SATURA RĀDĪTĀJS
Saīsinājumu saraksts 3
Ievads 4
1. krimināltiesību jēdziens un nozīme 5
1.1. Krimināltiesību attīstība Latvijā 5
1.2. Krimināltiesību principi un funkcijas 7
1.3. krimināltiesību struktūra 10
2. Krimināllikums 11
2.1. krimināllikuma struktūra 12
2.2. Krimināltiesību normu iztulkošana 14
Secinājumi un priekšlikumi 16
Izmantoto avotu un literatūras saraksts 17
Pielikumi 18Saīsinājumu saraksts
LR – Latvijas Republika
KL – krimināllikums
KPFSR – Krievijas Padomju federatīvā Sociālistiskā Republika
Latvijas KK – Latvijas kriminālkodekss
Latvijas KPK – Latvijas kriminālprocesa kodekss
LPSR – Latvijas padomju Sociālistiskā RepublikaIevads
Godīgam cilvēkam piemīt cildena dvēsele, tāpēc arī viņa laime ir dziļa un nesatricināma. Visi viņa darba ir brīvības apzīmogoti. Nelietīgam cilvēkam ir zemiska dvēsele, tāpēc arī viņa prieks ir sekls un ātri pārejošs .Viss padarītais liecina par viņa maziskumu. (ķīniešu sakāmvārds)
Šo referāta tēmu es izvēlējos, lai papildinātu savas zināšanas šajā tiesību nozarē – krimināltiesības. Sīkāk varētu iepazīties ar pieejamo informāciju, rast atbildes uz man ieinteresējošiem jautājumiem, un ,protams, šīs zināšanas izmantot sava dzīvē, jo bieži vien gadās situācijas, kad tu nezini, kā rīkoties un ko darīt, lai vairs nepieļautu netaisnību pret sevi un citiem sabiedrības locekļiem. Izprast, kādās situācijās var tikt ierosināta krimināllieta, vai tas tomēr ir tikai administratīvs pārkāpums. Kādās iestādēs man ir nepieciešams griezties, lai novērstu netaisnību un varētu aizstāvēt savas tiesības.
Krimināltiesību jēdziens un nozīme
Krimināltiesības kā patstāvīga tiesību nozare ir vienveidīgu normu kopums, kas nosaka kriminālatbildības pamatu un principus, par noziedzīgiem atzītos nodarījumus un par to izdarīšanu paredzētos sodus, reglamentē soda noteikšanas principus, kā arī nosacījumus atbrīvošanai no kriminālatbildības un soda.
Krimināltiesības ir publisko tiesību nozare, kas regulē attiecības starp personu, kas vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un valsti tās kompetentu institūciju personā, piedraudot ar sodu un piemērojot sodu valsts vārdā.( Vienā pusē vienmēr ir valsts, bet otrā pusē persona)
Kā tiesību zinātnes nozare krimināltiesības pēta noziedzīgu nodarījumu un soda tiesisko reglamentāciju, veic teorētisko likumu skaidrošanu un to piemērošanas prakses izpēti, apzina krimināltiesisko institūtu vēsturiskās attīstības etapus un citu valstu krimināllikuma īpatnības, tādejādi radot bāzi krimināltiesību normu iedarbības un piemērošanas pilnveidošanai. Šī nozare pēta pašu krimināltiesību pilnveidošanas iespējas.
Krimināltiesību teorija ir cieši saistīta ar vispārīgo valsts un tiesību teoriju, tādām krimināltiesiskām zinātnēm kā kriminālprocess, sodu izpildes tiesības, kriminoloģija, kriminālistika.1.1. Krimināltiesību attīstība Latvijā
1845. gada Nolikums par labošanas un pārmācības darbiem.
Soda likumi – oficiāli ieviesti Latvijā no 06.02.1918.
1919. gadā tiek dibināta LU un līdz ar to LR radās iespēja iegūt juridisko izglītību.
Krimināltiesību zinātnes pamatā ir itāļu juristu darbi, bet pamats meklējams Romiešu tiesībās.
LR izveido savu krimināllikumu – 1933. gada sodu likums – pamatā 1903. gada Krievijas Sodu likumi.
