Vardarbība un agresivitāte

Ievads

Ar vardarbību un agresivitāti tiek apliecināta tieksme grūtības pārvarēt no spēka pozīcijas. Sāpe krājas, krājas un reiz tā tomēr izlaužas uz āru. Un tad iespējama gan varmācība, gan agresivitāte. Šo negatīvo parādību iedīgļi veidojas ģimenē. Bērns vērodams vecāku nelabvēlīgās savstarpējās attiecības, tieši vai netieši daudz ko pārmanto un veidojas vesela ķēdīte. Mazais vēlāk kļūst varmācīgs vai vardarbīgs, tiekoties ar vienaudžiem pagalmā, skolā. Vēlāk pieaudzis būdams,- arī savā ģimenē un sabiedrībā.(6,11)
’’Pret dabu neko nevar iespēt. Kāds putns perēts, tāds šķelsies… Ābols no ābeles tālu nekrīt. Tas viss ir blēņas. Viss atkarīgs no skolotājiem.- Bet autors doma-no kompānijas: ar kādu draudzējies par tādu kļūsi!’’
Droši vien visi ir dzirdējuši tml. pārspriedumus. tiešām, kāpēc cilvēki nākot pasaulē, tik ļoti līdzinās viens otram, bet laika gaitā kļūst arvien atšķirīgāki?
Zinātniski pētnieciskā darba mērķis: agresīvās uzvedības formu un rašanās cēloņu izpēte.

1.Agresivitātes problēma: teorija un prakse

Vārds agresija ir cēlies no latīņu vārda ‘‘aggressio”, kas tulkojumā nozīmē ‘‘uzbrukums”(Svešvārdu vārdnīca,1999,28).
Agresija ir destruktīva uzvedība(paristi ļaunprātīga);uzbrukums pirmām kārtām cilvēkiem. Agresivitātei ir individuāla vai grupas īpašība:
1)uzvedības tendence uzbrukt apkārtējiem cilvēkiem.
2)uzbrūkošais mērķu sasniegšanas stils. Agresivitāte var mainīties plašā diapazona ne tikai attiecībās starp cilvēkiem, bet arī katra konkrēta indivīda izpausmēs, galvenokārt atbilstoši sociālās mijiedarbības efektivitātei(Psiholoģijas vārdnīca.1999,157)
Bērni ir tā sabiedrības daļa, kuru var visvieglāk ietekmēt. Mūsdienās neviens informatīvo ziņu raidījums nav iedomājams bez faktiem, kas neinformētu par kādu agresijas vai vardarbības aktu. Statistika daiļrunīgi apliecina to, ka bieži cilvēki ievaino un nogalina viens otru, cik bieži cilvēki sagādā sāpes ciešanas saviem tuvākajiem, cik strauji bērni un pusaudži apgūst ieaugušo dzīves negācijas. Viņi vardarbību atspoguļo vēl cietsirdīgāk nekā pieaugušie sliktā vidē. Pusaudžu vardarbība skolās nav ierobežota, vardarbība pret izglītības iestādēm iezīmē ticības zudumu šīm iestādēm, vecākiem un sabiedrībai kopumā. Valstīs ar augstu bezdarba līmeni nav grūti saprast, kāpēc jauni cilvēki jūtas bezcerīgi par savu nākotni.
Vairākums pētnieki mūsdienās par agresiju uzskata jebkuru darbību, uzvedības formas, kas ir mērķtiecīgi virzīta uz citas dzīvās būtnes apvainošanu, indivīdu pazemošanu, iznīcināšanu vai kaitniecības nodarīšanu pretēji tās vēlmēm.
Tipisks instrumentālās agresijas piemērs ir jaunāko skolu vecuma bērnu bandu uzvedība, kuras klīst pa pilsētu ielām, lai izmantotu izdevību garāmgājējam, kurš neko nenojauš, izraut somu vai naudas maku. Vardarbība ir arī nepieciešama zagšanas laikā, paši, a upuris pretojas. Tomēr šo vardarbību pamat motivācija ir ieguvums vienaudžu sajūsma par veikto kļūst par agresīvu darbību pastiprinātāju un ļoti bieži- veicinātāju(14,42)
Jau bērnu pasīvi agresīvā uzvedība nav nekas labs, bet pusaudžiem tā var būt pat postoša. Nevērīgā attieksme pret dusmām liek viņam spert daudzus neapdomīgus soļus, protestējot ar sliktām atzīmēm, narkotisko vielu lietošanu, grūtniecību, noziegumiem un pašnāvības mēģinājumiem. Protams, šādai uzvedībai var būt arī citi iemesli, citi cēloņi, taču pasīvi agresīvas uzvedības tendence ir ļoti nopietna parādība, kas arvien vairāk izplatās pusaudžu vidū.
Ir nācies satikt pusaudžus, kuriem ir sliktas sekmes mācībās, jo viņu vecāki kļuvuši nepieejami, pārmērīgi emocionāli reaģē, izturas ar neiecietību.(8,28)
Pedagoģiskā pieredze ļauj apgalvot, ka nav bērnu problēmu, ir vienīgi pašu vecāku problēmas. Mūsdienu apstākļos, kādos dzīvo, aug un veidojas bērns, stipri atšķiras no tiem, kādi bija pirms dažiem desmitiem gadu. Agrāk ģimene bija vienīgā, kas ietekmēja bērnu.(2,22)
Agrā bērnībā mazuļa agresivitāte ir acīm redzama. Mums jābūt gataviem saprast šīs agresivitātes izpausmes un pat jārēķinās r to. Bērna agresivitāte domājams, ne reizi vien pārbaudīs mūsu pacietību un radīs saspīlējumu. Brīžiem mēs kļūsim pret bērnu ļoti stingri, tavu drīz vien atcerēsimies, ka tādos gadījumos jābūt daudz uzmanīgākiem un stingrākiem. Un ja bērna neiecietība uzliesmo kā atbilde uz viņa nepiepildītām cerībām, tad mums vēl jo vairāk jāatceras, cik daudz vilšanos nācies pašiem savā mūžā.
Vainas izjūta un mazvērtības komplekss izsauc neapmierinātību un agresiju, tas savukārt rada destruktīvu rīcību, konfliktus.(13,39)
Ja bērns bijis pakļauts seksuālajai varmācībai, iekšējais konflikts ar izpausties visdramatiskākajos veidos. šādam bērnam ir lielāks risks kādreiz dzīvē izveidot tieši tādu pašu ģimeni ja tas noticis ar vīrieti, tad viņš pats var varmācīgi izrīkoties ar saviem ģimenes locekļiem, ja ar sievieti- viņa var ciest no varmācības. No loģiskā viedokļa- cilvēkam, kas jau cietis bērnībā, vēlāk, izraugoties dzīves draugu, šai ziņa vajadzētu būt divkārši piesardzīgai, bet notiek gluži pretēji.(16,24-25)
Mums ir jāatzīst, ka ir agresijas, naida jūtas, kas bērniem izpaužas dažādi. Tā varētu būt fiziskā agresija, kad bērns sit tam, kas atrodas blakus, uzbrūk mazākiem vai vājākiem, ārda savas rotaļlietas. Tas norāda, ka ir neierobežota bērna pašizteikšanās, ko pieaugušie reizēm nenovērtē. Mierinājumu bērns rod fiziskajās kustībās un spēka demonstrēšanā.
Vārdiska agresija izpaužas apvainošana, kaitināšanā, apsaukāšanā, lai citam radītu pārdzīvojumu, ko neapzināti izjūt pats pāridarītājs. Neprot citādi izsacīt savas negatīvās izjūtas, bērni dusmās lieto vārdus, kuru nozīmi dažreiz nemaz neizprot, viņi tikai zina, ka tie ir slikti vārdi.
Nekādā gadījumā neatbildiet uz bērna niknumu ar to pašu, bet veidojiet viņā ticību un pārliecību. Nelieciet bērnam piemēroties sev, bet otrādi, pieņemiet viņu tādu, kāds viņš ir. Pat visiecietīgākie vecāki pamatoti uztraucas, kad bērns viņiem sit. Daudzi tādā gadījumā domā, ka jāatbild tāpat, lai mazais izjūt, kas ir sāpes, tad vairs nepalaidīs rokas.

