„Brakiem” un R. Blaumani

Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle
R. Blaumaņa memoriālais muzejs „Braki”

2006.gada janvāris, februāris

1. Pie skulptūras „Rozes mātei”

Esiet sveicināti R.Blaumaņa dzimtajās mājās „Brakos”! Jūs esat atnākuši ciemos pie latviešu literatūras klasiķa, pie viena no iemīļotākajiem rakstniekiem tautā. Pie cilvēka ar gaišu un labestīgu dvēseli.
Pirms ieejam „Braku” pagalmā, mūs sagaida R. Blaumanis ar 7 sarkanām rozēm. Tā ir Oļega Skaraiņa skulptūra „Rozes mātei”. Tas ir veltījums rakstnieka pēdējam nācienam uz „Brakiem” 1908.gada februārī, kad viņš ar 7 rozēm nāca sveikt māti 70.dzimšanas dienā. Pats Blaumanis ir ļoti slims un ārstējas Rīgā, pret ārstu gribu viņš dodas uz Ērgļiem. Vispirms ierodas pie brāļa Arvīda. Brāļa sieva Anna izcep garšīgu kliņģeri, un lielā aukstumā un salā visi kopā dodas uz „Brakiem”. Ceļš tāls – 7 km, Blaumanim ir silts kažoks, te, paliekot karsti, tas tiek novilkts, te atkal uzvilkts. Lai cik grūts ir nāciens uz dzimtajām mājām, ir ļoti liels prieks, ka māte viņu gaida – kā vienmēr – mīļa, labestīga un viesmīlīga. „Brakos” vēl ir tumšs, taču viesi paceļ vīna glāzes par mātes veselību. Blaumanim ir laba sajūta – būt mājās, būt pie saviem mīļajiem. „Rakstnieks, visu laiku bija jautrs un priecīgs”, tā atceras R.Blaumaņa draugs J. Blaus.
Pēc šī nāciena Blaumaņa veselība strauji pasliktinās. Viņš jūtas ļoti vārgs un nespēcīgs, savā gultā saguļ vairākus mēnešus – nav spēka ne īsti piecelties, ne sevi apkopt, ne…. Tā aizrit marts, aprīlis, maijs. „Šaurā, piekvēpušā istabiņā, bez kārtīga ārsta uzraudzības un pienācīgas apkopšanas slimajam dzejniekam vajadzēja nogulēt vairākus mēnešus. Blaumanis bija it kā piemirsts. Tikai draugs A.Skuja atvēra sabiedrībai acis. Bet tas nāca par vēlu…”1 Mīļā māte rūpējās par dēlu, taču arī ļoti daudz slimo. Blaumanim ir nepieciešama palīdzība, nepieciešama nopietna ārstēšanās. Palīdzīgu roku sniedz rakstnieka draugi J. Greste, J. Rozentāls un A. Brigadere. Pateicoties viņiem, tiek saziedota nauda Blaumaņa ārstēšanai. Sāpīgi A. Brigaderei ir lasīt rakstnieka vēstuli, kurā viņš raksta (15.-19.maijs) : „Negribas jau man mirt, ļoti negribas, bet mani kremt daudz, daudz vairāk tas, ka es apklusīšu kā rakstnieks, kad es domāju radīt savus pilnīgākos darbus…” 2 Blaumanī ir skarbā atskārsme, ka nekas šajā dzīvē nav mūžīgs, ir nāves apjauta. Bet ne jau no nāves rakstniekam ir bail, bet no atskārsmes, ka daudz vēl darāmā, ka labākie viņa darbi vēl varētu būt…
Jūnija vidū, kad „Braku” pagalmā mežrozīšu krūms saulei pretī paver ziedu kausiņus, Blaumanis dodas ārstēties. Iekšējs spēks liek piecelties no gultas (kaut to nedarīja), kaut ko ieēst, pats jūtas jautrs un omulīgs – tas ir ticības spēks, tā ir cerība, tā ir vēlēšanās vēl dzīvot, vēl būt veselam, vēl saimniekot te, „Brakos”. Pagalmā viņu gaida nesēji ar krēslu. Ērgļu draugi pacēla krēslu un nesa, Blaumanis noņēma cepuri un noteica: „Sveiki! Uz redzēšanos!” Kā visiem gribējās tam ticēt, visiem – pat liepai, pat rožu krūmam, pat pelēkajam akmenim tīrumā. Un cik savādi ilgi Blaumanis lūkojās vēl uz savām mājām… Šoreiz pēdējo reizi… Ceļš ir tāls – uz Somiju, uz Takaharju sanatoriju. Blaumani pavada viņa draugs J. Greste.
Sākumā ārstēšanās norit sekmīgi, ir cerība uz izveseļošanos. To pauž arī vēstule mātei: ”Kā man iet? Ko nu pēc trim nedēļām var teikt. Kāsēt laikam kāsēju drusku mazāk kā Brakos, guļu uz muguras un ne uz priekšu un esmu jau kopš kādas nedēļas no gultas laukā. Soļi arī jau drošāki kā Brakos.” 3 Vēl augustā Blaumanis rakstīja mātei: ”Iet labi uz priekšu.” 4 Slimība gāja savu ceļu, aiz šķietamās veselības uzlabošanās tuberkuloze „uzliesmoja”. Ir 1908.gada 4.septembra rīts, Blaumanim pēkšņi kļūst ļoti slikti – stiprs klepus, asinis… un sirds apstājas, dižais vīrs no mums ir aizgājis. Savā pēdējā dzīves stundā viens, svešumā, tālu no saviem mīļajiem, tālu no visa tā, kas Blaumanim bija tik svēts un dārgs.
Blaumaņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Ērgļiem, lai atdusētos Ērgļu kapu kalniņā.
Taču „Brakos” Blaumanis ar 7 rozēm mūs sagaidīs vienmēr – savā kažociņā un lielajā mīlestībā pret mājām un māti.

2. „Braku” pagalmā

Esam iegājuši „Braku” pagalmā un spēruši savus soļus citā pasaulē – te ir miers, te vēji žūžo maigāk, te liepas dod savu svētību.1910.g. A. Brigadere raksta: ”Kalnā, kur vējiem vaļa, stāv Braki. Ēkas sensenas, jumti zemi. Pagalms liels, un pašā viņa vidū milzīgs baltrozīšu krūms. Visapkārt viņam sētiņa un soli.
Durvju priekšā cits rožu krūms. Augsts, piramīdveidīgs, kupliem, liesmaini sārtiem pumpuriem.
Cik koku Brakos nebija Blaumaņa dēstīti, cik skaistuma viņa rokas te nebija kopušas. Krāšņi auga dārzā Rūdolfa jaunās ābeles.” 5
Blaumaņa laikā „Braki” izauga par skaistām mājām. Šo māju pirmsākums ir 1811.gadā. Te bija dzīvojušas vairākas zemnieku ģimenes. Kad te ienāca Blaumaņi, mājas izskatījušās nolaistas – nebija ne augļu dārza, ne koku, ne košumkrūmu. Kalna galā „svilpojuši” vēji. Mazajam Rūdolfam ir pieci gadi, kad 1868.g. vecāki atstāj Ērgļu muižu un atnāk par rentniekiem uz „Braku” mājām ar 50 pūrvietām zemes (1 pūrvieta = 0,37 ha) un 256 rubļu un 44 kapeikas gada rentes maksu.
Pateicoties R.Blaumanim, „Braki” kļūst mīlīgi, sakopti un estētiski skaisti. „Esmu stādījis kokus un krūmus. Nākamais rentnieks, ja reiz pēc manis te kāds dzīvos, varbūt cirtīs tos, mani lādēdams.” 6
„Blaumanis kokus īpaši stāda pēc Kokneses perioda. Pirms tam „Brakos” ir pāris nekoptu ogu krūmu. Stādīja mežābeles,” tā atceras Arvīds Blaumanis.
„Brakos” šalc koki, ziedus raisa rozes un citas puķes. „Blaumanis ļoti mīlēja skaistumu un tīrību, tādēļ māja un tās apkārtne arvien rūpīgi tika kopta. Celiņi izkopti, zāle rūpīgi tika nopļauta, kociņi apkopti un piesieti.” 7
Par to, cik ļoti daudz Blaumanim ir nozīmējuši koki, rakstnieks pauž savā sāpīgi smeldzīgajā drāmā „Indrāni”. Tas atklājas Kaukēna sarunā ar māti. Kaukēns: ”Bet aiz tiem kokiem, tiem zariem nemaz neredz, kur istabai durvis. Ienāc kā mežā.”
Māte (par tēvu): „Tie koki jau viņam kā nezin kas…” (1904.g.) Blaumanim koki bija svēti, tā bija „Braku” rota. Vēl tagad mūs sveicina mežrozīšu krūms pagalma vidū un divas vecas liepas – svētības devējas mājām.
Kārlis Kraujiņš atceras: ”..jauka bija šī apkārtne! Slaidie pakalni ar simtgadīgajiem ozoliem, ēnainās birztalas, kuru starpā kā milzeņa acs saules versmē blisināja stiebriem un kalniem aizaugošais Pulgosnis.” 8
Lai cik grūti bija ar „Braku” saimniekošanu – zeme nebija īpaši auglīga, pietrūka īsta, kārtīga saimnieka, bija jāskatās līdzi kalpiem, lai darbs kārtīgi paveikts, aizvien bija kāds nenomaksāts parāds, allaž liela daļa no R.Blaumaņa algas par žurnālista darbu un uzrakstītajiem daiļdarbiem bija jāatdod par rentes maksu – rakstnieks palika te, jo nespēja aiziet no „Brakiem”, kaut šī doma – palikt vai aiziet – Blaumaņa prātu bieži nodarbināja.
1906.g. sāpīga ir vēstule brālim Arvīdam: ”Es jau par Brakiem rakstīju, ko domāju. Man viņi arvien vairāk nepatīk. No savas peļņas klāt vairs nelikšu. Lai mamma dara, kā grib.” 9
Tā ir sāpe, kas sirdī allaž gruzd, bet „Braki” vienmēr Blaumani sagaida, koki sveicina un… aiziet nemaz negribas. „Bet man Ērgļus negribas atstāt, es negribu citur mirt kā te. Te ir varen jauki, un te es arī vislabāk varu rakstīt,” tā Blaumanis raksta vēstulē K.Štrālam.
“Braki” rakstnieka dzīves laikā nekļuva par viņa īpašumu, jo Ērgļu barons stūrgalvīgi nepārdeva nevienu savu rentes māju zemniekiem. Tikai 1909.g. “Brakus” izpērk rakstnieka brālis Arvīds Blaumanis, un viņa ģimene šeit saimnieko līdz 1939.g., kad mājas un zemi pārdod Lauksaimniecības kamerai, vēlāk rūpes par mājām uzņemas Latvijas PSR Kultūras ministrija.
“Braku” muzejs dibināts 1959.gada 10.maijā, kad apmeklētājiem durvis vēra atjaunotā “Braku” dzīvojamā māja. Bet 1958.gada oktobrī te ierodas Bulduru dārzkopības tehnikuma komjaunieši, skolotāji. Iestāda, precīzāk, atjauno, augļu kokus – 30 ābeles (uz 1958.g. saglabājušās ir 16). Pie katra vecā celma tiek iestādīts jauns koks. Pagalmā tiek iestādīti krāšņuma ozoli un vīnstīgas pie rakstnieka loga. Kādi tad paši “Braki” ir bijuši 1958.gadā? Dzīvojamā ēka un kūts ir pussagruvusi. No klētiņas, pirtiņas, rijas pat lāga pamatakmeņi nebija saglabājušies. No 1958. – 1962.g. restaurē dzīvojamo māju, pirtiņu, klētiņu, daļēji riju. “ Braki” pamazām aug, kļūst mīlīgi un skaisti – kā Blaumaņa laikā – tikai mūsdienīgāki, kā pagātnes spogulis, kā pateicība rakstniekam. Gudri un prasmīgi tiek atjaunotas “ Braku” ēkas. Te nāk palīgā cilvēki (kalpi), kas šeit ir strādājuši. Tās ir viņu atmiņas, viņu stāstījumi. Tā ir pašu celtnieku meistarība, kuri darbojas arhitekta J. Druga vadībā, jo “Brakiem” ir jābūt tādiem – kā toreiz, kā Blaumaņa laikā. Paldies 1.muzeja vadītājam – Jānim Ķirškalnam.
Ir grandiozas ieceres – 1964.g.pabeigt jauno dzīvojamo ēku, kur būtu plaša ekspozīcija par rakstnieka dzīvi, daiļradi, sarīkojumu zāle. Te notiktu Blaumaņa rīkotie pasākumi… Šobrīd šī ēka ir avārijas stāvoklī…
Bet “ Braki” nebeidz virzīties kalnup.
Ap 1968.-1969.gadu noasfaltē Braku – Ērgļu ceļu. 1968.gadā uzsāk bērzu birzs izveidošanu. 90.gados tiek restaurētas labības klēts (dvīņu klēts), divtelpu kūts sīklopiem, zirgu stallis ar vāgūzi un klētiņu. 1990.gadā tiek atjaunots ābeļdārzs.