1940. gadā – padomju vara – 25.11.1940 pārstāj darboties Sodu likums, sāk darboties 1926. gada KPFSR kriminālkodekss ( bija atļauts analoģijas(Analoģija ( no gr. Analoģija – atbilstība, līdzība). Tiesībās ar analoģiju saprot, ka sabiedriskām attiecībām, kas prasa tiesisku regulējumu, bet kas nav paredzēts likumā vai citā likumpamatotā aktā, piemēro tiesību normas, kas reglamentē līdzīgas attiecības ( likuma analoģija), bet, ja to nav, tad attiecīgās tiesību nozarēs vai tiesību institūta tiesiskā regulējuma pamatnostādnes (tiesību analoģija). princips, pastāvēja nāvessods, mantas konfiskācija).
2. Pasaules kara laikā Latvijas teritorijā darbojas sodu likums.
beidzoties karam Soda likuma darbība atkal tika pārtraukta, spēkā KPFSR kriminālkodekss
1961. gadā LPSRS izveido jaunu kriminālkodeksu ( pamatā PSRS 1958. gada krimināltiesības) – pieļāva analoģijas principu.
1991. gadā 1961. gada LPSR kriminālkodekss tiek pārdēvēts par Latvijas Kriminālkodeksu ( ar AP lēmumu tika izdarīti svarīgi grozījumi: atcelta piespiedu ārstēšanās alkoholiķiem, samazina nāvessoda piemērošanas iespējamība, izslēgti labošanas darbi, iekļauts „Organizētās grupas” jēdziens).
1998. gadā pieņem un 01.04.1999 gadā stājas spēkā Krimināllikums – pilnībā aizliegta analoģija, nāvessoda piemērošana tikai kara laikā, kriminālatbildība no 14. gadiem (Pie kriminālatbildības saucama fiziskā persona, kas līdz noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dienai sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu. Mazgadīgais, tas ir, persona, kas nav sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu, pie kriminālatbildības nav saucams) .
No 01.01.2005 kā pamatsods nācis klāt mantas konfiskācija (KL 4.nodaļa 36. p.)
Šodien Augstākas tiesas lēmumiem vairs nav obligāts raksturs( tikai skaidrojošs), PSRS laikos bija obligāts, tomēr tiek veidoti tiesu prakses apkopojumi.1.2. Krimināltiesību principi un funkcijas
Krimināltiesībām piemīt noteikti principi, tas ir, to normas ietvertas vadošās idejas, pie tām gan tādas, kuras ir kopīgas visām tiesību nozarēm, gan arī tādas, kuras raksturo tikai apskatāmās tiesību nozares būtību un specifiskās īpatnības.
Krimināltiesību principi:
Likumības princips – pamatu pamats, jo nevar būt soda bez likuma normas. Ja pārkāpums netiek atzīts par noziedzīgu nodarījumu, tad par to nevar saukt pie kriminālatbildības (KL. 15.)
Likumības principa pazīmes:
Likuma virsvadība – likumam ir vadošā loma citu normatīvo aktu sistēmā.
Likumība ir vienota visā valsts teritorijā un attiecas uz visiem subjektiem. Viens likums, viena taisnība visiem.
Likumības lietderība – likumam jābūt pēc iespējas optimālam, taisnīgam, tam jāatspoguļo to, kas sabiedrībai ir svarīgs un nepieciešams un tas nevar būt pretrunīgs un netaisnīgs.
Likumības realitāte – atbildības nenovēršamība, par jebkuru noziedzīgu nodarījumu jāseko sodam.
Likumības principa izpausmes:
Kā likuma atpakaļ esoša spēka aizliegums – personu soda pēc tā likuma, kas ir spēkā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī, taču ir izņēmumi:
Ja likums ir kļuvis labvēlīgs – atbrīvo no soda vai samazina sodu.
Ja likums ir kļuvis bargāks – sodu nemaina.
Analoģijas pielietojuma aizliegums – nav atļauta vienas tiesiskas normas izmantošana pēc līdzības principa. Pie kriminālatbildības var saukt tikai saskaņā ar KL.
Nekonkrētu krimināllikumu un sodu pielietojuma aizliegums – krimināltiesībās ir jābūt konkrētām normām uz kurām pamatojas lemjot par kriminālatbildību un soda noteikšanu.
