Recenzija par Noras Ikstenas stāstu „Jente Savedējas stāsti.”
Izlasījis Noras Ikstenas darbu “Jente Savedējas stāsti” no grāmatas “Maldīgās romances”. Šis stāsts nav par mūsdienām, bet gan par seniem laikiem, kaut arī tur notiekosī darbība var notikt un notiek arī šodien.
Ir daudz dzirdētu stāstu par savedējām, kuras palīdz citiem, kaut arī aizmirst palīdzēt pašas sev,bet tik un tā viņas iemīlas, apprecas un dzīvo ilgi un laimīgi. Tomēr šajā Noras Ikstenas darbā Jente paliek viena dzīvot savā kalnu būdiņā.
Pret Jenti šajā darbā ļa
Stāstam ir pagrūti teikt par kādu laiku te rakstīts, vieta arī nav tieši minēta tikai tas, ka tas ir neliels ciems ielejā.
Teikumi nav gari un ir daudz senu vārdu, kurus tagad mēs reti lietojam (lindraki, liņkāja, ļautiņi, mīņāties u. c.), kā arī autors izmanto tēlainās izteiksmes līdzekļus , kas stāstu padara interesantāku un saprotamāku, pimēram: vārītes kā putras katls(salidzinajums), saule asiņu sarkana(epithets), kokiem janosarkst (personifikācija), pīlītes kā negudras(salīdzinājums) u. c.
Izlasījis pirmo reizi šo darbu es īsti neko nesapraju, bet kad iedziļinājies izlasīju otro reizi šo Noras Ikstenad darbu man tas pat iepatikās ar savu nepiespiesto un interesanto saturu. Ieteiktu izlasīt šo stāstu visiem stāsts nav gars tāpēc to visi var atļauties izdarīt.
Tagad ir svarīgi palīdzēt palīdzet blllakus esošajam un neaizmirst, ka citiem ir vēl grūtāk kā tev, bet tomēr nevajag aizmirst palīdzēt pašam sev, lai nepaliktu dzīvot viens kalna budiņā kā tas notika ar Jenti.