Ventspils Augstskola
Ekonomikas un pārvaldības nodaļa
Referāts publiskajās tiesībās
Valsts iekšējās publiskās tiesības un starptautiskās publiskās tiesības
Ventspils Augstskolas
Ekonomikas un pārvaldības nodaļas
3.kursa students
Ģirts Poļikovs
Ventspils 2001
Saturs
SATURS 2
IEVADS 3
MONISTISMS UN DUĀLISMS 4
NACIONĀLO TIESĪBU IETEKME UZ STARPTAUTISKO TIESĪBU IZVEIDOŠANOS UN IEVIEŠANU 8
STARPTAUTISKO TIESĪBU IETEKME UZ IEKŠĒJO VALSTU TIESĪBU IZVEIDOŠANU, FUNKCIONĒŠANU UN ATTĪSTĪBU 10
STARPTAUTISKO ORGANIZĀCIJU AKTI UN VALSTS IEKŠĒJĀS TIESĪBAS 14
NOBEIGUMS 16
IZMANTOTĀ LITERATŪRA 17
Ievads
Šajā darbā autors centīsies noskaidrot, kādas attiecības ir starp valsts iekšējām publiskajām tiesībām un starptautiskajām publiskajām tiesībām. Darbā tiks apskatīta arī šo abu publisko tiesību mijiedarbība vienai ar otru.
Autors šim darbam izvirza šādus mērķus:
1) Noskaidrot, kas ir monistisms un duālisms;
2) Apskatīt kā iekšējās publiskās tiesības ietekmē starptautiskās publiskās tiesības un otrādi;
3) Kāda ir starptautisko organizāciju ietekme uz nacipnālajām tiesībām;
Darbā tiks izmantota tiesību zinātņu speciālā literatūra.
Monistisms un duālisms
Starptautisko un publisko tiesību attiecībām uzmanību sāka pievērst 19. gadsimta beigās. Pirmais speciālais izdevums, kurš parādījās attiecībā uz šo problēmu, bija vācu jurista G. Tripela grāmata “Starptautiskās un nacionālās valsts tiesības”, kura iznāca 1899. gadā.
Starp valstu iekšējām un starptautiskajām tiesībām pastāv zināma mijiedarbības un subordinācijas attiecību sistēma. Taču jautājums par to, kurai tiesību sistēmai , starptautisko vai iekšējo tiesību, ir prioritārs spēks normu koliziju vai pretrunu gadījumā, pastāv divas atšķirīgas koncepcijas.
Vēsturiski starptautisko tiesību zinātnē un nacionālajās tiesībās pastāvēja divi galvenie virzieni: duālais un monistiskais. Pēdējais attiecas uz to, ka vai nu iekšējās valsts tiesības tiks ņemtas par pamatu, vai arī starptautiskās tiesības tiks ņemtas kā galvenās. Duālā teorija balstās uz starptautisko un nacionālo tiesībi ierobežojumiem un to nesaderību. Galvenās duālisma novirziena tēzes bija atšķirību konstatēšana šajos regulējamajos objektos, tiesību subjektos, kā arī tiesību objektos. Straptautiskās un nacionālās tiesības, pēc Tripela, ir ne tikai atšķirīgi tiesību avoti, bet arī atšķirības tiesību kārtībā.
