gernika pablo pikaso

pablo pikaso- gernika
Saturs
Ievads……………………………………………………………………………2. Lpp
Gernika…….…………………………………………………………….………3.Lpp
Tēli………………………………………………………………………………4. Lpp
“Glezniecība ir uzbrukuma un aizsardzības ierocis” :Pablo Pikaso …..….…….5. Lpp
Simboli, detaļas…………………………………………….……….…………..6. Lpp
Nobeigums……………………………………………………………….………8.Lpp
Anotācija…………………………………………………………..……………9. Lpp
Izmantotā literatūra……………………………………….…………………….10.Lpp
Pielikums……………………………………………………………………….11. Lpp

Ievads

Kad bija jāizvēlas šī darba tēma, man pirmais kas iešāvās prātā bija tieši šī glezna- Pikaso Gernika. Tā jau no seniem laikiem mani ir aizrāvusi ar savu vienkāršo sarežģītību, ar savu emocionālo piesātinātību. Manuprāt Pikaso šis darbs ir izdevies izcils, izcils tādā ziņā ka reti kurš 20 gs. mākslas darbs mani ir tā ievilcis sevī iekšā. Kā tas ir jāsaprot, pavisam vienkārši- ir tāda sajuta ka tu šinī atainotajā notikumā esi bijis klāt, tas viss it kā projicējas tavā acu priekšā, ir iespējams tīri labi atrestaurēt to haosu kas valdīja Gernikas pilsētiņā. 1937. gada 26. Aprīlī, Spānijas pilsoņu kara laikā trijās stundās no zemes virsas noslaucīja fašistu lidmašīnu uzlidojums.
Darbs kas mani ir pārņēmis savā varā, tas it kā ir man ir apbūris es tajā varu lūkoties stundām ilgi! Bet neviļus rodas jautājums, kā māksliniekam ar vienkāršiem glezniecības paņēmieniem ir izdevies radīt maksimāli iedvesmojošu un emocionāli piesātinātu efektu. Šausmas, izbīlis, panika, ciešanas, sāpes- emociju, pārdzīvojumu gamma ir neiedomājami plaša, kas iekļauta tikai vienā darbā. Vai ir iespējams atrast vēl kādu darbu kurā atspoguļots tik plašs emociju spektrs, jāmeklē būtu diezgan ilgi.
Tas iemesls kāpēc es izvēlējos rakstīt tieši par šo darbu, man pat īsti nav tāda paskaidrojums. Tajā ir kaut kas tāds kas mani nelaiž vaļā, tajā ir kaut kas intriģējošs. Šo darbu izvēlējos tāpēc, ka beidzot man ir tā iespēja šo mākslas darbu izpētīt pilnībā. Šis ir viens no retajiem darbiem , par kuru es gribu zināt no A līdz Z.
Jau iepriekš papētot sīkā neviļus rodas jautājums, kāpēc šāda veida darbs vispār ir vajadzīgs, kāpēc viss negatīvais nevar palikt pagātnē. Bet tām sāpēm caur šo darbu, mums mūždien ir jārēgojas acu priekšā. Vairums cilvēku uzskata ka vis negatīvais ir jāizmet no prāta, lai tas paliek pagātnē, bet kāpēc tad Pikaso neļauj tam tā būt?
Manuprāt jo es vairāk šo darbu iepazīstu, jo es vairāk saprotu ka es šo darbu nepazīstu. Tas it kā norobežojas no apkārtējās publikas dzīvojot savā dramatisma apstādinātajā telpā un laikā ko Pikaso ir atainojis darbā- Gernika. Gernika manī rada pretstatus- kās ir tāds šajā darbā kas tūkstošos cilvēku izraisa līdzjūtīgas jūtas? Kas šo it kā sava veida primitīvo darbu padara tik īpašu, ar ko tas mani aizrauj?