1.1.Agresivitātes problēmu risināšanas stratēģija

Galvenais princips cīņā pret negatīvo ietekmi un agresīvo reakciju veidošanos ir savlaicīga aizsargmehānismu izveidošana bērnos, sava veida imunitātes radīšana.
Varam pievienoties psihologa I.Plotnieka viedoklim, ka vajag sargāt bērnus no negatīvas ietekmes.(14,44)
Tai pašā laikā I.Plotnieks nepiekrīt domai-sargāt no negatīvas ietekmes. Ne katrreiz vecāki spēj pareizi izlemt, kura ietekme būtu stimulējama, kura bremzējama. Taču pats galvenais- sterilā vidē nevar izstrādāties aizsargmehānismi, prasme orientēties un pareizi novērtēt negatīvo informāciju. Bieži skan; ’’Bērns no visa negatīvā jāsargā līdz pilngadībai, pēc tam lai lemj pats!’’ lem nu ja neesi tam sagatavots. Un tomēr problēma pastāv- no kura brīža bērns jālaiž ‘’ļaunajā pasaulē?’’ Visu nosaka spēja uztvert un vērtēt. Ja bērns slikto arī novērtē kā sliktu un neizrāda tendenci to pieņemt un atdarināt, šī negatīvā parādība ir labvēlīgi ietekmējusi viņa attīstību.(12,19)
Reti kad izdodas palīdzēt bērnam pilnīgi atbrīvoties no agresivitātes. Taču ja šāda atbrīvošanās arī būtu iespējama, nevajag pēc tā tiekties, jo agresivitātei piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas, gan veselīgas un pilnīgi pretējas iezīmes. Tās var izpausties uzņēmība un aktivitātē vai pilnīgi pretēji- nepaklausībā un pretestībā. Agresivitāte var atraisīt iniciatīvu vai radīt noslēgtību un naidīgumu, vai padarīt bērnu neatlaidīgu vai arī gļēvu. Tās ir tikai dažas no alternatīvām. Saprotams, ka agresivitātes pozitīvās puses jāstimulē, bet negatīvām jāpretojas .Tāpēc jāzina tās raksturs un cēloņi.
Agresīva reakcija savā būtībā ir cīņas reakcija. To rada neapmierinātība, protests, dusmas un nežēlība, bērnam mēģinot grozīt objektīvo realitāti. Vainas apziņa savukārt var radīt agresivitāti , un tā veidojas burvju loks- bērns jūt ne tikai vecāku nomācošo varu, bet arī savu pašu vainu un bailes. Tātad no agresivitātes visvairāk cieš bērns pats. Kas šādos gadījumos var palīdzēt?
Bērna dusmas var noņemt viens vienīgs mīļš vārds. Sakiet, lūdzu, viņam šo vārdu pēc iespējas biežāk un biežāk atgādiniet, ka viņš ir vēlams un tiem ļoti mīlēts.
Bērnība bieži dzirdēti vārdi: Tu nemāki to, neproti šo, kas vispār no tevis iznāks? Tie nav tik nevainīgi izteicieni, kā dažkārt varētu domāt. Vairāk kārt dzirdēti, tie raisa neapzinātu necieņu pašam pret sevi.(18,18)
Bērns taču ir ļoti jūtīga un uzņēmīga būtne, kas sevī uzsūc gan labo, gan slikto. Nekas no dzīvē uztvertā un pārdzīvotā neiet zudumā. Kā teicis M.Čaklais, ’’man pieder viss, kas ar mani noticis.’’
Uz negatīvo bērna interese ir īpaši sakāpināta. Tiesa , ne vienmēr negatīvais tiek līdz galam izprasts pat ne uztverts. Bērns runā rupjus vārdus, pat neapjaušot to nozīmi. Tomēr tos viņš ir iepazinis, teicis, tie piepildinājuši viņa vārdu krājumu .
Varmācības un vardarbības skaidrojums speciālajā literatūrā gan ir atšķirīgs, bet ja gluži intuitīvi ’’ieklausāmies’’ šajos vārdos, nojaušam, cik dažādu un vienlaikus it kā vienojoša ir šo vārdu nozīme. Gan vardarbība, gan varmācība taču būtībā saistīta ar fizisko un garīgo spēku pārsvaru- tas, kurš ir stiprāks, savu varu izrāda visādā veidā. Joprojām ir tik daudz informācijas par reketieriem, nežēlīgām slepkavībām, bet, pats ļaunākais, par vardarbību, ko vecāki atļāvušies pret saviem bērniem: badā un aukstumā turējuši, situši, mazo zīdainīti dzīvu vai jau nogalētu atstājuši atkritumu tvertnē. Cik nav ziņu, deģenerējušies vīrieši izvarojuši mazas meitenes. Mediķi gan tad runā par vardarbību, nevis varmācību!
Šķiet, ikviens skatoties televīzijas raidījumu, lasot kriminālhroniku, secina, ka šis ir vardarbības laiks. Daudzi droši vien atceras iepriekšējos gadus, kad tās bija mazāk. Taču agresivitātes un vardarbības klātesamību cilvēka dabā var nojaust jau sen, kaut spriežot pēc dažādiem vēstures dokumentiem. Vardarbība pieļauta visos laikos un sabiedriskajās iekārtās. Tātad tās saknes meklējams cilvēka dabā. Mūsdienu sabiedrībā radušies un arvien vairāk nostiprinās nelabvēlīgi faktori, kuru dēļ vardarbības eskalācija kļūst likumsakarīga. Ārēji vardarbība dažādos apstākļos var izpausties vienādi, taču tas neapzinātās saknes meklējamas cilvēka tieksmē kompensēt nespēju iekļauties produktīvā darbībā. Un šādu cilvēku ir ļoti daudz: sākot ar bērniem, kas jau 1.klasē nevar normāli sekot mācībām, un beidzot ar pieaugušajiem, kuri šobrīd vai nu sava vājuma, baiļu, vai kompetences trūkuma dēļ nespēj atrast īsto vietu dzīvē. Viņi ļoti pārdzīvo, zaudē garīgo līdzsvaru, taču, vēlēdamies to atgūt, cenšas darboties. Šai darbībai ir kompensatora tendence-VARDARBĪBA. Pastāv elementāra psiholoģijas aksioma: cilvēks, kurš nevar neko veidot, grib iznīcināt.
Vienkāršs piemērs ir no bērnu dzīves. Ir salikta tradicionālā klucīšu mājiņa vai kaut kas izveidots no smiltiņām. Bet Jānītis vai Pēterītis, aicināts kopā rotaļāties, noteikti visu izjauks, jo viņš pats neko tādu nespēj izdarīt.
