31.10.2008.
Krievijas laikmetīgās mākslas izstāde
A(rt) R(ussia) T(oday) –index
Tāpat kā iepriekšējā esejā, arī šajā man ir jāpieskaras pie tā paša vienojošā elementa. Man ir radies tāds iespaids ka Latvijas un pasaules šī brīža mākslinieki mērķtiecīgi cenšas graut stereotipus, viņi cenšas apsteigt laiku, respektīvi, iet laikam pa priekšu. Manuprāt tas ir pat labi, jo mākslinieks visos laikus ir bijis ļoti oriģināls attiecībā pret savu laiku, un acīmredzot mums- laicīgajiem cilvēkiem tas tīri labi iet pie sirds. To parāda mākslas darbu augstās cenas un pieprasījums. Mēs mākslu sākam, savā veidā dievināt varētu teikt ka pat pielūgt, tā mums sniedz tādas sajūtas ko mums nespēj sniegt ikdiena. Par nelaimi vairumam mūsdienu laicīgo cilvēku ikdienas ir gaužām pelēkas un nepiepildītas ar dzīvesprieku, kā cēlonis ir mūsdienās pastāvošā iekārta un valdošais pesimisms kas caurstrāvo sabiedrību. Mākslas darbos cilvēks meklē jaunas emocijas un piepildījumu dvēselei, un loģiski tam vispiemērotākās vietas ir galerijas vai izstāžu, jo tur tu ar mākslas darbu sastopies aci pret aci. Iespaids, ko uz cilvēku atstāj glezna ir daudz efektīvāks nekā vērojot reprodukcijas internetā, grāmatās vai kur citur. Galerijā var sajust mākslas darba smaržu, auru, galu galā dvēseli, respektīvi, visu to ko mums mākslinieks ir vēlējies pateikt. Un nenoliedzami reprodukcijās to ir praktiski neiespējami izdarīt.
Raugoties uz nupat minētā, tieši tas arī ar mani notika, es iegāju izstāžu zālē, un no redzētā es vēl tagad nebeidzu brīnīties, un, manuprāt nebeigšu vēl kādu laiciņu. It kā nekas īpašs, bet mākslas darba radītājs to ir paveicis radot manī, vērotājā kaut kādas emocijas. Kā jau mēs visi zinām, mākslas darba jēga ir radīt vienalga kādas emocijas, tad mākslinieks savu mērķi būs sasniedzis, neatstājot nevienu vienaldzīgo vērotāju. Nenoliegšu man tās bija gan pozitīvas, gan ieinteresējošas, pat brīžiem uzjautrinošas, bet neizpalika izbrīns pat neliels šoks par dažu izstādījumu jēgu, nozīmi, par to ko mākslinieks vispār ir vēlējies pateikt, piemēram, ar smilšu kaudzi telpas vidū. Bet uz to var apskatīties no otras puses, kad ikdienišķs priekšmets pavisam pelēks, ikdienā neievērots ir ienests tam neierastā vidē tad, gribot negribot, tas iegūst pavisam jaunu nozīmi. Uz to mēs sākam skatīties no pavisam cita rakursa, tas liek aizdomāties par to , ko neaizdomātos ikdienas steigā tam paejot garām.
Nu visbeidzot par to kur tad es pabiju. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle „Arsenāls”, tiek izstādīta Krievijas laikmetīgās mākslas izstāde A(rt) R(ussia) T(oday)–index kuru organizē Valsts laikmetīgās mākslas centrs Maskavā sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Arsenāla telpās tiek eksponēti 25 mākslas projekti, kuru autori pārstāv dažādas Krievijas pilsētas – Maskavu un Sanktpēterburgu, Ņižņijnovgorodu un Kaļiningradu, Jekaterinburgu un Novosibirsku. Šī ir pirmā šāda mēroga krievu mākslas ekspozīcija, kas ir skatāma Rīgā pēdējo divdesmit gadu laikā. tajā savus mākslas darbus izstādīja tādi mākslinieki, kā Jurijs Alberts, Olga un Aleksandrs Florenski, Viktorija Begaļska, Gaļina Miznikova, Oļga Černiševa Sergejs Bratkovs, Jurijs Vasiļjevs, Aleksandrs Vinogradovs un daudzi citi mākslinieki. Pazīstami un mazāk pazīstami, vai pat pavisam nedzirdēti. Pavisam droši varu teikt ka šie mākslinieku vārdi daudziem būs dzirdēti pirmoreiz. Līdzīgi bija ar mani, bet tas nemaina lietas būtību, jo mākslinieka uzvārds mēdz uzlikt noteiktu stereotipu kādā rakursā mēs raugāmies uz mākslas darbu. Tas pat bija labi jo varēju koncentrēties uz konkrētu darbu. Darbus varēju izbaudīt pilnībā, neaizdomājoties par autora daiļradi citos laika posmos, un nesalīdzinot ar redzēto, kā arī neanalizējot stila izmaiņas un pārvērtības tēmu dažādībā. Tas ļoti atviegloja mākslas darbā uztvert patieso būtību, nolasīt autora sūtīto ziņojumu.