Katru pavasari notiek sakopšanas talkas „Brakos”.

Šobrīd „Braku” sētu veido 8 ēku komplekss, kas raksturīgs 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma Ērgļu novada zemnieku sētai. „Braku” muzeja teritorija ir 43 ha, kurā var aplūkot un izstaigāt „Braku” takas un taciņas: „Vanagu” taku, Simtsoļu taku. Aplūkot pirtsgravu, pirtsgravas avotiņu, Jāņkalniņu, Zibensšķelto akmeni, Sauso gravu, Dziļo gravu, „Noliņa ābeli”, Lielo ozolu, Skulptūru “Edgars”utt.
Aplūkojot „Brakus” šobrīd, var teikt ar Blaumaņa vārdiem: „Kalnā stāv māja ar salmu jumtu un loga priekšā zaļo liepa. Katru vasaru, tāpat kā senāk, “ skalbji dīķa malā jau līgojas” un katru pavasari lejas pļavā saplaukst “gundegu lielīgais dzeltenums, neaizmirsteļu laipnais zilums, bišu amoliņa klusais brūnums, sveķu skaļais sarkanums.” 11

3. Dzīvojamā māja

Esam ienākuši saimes istabā. “Gultas stāvēja noteiktā rindā gar sienām un bija cēli uztaisītas, saimes ēdamais galds – balts kā sniegs – istabas vidū, krēsli, soliņi – ar vārdu sakot, katra lietiņa savā vietā.” 12
Saimes istabā mitinājās kalpi – 3 puiši un 3 meitas, starp viņiem bijis arī precēts pāris. Blaumanis, rakstot savus stāstus un noveles, drāmas un komēdijas, “ Braku” ļaudis bieži izmanto kā prototipus.
Kārlis Šteinbergs (1882 – 1960) – “Braku” puisis no 1892. līdz 1904.g. R.Blaumaņa krustdēls. Kārlēns “Skroderdienās Silmačos”, Noliņš “Indrānos”, Kārlēns “Nāves ēnā”, Kārlis “Slepkavās”, Jancis “Stulbenī”.
Kārlis bija dzīvs puisis, mīlēja nerātnības, bija ļoti straujš un nesavaldīgs. K. Brimerbergs atceras: “Reiz, vēlāk pārnākdams mājās, atrada klētiņas durvis aizslēgtas Šteinbergs paņēma stangas un durvis sasita. Vēlāk pats salaboja. Reiz no klētiņas nočiepa gaļu un izcepa, citu reizi iznesa ābolus, kas bija domāti Blaumanim sūtīt uz Pēterburgu. Iedams uz darbu, Šteinbergs nēsāja plinti un šaudīja vārnas. Māte maksāja kapeiku par nošautu vārnu.”
Kārlis “Brakos” sākumā bija kā gans, vēlāk puisis. Blaumanis par viņu rūpējās – iemācīja, attīstīja lasīšanas kāri, taču puisim nebija lielas uzņēmības. Dažkārt vēstulēs Blaumanis ar dziļu nopūtu raksta par K. Šteinbergu (sauca par “Noliņu”): “ “Noliņš” ar mammu saimniekoja pa māju. Ko dievs nepostīja, to postīja tas krustdēls ar savu jaunību un vieglprātību.” 13
Brakos ir arī Noliņa ābele, par kuru ir nostāsts, ka Šteinbergs, pīpēdams zem vecās ābeles, nejauši tur sausos praulos iemetis uguni, un ābele aizdegusies.
Kārlēns, tāpat kā Noliņš “Indrānos”, tīko pēc vieglas, bezrūpīgas un arī vieglprātīgas dzīves. Alkst strādāt pilsētā, nevis lauku grūtos darbus.
Kārlim nav bijis īsti labas attiecības ar Blaumaņa māti.
K. Šteinbergs apprecas 1910.g., pēc 1.pasaules kara ir sava jaunsaimniecība “Kajukalnā”, bet bija nolaidīgs saimnieks. Kolhoza laikā strādāja pie zirgiem “Kraucos”.
“Brakos” par meitu ir strādājusi Līze Bleikša . Ne visai daiļa, pasirdīga, čakla, strādīga, bet strauja, asa, teica, ko domāja. Ja kādā Blaumaņa darbā šī meita ir prototips, tad tā arī sauca – Līze (“Nezāle”, “Šūpulis”, “Indrāni” (Līze izstāsta mātei, ka Noliņš ābelei vidu izdedzinājis)).
Par meitu ir bijusi skaistā, čaklā Ieva Upeniece (vēlāk Liepiņa). Te mitis Līcīšu pāris.
“Brakos” par puisi ir strādājis Kārlis Brimerbergs (1880-1973) no 1901.līdz 1904.g., ar pārtraukumiem līdz 1909.g. Saticis un redzējis Blaumaņa ciemiņus – K.Skalbi, P. Blauu, J. Akurateru, A. Būmani. 1908.g.palīdz nest slimo Blaumani, lai tālāk rakstnieks dotos ārstēties uz Somiju.
Kad 1959.g.atklāja muzeju, daudzi priekšmeti te nokļuva no K. Brimerberga mājām “Mežmaļi”.
Saimes istabā garajos ziemas vakaros krāsns stūrī bija iesprausts skals, ap kuru sievieši sēdēja un vērpa. Nereti šeit, pie saimes galda, “māte vai Blaumanis lasīja kalendāra stāstus. Blaumanis vienmēr uzsvēra komiskās situācijas. Tas saimei patika. Saimes istabā Blaumanis lasīja Purapuķes humoreskas.” 14