GERNIKA
„Sienas gleznojumā, pie kura tagad es strādāju un kuru nosaukšu par „Gerniku”, kā arī visos savos pēdējos darbos esmu atklāti deklarējis savu riebumu pret militāro kastu, kas iegremdējusi Spāniju ciešanu un nāves okeānā”: Pablo Pikaso.
„Gernika”, darbs radīts 1937. Gadā. Audekls, eļļa 349,3 x 776,6 cm. Madride, Nacionālais Karalienes Sofijas mākslas centrs.
Šo darbu Pikaso uzgleznoja pēc tam, kad par basku svētās pilsētas Gernikas bombardēšanu 1937. Gada 26. Aprīlī. Šajā dienā Vācijas gaisa spēku vienības dažu stundu laikā sagrāva mazo Spānijas pilsētiņu, lai izrādītu atbalstu ģimenēm Franko un viņa sabiedrotajiem kuri rīkoja pret likumīgo Spānijas valdību vērstu apvērsumu. Gernika pēc sagraušana, lielā mērā pateicoties Pikaso slavenajai gleznai, kļuva par iespaidīgu brutālā Spānijas pilsoņu kara simbolu. Pikaso jau no paša sākuma atbalstīja likumīgo republikāņu valdību, kas 1937, gada sākumā bija pasūtījusi māksliniekam sienas gleznojumu Spānijas paviljonam Vispasaules izstādē Parīzē, kurai bija jānotiek jūlijā. Ziņa par briesmīgo bombardēšanu Pikaso deva ierosinājumu šaušalīgai tēmai , savu satricinājumu viņš izteica sensacionālā gleznojumā, kas tika radīts no pirmā maija līdz ceturtajam jūnijam, tikai dažās saspringta darba nedēļās.
Beāte Cimmermane: „Gernika kļuva par cilvēku dzīvi un civilizāciju apdraudošo destruktīvo spēku iespaidīgu attēlojumu, turklāt Pikaso atrada universāli saprotamu veidu, kā parādīt cilvēces neizsakāmās sāpes un ciešanas.” Gleznai atņemtas krāsas- ir palicis tikai pelēkais, melnais un baltais, kas akcentē bezcerīgo, drūmo noskaņu. Baltākai krāsai ir arī simboliski negatīvi aspekti, pirmkārt jau „nāves bāluma” dēļ. Kas ir interesanti šim darbam- ja sapņos ir redzams balts zirgs , tad tas daudzās kultūrās saistīts ar nāves nojausmu, pārdzīvojumu, un neizbēgamu tuvošanos. Daudzās kultūrās spoki tiek attēloti baltā krāsā, kā arī balts simbolizē vecumu, rudeni, rietumus, nelaimi. Un tik tiešām nelaime šo pilsētiņu skāra ļoti bargi. Melnā krāsa savukārt simbolizē pilnīgu neziņu, nogrimšanu tumsā, sēras. Eiropā melnais ir negatīva krāsa. Protams visām šīm krāsām ir arī pozitīvās nozīmes, bet šim darbam raksturīgās bija šo krāsu negatīvās šķautnes, ko Pikaso tīši ir apzinājies. Jo diez vai, ja šis darbs būtu spilgtiem toņiem tas panāktu vajadzīgo un vēlamo efektu. Tāpat ir arī ar zīmēšanas stiklu, līnijām. Īpašu akcentu liekot uz līnijām, kas ir lauztas liektas, varētu pat teikt agresīvas un uzbrūkošas. Bet tajā pašā laikā akcentējot krāsu laukumu mijiedarbojošos sintēzi, radot grandiozi izcilu meistardarbu, no kura staro kara būtība, gars, iznīcība, sekas un posts.
Nav saprotama šīs ainas norises vieta un laiks- vai tas notiek ārpusē vai iekštelpās, dienā vai naktī. Viss sižets notiek kaut kādā tumsā un tālumā aiz loga ir redzama gaisma, kā zināms gaismai ir pozitīva nozīme, bet šinī gleznā gaisma ir tālumā, tātad tobrīd tā nebūt nedominē. Varbūt mākslinieks apzināti ir izslēdzis no šī darba telpas un laika esamību, jo, manuprāt tobrīd ai bija mazsvarīga loma, un tas traucētu uztvert patieso mākslas darba sūtīto vēstījumu. Šādos dramatiskos, un emocionāli piesātinātos brīžos iespējams laiks un telpa ieņem mazsvarīgu, sekundāru nozīmi. Pikaso ir veiksmīgi radīt darbu kurā ir izslēgts laiks un telpa, tādejādi atvēlot lielāku vietu patiesajam sižetam. Nenoliedzami tas šo gleznu padara viegli uztveramu plašākam sabiedrības slānim. Protams to visu var arī uztvert pretēji, ka mākslinieks pat par to nav bijis aizdomājies, vai ko šā laika posma dēļ kas bija vajadzīgs tarba realizācijā- tas bija pārāk gūts uzdevums lai radītu telpu. Bet visus domu pavedienus sagrauj tikko nejauši parādījies logs, gleznas labajā augšējā stūrī. Logs- simbolu vārdnīcā teikts, ka logs simboliskā izpratnē ir atvērums pa kuru iekļūst pārdabiska gaisma. Iespējams pa to ieplūst cerība uz labākiem laikiem, tas ir ka miers kas, ir kā gaisma, pa logu ieplūst tumšā telpā, jeb rāda to ka gaisma būs, bet viņa ir tur ārā un pagaidām nav ieplūdusi tumšajā telpā, kas nemaz nav kā telpa fiziskā nozīmē, bet varbūt tā ir ļaunuma dimensija kas ietver šo ļauno notikumu. Protams neizslēdzams ka telpa eksistē, bet tai noteikti ir tikai simboliska nozīme. Reālajos apstākļos ēkas bija sagrautas līdz ar pamatiem, un šāda veida atainotās darbības iekštelpās nevarētu notikt. Šo manu pieņēmumu pierāda tas ka šinī , pieņemsim, telpā ir arī kāda ēka ar visiem jumta dakstiņiem, un no kuras laukā sniedzas pārdabisks tēls, cenšoties ienest gaismu. Dažādās telpas it kā saplūst viena otrā, apaug viena ap otru. Simboliski šīs ēkas ir melnā krāsā, tad varētu to traktēt tā ka kara posts pieaug, u n melnu notikumu, aprij un nomāc jauns melns notikums, kas ir lielāks par iepriekšējo- tas parāda ka notikumi seko viens pēc otra, no lidmašīnām izmestās bumbas iznīcina Gernikas pilsētiņu, soli pa solim, atstājot to iesprostotu tumsā.

