Saturs
Ievads …………………………………………………………………………………………………………….3
1. Galvenie nolikumi varas sadalīšanas teorijā …………………………………………………….4
1.1 Faktori, kuri ietekmē varas sadalīšanas principa realizācijas procesu un raksturīgās īpatnības ……………………………………………………………………………………4
1.2 Noturēšanās un pretsvara princips ……………………………………………………………5
2. Valsts varas Latvijā ……………………………………………………………………………………..6
2.1 Likumdevēja vara ………………………………………………………………………………….6
2.2 Izpildvara ……………………………………………………………………………………………..7
2.3 Tiesu vara …………………………………………………………………………………………….8
Nobeigums ……………………………………………………………………………………………………..9
Izmantotās literatūras un avotu saraksts ……………………………………………………………10 Ievads
Modernajā pasaulē varas sadalīšana ir raksturīga iezīme, atzīts atribūts tiesiskā demokrātiskā valstī. Ir būtiski uzsvert to, ka valsts sadalīšanas teorija ir daudzus gadu simtus veca, un vienlaikus tai ir īpaši moderns raksturs. Šo teoriju izteicis Aristotelis vēl IV gadsimtā pirms Kristus, un mūsdienīgā valsts varas organizācija un pārvalde daudzās valstīs ir cieši saistīta ar šo teoriju, dažreiz pat neiespējama ārpus tās [5].
Šā referāta mērķis ir raksturot varas sadalīšanas teoriju un tās pielietojuma praksi. Galvenie uzdevumi: izstudēt šās teorijas rašanās un attīstības vēsturi, uzzināt, kā šo teoriju redzēja tās autori, kas viņus iedvesmoja tās izgudrošanai, kādu mērķu sasniegšanai tā tika radīta un ar kādu līdzekļu palīdzību tā varētu īstenoties, kā arī noskaidrot, vai šai teorijai piemīt tīri teorētiskais raksturs vai tas ir mūsdienīgs, progresīvs un praksē izmantojams valsts pārvaldes princips.1. Galvenie nolikumi varas sadalīšanas teorijā
Saskaņā ar teorijas autoru domām varas sadalīšanas esamība un funkcionēšana valstī ir nepieciešama, lai pasargātu sabiedrību no valsts varas uzurpācijas un tās koncentrācijas viena cilvēka rokās vai vienā valsts orgānā. Pat vairāk: ar šās teorijas palīdzību var aizsargāt pilsoņu brīvību un tiesības, kā arī garantēt pilsoņu līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē [3,88].
Galvenās tēzes varas sadalīšanas teorijā, kas dod iespēju īstenot izvirzītos mērķus, ir:
1. varas sadalīšana nostiprinās Konstitūcijā;
2. saskaņā ar Konstitūciju likumdevēja vara, izpildvara un tiesu vara ir sadalīta starp dažādiem cilvēkiem un orgāniem;
3. visas varas ir autonomas un vienlīdzīgas, neviena nedrīkst izmantot tiesības, kuras Konstitūcija prezentēja citai varai;
4. tiesu vara darbojas neatkarīgi no politiskās ietekmes, tiesneši izmanto tiesības ilgstoši ieņemt amatus. Tiesas vara var pasludināt likuma atcelšanu, ja tas ir pretrunā ar Konstitūciju [3,89].
1.1 Faktori, kuri ietekmē varas sadalīšanas principa relizācijas procesu un raksturīgās īpatnības
Šās teorijas realizācijas procesa pakāpe un raksturīgās īpatnības vienā vai otrā valstī atkarīgas no tādiem konkrētiem faktoriem kā:
1. valsts pārvaldes forma. Prezidentāla republika (ASV,Krievija) vairāk tiecās pēc varas sadalīšanas nekā konstitucionālā monarhija (Lielbritānija, Dānija);
2. valsts iekārtas forma. Federatīvajā valstī akcents virzās arī uz varas sadali starp federāciju un federācijas subjektiem;
3. politiskais režīms. Modernie demokrātiskie režīmi parasti proklamē un pieturas pie varas sadalīšanas principa;
4. esošās vēsturiskās, nacionālās un politiskās tradīcijas, kā arī nodibinātā politiskā prakse vienā vai otrā valstī [3,89].