Vainīguma princips – nav noziedzīga nodarījuma bez vaina (KL.1.). Sodāma un saucama pie kriminālatbildības ir tikai viena persona, kura ir atzīta par vainīgu. Šis princips ir viens no svarīgākajiem krimināltiesību principiem.
Taisnīguma princips – sodam jābūt individuālam. Katrai personai tiek piemērots individuāls sods, ņemot vērā:
Noziedzīga nodarījuma apstākļus;
Vainīgā personību;
Lomu konkrētā noziedzīgā nodarījumā;
Tiesa par katru personu lemj individuāli;
Par vienu krimināllikuma pantu var būt dažāds sods, soda improvizācija;
Par vienu noziedzīgu nodarījumu nevar sodīt vairākas reizes.
Pie soda noteikšanas tiek vērtēti ar personas ienākumi un spēja izpildīt soda sankciju.
Humānisma princips – dažādi atvieglojuši nosacījumi : attiecībā ar nepilngadīgajiem sodi ir vieglāki, amnestija, apžēlošana, kriminālatbildību ierobežojošie apstākļi, sodi – kas nav brīvības atņemšana. Sabiedrība cer uz to, ka izturoties humānāk, sabiedrība būs ieguvēja.
Personas vienlīdzības princips – visas personas ir vienlīdzīgas likuma priekšā. Visai sabiedrībai ir viens likums.
Personas atbildības princips – specifisks krimināltiesību princips, sodīts tiek tikai vainīgais. Neviena cita persona nevar uzņemties vainu un atbildību vainīgās personas vietā.
Atbildības nenovēršamības princips – sods par katru noziedzīgu nodarījumu.
Krimināltiesību funkcijas (uzdevumi):
Aizsargājošā – ar soda piedraudējumu krimināltiesības aizsargā svarīgas intereses : dzīvību, veselību, dabu, valsts intereses un citas krimināllikumā noteiktās intereses.
Regulējošā – tiek regulētas krimināltiesiskās attiecības, kas rodas izdarot noziedzīgu nodarījumu ( kriminālatbildības vecums, pieskaitāmība, saukšana pie kriminālatbildības).
Brīdinošā jeb preventīvā:
Vispārīgā prevencija – visu personu atturēšana no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, piedraudot ar kriminālatbildību un kriminālsodu.
Speciālā prevencija – attiecas uz to personu, kas jau veikusi noziedzīgu nodarījumu un attur šo personu no jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, KL ir veidots tā, lai persona vairāk neizdarītu noziedzīgus nodarījumus.
Audzinošā – krimināltiesības audzina cieņu pret likumu un nepieciešamību likumu ievērot.1.3. Krimināltiesību struktūra
Krimināltiesību struktūru veido Vispārīgā un Sevišķā daļa, kuru normas ir cieši savstarpēji saistītas, jo krimināltiesiskās regulēšanas uzdevumu un mērķu sasniegšana iespējama tikai to vienlaicīgas piemērošanas rezultātā.2. Krimināllikums
Krimināllikums ir LR Saeimas pieņemtais normatīvi tiesiskais akts, kura normas reglamentē kriminālatbildības pamatu un principus, nosaka, kādu valsts, sabiedrības, atsevišķu kolektīvu un cilvēku interešu aizskārums atzīstams par noziedzīgu nodarījumu, un kādus sodus tiesa var piemērot vainīgajām personām.
Krimināllikums ir vienīgais formālais krimināltiesību avots, jo saskaņā ar tā 1. panta pirmo daļu pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.
Tādējādi likumdevējs, nosakot kriminālatbildības pamatu, nostiprina gan no likumības principa izrietošo nosacījumu, ka nav nozieguma un nav soda, ja tas nav paredzēts likumā ( Nullum crimen nullum poena sine lege), gan arī vainīguma principu, saskaņā ar kuru nodarījuma sastāva pazīmes.
LR krimināllikums kā vienīgais kodificētais akts pieņemts 1998. gada 17. jūnijā un ir spēkā ar 1999. gada 1. aprīli, ko nosaka Saeimā 1998. gada 15. oktobrī pieņemtais likums „Par krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kartību”. Jaunais krimināltiesību normu kopojums nosaukts par „Krimināllikumu”, bet nevis par „kriminālkodeksu”, kā agrāk, tādēļ, lai ieviestu svarīgāko kodificēto likumu vienveidīgus nosaukumus, jo arī Latvijas 1937. gada Civillikums tika atjaunots ar tādu pašu nosaukumu kā pirmskara Latvijā.