R.Blaumaņa dzīves gājums

R.Blaumaņa vecāki ir Matīss Blaumanis un Karlīne Šūberga (Blaumane). Tēvs dzimis 1822.g.7.septembrī Ērgļu pagasta Spijēnu mājās. Tā bija sena dzimta, kurā dzīvojušas vairākas Blaumaņu paaudzes. Tēvs Matīss bijis labs Ērgļu muižas pavārs, ļoti dievbijīgs un ļoti piesardzīgs.
Māte Karlīne Šūberga dzimusi 1838.g. Suntažu pagastā, krodzinieka meita. Bērnībā no 10 līdz 15 gadu vecumam dzīvo Rīgā, kur meiteni audzina vācu tautības dāmas. Rodas prakticisms, kas Karlīnei raksturīgs visu mūžu. 1853.g. (15 g.v.) sāk strādāt Ērgļu muižā – istabene. Karlīne bija darbīga, runīga, jautra, pašsavaldīga, piemīlīga, apgūst muižas smalkās manieres.
1861.g. Matīss Karlīni bildināja. Matīsam jau 39.g., Karlīnei – 23. Pēc kāzām Blaumaņi dzīvoja dzīvoklī, kas atradās muižas piebūvē, netālu no Ērgļu pils. 1863.g.1.janvārī pasaulē sevi piesaka mazs puisēns, kuram vecāki dod 3 vārdus: Kārlis Rūdolfs Leonīds. Vārds „Rūdolfs” nāk no barona (Rūdolfs von Tranzē), jo viņš piekrita būt par puisēna krusttēvu.
Bērnībā Blaumani sauca par Kārli, Kārlēnu. Muižā ir pasargāts, vecāku mīlēts, aprūpēts. Blaumaņa draugi ir citu muižas kalpotāju bērni.
Blaumaņiem ir iekrāta nauda un liela vēlēšanās būt pašiem saimniekiem savā mājā. Ir 1868.g., kad Blaumaņu ģimene muižu atstāj, lai saimniekotu “Braku” mājās, kuras iznomā barons fon Tranzē (aptuveni 100 ha platība, pārsvarā meži).
M. Blaumanis ir sagandējis muižā veselību, nespēj īsti vadīt saimniecību. Galvenā rīkotāja ir Karlīne – praktiska, gudra, pratusi saprasties ar cilvēkiem. Rūpējas par dēlu, kuru “Brakos” sauc par Rūdolfu, ne Kārli. Rūdolfs jau muižā bija iemācījies runāt un lasīt vāciski, rakstīt un rēķināt. Māte labi zina vācu valodu, ar mazo dēlēnu sarunājas vācu valodā.
Kad Blaumanim ir 9 gadi viņš uzsāk skolas gaitas A. Rubīnas privātskolā Ogrē (1872.g.rudens), jo māte uzskatīja, ka Ērgļos izglītība ir zemā līmenī un savu dēlu nākotnē gribēja redzēt kā smalku vācu kungu. Ogres privātskolā māca tikai vācu valodā, tā ir meiteņu skola, kurā ir 26 – 28 skolēni, starp kuriem 4 zēni. Skolā māca vācu valodu, ticības mācību, ģeogrāfiju, aritmētiku, klavierspēli, rokdarbus. Mācības nav augstā līmenī.
Klasē Blaumanis uzvedās priekšzīmīgi, mācījās labi. Palīdzēja citiem. Ļoti patika rokdarbi – tamborēšana un izšūšana. Daudz lasīja romānus, iemācījās spēlēt klavieres. Jau šajā skolā Blaumanis ir apņēmies kļūt par rakstnieku. A.Rubīna ir dvēseliski bagāta un gudra sieviete, “ieved” savus audzēkņus vācu literatūras pasaulē (tiek lasīti Gētes, Šillera darbi).
Skolā dzimst arī 1. mīlestība. No Ērgļiem šeit mācās muižas dārznieka Porieša meitas – Marija un Aleksandra. Visi trīs sēž vienā solā. Starp Blaumani un Aleksandru izveidojas siltas un mīļas jūtas. 1875.g. Blaumanis pabeidz skolu. Šajā gadā piedzimst brālis Arvīds, kuru Rūdolfs ļoti mīl.
13 gadu vecumā R.Blaumanis izglītību turpina Rīgas vācu tirdzniecības skolā. Sākumā grūti, jo nepietiekošas zināšanas (“robi” matemātikā). Patika un izdevās domraksti. Sāk pats rakstīt dzeju, arī lugas (vācu valodā). Blaumani maz saista klasesbiedru izpriecas. Dzīvo Rīgā pie frau Bergas – pansionātā. Ir pieticīgs, taupīgs, nevēlas daudz “lauku labumu” saņemt no mājām, jo “Brakos” ir mazais brālītis – viņam vajag vairāk. (Rūpes par tuvāko, smalkjūtība). Rakstīšanai izmantoja katru baltu papīra gabalu, pat žurnālu, avīžu brīvās vietas. Blaumanis vienmēr ir tīrs, kārtīgs. Uzvedība korekta. Ļoti daudz pansionāta saimniecei stāstīja labu par māti, ar sajūsmu, par tēvu – gan nekad.
Blaumanis klusi mīlēja savu Aleksandru. Kad 19 gadu vecumā meitene apprecas, Rūdolfs to ļoti pārdzīvo.
1881.gadā sāk strādāt par kantoristu pie Fārbaha apdrošināšanas firmā. Šis darbs Blaumanim liekas vienmuļš, saistīts ar veikalnieciskiem darījumiem. 1882.gada vidū izstājas no darba.
1882.gada beigās uzraksta 1.stāstu “Wiedergefunden” (“Atkalatrastais”) – Ziemassvētku stāstiņu, kuru publicē laikrakstā “Zeitung fur Stadt un Land”. Saņem uzmundrinošu vēstuli un honorāru 5 rubļi. Tas Blaumani sajūsmina.
1885. – 1887.gads Kokneses periods. Strādā par skrīveri muižā. Ar muižas pārvaldnieku Krastingu nav īstas saskaņas. Taču sadraudzējas ar muižas vienkāršajiem ļaudīm: muižas iesalnieka meitu Madi Svili, muižas klētnieka meitu Madi Kapmali. Blaumanis iepazīst muižas īpašnieka staļļa puisi Pēteri Jirgensonu (Girgensonu) – strauju, iedzērāju, reizēm klusu, mīļu, lepnu. Starp Madi Kapmali un Pēteri Jirgensonu izveidojas mīlestība. Arī Blaumanis iemīl šo sievieti, bet klusām sevī. (Kapmales un Jirgensona laulība un dzīve ir traģiska.)
Dzīvespriecīgā Made Svile savā dzīvē neapprecas ar turīgo saimnieku Akmentiņu, bet savu jaunības draugu V. Peņģerotu.
Abas Mades, Pēteris un Rūdolfs bija labi draugi, sarunājās, dziedāja, kopā bija jauki un labi. Blaumanis ļoti gribēja Jirgensonu “bīdīt” uz pareizā ceļa, bet vienmēr atkal kas “nogāja greizi”.
Koknesē aug nesaskaņas starp Blaumani un Krastingu. Pasliktinās veselība. Plaušas asiņo, liels klepus naktī. Blaumanis atstāj Koknesi.
Koknese ir krīzes posms, sevi laužot uz latviskā ceļa. Ir naids pret kungiem. Jau pirms Kokneses perioda Blaumanī mostas apziņa, ka viņš labi zina vācu valodu, bet latviešu valodas zināšanas un gramatika ir zemā līmenī. Blaumanis nolemj “latviskoties”. Ieklausās gājēju runā, sāk nopietni apgūt latviešu gramatiku. Koknesē Blaumani sajūsmina latviešu jauniešu rosīgā sabiedriskā dzīve. Ir prieks, cik latviešu valoda ir bagāta un skanīga (dziesmas, folklora). Kokneses otrajā gadā Blaumanis uz mājām raksta vēstules latviešu valodā, pirms tam vācu.
Mātes pūles Blaumani virzīt uz „vāciskā ceļa” cieš sakāvi. Blaumanis ir sapratis savu aicinājumu – darboties literatūrā un latviskoties.
Pēc Kokneses Blaumanis dzīvo un darbojas gan Rīgā, gan “Brakos”. Ir kritiķis, nopietni sāk rakstīt stāstus – vācu, pēc tam tulko latviešu valodā. Stāstus sacer staigādams – Simtsoļu taciņa. Vislabāk rakstīšana veicās “Brakos”, Rīgā kārto publicēšanas jautājumus.
1890.gadā pārceļas uz patstāvīgu dzīvi Rīgā. Darbs vācu avīzē “Zeitung fur Stadt un Land”. Turpina pats rakstīt. Blaumaņa lugas tiek iestudētas Ērgļos, Rīgā.
1893.gadā iepazīstas ar Aspaziju un Annu Brigaderi. Blaumanim patīk Aspazijas spilgtums un talants. (1894.g. – Aspazijas “Vaidelotes” triumfs.)
R.Blaumaņa draugi Rīgā ir A. Niedra – impulsīvs, ātrs, dedzīgs rakstnieks. Cik Blaumanis bija mierīgs, līdzsvarots, tik A. Niedra ātrs un dažkārt ass un pārāk tiešs savos spriedumos par Blaumani.
Sens Rūdolfa Blaumaņa draugs ir arī Emilis Melngailis. Rakstnieks dod naudu Melngaiļa studijām konservatorijā. Melngailis pierod, ka tiek dots un dots, un arī nekaunas prasīt vēl un vēl. Blaumaņa un komponista draudzība lēnām un neglābjami iet bojā, jo pārāk uzstājīgs ir kļuvis Melngailis, ar pārāk nicinošu attieksmi pret Blaumani…
Liela nozīme ir Viktoram fon Andrejanovam – baltvācu dzejniekam un žurnālistam, ar kuru iepazīstas 1889.gadā, strādādams laikrakstā “Zeitung fur Stadt un Land”. Andrejanovs ir romantisks dzejnieks. Viņš iepazīstina Blaumani ar Nīčes darbiem, ar mākslas un literatūras teoriju. Andrejanovs ilgu laiku ir Blaumaņa tuvākais draugs, tomēr ir arī ļoti nervozs un neaprēķināms. Andrejanovam ir skaista, inteliģenta sieva Marija, 4 bērnu māte, kurai iepatīkas klusais, labsirdīgais Blaumanis. Ir saglabājušās 51 Marijas vēstule Blaumanim, bet rakstnieka atbildes ir izgaisušas. Marijas vēstulēs var redzēt dziļu, maigu draudzību, ilgošanos, aicinājumu uz dziļākām attiecībām. Blaumanis tiek aicināts pie Andrejanoviem Asaros ciemos, tiek mīļi sagaidīts, aprūpēts. 1893.gada novembrī pat notiek tā, ka Andrejanovs grib šaut uz Blaumani, rakstnieks iet projām. Andrejanovs skrien pakaļ un lūdz piedošanu. Blaumanis paņem revolveri un visas lodes sašauj grīdā. 1895.gada 4.decembrī Andrejanovs mirst ar sirdslēkmi. Andrejanovi tobrīd jau mīt Berlīnē. Marija vēlas turpināt sadarbību (mīlestību) ar Blaumani, raksta mīļas vēstules, taču Blaumanis ir atturīgs, izvairās arī satikties, kad Marija viesojas Rīgā. Sāpīga, klusa mīlestība…
Zīmīgs ir 1894.gads. Tēvs smagi slimo, nomocīdams arī mājiniekus. Blaumanis ir ļoti nomākts, slikti jūtas, maz guļ. Blaumanī rodas dziļa mīlestība, cieņa pret slimo, novārgušo tēvu (stāsts “Atvadīšanās”). Pret cilvēku, kuru bija uzskatījis par savādnieku, īpatni, ar kuru maz runāja un kontaktējās. Matīss Blaumanis mirst 1894.gada decembrī (Blaumanim ir 31 gads).
Depresijas laiks turpinās arī 1895.gadā. Uzliesmo slimība, domas par nāvi, miršanu.
Ražīgs ir 1898.gads – dzeja, stāsti, noveles, satīra, recenzijas, tulkojumi. Sāk darboties “Dienas Lapā” (Redaktors P.Zālīte).
1901. – 1904.gads – dzīve Pēterburgā, darbs “Pēterburgas Avīzēs”. (Redaktors Otto Rāviņš)
1906. – 1908.gads – darbs laikrakstā “Latvija”.
1908.g. – slimība un nāve.
Darbodamies žurnālistikā, Blaumanis vasaras pavada “Brakos”. Te tiek uzrakstīti lielākā daļa darbu. “Te ir varen jauki, un te es arī vislabāk varu rakstīt.” 10
Blaumanis dziļi izdzīvoja, izjuta savus varoņus, piemēram, rakstot “Brakos” “Pazudušo dēlu”, J. Akuraters atceras: “Vēlāk, pēc pabeigtas drāmas, viņam bijis tā, ka uz bērēm būtu jātaisās, kad tiešām miris tuvs nelaimīgs cilvēks. Blaumanim arī ar veco Indrānu likteni bijis grūti izšķirties.” 15
Pēc tēva nāves Blaumanis uzņemas saimniecības rūpes, taču viņa sūtība nav būt saimniekam, Blaumanis ir dvēseles cilvēks, Blaumanis ir rakstnieks. Sirdi sāpina, ka liela daļa savas nopelnītās naudas žurnālistikā un savu darbu honorāru peļņa jāieliek, lai “Braki” varētu eksistēt un dzīvot.
Blaumanis mīlēja “Braku” dabu, vienreizību. Mīļas bija pastaigas “Braku” kalnos un lejās, pa meža taciņām. Rakstnieks labi pārzināja “Braku” dabu, to izprata.
Te, “Brakos”, bieži viesojas R. Blaumaņa draugi. 1896.g. ierodas Viktors Eglītis – 19 gadus vecs garīgā semināra audzēknis. Ir sajūsmināts par Blaumaņi, viņa darbiem.
1898.gadā iepazīstas ar K.Skalbi, kurš Ērgļos ir rakstvedis. Blaumanis saskatīja K.Skalbē spilgtu talantu. Palīdzēja, ievirzīja jauno, talantīgo Skalbi uz rakstniecības ceļa. K.Skalbi Blaumanis pašrocīgi lika kompresēs un baro kā mazu bērnu viņa slimības laikā, pēc tam uztraucas par viņu, jo jauneklis tūlīt no slimības gultas devies “danču nejaukos putekļos līdz plkst. 4 rītā”. 16 K.Skalbe raksta par Blaumani: “Man nav gadījies sastapt cilvēku ar tik gaišu un labsirdīgu dvēseli, kāda bija Blaumanim. Draudzībā viņš bija dāvinātājs.”
1904.gadā “Brakos” rakstnieks kopj Jāni Akurateru: “Pats viņš mani apsedza gultā ar siltām segām, pienesa tēju, medu, ko vien sadabūdams. Un es gulēju tik mierīgs, kā sen nevaru atcerēties, un domāju: diezin kāpēc viss tas? Es tak viņam nebiju nekā laba darījis, itin nekā.” 16 Kad Akuraters sodu ekspedīcijas laikā ir apcietināts, Blaumanis iet uz cietumu viņu pret drošības naudu atbrīvot, tāpat viņš mēģina glābt no soda citus 1905.gada revolūcijas karstgalvjus.
Draudzīgas attiecības izveidojas ar Antonu Austriņu, Kārli Štrālu. (1902.g.)
Rūdolfs Blaumanis palīdz jaunajiem rakstniekiem (K. Skalbem, K. Štrālam, J. Akurateram, A. Austriņam, K. Kraujiņam, V. Eglītim, A. Niedram, L. Laicenam), komponistiem (E. Melngailim, “Skroderdienas Silmačos” mūzikas autoram A. Būmanim – juristam), atbalsta tos, māca dzīvot, labo viņu darbus un nedarbus. Palīdz, iedodot naudu, pasakot labu vārdu. “Blaumanis savus “dēlus” audzināja par māksliniekiem vai par citādas cilvēces virsotnēm.” (A. Niedra) R.Blaumani piesaistīja spilgtas personības, kuri “atšķīrās no savas apkārtnes un pacēlās pār to”. (A. Niedra) Blaumanim piemita maigums un gādība, vēlme uzupurēties otra labā: “Es topu vai slims, ja man nav tuvumā mīļu cilvēku.” 17 Taču ne vienmēr labais tika atmaksāts ar labu, Blaumaņa palīdzība jaunajiem censoņiem bija ļoti nepieciešama, bet vai Blaumanis to saņēma pretim? Vai 1908.gadā, kad rakstnieks ir smagi slims, viņš tiek tā aprūpēts un mīlēts? Kāpēc tikai A. Greste, A. Brigadere un J.Rozentāls ir līdzās Blaumanim? Blaumanis nevienu nenosodīja, viņš palīdzēja, kad varēja, tā bija viņa sūtība…
Blaumaņa draugi ir arī gleznotāji – V. Purvītis un J. Rozentāls. Kādu laiku dzīvo pie V. Purvīša (1900.g.), pie J. Rozentāla (1906. – 1908.g.).