Vardarbību vai izraisīt arī dziļa vilšanās. Bērns, pusaudzis, jaunietis, pieaugušais tiek piekrāpts, nodots, tāpēc zaudē ticību dzīvei. Tādos gadījumos neapzināta atbildes reakcija ir vardarbība. Vardarbība nereti izpaužas kā pašapliecināšanās veids. (19,12-13)
Agresivitāti parasti saprotam kā sliktu mērķu vadītu aktivitāti. Vēl šaurākā izpratnē par agresīvu dēvējam kauslīgu bērnu. Taču psihologi interpretē plašāk: ar agresivitāto var aizstāvēt savu teritoriju, tiekties pēc varas; tā ir reakcija uz naidīgu apkārtējo realitāti. Psiholoģiskajā literatūrā agresivitāte ļoti bieži tiek saistīta ar frustrāciju- reakciju, ko rada vilšanās, neveiksme mērķa sasniegšanā. Par agresivitāti nevar spriest tikai pēc ārējām reakcijām, jo ārēji līdzīgi var izpausties gan bērna neprasmē sadzīvot ar līdzaudžiem, gan aizsargagresivitāte, gan arī attaisnojuma agresivitāte, ko nemaz negadās bieži pieredzēt. Taču ja visos gadījumos bērnu dēvē par kausli un negatīvo izpausmju cēloņus nenovērš, šī agresīvā darbība var pāraugt automātiskā agresivitātē, bērnam ilgstoši atrodoties nelabvēlīgos apstākļos, un no situatīvās reakcijas tā var veidoties par rakstura iezīmi. Mazi bērni, kuri ar līdzaudžiem nemāk saprasties, bet kuriem ir liela nepieciešamība un griba darboties, savu vēlmes izrāda grūstoties, bikstot, lecot u.tml. Tas viss izskatās agresīvi, kaut gan darbības motīvi ir viscēlākie. Par patiesu agresivitāti ir pamats runāt tad, ja bērns bez sirdsapziņas pārmetumiem nodara otram sāpes un upuru ciešanas viņā izraisa nevis pārdomas, bet varbūt pat pozitīvas emocijas. Pamanot šādu tendenci, svarīgi ir neatļaut tai pāraugot par tieksmi, kas var izraisīt sadismu. Attiecībās ar mazu bērnu pieaugušajiem jābūt īpaši uzmanīgiem, nedrīkst izrādīt savas emocijas- sāpes, dusmas, protestu, asaras, bērna uzmanība jāpārslēdz uz ko citu.
Daudzi psihologi ir vienisprātis, ka jebkurām personības negatīvajām izpausmēm, arī agresivitātei, izejas punkts ir konkrēta situācija, jo sākotnēji(iedzimti) dusmas, bailes, aizkaitināmība cilvēkam palīdz pielāgoties tai videi, kura viņam jādzīvo, un, tikai ilgstoši atrodoties nelabvēlīgos apstākļos, šīs jūtas pāraug agresīvās, postošās izpausmēs.
Krievu psihologs J.Rogovs norāda,ka par šādiem nelabvēlīgiem nosacījumiem jādēvē:
• vecāki, kuri sistemātiski ir agresīvi, bet bērns, aizgūdams šo viņu uzvedības veidu, kopē vecāku tipu;
• bērna neaizsargātība, ko rada vecāku nepietiekamā mīlestība, tāpēc apkārtējo pasauli viņš uztver kā agresīvu un draudīgu;
• ilgstoša vilšanās, neveiksmes, kuras ierosina vainu vecāku nelabvēlīga rīcība, vai kādi citi apstākļi;
• Pazemojumi, apvainojumi.
Zēnos destruktatīvās agresivitātes ir vairāk nekā meitenēs. Amerikāņu zinātnieki šo parādību skaidro ar nervu nobriešanos atšķirīgu ātrumu: zēniem tas norit lēnāk nekā meitenēm. Savukārt, jo mazāk nobriedusi ir nervu sistēma, jo nelabvēlīgie apstākļi postošāk uz to iedarbojas. Pēc vairāku domām, pusaudžu vecumā agresivitāte izpaužas šādās reakcijās:
• fiziskā agresija, spēka pielikšana;
• netiešā agresija, kura nav vērsta pret kādu konkrēti vai arī aplinkus vērsta pret kādu;
• aizkaitinājums, gatavība vismazākā satraukumā izrādīt rupjību, uzbudinājumu u.tml.;
• negatīvisms- opozicionārās cīņas maniere pret noteikumiem un likumiem;
• aizvainojums, skaudība un naids pret apkārtējiem par viņu izdarīto ļaunumu vai arī par pašu neveiksmi;
• aizdomīgums, neuzticēšanās un piesardzīgums līdz pat mānijai, ka citi kaļ sliktus plānus;
• verbālā agresivitāte(liegšana, lamas, draudi);
• vainas apziņa, mazvērtības komplekss.
Agresijas korekcijas metodes izvēle ir atkarīga no tās patiesā cēloņa. Ļoti bieži bērna agresivitāte ir pieaugušo neveiksmju turpinājums. Padarīt bērnu labu, nemainot apstākļus, kādos viņš atrodas, nav iespējams. Jau tāpēc vien nevar būt vienas kopīgas metodes pret tām bērnu īpašībām, kuras vai nu traucē pieaugušo , vai tiem nepatīk.
Psiholoģiskā diskomforta izraisītu agresivitāti var mazināt vai novērst ar kustībām un kustību maiņu, kas reflektori iedarbojas uz smadzenēm, harmonizējot to darbību, jo sakārtojas bērna kustību un psihiskā aktivitāte, līdz ar to uzlabojas garastāvoklis. Jo ātrāk panāksim uzbudinājuma un bremzēšanas procesu līdzsvaru, jo vairāk sakārtosies bērna psihiskās aktivitātes kopumā.
Reizēm bērni neprot radīt tik dziļu emocionālu kontaktu ar vidi, lai paši spētu izklīdināt uzkrāto uzbudinājumu un sasprindzinājumu. Tieši šī parādība pārlieku izraisa nemieru, kašķīgumu un agresivitāti. Apzināti kāpinot emocijas, var panākt izlādēšanos , pēc tam bērns jūtas mierīgāks un harmoniskāks. Fiziskā nodarbošanās ir viens no izlādēšanās variantiem. Tāpēc ļoti ieteicams ir sarunas ar labestīgu saturu, smiekli un pat asaras, jo ritmiskas kustības izbrīvē psihisko enerģiju, kura ir vērsta uz agresiju, iznīcību un kura tik bieži bērnu atstumj no mīļiem, tuviem cilvēkiem un līdzaudžiem.(17,14-15)
Nereti gadās arī tā, ka, piemēram, nesekmības dēļ zaudēto autoritāti pusaudzis cenšas atgūt, kļūstot izaicinošs, briesmīgs, par rupjš. Pusaudzis vairs nepakļaujas skolotājiem un vecākiem, cerot, ka šādas rīcības dēļ biedri sāks viņu apbrīnīt un cienīt.(15,19)