KL satur krimināltiesību normas – vispārīgās un sevišķās daļas normas – obligāti uzvedības noteikumi. Norma ir uzvedības noteikums, kas ietver pantu. Krimināltiesību normās nepastāv hipotēze, pastāv tikai dispozīcija un sankcija.
Dispozīcija – norāda kāds nodarījums ir noziedzīgs
Sankcija – nosaka soda veidu un mēru.2.1. Krimināllikuma struktūra
Krimināllikumā kodificētās normas sadalītas Vispārīgajā un Sevišķajā daļā ar vienotu nodaļu un pantu numerāciju abām likuma daļām.
Vispārīgajā daļā, kurā reglamentēts kriminālatbildības pamats, noziedzīga nodarījuma un soda vispārīgie noteikumi, ir 8 šādas nodaļas: Vispārīgie noteikumi, noziedzīgs nodarījums, Apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, sods, soda noteikšana, atbrīvošana no kriminālatbildības un soda, nepilngadīgo kriminālatbildības īpatnības un Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi. Vispārīgajā daļā kopā ir 70 panti.
Sevišķajā daļā ir 17 nodaļas, kuru 288 pantos aprakstīti konkrēti noziedzīgi nodarījumi un norādīti sodu veidi un mēri, ko tiesa var pieprast par to izdarīšanu.
Sevišķās daļas sistēma veidota pēc grupas objekta pazīmēm un tā sākas ar nodaļu „ Noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds””. Tai seko nodaļas, kurās ietverti noziegumi pret valsti, noziedzīgi nodarījumi pret dabas vidi, nonāvēšana, noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā, noziedzīgi nodarījumi pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību, noziedzīgi nodarījumi pret satiksmes drošību, noziedzīgi nodarījumi pret jurisdikciju, noziedzīgi nodarījumi valsts institūciju dienestā un noziedzīgi nodarījumi militārajā dienestā.
KL sevišķās daļas normas struktūra:
Dispozīciju veidi:
Vienkāršā – nosauc tikai noziedzīgu nodarījumu, neaprakstot tā pazīmes.
Aprakstošā – nosauc noziedzīgu nodarījumu un apraksta tā pamatpazīmes, apraksta kā nodarījums var tik izdarīts. Visplašāk izmantotais dispozīcijas veids.
Norādes ( atsauces) – nosauc noziedzīgu nodarījumu, bet sīkāk neapraksta tā pazīmes vai apraksta tās tikai daļēji, taču tā atsaucas uz kādā krimināllikuma citā pantā norādītajām pazīmēm.
Blanketā – tiek nosaukts noziedzīgs nodarījums, pazīmes netiek aprakstīta, bet tiek norādīts uz citu normatīvo aktu, kur šīs pazīmes ir paredzētas.
KL reāli pastāv tikai 2 sankciju veidi. Sankciju veidu iedalījums attiecas tikai uz pamatsodiem. Sodi iedalās:
Pamatsodi – tādi sodu veidi, kuri ir obligāti piemērojami, piemēro tikai vienu pamatsodu.
Papildus sodi – piemēro vienu vai vairākus papildus pamatsodam, var arī nepiemērot.( vadot automašīnu alkohola reibumā, ar lielām promilēm).
Sankciju veidi:
Absolūti noteiktā sankcija – ļoti konkrēts soda veids, konkrēts tā mērs, nav KL ( jo tā izslēdz soda individualizācijas iespējas).
Relatīvi noteiktā sankcija – krimināllikumā plaši izmantota, nosaka vienu konkrētu sodu un tā mēra robežas.
Alternatīvā sankcija – izmantota KL, paredz izvēles iespējas, par vienu noziedzīgu nodarījumu paredzēti divi vai vairāki soda veidi, kur katram no tiem noteiktas soda mēra robežas.
Norādes sankcija – nav KL, pastāv tikai teorija, soda veids un mērs nav noteikti, bet ir atsauce uz citu pantu, kurā paredzēts sods.