Rūdolfa Blaumaņa mīlestības

Mīlestības vēstuļu R.Blaumanim nemaz nav, ir tikai bezgala tīri un skaisti mīlas dzejoļi.
“Pirmā patikšana” ir Aleksandra Poriete – glīta meitene, kura 19 gadu vecumā apprecas ar kādu vācieti, kas izrādās dzērājs. Blaumanis pārdzīvo savu pirmo mīlestību, bet sāpes lēnām izgaist.
Nākamais romantikas posms ir Koknesē, kur 23 gadus vecajam Rūdolfam Blaumanim klusu sirdī iepatīkas Made Kapmale, ļoti skaista istabene ar garām, gaišām matu pīnēm.
Abpusējas simpātijas ir ar Mariju fon Andrejanovu, taču arī šī mīlestība ir nelaimīga. Marija ir precēta sieviete, 4 bērnu māte. Ir mīlestības jūtas no Blaumaņa puses, taču dziļi sirdī rakstnieks grib tīru sievieti, kura ir piederējusi un piederēs tikai viņam. Marija ir vāciete, kura grib dzīvot Berlīnē (vīrs jau ir miris), bet Blaumanim vismīļākā ir Latvija un viņa “Braki”. Precēties Blaumanis teorētiski grib: “Es būtu laimīgs, ja dabūtu sievišķu sievieti par sievu, vairāk es nekāroju. Bet kur -, kur -, kur – viņa ir?” 16
R.Blaumanim ir patikusi arī Ernestīne Pētersone, kas kļūst par Jāņa Poruku sievu.
Visilgāk rakstnieks lenc Leontīni Veseri, bagātu rīdzinieci. Šī sieviete ir gudra, skaista. Vēstulēs vairākkārt lūdz viņas roku. Taču Leontīnes sirds nav brīva. Viņa no visiem slēpj savas attiecības ar Jāni Asaru. Blaumanis necīnās par savām jūtām, viņš L.Veseri audzina un strostē kā savus jaunos draugus, censoņus. Blaumanis paliek tukšā.
A. Brigaderes un Blaumaņa attiecības ir sirsnīgas un draudzīgas. Tā ir divu garīgi tuvu personu sirsnīga saskaņa. Varbūt Brigaderei tā bija mīlestība, Blaumanim gan ne. Blaumanim viņa ir draugs, cilvēks, kuram var izstāstīt visu, kas uz sirds. Brigadere ir tā, kurai Blaumanis 1908.gadā lūdz palīdzību.
Sirsnīga un draudzīga ir bijusi Blaumaņa attieksme pret sievietēm, bet ne vairāk. Pārāk nesavtīgi ir palīdzējis jaunajiem draugiem, jaunajiem talantiem. 16

Blaumanis kā personība

 Blaumanis bija vidēja auguma, korpulents. Skaistas, lielas ūsas, brunets, sangviniķis, ar zilām acīm. Ģērbās glīti. Nēsāja brilles. Mīlēja humoru. Viņa valodā vienmēr dzirkstīja humors. Sirsnīgs, iekšēji apvaldīts. 18
 Blaumanis stipri ticēja sapņiem.
 Lielu vērību piegrieza veselības kopšanai. Piekopa Kneipa ārstniecības metodi. Vēlu rudenī pie pirtiņas dīķī izcirta āliņģi, iesmēla ar lejkannu auksto ūdeni, kārtīgi izdara aplaistīšanu. Sāk no kreisās kājas papēža, tad uz augšu līdz jostas vietai, tad līdz krustiem, tālāk uz leju līdz labajam papēdim. Tas notiek ātri, tad jāsaģērbjas, ātri jāstaigā.
 Blaumanis cienīja saldumus.
 Ienīda alkoholismu. Jau mācoties A. Rubīnas privātskolā, skolotājas brālis (ērģelnieks) bija liels dzērājs. Pa nakti dzēra, dienā gulēja, skaļi krākdams. Strādājot Koknesē, iepazīst P.Jirgensonu, kurš arī daudz dzēra, kuru alkohols “iedzina” purvā. Palīdzot saviem jaunajiem draugiem, Blaumanis centās viņus atturēt no uzdzīves un alkoholisma. Blaumanis: “Mana nelaime ir tā, ka es dzērājus tā nevaru mīlēt kā nedzērājus. Man bezgala riebjas viss tas nedabiskais, visa tā cūciskā sajūsma, kuru saceļ alkohols. Tas ir ģifts, kas gandē miesu un pārvērš psihi.”16 Blaumanis pats reti iedzēra alu vai vīnu.
 Blaumanis ir cilvēks, kurš visiem vēl labu.
 Rakstnieks nespēja cienīt tos, kuru vārdi neatbilda viņu darbiem, kuru „labā roka nezināja, ko dara viņu kreisā”. Necieta gļēvulību un paviršību.
 Taupīgs. „Naudas un taupības jautājumos Blaumanis allaž bija vecmodīgi stingrs. Īsts zemnieks. Ciets kā krams.”20 Taupīgums, jau mācoties A. Rubīnas privātskolā, rakstīšanai izmantoja katru baltu papīra gabalu, pat žurnālu un avīžu brīvās vietas. Taupīgums, saimniekojot „Brakos”. Allaž parādi, nenomaksāta rente, tas lika no daudz kā atteikties, likt saimniecībā savu nopelnīto naudu, lai „Braki” paliktu Blaumaņiem. Taupīgums un tajā pašā laikā nesavtīga palīdzēšana draugiem, jaunajiem rakstniekiem, māksliniekiem.
 „Viņš jaunos pamācīja, rādīja tiem ceļu, sagādāja nodarbošanos, izpalīdzēja ar naudu. Viņš nelutināja velti, bet prasīja arī nopietnību, darbu. Ja viņa prasības neizpildīja, tad Blaumanis palika nelokāms. Rājiens un pamatīga izbāršanās. Ja tas nelīdzēja, tad naids. Viņam bija daudz „kritušo eņģeļu”.”20
 Plaši pazīstama Blaumaņa viesmīlība. Pie Blaumaņa pulcējās Ērgļu inteliģence. Dzimst joki, risinās nopietnas sarunas, tiek dziedāts, dzimšanas un vārda dienas svinētas. 21 Dzīvodams gan Rīgā, gan Pēterburgā, allaž pie Blaumaņa bija kāds viesis, lai sasildītos garīgi.
 Blaumanis mīlēja lauku klusumu un mieru, pilsētas troksnis radīja nervozumu, iekšēju nemieru, tas Blaumani nogurdināja.
 Mīlēja bērnus, prata ar tiem saprasties.
 Pedantisks cilvēks. Pedantisms daiļradē (rakstot darbus), kārtīgums ap sevi (apģērbs), savas mājas kārtība, sakoptība.
 Patika suņi, necieta kaķus (jo kaķi ķer putniņus).

Daiļrade

 Pirms R.Blaumaņa literatūras celmlauži ir Ā. Alunāns, brāļi Kaudzītes, K.Barons, J. Alunāns, J. Purapuķe, Neikens, Apsīšu Jēkabs (viens no mīļākajiem Blaumaņa rakstniekiem).
 Spēcīga ir Šillera un Gētes ietekme (dramaturģijā). Gēte ir visbiežāk lasītais rakstnieks. „Fausts” tika lasīts un pārlasīts, Blaumanis fragmentus mācījās no galvas.
 Blaumaņa tēli nav spilgti pozitīvi un negatīvi, bet „divas karojošas dvēseles vienās krūtīs kļūst par Blaumaņa atklājumu latviešu literatūrai un visas viņa daiļrades pamatu”. 22
 Blaumaņa daiļdarbu stils, kompozīcija
o koncentrētība
o īsums
o lakonisms
o valoda, atmetot lieko
o minimāls dabas tēlojums
o humors
 Angļu literatūras pārstāvis Dikenss ir viens no mīļākajiem Blaumaņa rakstniekiem, kuram raksturīgs dabiskums, dzīvīgums, sirsnīgums, cilvēkmīlestība, humors un pozitīva attieksme pret vienkāršo darba darītāju.
 Blaumaņa daiļradi ir ietekmējis arī Šekspīrs, taču Blaumanim nebija pieņemams tas, ka Šekspīra varoņi ir asiņaini karavadoņi, despotiski valdnieki. No Šekspīra ir mācījies cilvēka daudzšķautnaino dabu, taču šie varoņi pārāk dzelžaini iet uz savu mērķi, pārāk viegli lej cilvēku asinis.
Ja Gētem raksturīgi gari monologi, tad Šekspīram – nē. Blaumanim ir raksturīga momentāna ieiešana darbībā, lielu nozīmi pievērš kulminācijai.
 Veidojot sevi kā novelistu, Blaumanis lasīja un cienīja Mopasānu un Čehovu.
 Blaumanis latviešu literatūru paceļ Eiropas modernās literatūras līmenī.
 Blaumani saista krievu rakstnieka Turgeņeva daiļrade. Pats Blaumanis slikti zināja un lasīja krievu valodā. Turgeņevs attēlo zemnieku grūto dzīvi. Turgeņevu nekad nav īsti saistījušas sabiedriskās aktivitātes (līdzība ar Blaumani), viņa darbos ir attēlots sievietes jūtu spēks (līdzība ar Blaumani). Turgeņevs ir Blaumaņa gara radinieks. 22
 Blaumaņa daiļradē galvenais ir pats cilvēks. „Nepilnības cilvēkos viņu interesē. Nemeklēdams pakaļ viņu saknes, tās ne sodīdams, ne attaisnodams, viņš tās objektīvi notēlo, ieiedams visdziļākajos sirds noslēpumos. No vissmalkākās jūtu stīdziņas līdz satricinošām uztraukuma šalkām – viss stāv viņa rokā, kura dod tām mēru un mērķi.” 23
 „Viņu dziļi saista psiholoģiskie pārdzīvojumi. Viņš pirmais, kas lielu vērību piegriež kaislību problēmai.” 24
 Stāstus Blaumanis mēdza sadomāt staigādams. Viņš izmeklēja mežā kādu celiņu soļu 50 garumā un katru dienu soļoja šurp un turp pa celiņu, vienalga, ziema vai vasara.
 Blaumanis „raksta par reālo dzīvi, ļaudīm latviešu sētā.” 25
 Blaumaņa simpātijas pieder lauku ļaudīm – gājējiem, kalpiem, trūcīgiem zemnieku ļaudīm.
 „Blaumaņa ļaudis rosās, uztraucas, mīl, raud un smejas, tik dziļi pārdzīvojot, tik atklāti atsedzot savu dvēseli. Materiāls, no kura veidoti lugas tēli, ir pavisam ikdienišķs un paša tēlnieka talants reālistisks, kā arī notikumi risinās zemes virsū visreālākos apstākļos un visi varoņi ir visparastākie mirstīgie.” 26
 Blaumaņa daiļradi caurstrāvo liegais, labsirdīgais, gaišais un cilvēcīgais humors.
 Blaumanim bija patiess prieks, jeb tas bija viņa darbu augstākais vērtējums, ja kāds, izlasot viņa darbus, staigājis un domājis, kā kļūt labākam. „Tiešām, augstākas uzslavas neviens no maniem darbiem nav dabūjis.”
 „Blaumanis pats nav redzējis savus Kopotos rakstus. Arī savus darbus citās valodās viņš nedabūja lolot. Par tādu augšanu pēc nāves Blaumanis nesapņoja.” 28