1.2 Noturēšanās un pretsvara princips
Nedrīkst aizmirst par noturēšanās un pretsvara sistēmu, bez kuras varas sadalīšana nebūtu darbspējīga. Ar tās palīdzību bilance starp likumdevēja varu, izpildvaru un tiesu varu noskaidrojas ar speciāliem, tiesiskiem līdzekļiem, kuri nodrošina ne tikai sadarbību, bet arī valsts varu kopierobežojumu tiesiski nodibinātos ietvaros [4,118]. Šis kopierobežojums daļēji izpaužas iespējā iespaidot (likuma ietvaros) vienai varai uz citu varu un otrādāk (daļējā kompetences sakritība).Tā, piemēram, Latvijā: Saeimai ir tiesības iesniegt Ministru prezidentam vai atsevišķam ministram pieprasījumus un jautājumus, uz kuriem ir jāatbild viņiem vai viņu pilnvarotai atbildīgai personai [1,27]. Un no otrās puses: likumprojektus var iesniegt Saeimai Ministru kabinets [1,65]. Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami [1,84]. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas [1,85].2. Valsts varas Latvijā
Valsts varai pakļaujas visi cilvēki bez izņēmuma. To var īstenot valsts varas un pārvaldes iestādes, tiesa, prokuratūra, amatpersonas, likumi un pašvaldības. Valsts izdod likumus, kurus jāievēro visiem – „Viens likums, viena taisnība visiem!” [2,6].
Demokrātiskā sabiedrībā varas avots ir tauta. Lai vara nekoncentrētos viena cilvēka, vienas iestādes vai partijas rokās, tā tiek dalīta.2.1 Likumdevēja vara
Likumdevēja vara ir parlaments. Satversme nosaka, ka Latvijā likumdevēja vara ir Saeima. Tā sastāv no 100 tautas vēlētiem pārstāvjiem – deputātiem. Deputātus ievēl vēlēšanās, kas ir vispārīgas,vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas.
Saeimas pilnvaras ir:
1. tiesības izdarīt grozijumus Satvērsmē;
2. tiesības ievēlēt un arī atlaist Valsts prezidentu;
3. tiesības apstiprināt Ministru kabinetu, arī izteikt neuzticību Ministru prezidentam vai ministram;
4. tiesības pieņemt valsts budžetu;
5. tiesības lemt par bruņoto spēka lielumu;
6. tiesības slēgt mieru un pieteikt karu;
7. tiesības apstiprināt starptautiskus līgumus;
8. tiesības kontrolēt valdību;
9. tiesības apstiprināt tiesnešus, iecelt valsts kontrolierus;
10. tiesības iecelt un atcelt augstākās amatpersonas;
11. tiesības dot amnestiju [2,93-94].2.2 Izpildvara
Izpildvara Latvijā pieder Ministru kabinetam un pašvaldībām. Ministru kabinets Latvijā parasti sastāv no 12 ministriem, bet Ministru prezidents var valdību papildināt ar Ministru prezidenta biedru vai jaunu ministru amatiem. Ministru kabinets var sākt darbu tikai tad, ja panākta Saeimas uzticība (vairākums deputātu nobalsojuši par šādu valdību). Ministru kabinetam:
1. ir padotas valsts pārvaldes iestādes. Ministru kabinets nodrošina, lai tiktu pildīti Saeimas pieņemtie likumi. Tas vada politisko un saimniecisko dzīvi valstī;
2. ir tiesības iesniegt likumprojektus, ministriem ir tiesības piedalīties Saeimas sēdēs, kā arī Saeimas komisiju sēdēs un iesniegt likumprojektu labojumus, papildinājumus;
3. jāizstrādā valsts budžeta projekts;
4. ir tiesības izsludināt izņēmuma stāvokli, ja valstī apdraud ienaidnieks vai iekšējie nemieri;
5. ir tiesības, laikā starp Saeimas sesijām, ja ir neatliekama vajadzība, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks [2,109].