Absolūti nenoteiktā sankcija – nav KL, pantā nenosauc ne saoda veidu, ne mēru, faktiski pants satur dispozīciju, tā kā saoda veidu un mēru var izlemt tiesa, tad soda noteikšanai parasti izmanto tiesu praksi, personības vērtējumu.2.2. Krimināltiesību normu iztulkošana
Krimināltiesību normas iztulkošana ( interpretācija) ir likumdevēja gribas, likuma satura un īstās jēgas noskaidrošana.
Atkarībā no tā, kas iztulko likumu, izšķir oficiālo un neoficiālo iztulkošanu atbilstoši subjektiem:
Oficiālā – veic speciāli pilnvarotas valsts institūcijas, vispār saistoša. Veidi:
Autentiskā – veic pats likumdevējs.
Legālā – veic likumdevēja pilnvarotā institūcija
Tiesas iztulkošana – kauzālā iztulkošana, šobrīd Augstākās tiesas plēnuma lēmumiem ir tikai rekomendējošs raksturs ( likums par tiesas varu).
Neoficiālā – nav vispār saistoša rakstura. Veidi:
Zinātniskā jeb doktrinārā – normas analīzi veic pasniedzēji, teorētiķi, nav oficiāla rakstura.
Profesionālā – veic juristi, taču ne konkrētā lietā, neoficiāli skaidrojot likuma normu.
Ikdienas – veic jebkura persona
Atbilstoši tulkošanas paņēmienam:
Gramatiskā jeb filoloģiskā – tulko pamatojoties uz terminu un jēdzienu gramatisku noskaidrošanu.
Loģiskā – pamatojas uz loģikas likumiem, tā var būt:
Sistemātiskā – salīdzina normu ar citām KL normām, citu tiesību nozaru normām.
Vēsturiskā – noskaidro normas jēgu, izpētot normas izdošanas apstākļus, kāpēc un kā tā radīta.
Teleoloģiskā – normas tulkošana pamatojoties uz normas jēgu un saturu, kāds ir bijis likumdevēja mērķis normu izdot.
Atbilstoši apjomam:
Burtiskā – normas apjoms atbilst likuma tekstam;
Sašaurinātā – norma jātulko šaurāk nekā rakstīts tekstā;
Paplašinātā – norma tulkojam plašāk nekā izteikts
tekstā.Secinājumi un priekšlikumi
Rakstot šo referātu mans galvenais un pats svarīgākais ieguvums ir iegūtās zināšanas krimināltiesībās. Šo iegūto informāciju es varēšu pielietot savā turpmākajā dzīvē. Iepazīties ar pieejamo literatūru Krimināltiesībās, to izanalizēt un atlasīt nepieciešamos materiālus referāta tapšanai. Rakstot šo referātu esmu uzzinājusi krimināltiesību funkcijas, krimināltiesību attīstību Latvijā, iepazinusies ar dažādiem KL, kā arī ar krimināltiesību principus. Interesanti šķita tas, ka ar likumu ir noteikts, ka „Viens likums, viena taisnība visiem”. Šis atzinums man šķita pats nozīmīgākais. Diemžēl šajā valstī, tas netiek pielietots, sabiedrībā pastāv izņēmumi.
Priekšlikumi:
1. Manuprāt, mūsu valsts krimināllikums ir diezgan jauns un nepilnīgs līdz ar to, ir nepieciešami arvien jauni likumi, kas pastiprinātu arvien bargākas sankcijas, kas nepieļautu kriminālpārkāpuma rašanos.
2. Papildināt krimināltiesību funkcijas ( uzraugošā funkcija, pirms tiek izdarīts kriminālnoziegums)
3. Lai Latvijā atkal būtu iespēja piemērot nāvessodu, par izdarītiem īpaši smagiem noziegumiem pret cilvēci.Izmantoto avotu un literatūras saraksts
1. Kriminālprocesa likums. Rīga; Latvijas Vēstnesis, 2007
2. Krimināllikums. R: – Kamene, 2005
3. Krimināltiesības. Sast. U.Krastiņš, V.Lihlaja, A. Niedre. – Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2001. – 6 – 15 lpp
4. Ā. Meikališa. Kriminālprocesuālo terminu skaidrojošā vārdnīca. – Rīga; Raka, 1998. – 18 lpp.
5. www.csb.gov.lv
6. www.iem.gov.lv
7. www.legal.lv
8. www. Likumi.lv
9. www.lv.lv
10. www.nais.dati.lv
11. www.vp.gov.lv