Dramaturģija

Rūdolfa Blaumaņa lugu saknes meklējamas pasaules dižo dramaturgu daiļradē. Te jāmin Gēte, Šillers, Šekspīrs, A. Čehovs, G. Lesings, B. Bjernsons, kuru darbus R.Blaumanis lasīja, iedziļinājās, analizēja, lai taptu augstvērtīgas lugas pašiem latviešiem. Latviešu drāmas tēvs ir Ā. Alunāns. Blaumanis drāmu „paceļ” Eiropas modernās literatūras līmenī.
Liela nozīme ir tam, ka Blaumanis ir teātra kritiķis (no 1887. līdz 1907.gadam). Lielu uzmanību veltī aktieru meistarībai un citiem teātra specifikas momentiem. Teātra kritikā Blaumanis publicējis 72 rakstus. Apmēram 2/3 ir recenzijas par atsevišķiem iestudējumiem Rīgas Latviešu teātrī, bet pārējie veltīti izrādēm Rīgas pilsētas un dažos mazākos teātros. Vairākums no tām iespiestas vācu valodā (42).
Liels notikums latviešu teātra dzīvē ir Aspazijas „Vaidelotes” pirmizrāde (1894.gada 19. janvāris). Jau 20.janvārī jaunās rakstnieces pirmo lielo uzvaru siltiem vārdiem sveic Blaumaņa recenzija: „Beidzot atkal uzradies un ticis pie vārda patiess talants, kurš, kā rādās, aicināts plūkt no poēzijas koka pašus daiļākos augļus.” 29
Paralēli recenzenta darbam Blaumanis uzraksta virkni lugu, kuras ne vienmēr ar sajūsmu tika uzņemtas no kritikas. Blaumanim bija nepieciešams dubults spēks – kritizēt citus un reizē saņemt kritiku par saviem darbiem. Viņš, kam bija dots talants saprast citus, ne reizi vien pats palika nesaprasts un pienācīgi novērtēts. Te īpaši jāmin joku lugas, kuras kritika nosodīja un neatzina. Blaumanis to ļoti pārdzīvoja un sevī izsāpēja, jo nevarēja saprast, kā labs un gaišs humors nevar būt daiļrades vērtība.
Blaumaņa dramaturģiskais mantojums nav liels – 10 pabeigtas lugas, no tām 9 – vairāk- cēlienu, viens viencēliens. Blaumanis rakstījis joku lugas – „Zagļi”, „Trīnes grēki”, „No saldenās pudeles”; drāmas – „Potivāra nams”, „Indrāni”, „Sestdienas vakars”, bēdu lugu jeb sadzīves traģēdiju „Pazudušais dēls”; skatu lugas ar dažādiem apakšvirsrakstiem: „Ļaunais gars” – tautas luga, „Skroderdienas Silmačos” – sadzīves skati, „Ugunī” – skatu luga.
Blaumanis lugās rāda sava laika dzīvi, vispirms tēlojot cilvēkus. Tik dziļi un detalizēti cilvēku garīgajā pasaulē un jūtu dzīvē neviens latviešu rakstnieks nebija ielūkojies un psiholoģiskā raksturojuma ziņā viņš latviešu literatūrā palicis nepārspēts.
J. Akuraters par Blaumani: „Blaumanis devis elpu mūsu drāmai, Rainis – garu.” 30

Indrāni

Dramaturģijas uzbūves ziņā „Indrāni” ir labākais Blaumaņa darbs. Lugas iecere radusies Pēterburgā, strādājot „Pēterburgas Avīžu” redakcijā. 1903.gada oktobrī luga tiek pabeigta. Neviens darbs Blaumani nebija tā pakļāvis savai varai kā „Indrāni”. Ierosinājis kāds notikums Ērgļu pagastā. Gandrīz badā nomiris kāds turīgs saimnieks, par kuru vecumdienās nav rūpējušies un gādājuši viņa bērni, bet bērēs parādīts liels gods.
Šajā lugā tiek risinātas dziļas un plašas problēmas. Te iezīmējas patriarhālā laikmeta beigas latviešu zemniecībā un jaunās – kapitālistiskās – dzīves dīgļi. Konflikts izaug no pašas dzīves, kuru rakstnieks pazina dziļi un plaši.
Pirmajā vietā lugā izvirzīta vecā Indrānu tēva cīņa par cilvēcību pretstatā Edvarta kailajam aprēķinam. Kad Indrānu tēvs beigās visu ir zaudējis – ošus, dēlu, mājas -, viņā gara spēks tomēr nav uzvarēts: „Es dzīvošu caur to labu, ko tev esmu mācījis.” Šie vārdi teikti Zelmiņai. 1903.gada oktobrī Blaumanis raksta A. Būmanim vēstulē: „Luga, izņemot 2 vai 3 vietiņas, pilnīgi izvīlēta … un tikai jānoraksta.” 31
Blaumaņa „Indrānus” augstu vērtē A. Upīts: „Viņa „varoņi” ir mūsu laucinieku ļaudis, viņa mākslinieka darbalauks ir zemju dzīve.”32 Upīti saista Blaumaņa skaistā, slīpētā valoda lugā.
J. Asars par „Indrāniem”: „Nopietna drāma. Labi izstrādāti dialogi. Katrs teikums apsvērts.” 33
„Indrānos sāk pāriet uz kapitālistisko saimniekošanas veidu – pārmērīgs darbs, skops uzturs, skarba valoda, necienīga izturēšanās pret strādniekiem un vecajiem saimniekiem,” tā atzīst A.Vilsons. 34
„Indrānu” pirmizrāde notika 1904.gada 2.maijā RLT. Režiju vadīja un titullomā uzstājās Jēkabs Duburs. Indrānu māti atveidoja Berta Rūmniece (viņas mūža loma). Edvartu tēloja Rūdolfs Bērziņš, Kaukēnu – Aleksis Mierlauks – vēlākais izcilais Indrānu tēva tēlotājs. Izrādei bija lieli panākumi.
Tajā pašā gadā luga tiek iespiesta atsevišķā grāmatiņā. Autors pats lugu pārtulkoja vācu valodā, taču tulkojums nav tik veiksmīgs, valoda smalka, ne zemnieciska. Nav tā īpatnējā stila, kas ir latviskajam variantam. Tulkojums tiek iespiests 1921.gadā.

„Pazudušais dēls”

Luga top 1890.gadā. Galvenais tēls Krustiņš atrodas konfliktos gan ar tēvu, gan māti, gan Ilzi, gan Matildi, kā arī pats ar savu sirdsapziņu un visu dzīvi. Luga veidota uz stāsta „Pērkoņa negaiss” motīvu pamata. Taču sižetā un raksturu tēlojumos izdarīti tik lieli pārveidojumi, ka tas nav tikai dramatizējums, bet jauns patstāvīgs darbs. Stāstā bija notēlots, ka Krustiņš sāk savas slidenās gaitas sabiedriskās un ģimenes audzināšanas dēļ, lugā akcentēts, ka viņu pa nozieguma ceļu aizved naudas vara.
Par lugu „Pazudušais dēls” Akuraters raksta: „Vēlāk, pēc pabeigtas drāmas, viņam bijis tā, ka uz bērēm būtu jātaisās, kad tiešām miris tuvs un nelaimīgs cilvēks.”15 Luga top „Brakos”, ir sevī izsāpēta, dziļi izjusta un izraudāta, bet citāds nobeigums nebija iespējams – Krustiņam bija jāiet bojā.
„Pazudušā dēla” pirmizrāde notika Rīgas Latviešu teātrī 1893.gada 19.novembrī. Režisors P.Ozoliņš un arī pats titullomā. Publika uzņēma lugu ar sajūsmu. Autoram pasniedza 2 lauru vainagus. Recenzijas presē ļoti atzinīgas.
Aspazija rakstīja: „Blaumaņa literāriskais maijs uzplauka ar viņa „Pazudušo dēlu”. Sajūsmas pilnā pirmizrāde bija notikums latviešu drāmas vēsturē. Publika uzgavilēja dzejniekam, un dzejnieks pats gāja tanī vakarā ar prieka asarām acīs, garā pacilāts uz jauniem darbiem.” 35
„Pazudušais dēls” – pirmā ievērojamā traģēdija mūsu dramaturģijas vēsturē.