Ekspozīciju veido apjomīgi projekti un instalācijas, mākslinieku starpā pastāv kontrasti: jaunie mākslinieki parādīti līdzās ļoti pazīstamiem autoriem, jauni darbi salikti kopā ar jau pārbaudītām vērtībām. Parokoties šīs ekspozīcijas vēsturē, atklāju ka šīs instalācijas jau ir demonstrētas dažādos starptautiskos mākslas forumos. Kā piemēram lielvalstī- Amerikā. Būtiskākais uzdevums, kas raksturo šo izstādi, ir atspoguļot Krievijas mākslu kā sarežģītu un pretrunīgumu. Svarīgi iepazīstināt Latvijas skatītājus ne tikai ar Maskavas un Pēterburgas aktuālo mākslu, bet iekļaut ekspozīcijā arī mākslinieku darbus no citām Krievijas pilsētām, kur nemanot izveidojušies laikmetīgās mākslas centri, ne tikai no Maskavas vai Sanktpēterburgas. Projektā tiek izstādīti gan pēdējo trīs gadu laikā tapuši darbi, gan no 1990.gadu beigu krievu mākslas, kas jau kļuvuši par tā laika lieciniekiem un raksturojošiem elementiem. Mākslai piemīt ļoti laba īpašība kas pie sirds iet vēsturniekiem, proti, tā spilgti raksturo laiku kurā tā tiek radīta. Laiks ietekmē ne tikai sabiedrību vai cilvēku, bet arī mākslu. Spilgts piemērs, un vēstures liecinieks ir Pablo Pikaso darbs „Gernika”, kurā atainota situācija kas valdīja pēc Gernikas pilsētas bombardēšanas. Ar vienkāršiem paņēmieniem ir panākts maksimāls efekts.
Izstādē eksponētas gleznas un fotogrāfijas, vairākas instalācijas un video projekti. Pārsvarā tie ir mākslinieku īpašumi, atsevišķi eksemplāri pieder Krievijā vadošo mākslas galeriju kolekcijām. Nozīmīga demonstrējamo darbu daļa ir Valsts laikmetīgās mākslas centra īpašums. Par manu favorītu tapa Aleksandras Mitļanskas video mākslas darbs, kurā bija ar dažādiem ēdieniem un procesiem kas bija ar tiem saistīti. Pavisam vienkārši, pat nedaudz banāli, bet aizraujoši. Pirmās emocijas bija smiekli, simtprocentīga sajūsma, respektīvi, ļoti labs garastāvokļa uzlabotājs. Polāri pretējas sajūtas pārņēma raugoties uz darbu, kur jāatceras ka to ir radījuši pašu Krievu mākslinieki, tātad, kaste. Kastes dibenā, ar projektora palīdzību uzprojicēts , guļ pats Ļenins, nepietiktu ka viņš vienkārši gulētu bet viņš ari grozās no vieniem sāniem un otriem. Ir tāds teiciens: „pat mironis kapā otrādāk apgrieztos.” Doma būtu viegli nolasāma, ka ar Krieviju kaut kas nav kārtībā, ka pat Ļeninam kapā jāgrozās, bet vislielākais izbrīns bija par to ka paši krievi atļaujas šādi, provokatīvi izmantot tik spilgtu Krievijas, un pat pasaules mēroga personību, kas viņa valdīšanas laikos būtu tabu, pilnīgi aizliegts. Pārvarot pirmo izbrīnu man šis darbs likās amizants, un nedaudz pat ironisks.
Pavisam droši varu teikt ka šī izstāde uz manis atstāja daudz lielāku emocionālo bagāžu, nekā tad kad bija tad kad bija jāraksta eseja par visu galeriju dzīvi Rīgā. Tas ko es gribu pateikt ir tas ka, labāk ir apskatīt vienu galeriju un „izķidāt” to pamatīgi, nekā padsmit galerijas dienā un tad iestājas pamatīga putra galvā. Secināju to ka šī viena galerija man deva vairāk, nekā tās daudzās vienā dienā. Un arī turpmāk apmeklēšu ne vairāk par divām galerijām dienā. Un iesaku to arī jums. Kopumā man šī galerija patika, un atstāja uz manīm lielu iespaidu, ja jūs tur vēl neesat bijuši, tad iesaku aiziet- nenožēlosiet!