā. „Spartaks” kļuva par jaunatnes iemīļotu izrādi „Lāčplēsis”- par visu paaudžu sajūsmas objektu. Viens no ,mākslinieka ideālstāvokļiem ir konfliktsituācija ar sava laikmeta ideoloģiju. Varbūt tāpēc šobrīd, kad gribas ticēt enerģijai, kuru atraisījusi tauta, esmu izsists no šā ierastā stāvokļa un īsti nevaru sataustīt pamatu sev zem kājām.
Valdis Lūriņš un izrādes bērniem.
„Punktiņas un Antona” dramatizējuma eksemplāra pirmajā lappusē pašā augšā ar Valda Lūriņa roku uzrakstīts: „Smaidoši, azartiski, komedianti sola vienreizēju izrādi.” Solījums tiek izpildīts. Liepājas teātri veidotais iestudējums patiesi ir vienreizējs.
‘’Emīls un Berlīnes zēni’’. Tas bija uzvedums- notikums. Kritiķi vienbalsīgi izrakstīja Valdim Lūriņam režisora profesionālās gatavības un slavēja Edmunda Freiberga Emīlu- spožu, filigrānu aktierdarbu. ‘’Emīls un Berlīnes zēni’’ saistīja ar gudro redzīgumu un teatrālo spilgtumu, Freiberga Emīla pašcieņa, savdabīgums, atbildības izjūta, saskaroties ar nopietniem dzīves atgadījumiem, viņa klusā un sirsnīgā mīlestība pret māti bija zem strāvas, kas piešķīra jēgu un ,mērķtiecību spraigajam detektīvsižetam par zagli, kurš jānoķer, lai atdabūtu Emīla nozagto naudu. Izrāde kļuva par iejūtības un cilvēciskas solidaritātes paraugstundu- vienu no tām tiki retajā stundām, kas bez didaktikas un moralizēšanas zālē sēdošajiem bērniem piedāvāja vistiešāko līdzdalību visos notikumos. Gan emocionāli gan praktiski- palīdzēt noķert zagli, kas drāžas caur skatītāju zālei.Valdis Lūriņš pieder pie režisoriem, kuri visregulārāk strādā pie bērnu repertuāra. Turklāt ar panākumiem.
Valdis Lūriņš un Nacionālais teātris
Šodien Valda Lūriņa kontā ir vairāk nekā pusotra desmitu iestudējumu, atskats pagātnē rāda, ka jau „Vestsaidas stāstā” moderajā divdesmitā gadsimta versijā par Romeo un Džuljetu (Valda Lūriņa pirmais iestudējums un Drāmas teātra skatuves- kopā ar kursabiedriem veidota diplomdarba izrāde), bija nolasāmi tie paņēmieni, kuri vēlāk tiks kopti, bagātināti, vērsti plašumā. Dinamika, kustības, plastisko iespēju maksimāla izmantošana, pārvēršot kustību, žestu par zīmi ne tikai iekšējā pārdzīvojuma norisei, bet arī cilvēka raksturam, pasaules izjūtai u.t.jpr. Pats būtiskākais Valda Lūriņa izrādēs manuprāt- izteikti metaforiskā domāšana, kas uz skatuves izpaužas trāpīgās, ar dzelžainu mizanscēnu nostiprinātās bildēs, modeļos, simbolos, nevis cilvēka individuālās dzīves pulsa smalkās, reālistiskajās vibrācijās. Pat visnenozīmīgākais īsā laika nogrieznī iestrādātais tēls veido sistēmu, kas savukārt iemontējas izrādes koptēlā- arī sistēmā apstiprinot, ka Valdim Lūriņam ir svarīga izrādes virsuzdevuma stingra apzināšanās un tā mērķtiecīgs īstenojums. Rezultātā Valdis Lūriņš veiksmīgi strādā lielākoties ar vieniem n tiem pašiem aktieriem- saviem domubiedriem un režisorisko ieceru īstenotājiem: Daci Bontāni, Ivetu Braunu, Jāni Skani, Rolandu Zagorski, Egonu Maisaku.