„Ugunī”

Luga tiek rakstīta „Brakos” 1904.gada vasarā. Top lēnām. Lugas galveno varoņu likteņi tiek izsāpēti jau toreiz 1885.-1887.g. – Koknesē, kad tiek iepazītas Made Svile un Made Kapmale, un Pēteris Jirgensons. Jau te tiek noskatīts Kristīnes prototips – skaistā un čaklā Made Kapmale un kaut kas no Mades Sviles likteņa, jo šai sievietei bija iespēja precēt bagāto Akmentiņu vai palikt pie vienkārša lauku puiša, M. Svile izvēlas otro variantu.
Luga tiek pabeigta 1904.gada decembrī, to izrāda 1905.gada pavasarī, taču ir vēsas atsauksmes, jo ir 1905.gads, virmo citas domas un idejas… Īstu vērību un atsauksmi luga gūst vēlāk.
T. Zeiferts raksta: „Blaumanis neraksta savam laikam, bet viņa darbiem ir nezūdoša vērtība. „Ugunī” – tāda mīlestība bija pirms un būs vēl 100 gadus pēc revolūcijas.” 36

“Skroderdienas Silmačos”

Iecere rakstīt stāstu “Skroderdienas Silmačos” radusies J. Porukam, bet, tā kā tā netikusi realizēta, tad Blaumanis to īstenojis, radīdams joku lugu. Komēdija tapusi Brakos 1901.gadā no 6.aprīļa līdz 23.maijam, pēc tam veselu mēnesi luga nogludināta. Blaumanis vēstulē T. Zeifertam rakstīja: “”Skroderdienas Silmačos” sarakstīju trijās nedēļās, norakstīju divās vai trijās un dabūju par tām no Latviešu teātra 95 rubļi un no izdevēja 40. Ar šo naudu es uz zemēm, pieticīgi dzīvojot, gadu varētu vilkt cauri.” 37
Komēdijas dziesmu mūzikas autors ir Aleksandrs Būmanis, Pēterburgas universitātes students. Luga pirmo reizi izrādīta RLT 1902.gada 12.februārī P. Ozoliņa režijā. Izrādei bija lieli panākumi. Skolotāji jūsmoja par veselīgo, sadzīvē noskatīto humoru. Kritika… kritika izteica pārmetumus par tukšajiem jokiem, par komēdijas seklumu… Blaumanis par lugu: “Neaizmirstiet, draugi, ka tā ir joku luga. Esmu gribējis rādīt smieklus. Cita mērķa man nav bijis. Man patīk, kad tauta smejas. Mēs, latvieši, esam tik smagi, ka neprotam smieties un priecāties.” 38 Blaumanim sāpēja kritikas nesaudzīgums, arī skarbums, vērtējot lugu. J. Akuraters par komēdiju raksta: ““Skroderdienas Silmačos” visvairāk cietušas no laikabiedru kritikas. Te ir joki joku dēļ. No jokiem visas teorijas nost – tas bija Blaumaņa uzskats.” 39
Tādas bija “Skroderdienas Silmačos” – tautas mīlētas, bet kritikas peltas. Caur gadu gadiem šī komēdija nekad nav atstājusi latviešu teātra skatuvi. Šī luga ir visbiežāk izrādītā. Izrāžu skaits pārsniedz 500.

Blaumanis kā teātra cilvēks

Blaumani ļoti rūpēja tas, lai viņa drāmu tēlus uz skatuves attēlotu tieši un pilnīgi. Blaumanis bija ar visu sirdi saistīts pie saviem literārajiem darbiem. P. Blauss atceras: “Blaumanis savas jaunuzrakstītās lugas vispirms deva izrādīt uz vietējās skatuves un tikai pēc tās laida Rīgā. To viņš darīja nolūkā, lai novērotu, vai lugai vēl nepiemīt kādi trūkumi, kas būtu izlabojami.”
Rakstnieks visu savu literārās darbības laiku – 20 gadus – bija saistīts ar pašdarbības skatuvēm, pirmkārt, jau Ērgļos, kur pats bija gan režisors, gan aktieris, gan grimētājs. Ērgļos Blaumanis izveidoja diezgan labu “aktieru” trupu no vietējiem lauku puišiem un meitām, kā arī no inteliģences pārstāvjiem. Aktieri ir gan brālis (Arvīds Blaumanis), gan brāļa sieva Anna, gan Juris Blauss u.c. Blaumanis kā režisors bija pacietīgs, lēns, bet neatlaidīgs. Dažreiz Blaumanis bija arī ļoti ass, kad iestudēja lugas. “Vairāk reižu aktrises izgāja ar saraudātām acīm otrā istabā. Blaumanim pietika pāra neliekuļotu, siltu vārdu no režisora – un visas asaras bija nožuvušas.” 40
Kādu apģērba krāsu izrādei Blaumanis bija iedomājis, tādai bija jābūt. Rakstnieks norādīja arī, kā šūt.
Blaumanis, būdams pats aktieris, tēloja izjusti, meistariski, dziļi un dabiski. Blaumanis ir bijis Matīss lugā “Potivāra nams”, Ābrams – “Skroderdienās Silmačos”, Kaukēns – “Indrānos”, Roplainis – “Pazudušajā dēlā”.

Rūdolfs Blaumanis – novelists

R. Blaumaņa meistarnoveles: “Raudupiete” (1889), “Salna pavasarī” (1898), “Andriksons” (1898), “Purva bridējs” (1898), “Nāves ēnā” (1899).
Kā jau visā Blaumaņa daiļradē, arī novelēs galvenais ir cilvēks savā daudzveidībā un pretrunīgumā, viņa psiholoģija. Blaumanis kā patiesi liels mākslinieks radīja un izveidoja pats savu noveli, kas bija novitāte latviešu literatūrā. Blaumaņa noveles ir vienkāršas un patiesas, cilvēcīgas un dziļi smeldzīgas. Blaumaņa vēstījums ir maksimāli neitrāls, bet emocionāli ļoti spēcīgs.
“Nāves ēnā” ir augstākā virsotne, spēcīgākā Blaumaņa novele. Darba sižets ir par 14 zvejniekiem uz atlūzuša, jūrā iedzīta ledus gabala. Psiholoģiski veiksmīgi tiek tēlotas zvejnieku izjūtas, sāpes, cerība un izmisums. Kā gaismas stars, morāls balsts zvejniekiem ir Grīntāls. Stiprais, spēcīgais Birkenbaums palīdz vājajam, izmisušajam Kārlēnam, tā stiprinādams pats sevi, lai nesalūztu. Sirsnīgas un mīļas ir abu Daldu attiecības. Negaidīts ir noveles atrisinājums – uz ledus gabala paliek Grīntāls, Kārlēns un vecais Dalda. Kāpēc viņi?… Tā vajadzēja… Blaumanis izsāpēja viņu likteņus, izraudāja, bet… tā vajadzēja.
Novele „Salna pavasarī” ir par mīlestību, naudu, varu. Cik skaista ir pavasara reibinošā diena, tik jauka ir Andra un Lienes mīlestība. Varētu teikt – bija… Jo pēc brīža Liene jau domā citādi, viņas prātus ir pārņēmuši Mālnieka vārdi, saimnieces gods, vara, nauda. Liene tīri cilvēcīgi grib „izrauties” no kalpones grūtās, sūrās dzīves, bet cena ir augsta – Andra mīlestība. Tā nosala kā salnā reibušie ziedi. Un mūžam neatbildēts paliks jautājums – kam dzīvē ir primārā vērtība – naudai vai mīlestībai?
Spilga un neparasta ir novele „Raudupiete”. Raudupietes tēls literatūrā bija kas jauns, neierasts. Pirmo reizi parādās tāds sievietes tēls, kura mīlestības dēļ var kļūt kā apmāta, kura „iedzen” nāvē pati savu dēlu un pēdīgi beidz dzīvi arī pati. Raudupietes tēlā Blaumanis ir atklājis cilvēka iekšējās pasaules tumšākās dzīles. Mātes nodevējas tēlu.
„Raudupieti” Blaumanis ļoti daudz laboja, slīpēja. Novelei ir izkopta forma, spraigs stils. Šī novele ir latviešu modernās literatūras vārtu vērēja.
Novele „Purva bridējs” atšķiras no pārējām novelēm ar to, ka tajā ir plašāks apstākļu, vides un personāžu raksturojums. Novelē ir atainoti vērojumi Kokneses muižā. Centrā divu jaunu muižas kalpotāju – istabmeitas Kristīnes un staļļa puiša Edgara – mīlestība.
Edgars – viens no Blaumaņa novelistikas pretrunīgākajiem raksturiem, cilvēks ar spēcīgu jūtu dzīvi un nevaldāmām kaislībām. „Kaislīgs, bet cēls, samaitāts, bet labs,” 41 raksta pats Blaumanis par viņu vēstulē Rainim. „Edgara psihe ir sarežģītāka un līdz ar to pievilcīgāka. Edgars ir viens no psiholoģiski dziļākajiem un mākslinieciski pilnīgākajiem tēliem latviešu rakstniecībā,” 42 tā atzīst kritiķis A. Upīts.
Kristīnes tēls ir skaistākais raksturs ne vien Blaumaņa daiļradē, bet arī izcils sasniegums latviešu literatūrā. Kristīnes neparastā rīcība, īsi pirms kāzām aiziet no bagātā līgavaiņa, nav ne žēlsirdības, ne padevības upuris. Savu galvu viņa noliec mīlestības priekšā.
Tāds rakstura izgaismojums tā laika literatūrā bija novatorisks. Pēc šīs noveles motīviem tiek veidota luga „Ugunī”.
Novelē „Andriksons” tēlota zemnieka sadursme ar muižnieku, atklāts abu raksturs un pārdzīvojumi: tēlota 2 sociālo pasauļu sadursme. Blaumaņa nolūks ir Andriksona psiholoģijas, viņa rakstura pretrunu izsekojums. Ar šo noveli Blaumanis parāda augsti sagatavotu meistarības paraugu.
Rūdolfa Blaumaņa noveles literatūrkritikā mēdz dēvēt par „noveli – likteņa drāmu” (mazi likteņa romāni). Ar Blaumaņa novelēm latviešu literatūrā pirmo reizi ienāca cilvēks, kas brīvs no reliģiskiem aizspriedumiem, kam piemīt spēcīgas jūtas.

Rūdolfa Blaumaņa dzeja

Blaumaņa dzejas mantojuma apjoms nav liels – 108 liriskie dzejoļi, 101 tulkojums, 138 satīriskie dzejoļi. „Blaumaņa dzeja dzidra un skanīga kā kristāla zvaniņš. Viņa vērtīgākā īpašība satura un izteiksmes nepārspējamā, absolūtā vienkāršība.” 43 Pirmo reizi Blaumaņa dzejoļi viņa paša sakārtojumā un apgādībā iznāca 1900.gadā grāmatā „Ceļa malā”. Vēlāk ir iecere izdot citu dzejoļu grāmatu, bet nav atradies izdevējs. Populārākie Blaumaņa dzejoļi ir „Ziema”, „Vēl tu nezini”, „Kā zagšus”, „Tālavas taurētājs”, „Pienenītes”, „Vijolīte”.
„Tālavas taurētājs” – dzejolis balāde, spožs Blaumaņa lirikas paraugs, viens no spēcīgākajiem patriotisma apliecinājumiem latviešu literatūrā.
Dzejā tiek tēlota plaša jūtu pasaule – jautra un gaiša, skumīga un sāpīga. Skaistākie Blaumaņa mīlas dzejoļi – „Vēl tu nezini”, „Kā zagšus”.
Jauki ir dzejoļi par dabu. „Dzejnieks skatās ar prieku, kā pienenītes gozējas saulē. Kā pērkons dārd, kā daiļums savienots ar spēku. Un ziema ar baltajiem autiem.”44
„Svarīgu vietu ieņem tikumības jeb ētisko jūtu attēli: kautrība, nevainība, cerība, līdzjūtība, darba griba, draudzība, laimes jūtas.” 44
Vairākus Blaumaņa dzejoļus iemīļojuši komponisti, izmantodami tekstus savām kora vai solo dziesmām. Piemēram, „Kā zagšus” (Jurjānu Andrejs), „Minjona” (Emīls Dārziņš), „Vēl tu nezini” (Emīls Dārziņš).
Lielāko daļu no Blaumaņa lirikas aizņem satīriskie dzejoļi. Tajos ir gan labestīgs humors, gan ironija un satīra. Blaumanis vēršas pret sava laika negācijām, nepilnībām, kurioziem. Ir pastāvīgā kaujā ar vācu presi. „Blaumanis vēršas pret baronlielkungiem, landtāga vīriem, mācītājiem, ārstiem, kas atzina pēršanu par veselībai nekaitīgu.”45
Vairākus savus dzejoļus Blaumanis tulkojis vācu valodā un otrādi. Kā dzejnieks daudz mācījies no Viktora fon Andrejanova.

