„Cilvēks ir radīts, lai nestu savu krustu, tāpēc viņam doti stipri pleci. Var izturēt bezgala daudz, ja nav zaudējis cilvēku sevī. Viņš var dzīvot bez cerības, bez draugiem, bez grāmatām, pat bez mūzikas, kamēr vien spēj klausīties savās domās…”
/Aksels Munte/
Antuāns de Sent-Ekziperī ir radījis neizdzēšamu mākslas darbu ikvienam no mums – pasaku, kas patiesībā ir skumjš stāsts par cilvēku, par to, kādu vietu kopā un katrs atsevišķi ieņemam šajā pasaulē un visā, kas notiek. Mēs esam aktieri uz lielās dzīves skatuves, tieši tādēļ arī pārāk daudz tēlojam un ļaujam, lai apkārtējie mūs redz tādus, kādi neesam, dzīvojam dzīvi spēlējoties. Šajā stāstā ir aprakstītas filozofiskas pārdomas par cilvēkam iekšienē notiekošo, par sajūtām, par cīņu sevī un apkārtējās pasaules lielo ietekmi. Šī it kā vienkāršā, bet tomēr patiesā grāmata ļauj cilvēkam ieskatīties sevī.
„Mazais Princis” atbilst eksistenciālisma virzienam, jo šajā darbā ir attēlota „cilvēciskā esamība – pasaules redzējums, kurā vienā veselā saplūst cilvēks un pasaule” (M.Heidegers). Eksistenciālisma pamatā ir jautājumi par cilvēka esību, viņa darbību, funkcijām un vietu pasaulē, eksistenciālisms ikdienu redz neīstām, it kā neizbēgamām šķietamībām pārpilnu, tomēr cilvēkam pastāv iespēja atrauties no šīm šķietamībām un brīvi veidot savu dzīvi.
„Visi pieaugušie reiz ir bijuši bērni ( tikai ļoti nedaudzi no viņiem to atceras).” – fragments no autora priekšvārda. Sākot no tās daļas, kurā autors sāk runāt par mazo princi, rodas iespaids, ka pats mazais princis ir pieaudzis bērns, bet autora attēlotie pieaugušie – bērni, kas tēlo pieaugušos. Katrā no mums mīt šis iekšējais bērns, kuram tik ļoti daudzi neļauj izpausties, noliedz to un nevēlas ieklausīties viņā, tādejādi, zaudējot bērnības skaistumu, gudrību un gaišo skatījumu uz pasauli.
Man ļoti patika lapsas tēls šajā pasakā, jo tā ir attēlota kā gudra, pieredzējusi, katru nedēļu piedzīvojot mednieku uzbrukumus. Tieši lapsa Mazajam Princim iemācīja, ko nozīmē draudzēties, būt atbildīgam par kādu un rūpēties. Ikdienas steigā mēs piemirstam cik ļoti nozīmīgs ir vienkārši mīļš skatiens vai vārds, pieskāriens. Mēs visi dzīvojam kā „vāveres ritenī”, cenšoties kaut ko sasniegt, dabūt, pat neaptverot, ka apkārt ir tik daudz skaista un vērtīga. A.de Sent-Ekziperī mūs brīdina, ka aizdzenot savu iekšējo bērnu uz vientuļo pasauli, mēs liedzam sevī bērna nevainību. Tikai vēlēšanās būt pašam ļauj stingri stāvēt uz zemes un lūkoties zvaigznēs.
Kaspars Dimiters ir teicis:
„Es esmu mācējis gan izlikties, gan nodot savus ideālus un tuvāko. Arī Dievam esmu melojis un pagriezis muguru. Vārdu sakot, nodevīgi esmu mācējis būt visāds. Taču es nekad ar to neesmu samierinājies un no katra kritiena esmu vilcies atpakaļ pie sevis – pie tā Mazā Prinča sevī, kas nemāk būt citādāks, tikai patiess, tīrs un brīvs. Es mācos nemācēt būt citāds.”