TĒLI
Figūras gleznā ar dramatiskiem žestiem un sāpju pilnām izteiksmēm sabrūk, krīt, kliedz. Šo efektu Pikaso ir panācis ar lauztajām, grieztajām līnijām. Liekas ka šis darbs jebkurā brīdī sabruks un paliks tikai mirušie ķermeņi, drupas un lauskas- skats kas pavērās Gernikā bombardēšanas dienā, un visu pārklās tumsa, posts, jeb melnā telpa. Negribētos to pat saukt par telpu, tā ir sava veida dimensija, kāda smacīga nasta. Upuri ir visi gan cilvēki, gan dzīvnieki. Visus kā viens piemeklē nelaime, kas tajā laikā satricināja Eiropu. Visu dzīvnieku acīs manāmas bailes un izmisums, bet kā zināms dzīvnieki ir bezbailīgāki nekā cilvēki, tie labāk absorbē nelaimi, tas ir tāpēc ka tie savas emocijas neizpauž kā cilvēciska būtne. Gleznas kreisajā malā redzam vaimanājoša māte ar savu mirušo bērnu rokās, virs viņas- rēcošs bullis, bet priekšpusē guļ sadragāts miruša cīnītāja ķermenis, no kura salauztā zobena plaukst ziedi. Nekas nevar būt šausmīgāks un sāpīgāks, kā mātei piedzīvot sava bērna nāvi, tas, manuprāt, ir visneizturamākās sāpes, ko cilvēkam jebkad ir nācies piedzīvot. Meklējot palīdzību, sakumpusi sieviete no abās puses metas uz priekšu, virs viņas kāda figūra, šausmās acis iepletusi, spīdina tumsā gaismu. Labajā pusē cita figūra šausmās izstiepusi rokas uz augšu, it kā lūdzot dieva palīdzību, bet skaidri apzinoties ka viss velti, dievam vairs šo nelaimi neizlabot. Bet vai vispār dievs ko spēj mums palīdzēt, tas jau ir cits stāsts, tāpat kā dieva esamība. Attēla centrā redzams mežonīgi satrakojies zirgs, kā zināms dzīvnieki jau priekšlaicīgi paredz nelaimi. Virs zirga galvas spīd lampa acs formas gaismas kupolā. Vai tā ir dieva acs vai iznīcību nesošās bumbas zīme? Versijas ir daudz, bet īsto šī objekta nozīmi man nav izdevies vēl pagaidām atrast. Lai nu kā es tomēr piesliecos tam ka tā ir dieva acs. Dievs it kā cenšas visu izgaismot, padarīt labāku , bet tas ir bezcerīgi, pat dieva pirksts šeit ir bezspēcīgs, jo nelaime ir notikusi, un izlietu ūdeni neizsmelsi. Bet otra versija ka dievs uz visu tikai noraugās no malas, nepieliekot ne pirkstiņu lai palīdzētu šajā nelaimē nonākušajiem.
Visi šie tēli savā starpā sintezējas un rada vienotu emociju gammu kas caurstrāvo un izplūst no šī darba. Izņemot no šī darba kaut vienu tēlu, tajā tiek sagrauta ierastā harmonija, darbs zaudē stabilitāti. Šeit parādās Pikaso augstā meistarība, viņš it kā izprot cilvēka optiskās un psihiskās īpašības, un meistarīgi šīs zināšanas pielieto praksē, radot savus meistardarbus.
Mana pirmā nopietnā satikšanās ar šiem tēliem, respektīvi ar gleznu Gernika, bija pirms pāris gadiem, un jau tad, īsti pat nezinādams autoru, manī radīja radniecīgas sajūtas. Tas ir tā ka visos laikos kad es šo darbu aplūkoju, tad manī neizraisa krasi dalītas jūtas. Tātad tas ir dzīvas pierādījums ka šis Pikaso primitīvais kubisms ir viegli uztverams, ziņojums ko sniedz šis darbs ir skaidrs- panika, sāpes, izbīlis un ciešanas, kā arī vēl plašāka, nekā manis minētā emociju gamma.