1.2.Agresivitātes pētījumi

Pēc zinātnieka Bassa uzskatiem agresīvās darbības var klasificēt pamatojoties un trijām skalām: fizisko-verbālo, aktīvo-pasīvo un tiešo- netiešo. To kombinācijas veido astoņas iespējamās kategorijas, kuras var iekļaut lielāko agresīvo darbību daļu. Piemēram, tādas darbības kā šaušana, sišana, kur viens cilvēks fiziski izrēķinās ar otru, var tikt klasificētas kā fiziskās, aktīvās un tiešās. No otras puses, baumu izplatīšanu var raksturot verbālu, aktīvu un netiešu.
Agresija tiek iedalīta arī verbālajā jeb vārdos izteiktajā un neverbālajā jeb fiziskajā- pasīvajā un aktīvajā. A.Bass uzskata, ka nevar pieņemt, ka verbāli agresīvi cilvēki ir arī fiziski agresīvi un otrādi.
Teorētiskās atziņas apstiprina ikdienas skolas dzīvē novērotais.(skat.piel.nr.2.)
Pēc Pattersona vērojumiem, bērni izmanto daudzveidīgas negatīvas uzvedības formas: ir kaprīzi, atsakās būt paklausīgi, sit ar dūrēm utt.- un tas viss tiek darīts ar mērķi noturēt savu varu un ietekmi ģimenē. Protams, šāda uzvedība nostiprinās, kad mazajam agresoram periodiski ar dažādu destruktīvu paņēmienu palīdzību izdodas piespiest savus upurus piekāpties. Analoģiski agresija var izpausties kā bērna pašapliecināšanās un pašvērtējuma palielināšanās, ja šāda uzvedība saņem apstiprinājumu no apkārtējiem. Piemēram, cilvēks var likties ,,stiprs’’ un ,,nelokāms’’: attiecībās ar citiem, ja uzbrūk tiem, kuri viņu provocē vai kaitina.
Zinātnieki Dodžs un Koijs noskaidroja, ka jaunāko klašu skolēniem, kam ir raksturīga reaktīvā agresija, ir tieksme pārspīlēt savu vienaudžu agresivitāti, un tāpēc viņi uz šķietamu naidīgumu atbild ar agresīvām darbībām. Tas rada daudzus konfliktsituācijas, strīdus un kautiņus vienaudžu vidū. Skolēni, kam raksturīga proaktīva agresija, savu vienaudžu uzvedības interpretācijā šādas kļūdas nepieļauj.
Agresivitātes pētnieki R.Berons un D.Ričardsone visus agresijas cēloņus iedala četrās kategorijās:
1)iedzimtas tieksmes un spējas;
2)cilvēku vajadzības, kuras aktivizē ārējos stimulus;
3)indivīdu izziņas un emocionālie procesi;
4)aktuāli sociālie nosacījumi.
Agresivitātes pētījumos eksistē vairākas daudzveidīgi virzītas teorētiskās perspektīvas, kur katra no tām sniedz savu agresijas būtības un cēloņu skaidrojumu.
Senākā no tām ir instinkta teorija, kas agresīvu uzvedību apskata kā iedzimtu. Viens no ievērojamākajiem šīs teorijas pārstāvjiem Z.Freids uzskatīja, ka agresija ir tas pats instinkts, tikai projicēts indivīda iekšienē un virzīts uz ārējiem objektiem. Pēc Z.Freida uzskatiem, agresija, kas ir virzīta uz citiem, var izskaidrot kā cilvēka patstāvīgu konfliktu starp pašiznīcināšanās un pasaglabāšanos rezultātu.
Evolūcijas teorijas piekritēji uzskata, ka agresīvas uzvedības cēlonis ir cits iedzimts mehānisms: cīņas instinkts, kas piemīt visiem dzīvniekiem, ieskaitot arī cilvēku.
Stimula(pamudinājumu) teorija paredz, ka agresijas cēloņi, pirmkārt, ir iekšēju cēloņu izraisīts aicinājums vai pamudinājums nodarīt pāri citiem.
Šī virziena teorijās tiek apgalvots, ka agresija dažādās tās izpausmēs formās vienmēr būs cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa.(14,43)
Agresīvās uzvedības veidošanas ir komplicēts process. Bērni zināšanas par agresīvās uzvedības modeļiem iegūst no trīs pamat avotiem. Agresivitāti viņi apgūst arī mijiedarbībā ar vienaudžiem, bieži izzinot spēļu laikā agresīvās uzvedības priekšrocības(vienaudži un ģimenes locekļu uzvedība), bet arī no simboliskiem piemēriem, ar kuriem sastopas ikdienā-televīzija, video utt.