Rūdolfs Blaumanis – žurnālists un satīriķis

Blaumanis nebija žurnālists pēc aicinājuma, tomēr darbs avīžu redakcijās aizņēma gandrīz pusi viņa mūža. Blaumanis strādāja avīžu „Zeitung fur Stadt und Land”, „Mājas Viesis”, „Dienas lapa”, „Pēterburgas Avīzes” un „Latvija” redakcijās. Uzrakstījis 200 žurnālistisku darbu – recenzijas, rakstus par literatūru un mākslu, publicistiskus rakstus un feļetonus. Feļetonu rakstīšanu Blaumanis pats sev „izkaroja”, dibinot humoristiski satīriskas nodaļas – „Purva Malā” (pie „P.A.”) un „Skaidiena” („Latvijā”). Te tapušie feļetoni ir vērtīgākā Blaumaņa publicistikas daļa.
Darbojoties „P.A.” pielikumā „Purva Mala”, savus iespiestos sacerējumus paraksta ar pseidonīmu – Grāvracis. Blaumanis vēršas pret gara tumsību, pret baroniem, vācu neiecietību un pilsonisko prakticismu.
Kā daiļliteratūras nodaļas vadītājs Blaumanis „P.A.” panāk, ka tiek drukāti izcilāko rakstnieku darbi: Čehova, Tolstoja, Mopasāna. Tiek publicēti jauno latviešu rakstnieku daiļdarbi (K. Skalbe, A. Austriņš, A. Upīts). Vislielākā nozīme tam, ka Blaumanis panāca Raiņa dzejoļu krājuma „Tālas noskaņas…” publicēšanu (1903).
Blaumanis žurnālistikā rīkojās kā rakstnieks. Viņa rakstos jūtama tēlainā domāšana, fantāzija, veikla valoda. Savukārt rakstniecībā žurnālistisks lakonisms, tēlojuma spraigums.
1906. – 1908.g. – darbs laikrakstā „Latvija”. Literārās daļas „Skaidienas” vadītājs. Te viņš sarakstīja daudzus humoristiski satīriskus darbus gan dzejā, gan prozā, kurus parakstīja ar pseidonīmu Pulieris. Asa kritika pret baltvācu muižniekiem, kārklu vāciešiem, krievu pašvaldību. „Kā visur, tā arī avīžniecībā Blaumanis cīnījās pret paviršību, gļēvulību, netaktību,” atceras A. Brigadere.

Pieminekļi

Sarunā ar J. Gresti (1906. vai 1907.g.) Blaumanis prātojis, kāds būšot viņa piemineklis: „…jāšus uz zirga, stūrainu zodu, izspūrušiem matiem, vienā rokā tintes blašķi, otrā – spalvaskātu, kas kā pūķis uz duršanu pacelts … Un tad piemineklim garām iešot tauta un jautāšot, kas tas bijis par slavenu karavadoni.” 34
1923.gadā tika atklāts Rūdolfa Blaumaņa kapu piemineklis Ērgļu kapsētā, rakstnieka 60.dzimšanas dienā. Tēlnieks Burhards Dzenis. Pieminekļa pamatakmens ņemts no Braku kalna. Piemineklis ir 2,5 m augsts un 1 m plats. Kapos kāpnēm ir 40 pakāpieni.
A. Brigaderei nepatika Blaumaņa kapa piemineklis – „neizdevusies figūriņa”, „es eju apkārt tai vietai, jo tas akmens grauž manu sirdi”. 5
1929.gadā T. Zaļkalns ir veidojis Rūdolfa Blaumaņa pieminekli, kas novietots Rīgā. „Blaumanis sēd ar sakrustotām kājām. Tas nosaka viņa saulainību, nosvērtību un dvēseles mieru. Uz ceļiem ir manuskripts. Galvas stāvoklis liecina, ka viņš atrodas mākslinieka iedvesmas stāvoklī.”46
Šim piemineklim ir pozējis Arvīds Blaumanis. Pašu pieminekli kaļ 7,2 t smagā melnā Zviedrijas granīta bluķī. Pieminekļa augstums 2 m.

Blaumanis un mūsdienas

 Blaumaņa lugas savu aktualitāti nav zaudējušas arī mūsdienās. Vispopulārākā un visbiežāk izrādītā luga ir „Skroderdienas Silmačos”, tā ir piedzīvojusi vairāk nekā 500 izrāžu, un laikam Jāņi un līgošana pie mums Latvijā nebūs iespējama bez šīs gaišās, labestīgās un humora pilnās komēdijas. Pēdējie iestudējumi Nacionālajā teātrī (2005.g., režisors E. Freibergs) un Valmieras Drāmas teātrī (2005.g., režisors O. Kroders).
Arī komēdijas „Trīnes grēki” un „No saldenās pudeles” ir mīlētas un rādītas visā Latvijā.
 Drāmas „Indrāni” un „Pazudušais dēls” ir neatņemama teātra repertuāru sastāvdaļa. 2005.gadā Nacionālajā teātrī tiek iestudēts „Pazudušais dēls” ar Ingas Ābeles mūsdienām atbilstošiem pārveidojumiem. Izrāde gan pieņemta, gan pelta. 2004.gadā M. Gruzdovs iestudē Dailes teātrī „Indrānus” – emocionāli spēcīgu un vērtīgu izrādi.
 Bieži iestudēta ir drāma „Ugunī”.
 Čakli R. Blaumaņa lugu iestudētāji ir Valmieras Drāmas teātris. Viņiem pieder ideja organizēt R. Blaumaņa teātra festivālu. Pirmais notiek 1999.gadā, kurā 1. godalgu iegūst Valmieras Drāmas teātris ar izrādi „Ļaunais gars”, režisors F. Deičs. Otrais festivāls ir 2002. gadā („Potivāra nams”, režisors F. Deičs), trešais – 2005.gadā. Galvenā balva ir F. Deiča izrādei, kura veidota pēc 3 Blaumaņa novelēm – „Aizbirušais avots”. Festivāls notiek Valmierā.
 R. Blaumaņa darbi ir ekranizēti:
o „Nāves ēnā”
o „Purva bridējs”
o „Īsa pamācība mīlēšanā”
o „Paradīzē”
 Pēc Blaumaņa darbiem ir tapušas operas „Pazudušais dēls”
J. Kalniņa opera „Ugunī”

Rakstnieka istaba

Uzaicinu jūs doties uz R. Blaumaņa istabu. Tā ir neliela. „Uz krāģiša uzgāztas durvis – tas bija viņa rakstāmgalds. Pie maza, šaura lodziņa – vienīgā lodziņa istabā – krēsls. Saules nu gan te daudz nebija. Pie tumšās sienas plaukts – no augšas līdz lejai. Uz plaukta Blaumaņa bibliotēka… Turpat Blaumaņa gulta, tad drēbju skapis un mātes gulta. Pagrozīties jau te varēja, bet vairāk arī ne,” tā atceras J. Greste.
Blaumaņa istaba ir ļoti vienkārša. „Priežu zariņš vai kāds savītis vaiņags, vai nedaudzas mazas glezniņas bez kliedzošiem rāmjiem – tas bija tā neparasti, bet tīkami.” (J. Akuratera atmiņas.)
Šobrīd uz jums raugās Rūdolfa Blaumaņa gaišās un labestīgās acis. (Norādu uz Blaumaņa portretu pie sienas). No viņa staro miers, cilvēcība un sirsnīgais humors. Pie loga rakstnieka galds, pie kura tapuši lielākā daļa daiļdarbu. Šobrīd uz galda lugas „Zagļi” lappuses kopija. Rūpīgi tajā ielūkojoties, Blaumaņa rokrakstā var saskatīt kārtīgumu, pedantiskumu. Rakstnieks savas lugas laboja un pārlaboja, strīpoja un atkal ko rakstīja no jauna. Blaumanis centās visu pateikt īsi un konkrēti, necieta liekvārdību un paviršību. Rakstnieks ir īsās prozas, īsās daiļliteratūras atbalstītājs, un romānu Blaumaņa daiļradē nav… Blakus galdam ir grāmatplaukts. Blaumanis ļoti mīlēja lasīt grāmatas, sākumā pazagšus, lai māte neredz, paslēpies vakaros gultā. Blaumanis negribēja māmuļu sāpināt, jo viņa nevēlējās, ka dēls kļūst par rakstnieku… Labs draugs Blaumanim ir mācītājs Zunte – kluss un gudrs cilvēks. Viņam mājās ir laba bibliotēka. Blaumanis pie mācītāja lasa vācu autoru darbus un tulkojumus.
Blakus grāmatplauktam rakstnieka gulta un tālāk, pie mūriņa, māmuļas gulta. Virs Blaumaņa gultas A. Bekliņa gleznas reprodukcija „Miroņu sala”.
Rozes (kaltētas), kas atrodas šajā istabā ir Blaumanim dāvinātās. Te ir dzimšanas dienas rozes vai vienkārši mīļu siržu dāvātas. Blaumanis mīlēja rozes.

Viesistaba jeb Mātes istaba

Tagad dosimies uz Viesu istabu. Vislabāk šo istabu toreiz, rakstnieka laikā, ir raksturojis J. Greste: „Mazas, grabošas durtiņas ar stikla lodziņu augšmalā, aizbultējamas ar mikroskopisku aizšaujamo (Blaumaņa parādes durvis). Aiz šīm durvīm pirmajā istabā mazs skapītis, galdiņš ar pāris krēsliem un klavieres – priekš ciemiņiem. Pie sienas tēva – pavāra – ģīmetne.”
Blaumanis mīlēja „Brakus” un mīlēja sev tuvos cilvēkus. Mīļi bija rakstnieka draugi, darba biedri un jaunie talanti, kurus Blaumanis mīlēja un veicināja viņu izaugsmi, palīdzēja un atbalstīja. Daudzi no viņiem ir bijuši te, viesu istabā. Blaumaņa māte nekad neskopojās ar kādu cienastu viesiem. Te tika kopā draudzīgi parunāts, padziedāts, te Blaumanis lasīja savus darbus, te … bija labi. Blaumanim tuvumā vajadzēja mīļu cilvēku.
Jauks ir nostāsts par cepuri, kas atrodas pie ārējām durvīm. To atceras K. Skalbe. Ja cepure bija noņemta no nagliņas, tad kāds no viesiem bija devies uz sirsniņmāju. Ja cepure bija uz nagliņas, sirsniņmāja bija brīva.

4. Ķēķis

Tagad dosimies aplūkot pārējās „Braku” ēkas. Mājas galā ir ķēķis, tā saucamā melnā virtuve, kur vārīja ēdienu lopiem, kur bija siltais ūdens. Šajā telpā ir senie darbarīki. Te ir pīpkanna, paliels koka trauks, no kura alu ielej kausos pa cauru zaru, ķipis – koka smeļamtrauks; piena seperators krējuma iegūšanai; sviesta kuļamā mašīna; koka veļasmašīna. Kāpostu ēvele.