“Glezniecība ir uzbrukuma un aizsardzības ierocis” :Pablo Pikaso
Gernika – tā sauca nelielu Ziemeļspānijas pilsētiņu, kuru Spānijas pilsoņu kara laikā – 1937. gada 26. aprīlī – trijās stundās no zemes virsas noslaucīja fašistu lidmašīnu uzlidojums. Tas bija pirmais gadījums cilvēces vēsturē, kad pēkšņā gaisa uzbrukumā tika iznīcināta mierīgu iedzīvotāju apdzīvota pilsēta. Tajā tīri kubistiskās, salauzītās formās mākslinieks it kā izkliedzis skatītājam visas tās šausmas, ko izjuta fašistisko iznīcinātāju un bumbvedēju pārsteigtie Gernikas iedzīvotāji. Glezna skan kā apsūdzība slepkavām. Stāsta, ka kādreiz okupācijas laikā Pikaso darbnīcā kārtējo reizi ieradies fašistu virsnieks pārlūkot mākslinieka darbus un ieraudzījis “Gerniku”. Neizpratnē viņš jautājis gleznotājam:”Vai tas ir jūsu darbs?”
“Nē, jūsu!” atbildējis Pikaso.
Un tiešām “Gernikas” nebūtu, ja nebūtu tikusi barbariski iznīcināta Gernikas pilsētiņa. Mākslinieka draugs padomju rakstnieks Iļja Erenburgs tā raksturojis šī darba nozīmi:
“Mākslinieks “Gernikā” parādījis daudzu Gerniku nākotni, atomkatastrofas šausmas. Mēs redzam saārdītas pasaules šķembas, ārprātu, naidu, izmisumu.”
“Es nekad neesmu domājis, ka glezniecības uzdevums ir sniegt cilvēkiem vienīgi prieku un patiku,” sacīja Pikaso. “Glezniecība nav izgudrota, lai izdaiļotu dzīvokļus. Tā ir uzbrukuma un aizsardzības ierocis pret ienaidnieku.”