Ir ļoti svarīgi nebūt citādam, ir jāprot palikt pašam sev, lai arī kādas grūtības un šķēršļi mūs sagaida. Nedrīkst atkāpties no sava Es, no sava iekšējā Mazā Prinča, kurš vienmēr pateiks pareizo atbildi kā rīkoties. Mūsdienu sabiedrība ir pārāk aizņemta, lai pamanītu, ka līdzcilvēki nav patiesi. Un arī mēs paši neesam patiesi, pirmkārt, jau pret sevi. Pret sajūtām, domām. Mēs pārāk daudz cenšamies izpatikt pasaulei. Bet ir jau kopēja sadarbība – pasaule veido mūs un mēs veidojam pasauli. Tāpēc nedrīkst pieļaut, lai viss, kas ir mums apkārt būtu celts uz aizspriedumu un neīstuma pamatiem. Mums ir jāiet un jādara. Kā autors ir teicis: „Katru rītu pieceļoties sakārto sevi, sakārto savu māju un sētu un tikai tad ej kārtot pasauli”. Un tas jau būtu daudz – sakārtojot sevi, apkārtni, kaut neliela daļiņa pasaules kļūs tīrāka. Diemžēl mēs nespējam (vai varbūt arī nevēlamies) saskatīt šajā „cepurē to čūsku, kas apēdusi ziloni”.
Mazais Princis izvēlējās vieglāko ceļu – nāvi. Nāvi, kas noraida dzīvību un atbildību. Karls Gustavs Jungs apgalvo, ka tieši „čūskas drauds” norāda uz to, ka psihes instinktīvais spēks var aprīt jauniegūto apziņu. Tā notika ar Mazo Princi, kas nodeva savu rozi, pilnībā atsakoties no iesaistīšanās zemes dzīvē, paņemot līdzi aitiņu (kura paslēpusies kastē), kas var apēst viņa loloto rozi un, palielinot iespēju, ka viņš pats (Mazais Princis) paliks vēl vientuļāks.
Arī pats A.de Sent-Ekziperī bija lidotājs un laimīgs jutās vienīgi, tad kad lidoja. Tikai tad viņš jutās atbrīvots no visām ikdienas raizēm. Bet ne jau tikai lidojot ir iespēja būt brīvam. Brīvs cilvēks var būt arī tad, ja ir pats. Pats ar sevi – bez maskas, patiess, brīvs no pasaules uzskatiem, ietekmes un aizspriedumiem. Patiesībā autors pats jau arī ir šis Mazais Princis. Lidotāja sarunas ar viņu ir sarunas pašam ar sevi. Grāmata „Mazais Princis” savā sajūtu valodā stāsta par ļoti vienkāršam pasaules vērtībām – draudzību, uzticību un atbildības sajūtu, un visu lietu uztveri ar sirdi. Un, ja mēs esam to sapratuši, tad jutīsim atbildību par savu rozi un par savu draudzeni lapsu un mums vairs nebūs vienalga, vai mazajam jēriņam ir vai nav uzpurņa. Manuprāt, mazais princis vispār nav pieskaitāms ne pie bērnu, ne pieaugušo grāmatām. ikviena vecuma lasītājs tajā spēj saskatīt kaut ko tieši sev tuvu, mīļu, skaistu un pārsteidzoši tīru. Galvenais jau laikam ir spēja būt atvērtam, prast pasmaidīt un saskatīt ar sirdi („…būtiskais nav acīm saredzams”). Būsim atklāti pret sevi, citiem un visā, kas ar mums notiek, centīsimies saskatīt patieso un skaisto. Neļausim mūsu Mazajam Princim nonākt uz vientuļas planētas, kur viss ir ļoti mazs un Prinča vienīgie draugi būs roze un trīs vulkāni (no kuriem viens ir izdedzis), un tad kad būs pavisam skumji – vērosim saulrietus kopā ar mūsu Mazo Princi!