LATVIJAS BIZNESA KOLEDŽA
JURIDISKĀ FAKULTĀTE
1. kursa students
ALEKSANDRS IĻJUŠENKO
Valsts Kontrole
Referāts
Administratīvajās tiesībās
Pasniedzējs J. Skvorcovs
Vērtējums:___________
Rīga
2006
Satura rādītājs
Ievads 3
Vēsture 4
Valsts kontrole 6
Valsts kontroles kompetence 7
Valsts kontroles revīzijai ir pakļautas šādas revidējamās vienības: 8
Sadarbība ar Saeimu 9
Kas revidē Valsts kontroli 9
Valsts kontroles misija, mērķis 9
Valsts kontroles loma un uzdevumi ir: 9
Valsts kontroles sastāvs 10
Valsts kontrolieris 10
Valsts kontroles padome 11
Revīzijas departamenti 12
Kancelejas 14
Nobeigums 15
Izmantotā literatūra 16
Pielikums Nr. 1 17
Pielikums Nr. 2 18
Ievads
Administratīvās tiesības ir saistītas ar izpildvaru. Izpildvara ir pastāvīgs valsts varas nozarojums, kuru raksturo pastāvīgi funkcionējoša valsts politiskās un administratīvās pārvaldes institūciju sistēma. Šo sistēmu veido daudzveidīgas, daudzskaitlīgas, sazarotas institūcijas un plašs amatpersonu loks un viena no šīm institūcijām ir Valsts kontrole.
Valsts kontrole palīdz funkcionēt valsts varai, kuras uzdevums ir rūpēties un nodrošināt stingru un precīzu likumdošanas varas pieņemto likumu izpildi visā valstī, tādejādi aizsargājot sabiedrības intereses.
Savā darbā tuvāk aplūkošu, kas ir Valsts kontrole, kādas ir tās funkcijas un kādā veidā tā realizē savas funkcijas.
Vēsture
Jaunā Latvijas Republika tapa sarežģītos un draudīgos kara laika apstākļos. Pasludinot Latvijas valsts neatkarību 1918.gada 18.novembrī, radās nepieciešamība arī pēc Valsts kontroles (VK). VK dienesta darba regulēšanai sākumā piemēroja vecās cara laika instrukcijas, vienlaikus sākot izstrādāt VK likumu un revīzijas reglamentu, bet sarežģītās iekšpolitiskās situācijas dēļ darbs tika vairākkārt pārtraukts. Tikai 1919.gada 15.septembrī tika izdoti pagaidu noteikumi par Valsts kontroli un revīzijas pagaidu reglaments. Tomēr steigā izstrādātajos dokumentos bija daudz nepilnību. 1923.gada 16.augustā stājās spēkā pirmās neatkarīgās Latvijas Republikas laika likums “Par Valsts kontroli”. Jau 1924.gadā dokumenta projekts tika iesniegts Ministru kabinetā (MK) un tā apspriešanai tika iecelta speciāla komisija no dažādu resoru pārstāvjiem. Darbs ievilkās un Valsts kontroles revīzijas reglamentu Saeimai nodeva tikai 1927.gadā, kura to pieņēma 1931.gada 12.maijā. Laikā no 1940.gada līdz 1993.gada oktobrim neatkarīga augstākā revīzijas iestāde Latvijā nedarbojās, bet valsts kontrolējošās iestādes ar dažādiem nosaukumiem un atšķirīgiem uzdevumiem un mērķiem darbojās līdz pat neatkarīgās Latvijas Republikas 1922.gada Satversmes atjaunošanai 1992.gadā un likuma “Par 1923.gada 2.augusta likuma “Par Valsts kontroli” atjaunošanu” pieņemšanu 1993.gada 28.oktobrī. Valsts kontroles Tautas Komisariāts turpināja darbu PSRS teritorijā – Kirovā un Maskavā, bet Latvijā no 1941. līdz 1944.gadam darbojās Valsts kontrole, kuras darbību noteica 1940. – 1941. gadā VK darbību regulējošais Krievijas likums un Latvijas brīvvalsts Valsts kontroles revīzijas reglaments. 1957.gadā tika likvidēta Latvijas PSR Kontroles ministrija un nodibināta LPSR Ministru Padomes Padomju kontroles komisija, kas darbojās valdības vārdā un kontrolēja taupības režīma stingru ievērošanu, pareizu un lietderīgu naudas un materiālo līdzekļu izlietošanu. Pēc neatkarīgās Latvijas Republikas atjaunošanas 1991.gada 21.augustā Augstākā Padome jau 17.decembrī pieņēma likumu “Par Valsts kontroli”. 1993.gada 28.oktobrī Latvijas Republikas Saeima pieņēma un 1993.gada 4.novembrī Valsts prezidents izsludināja likumu “Par 1923.gada 2.augusta likuma “Par Valsts kontroli” atjaunošanu”. Šis likums noteica VK iekārtu un pilnvaras, kā arī tas atbilda vispārīgajām starptautiskajām revīzijas koncepcijām.
1993.gada 3.decembrī Saeima uz četriem gadiem par valsts kontrolieri ievēlēja Raitu Černaju. 1994.gada 17.oktobrī LR Valsts kontroli uzņēma par pilntiesīgu locekli Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstu augstāko kontrolējošo institūciju starptautiskajā organizācijā INTOSAI. 1995.gada 9.maijā LR Valsts kontrole kļuva par pilntiesīgu Eiropas valstu augstāko kontrolējošo institūciju starptautiskās organizācijas EUROSAI locekli. 1995.gada 7.septembrī Saeima pieņēma un 1995.gada 10.oktobrī stājās spēkā likums “Valsts kontroles revīzijas reglaments”. 1996.gada 11.novembrī stājās spēkā izmaiņas likumā “Par Valsts kontroli”, kas noteica, ka Saeimā vēlēto amatpersonu pilnvaru laiks tiek mainīts no četriem uz septiņiem gadiem. 1997.gada 4.decembrī Saeima uz septiņiem gadiem atkārtoti par valsts kontrolieri ievēlēja līdzšinējo VK vadītāju R.Černaju. 2002.gada 9.maijā Saeima pieņēma un 12.jūnijā spēkā stājās jaunais Valsts kontroles likums, kura nostādnes nodrošina revīzijas sistēmas nostiprināšanu, VK darba apjoma paplašināšanu, iekļaujot tajā arī ES piešķirto līdzekļu revīziju, un revīzijas kvalitātes uzlabošanu. 2003.gada 5.maijā Valsts kontroles administratīvajā sēdē apstiprināja Valsts kontroles nolikumu un 2004.gada 26.janvārī apstiprināti grozījumi šajā nolikumā. 2004.gada 9.decembrī Saeima pieņēma „Grozījumus Valsts kontroles likumā”, kuri stājās spēkā 2004.gada 20.decembrī.