Simboli, detaļas.
Nenoliedzami šis darbs ir piesātināts ar simboliem un detaļām bez kurām darbā zustu sava veida pievilcība. Viens no šāda veida simboliem ir acis, jo ne velti ir teiciens, ka acis ir dvēseles spogulis, un ja dvēselē valda haoss un izbīlis, tad arī acis reaģēs atbilstoši. Proti, tās vai nu būs šausmās ieplestas, vai nu panikā „kliedzošas”. Iespējams tās arī varētu būt vienaldzīgas, jo izmisums kas pārņem, rada cilvēkos lielu nogurumu un tad viss kļūst mazsvarīgi, cilvēks it kā iekļūst sava veida atslābušā transā.
Rokai var būt daudzas nozīmes, atkarībā no došanas vai atvairīšanas žesta tā var izteikt pozitīvus un negatīvus aspektus. Roka arī ir kā karalisks simbols. Kā to attiecināt uz šo darbu? Šeit roka, manuprāt, domāta kā atvairīšanās simbols. Bet šeit rokas, kā arī kājas Pikaso attēlojis tādas kā trulas, primitīvas, sadragātas un bezpalīdzīgas. Tas būtu jāsaprot tā ka šie cilvēki šādam uzbrukumam nebija līdzvērtīgi pretinieki, Gernikas iedzīvotāji nespēja atvairīt šāda mēroga uzbrukumu. Nekas cits neatlika kā bezspēcīgi un bezpalīdzīgi pakļauties liktenim. Rokas kā karaļa varas simbols, kā jau teicu, šeit rokas ir attēlotas bezpalīdzīgas un nevarīgas, un tieši tā arī jutās Gernikas iedzīvotāji, šajā, daudziem liktenīgajā dienā.
Ķermeņa valoda par mums pasaka daudz. Nenoliedzami ka tā arī dominē šajā darbā. Ķermeņi izstaro kliedzošas sāpes, nebeidzams izmisums, kas pārvēršas sava veida rutīnā, proti, visiem tēliem ir vienojošs, daudz maz, līdzīgs motīvs. Plaši atvērtās rokas, rēcošas un ķērcošās rīkles, milzīgie vaibstu sasprindzinājumi, izlobītās acis- tas viss liecina par vienu, tas viss liecina par vienu traģisku dienu Spānijas un pat Pasaules vēsturē.
Manuprāt, visspilgtākais un šajā vidē vispamanāmākais simbols ir zieds, kurš izaug no karavīra rokās salauztā zobena. Balts zieds simboliski pārstāv nevainību, tīrību. Tas parāda ka šis uzbrukums Spānijai nebija pelnīts. Cietušie un bojā gājušie nebija vainīgi, vai tā nogrēkojušies lai pār viņiem nāktu, sava veida, lāsts, milzīgs posts, ko es nenovēlu nevienam.

