Valodas kultūras izkopšanas nozīme personības attīstībā

Valodas kultūras izkopšanas nozīme personības attīstībā

Katrs cilvēks ir saistīts ar citiem sabiedrības locekļiem daudzveidīgās attiecībās, un šīs attiecības realizējas galvenokārt ar valodas palīdzību. Kopš civilizācija pirmsākumiem valodas attīstībai ir milzīga nozīme sabiedrības attīstībā. Vēstures gaitā valoda ir mainījusies. Mūsdienu sabiedrībā izpratne par dzimto valodu – vienu no galvenajiem cilvēka domāšanas, pašizpausmes un personības pilnveides līdzekļiem – ir būtiski mainījusies un paplašinājusies. Nostiprinājies ne vien viedoklis, ka valoda ir kulturālas, izglītotas personības izpausmes un eksistences garants, bet kļuvusi arī aktuāla doma par valodu kā

ā
ā cilvēces pieredzes, vēstures informatīvās sistēmas un nacionālās piederības apziņas veidotāju.

Valoda ir svarīgākais cilvēku sazināšanās līdzeklis, tā eksistē sabiedrībā, un pārmaiņas valodā nosaka ne tikai valodas specifiskie, iekšējie likumi, bet arī ārējie faktori, galvenokārt pārmaiņas sabiedrības dzīvē, tās politiskajā iekārtā, ekonomiskā, ideoloģijā. Dzimtajai valodai izglītības sistēmā ir īpaša vieta. Dzimtā valoda, kas veic domāšanas un pasaules izziņas funkciju, kultūras vērtību uzkrāšanas un tālāk nodošanas funkciju, saziņas un ietekmēšanas funkciju un ir tautas pastāvēšanas un gara attīstības pamats, ir viena no
o ci
ilvēka pamatvērtībām.

Dzimtās valodas prasmes līmenis nosaka cilvēka socializāciju, atklāj viņa kultūras līmeni un intelektuālās attīstības pakāpi, tieksmi pašizglītoties, attīstīt intelektuālo un emocionālo pasauli un izkopt savu garīgumu.

Cilvēks kā noteikta etniska kopuma loceklis izmanto valodu un ir spiests pa
ar to
o interesēties; viņš vērtē gan vārdu krājumu, gan valodas gramatisko uzbūvi, gan skanējumu un spēj arī ietekmēt valodas attīstību.

Valodas lietotāju apziņā un reizē arī sabiedrības praksē arvien noteiktāk priekšplānā izvirzās svarīgākās literārās valodas problēma: kā labi, ietekmīgi, pareizi runāt, citiem vārdiem – kā optimāli izmantot valodas līdzekļus sociālu mērķu sasniegšanai. Valodas lietotājiem nepieciešamas labas valodas likumu zināšanas, kā arī augsts valodisks apzinīgums un ar to cieši saistīta valodas mīlestība. Ja valodas lietotājiem trūkst iekšējas kultūras, valodas zināšanas un zināšanas citās sfērās nespēj radīt tādas nepieciešamas īpašības kā valodiska gaume un valodiska disciplinētība.

Augsti attīstīta tautas kultūra nav iespējama bez bagātas, izkoptas valodas. Indivīda nevērīga attieksme pret savu valodu vienlaikus ir arī necieņa pret garīgajām un materiālajām vērtībām, ko radījusi un
n jo
oprojām rada sabiedrība.

Gan tautas kultūra, gan tās valoda ir ļoti svarīga rakstniekiem un dzejniekiem, un viņi parasti rūpējas par savas valodas izkopšanu. Viņi tiecas audzināt tautu valodas mīlestības garā. Rakstnieki, zinātnes un kultūras darbinieki valodas mīlestību un pietāti pret savu dzimto valodu bieži saista ar personības pilsonisko vērtību. „Turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.” (Alunāns, 49) Pēc katra cilvēka attieksmes pret savu dzimto va
alodu va
ar spriest ne tikai par viņa kultūras līmeni, bet arī par viņa pilsonisko vērtību, īsta mīlestība pret savu zemi nav iedomājama bez mīlestības pret savu valodu.