Ministriju pienākumi un veicamie uzdevumi ir plaši un daudzpusīgi. Tomēr katrai ministrijai ir savi raksturīgi darba uzdevumi, kurus tā veic pati vai arī ar tai pakļautu citu valsts iestāžu palīdzību: rūpējas par cilvēku drošību,nodarbojas ar izglītības attīstības jautājumiem, veic sociālās nodrošināšanas plānošanu, rūpējas par lauksaimniecības attīstību, nosaka un ievāc nodokļus un t.t.2.3 Tiesu vara
Saskaņā ar Latvijas Republikas likumu „Par tiesu varu” tiesu sistēmā ietilpst tikai tādas tiesas, kas realizē tiesu varu Latvijā. Tās ir:
1. rajona tiesas;
2. apgabaltiesas;
3. Augstākā tiesa;
4. Satversmes tiesa.
Nav pieļaujama speciālu (ārkārtēju) tiesu izveidošana. Pie apgabaltiesām ir izveidotas zemesgrāmatu nodaļas, kuras arī ir tiesu iestādes. Savukārt iestādes, kuras neietilpst tiesu sistēmā, bet ir tikai piederīgas tai, ir:
1. bāriņtiesas;
2. pagasttiesas;
3. īres tiesas;
4. dzimsarakstu nodaļas.
Tiesas uzdevums ir spriest tiesu valsts vārdā. Katrai personai ir tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā. Personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās:
1. dzīvības;
2. veselības;
3. personiskās brīvības;
4. goda un cieņas;
5. mantas apdraudējumiem.
Visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā. Tiesa izspriež civillietas, krimināllietas, administratīvās lietas. Civillietās tiesa spriež lietas par strīdiem, kas saistīti ar personu civiltiesību un likumīgo interešu aizsardzību. Krimināllietās tiesa izlemj jautājumu, vai persona ir vai nav vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un, atzīstot to par vainīgu, nosaka sodu. Savukārt administratīvajās lietās tiesa izskata un izlemj: lietas par personu administratīviem pārkāpumiem, personu sūdzības par valsts pārvaldes iestāžu un amatpersonu rīcību un citas lietas. Satversmes tiesa izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei [2,119-121].Nobeigums
Varas sadalīšanas teorija (princips) īstenojas dzīvē pārsvarā visās demokrātiskās valstīs. Vairāku faktoru kopums skaidro šās teorijas efektivitāti:
1. dod iespēju risināt galveno problēmu – nodibināt patstāvīgi darbojošos valsts orgānu kontroli, brīdinot par varas koncentrāciju vienā orgānā un diktatūras ieviešanu;
2. šās teorijas realizācija palīdz sadalīt arī darbu starp valsts orgāniem, kas uzlabo šo orgānu darba efektivitāti;
3. paaugstina valsts augstāko orgānu autoritāti sabiedrībā, nostiprina tos.
Negatīvās puses:
1. diezgan bieži likumdevēja varas un izpildvaras orgāni cenšas „pārvelt” savas kļūdas viens uz otru un t.l.;
2. notiek cīņa par dažādu lietu pakļautību vienai vai otrai varai (kompetenci);
3. apgrūtināta jebkuru jautājumu operatīva risināšana.
Neskatoties uz negatīvām pusēm, pozitīvo elementu kopums ir daudz vērtīgāks.
Šās teorijas jēgu nevajag novest ne pie politisko spēku kompromisa, nedz pie darba sadalīšanas valsts varas jomā, kura atspoguļo valsts suverenitāti, nedz pie noturēšanās un pretsvara principa, kurš pastāv modernās, tiesiskās valsts sistēmās. Varas sadalīšana – tā ir, pirmkārt, demokrātijas tiesiskā forma, pamats demokrātijas un tiesiskās valsts dibināšanai, kur tiek atzītas, īstenotas un aizsargātas cilvēka un pilsoņa dabiskās un iegūtās tiesības.Izmantotās literatūras un avotu saraksts
1. Latvijas Republikas Satversme. / Latvijas Satversmes Sapulces 1922. gada 15. februāra kopsēdē pieņemtā un stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī.// Latvijas Vēstnesis, 1993.gada 1.jūlijs, Nr.43. Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 2003.gada 8. maijam.
2. Valsts un tiesību pamatjēdzieni / sast. V. Bartķeviča. − Rīga: БРИ, 2001. − 214 с.
3. Марченко М.Н. Теория государства и права в вопросах и ответах. − Москва: ПБОЮЛ, 2001. − 192 с.
4. Малько А.В. Теория государства и права в вопросах и ответах. − Москва: Юрист, 2001. − 272 с.
5. Принцип разделения властей //http://rudiplom.ru/lekcii/pravo/teoriapig/82.html − Ressurs aprakstīts 05.03.2006.