PIKASO BIOGRĀFIJA
Citēts no: Belmane A. No Leonardo līdz Pikaso. – Rīga: Zvaigzne, 1991.
“Glezniecība ir uzbrukuma un aizsardzības ierocis”
Pablo Pikaso
Pablo Pikaso pēc izcelšanās ir spānietis – dzimis 1881. gada 25. oktobrī Andalūzijas pilsētiņā Malagā, kur viņa tēvs bija zīmēšanas un gleznošanas pasniedzējs vietējā mākslas skolā. Jau bērnībā Pablo sajūsmināja visus apkārtnes rotaļu biedrus ar saviem zīmējumiem. Pēc māsas Lolitas lūguma viņš zīmēja suņus, gaiļus, ēzeļus un citus dzīvniekus vai priekšmetus, veidojot to apjomu kontūru ar vienu nepārtrauktu līniju, pie tam katru reizi zīmējumu sākot no kādas citas vietas – vienreiz no auss, citreiz no kājas vai astes. Tā zēns, pats nemanot, izkopa lielisku prasmi vērot un attēlot. Un vēlāk pasaulslavenais mākslinieks Pablo Pikaso par sevi varēja teikt:
“Es nezinu, vai esmu liels gleznotājs, bet es esmu liels zīmētājs.”
Kad Pablo bija trīspadsmit gadu, tēvs, juzdams, ka dēls mākslā viņu ir pāraudzis, uz visiem laikiem pārstāja gleznot un savas krāsas un gleznošanas piederumus svinīgi nodeva dēlam. Tikko piecpadsmit gadus vecs, Pikaso tika uzņemts mākslas akadēmijā pēc tam, kad bija pierādījis, ka eksāmena darbu, kam parasti deva mēnesi laika, viņš spēja uzgleznot vienā dienā. Tomēr akadēmisko izglītību Spānijā Pablo Pikaso nepabeidza. Viņu saistīja Parīzes mākslas dzīve. Ar 1900. gadu sākās regulāri braucieni uz Parīzi, un 1904. gadā Pikaso apmetās Francijā uz pastāvīgu dzīvi. Tādēļ arī viņa daiļradi pieskaita Parīzes skolai. Ar pirmajiem gadiem Parīzē saistās tā sauktais “zilais periods” mākslinieka daiļradē.
Citēts no: Žilo Fransuāza, Leiks Karltons. Kopā ar Pikaso. – Rīga: Sprīdītis, 1991.
Priekšvārds
Pablo Pikaso dzimis 1881. gadā Spānijas dienvidu pilsētā Malagā. Viņa tēvs bija gleznotājs, kas darināja saloniskas klusās dabas ar ziediem un putniem, mācīja dažādās skolās un pilsētās (Malagā, Lakorunjā, Barselonā) un, dabiski, bija pirmais sava dēla audzinātājs mākslas lietās. Pablo bija brīnumbērns, jo neticami agri spēja zīmēt un gleznot 19. gadsimta akadēmiskā naturālisma garā, ātri pārlecot naivajai bērnišķīgās tēlošanas stadijai (vēlāk apgalvoja, ka tādas nemaz nav bijis). Zēns palīdzēja tēvam gleznot baložus (vēlāk iemīļots Pikaso motīvs) un drīz viņu pārspēja, četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā gleznoja portretus, figūras, žanra kompozīcijas, kurās sīkumaina rūpība detaļās savienojās ar pārsteidzoši drošu un meistarīgu triepienu. Jaunais Pikaso viegli tika galā ar uzdevumiem Barselonas, vēlāk arī Madrides mākslas skolās un tur ilgi neuzkavējās. Barselonā, tālaika Spānijas modernās kultūras centrā, viņu vairāk rosināja vietējā bohēmiskā mākslinieku un literātu sabiedrība, kas pulcējās kafejnīcā “Četri kaķi”. Tā bija orientēta uz visu laikmetiski jauno, kas ienāca Spānijā no ziemeļiem, un drīz Pikaso, kas bija pāraudzis vietējos sasniegumus. 1900. gadā viņš aizceļoja pirmo reizi uz pasaules mākslas metropoli Parīzi un nākamajos gados arvien vairāk tur iesakņojās.