Lai veidotu savu valodu skaistu un bagātu, ir nepieciešamas arī zināšanas gan savas tautas, gan visas civilizētās pasaules kultūrā. Piemēram, tikai tad iespējams precīzi lietot klasisko valodu un antīkās pasaules spārnotos izteicienus un vārdkopas (ars longa, vita brevis; Ahilleja papēdis, Trojas zirgs, Penelopes uzticība), Bībeles teicienus (danajiešu dāvanas; neticīgais Toms; no Poncija pie Pilāta; aci pret aci; zobu pret zobu), vispārlietojamus citu valodu teicienus oriģinālvalodā (idee fix; made in; time is money u. tml.) un citus, ja valodas lietotājs spēj atbilstoši orientēties attiecīgo reāliju sfērā un vispārzināmā terminoloģijā, literatūrā, mākslā, reliģijā un daudzās citās svarīgās dzīves sfērās.

Valodnieks Ernsts Bles trīsdesmitajos gados rakstīja: „Jo stiprāka un pilnīgāka būs mūsu literāriskā valoda, jo stiprāka un pilnīgāka būs mūsu tautas kopības apziņa.”

Ikviena valoda jebkurā tās formā ir vērtība, bet tautas vietu kultūras pasaulē var nodrošināt tikai literārā valoda. Literārā valoda ir arī valsts valodas funkcionēšanas oficiālā forma, kurā tiek izstrādāti un pasludināti visu līmeņu valsts pārvaldes lēmumi, rīkojumi un likumi. Tāpēc šai valodas formai nepieciešams zinātniskais nodrošinājums un tās kultūras izkopšana. Atcerēsimies Kārļa Skalbes vārdus: „Tauta, kurai nav savas kultūras, var tikai kalpot. Par pašnoteikšanos tai nav ko domāt.” Literārā valoda ir kultūras rezultāts un tās garants.

Sazināšanās ir sabiedrisks process, kurā indivīds, kas runā vai raksta, skar citus cilvēkus – dažreiz nedaudzus, dažreiz pat tūkstošus. Informācijas iedarbība var būt pozitīva vai negatīva. Vārds nav tikai tukša skaņa. Vārds ir tilts no cilvēka uz cilvēku. Tas var mūs gan iepriecināt, gan arī kaitināt.

Valodas kultūra kā zinātnes nozare

Valodas kultūras jēdziens ir attiecināms uz literāro valodu. Valodas kultūras izpratne ir divējāda. Pirmkārt, parasti ar valodas kultūru tiek saprasta kopta valoda, respektīvi, literārās valodas normu zināšanas un prasme tās izmantot gan mutvārdos, gan rakstveidā; tās ir izrunas, gramatikas un citas likumības. Turklāt valodas kultūra tiek saistīta arī ar prasmi izmantot izteiksmīgus valodas līdzekļus dažādos saziņas apstākļos atbilstoši valodas lietotāju mērķim un saturam. Tiek ņemtas vērā indivīda spējas un prasmes savā valodā ievērot labākos paraugus. Otrkārt, valodas kultūra ir arī zinātnes nozare, kur tiek pētītas attiecīgās zināšanas un prasmes.

Valodas kultūra kā zinātniska nozare veidojusies 20. gadsimta sākumā un attīstās uz funkcionālās valodniecības bāzes. Pati funkcionālā valodniecība vel nav pietiekami attīstīta daudzās valodās, arī latviešu valodā. Tā balstās galvenokārt uz atsevišķu faktu vērtējumiem, atsevišķiem pētījumiem. Valodas kultūra paredz tautas izglītošanu valodā un valodniecības sasniegumu iedzīvināšanu praksē.