Saskaņā ar duālistu skolas viedokli starptautiskās un valsts tiesības ir divas atsevišķas, vienas ar otru nesaistītas un autonomas tiesību sistēmas, kas viena otru neietekmē. Patiesībā tā saucamie “civilizēto tautu vispāratzītie tiesību principi” un daudzas citas normas tika pārņemtas no valstu iekšējām tiesībām, un šis mijiedarbības process nepārtraukti turpinās. Valstis, piemēram, no civiltiesībām pārņēmušas vairākas idejas un principus par titulu maiņu pār teritoriju, tās iznomāšanu un servitūtiem. Nacionālās tiesas, īpaši vispārējā tiesību sistēmā, kur valsts starptautiskie līgumi veido iekšējo tiesību sastāvdaļu, pielieto starptautiskos līgumus kā daļu no iekšējām tiesībām. Tas tomēr neliecina par to, ka jebkuram starptautiskam līgumam būtu pašam par sevi prevalējošš spēks pār iekšējām tiesībām. Lai noteikts starptautiskais līgums iegūtu šo pravelējošo spēku, jānotiek zināmam akceptēšanas un Eiropas tiesību skolā arī transformācijas procesam. Tā valsts ar parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās aktu uzņemas uz sevi saistības saskaņā ar noteiktu starptautisku līgumu. Vispārējā tiesību sistēmā ar to ir diezgan, lai līgums automātiski kļūtu par valsts iekšējo tiesību sastāvdaļu. Citkārt arī vispārējā tiesību sistēma līgumu transformē likumdošanā.
Kontinentālo (Eiropas) tiesību sistēmā parasti nepieciešams zināms transformācijas akts, ar kuru starptautiskais līgums tiek vai nu iestrādāts iekšējās tiesībās, vai arī noteiktā likumā ir iepriekš ierakstīta norma – ja valsts starptautiskais līgums nosaka citu kārtību, tad tiek pielietoti starptautiskā līguma noteikumi.
Katras valsts iekšējām tiesībām jābūt saskaņotām ar tās ārējām saistībām. Saistībām, ko valstis uzņemas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ir prioritāte salīdzinājumā ar valsts iekšējām tiesībām. Bet ir precedenti, kad valsts konstitucionālā tiesa ir pasludinājusi šīs valsts starptautisko līgumu par antikonstitucionālu. Neskatoties uz to, pat šādos gadījumos, ja valsts no šī starptautiskā līguma neatsakās, tai šis līgums jāpilda tik ilgi, kamēr tas būs spēkā un dotajai valstij saistošs saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Mūsdienu starptautiskajās tiesībās jautājums par to, vai valsts ir vai nav doktrināli vai ar īpašu likumu atzinusi starptautisko tiesību prioritāti, ir viens no galvenajiem kritērijiem, vai starptautiskā sabiedrība atzīst šo režīmu un valsti par demokrātisku. Tā arī Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas ārvalstu eksperti īpašu uzmanību pievērsa jautājumam par to, vai LR līgumiem ir prioritāte pār iekšējām tiesībām.
Monistiskā skola uzskata, ka vienai no šīm tiesību sistēmām – vai nu starptautisko, vai iekšējo tiesību normām – obligāti jābūt ar lielāku autoritāti vai spēku. Vācu un dažkārt arī padomju pirmskara tiesību skolā pārsvarā uzskatīja, ka prevalējošs spēks ir iekšējām tiesībām. Taču šāda attieksme pret starptautiskajām tiesībām būtībā bija noniecinoša vai nihilistiska, kas pazemināja starptautiskās tiesības līdz iekšējo tiesību ārējai apakšnozarei. Taču šāda attieksme nerod atbalstu ne tiesu, ne valstu praksē.
Nacionālo tiesību teorijas pamats sāka parādīties 19. gs beigās un 20. gs pirmajā pusē, vācu autoru darbos ( A. Korna, A. Lasona, E. Kaufmaņa, M. Venceļa), kuri balstijās uz Hēgeļa uzskatiem, uzskatot starptautiskās tiesības par starp valstu tiesībām.
Monistiskās koncepcijas iemesls, ka starptautiskās tiesības stāv pāri valsts iekšējām slēpjas starptautisko tiesību raksturā, kāds tas izveidojās 20. gs sākumā. Līdz tam brīdim pastāvošās “vecās starptautiskās tiesības” ar to tiesībām uz karu, teritoriju iekarošanu, kolonisma aizsardzību, kolonisma aizstāvēšanu un iejaukšanos citu valstu iekšējās darīšanās. Galvenie starptautisko tiesību kā galveno sludinātāji ir “tīrās tiesību sistēmas” sludinātāji – ‘normatīvisti” (G. Kelzens), “solidaritātisti” (Ž. Sēls) un vēl daži citi (Ruso). G. Kelzens apgalvoja, ka starptautiskās tiesības kopā ar nacionālajām tiesībām veido vienu kopīgu tiesību sistēmu – “universālo visu tiesību sistēmu”.