Nobeigums
Vairums cilvēku ir viņuprāt, ka Pikaso ir izdevies radīt vienu no spilgtākajiem 20. Gs mākslas darbiem. Tas ir tik emocionāli piesātināts, ka reti kuru vērotāju atstāj vienaldzīgu.
Gernika, baiss atgādinājums par kādu nemazāk šausminošu notikumu. Pikaso to radīja iespaidojoties uz 1937. gada 26. Aprīļa notikumiem mazajā Spānijas pilsētiņā- Gernikā, kad trijās stundās no zemes virsas to noslaucīja fašistu lidmašīnu uzlidojums. Tas bija pirmais gadījums cilvēces vēsturē, kad pēkšņā gaisa uzbrukumā tika iznīcināta mierīgu iedzīvotāju apdzīvota pilsēta, kas protams izraisīja pasaulē lielu sašutumu. Tēli, tie savstarpēji dramatiski mijiedarbojas, veidojot vienu veselumu. Tēli viens otru papildina, un vienlaicīgi absorbē, viens par otru dramatiskāks, izmisušās, rodas sajūta ka katrs tēls spētu būt atsevišķa glezna, tā spētu pastāvēt vienpersoniski, bez citu atbalsta. Bet tomēr izrauta no konteksta, jebkura figūra, tad tā padarītu ;šo darbu vienmuļāku. Kā saka teicienā neko pielikt, neko atņemt. Pikaso šajā gleznā ir radījis ideālu emociju harmoniju, kas ārēji izstaro lielu disharmoniju, bet pamats ir ļoti stabils.
Glezna visos laikos ir bijusi ar sava veida uzdevumu, tā pauž tā radītāja attieksmi, izjūtas. Neizbēgami, kādam tas var patikt un kādam tas arī var ne pārāk iet pie sirds. Un tad tiek nojaukta robeža un mākslas darbs kļūs ne tikai par izklaidējošu vizuālu priekšmetu, bet tas jau kļūst par sava veida aģitatoru, par ieroci, par ieroci mākslinieka rokās. Šādi atgadījumi mākslas pasaules vēsturē nav sastopami tikai ar Pikaso daiļradi, tas jau ir izsens mākslas uzdevums jau kopš pirmatnējās mākslas. Šinī gadījumā tas ir varens ierocis, kas iesit pasaules sabiedrībai pļauku tieši sejā, atgādinot to kādu ļaunumu cilvēks spēj otram cilvēkam nodarīt.
Simboli, tie caurvija gandrīz visu mākslu. Tos mēs varam saskatīt ik uz stūra. Bieži vien jāsecina ka mākslinieks īpaši nav cerējis akceptēt šo simbolu nozīmi, un mākslas zinātnieki meklē mākslas darbos to kā tu nav. Bet tas ir tikai retos gadījumos vairums gadījumu simboli spēlē visai svarīgu lomu. Šajā Pikaso gleznā simboli spēlē lielu lomu. Iespējams šis darbs ir tik ievērojams, jo simboliem piemīt spējas darbam piešķirt noslēpumainību. Un skatītājam, mākslas baudītājam ir interesantāk atšķetināt to ko mākslinieks ir gribējis mums pateikt. Ja viss ir kā uz delnas uzlikts, tad vērotājam nav interesanti, un šis darbs būs viens piliens jūrā. Tāpēc lai darbs izceltos, tas ir jāpiesātina ar simboliem.
Pablo Pikaso pēc izcelšanās ir spānietis – dzimis 1881. gada 25. oktobrī Andalūzijas pilsētiņā Malagā, kur viņa tēvs bija zīmēšanas un gleznošanas pasniedzējs vietējā mākslas skolā. Un nevelti visiem ir zināms ka talants iedzimst, un šis bija spilgts tā pierādījums. Viss beidzās ar to ka Pikaso Pasaules vēsturē paliks kā izcils 20. Gs mākslinieks, un kubisma aizsācējs. Pateicoties viņām kubisms paceļas jaunos augstumos.