Valsts kontrole
Valsts kontrole ir Saeimas izveidota neatkarīga koleģiāla valsts iestāde, kas revidē valsts un pašvaldību mantas stāvokli un rīcību ar valsts un pašvaldību mantu. Tās uzdevums ir sekot, lai un pašvaldību pamatbudžeta un speciālā budžeta līdzekļu iekasēšana un to izlietošana un rīcība ar valsts un pašvaldību mantu būtu likumīga, lietderīga un pareiza.
Valsts kontrole ir tiesīga revidēt visas valsts iestādes, kuru rīcībā ir valsts manta vai kuras finansē no valsts budžeta līdzekļiem. Likumā par valsts kontroli ir atrunāts tikai viens vienīgs izņēmums no minētā vispārīgā noteikuma – tās darbība nav attiecināma uz Saeimu.
Valsts un pašvaldību iestādēm, uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām un fiziskajām personām, kuru darbība ir saistīta valsts vai pašvaldību mantu jāuzrāda Valsts kontrolei grāmatvedības reģistri un dokumenti, kā arī jāsniedz vajadzīgie paskaidrojumi. Pēc Valsts kontroliera pieprasījuma bankām un citām kredītiestādēm jāsniedz ziņas par juridisko personu kontiem un šo personu veiktajām operācijām, kuru rīcībā ir valsts vai pašvaldību manta.
Valsts kontroles revidentiem (Valsts kontrolierim, Valsts kontroles revīzijas departamentu direktoriem un vecākajiem Valsts kontroles revidentiem, Valsts kontroles revidentiem) ir tiesības apmeklēt iestādes un uzņēmumus neatkarīgi no to pakļautības un īpašuma piederības, ja tas nepieciešams, lai revidētu valsts un pašvaldības mantas stāvokli un rīcību ar to. Tiesības saņemt pieprasīt un saņemt paskaidrojumus no amatpersonām un privātpersonām par jautājumiem, kas saistīti ar revīziju ir Valsts kontroles darbiniekiem sākot ar revidenta amatu.
Ja institūcijas iesniedz MK projektus, kas saistīti ar valsts un pašvaldību ieņēmumiem un izdevumiem un paredz rīcību ar pašvaldību mantu, tie jāiesniedz arī Valsts kontrolei. Ja valsts vai pašvaldību koleģiālo lēmējinstitūciju sēdēs tiek apspriesti saimnieciskie jautājumi Valsts kontrolei ir tiesības uz tām sūtīt savus pārstāvjus ap padomdevēja tiesībām.
Valsts kontrole tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem. Valsts kontroles iekārtu un kompetenci nosaka sevišķs likums, t.i., likums “Par Valsts kontroli”.
Valsts kontroles kompetence
• katru gadu sniedz Saeimai atzinumu par finanšu ministra iesniegto saimnieciskā gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem (to finansiālo stāvokli). Valsts kontrole šo atzinumu iesniedz arī Finanšu ministrijai līdz pārskata gadam sekojošā saimnieciskā gada 15.septembrim;
• katru gadu sniedz atzinumus par ministriju un citu centrālo valsts iestāžu gada pārskatu sastādīšanas pareizību;
• iesniedz Saeimai un Ministru kabinetam ziņojumu:
a) par finanšu revīzijām tajās revidējamās vienībās, kurām sniegti Valsts kontroles atzinumi ar piezīmēm, negatīvi atzinumi vai atteikts sniegt atzinumu,
b) par visām Valsts kontroles veiktajām lietderības revīzijām,
c) par īpaši svarīgiem un nozīmīgiem konstatējumiem;
• ziņo valsts iestādēm par konstatējumiem, kas skar šo iestāžu darbību, kā arī tiesībaizsardzības iestādēm par revīzijā konstatētajiem tiesību normu pārkāpumiem;
• sadarbojas savas kompetences ietvaros ar Eiropas Savienības institūcijām un citām starptautiskām organizācijām vai institūcijām.
Valsts kontrole, veicot finanšu un lietderības revīzijas, kā arī pārbaudot darījumu un darbības atbilstību normatīvajiem aktiem un plānotajiem rezultātiem, kontrolē:
• valsts budžeta un pašvaldību budžetu līdzekļu ieņēmumus un izdevumus;
• Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju vai institūciju līdzekļu izlietošanu, kuri iekļauti valsts budžetā vai pašvaldību budžetos;
Valsts kontroles revīzijai ir pakļautas šādas revidējamās vienības:
• valsts iestādes;
• valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrības vai privātās kapitālsabiedrības likuma “Par valsts un pašvaldību daļām un kapitālsabiedrībām” izpratnē;
• pašvaldības un to izveidotās iestādes un komercsabiedrības;
• citas komercsabiedrības, kā arī biedrības un nodibinājumi un fiziskās personas, ja:
a) to rīcībā vai glabāšanā ir valsts vai pašvaldības līdzekļi,
b) tās tiek finansētas no valsts vai pašvaldības līdzekļiem vai to garantētiem līdzekļiem,
c) tās pilda valsts vai pašvaldību iepirkumu;
• Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju vai institūciju piešķirto un valsts budžetā vai pašvaldību budžetos iekļauto līdzekļu lietotāji.
Valsts kontrole revīzijas veic atbilstīgi Latvijas Republikā apstiprinātiem starptautiskiem revīzijas standartiem.