2.Vecāku loma bērna dzīvē

Visas savstarpējās attiecības ģimenē un to raksturs ļauj samērā precīzi prognozēt bērna attieksmi pret saviem vienaudžiem un viņu stāvokli grupā: ja ģimenē viss šai ziņā ;labvēlīgi tas automātiski pāriet arī uz citām bērnu savstarpējo attiecību jomām. Patiesas dvēseļu tuvības trūkums vecāku un bērnu attiecības, saskarsmes nabadzība visbiežāk arī izraisa bērnu attiecību un audzināšanas defektus. Nepilngadīgo likumpārkāpēju ģimenēs parasti vērojamas klajas ačgārnības gan attieksmē pret bērnu(hipertrofēti mātes centieni aprūpēt bērnu; absolūta vecāku vienaldzība pret bērnu; cietsirdība un agresivitāte, kas raksturīgi vienam no vecākiem),gan savstarpējās attiecības un attieksmē pret apkārtējo pasauli(materiālā labklājība apvienojas ar pilnīgu garīguma trūkumu, ar mietpilsoniskām un alkatiskām interesēm, nav normālu emocionālu kontaktu starp vecākiem un bērniem).(10,60)
Ģimene var vienlaicīgi demonstrēt agresīvās uzvedības modeļus un nodrošināt to nostiprināšanu. Bērnu agresīvās uzvedības iespēja ir atkarīga no tā, vai bērni sastopas ar agresivitātes izpausmēm pie sevis mājās.
Ļoti nelabvēlīgi personības attīstību ietekmē despotiskas un rupjas ģimenes locekļu savstarpējās attiecības, spēka un varas izmantošana audzināšanā. Parasti šādas savstarpējās saskarsmes īpatnības un audzināšanas metodes ir saistītas ar pilnīgu ģimenes locekļu emocionālo atsvešinātību, pat naidu. Ģimene , kur valda tādas attiecības, ikviens domā tikai par sevi , ignorē citu intereses. Tajā ir velti gaidīt līdz pārdzīvojuma jūtas, savstarpējo atbalstu vai palīdzību. Taču cietsirdībā savstarpējās attiecības ne vienmēr izpaužas atklātos skandālos vai fiziskā spēka izmantošanā. Dažreiz cietsirdība ģimenē ietverta ,,humānākās formas’’, galējā egoismā, pilnīgā emocionālā vienaldzībā, savstarpējā izsmieklā un ņirgās par to, kas citiem ir svēts un neaizskarams
Pusaudzim, kas dzīvo fiziskas vai morālas cietsirdības apstākļos, raksturīgas dažāda protesta reakcijas, ieskaitot bēgšanas no mājām. Šāds pusaudzis arī pats kļūst cietsirdīgs, pat nežēlīgs pret visiem, kas vājāki par viņu. Visās citās situācijās viņš ir kašķīgs. Viņš cenšas noslēpt no vecākiem jebkuru savu nelaimi, melo. Iespējama pat patoloģiska, it sevišķi sadistisku personības īpašību veidošanās.
…Bērns vēl nav nācis pasaulē, bet attieksme jau ir izveidojusies. Protams, pēc tam šī attieksme var mainīties, taču diez vai tā pazudīs pilnīgi, neatstājot nekādu iespaidu. Cilvēka psihē gandrīz viss atstāj savas neizdzēšamas pēdas, it sevišķi tādi dziļi pārdzīvojumi.(9,59)
Jauna ģimene pārņem daļu savu vecāku pieredzes kā paraugu, turpina to paradumos un mērķtiecīgā darbībā. Ģimene tiek veidota apzināti, un kā vienots veselums tā uzņemas mērķtiecīgas aktivitātes, orientējoties pēc pašu ģimenes veidotāju ideāla priekšstata par tās nākotni, bērniem un viņu audzināšanu . parasti reāli iespējamai apzinātai perspektīvai klāt piejaucas idealizēti priekšstati par sevi, savu ģimeni, bērniem tuvākā un tālākā nākotnē. Ir saprotama un latviešiem sen pazīstama vecāku vēlēšanās, lai bērnu dzīvotu laimīgāk un labāk, nekā dzīvo vecāki vai dzīvojušās iepriekšējās paaudzes.
Tradicionāli šie priekšstati aptver personības īpašību kopu, kuras vecāki vēlētos ieaudzināt saviem bērniem, kā arī ģimenes ekonomiskos pamatus, garīgo gaisotni ģimenē. Priekšstati sastopas ar realitāti.
Ģimenes dzīve, tās vērtību piepildījums ir pretrunā ar vecāku priekšstatiem par to, par bērnu laimīgu nākotni. Atbilstību ierobežo sociālie, materiālie vai kādi citi faktori. Pretrunai mēdz būt divējāda izpausme atkarībā no ģimenes locekļu audzinātības, ģimenes dzīves kultūras: pretrunas var radīt nelīdzsvarotību savstarpējās attiecībās, saskarsmē, uzvedībā, sākas konflikti, vainīgā meklēšana. Audzināšanā parādās runāšanas pārsvars pār darbošanos, vārdu un darba nesakritība, pārspīlētas prasības attiecībā pret bērniem.
Kā vienā, tā otrā gadījumā bērnu audzināšanā pievienojas mikrosabiedrība vai makrosabiedrība, kuras kultūrvērtības bērni vai nu pieņem, vai uzskata par sev pretrunīgām. Tādējādi kultūras pārmantošana bērniem vienmēr ir sarežģīta, tā uztur mūžīgo bērnu un vecāku, tēvu un dēlu problēmu. Ģimenes audzināšanā pastāvīgi tiek risināti jautājumi, kas saistīti ar vecāku un bērnu izpratni par cilvēka sūtību, viņa būtību un laimi, īpašībām, kuru prioritāti nosaka konkrētas ģimenes kultūrvērtības.(20,24)
Daudzus vecākus māc satraukums un bažas par bērna likteni, bezgalīga ir tuvinieku mīlestība un uzupurēšanās. Mīlestība ģimenē veido bērna attieksmi pret citiem, stiprina savstarpējās saites. Mīļš vārds vai glāsts var aizstāt pat trūcīgus materiālos apstākļus. Smaids, ar kādu slimais bērns apveltī savu māti, atkalredzēšanās prieks ir bagātīgākā balva.(11,12)
Tieši ģimenē notiek bērna pirmā socializēšanās. Ģimenē uz savstarpējo attiecību fona bērns mācās mijiedarbību ar citiem cilvēkiem, apgūt uzvedību un attiecību formas, kuras saglabāsies pusaudžu brieduma gados. Vecāku reakcija uz bērna negatīvo uzvedību, bērnu un vecāku savstarpējo attiecību raksturu, ģimenes harmonijas vai disharmonijas līmenis, attiecību ar brāļiem un māsām raksturs- lūk, faktori, kuri var noteikt bērna agresīvu uzvedību ģimenē un ārpus tās, kā arī ietekmēt viņa attiecības ar apkārtējiem brieduma gados. Maz ir tādu bērnu, kas jūtot vecāki mīlestību, paliktu agresīvi. Gadās, ka bērni pārsteidz vecākus ar negaidītām, lai arī retām cieņas, paklausības un pieķeršanās izpausmēm tikai tādēļ, lai šādā veidā iegūtu vecāku mīlestību.
Dzīvojam ar pārliecību, ka savu bērnu mīlam, tātad viņam nav iemeslu būt agresīvam. Mīlam bērnu tas ir tiesa, taču ne jau vienmēr šīs jūtas izrādām, lai mazais to justu.
Bērnu agresivitātes veidošanās procesā ir pētīta ģimenes ietekme. Iepazīsimies ar Olvesa bērnu agresijas veidošanās modeli, kurā ir ievērotas bērnu temperamenta īpašības un vecāku attieksmes nozīmi pret bērna uzvedību.(14,44)

1.shēma

Savukārt Petersens ģimenes savstarpējo attiecību modelī, kas balstās uz piespiešanu, demonstrē vecāku savstarpējo attiecību nozīmi bērna agresivitātes veidošanā.