Šīs teorijas neefiktivitāte pie šiem nosacījumiem, kas nostādija to skaidrā pretpolā ar pastāvošo praksi starptautiskajā apritē un noveda pie atkāpšanās no tās, tāpēc radās jauna plūsma – “mērenais monistisms”, kurš atturas no radikāliem apgalvojumiem par starptautikajām tiesībām kā pamata un atzīst, ka iekšējajā valsts sfērā darbojas pirmām kārtām nacionālās tiesības neatkarīgi no tā, ka tās var nonākt pretrunā ar starptautiskajām tiesībām.
Saprotams, ka valstis kā galvenās darbojošās personas starptautiskajā sabiedrībā, apstiprinot starptautisko tiesību koncepcijas, necenšas iekšejo valsts sfēru pielīdzināt starptautiskajām tiesībām, lai atgrieztos pie starptautisko tiesību monistisma, bet sludina par principā jaunu starptautisko tiesību sūtību savstarpēji atkarīgu, lielas nozīmes pasaules procesu regulēšanā, kur ietilpst politika, karš un vēl dažādi ekonomiski aspekti. Galvenā starptautisko tiesību funkcija ir nodrošināt cilvēces drošību, tas ir kodola vai parasta kara draudu likvidēšanu. Šeit apskatītā koncepcija nozīmē, ka ir jāievēro starptautiskie pienākumi, tas ir pamats miera garantēšanai, stabilitātei, arī daudzpusīgas savstarpēji izdevīgas sadarbības veidošanai. Sekojot šim principam, tas nenozīmē, ka starptautiskās tiesības un nacionālās tiesības saplūst vienā vienībā. Daži autori starptautiskajām tiesībām piedēvē tā saucamo dispozitīvo raksturu, ņēmot šo terminu no iekšējām tiesībām, kur ar terminu “dispozitīva norma” apzīmē tiesību normu, kuru tiesību subjekti vai nu var brīvi pielietot, vai arī atteikties no šīs pielietošanas. Tā šie autori pēc analoģijas spriež, ka starptautiskajām tiesībām ir dispozitīvs raksturs, jo valstis it kā sākotnēji varot brīvi izvēlēties, ar kādām normām uzņemties uz sevi saistības.
Šai koncepcijai var piekrist tikai daļēji, jo pastāv tā saucamās imperatīvās starptautisko tiesību normas un principi, kuru pildīšna visām valstīm ir absolūti obligāta. Turklāt pat jauna, starptautiskajā sabiedrībā ienākoša valsts šīs ienākšanas, respektīvi, pašnoteikšanās, brīdī nenokļūst vis dispozitīvā sistēmā, kā tas varētu izrietēt no fakta, ka šī valsts it kā nav vēl uzņēmusies nekādas starptautiskās saistības.
Nacionālo tiesību ietekme uz starptautisko tiesību izveidošanos un ieviešanu
Kā jau iepriekš tika teikts galvenā problēma starp starptautiskajām un nacionālajām tiesībām ir:
1) šo sistēmu neatkarība attiecībā vienai pret otru;
2) atsevišķu valstu iekšejo tiesību ietekme uz starptautisko tiesību principu un normu izstrādi, no vienas puses, un starptautisko tiesību ietekme uz atsevišķu valstu iekšējām tiesībām – šeit var teikt, ka šīs sistēmas zināmā mērā sadarbojas.
3) Hiearhiskā attiecība starp starptautisko tiesību normām un nacionālo tiesību normām.