Valsts kontrolei ir tiesības saņemt Saeimā un Ministru kabinetā izskatāmo normatīvo aktu projektus un sniegt par tiem atzinumus, ja normatīvie akti var ietekmēt valsts un pašvaldību ieņēmumus un izdevumus vai paredz rīcību ar valsts un pašvaldību mantu, kā arī ar Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju vai institūciju piešķirtajiem un valsts budžetā vai pašvaldību budžetos iekļautajiem līdzekļiem.
Valsts kontroles pilnvarotās personas ir tiesīgas ar padomdevēja tiesībām piedalīties valsts institūciju, organizāciju un pašvaldību institūciju sēdēs.
Sadarbība ar Saeimu
2002.gada 24.oktobrī Saeima izveidoja Publisko izdevumu un revīzijas komisiju, kuras pienākums ir izskatīt Valsts kontroles sagatavotos ziņojumus un atzinumus par likumprojektiem, kā arī priekšlikumus par nepieciešamajiem grozījumiem likumos. Valsts kontrole sadarbojas arī ar Budžeta un finanšu (nodokļu) komisiju, Juridisko komisiju un citām Saeimas komisijām.
Valsts kontroles darbība nav attiecināma uz Latvijas Republikas Saeimu.
Kas revidē Valsts kontroli
Valsts kontroles gada finanšu pārskata revīziju veic zvērināts revidents (zvērinātu revidentu komercsabiedrība), kuru konkursa kārtībā izraugās Saeima.
Valsts kontrole savu gada finansu pārskatu kopā ar zvērināta revidenta (zvērinātu revidentu komercsabiedrības) atzinumu iesniedz Saeimai, kā arī Valsts kasei saimnieciskā gada pārskata sastādīšanai.
Valsts kontroles misija, mērķis.
Latvijas Republikas Valsts kontrole ir neatkarīga, koleģiāla augstākā revīzijas (audita) iestāde, būtiska finanšu sistēmas sastāvdaļa, kas darbojas sabiedrības interesēs, veicot finanšu, lietderības un likumības revīzijas.
Valsts kontroles darbības mērķis ir noskaidrot valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu un mantas, kā arī valsts vai pašvaldību budžetā iekļauto Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju līdzekļu izmantošanas tiesiskumu, pareizību, lietderību un efektivitāti, kā arī sniegt rekomendācijas atklāto trūkumu novēršanai.
Valsts kontroles loma un uzdevumi ir:
• sekmēt finanšu kontroles sistēmas attīstību valstī;
• uzlabot normatīvo aktu ievērošanu;
• mazināt kļūdu un pārkāpumu risku;
• sekmēt iekšējā audita attīstību;
• veicināt normatīvo aktu pilnveidošanu.
Valsts kontroles sastāvs
Valsts kontrolieri ieceļ Saeima uz septiņiem gadiem, šis amats nav savienojams ar deputāta amatu.
Saeima uz septiņiem gadiem pēc Valsts kontroliera priekšlikuma apstiprina
Valsts kontroles padomes un revīzijas departamentu kolēģiju locekļus, tos var apstiprināt amatā no jauna. Gadījumā, ja kāds no padomes vai kolēģijas locekļiem tiek atbrīvots pirms termiņa viņa vietā uz atlikušo laiku apstiprina citu padomes vai kolēģijas locekli.
Likums “Par valsts kontroli” nosaka, ka Valsts kontroles revidentus, viņu palīgus, kancelejas un citus darbiniekus pieņem darbā valsts kontrolieris.
Šis likums nosaka arī ko drīkst un ko nedrīkst valsts kontroles darbinieki. Ienākumu iegūšanas, amatu savienošanas, darbu pildīšanas ierobežojumus, kā arī citus ierobežojumus un pienākumus nosaka Korupcijas novēršanas likums. Valsts kontrolieris, Valsts kontroles padomes locekļi, Valsts kontroles revīzijas departamentu kolēģijas locekļi nedrīkst būt politisko (partiju) organizāciju biedri. Valsts kontroles revidenti un revidentu palīgi nevar ieņemt amatus politisko organizāciju (partiju) vēlētās institūcijās.
Valsts kontroles darbinieki var tikt sodīti par to, ka bez Valsts kontroliera atļaujas ir izpauduši informāciju par atsevišķām personām, uzņēmumiem, organizācijām un iestādēm, kuru ir ieguvuši pildot dienesta pienākumus.
Valsts kontroli veido valsts kontrolieris, Valsts kontroles padome, revīzijas departamenti un kanceleja.
Valsts kontrolieris vada valsts kontroli un savās tiesībās ir pielīdzināms ministram. Viņam ir tiesības piedalīties MK sēdēs ar padomdevēja tiesībām.
Valsts kontroliera prombūtnes vai slimības gadījumā viņa pienākumus pilda tas padomes loceklis, kuru viņš ir nozīmējis vai arī vecākais padomes loceklis –departamenta direktors.
Katru gadu Valsts kontrolieris sniedz Saeimai pārskatu par iepriekšējā gada valsts budžeta faktisko izpildi; dod atsauksmi par valsts līdzekļu iekasēšanu, izlietošanu un citu rīcību ar valsts mantu.
Valsts kontrolieris:
1. Vada un pārrauga Valsts kontroles darbu;
2. Revīzijas reglamenta ietvaros apstiprina instrukcijas par kārtību, kāda izdarāma revīzijās;
3. Nosaka kārtību, kādā iesniedzamas un izlemjamas lietas un jautājumi Valsts kontroles padomes un revīzijas departamentu kolēģiju sēdēs;
4. Savas kompetences ietvaros uzliek administratīvos sodus;
5. Ir tiesīgs iesniegt Saeimai ziņojumu jautājumos, kas ir viņa kompetencē.
Valsts kontroles padome sastāv no Valsts kontroliera un sešiem padomes locekļiem, tās priekšsēdētājs ir Valsts kontrolieris.
Valsts kontrolieris nosaka termiņus, kad notiks Valsts kontroles padomes sēde. Tā ir tiesīga, ja piedalās padomes priekšsēdētājs un ne mazāk kā trīs padomes locekļi. Jautājumi tiek izlemti ar balsu vairākumu, ja balsis sadalās līdzīgi izšķirošā ir priekšsēdētāja.
Likuma “Par Valsts kontroli” 19.p. nosaka, ka Valsts kontroles padome:
1. Izlemj padomes locekļu vai revīzijas departamentu kolēģiju ierosinātos jautājumus par revīzijas darbu;
2. Izlemj tos revīzijas departamentu iesniegtos jautājumus, kuri pārsniedz revīzijas departamentu kolēģiju kompetenci;
3. Izskata MK sagatavoto pārskatu par valsts budžeta izpildi un dod atzinumu par to Saeimai;
4. Ieteic Valsts kontrolierim kandidātus revidentu un augstākiem amatiem;
5. Izlemj iesniegtos ierosinājumus par revīzijas darbu;
6. Izskata sūdzības revīzijas departamentu kolēģiju lēmumiem;
7. Izskata un akceptē Valsts kontroles iekšējo dokumentu projektus;
8. Izskata un apstiprina Valsts s kontroles darbinieku štatu sarkstu un darba samaksas sistēmu.
Valsts kontroles padomes pieņemtos lēmumus mēneša laikā no tā pieņemšanas dienas var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senātā.
Revīzijas departamenta darbs tiek sadalīts starp revīzijas departamentiem, pašlaik Latvijā tādi ir izveidoti pieci.
Katra departamenta sastāvā ir kolēģija, Valsts kontroles revidenti un viņu palīg darbinieki. Departamentu direktorus un viņu biedrus amatā ieceļ Valsts kontrolieris no Valsts kontroles padomes locekļu vides.
Revīzijas departamenta lietas izlemj kolēģija, kuras sastāvā ietilpst departamenta direktors un kolēģijas locekļi, tās uzdevums ir izskatīt un pārbaudīt revīzijas rezultātus.
Revīzijas departamenta kolēģijai ir tiesības:
1. Apstiprināt valsts vai pašvaldību institūciju norēķinus neatkarīgi no summu lieluma un revīzijas rezultātus par darījumiem, kuri atzīti par pareiziem gan no likuma viedokļa, gan pēc būtības;
2. Apstiprināt norēķinus līdz Ls 3000 par darījumiem, kuri no likuma viedokļa nav pietiekami attaisnoti, bet pēc būtības ir attaisnojami;
3. Noteikt uzrēķinu apmēru par darījumiem, kuri atzīti par nelikumīgiem vai nepareizi veiktiem;
4. Pēc attiecīgās institūcijas vadītāja ierosinājuma atstāt bez piedzīšanas zaudējumus līdz Ls 5000 darījumos, kuri veikti atbilstoši likuma prasībām un likumā noteiktajā kārtībā;
5. Atļaut segt atsevišķus zaudējumus līdz Ls 3000 no attiecīgajā darījumā iegūtajiem līdzekļiem;
6. Dzēst uzrēķinus līdz Ls 1000, kuri būtu nosakāmi iestādēm vai personām par to nepareizu rīcību, ja šīs rīcības rezultātā nav nodarīti valstij tieši zaudējumi;
7. Atstāt bez piedzišanas uzdējumus, ja to summa, rēķinot uz katru amatpersonu, kas atbildīga par zaudējumu, viena gada laikā nepārsniedz Ls 100;
8. Apstiprināt zaudējumu segšanu no valsts vai pašvaldību līdzekļiem tajos gadījumos, kad uzrēķini sakarā ar to apšaubāmas piedzīšanas iespējamību vai citu likumīgu iemeslu dēļ iestādēm un amatpersonām dzēsti uz tām piešķirto tiesību pamata;
9. Izskatīt revidentu ierosinātos revīzijas jautājumus.
Valsts kontroli regulē vēl viens LR likumdošanas akts “Valsts kontroles revīzijas reglaments” tajā tiek konkretizēti visi ar revīzijas procesu saistītie jautājumi. Tādā veidā tiek stingri noteikts, ka revīziju nosaka Valsts kontrolieris vai Valsts kontroles revīziju departamentu vadītāji. Revidējamo iestāžu slepenās lietas, ja tās saskaņā ar likumdošanas aktiem satur valsts noslēpumu, pārbauda Valsts kontroliera speciāli pilnvaroti revīzijas darbinieki.
Tāpat šajā leģitīmajā aktā tiek noteikti iespējamo revīziju veidi un to veikšanas īpatnības. LR Valsts kontrole var veikt:
• Dokumentu revīziju (to veicot, pārbauda ieņēmumus un izdevumus, rīcību ar valsts un pašvaldību mantu un līdzekļiem, visu pārbaudi balstot uz dokumentāliem apstiprinājumiem),
• Faktisko revīziju (objekta reālā stāvokļa pārbaude dabā).
Valsts kontroles darbs tiek sadalīts 5 departamentu darbības jomās, tādā veidā nodalot, katra atbildību par noteiktu Latvijas publisko finansu sektoru:
1. Valsts saimnieciskā darbība;
2. Valsts budžets
3. Valsts privatizācijas process;
4. Pašvaldības;
5. Revīzijas metodoloģijas, analīzes un attīstības departaments.
Valsts saimnieciskās darbības revīzijas departaments nodarbojas ar Latvijas valsts tautsaimniecības nozaru valsts uzņēmumu saimnieciskās darbības likumības un lietderības izvērtēšanu, valsts mantas apsaimniekošanas efektivitāti, īpašu vērību veltot, valdības garantēto ārvalstu kredītu izlietošanas un atmaksas iespējām, valsts īpašuma objektu uzraudzībai, kredītsistēmas sakārtošanai un likumības ievērošanai kredītiestādēs un komercbankās.
Valsts budžeta revīzijas departaments – seko, lai valsts budžeta un speciālā budžeta līdzekļu iekasēšana un izlietošana, kā arī rīcība ar valsts mantu būtu likumīga, lietderīga un pareiza.
Valsts privatizācijas procesa revīzijas departamenta galvenais uzdevums ir sekot, lai privatizācijas process Latvijā noritētu likumīgi, lietderīgi un pareizi.
Pašvaldību revīzijas departamenta galvenā funkcija pašvaldību sektoru sakārtošana, jo tajā budžeta un speciālā budžeta, kā arī mantas novērtējums un audits pašreizējās Latvijas Republikas laikā nav veikts.
Revīzijas metodoloģijas, analīzes un attīstības departaments uzsācis savu darbību 1999.g. 1.janvārī.
Valsts kontrole uzskata, ka ir jāievieš vispārēja publisks atskaitīšanās par budžeta līdzekļu izlietošanu. Valsts kontrole analizējot un apkopojot pēdējo gadu pieredzi, nonākusi pie secinājuma, ka nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, kas noteiktu valsts kontroles stingrāku prasību izpildi un lielāku atbildību par Valsts kontroles prasību neizpildi, piem., ieviešot un pielietojot stingrāku sodu sistēmu. Valsts kontrole dod rekomendācijas tām iestādēm, kuras revidē vai sūta ziņojumus valdībai un parlamentam, bet paiet ilgs laiks līdz seko atbilde un pa to laiku jau ir notikušas dažādas lietas no kurām būtu varēts izbēgt, ja tiktu ņemtas vērā Valsts kontroles prasības.
Tāpēc ir nepieciešams ieviest kompleksu pasākumu kopumu, lai ikkatram, vienalga, vai tas būtu jebkurš valsts iedzīvotājs, amatpersona, žurnālists vai premjers, būtu skaidrs, kā šie sabiedriskie finansu resursi tiek izlietoti jebkurā šo līdzekļu izlietošanas stadijā, un vai ir sasniegti tie mērķi, kuru dēļ līdzekļi bija piešķirti attiecīgajai struktūrai. Tādā veidā varētu konstatēt vājās vietas, līdzekļu nelietderīgu tērēšanu un tādā veidā atrast, piem., sociālajam budžetam trūkstošās summas. Šis pasākums, protams, neatrisinātu visas problēmas bet stipri vien ierobežotu dažādu nelikumīgu darbību izplatību mūsu valstī.
Kancelejas darbības mērķis ir radīt priekšnoteikumus Valsts kontroles saskaņotai un optimālai darbībai, lai nodrošinātu Valsts kontroles likumā, Valsts kontroles nolikumā un citos normatīvajos aktos noteikto uzdevumu veikšanu. Kancelejas sastāvā ietilpst Finanšu un budžeta plānošanas daļa, Lietvedības daļa, Komunikācijas daļa, Informātikas daļa un Saimniecības daļa. Personāla daļa, Juridiskā daļa un Iekšējā audita daļa ir tieši pakļautas valsts kontrolierei.
Nobeigums
Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla institūcija, kuras vadību ieceļ un apstiprina Saeima un kuras uzdevums ir uzraudzīt, lai valsts budžeta līdzekļu iekasēšana un izlietošana, kā arī rīcība ar valsts un pašvaldību mantu būtu likumīga, lietderīga un pareiza.
Valsts kontroles darbība nav attiecināma uz Saeimu.
Valsts kontroles sastāvā ietilpst Valsts kontrolieris, Valsts kontroles padome, revīzijas departamenti un kanceleja.
Valsts kontrolieris vada Valsts kontroli, savās tiesībās ir pielīdzināms ministram, viņam ir tiesības piedalīties MK sēdēs ar padomdevēja tiesībām, apstiprina instrukcijas un nosaka kārtību attiecībā uz revīzijām.
Valsts kontroles padome izlemj jautājumus kas skar revīzijas departamentu, izskata sūdzības par revīzijas departamenta lēmumiem utt.
Revīzijas darbs tiek sadalīts starp revīzijas departamentiem pašlaik Latvijā tādi ir 5:
1. Valsts saimnieciskās darbības;
2. Valsts budžeta;
3. Valsts privatizācijas procesa;
4. Pašvaldību
5. Revīzijas metodoloģijas, analīzes un attīstības departaments.
Valsts kontrole ir nonākusi pie secinājuma, ka ir jāievieš vispārēja publiska atskaitīšanās par budžeta līdzekļu izlietošanu, tādā veidā ierobežot ar budžeta līdzekļiem saistīto nelikumīgu darbību izplatību.
Izmantotā literatūra
Likums “Par Valsts kontroli”. (“LV”, 80 (2655), 29.05.2002.) [spēkā ar 12.06.2002.]
R.Černajs. “Jāievieš vispārēja publiska atskaitīšanās par budžeta līdzekļu izlietošanu”. Diena, 2000.g. 6.janvārī.
Naudas, kredīta un nodokļu politika. Rīga. 1998.
Elektroniskie resursi:
http://www.google.lv
http://www.likumi.lv
http://lv.lv
http://www.lrvk.lv
http://www.lrvk.gov.lv/page.php?id=567
http://www.atlants.lv
Pielikums Nr. 1
Lēnām «uzpeld» Daugavpils domes netīrumi
Valsts kontrole (VK), veicot revīziju Daugavpils pilsētas domē, ir atklājusi pārkāpumus domes amatpersonu rīcībā, tāpēc vērsusies Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB). VK Pašvaldību revīzijas departamenta veiktajā revīzijā konstatēti pārkāpumi domes Izglītības pārvaldes vadītāja Jāņa Dukšinska un bijušā domes priekšsēdētāja Riharda Eigima darbībā, kā arī pašvaldības grāmatvedības uzskaitē. Revīzijā konstatēts, ka Dukšinskis 2002.gada 27.jūnijā ir noslēdzis aizdevuma līgumu ar AS Parekss – banka par Ls 200 000 aizdevuma ņemšanu atpūtas nometnes Dzintariņš rekonstrukcijai. Aizdevuma līgums noslēgts bez domes lēmuma, tādējādi pārkāpjot likumu Par pašvaldību budžetiem. Savukārt tā laika domes priekšsēdētājs Eigims 2002.gada 20.jūnijā ir izdevis, VK vērtējumā, nelikumīgu rīkojumu par Daugavpils domes SIA Daugavpils ledus halle galvotā Ls 200 000 kredīta atmaksu no pašvaldības budžeta līdzekļiem. Izdodot šo rīkojumu, nav bijis attiecīga domes lēmuma, un tas nav saskaņots ar Pašvaldību aizņēmumu un galvojumu kontroles un pārraudzības padomi.
Avots: Valsts kontrole atklāj pārkāpumus Daugavpils domē un vēršas KNAB, – LETA, 18.12.2003.
Valsts kontroles struktūra
Pielikums Nr. 2
Virsraksts: Par faktisko situāciju konstatējošo administratīvo aktu (APL 1.panta 3.daļa).
Tēze: Neskatoties uz to, ka atbilstoši likumam “Par Valsts kontroli” tiesā var pārsūdzēt tikai uz revidējamo vienību attiecošos Valsts kontroles padomes lēmumu, arī Valsts kontroles struktūrvienības lēmums, kas attiecas uz privātpesonu, konstatējot tās nenokārtotās saistības ar revidējamo vienību, kā faktisko situāciju konstatējošais administratīvais akts var tikt pārsūdzēts tiesā.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas
Senāta Administratīvo lietu departamenta
2004.gada 26.oktobra
LĒMUMS
lietā Nr. SKA– 249
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:
tiesas sēdes priekšsēdētājs senators V. Jonikāns,
senatore J.Briede,
senatore I.Skultāne,
piedaloties pieteicējam Jānim Matulim,
2004. gada 26. oktobrī atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 36 izskatīja Jāņa Matuļa blakus sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2004. gada 21. septembra lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2004. gada 8. jūlija lēmums par atteikšanos pieņemt pieteikumu.
Aprakstošā daļa
[1] Pamatojoties uz 2004. gada 9. februāra revīzijas uzdevumu, Valsts kontroles Pašvaldību revīzijas departaments veica revīziju Kuldīgas rajona Rendas pagasta pašvaldībā. Tās rezultātā 2004. gada 27. aprīlī tika sastādīts Valsts kontroles revīzijas atzinums un pieņemts Valsts kontroles Revīzijas departamenta kolēģijas lēmums Nr. 5.1-2-24/2004. Atzinumā cita starpā konstatēts, ka bijušais Rendas pamatskolas direktora pienākumu izpildītājs J. Matulis laika posmā no 2002. gada 15. februāra līdz 27. septembrim no projekta “Ekoskola” finansēšanai paredzētā bankas konta akciju sabiedrībā “Unibanka” ar debetkarti bija izņēmis LVL 2800 un, beidzot pildīt amata pienākumus, Valsts kontroles Pašvaldību revīzijas departamenta kolēģijas atzinuma sniegšanas brīdī 2004. gada 27. aprīlī nebija norēķinājies ar pašvaldību par saņemtajiem līdzekļiem LVL 840 apmērā. Lēmumā Rendas pagasta pašvaldības vadībai uzdots veikt nepieciešamās darbības, lai no J. Matuļa piedzītu projekta “Ekoskola” līdzekļus LVL 840 apmērā.
[2] 2004. gada 6.jūlijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts J. Matuļa pieteikums par Valsts kontroles 2004. gada 27. aprīļa revīzijas atzinuma un Valsts kontroles Revīzijas departamenta kolēģijas 2004. gada 27. aprīļa lēmuma Nr. 5.1-2-24/2004 daļēju atcelšanu, kā arī Valsts kontroles faktisko rīcību.
[3] Atzīstot, ka lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā, ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2004. gada 8. jūlija lēmumu atteikts pieņemt J. Matuļa pieteikumu. Lēmumā norādīts, ka Valsts kontrole nav uzskatāma par iestādi Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 1. panta pirmās daļas izpratnē, jo tā ir patstāvīgs valsts varas subjekts, kura lēmumi saskaņā ar Valsts kontroles likuma 64. pantu pārsūdzami Augstākās tiesas Senātā.
[4] Par šo Administratīvās tiesas tiesneses lēmumu J. Matulis 2004. gada 20. jūlijā iesniedzis blakus sūdzību. Ar Administratīvās apgabaltiesas 2004. gada 21. septembra lēmumu Administratīvās tiesas tiesneses 2004. gada 8. jūlija lēmums atstāts negrozīts, bet J. Matuļa blakus sūdzība noraidīta.
[4.1.] Vērtējot to, vai Valsts kontrole ir atzīstama par iestādi APL 1. panta pirmās daļas izpratnē, Administratīvā apgabaltiesa, atsaucoties uz Senāta Administratīvo lietu departamenta tiesu praksi, norādīja, ka attiecībā uz lēmumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz privātpersonas iesniegumiem, Valsts kontrole ir uzskatāma par iestādi APL 1. panta pirmās daļas izpratnē, un tās lēmumi vai faktiskā rīcība ir pakļauti administratīvās tiesas kontrolei. Administratīvā apgabaltiesa secināja, ka, neraugoties uz to, ka Administratīvās rajona tiesas tiesnese APL lietoto jēdzienu „iestāde” tulkojusi sašaurināti, viņa pamatoti atteikusi pieņemt J. Matuļa pieteikumu, piemērojot APL 191. panta pirmās daļas 1. punktu.
[4.2.] Administratīvā apgabaltiesa konstatēja, ka konkrētajā gadījumā revidējamā vienība ir Rendas pagasta pašvaldība. Līdz ar to, Valsts kontroles revīzijas atzinums un Valsts kontroles Revīzijas departamenta kolēģijas lēmums ir saistošs tikai Rendas pagasta pašvaldībai, kurai atbilstoši Valsts kontroles likuma 64. panta pirmajai daļai bija tiesības 30 dienu laikā no revīzijas slēgšanas dienas iesniegt Valsts kontroles padomei motivētu prasību pārskatīt Valsts kontroles Revīzijas departamenta kolēģijas lēmumu, bet Valsts kontroles lēmumu 30 dienu laikā pārsūdzēt Augstākās tiesas Senātā. Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka Valsts kontroles revīzijas departamenta kolēģijas 2004. gada 27. aprīļa lēmums, ar kuru pašvaldībai dots uzdevums veikt darbības, lai no J. Matuļa piedzītu projekta “Ekoskola” līdzekļus, pats par sevi nenosaka J. Matulim nekādus pienākumus un neierobežo viņa tiesības, un viņš nav uzskatāms par šī lēmuma vai Valsts kontroles revīzijas atzinuma adresātu. Administratīvā apgabaltiesa secināja, ka ne Valsts kontroles revīzijas atzinums, ne arī Valsts kontroles Revīzijas departamenta kolēģijas lēmums nav atzīstams par administratīvu aktu un nav skatāms administratīvā procesa kārtībā.
[3.3.]Vienlaikus, Administratīvā apgabaltiesa noraidīja blakus sūdzībā pausto argumentu saistībā ar tiesību uz taisnīgu tiesu prettiesisku aizskārumu. Tiesa atzina, ka J. Matulim ir tiesības izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus gadījumā, ja, piedzenot zaudējumus, civilprocesuālā kārtībā tiesā vērsīsies pašvaldība. Savukārt attiecībā uz presē publicētajām ziņām, J. Matulim saskaņā ar Civillikuma 2352a. pantu ir tiesības iesniegt tiesā prasību civilprocesuālā kārtībā.
[4] Par šo Administratīvās apgabaltiesas lēmumu Senāta Administratīvo lietu departamentā 2004. gada 4. oktobrī saņemta J. Matuļa blakus sūdzība, kurā viņš lūdz atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2004. gada 21. septembra lēmumu un nodot lietu Administratīvajai rajona tiesai izskatīšanai pēc būtības.
[4.1.] J. Matulis uzskata, ka pretēji APL 89. pantā paredzētajai faktiskās rīcības definīcijai, tiesa nav atzinusi Valsts kontroles veiktās faktiskās rīcības radīto J. Matuļa tiesību un tiesisko interešu aizskārumu, kaut arī atbilstoši Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmumam lietā Nr. SKA – 39 Valsts kontroles lēmumi un faktiskā rīcība var tikt pakļauti administratīvās tiesas kontrolei.
[4.2.] Bez tam, J. Matulis norāda, ka, liedzot tiesības uz taisnīgu tiesu, ir pārkāptas Latvijas Republikas Satversmē 89., 91. un 92. pantā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. pantā garantētās tiesības.
[5] Tiesas sēdē uzturot iesniegto blakus sūdzību, J. Matulis norādīja uz to, ka viņam ir svarīgi, lai no Valsts kontroles Revīzijas departamenta kolēģijas lēmuma tiktu izslēgts kļūdainais secinājums par viņa parādu pagasta pašvaldībai.
Motīvu daļa
[6] Administratīvā apgabaltiesa pamatoti atzinusi, ka Valsts kontrole tās funkcionālajā nozīmē atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1.pantam var tikt atzīta par iestādi, kuras lēmumus, vadoties no konkrētās situācijas un apstākļiem, var pārsūdzēt administratīvajā tiesā.
[7] Administratīvā apgabaltiesa pareizi konstatējusi, ka konkrētajā gadījumā revidējamā vienība ir bijusi Rendas pagasta pašvaldība.
Valsts kontroles revīzijas atzinums un Valsts kontroles Pašvaldību revīzijas departamenta kolēģijas lēmums, kā norādīts tiesas lēmumā, ir saistošs tikai Rendas pagasta pašvaldībai, kurai atbilstoši Valsts kontroles likuma 64. panta pirmajai daļai bija tiesības 30 dienu laikā no revīzijas slēgšanas dienas iesniegt Valsts kontroles padomei motivētu prasību pārskatīt Valsts kontroles Revīzijas departamenta kolēģijas lēmumu, bet Valsts kontroles lēmumu 30 dienu laikā pārsūdzēt Augstākās tiesas Senātā.
Pagasta padome šīs savas tiesības Pašvaldību revīzijas departamenta kolēģijas lēmuma pārsūdzēšanai nav izmantojusi.
[8] Izdarot secinājumu par to, ka Valsts kontroles Pašvaldību revīzijas departamenta kolēģijas lēmums ir saistošs tikai Rendas pagasta pašvaldībai, tiesa tai pašā laikā nav apsvērusi to, vai šis lēmums attiecībā pret J. Matuli nav administratīvais akts.
[9] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1.panta trešo daļu administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju.
[10] Ar Valsts kontroles Pašvaldību revīzijas departamenta kolēģijas 2004.gada 27.aprīļa lēmuma 1.punktu ir apstiprināts revīzijas atzinums revīzijas lietā Nr. 5.1-2-24/2004. Savukārt revīzijas atzinuma 3.punktā ir konstatēts, ka Rendas pamatskolas direktora pienākumu izpildītājs J. Matulis laika posmā no 2002. gada 15. februāra līdz 27. septembrim no projekta “Ekoskola” finansēšanai paredzētā bankas konta akciju sabiedrībā Unibanka ar debetkarti bija izņēmis LVL 2800 un, beidzot pildīt amata pienākumus, Valsts kontroles Pašvaldību revīzijas departamenta kolēģijas atzinuma sniegšanas brīdī 2004. gada 27. aprīlī nebija norēķinājies ar pašvaldību par saņemtajiem līdzekļiem LVL 840 apmērā.
Administratīvo lietu departaments atzīst, ka Valsts kontroles Pašvaldību revīzijas departamenta kolēģijas 2004.gada 27.aprīļa lēmuma 1.punkts, ar kuru apstiprināts fakts par J.Matuļa parādu pašvaldībai, ir administratīvais akts, kas konstatē faktisko situāciju un attiecas tieši uz J.Matuli, un viņš ir šā administratīvā akta adresāts. Šajā gadījumā Administratīvo lietu departamenta ieskatā nav nozīmes tam, ka revidējamā vienība ir bijusi Rendas pagasta pašvaldība; šī revīzija ir skārusi arī J.Matuli.
[11] Valsts kontroles Pašvaldību revīzijas departamenta kolēģijas lēmums ir adresēts Rendas pagasta pašvaldībai, uzliekot tai noteiktus pienākumus konstatēto trūkumu un pārkāpumu novēršanai. Lēmuma 2.punktā uzdots Rendas pagasta pašvaldībai veikt nepieciešamās darbības, lai no J. Matuļa piedzītu projekta “Ekoskola” līdzekļus LVL 840 apmērā. Ar to neapšaubāmi konstatēts tas, ka J.Matulis šādu summu ir parādā un tā viņam ir jāatmaksā. Administratīvo lietu departaments atzīst, ka attiecībā uz pārsūdzētā lēmuma 2.punktu Jānis Matulis nav adresāts, bet ir trešā persona.
[12] No lietā esošās Rendas pagasta padomes vēstules J.Matulim izriet, ka pagasta padome ir uzdevusi J.Matulim ieskaitīt padomes kontā norādīto summu 840 latus (l.lpp.14), kas liecina par to, ka ar Valsts kontroles Revīzijas departamenta kolēģijas lēmumā konstatēto tieši tiek skartas J.Matuļa intereses.
[13] No lietas materiāliem izriet, ka Valsts kontrole vispār atteikusies uzklausīt J.Matuli, ko apliecina tās atbildes ar paskaidrojumu, ka atbildes nesniegšana uz J.Matuļa jautājumiem par revīziju ir vērtējama kā likumpamatota rīcība (lpp.19). Administratīvo lietu departamenta ieskatā tas ir Administratīvā procesa likuma 5.panta pārkāpums, kas nosaka, ka administratīvajā procesā (izdarītā pārbaude un tās rezultātā izdarītie secinājumi attiecībā par J.Matuļa saistību izpildi par tādu atzīstama), it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. Konkrētajā gadījumā ignorējot šo principu, iestāde vispār atteikusies personu uzklausīt.
Administratīvā procesa likuma 62.pantā noteikts, ka, lemjot par tāda administratīvā akta izdošanu, kurš varētu būt nelabvēlīgs adresātam vai trešajai personai, iestāde noskaidro un izvērtē adresāta vai trešās personas viedokli un argumentus šajā lietā.
Lai gan Valsts kontroles revīzijas kārtību nosaka Valsts kontroles likuma XI nodaļa, kurā nav ietverti nosacījumi par trešo personu uzklausīšanu, uz privātpersonām attiecošos lēmumu pieņemšanu nevar atzīt par likumpamatotu rīcību, ja šīm personām tiek liegta iespēja izteikt savu viedokli.
[14] Satversmes 92.pants garantē ikvienas personas tiesību un likumisko interešu aizstāvēšanu taisnīgā tiesā. Šādas tiesības ir arī pieteicējam. To, ka šo tiesību realizācija ir veicama administatīvajā tiesā, apstiprina Administratīvā procesa likuma 103.pants par tiesas kontroli pār iestādes izdotā administratīvā akta tiesiskumu.
[15] Ņemot vērā to, ka pieteicējs apstrīd iestādes – Valsts kontroles Pašvaldību revīzijas departamenta kolēģijas lēmuma konkrētajā punktā norādīto ziņu atbilstību īstenībai, kā nepamatotu Administratīvo lietu departaments vērtē apelācijas tiesas atzinumu, ka savas tiesības uz taisnīgu tiesu J.Matulis var realizēt, ceļot prasību par goda un cieņas aizskāruma novēršanu civilprocesuālā kārtībā.
Pieteicējs ir norādījis, ka viņam ir svarīgi, lai no Valsts kontroles Revīzijas departamenta kolēģijas lēmuma tiktu izslēgts norādījums par to, ka viņš ar Rendas pagasta pašvaldību nav norēķinājies par 840 latiem. To iespējams izdarīt, šajā daļā lēmumu atceļot. Izskatot lietu Administratīvās apgabaltiesas ieteiktajā Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā, kā atzīst Administratīvo lietu departaments, tiesa nav tiesīga vērtēt Valsts kontroles Pašvaldību revīzijas departamenta kolēģijas lēmuma tiesiskumu. Tas nozīmē, ka pat gadījumā, ja J. Matulis kā prasītājs civillietā arī pierādītu to, ka viņš nav parādā un savas finansiālās saitības ar pašvaldību ir nokārtojis, attiecīgais Valsts kontroles Revīzijas departamenta kolēģijas lēmums paliktu negrozīts.
J.Matulim realizējot savas tiesības uz tiesas aizsardzību, tāpat nevar uzlikt pienākumu gaidīt, kad pašvaldība cels pret viņu prasību tiesā par zaudējumu piedziņu, kad viņš kā atbildētājs, atbilstoši apelācijas tiesas viedoklim, varētu pierādīt celtās prasības nepamatotību.
[16] Administratīvo lietu departamenta ieskatā vērā ņemams tas, ka pieteicēja tiesības un iespējas civilprocesā un administratīvajā procesā ir atšķirīgas un tas vispirms un galvenokārt attiecas uz administratīvajā procesā garantēto lietas apstākļu objektīvo noskaidrošanu. Tādējādi, liedzot pieteicējam tiesības griezties administratīvajā tiesā, minētā argumenta pēc varētu tikt atzīts viņa tiesību aizskārums uz tiesu vispār.
[17] Vadoties no iepriekšminētajiem apsvērumiem, Administratīvo lietu departaments uzskata, ka tiesas lēmums ir atceļams un J.Matuļa pieteikums nododams Administratīvajai rajona tiesai jautājuma izlemšanai par pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu, jo gan kā administratīvā akta adresātam (kolēģijas lēmuma 1.punkts daļā par J.Matuļa parādu), gan kā trešajai personai (kolēģijas lēmuma 2.punkts) viņam ir tiesības iesniegt pieteikumu.
[18] Ņemot vērā to, ka J.Matulim kā privātpersonai nav iespējams pārsūdzēt Valsts kontroles Pašvaldību revīzijas departamenta kolēģijas lēmumu Valsts kontroles likuma noteiktajā kārtībā Valsts kontroles padomei, Administratīvo lietu departaments atzīst, ka uz attiecīgo gadījumu nav attiecināms nosacījums par lietas iepriekšējas ārpustiesas izskatīšanas kārtības ievērošanu.
Nolēmuma daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 323.panta 3.punktu,
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments
nolēma
Administratīvās apgabaltiesas 2004. gada 21. septembra lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2004. gada 8. jūlija lēmums par atteikšanos pieņemt pieteikumu, atcelt un J.Matuļa pieteikumu nodot Administratīvajai rajona tiesai jautājuma izlemšanai par pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs senators V.Jonikāns
senatore J.Briede
senatore I.Skultāne