2.shēma

Bērniem, kuru ģimenēs valda nesaskaņas un kuru vecāki ir atsvešinājušies un auksti, ir daudz lielāka nosliece uz agresīvu uzvedību. Ir pierādīts, ka bērnu, kas izauguši nesakārtotā vidē un vardarbības apņemtā vidē- uz ielas, mājās, elektroniskajās spēlēs-, kust mazāk jūtīgi pret to, kas savukārt pastiprina viņu agresivitāti. Bērniem, kuri ar agresivitāti satiekas savās mājās un kuri paši kļūst par agresivitātes upuriem, ir tieksme uz agresīvu uzvedību. Bērniem, kuriem ir reāla pieeja ieročiem, manāmi pieaug iespējas kļūt vardarbīgiem. Nežēlīgus bērnus rada nežēlīgi vecāki un agresīva, atsvešināta vide. Faktiski, cenšoties novērst negatīvas attiecības starp saviem bērniem, vecāki neapzinoties var veicināt to pašu uzvedību, no kuras grib izvairīties. Ģimenes vadības raksturs tieši ietekmē bērnu un pusaudžu agresīvas uzvedības rašanos un nostiprināšanos. Vecāki, kas izmanto īpaši smagus sodus un, kas nekontrolē savu bērnu nodarbības, riskē ar to, ka var konstatēt, ka viņu bērni ir agresīvi un nepaklausīgi. Kaut arī sodi ļoti bieži ir neefektīvi audzināšanas līdzekļi, pareizs to vērtējums var sniegt spēcīgu pozitīvu ietekmi uz uzvedību.(14,44-45)
Par bērna ideālu var kļūt kāds firmas, grāmatas varonis, vēsturiska persona, bet, ja par paraugu ir paša tēvs vai māte, tas ir sevišķi nozīmīgi. Viņi taču atrodas tiešā saskarsmē ar bērnu, viņu savstarpējās attiecībās atklājas ik dienas patīkamos, gan nepatīkamos brīžos.
Vecāku kā paraugs saglabāšana un nostiprināšanās ir atkarīga arī no savstarpējās saskaņas ģimenē. Laimīgie ir tie bērni, kuru ģimenes var veidoties uz tik stingra pamata- kā vecāku laulības paraugs.(12,20)
Gadās, ka arī mamma viena spēj izaudzināt kārtīgu bērnu, uzskatu, ka labāk ir audzināt to vienai nekā pieļaut dzērāja, despota un egoista ietekmei.

3.Personības ietekme

Vardarbības un varmācības izpausmes var būt ļoti dažādas. Apvainošana, apmelošana, huligānisms, izvarošana, pat slepkavības. Tiek nodarīts pāri citiem, pat tuvākajiem cilvēkiem, it sevišķi bērniem. Bet nereti tiek pāri nodarīts arī sev- tīšuprāt, nedomājot par sekām. Kaut masu saziņas līdzekļos bieži raksta un runā par dzeršanas izplatību un kaitīgumu, diemžēl šis netikums neiet mazumā. Taču visdrūmāk ir tad, ja ģimenē tēvs vai māte jau saslimuši ar alkoholismu. Fiziski un garīgi tiek traumēti bērni- sisti, badā turēti, nemaz jau nerunājot par kaut cik pieticīgu apkalpošanu un audzināšanu. Lielākie, stiprākie mūk prom no mājam, sāk klaiņot, zagt. Vai gan mēs viņus ik dienas neredzam stacijās, uz ielām! Grūti pat iedomāties, kā viņus izglīto šī vide. Spriežot pēc aptuveniem datiem, apmēram 14000 skolas vecuma bērnu vispār nemācās. Vairākums šo bērnu aug alkoholiķu ģimenēs, daudzi pat jau trešajā paaudzē.(3,15)
Mēs parasti redzam mazgadīgos ubagus dzelzceļa stacijas tuvumā un vēl dažās vietās, bet tas, liekas, mūs īpaši nesatrauc kaut ubagus un klaidonīšu skaits nemazinās. Katrs pats esot savas laimes kalējs, kaļ kā var un prot,-pārdodot laikrakstus, ubagojot un negūstot sapratni, kas ir darbs un ar to nopelnītais. Galvenais- lai tik kaļ, stiprākie jau kaut ko izkals, vairākumam gan iznāks čiks.
Ir vecāki, kuri mierīgi reaģē uz sasistajiem deguniem, zilumiem, nobrāztajiem ceļgaliem un elkoņiem, visnopietnākajiem sasitumiem, taču nevar savaldīties, lai nebārtos visos ārējos gadījumos. Un ja arī viņi pārvar šo kārdinājumu, tad dara to tik demonstratīvi, ka ģimenes locekļi nespēj neredzēt sašķiebto seju , izraudātās acis, nedzirdēt trauku šķindināšanu un durvju ciršanu. Ja viņi ir jautri cilvēki, kas dzīvo draudzīgi, tad ,,spējas uzupurēties’’ un nervozitāti neņem par pilnu, visu zina, ka tas drīz vien beigsies, ka tas notiek kaut kādu nepatikšanu vai pārejoša fiziska savārguma dēļ. Ģimenē valdošais gars palīdz pārvarēt šo īso mirkļu rūgtumu. Ja, tieši otrādi, neviens un nekad nepaceļ balsi, neatļaujas lieku žestu, neizrāda neiecietību, runa ir par to, ka ģimenes locekļi cits pret citu nav pietiekami atklāti. Ir nedabiski sevi visu laiku kontrolēt- tas ģimenē rada mākslotu atmosfēru, daudz iznīcinošāku nekā vētraina, taču patiesa jūtu izrādīšana.
Tomēr nepieciešams, lai bērns neatstātu izjūtu, ka ģimenē valda mīlestība un savstarpēja sapratne un ka tamlīdzīgas scēnas ir otršķirīgas epizodes. Ja bērns pārāk viegli emocionāli ietekmējams, savi ,,uzliesmojumi’’ ir jāapspiež, gan pienāks laiks, kad viņš pats sapratīs, ka nervozitātes izpausme nav neglābjam katastrofa.

4. Savstarpējās attiecības ģimenē.

Vecāku savstarpējās attiecības bērnam ir kā modelis, pēc kura nākotnē veidot savu ģimeni. Viņš taču redz kā tēvs izturas pret māti ( un, protams, otrādi- māte izturas pret tēvu), kāda ir viņu attieksme pret bērniem. Un bērni to iemācās , kas reiz tiek pieņemts par uzvedības veidu, tas arī vēlāk tiek realizēts dzīvē. Diez vai šis process varētu būt galīgi neatgriezenisks. J a bērns saņēmis ko labu, tad kāpēc lai viņš vēlāk izvēlētos sliktāko? Bērns zina un izjūt, ka vajag tikt mīlētam! Ja mīlestība saņemta, bērns spēj to dot arī citiem.(5,11)
Viss atgriežas: mūsu rupjība, neuzmanība, vienaldzība, kļūdas. Dažkārt bumerangs izmet apli- un dēls, kuru tēvs „mācīja” ar rīksti, tādu pašu metodi pielietos pret savu dēlu.
Tomēr bumerangā ir arī liels pluss: jo atgriežas ne tikai sliktais, bet arī viss labais, ko mēs dodam bērniem. Protams, „viss”-tā nav nauda vai dzīvojamā platība. Tas ir tas, ko ar neapbruņotu aci nevar pamanīt- siltums un gādība un uzmanība.
Nereti gadās, ka vecāki bērnu slimnīcā aizmirsuši, ne apciemo, ne piezvana pa tālruni. Vai tāds bērns , mīlēts, vajadzīgs? Vai viņš ir kļuvis par apgrūtinājumu? Skumjas bērna acis. Skan jautājums: „Vai mana mamma atbrauks un ņems mani mājās?” Tā ir izteiktā cerība, ticība labajam.
Daudz kas plašākai sabiedrībai paliek nepamanīts- tiešā vai netiešā vardarbībā pret bērniem. Tie , kas to redz, reizēm izliekas neredzam.
Var pateikties žurnālistu aktivitātēm, reportāžām televīzijā, ka viens otrs ļaundaris ir ticis tiesāts. Vērojot slimnīcā nokļuvušos bērnus- neapkoptus, netīrus, utainus, izbadējušos, gribot negribot jādomā par viņu vecāku deģenerāciju- alkoholisma, narkomānijas vai kāda cita iemesla pēc. Gadās arī bērni, kuri uz parasti pagatavotu ēdienu skatās aizdomīgi. Viņi labprāt ēd tikai maizi, to ko pazīst. Mūsu nav tik daudz, lai mēs varētu bez ievērības atstāt kaut vienu nelaimīgu bērnu. Vardarbība bērnu ietekmē ne tikai fiziski. Tā nocietina viņa dvēseli, vardarbība dzemdē vardarbību. Vai neiznāktu lētāk, ja vairāk rūpētos par bērniem, nekā radītu visvarenu policiju, celtu visstiprākos cietumus?
Bez stipras ģimenes , bez savstarpējas palīdzības nav nākotnes ne Latvijas tautai, ne Latvijas valstij, vismaz tādai, kura vajadzīga latviešiem. Vēl jau nav par vēlu, vēl jau var, bet cik ilgi vēl…(11,12)