Anotācija

Kas ir māksla 20 gs – Pikaso, kas ir Pikaso- kubisms, kas ir kubisms- „Aviņonas Meitenes”, „Raudošā sieviete”” un protams „Gernika”. Gernika iekļauj sevī lielu pārdzīvojuma atainojumu, notikumu kas mainīja pasaules vēsturi. Tas bija pirmais šāda veida, un nežēlastības uzbrukums nevainīgiem cilvēkiem.
Šis notikums Pikaso ļoti iespaidoja, un tas viņu mudināja radīt šo grandiozo darbu. Manā skatījumā šī glezna ir emocionāli piesātinātākā 20. gs. šinī gleznā vienviet vērotājs sastopas ar šausmām, ciešanām, bailēm, paniku, izmisumu- šo virkni varētu turpināt vēl, un vēl garāku. Rati kurš mākslas darbs mums sniedz vienviet šādu emociju gammu.
Rakstot šo darbu, man šī glezna stāv visu laiku uz galda, un es sapratu jo vairāk es tajā veros, jo vairāk tā mani apbur, tā vienkārši mani aizrauj. Tas it kā pašam negribot liek līdz pārdzīvot ja iet runa par mākslas darba auru, esenci, kas saindē skatītāju, tādejādi padarot par sava veida vergu. Mēs, brīžiem, akli tiecamies izprast mākslu, meklēt tur to kā tur nemaz nav. Šinī darbā varētu šķist ka nekas nav jāmeklē, iespējams ar to arī pietiek virspusējam skatījumam, bet ja mēs parokamies dziļāk, simbolos un zemtekstos, tad tas mums atklāj daudzo jaunu, tas mums palīdz ienirt mākslas darbā pilnīgāk.
Šinī Pikaso gleznā var rakties un rakties, vienmēr atradīsi kaut ko jaunu, kaut kādas svešas emocijas. Ļoti spilgti šeit izpaužas cilvēka dzīvnieciskais instinkts, panikas reakcija, cilvēka smadzeņu procesi. Bet tas varbūt ir no sērijas, nemeklē to kā tur nav. Ar mākslas darba analīzi ir jābūt ļoti uzmanīgam, nedrīkst pārspīlēt.
Sākotnēji man likās ka šī darba analīze būs samērā vienkārša, bet sākot šo darbu sapratu ka tas man atklāj man daudz ko jaunu, iepriekš nepamanītu. Tas man atvēra ceļu uz samērā juanu pasauli. Un tas viss pierāda ka Pikaso bija 20. gs. ģēnijs.

Annotation

What is the 20 th century art – Picasso, which are Picasso-cubism, which is cubism-“Girls Avignon”, “Crying woman” and of course “Guernica”. Guernica includes big experience displays, events which changed world history. It was the first of its kind, and disfavor attack on innocent people.
This event is very influenced by Picasso, and it urged him to create this grandiose work. In my opinion, this painting is emotionally deeper 20. gs. this pattern of co-observer is confronted with the horrors of anguish, fear, panic, desperate-this series could continue further, and even longer. Rati the artwork gives us a single point of such a range of emotions.
In writing this work, I stand in this painting all the time on the table, and I realized the more I vero it, the more it apbur me, it just me away. This is the same as it unwittingly leads to survive if it comes on the art of aura, essence of which saindē viewers, thereby making it a kind of slave. We, at times, blindly striving to understand the arts and to look for there to hold the non-existent. In this work might seem that nothing has been looking for, possibly by enough to the superficial thinking, but if we digg deeper, symbols and subtext, then we discover the many new, it helps us to submerge the artwork better.
In this Picasso painting can nuzzle nuzzle and will always find something new, something of a strange emotions. This is a very bright man beastly behavior, panic reaction, the human brain processes. But perhaps it is from the series, looking it as there is not. With the art of analysis must be very careful, should not be exaggerated.
Initially, I thought that this analysis would be relatively simple, but starting this work realized that this man finds me a lot of new, previously overlooked. This opened the way for me to a rather yuan world. And all this proves that Picasso was 20. gs. genius.

PIELIKUMS
attēli

izmantotā literatūra
• Belmane A. No Leonardo līdz Pikaso. – Rīga: Zvaigzne, 1991.
• „Pablo Pikaso : dzīve un darbi”, Elke Linda Buholca, Beāte Cimmermane, Rīga : Jāņa Rozes apgāds, c2006
• http://www.liis.lv/makslasv/20sak/Kubism/Pikaso/www.htm
• http://www.liis.lv/makslasv/20sak/Kubism/Pikaso/citati/cit05.htm
• Lielā simbolu enciklopēdija, no vācu val. tulk. Līga Kalniņa un Sarmīte Pijola, Rīga : Jumava, 2002.
• Žilo Fransuāza, Leiks Karltons. Kopā ar Pikaso. – Rīga: Sprīdītis, 1991.