5. Klētiņa

Tālāk – blakus mājai – bija klētiņa. Tā ir uzcelta 1961.gadā pēc veco ļaužu un „Braku” kaimiņu atmiņām. „1868.gada pavasarī ienākot Blaumaņa tēvam „Brakos”, klētiņa vēl esot bijusi stipra un ar labu salmu jumtu.” Ir neliela klēts priekša jeb paspārne, kurā atradusies lūka uz klētsaugšu. Šī īpatnējā klētspriekša pieskaitāma pie ļoti sena latviešu būvveida. Lielā Tēvijas kara laikā klētiņa iet bojā. Klētiņas restaurācijas arhitekts ir Jaunzems. 47
Šo klētiņu sauca arī par drēbju klēti (kambari). Skapī un pūrā glabāja goda drānas. Vasarās te dzīvoja 3 „Braku” meitas. Klētsaugšā žāvēja tējzāles, rudeņos glabāja ābolus, dažādus priekšmetus.

6. Rija

Tā restaurēta 60.gadu sākumā. No Piebalgas atveda 2 vecas rijas, no kurām prasmīgu amatnieku rokas uzcēla vienu – „Braku” riju.
Rijas ēkā ir rija ar gubeni, piedarbu, pelavnieku un maltuvi. Piedarbā ir linu apstrādes rīki– ruļļi un bluķa rokas mīkstīklas, brauktuves, susekļi u.c. Gubenī tika glabāti salmi, pakulas.
Rijā – zemē iedziļināta rijas krāsns, uz sienās iebūvētajiem vērbaļķiem salikti ārdi labības, linu, kaņepāju un zirnāju žāvēšanai; spriguļi.
Rijas tēlojums atklāts R. Blaumaņa literārajā pasakā „Velniņi” (1895). „Velniņi devās uz riju sasildīties, jo muļķīši nezināja, ka zemnieki riju krāsnis mēdz kurināt tikai rudenī un ziemā.
Iekāpuši bedrē, kura pēc veclaiku paraduma bija ļoti dziļa, tie atrada krāsni ne tikai vien vēsu kā pagrabu, bet turklāt vēl pilnu ar spaiņiem, kuros bija saimnieka sviests. Jo tādēļ, ka mājām nebija pagraba, saimniece sviestu, no siltuma glābdama, bija salikusi rijas krāsnī.”
Arī stāstā „Kā vecais Zemīts pašu nelabo redzējis” (1889) ir piedarba un rijas tēlojums. „Nekustēdamās uz koka bluķa Marija sēdēja linu mašīnas priekšā. Tauku svece, izņemta no luktura, tikai vāji apgaismoja viņas vistuvāko apkārtni. Rijas aizgorē bija melnākā tumsa.”

7. Kūts un lopbarības novietne

Kūti restaurē 1965.gadā. Kūtī mita 18 – 20 slaucamas govis. Lopbarības novietnē ziemā turēja sienu, salmus; vasarā to izmantoja kā ratnīcu („vāgūzi”), kur stāvēja braucamie rīki, zemkopības darba piederumi.
Blaumaņa brālis Arvīds atceras: „„Brakos” bija 16 – 18 govis. Rati visi koka asīm. Dzelzasu ratu nebija. Kamanu nebija. Kad Blaumani veda uz Koknesi, kamanas aizņēmās no kaimiņiem.”6
Pēc tēva nāves saimnieko Rūdolfs, taču tik daudz labības „Brakos” vairs nebija. „Bija labāki rati, kamanas un cits, bet ienākumi mazinājās.” 6

8. Pirtiņa

Pirtiņu restaurē 60.gadu sākumā. Tā atrodas savrup no pārējām ēkām. „Braku” pirtiņas apraksts dots „Indrānu” 5.cēliena sākumā: „Gar vienu sienu lāva ar dēli, ko pakāpties. Pirts krāsns, kura sakrauta no vaļējiem akmeņiem. Mazs lodziņš ar četrām rūtīm. Otrs lodziņš ir tā saucamais suta logs. Griesti, sienas un durvis stipri apkvēpuši.” Dūmus, pirti kurinot, izlaida pa durvīm un lūku, kas izcirsta ēkas gala sienā. Slēgtais priekšnams paredzēts kā ģērbtuve.
Netālu no pirts ir aka un dīķis. Ūdens krātuve bija paredzēta lopu dzirdināšanai un saimniecības vajadzībām. Abas „Braku” akas tiek minētas arī drāmā „Indrāni”.
Māte: „Še nu būs ūdens.”
Ieva: „Kas jums par gardu ūdeni! Tāds vēss.”
Māte: „Mums ķēka galā ir aka. Tur ūdens nāk no zemes. Pie pirts ir otra, no tās smeļam lopiem.”

9. Zirgu stallis

Zirgu stallim blakus bija vāgūzis un klētiņa. Stallī stāvēja 4 – 5 zirgi. Klētiņā tika glabātas zirglietas un auzas. Blaumanim patika zirgi, tos pirka. Tajā laikā zirgs maksāja ap 70 rbļ.

10. Labības klēts

Labības klēts jeb dvīņu klēts. Tajā tika glabāts labības krājums, žāvēta gaļa, milti, putraimi, zirņi. Te atrodas apcirkņi (arodi), svari, piestas un dažādi koka trauki. Otrajā klēts nodalījumā parasti ir kāda izstāde – šobrīd ērglēniešu Elzas un Kārļa Kurmēnu darbu izstāde.

11. Kūts sīklopiem

Sīklopiem bija divas telpas. Te mitināja aitas, cūkas, mājputnus. Šobrīd šajās telpās ir izstāde, kurā atklāti galvenie Blaumaņa dzīves posmi, redzamas fotogrāfijas, te minēti rakstnieka tēvs un māte, ziņas par Rūdolfa kristībām, darba vietas, pēdējās dzīves dienas Somijā, Takaharju sanatorijā, daiļrades lappuses, tulkojumi citās valodās, Blaumaņa laikabiedri (arī dzejnieki).

Šīs bija „Braku” ēkas, un jūs katrs varat iztēloties, kā agrāk te saimniekoja, strādāja, iedomāties, kā pats Blaumanis stādīja kokus, rūpējās, lai mājas būtu skaistas un mīlīgas.
Vēl kā dzijas dzīpariņi no ēkām aizvijas „Braku” takas un taciņas: „Vanagu” taka, vecais Jumurdas ceļš, Simtsoļu taka, sausā grava. Varat aplūkot skulptūru „Edgars”, zibensšķelto akmeni, „Noliņa ābeli”, lielo ozolu, pieminekļa akmeni u.c.

Izmantoto uzziņas avotu saraksts

1 Bērziņš A. // Teātra Vēstnesis. – 26./27.g.
2 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1960. – 8.sēj. – 117.lpp.
3 Turpat. – 124.lpp.
4 Turpat. – 132.lpp.
5 Brigadere A. Atmiņas par Blaumani // Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. – R., 1962. – 218.lpp.
6 Blaumanis A. No atmiņām par brāli Rūdolfu // Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. – 14.lpp.
7 Ķice M. Atmiņas par Blaumani // Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. – 131.lpp.
8 Kraujiņš K. Atmiņas par Blaumani // Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. – 126. – 127.lpp.
9 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1960. – 8.sēj. – 63.lpp.
10 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1959. – 7.sēj. – 515.lpp.
11 Blaumanis R. Kopoti raksti.
12 Blaumanis R. Brīnumu zālīte, 1894.
13 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1959. – 7.sēj. – 515.lpp.
14 Akuraters J. // jaunā Latvija. – 1918.
15 Akuraters J. R. Blaumanis latviešu teātrī // Jaunā Latvija. – 1918. – Nr.5.
16 Krekle M. Esmu to slēpis kā kādu „slepenu slimību”… //Saskarsme. – 2002. – 7. – 13.01. – Nr.1
17 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1959. – 7.sēj. – 313.lpp.
18 Stankevičs A. No Braku kalna. – R., 1973. – 57.lpp.
19 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1959. – 7.sēj. – 543.lpp.
20 Bērziņš A. // Teātra Vēstnesis. – 1926./27.g.
21 Kreicers. Braku kungs // Sējējs. – 1938. – Nr.10
22 Volkova L. Tapšana // Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1993. – 9.sēj. – 80.lpp.
23 Birkerts A. Domas pie mūsu mākslinieku kapiem // Jaunā Raža. – 1908. – Nr.10.
24 Zaube I. Blaumanis un latviešu renesanse // Studentu Dzīve. – 1938. – Nr.71.
25 Niedre J. Latviešu klasiķis Rūdolfs Blaumanis // Karogs. – 1943. – 2.grām.
26 Sudrabkalns J. Par teātri. – 1973. – 320.lpp.
27 Blaumanis R. Kopoti raksti.
28 Greste J. Ikdienas darba dzejnieks un gaišreģis // Sējējs. – 1939.
29 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1959. – 7.sēj. – 166.lpp.
30 Akuraters J. Rūdolfs Blaumanis latviešu teātrī // Jaunā Latvija. – 1918. – Nr.5
31 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1959. – 7.sēj. – 485.lpp.
32 Upīts A. Rīgas Latviešu teātrī // Austrums. – 1904. – Nr.6 – 478. – 480.lpp.
33 Asars J. Blaumaņa „Indrāni” // Mājas Viesa Mēnešraksts. – 1904. – Nr.6 – 453., 456.lpp.
34 Vilsons A. Rūdolfs Blaumanis. – R., 1956.
35 Aspazija // Teātra Vēstnesis. – 1923., 23/24 – Nr.5.
36 Zeiferts T. Oriģināllugas Indrāni, Ugunī // Jaunā Raža. – 1906. – Nr.8.
37 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1959. – 7.sēj. – 465.lpp.
38 Bērziņš A. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani // Teātra Vēstnesis. – 1926. /27.g. sezona. – Nr.4 – 3.lpp.
39 Akuraters J. Rūdolfs Blaumanis latviešu teātrī // Jaunā Latvija. – 1918. – Nr.5.
40 Rozenfelde V. Varavīksne. – 1982. – 124.lpp.
41 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1959. – 7.sēj. – 381.lpp.
42 Upīts A. Latviešu literatūra. – R., 1951. – 1.sēj. – 105.lpp.
43 Upīts A. Jaunā lirika // Jaunais Vārds. – 1915. – Nr.104. – 9.maijs
44 Birkerts A. Blaumanis dzīvē un darbā // Jaunības Takas – 1923. – Nr.1 – 6.
45 Kleinbergs J. // Liepājas Atbalss. – 1913. – Nr.157 – 13.jūlijs
46 Reiznieks V. // Piesaule. – 1930.
47 Greste J. Atmiņu drumslas // Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. – 156.lpp.
48 Akuraters J. Atmiņas par R. Blaumani // Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. – 76.lpp.
49 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1994. – 2.sēj. – 401.lpp.
50 Turpat. – 398.lpp.
51 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1993. – 1.sēj. – 386.lpp.
52 Akuraters J. Atmiņas par R. Blaumani // Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. – 79.lpp.
53 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1959. – 7.sēj. – 551.lpp.
54 Akuraters J. Atmiņas par R. Blaumani // Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. – 78.lpp.
55 Bērziņš A. Latviešu teātrs // Latvija. – 1908. – Nr.297 – 2.lpp.
56 Greste J. Atmiņu drumslas // Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. – 159.lpp.
57 Pīlādze A. // Stars. – 1961. – 5.janv.
58 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1959. – 7.sēj. – 480.lpp.
59 Akuraters J. Atmiņas par R. Blaumani // Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. – 76., 77.lpp.
60 Blaumanis R. Kopoti raksti. – R., 1959. – 7.sēj. – 363.lpp.
61 Blaus P. Atmiņas par R. Blaumani // Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. – 48.lpp.