5. Kontaktēšanās ar vienaudžiem.

Bērns informāciju par agresiju saņem arī no saskarsmes ar vienaudžiem. Novērojot vienaudžu uzvedību, bērni mācās uzvesties agresīvi. Ļoti agresīvi bērni un pusaudži parasti tiek izstumti no savas vecuma grupas vairākuma. Tad viņi meklē jaunus draugus un paziņas citā vidē, kur agresīvā kompānijā rodas savstarpēja tās dalībnieku agresijas palielināšanās kopīgās izdarībās. Bērnu jācenšas pasargāt arī no sliktiem draugiem. Tā jau ir ābeces patiesība, ko mammas parasti atceras grūtos brīžos gadās, ka pat tikai tad, kad dēls vai meita jau ir uz apsūdzēto sola. Ar aizliegumiem vien no sliktiem draugiem atturēt ir gandrīz neiespējami. Jārada situācijas, kurās jūsu bērns varētu izvēlēties labus draugus, jo palikt bez draugiem ir vēl ļaunāk.
Vecāki, kas prot bez aizspriedumiem un greizsirdības, vērtēt savu bērnu draugus, var kļūt viņam par labākajiem padomdevējiem un novērtēt vēlākās pusaudžu draudzības bīstamās tendences, ja tādas parādās. Galvenais princips cīņā pret negatīvo ietekmi ir savlaicīga aizsargmehānismu izveidošana bērnos, sava veida imunitātes radīšana. Cilvēkbērni iziet plašajā pasaulē , kur bez labā ir arī ne mazums ļaunuma. Tikai vista zem spārniem var paslēpt savus cālēnus (2,20).

6. Masu saziņas līdzekļu ietekme.

Ne jau katra grāmata bērnam ir derīga un piemērota. Tās pašas nepilnīgās izpratnes dēļ, bērns daudz ko no izlasītā, skata it kā greizā spogulī.
Nepiemērotas filmas var izraisīt slimīgu ziņkāri un vēlēšanos atdarināt. Tās var aktualizēt un kultivēt negatīvas iezīmes: ļaunumu, vardarbību, nežēlību. Mēdz uzskatīt, ka to, kā bērnā nav, neradīs arī slikti iespaidi vai vērojumi, taču tas nedrīkst iemidzināt mūsu modrību. Un nav ko „raustīt lauvu aiz ūsām”, paļauties uz bērna morālo stabilitāti. Neaizmirsīsim, ka pati morāle jau arī veidojas dzīves laikā uz pieredzes pamata.(12,19)
Viens no galvenajiem veidiem, kā bērni apgūst agresīvu uzvedību: citu agresijas novērošana. Viens no strīdu avotiem agresijas apguvē ir masu informācijas līdzekļi. Ļoti ilgstošu un daudzveidīgu pētījumu rezultātā vēl nav noskaidrota to ietekmes pakāpe uz bērnu agresivitātes veidošanos. Varam tikai apgalvot, ka masu medijiem ir kaut kāda ietekme, bet tās ietekmējošais spēks vēl pilnībā nav neizpētīts un nezināms.
Moderno komunikācijas līdzekļu straujā attīstība, iespēju kontrolēt masu saziņas līdzekļu saturu ir padarījusi gandrīz neiespējamu. Latviju ir pārplūdinājušas dažāda veida vardarbības, rupjas un nežēlīgas videofilmas. Katra šāda filma psiholoģiski spēcīgi ietekmē ne tikai mērķa auditoriju, bet bērnus un pusaudžus, kuri nekontrolēti, pēc savas izpratnes veido priekšstatus par redzēto.
No bērniem raksturīgākajām uzvedības formām, kas saglabājas arī pusaudžu vecumā vispirms jāmin imitācijas jeb atdarināšanas reakcija. Tā izpaužas kāda objekta ārējo īpašību nekritiskā atveidošanā. Atdarināšanas modeļa izvēlē parasti galvenā nozīme ir pusaudžu grupas viedoklim. Par šādu modeli var kļūt kāds no pusaudžu grupā autoritāti ieguvušajiem biedriem, pusaudžu dievināts estrādes mākslinieks, kinofilmas varonis. Atdarināšana var saistīt arī uzvedības pārkāpumus, bet tas notiek tikai tad, ja imitācijas modelis ir cilvēks ar negatīvām īpašībām.(15,17)

6.1. Televīzija

Patlaban Latvijas televīzijas un kino ekrānus līdz ar šāvieniem un šausmu skatiem aizpilda arī cita veida vardarbības skati (7,20). Aplūkosim, kā televīzija ietekmē agresivitātes veidošanos.

