„Sengrieķu literatūra – cilvēka personības veidotāja un audzinātāja „
Jēdziens “Sengrieķu literatūra” apzīmē literatūru, kas tapusi sengrieķu valodā laikā no aptuveni no 8. gs. p.m.ē. līdz aptuveni 4. gs. m.ē. Sengrieķu literatūrai ir izcila loma Eiropas literatūras izveidē un attīstībā. Senajā Grieķijā meklējami aizsākumi gan Eiropas dzejai, gan dramaturģijai un teātrim, gan arī prozai.
Sengrieķu literatūras aizsākumi ir liroepiski darbi: Homēra eposi “Iliāda” un “Odiseja”, kā arī Hēsioda eposi “Darbi un dienas” un “Teogonija”.Iliāda” ir tīri traģiska rakstura darbs, savukārt “Odisejā” sastopami arī komiski elementi. “Odisejā” stāstīts par Odiseja, viena no ahaju varoņiem, mājupceļu pēc desmit gadus ilgušā kara. Atgriešanās mājās pie sievas Pēnelopes un dēla Tēlemaha viņam prasa vēl desmit gadus, kuru laikā viņš zaudē visus savus biedrus. Mājās viņš pārrodas, izliekoties par ubagu. Gan “Iliāda”, gan “Odiseja” balstītas senākās leģendās, to valoda ir vienkārša, tieša, bet tajā pašā laikā – ļoti izteiksmīga un tēlaina.
Hēsiods – atšķirībā no Homēra – atstājis ziņas par sevi pats – savos eposos. Viņš ir dzimis Vidusgrieķijā Boiotijā; domājams, ka viņš dzīvojis ap 700.g. p.m.ē. Didaktiskajā eposā “Darbi un dienas” viņš precīzi aprakstījis sava laika un reģiona zemnieku dzīvi, kā arī piedāvājis tiem dažādus padomus un ieteikums. “Teogonija” ir pirmais mēģinājums sistematizēt sengrieķu mitoloģiju, izveidojot dievu hierarhiju un aprakstot to rašanos.
Sengrieķu literatūra ir pati senākā Eiropā. Žanru daudzveidība un satura bagātība, kas tai raksturīga, lielā mērā ir bijusi noteicošā visā turpmākajā literatūras attīstības procesā, līdz pat mūsu dienām. Hronoloģiski sengrieķu literatūra aptver laika posmu no apmēram IX-VIII gs. p. m. ē. līdz mūsu ēras III-IV gs., kad sākas pāreja uz Bizantijas laika literatūru. Laika gaitā mainās sengrieķu literatūras izplatības teritoriālās robežas: sākumā literatūra, zinātnes un filozofijas doma attīstās Mazāzijas rietumu piekrastē; sākot ar VI gs. p. m. ē. par grieķu kultūras centru izvirzās Atēnas un saglabā šo centrālo vietu visā sengrieķu kultūras un mākslas attīstībā daudzus gadsimtus. Arī tad, kad pēc Maķedonijas Aleksandra iekarojumiem pakļautajā un hellēnizētajā teritorijā rodas jauni kultūras centri, īpaši Aleksandrija, Atēnas saglabājas kā filozofijas un drāmas uzplaukuma centrs. Kad I gs. p. m. ē. Grieķija kļūst par Romas valsts provinci, ievērojamāko grieķu polisu relatīvā patstāvība saglabājas tikai kultūras dzīves jomā. Nosacīti sengrieķu literatūrā izdalāmi šādi attīstības periodi: