SATURA RĀDĪTĀJS
Saīsinājumu saraksts 3
Ievads 4
1. Latvijas nacionālās valūtas attīstības vēsture 5
2. Valūtas tirgus dalībnieki un tirgus organizēšana 10
2.1. Valūtas tirgus dalībnieki 10
2.2. Valūtas tirgus organizēšana 11
3. Valūtas kursi un to izmaiņu ietekme uz valūtas darījumiem 12
4. Valūtas maiņas kurss un tā ietekme uz ekonomiku 18
Secinājumi un priekšlikumi 21
Izmantoto avotu un literatūras saraksts 23
Pielikumi 24Saīsinājumu saraksts
ASV – Amerikas savienotās valstis
FOREX – Foreign Exchange
LB – Latvijas Banka
PB – Pasaules Banka
SVF – Starptautiskais Valūtas fonds
USD – dolārsIevads
Katrai valstij ir sava unikālā vēsturiskā attīstība, kas veidojas saskaņā ar tās tradīcijām. Tajā pašā laikā visas valstis darbojas starptautiskā arēnā, veicot tirdzniecību un investīciju darījumus. Kapitāls pārplūst no vienas nozares citā, no vienas valsts citās valstīs – notiek nepārtraukta mijiedarbība. Lai būtu iespējams darboties pasaules tirgū, ir nepieciešama kopēja nauda vai arī citi materiāli labumi, kurus atzītu pārējās valstīs. Visvienkāršāk būtu, ja būtu pasaules naudas vienības, kuras atzītu visā pasaulē.
Dažādu valstu naudas vienību esamība nosaka nepieciešamību noteikt šo vienību savstarpējo maiņas kursu, kā arī izvēlēties realizējamo valūtas režīmu. No šīs izvēles būs atkarīga valsts ekonomiskā stabilitāte un attīstība nākotnē. Tāpēc es arī izvēlējos rakstīt tēmu, par valūtas tirgu Latvijā, lai iegūtās zināšanas varētu pielietot turpmākajā dzīvē.1. Latvijas nacionālās valūtas attīstības vēsture
Pirms 88 gadiem – 1920.gada 18.martā – Tautas padome pieņēma likumu par Latvijas rubli kā vienīgo maksāšanas līdzekli valstī
Pirms Latvijas valsts proklamēšanas 1918.gadā Latvijas teritorijā tirdznieciskajās un saimnieciskajās attiecībās likumīgs maksāšanas līdzeklis bija vācu reiha papīra markas un īpašās Ostbankas kases zīmes – ostrubļi un ostmarkas.
Attēls Nr. 1 Attēls Nr. 2
1919.gadā Rīgā izlaistās Latvijas valsts kases zīmes: 10 rubļi (mākslinieks V.Krūmiņš)(sk.attēls Nr. 1.) un 100 rubļi (mākslinieks H.Grīnbergs)(sk. Attēlu Nr. 2)
Tomēr Vidzemē un Latgalē puslegāli galvenais maksāšanas līdzeklis joprojām, pat vācu okupācijas apstākļos, bija Krievijas cara laika kredītbiļetes, tāpat norēķinos daļēji izmantoja 1917.gadā izlaisto “domes naudu” un “kerenkas”.
Tautas padome, proklamējusi valsti 1918.gada 18.novembrī, sākotnēji naudas lietām lielu vērību neveltīja, jo acīmredzot vēl nebija atrasts šī jautājuma risinājums.
Tika izstrādāts likumprojekts par valsts īstermiņa 5 procentu aizņēmumu, ko tad arī sarežģītajā finansu situācijā noteica Krievijas rubļos (“cara rubļos”). Turklāt tobrīd apgrozībā Latvijā bija “domes nauda” un “kerenkas”. Visas Krievijas naudas boļševiku valdība izlaida neierobežotā daudzumā bez jelkāda seguma.
Gan Tautas padome, gan tauta vairāk uzticējās Krievijas “cara rubļiem”, jo vēl labā atmiņā bija tas laiks, kad šī nauda bija stabila ar zelta segumu. Otrs uzticēšanās iemesls bija tas, ka Krievijas nauda bija oficiāla valsts nauda. Tātad 1918.gada beigās Latvijā naudas apgrozībā bija ostrubļi un ostmarkas, krievu “cara nauda”, “domes nauda” un “kerenkas”, kā arī Liepājas un Jelgavas pilsētas naudaszīmes. 1918.gada 11.decembrī finansu ministrs Kārlis Puriņš izdeva rīkojumu pieņemt pie parakstīšanās uz 5 procentu neatkarības aizņēmumu “cara rubļus”, ostrubļus un “domes naudu” pēc šāda kursa: 1 cara rublis = 80 kap. ostnaudā = 1 rbļ.25 kap. domes naudā. Šis bija pirmais rīkojums, ar ko tika mēģināts regulēt naudas apgrozību Latvijas Republikā.
Trejādas svešas naudas izmantošana ar piespiedu maiņas kursu bija apgrūtinoša. Kursu attiecības bija atkarīgas no Krievijas un Vācijas ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem, un Latvijas valdības spēkos nebija šos kursus regulēt.
Bet katra valdība var taču segt savus izdevumus arī ar savas naudas emisiju. Pagaidu valdība Liepājā 1919.gada 29.janvārī nolēma: “(..) izlaist Latvijas valsts kases zīmes, kuras būtu nodrošinātas ar visu valsts mantu un ienākumiem un pagaidām izpildītu naudas vietu. Valsts kases zīmes izdodamas rubļos un kapeikās – 1, 3, 5, 10, 50 kapeikās un 1, 3, 5, 10, 25, 100 un 500 rubļu vērtībā. (..) Pie visām maksāšanām līdz ar Latvijas naudu pieņemamas arī austrumu (ost) un krievu cara nauda pēc kursa : 1 Latvijas rublis = 1 ostrublim = 2 vācu markām = 1 rbļ.50 kap. krievu cara naudā.”
Pagaidu valdība Liepājā paspēja izlaist tikai 25 rubļu nomināla kases zīmes. Naudas izlaišanu turpināja Andrieva Niedras marionešu valdība. Vēlāk arī šīs kases zīmes tika atzītas par likumīgām.
Reālā situācija lielinieku neieņemtajās valsts teritorijās 1919.gada pavasarī bija šāda: Ziemeļlatvijā dominēja krievu un igauņu papīrnauda, Kurzemē – vācu ostnauda. Valdība Brīvības cīņu apstākļos diezgan ilgi vilcinājās atzīt Latvijas rubli par vienīgo maksāšanas līdzekli valstī.
Likumprojektu par valsts kases zīmēm kā vienīgo maksāšanas līdzekli izstrādāja jau 1919.gada augustā, tomēr toreizējais finansu ministrs Roberts Erhards to nevirzīja tālāk. Viņš uzskatīja, ka līdz ar Latvijas rubļa pasludināšanu par vienīgo maksāšanas līdzekli ir jāizdod arī vispārējs likums par Latvijas naudas sistēmu. Turpmāk šajā sakarā izvērsās nopietnas diskusijas dažādās sanāksmēs, par ko liecina šo apspriežu garie protokoli. 1920.gada sākumā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis kategoriski pieprasīja iesniegt likumprojektu par Latvijas rubli Tautas padomei. Finansu ministra vietas izpildītājs Zigfrīds Meierovics tieši pre…tēji R.Erhardam uzskatīja, ka likumu par naudu un naudas reformu var atlikt uz vēlāku laiku, kad ekonomiskais stāvoklis būs uzlabojies un jau būs radusies iespēja dibināt emisijas banku. Kamēr nav naudas apgrozību regulējoša aparāta, viņaprāt, likums par naudu būtu lieks. Vispirms vajadzēja tikt vaļā no ārzemju naudām, kas Latvijas rubli vilka uz leju. Tautas padomes loceklis Spricis Paegle vēl piebildis, ka no tām vajadzējis atbrīvoties jau iepriekšējā – 1919. – gada rudenī, tad pašu naudas kursa lejupslīde nebūtu tik jūtama.
Beidzot 1920.gada 18.marta sēdē Tautas padome pieņēma “Likumu par vienīgo maksāšanas līdzekli un agrāko līgumu un parādu nokārtošanu”, kas noteica, ka vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā ir Latvijas nauda un valsts kases zīmes.
Diemžēl arī pēc šī likuma pieņemšanas pat valsts iestādes izvairījās izmantot darījumos Latvijas rubli. Piemēram, Apgādības ministrija turpināja iepirkt linus par cara rubļiem un pārdeva tos pret angļu sterliņu mārciņām. Zemkopības ministrija realizēja meža materiālus pret sterliņu mārciņām un amerikāņu dolāriem. Neapšaubāmi, privātie tirgotāji tāpat pagaidām ignorēja Latvijas rubli. Tikai sākot ar 1920.gada oktobri, Finansu ministrija sāka rūpīgi sekot līdzi tam, lai valsts iestādes ievēro noteikumus par Latvijas rubli kā vienīgo maksāšanas līdzekli.
Lai paātrinātu Krievijas naudas izzušanu no apgrozības, Finansu ministrija izdeva rīkojumu, ka tā valsts kasē apmaināma pret Latvijas rubli, maksājot 50 kapeikas par vienu cara rubli. Bet arī šis rīkojums neizskauda cara laika naudu no apgrozības. To ieveda gan bēgļi, kas atgriezās no Krievijas, gan pierobežas tirgotāji, to iegādājās veikli uzpircēji un izdevīgi pārdeva tālāk, galvenokārt uz Vāciju. Latvijas rubļa kursa krišanos veicināja tā plašās un vairākkārtējās emisijas: 1919. gadā pavisam emitēja 200 miljonus rubļu, bet 1920. gada 26. martā Tautas padome atļāva vēl izlaist jaunas Latvijas rubļa naudas zīmes 200 miljonu rubļu vērtībā. Tādējādi valdība nokļuva inflācijas spirālē. Tālāk sekoja emisijas ar norādi lietojumam:
linu un ādu iepirkšanai – 70 milj. rbļ.;
mežu izmantošanai – 50 milj. rbļ.;
lauksaimniecības un zvejniecības atjaunošanai un veicināšanai – 140 milj. rbļ.;
kūdras izmantošanai – 15 milj. rbļ.;
spirta monopola ieviešanai – 50 milj. rbļ.;
dzelzceļa ritošā materiāla iegādei – 70 milj. rbļ.;
rūpniecības un kuģniecības atjaunošanai – 105 milj. rbļ.
Visu atvēlēto emisiju kopsumma sasniedza 2520 miljonus rubļu.
Bet turpmāk emitēt naudu vairs nebija vajadzības, jo valdībai beidzot izdevās inflāciju apturēt. Līdz ar Latvijas rubļa pasludināšanu par vienīgo maksāšanas līdzekli tā kursa stabilizācijas nolūkā vienlaikus tika izdots rīkojums par Valsts zelta fondu, paredzot to valsts kases zīmju nodrošināšanai.
Svarīgs solis pretī Latvijas rubļa kursa stabilizēšanai bija ideālā zelta franka ieviešana 1921. gada 20. jūnijā, ko uzskatīja par papildinājumu pie 1920. gada 18. marta likuma. Šis papildinājums noteica, ka turpmāk darījumi slēdzami vienīgi Latvijas rubļos vai zelta frankos, bet tie, kas turpina slēgt darījumus ārzemju valūtā vai arī atteiktos maksājumus pieņemt Latvijas rubļos, būtu sodāmi ar naudas sodu līdz 3000 zelta frankiem vai cietuma sodu līdz vienam gadam, atsevišķi vai ar abiem sodiem kopā.
1921. gada rudenī Finansu ministrijas Kredīta departaments izstrādāja ceturto naudas likuma projektu, ko Ministru kabinets akceptēja 1922. gada 3. janvārī, nosaucot nacionālo valūtu par latu un tā vienu simtdaļu par santīmu.
Attēls Nr.3
Piecu latu monēta, tika izmantota pirms Otrā pasaules kara. Izskata autors Rihards Zariņš.
Satversmes sapulce tomēr ar šī likumprojekta pieņemšanu nesteidzās. Finansu ministrija, manīdama, ka likumprojekts iestrēdzis Satversmes sapulcē nevajadzīgās diskusijās, lūdza valdību paņemt to atpakaļ, un Ministru kabinets 1922. gada 3. augustā pieņēma “Noteikumus par naudu”, ko izdeva 1919. gada 16. jūlija likumā noteiktajā kārtībā. Noteikumu …pirmais pants noteica:
“Latvijas naudas sistēma pamatojas uz zeltu. Naudas vienība ir lats, kas satur divi miljoni deviņi simti trīs tūkstoši divi simti divdesmit seši miljondaļas (0,2903226) grama tīra zelta. Lats sadalās simts santīmos.”
Tālāk sekoja emisijas bankas nodibināšana un pirmās pagaidu banknotes – 10 latu – izlaišana 1922. gada 2. novembrī ar attiecību 50 Latvijas rubļi = 1 lats.
Tā beidzās nepieciešamais Latvijas rubļa kā palīgnaudas posms ceļā uz stabilu nacionālo valūtu, lai tas jaunos vēsturiskos apstākļos atkal tiktu ieviests 1992. gada 4. maijā (apgrozībā no 7. maija)(sk. Attēlu Nr. 4) – šoreiz kā starpposms ceļā uz atjaunojamo latu. 1992. gada 5. martā, kad sākās piecu latu papīra naudaszīmes emisija, tika noteikts, ka tās vērtība atbilst 1000 Latvijas rubļiem (1 LVL = 200 LVR).
Attēls Nr. 42. Valūtas tirgus dalībnieki un tirgus organizēšana
Valūtas tirgus ir viens no dinamiskākajiem finanšu tirgiem, kuram raksturīgas ievērojamas svārstības. Neprofesionāli darbojoties šajā tirgū un neizmantojot mūsdienīgus risku ierobežošanas instrumentus, iespējami lieli zaudējumi. Latvijas Banka ievērojami ietekmē Latvijas valūtas tirgu, jo ir vislielākā tā dalībniece.
Valūtas tirgus dalībnieki
Galvenie valūtas tirgus dalībnieki ir :
Komercbankas – ir galvenie tirgus dalībnieki tās veic vislielāko valūtas operācijas apjomu. Tā kā lielākā daļa eksportētāju un importētāju, investīciju kompāniju, apdrošinātāju un pensiju fondu savas aktivitātes norēķinus veic, tieši izmantojot komercbanku starpniecību, apjomi, ar kuriem operē lielākās bankas, ir milzīgi. (Hansabanka, Unibanka, Parex banka, Latvijas krājbanka)
Brokeru un finanšu kompānijas ( brokeru kompānijas, lielākie investīciju un pensiju fondi, ietekmīgākās pasaules korporācijas. Tās darbojas kā starpnieki, piedāvājot savus pakalpojumus dažādiem fondiem un bankām, piemeklējot pašreizējo brīža lielāko iespējamo cenu un par saviem pakalpojumiem ņemot nelielu komisijas maksu).
Centrālās bankas (valstu centrālās bankas arī piedalās valūtas maiņas tirgū, bet to mērķis nav peļņas gūšana, bet gan valūtas kursa korekcija, ja tā vērtība neatbilst vēlamajai, jo valūtas kurss ir ļoti būtiski ietekmē ekonomiku. Centrālās bankas darbojas tirgū, izmantojot komercbanku starpniecību).
Starptautiskās korporācijas
Juridiskas un fiziskas personas
Latvijas valūtas tirgū dalībnieku skaits ir neliels. Galvenokārt to pārstāv un veido komercbankas un centrālā banka(LB). Pārējo, mazāko tirgus daļu, veido juridiskās un fiziskās personas. Latvijā vēl nav attīstījušies tādi ietekmīgi kā brokeru kantori, investīciju fondi vai rūpnieciskas korporācijas, kas ar savu darījumu apjomu patiešām spētu veidot lata maiņas kursu. Nākotnē Latvijā ietekmīgo dalībnieku skaits tiks papildināts ar pensiju fondiem, kas pašlaik ir attīstības stadijā.
Valūtas tirgus organizēšana
Praktiski visas komercbankas piedāvā veikt operācijas ar valūtām, kas, kopā ar kreditēšanas un maksājumu nodrošināšanas operācijām, pieskaitāmas pie bankas pakalpojumu veidiem. Minētās operācijas bankā tiek veiktas ar mērķi apmierināt banku klientu vajadzības, kā arī gūt ienākumus no bankas rīcībā esošajiem resursiem.
Atkarībā no mērķa, valūtas tirgus eksistēšana rada 2 veidu operācijas:
Procentu arbitrāža rodas, ja dīleris uzskata, ka viņš var aizdod savus brīvos līdzekļus daudz ienesīgāk, tos konvertējot citās valūtās, kas piedāvā daudz ienesīgāku procentu likmi pēc tam, kad ņemta vērā jebkura peļņa vai zaudējumi, ko viņš varētu iegūt, pārdodot vai atpērkot savas valsts valūtu.
Spekulācijas gadījumā dīleri pērk vai pārdod kādu valūtu, gaidot un cerot, ka vēlāk viņi varēs veikt kontroperāciju, iegūstot sev zināmu peļņu.
Valūtas tirgum nemitīgi attīstoties, ir grūtāk klasificēt valūtas operācijas. Daudzi darījumi ietver sevī gan valūtas maiņu, gan depozīta elementus, īpaši runājot par valūtas atvasinājumiem. Tā piemēram ir swap ir naudas pirkšana jeb pārdošana tagadnes datumā ar pretēju norēķināšanos nākotnes datumā. SWAP var uzskatīt gan par valūtas maiņas darījumu, gan par naudas tirgus darījumu.3. Valūtas kursi un to izmaiņu ietekme uz valūtas darījumiem
Mūsdienu pasaules ekonomikā lielu lomu spēlē valūtas tirgus, kurā notiek valūtas darījumi. Jo plašāk izvēršas starptautiskās ekonomiskas attiecības ( starptautiskā tirdzniecība, kredīts, tūrisms), jo aktuālāka kļūst starpvalstu norēķinu problēma. Visvienkāršāk un ērtāk būtu, ja katras valsts uzņēmējs kārtotu visus maksājumus savā nacionālajā valūtā, bet izrādās, ka tas nav iespējams: ne visu valstu centrālo banku emitēs naudas zīmes partneri ņem pretī. Vairāk nekā 170 SVF valstu valūtas nekādi nespēj būt viendabīgas, būtiskas atšķirības ir absolūti neizbēgamas. Viena no valūtu pazīmēm ir dalījums pēc valūtas konvertējamības
Valūtas konvertējamība – tā ir iespēja apmainīt vienu valūtu pret otru. Pēc konvertējamības pakāpes valūtu var iedalīt:
Brīvi konvertējama;
Daļēji konvertējama;
Nekonvertējama;
Klīringa valūta;
Brīvi konvertējama valūta – valūta, kuru var brīvi un neierobežoti mainīt pret citu valstu valūtām. Brīvi konvertējama valūtu var izmantot visos starptautiskajos maksājumos. Brīvi konvertējama nozīmē valsts nacionālās ekonomikas stabilitāti, tās attīstības iespējas un ārzemju partneru uzticība nacionālajai valūtai. Brīvi konvertējamo valūtu daļai ir piešķirta rezerves valūtas loma, kas sastāda rezerves līdzekļus starptautiskajiem maksājumiem. Rezerves valūtas esamība dod papildu ienākumus valstij – emitentei, radot iespēju turēt tirdzniecības bilances negatīvu saldo ilgu laiku; nacionālā valūta netiek pieprasīta saistību apmaksai, bet paliek citās valstīs kā rezerves kapitāls
Daļēji konvertējama valūta – valūta, kuru var apmainīt uz ierobežotu ārzemju valūtas apjomu un tā netiek pielietota visos starptautiskajos maksājumos. Ierobežojumi ir saistīti ar valsts ekonomikas stāvokļa nestabilitāti un maksājuma bilances problēmām. Ierobežojumu politika iekļauj sevī likumdošanas un administratīvu valūtas operāciju reglamentēšanu.
Nekonvertējama valūta – valūta, kuru nevar apmainīt pret citām valūtām, to drīkst izmantot tikai savas valsts ietvaros kā nacionālo naudas vienību. Par nekonvertējamām valūtām uzskata tās valūtas, kurām tiek uzlikti ierobežojumi ievešanai, izvešanai, pārdošanai un pirkšanai, kā arī citi regulējošie paņēmieni.
Klīringa valūta – starptautisku norēķinu valūtas vienības, kuras eksistē tikai ideālā formā bankas grāmatvedības ierakstos.
Valūtas apmaiņa vienmēr paredz valūtas kodēšanu. Tas ir ārvalstu valūtu kursu, vērtspapīru un preču cenu noteikšanu biržās, saskaņā ar praksi un likumdošanas aktiem. Starptautiskajā praksē pastāv divu veidu valūtas kotēšana:
Tieša kotēšana, kad ārvalstu valūtas vienību izsaka nacionālās valūtas vienībās. Piemēram 1USd ir 0,480Ls.
Netieša kotēšana – par vienību pieņem nacionālās valūtas vienību un to izsaka ārvalstu valūtā. Piemēram, Lielbritānijā 1 sterliņu mārciņa ir izteikta ASV dolāros noteiktajā apjomā. Šis kurss no seniem laikiem saucas par telegrāfa kursu (cable).
Starptautiskajā tirdzniecībā rodas situācijas, kad nav iespējams nopirkt nepieciešamo valūtu, vai arī to darīt ir neizdevīgi. Šajā gadījumā izmanto tā saucamo Kross – kursu (cross – rates). Kross – kursa – divu valūtu attiecība pret trešo valūtu. Kross- kursa izmantošana ir nepieciešama un izdevīga sekojošos gadījumos:
Pārdevējam nav pieprasījuma kādai valūtai;
Valūtas pirkšana ar kross – kursa palīdzību ir izdevīga.
Starptautiskajā maiņas procesā valstis – dalībnieces saskaras ar adoptācijas problēmām, kuras ir saistītas ar izmaiņām starptautiskajā tirdzniecībā un valsts makroekonomikas situāciju. Valūtas kurss ir galvenais instruments, kurš apvieno pasaules un vietējo ekonomiku un valsts izstrādā valūtas stratēģiju problēmu risināšanai. Dažreiz nepareizas stratēģijas izvēle rada lielus zaudējumus. Var atzīmēt galvenos valūtas stratēģiju variantus:
Īslaicīgas nestabilitātes finansēšana;
Valūtas kontrole;
„brīvi peldošie” valūtas kursi;
Fiksēti valūtas kursi;
Regulējamā valūtas „peldēšana”
Rodas tādas situācijas, kad valsts maksājuma bilances deficīts ir īsla…icīga parādība, kura ir saistīta, piemēram, ar sezonālu ārvalstu valūtu ieplūšanu. Šajā gadījumā deficīta finansēšana uz vēlāko ienākumu rēķina pieļauj sabalansēt starptautiskus maksājumus, nemainot fiksētus kursus. Ja maksājumu nestabilitātei ir ciklisks raksturs, tad valsts var finansēt deficītu no ienākumiem samērā ilgu laiku, nesamazinot un nepalielinot savas rezerves. Šī stratēģija ir piemērojama tikai tad, kad pastāv prognozējamas maksājuma bilances īslaicīgas svārstības.
Valūtas kontrole – ir visu darījumu kontrolēšana no valsts puses. Parasti viens no galvenajiem iemesliem valūtas kontroles veikšanai ir valūtas pirkšana konkrētu sociālu mērķu sasniegšanai. Bez šaubām, valūtas kontroles nepieciešamība ir redzama, bet tā stratēģija satur arī daudz trūkumus un ir ļoti sarežģīta izpildīšanā, jo tā ir atkarīga no dalībnieku daudzuma un attīstītu operatīvu sakaru pastāvēšanas. Efektīva valūtas kontrole ir iespējama tikai tad, kad ir praktiskais un teorētiskais pamats.
Brīvi peldošo valūtas kursu stratēģija nozīmē to, ka valsts neiejaucas kursa noteikšanā un formējas brīvā valūtas tirgū. Šīs stratēģijas efektivitāte ir atkarīga no nacionālās ekonomikas stabilitātes. Viens no galvenajiem valsts iekšējās nestabilitātes avotiem ir budžetu, kredītu un naudas politika. Pieņemsim, ka sakarā ar kļūdām kredīta un naudas politikā notika nacionālās valūtas iekšējā pieprasījuma samazināšanās. Maksājuma bilances līdzsvarošana notiks ar valstī ražotās preču un pakalpojumu cenas paaugstināšanu iekšējs un ārējos tirgos. Tas izraisīs ražošanas un nodarbinātības samazināšanos, kamēr vietējās un ārzemju produkcijas cenas nesabalansēsies. Līdzīga kursu līdzsvarošana peldošo kursu apstākļos radīs pie ekonomisko krīzi.
Tajā pašā laikā ar brīvi peldošo valūtas kursu, izmaiņas ārējā tirdzniecībā mazāk atspoguļosies nacionālās ekonomikas stāvoklī. Brīvi peldošiem valūtas kursiem ir raksturīgas 2 īpatnības:
Kursu brīva peldēšana rada lielu inflāciju, no kuras var izvairīties gan, palielinot bezdarba līmeni, gan, piemērojot pilnas nodarbinātības politiku lielu inflācijas tempu gadījumā;
Peldošu valūtas kursu gadījumā valsts neregulē valūtas kursu. Tas var izraisīt ekonomisku krīzi, ja tirgū notiks spekulatīva spēle, kuras rezultātā sekos valūtas kursu ievērojamas svārstības.
Valūtas peldošā kursa apstākļos galvenais faktors ir inflācijas izmaiņas. Inflācija līmenis un valūtas kursa izmaiņas ir proporcionāli lielumi. Ja pastāv augsta inflācija (14%), tad pārāk intensīvi aug naudas masa un rezultātā valūta kļūst vājāka. Valūtas kurss kritīsies līdz tādam punktam, kurā kurss atkal sasniegs līdzsvaru, atspoguļojot pirktspējas paritāti. Pēc pirktspējas paritātes teorijas, kurss tiek aprēķināts kā vidēji svērtā divu valstu cenu attiecība standartam patēriņa preču grozam. Ilgtermiņa aspektā reālais valūtas kurss svārstās ap pirktspējas paritāti, kas patstāvīgi tiek pārrēķināta sakarā ar cenu izmaiņām valstīs. Neskatoties uz to, ka šī pirktspējas paritātes teorija ir ļoti svarīga, tai ir vairāki trūkumi:
Ir ļoti strīdīgs jautājums, kādus cenu indeksus jāizmanto pirktspējas novēršanai;
Ir jāņem vērā preču un pakalpojumu cenas, kuras eksistē starptautiskajā tirgū;
Konkurence starptautiskajā tirdzniecībā notiek ne tikai atšķirīgu cenu dēļ, bet arī kvalitātes, piegādes ātruma un servisa dēļ;
Pirktspējas paritāte neņem vērā kapitāla kustību, kā potenciāli svarīgu faktoru valūtas kursa noteikšanā.
Patstāvīgi fiksēto valūtas kursu priekšrocības ir inflācijas tempu noturēšana un destabilizējošas spekulācijas samazināšana. Sakarā ar negaidīto iekšējā pieprasījuma samazināšanu, notiek gan nodarbinātības, gan ienākumu, kā arī importa samazināšana. Papildus rezervju piesaistīšana no ārzemēm atļauj palielināt naudas masu valstī, kas var būt par cēloni krīzes pārvarēšanai. Valsts, nosakot fiksētu kursu ilgākam laikam, kas neatbilst reālajam kursam, ar to izraisa krīzes situāciju valsts ekonomikā un lielus līdzekļu zaudējumus. Fiksētu kursu apstākļos… galvenokārt vērā tika ņemts ilgtermiņa izmaiņas maksājuma bilancē, kas radīja valūtas revalvācijas vai devalvācijas. Gadījumā, ja saistību daudzums ir lielāks par prasību daudzumu, var rasties tirdzniecības bilances deficīts (negatīvais saldo) un nacionālās valūtas kursa samazināšana. Un otrādi, gadījumā, ja eksports ir lielāks par importu, tad ir pozitīvais saldo un nacionālās valūtas kurss paaugstinās. Pateicoties tam, ka LB lietoja ārvalstu valūtas rezerves, lai saglabātu latu stabilitāti, tirdzniecības bilances deficīts vēl nav izraisījis valūtas kursa samazināšanos. Bet pašreizējās metodes, cenšoties noturēt lata kursu līmenī, kas drīz neatbildīs Latvijas ekonomiskajai situācijai, var radīt centrālās bankas rezervju izsīkumu.
Ekonomistu vidū nav saskaņas attiecībā uz peldošo un fiksēto valūtas kursu priekšrocībām un trūkumiem. Daži ekonomisti uzskata, ka peldošo kursu galvenā priekšrocība ir tāda, ka katra valsts var realizēt savu vietējo makroekonomisko politiku neatkarīgi no citas valsts politikas. Saglabājot fiksēto kursu, valstīm ir jāuztur kopējo inflāciju, kas bija problēmu avots pēc 2. Pasaules kara fiksēto kursu sistēmās. Ar peldošo kursu katra valsts var izvēlēties vēlamo inflācijas likmi un valūta kurss attiecīgi regulēsies.ja Amerika izvēlēsies 8% inflācijas likmi un Vācija 3% , tā būs dolāra kursa pazemināšana attiecībā uz marku. Sakarā ar politisko un kulturālo apkārtnes dažādību ir sagaidāms, ka dažādas valstis sekos atšķirīgai naudas politikai.
Tomēr ir daži ekonomisti, kuri uzskata, ka valstu iespēja izvēlēties inflācijas likmi ir nevēlams aspekts peldošo kursu sistēmā. Fiksēto kursu atbalstītāji apgalvo, ka fiksētie kursi nodrošina starpvalstu disciplīnu inflācijas politiku valstī. Fiksētie kursi nodrošina „enkuru” valstīm ar inflācijas tendencēm.
(1. tabula)
Faktori, kas ietekmē valūtas kursa izvēles sistēmu
Piesaistītie kursi Peldošie kursi
Neliela valsts
Atvērta ekonomika
Koncentrēta tirdzniecība
Harmoniska inflācijas likme
Liela valsts
Slēgta ekonomika
Diversificēta tirdzniecība
Diverģenta inflācijas likme
Protams, ir arī izņēmumi, tomēr kopumā mēs varam teikt, ka, jo lielāka valsts, jo visticamāk, ka tā izvēlēsies peldošo kursu, to izvēlēsies arī valstis ar slēgto ekonomiku.
Regulējamā valūtas peldēšana atšķiras no brīvi peldoša valūtas kursa ar to, ka kursu noteikšanas procesā piedalās centrālā banka, kura izlīdzina kursa svārstības ar valūtas intervences palīdzību. Kursu svārstību prognozēšana ir ļoti darbietilpīgs process, jo kursu ietekmē daudzi faktori, kas ir savstarpēji saistīti. Kursa formēšanas procesu var iedalīt divos posmos:
reāla valūtas kursa formēšana. Šis kurss attēlo reālu nacionālās valūtas vērtību (pēc preču pašizmaksas analoģijas);
tirgus valūtas kursa formēšana. Šis kurss attēlo valūtas cenu, kura veidojas saskaņā ar reālo valūtas kursu un tā tirgus pieprasījumu un piedāvājumu (pēc preču cenas analoģijas).
Faktoru daudzums, kuriem ir ekonomiskais, politiskais, strukturālais, psiholoģiskais raksturs un kuriem ir tieša vai netieša ietekme uz valūtas kursa dinamiku, ir samērā liels. Svarīgākie no tiem: tirdzniecības bilance, nacionālais ienākums, naudas masas lielums, procentu likmes, gaidāmie inflācijas tempi un valsts regulēšana….4. Valūtas maiņas kurss un tā ietekme uz ekonomiku
Valūtas kursa kritums izsauc cenu pieaugumu importa precēm, padarot tās mazāk pieejamas iedzīvotājiem. Tā rezultātā samazinās patēriņa līmenis. Norēķinoties ar saviem piegādātājiem importētājs ir spiests samaksāt vairāk par savu nacionālo valūtas, ja tā ir kļuvusi nevērtīgāka attiecībā pret piegādātāja valūtas. Valūtas kursa pieauguma rezultātā importa preces kļūst ļoti lētas. Līdz ar to importētāji ir ieinteresēti, lai vietējā valūta būtu vērtīga, jo importa preces kļūst lētākas, kas citos tādos pašos apstākļos nozīmē lielāku konkurētspēju.
Pilnīgi pretēji valūtas kurss iedarbojas uz eksportētāju ienākumiem. Tiem samazinoties, eksportētāji palielina savu peļņu. Samazinoties preces cenai, pārdodos ārzemēs, paaugstinās tās konkurētspēja. Pārdodot savas preces par vienu un to pašu cenu ārzemju valūtā, eksportētāji, apmainot naudu pret vietējo valūtas par pēc iespējas zemāka kursa, iegūst lielāku daudzumu vietējās valūtās. Valūtas kursa, paaugstinoties, tieši otrādi eksportētāji nonāk zaudētāju lomā.
Ražošana, kas atkarīga no importētajiem materiāliem un izejvielām, valūtas kursa krišanās gadījumā zaudē, jo ir spiesti maksāt par izejvielām vairāk, un tādejādi palielinās izdevumi. Šāda uzdevumu palielināšanās izraisa cenu kāpumu gala produkcijai un padara to nekonkurētspējīgu. Ražotāji, kuri izmanto tikai iekšējos resursus un ražo preci iekšējam tirgum, arī ir atkarīgi no valūtas kursa. Tam paaugstinoties, rodas iespējas pārdot importa preces par sevišķi zemām cenām, kas padara vietējās preces mazāk konkurētspējīgas.
Tāpēc valūtas kursam ir būtiska ietekme uz ekonomikas stāvokli. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka eksports un imports ietekmē valūtas kursu:
Augot eksportam, aug pieprasījums pēc vietējās valūtas, jo, atgriežot kapitālu atpakaļ savā valstī, nepieciešams apmainīt ārzemju valūtas pret vietējo, kā rezultātā vietējās valūtas cena aug;
Augot importam, aug piedāvājums pēc vietējās valūtas apmaiņa pret ārzemju. Līdz ar palielinās piedāvājums vietējai valūtai un tās cenas samazinās.
Lielākai daļai ekonomisko rādītāju svarīgs ir nevis to absolūtais lielums, bet izmaiņu pa redzamība un iespēja kontrolēt šos rādītājus. Tā, piemēram, nav tik ļoti bīstams augsts inflācijas līmenis, cik inflācija, kas kļuvusi nekontrolējama un neprognozējama. Turklāt publicēto ekonomisko rādītāju ietekme uz valūtas tirgu tiek noteikta nevis ar to lieluma palīdzību, bet tirgus dalībnieku gaidām. Ja ilgāku laiku iznāk labi ekonomiskie rādītāji, tad daļa tirgus dalībnieku būs pārliecināti, ka ekonomika atrodas lieliskā stāvoklī, bet citi – ka tā atrodas jau „pārkarsušā” stāvoklī, pēc kura nepārprotami seko lejupslīde.
Makroekonomiskajai analīzei vislielāko interesi sniedz nevis kādu rādītāju absolūtais lielums, bet to izmaiņas. Tādēļ lielākā daļa rādītāju tiek publicēti procentos par iepriekšējo periodu. Parasti salīdzina ar iepriekšējo mēnesi, kvartālu un gadu. Tieši rādītāja virziena analīze un ātruma izmaiņas, kā arī tā salīdzināšana ar citu rādītāju izmaiņām, dod iespēju prognozēt kādas konkrētas valsts ekonomikas attīstību.Secinājumi un priekšlikumi
Kaut, lai arī mēs esam maza un jauna valsts, tomēr mums ir savas priekšrocības pret citām pasaules valstīm: mums ir ļoti plašs valūtas tirgus un stabila Lata vērtība, salīdzinoši ar citu valstu valūtām. Mums ir ļoti labi pārdomāta banku sistēma, kas ļauj brīvi pirkt un pārdot ārvalstu valūtu. Valūtas vērtību uzrauga Latvijas Banka. Mums ir ļoti garš un interesants savas valūtas attīstības ceļš. Valūtas kurss un tā noteikšanas metodes ir saistījušas dažādu valstu ekonomistus jau kopš laikiem, kad parādījās pirmās naudas zīmes. Valūtas kursa veidošanās un pārzināšana ir svarīgs priekšnoteikums sekmīgas uzņēmējdarbības veikšanai un peļņas gūšanai gandrīz katram uzņēmumam, jo vismaz ar nacionālās valūtas kursa līmeni saskaras katrs tautsaimniecībā iesaistītais saimnieciskais subjekts. Ar speciālajiem valūtas darījumiem Latvijā galvenokārt nodarbojas lielākās komercbankas. Lielākoties šos darījumus izmanto juridiskās personas, taču tie tiek piedāvāti arī privātpersonām, kuru rīcībā ir brīvie naudas līdzekļi. Izmantojot valūtas tirgus darījumus, banku klientiem tiek dota iespēja investēt brīvos līdzekļus citas valsts vērtspapīros, nodrošināties pret zaudējumiem, kas saistīti ar valūtas kursu izmaiņām, spekulēt, uzpērkot valūtu un gaidot sev izdevīgas valūtu kursa izmaiņas, kā arī aizņemties valūtu īstermiņa darījumiem.
Valūtas tirgus un to nosakošās likumsakarības nav viegli un precīzi nosakāmas, līdz ar to uzņēmējdarbības veikšana šajā jomā vienmēr saistās ar lielu risku un zaudējumu iespējām. Tiesa gan valūtu kustības nav pilnībā haotiskas, kā tas dažbrīd liekas, un tās ir iespējams prognozēt un līdz ar to samazināt valūtas kursa svārstību risku.
Lai veiktu sekmīgu uzņēmējdarbību valūtas tirgū, ir jāpārzina plašs ekonomikas zinātņu spektrs, tai skaitā mikroekonomiku un makroekonomiku ekonomikas priekšmetu teorija, varbūtības teorija, kas radusies tieši kā valūtas kursu kustību izmaiņu prognozēšanas zinātne, vadības teorija, stratēģiskā plānošana un riska menedžments, kā arī uzņēmējdarbības priekšmets, lai neciestu lielus zaudējumus konvertējot valūtu.
Priekšlikumi:
Aplūkojot visus minētos valūtas kursa ietekmējošos faktorus, var secināt, ka šo faktoru ievērošana un vadība ir ļoti svarīgs uzdevums dīleru darbībā. Šobrīd Latvijai ir jāļauj latam attīstīties tālāk. To varētu sekmīgi panākt, ļaujot latam svārstīties, izdarot intervences tikai ārkārtējos gadījumos. Bankām būtu nepieciešams mainīt savu politiku, lai arvien vairāk būtu pieejama ārvalstu valūta, no kuras netiktu aprēķināti % par valūtas maiņu un netiktu iekasēta komisijas nauda. Inflācijas tempa samazināšanai izmantot kādu efektīvāku metodi, ne tikai augstos procentus kredītam.Izmantoto avotu un literatūras saraksts
1. Ancāns H. Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Finanšu un kredīta katedras zinātniskie raksti 1.sējums. NAUDAS, KREDĪTA UN NODOKĻU POLITIKA. R., – Datorzinību centrs, 1998. 40 – 45 lpp.
2. Bikse V. Makroekonomikas pamati. R., – 1998, 59 lpp.
3. Kurlovičs G. Ievads ekonomika. R., – Zvaigzne ABC, 1997.48 – 52 lpp.
4. Lībermanis G., ŠAVRINA B. Starptautiskie ekonomiskie sakari un Latvija. – R., – Kamene, 1997. 34.lpp
5. Lībermanis G. Naudas inflācija.R., – Kamene, 1999. 87 lpp.
6. Rupeika – Apoga R. Valūtas tirgus un valūtas darījumi. R., – datorzinību centrs, 2003. 25 – 40 lpp.
7. Rupeika R.NAUDA, BANKAS, VĒRTSPAPĪRI . Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Finanšu institūta zinātniskie raksti. 2. sējums. R., – Datorzinību centrs, 2000. 100 – 105 lpp.
8. Šenfelde M. Kullesa I. Makroekonomika. R., – Kamene, 2002, 139 lpp.
9. Zvejnieks O. Rinda uz robežas izmaksā 50 miljonus // Kapitāls. – Nr. 2 (2008) 28. lpp.
10. Želve I. Eiro ieviešana sokas gausi//Kapitāls. – Nr. 2 (2008) 71.lpp.
11. www.bank.lv
12.www.lv.lv / 17.03.2000