3.shēma

`

Tagad televīzija, radio, kino, bilžu grāmatas un komiksi bieži vien pilnībā aizstāj vecākus un rada ietekmi, kuru ne vienmēr izdodas paredzēt vai labot. Turklāt mātes un tēvi bērniem spēj veltīt arvien mazāk laika…(2,22)
Nav nemaz tik slikti, ja bērns skatās televīzijas pārraides. Tas ir tikpat interesanti un izzinoši, vismaz tādā pašā mērā, cik garlaicīgi un muļķīgi. Skaidrs, ka var atrast daudz interesantākas nodarbes, taču kas teicis, ka dzīvē vienmēr jādara tikai vispatīkamākais? Pilnīgi saprotams, ka vecāki uztraucas, ja viņu bērni stundām ilgi blenž televizora ekrānā, jo tas savukārt kavē viņus nodarboties ar kaut ko citu. Turklāt, paši skatītāji bieži vien jūtas tā, it kā tuvotos pasaules gals, ja viņiem aizliegs katru dienu skatīties televīziju.
Visvairāk sarūgtina, ka bērni šim pasākumam tērē daudz laika. Taču, ja vecāki cenšas ierobežot sēdēšanu pie televizora, bērni uz viņiem skaišas, dažreiz ielaižas kompromisos- solās laboties, taču drīz vien to aizmirst. Dažreiz viņi kļūst nikni, sāk ar vecākiem strīdēties un draudēt. Kāpēc tā notiek?
Iemeslu ir daudz, un tikai tad, ja mēs paši tiksim ar tiem galā, varēs kaut ko būtiski mainīt. Nevajag aizmirst, ka arī šādos gadījumos no kaitīgām sekām daudz vieglāk izvairīties nekā tās „ārstēt”.(3,20-21)
Rezultātā izanalizētas TV programmas 10000 stundu garumā. Nacionālā televīzijas vardarbības studija (NTVS) pētīja vardarbības ietekmi uz sabiedrību. Jaunajiem skatītājiem visvairāk vardarbības ir multiplikācijas filmās, jo pirmskolas vecuma bērni, vidēji 2 stundas dienā skatoties multiplikācijas filmas, gada laikā redz 10000 vardarbības gadījumu, no kuriem 150 ir ar paaugstinātu riska pakāpi ( varētu rosināt agresiju pret līdzcilvēkiem, jo šāda vecuma bērni fantāziju jauc ar realitāti).
Pētījums parādīja, ka viena trešdaļa vardarbības balstās uz to, ka sliktais varonis nekad netiek sodīts, 70%- neparādās nekāda nožēla par veikto vardarbību, 40%- vardarbības scēnas iekļauj sevī humoru, 50%- beigtos letāli, ja pārnestu reālajā dzīvē, 50%- parāda , ka nesāp, 40%- vardarbība pasniegta atraktīvā, saistošā, pozitīvā veidā un tikai 5% vardarbīgu programmu piedāvā arī nevardarbīgas izvēles formu(Shifrin,1998, internets).(64)
A.Froms savā darbā „Ābece vecākiem” iesaka, nekad neizmantot televīziju bērnu rīcības stimulēšanai. Pirmkārt, tāpēc, ka tas nostiprina ieradumus, otrkārt, tāpēc, ka bērniem jāiemācās pienākumus veikt sistemātiski, nevis godalgas dēļ, un treškārt, tāpēc, ka tādā gadījumā bērni sistemātiski paaugstinās savas prasības.(1,20-21)
Vardarbība televīzijā un kino postoši iedarbojas uz bērniem. 40. gadu pētījumi liecina, ka atkārtoti augstas pakāpes vardarbības vērojumi masu saziņas līdzekļos māca daļai bērnu un jauniešu kārtot savstarpējās nesaskaņas ar vardarbības palīdzību, bet daudziem citiem tie māca vienaldzību pret šādu (vardarbīgu) attiecību kārtošanu. Masu saziņas līdzekļu iespaidā bērni un jaunieši izmanto vardarbību kā pirmo, nevis pēdējo līdzekļu konflikta risināšanai.(4,235)

1.Pētījuma organizēšana

Aptauja ir piemērots sabiedriskās domas noskaidrošanas veids. Tāpēc to var lieliski izmantot, lai uzzinātu vecāku domas noteiktajās problēmu situācijās.
Līdz ar to, lai uzzinātu pieaugušo domas par tēmu ,,Kā masu mediji ietekmē mūsu bērnus’’ tika sastādīta aptaujas anketa (skatīt 1.pielikumā).
Pirms anketas sastādīšanas tika ņemti vērā sekojoši jautājumi:
Ko ar šo anketu vēlamies noskaidrot (kādas ir vecāku domas par tēmu ,,Kā masu mediji ietekmē mūsu bērnus?’’)
Kurus un cik vecākus aptaujāt? (mērķa grupa-10.klases skolēnu vecāki)
Kā tiks apstrādāti anketas jautājumi?(saskaitīt un salīdzināt atbildes un aprēķināt tās procentuāli).

2.Aptaujas rezultātu analīze

Tika aptaujāti Preiļu Valsts ģimnāzijas 10.klases 20 skolēnu vecāki, kuru atbildes bija dažādas, kas tika izrēķinātas procentuāli.

1. No TV bērns mācās vairāk sliktu nekā uz ielas.

Uz pirmo jautājumu ar ,,jā’’ atbildēja 5%, ,,nē’’ – 40% un ,, kā kuru reizi’’ – 55%. Pirmā jautājuma atbilžu rezultāti atspoguļoti 1.att.

2.1.att.

Atbildot uz anketas 1. apgalvojumu vecāki atbild, ka slikto bērni iegūst gan uz ielas, gan no TV ekrāniem.

2.Vakarā pēc 21-iem bērniem nevajadzētu skatīties TV.

Uz otro jautājumu ar ,,jā’’ atbildēja 43%, ar ,,nē’’-57%. Otra jautājuma atbilžu rezultāti atspoguļoti 2.att.

2.2.att.

Vecāki piekrīt, ka bērniem nevajadzētu pēc 21.00 skatīties TV raidījumus, daļa vecāku domā, ka nekā ļauna tur nav.

3. Bērniem vajadzētu skatīties tikai viņiem domātās pārraides.

Uz trešo jautājumu ar ,,jā’’ atbildēja 49%, ,,nē’’ – 9%, nezinu-4%, ,,kā kuru reizi’’- 28%. Trešā jautājumu atbilžu rezultāti atspoguļoti 3.att.

2.3.att

Bērniem vajadzētu skatīties tikai viņiem domātās pārraides, lielākā daļa vecāku tiem piekrīt, taču, kur garantija, ka tieši šajās pārbaudēs neparādās vardarbības un agresivitātes ainas. Daļa vecāku uzskata, ka bērni varētu skatīties arī citas pārraides, tā paplašinātu redzesloku.

4.Bērniem nav bīstami skatīties filmas, kurās ir vardarbība, jo tas viņus padara spējīgus pretoties ikdienas vardarbībai.

Uz ceturto jautājumu ar ,,jā’’ atbildēja 8%, ,,nē’’-56%, ,,nezinu’’- 10 %, ,,grūti atbildēt’’- 12%, ,,neesmu par to domājis’’- 14%. Atbilžu rezultāti tiek atspoguļoti 4.att.

2.4.att.

Vecāki nepiekrīt apgalvojumam, ka vardarbīgas filmas māca pretoties ikdienas vardarbībai, tieši otrādi, tās vilina noskatīties ainas izmēģināt reālajā dzīvē un tad notiek nelaime.

5. Ziņu raidījumi ir visvardarbīgākā TV programma.

Uz piekto jautājumu ar ,,jā’’ atbildēja 4%, ,,nē’’-61%, ,,nezinu’’-20%, ,,neesmu par to domājis’’-15%. Rezultāti attēloti 5.att.

2.5.att.

Ziņas nav visvardarbīgākā TV programma, kaut gan vardarbības ainas tur parādās, jo tā masu mēdiji informē, pelna iztiku, paceļ savus reitingus.

Scroll to Top