Starptautisko un iekšejo tiesību mijiedarbību balstās uz vēsturiski objektīvu pirmatnējo iekšējo tiesību ietekmi uz starptautiskajām tiesībām tās normu izveidošanās procesā un pastāvošo starptautisko tiesību normu izmantošanu uz tālāku nacionālo likumdošanu attīstību un tieši uz konkrētas valsts tiesību stāvokli.
Nacionālo tiesību ietekmi uz starptautiskajām tiesībām mūsdienu pasaulē nevajag saprast kā nacionālo tiesību atzīšanu par pamata tiesībām attiecībā pret starptautiskajām. Runa ir par to, ka valsts iestājoties starptautisko tiesību normu izstrādē, balstās uz tām iespējām, kuras viņiem piedāvā to nacionālā likumdošana. Tāpēc runājot par atsevišķu valstu tiesību ietekmi uz starptautiskajām tiesībām, tad tās pirmām kārtām var pietuvināt pie šo valstu pamat normām – konstitūcijas vai citiem aktiem, kas pastiprina viņu fundamentālos principus iekšējā un ārējā politikā.
Ne mazāk nozīmīga tāda virziena ietekme, kā patstāvošo starptautisko tiesību normu izmainīšana, padziļināšana un satura attīstīšana, darbības sfēras paplašināšana un efetivitātes palielināšana nacionālo tiesību ietekmē. Piemēram, starptautiskajās tiesībās radās tāds princips kā valsts teritorijas veselums un valsts robežas līnija stāvokļa neizmainīšanu. Sekojot šim principam valstij nav tiesību patvaļīgi vienpusīgi mainīt valsts robežas līniju stāvokli. Lai nodrošinātu robežas neaizskaramību robežvalstis noslēdz savstarpējo vienošanos par robežām, kas sevī ietver jautājumus par robežas šķērsošanu, zemzemes ūdens lietošanas kārtību arī komunikāciju, mežu, medību, lauksaimniecības un citu labumu lietošanu robežu tuvumā.
Tajā pašā laikā minētajā problēmā nacionālo un starptautisko tiesību attiecībās pastāv arī pretējā puse. Gadās arī tā, ka daži organizatoriskie un tiesiskie mēri, kurus pieņem valsts to iekšējajā valsts sfērā, neatbilst augstākajām pasaules sabeidrības interesēm, tad tas nostrādā par impulsu starptautisko tiesību normu noformulējuma precizēšanai vai arī šo jautājumu pārskatīšanai.
Iekšējās valsts tiesībau ietekme uz progresīvām starptautiskajām tiesībām arī attiecas uz tādu likumu izslēgšanu no šīm tiesībām, kas neatbilst mūsdienu starptautisko tiesību un normu sūtībai.
Starptautisko tiesību ietekme uz iekšējo valstu tiesību izveidošanu, funkcionēšanu un attīstību
Pastāv vairākas nozares valsts dzīvē, kurās starptautisko tiesību ietekme uz nacionālo tiesību regulēšanu parādās ļoti aktīvā un ievērojamā veidā. Pirmām kārtām tā ir iekšpolitiskā sfēra, kas ir nostiprināta uz pamata valsts likumiem – konstitūciju.
Ja paskatās kāda bija PSRS konstitūcija 1977. gadā un Krievijas federācijas konstitūcija 1993. gadā, tad ir redzams, ka starp šīm konstitūcijām ir atšķirība. Arī
tagad Krievijas Federācijas konstitūcija tiek pilnveidota, lai izveidotu nepieciešamās materiāli – tiesiskos nosacījumus priekš reālas iekšējo valsts normu ietekmes uz starptautiko tiesību attīstību, tas ir no vienas puses, un demokrātisko standartu pielāgošana, kas izstrādāti ar starptautisko tiesību palīdzību – no otras puses. Tātad mūsdienās Krievijas konstitūcijā ir iekļauti ne tikai atsevišķi starptautisko tiesību principi kā tiesību sistēmas pamats, bet visi “vispāratzītie starptautisko tiesību principi”.