Valodas kultūra: stabilais un mainīgais

Latviešu tautā valodas kultūras jēdziens, šķiet, gadu simtiem ir bijis un joprojām ir aktuāls un jūtīgs. Kultūra ietver ne tikai situācijai atbilstošu kvalitāti, atbilstību normām, prasībām, bet arī kopšanu, attīstīšanu, attieksmi, cieņu. Arī valodas kultūra kā cilvēka kopīgās kultūras sastāvdaļa nozīmē gan sakoptas valodas lietošanu, gan izpratni par sakoptu valodu, tās bagātināšanu, attīstīšanu, lai tādu – labi koptu un bagātu – to atstātu nākamajām paaudzēm. Kā kultūras vērtību.

Cilvēka valoda, apģērbs, izturēšanās ir cilvēka kopīgās kultūras rādītājs. Tiesa, dažādās valodas lietojuma situācijās valodas normas ir atšķirīgas. Kas iederas sirma profesora valodā, ne vienmēr iederas jaunieša valodā. Un otrādi. Ja modernais hibrīdvārds tusiņš vai tā latviskie sinonīmi burziņš, grūstiņš ir visai piemēroti lietošanai jauniešu vidē, tie, visticamāk, kā skabarga dursies ausīs klausītājam kādā profesora lasītā lekcijā. Protams, citā situācijā, piemēram, tā pašā profesora sarunā ar saviem mazbērniem, šādi vārdi var būt īsti vietā.

Valodas mainīgums laika gaitā ir dabiska parādība un attīstības priekšnoteikums, tomēr ne jau jebkura pārmaiņa liecina par attīstību. Kuras ir vēlamās, valodas attīstību veicinošās pārmaiņas? Atbilde meklējama tautas valodā, nacionālajā valodā kā sistēmā. Tas, kas sistemātiski iederīgs vai kas papildina, bagātina nacionālo valodu kā sistēmu, ir pieņemamas. Savukārt tas, kas, ienākot nacionālajā valodā, spiež no tās ārā būtiskus savdabīgās sistēmas elementus, aizstājot tos ar svešiem, jāvērtē nevis kā valodas bagātinātājs, bet gan kā nacionālās valodas sistēmas deformētājs. Tas attiecas uz visiem valodas līmeņiem, bet visuzskatāmāk tas vērojams leksikā, piemēram, viens no biežāk dzirdamajiem ir vārds rekomendācija, kas gandrīz jau izspiedies no lietojuma vārdu ieteikums.

Vai varam secināt, ka tikai nekopta valoda ir dabiska? Un – tiklīdz valodu sakopj pēc labākajiem mūsu tautas valodas un labākajiem mūsu vārda meistaru valodas paraugiem, tā valoda kļūst mākslīga? Un vai tikai tas cilvēks ir dabisks, kurš neievēro sadzīves kultūras normas? Bet kulturālais ir mākslīgs.

Dzīvojam dīvainu „vērtību” laikmetā, kad daudzās jomās dominē subkultūra. Arī valodā. Apzinoties, ka arī literārās valodas pamatā ir tautas valoda un tā nav mākslīgs veidojums, atliek vēlēties, lai valodā stabilais un mainīgais būtu līdzsvarā ar valodas kultūras sakoptības prasībām. Valodniecības teorētiķi ir secinājuši, ka valodas kultūras jomā attīstība notiek līklīnijā, kur ir savi pacēlumi un kritumi. Ļoti gribas cerēt, ka esam kritumu zemākajā punktā, kam sekos pacēlums, un to sekmēs jaunā valodnieku paaudze.

Elektroniskie resursi

1. http://www.vvk.lv/index.php?sadala=154&id=458

2. http://www.vvk.lv/index.php?sadala=154&id=402

3. http://termini.lza.lv/article.php?id=193

4. http://www.lv.lv/index.php?menu_body=DOC&id=38189&menu_left=LAIDIENS&PHPSESSID=67