Valdis Lūriņš un kritika
Valda Lūriņa domas par kritiku:”Gribas, lai kritiķis raksta tad, kad viņš nevar nerakstīt. Man nepatīk vecas fotogrāfijas un avīzes. Varbūt tāpēc, ka viss ir gaistošs un nevērtīgs. Neatceros ne slikto, ne labo. Nekad nepārcilāju, nepārlasu, nevaru piespiesties to izdarīt. Nekādu impulsu man tas nedod. Drīzāk atrodu atrspēriena punktu cilvēka atmiņā un attieksmē.” Tādas ir Valda L’yuriņa domas par kritiku. Neslēpšu- no cunftes prestiža pozīcijām daudz patīkamāk būtu uzzināt, ka režisors ik pa laikam rūpīgi iedziļinās nodzeltējošos recenziju izgriezumos. Tomēr Valdis Lūriņš pieder pie tim retajiem teātra cilvēkiem, kam var atklāti pateikt arī kritiskas domas, neriskējot iekļūt naidnieku kategorijā, kuriem drūmi skatās cauri un kuru sveicinājums netiek atņemts. Kas zina, kādas šādos brīžos ir Valda Lūriņa izjūtas, bet izturēšanās ir nevaiīgi pieklājīga. Savkārt kritikas attieksmē pret Valdi lūriņu jau kopš „Spartaka” laikiem izveidojušās vairākas tradīcijas.
Daļai vērtētāju Valda Lūriņa mākslinieciskie centieni šķiet ne tikai nepieņemami, bet arī nepamatoti nepretenciozs, tāpēc ar neievērīgu neiecietību režisors tiek strostēts par ārkārtēju domas neskaidrību un niekošanos uz skatuves. Citi, gluži otrādi- Valda Lūriņa estētiskajos piedāvājos saskata nopietnu konkurenci jau aprobētām mākslas vērtībām. Šis apstāklis pamudina vai nu lūkoties pēc kādiem trūkumiem Valda Lūriņa uzvedumos, vai iztēlot šo uzvedumu lomu krietni nozīmīgākā salīdzinājumā ar sabiedrībā izraisīto rezonansi. Taču eksistē arī diametrāli pretēja attieksme. Gandrīz vai eksaltēti cildinoša, ar pelnu kaisīšanu sev un sabiedrībai uz galvas par to, ka mums „nebij’ spēka saņemot”. „. . kā režisors viņš ir gatavojies kaut kam jaunam- gan dzīves, gan teātra izpratnē. Vēl vairāk- viņš ir mēģinājis izdarīt apvērsumu. Esmu negrozāmā pārliecība, ka ar „Kāro lauku” tas viņam izdevās. Tikai diemžēl vēl joprojām nebija gatavi to uztvert un novērtēt.” „Komponents, ko Valdis Lūriņš (iestudējot „Kāro lauku”) nebija pareizi aprēķinājis, – domāšanas un uztveres inerces spēks.”
Valdis Lūriņš tiek iztēlots par uztveres stereotipu un oficiālās ideoloģijas žņaugu upuri, ignorējot to, ka „Kārā lauka” mākslinieciskā realizācija bija palikusi pusceļā. Nezinu, vai Valdim Lūriņam pašam kritiķu uzliktais ērkšķu kronis sagādā gandarījumu, bet tas, ka viņš šādu versiju publiski neatbalsta, liecina gan par paškritiku, gan arī par vīrišķīgu stāju.
Valda Čakare: „Tātad: Valdis Lūriņš ir labs režisors un ļoti pieklājīgs cilvēks. Tik pieklājīgs, ka viņa īsto būtību man vairāku gadu ilgā pazīšanas periodā tā arī nav izdevies nojaust.”
Izmantotā literetūra
E. Zabis. Literatūra un Māksla, 1988, 11. martā
D. Fišmeistere. Māksla, 1986, Nr 4
M. Ronis. Teātris un dzīve, 1978, Nr 22
V. Hausmanis. Teātris un Dzīve, 1986, Nr 30
Valda Čakare- Portreti