Cita nozare, kura neizbēgami ir saistīta ar starptautisko tiesību ietekmi, ir iekšvalstiskā organizāciju regulēšana un to attiecības ar citu valstu organizācijām (diplomātiskās pārstāvniecības, pārstāvniecības starptautiskajās organizācijās), bet arī starptautisko līgumu slēgšana un izpildīšana. Ne mazāk svarīga ir aizsardzības nozare un cilvēka tiesību un brīvības īstenošanas pasākumi. Mūsdienu pasaulē valstis nevar nepakļauties uz izstrādātajiem starptautiskajiem cilvēka tiesību standartiem, veidojot nacionālās tiesību normas.
Lai varētu aktīvi iesaistīties starptautiskajā arēnā un piedalīties konkrētu starptautisko problēmu risināšanai, valstīm vajag iesaistīties politiskās un vēl dažādās attiecībās ar citām valstīm, noslēdzot starptautiskos līgumus, pie tam nebalstoties tikai uz savu nacionālo tiesību normām, bet arī pakļauties starptautisko tiesību normām un principiem. Lai izvairītos no domstarpībām, vajadzētu būt tādām nacionālajām tiesībām, kas nav pretrunā ar starptautiskajām tiesībām.
Kaut starptautiskās tiesības neparedz, kādā veidā valstis īsteno savas starptautisko tiesību siastības, jo tas ir saistīts ar valsts suverinitātes veidošanu, bet nevar teikt, ka starptautiskās tiesības ignorē šo jautājumu. Šī mehanisma īstenošana, tas ir starptautisko un nacionālo tiesību salāgošana, balstās uz principu, ka valsts nodrošina starptautiskā līguma izpildi ar visiem tās rīcībā esošajām valstiskām darbībām, kas saskan ar šīs valssts konstitūcijā rakstīto
Starptautisko tiesību zinātnē, kas balstīta uz starptautisko un nacionālo tiesību saskaņošanu juridiskajā formā izšķir: transformāciju, inkorporāciju, recepciju, starptautiskā līguma pieņemšana.
Tiešā transformācija starptautiskajā – tiesību literatūrā visbiežāk ir saprotama, kā starptautiskais līgums, kuru ir noslēgusi valsts un kurš ir stājies spēkā, nekavējoties iegūst likuma spēku. Šeit varētu argumentēt ar valsts konstitūcijas nozīmi, kas pasludina starptautiskās tiesības par daļu no valsts tiesībām, vai arī pārākām par likuma spēku. ASV konstitūcijā, līgumi, kuri ir noslēgti vai tiks noslēgti (ASV noslēgs), skaitās augstākais valsts likums, un katra štata tiesneši obligāti tos izpildīs, pat ja konstitūcija vai atsevišķu štatu likumos būs sastopams pretrunas.
Netiešā transformācija nozīmē, ka valstu konstitūcijas vai citi likumdošanas akti reglamentē par starptautiskā līguma ieviešanu iespēju valsts iekšienē. Piemēram, Nigērijas konstitūcijā ir teikts, ka “neviens līgumam starp Federāciju un kādu citu valsti netiks dots likuma spēks, izņemot tādā apjomā, kurā tas tik apstiprināts Nacionālajā sapulcē”.
Transformācijas teorija materiālā izpratnē nenovirza tās tēzes taisnīgumu, ka starptautiskais līgums ir starptautisko tiesību avots, viens no pamata iekšējo tiesību avotiem ir nacionālais likums pat tad, kad tas ataino līguma stāvokli. Gadījumā, ja likuma teksta formulējums saskan ar līguma tekstu, ir pieņemts runāt par inkorporāciju.
Ja nacionālajās tiesībās indviduālā vai kopējā formā ir fiksēts likums par to, ka pie nacionālo tiesību un starptautisko līgumu normu atšķirībām noteiktās publiskās attiecībās pieņem starptautiskā līguma normas, tad runa iet par pāriešanu uz starptauriskajo līgumu. Krievijas Federācijas konstitūcijā ir teikta, ka ja “Krievijas Federācijas starptautiskajā līgumā ir noteikti citi likumi kā likumā paradzēts, tad tiek ņemti vērā starptautiskā līguma noteikumi”.
Pasaules juridiskajā literatūrā savā laikā izraisījās jautājums par starptautiskā līguma normu dalījumu, tā saucamiem “pašizpildāmie”un “nepašizpildāmie”. Īpaši lielu nozīmi šī problēma ieguva ASV teorijā un praksē..
“Pašizpildāmās” līguma normas – tās ir tādas, kuras ir atbilstošas valsts sankcijām, paredzētas iekšējo attiecību regulēšanai, ja to principā pieļauj vietējā likumdošana, kaut tādas normas ietverošs līgums pieprasa vispirms transformācijas akta izdošanu no tās valsts puses, kas noslēdz līgumu.
“Nepašizpildāmās” normas – tās ir normas, kuras savā stāvokļa noformulējumā ir priekš tā, lai tiktu piemērotas, pēc nacionālās tiesību sistēmas kārtības. Monreālas Protokols, kurš radīts 1984. gadā, un attiecas uz starptautisko civilo gaisa floti, paredz, ka katrs civilais gaisa laineris nosēšanās pavēli izpilda saskaņā ar šajā protokolā noteiktajām prasībām. Ar šo mērķi katra līgumslēdzēj valsts “pieņem visus nepieciešamos nolikumus savos nacionālajos likumos un noteikumos, lai panātu to izpildīšanu obligātu katram civilajam gaisa kuģim, kas reģistrēts šajā valstī vai izmantotāja galvenajā darbības vietā, kura ir vai nu patstāvīgā ierašanās vieta, kas atrodas šinī valstī. Katra līgumslēdzēj valsts paredz bargus sodus par jebkuru šādu piemēroto likumu vai noteikumu un nodod šo lietu savas valsts kompetentnajiem orgāniem saskaņā ar saviem likumiem un noteikumiem”.
No šiem priekšrakstiem ir redzams, ka runa iet par “nepašizpildāmo” šajā gadījumā līgumu, tā kā: 1) tas uzliek valstij pienākumu; 2) lai panāktu šā līguma izpildi, valstij vajag paredzēt speciālus nolikumus savās nacionālajās tiesībās (ieviest jaunus vai izmainīt vecos); 3) kaut citētajās rindās runa iet par civilo gaisa kuģu darbībām un sodiem par tiem, pati par sevi tā nav pielietojama, par cik tā tik atrunā speciālu normu ieviešanu, bet neizlemj jautājumus par to darbību, kvalifikāciju un visbeidzot par sankcijām.
Nobeigumā vajadzētu vēlreiz pasvītrot, ka starptautisko un iekšējo valsts tiesību mijiedarbība raksturojās ar īpašu stāvokli – patstāvīgu un nepārtrauktu mijiedarbību, kuras apliecinājumam varētu atrast līgumu tiesībās: no vienas puses, līguma dalībnieks nevar atsaukties uz savas valsts iekšējām tiesībām, lai attaisnota savas līgumā paredzētās saistības. No otras puses valsts iekšējo tiesību noteiktu stāvokļu pārkāpšana pie dažādiem apstākļiem, ja tas attiecās pienācīgas valsts gribas izklāsts un attiektos uz ļoti svarīgām iekšējo tiesību normām, var novest pie tā, ka līgums būs neīsts (nedarbosies).
Starptautisko organizāciju akti un valsts iekšējās tiesības
Starptautisko organizāciju skaita pieaugums un to lielā loma efektīvas sadarbības nodrošināšanā starp valstīm dažādās nozarēs neizbēgama palielina to pieņemto lēmumo autoritāti, kas būtiski ietekmē valsts – dalībnieku iekšējo kompotences sfēru. Viss spilgtākais piemērs starptautisko un iekšējo tiesību abpusējā iedarbībā ir ANO aktu izpilde. Ģenerālās asamblejas rezolūcijas, neskatoties uz to, ka tās skaitās par tādiem aktiem, kuriem nav juridiska spēka, tie šā vai tā reāli iedarbojas uz konstitūcijas un citu valsts tiesību nozaru attīstību – ANO dalībvalstu. Tas pirmām kārtām skar tādas nozares kā cilvēka tiesības.
Starptautisko organizāciju orgāni, pieņemot lēmumu savas kompotences robežās, var pilnvarot valsti nodrošināt to realizāciju ar nepieciešamo valstisko aktu palīdzību iekšvalstiskajā sfērā. Tā ANO drošibas padome ir tiesīga pieņemt priekš valsts juridiski atbildīgos lēmumus.
Praksē pašnoteikšanās rezultātā izveidojusies jauna valsts patiesībā nokļūst jau gatavā, vairākus gadsimtus vecā, stingri reglamentētā valstu starptautisko attiecību, starptautisko tiesību, principu , paražu, normu un daudzpusēju līgumu imperatīvā sistēmā tā jebkurai pasaules valstij, kaut arī tā nav ANO dalībvalsts, jāievēro ANO Statūtu pamatprincipi. Jebkurai valstij vispārējos vilcienos jāievēro arī 1948. gada vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, pat ja šī valsts nav balsojusi par to ANO. Pretējā gadījumā starptautiskā sabiedrība pret šo valsti var pielietot starptautiskās sankcijas. Tikai tajā starptautisko tiesību daļā, kurai nav imperatīva rakstura, jaunizveidotajai valstij iespējams dispozitīvi izvēlēties, kādiem līgumiem pievienoties vai kādus jaunus līgumus nopslēgt ar citām valstīm.
Jebkurai valstij nav tiesību uz agresiju un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpšanu, pretējā gadījumā šīs valsts rīcība var tikt kvalificēta, kā starptautisks noziegums, pat ja šī valsts nav peivienojusies konkrētiem līgumiem.
Tāpēc Latvija pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā tūdaļ tajā pašā dienā pasludināja par pievienošanos visiem galvenajiem ANO cilvēka tiesību pamatdokumentiem. Turklāt starptautisko institūciju pārstāvji ne tikai pastāvīgi sekoja, kā Latvijā šos dokumentus pilda praksē, bet arī rekomendēja pievienoties citiem starptautiskajiem līgumiem cilvēka tiesību un pilsonības jomā, piemēram, ANO Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām fakultatīvajam protokolam, ko Latvija 1994. gadā arī izdarīja, un pat ievērot Romas 1950. gada Cilvēka tiesību konvencijas noteikumus, kaut arī Latvija tobrīd nebija ne Eiropas padomes, ne šīs konvencijas dalībniece. Tas apliecina, ka visu starptautisko tiesību sistēmu kopumā nekādi nevar uzskatīt par dispozitīvu.
Nobeigums
Šo darbu rakstot autors secināja, ka starptautiskajām publiskajām tiesībām un nacionālajām tiesībam ir būtiska ietekme vienai uz otru, tās varētu teikt viena otru uzlabo un papildina, kas arī ir noteicošs apstāklis, lai šīs tiesības pienācīgi kalpotu valstu un pasaules aizsardzībai pret dažādām visatļautībām. Rakstot šo darbu autors arī uzzināja, ka gribot vai negribot visu pasaules valstu tiesībām jābūt saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ja tas tā nebūs, tad pārējā pasaules valstu sabiedrība varēs izmantot pret šo valsti dažādas sankcijas, kas būtībā pagrūtinās šīs valsts pilnvērtīgu attīstību. Starptautiskās publiskās tiesības ir tās, kas zināmā mērā reglamentē valstu un dažādu starptautisku organizāciju attiecības.
Izmantotā literatūra
1) “Международное пувличное право”, izdots 1998. gadā, izdevniecība “Проспект”, 605 lapaspuses.
2) “Starptautiskās tiesības”, izdots 1998. gadā, Izdevniecība ABC, 567 lapaspuses.