Mērķis – uzzināt vairāk informācijas par vāverēm.
Vāveres dzimta, Sciuridae .Dažāda leiluma (L6 … 60 cm) grauzēji ar platu, noapaļotu galvu un garu, kupli apmatotu asti. Pakaļkājas garākas par priekškājām. Pakaļkājām ir 5, priekškājām – 4 vai 5 pirksti (ceturtais pirksts garāks par pārējiem). Ķermeņa mantojums biezs un miksts. Vāverēm ir kaltam līdzīgi priekšzobi, ar kuriem var pārkost un graust augus un riekstus.
Dzīvo gan atklātās stepes un tuksneša ainavās (susliki), gan slēgtās meža ainavās (vāveres). Areāls ļoti plašs, aptver Eirāzijas un Amerikas mērenās un tropiskās joslas līdzenumu un kalnu mežus, kā arī meža stepes, stepes un tuksneša zonas.Vāveres, Sciurus Linnaeus, 1776.Vidēja lieluma dendrofili dzīvnieki. Aste gara, sasplacināta un kupli apmatota. Ausis garas, parasti biezi apmatotas. Pakaļkājas garākas par priekškājām.Areāls aptver Eirāzijas un Amerikas mērenās, subtropu un tropu joslas mežus.Ģintī 25 … 50 sugas. PSRS teritorijā sastomas 2 sugas, bet Latvijā – viena suga.Vāveres apraksts.
Pārbaudot dažādās gada sezonās laikā no 1948. līdz 1959. gadam iegūtās 111 vietējās vāveres, pēc astes mantojuma krāsas atšķirības populācijā izdalīti 3 galvenie krāsu tipi . Matojuma krāsa ķermeņa mugurpusē un sānos, kā arī astes fismu, vienīgi vēderpuse visos gadalaikos ir balta . Ziemā ausu galos ir pagarinātu malu pušķīši.
Sarkanastes jeb gaišā tipa vāverēm (14,9%) ziemas tērpa mugurpusē dominē gaiši, pelnu pelēki toņi, bet muguras viduslīnijas apvidū dažādā platumā ir spilgti rūsgansarkanīgu matu piejaukumi; astes matu gali ir rūsgani; ausu pušķi ir vai nu rūsgani, vai šokolādes brūni; vasartērpa mugurpusē dominē gaiši sarkanrūsgani toni.Melnastes vāverēm (42,8%) sates matu galu ir rūsgani, daļa –melni,un kopējais tonis ir brūns ;ausu pušķi ir vai nu šokolādes brūni, vai melni.
Jāatzīmē, ka Latvijātipiskās meinastes vāveres nav sastopamas, tāpēc
abas pēdējās krāsu formas var apvienot viena – tumša krāsu tipā. Vairošanāsattīstība un skaita dinamika . Monogāma suga.
Pāri sāk viedoties februāra giegās vai marta .Gadā var būt 2 vai3 metieni . Pirmais riests notiek laikā no marta vidus līdz aprīļa vidum . Grūsnība ilgst 35…40 dienas . Metienā var būt jūlija beigas vai augustā, dažriez pat septembrī.Trešais meteins ir tikaiaraāla dienviddaļā.Mazuļiem acis atveras 29 . vai 30 . dienā . Māte mazuļus zīda apmēram40…45 dienas . Ja šajā laikā vāveres traucē vai midzeņa meteriālā savairojas ektoparazīti, māte mazuļus pārnes uz citu midzeni. Izplatiba Kad tieši vāvere ir ieviesusies austrumbaltijas teritorijā , droši nav atrsatas .Visticamāk,ka tagadējā Latvijas teritorijā vāveres parādījās riezē arboreālo mežu izveidošansa atgrā holecēnā .Dzives vieta : Ekoloģisķi plastiska, eirigionta suga, kura apdzīvota visdaždākos mežus, vietumis arī meža stepes biotopus..Kultūrainavā vāverēm ir izteikta tieksme uz sinantropismu, un tās labprāt uzturas apdzīvotu vietu parkos, dārzosun kapsētu apstādījumos . Ģimenes un individuālie iecirkņi ir nelieli unparastipastāv tikai vairošanās periodā.Iecirkņa robežās ir no 2 līdz 4midzeņi, notiem lielākie ir viriešu midzeņi, bet mazākie-sieviešu midzeņi. Dzīves vieds: Aktīva visu gadu,veinīgi ļoti aukstās ziemās, kad temperatūra noslīd zem – 25gradi C, vai ilgstošasniegputeņa laikā tā vairākas dienas neatstāj midzeni, diennaktī ir vairāk vai mazāk izteikts divfāzu rīta un vakara aktivitātes ritms, bet naktī guļ midzenī. Dzīvo ģimenes (vasarā) vai pa vienai (ziemai). Jaukta sastāva mežaudzēs midzeņa iekarošana izvelas lapu koku dobumos, dažreiz aizņem arī izkārtos putnu būrus . Skuju koku audzēs, kur nav dobumainu koku, vāveres būvē bumbvieda midzeņus egļuretāk priezu vainagos stumbra tuvumā uz zariem no2 līdz 25m augstumā.Pēc barošanās, atgriežoties midzenī pa zemi, met cilpas un, ja iespējams, midzenim tuvojas pa koku vainagiem.Pazemi vāveres pārvietojas ar 20 līdz 40 cm gariem lēcieniem. Pārvietojoties no viena koka zemē pa slīpu trajektoriju, spēj nolidot 10… 15 m, pie tam kuplā aste izpilda stūres uzdevumus. Apvidū orientējas galvenokārt ar ožas un dzirdes palīdzību. Pamatbarība visos gadalaikos ir skuju koku sēklas, bet vasaras otrajā pusē un rudenī barībā samērā liels īpatsvars ir arī riekstiem, zīlēm un cepurīšu sēnēm, daļēji arī trifeļu augļķermeņiem, kurus izkasa no nedzīvās zemsegas. Labprāt ēd meža ogas ( avenes, mellenes, brūklenes) un dārza augļus, arī kauliņaugļu sēklas. Ziemas beigās intensīvi ēd egļu, retāk lapu koku pumpurus. Zem eglēm uz sniega var redzēt 6 … 8 cm garu egļu jauno dzinumu klājienu ar izēstiem pumpuriem.
Barība.
Specializēta ( stenofāga ) sēklēdāju suga. Pamatbarība visos gadalaikos ir skuju koku sēklas, bet vasaras otrajā pusē un rudenī barībā samērā liels īpatsvars ir arī riekstiem, zīlēm un cepurīšu sēnēm, daļēji arī trifeļu augļķermeņiem, kurus izkasa no nedzīvās zemsegas. Labprāt ēd meža ogas ( avenes, mellenes, brūklenes) un dārza augļus, arī kauliņaugļu sēklas.
Lielu pakalpojumu vāverēm izdara egļu krustknābji, kuri vasaras otrajā pusē un rudenī egļu sēklu ražas gados norauj un nosviež zemē daudz negatavu egļu čiekuru, tajos sēklas saglabājas vismaz gadu. Rudeņos, kad ir bagātīgas riekstu, zīļu un sēņu ražas, vāveres uzkrāj barības rezerves; riekstus un zīles tās noslēpj dažādās spraugās celmos, starp koku saknēm vai dobumos, bet sēnes uzsprauž uz koku zariem un “žāvē”.
Ziemas beigās intensīvi ēd egļu, retāk lapu koku pumpurus. Zem eglēm uz sniega var redzēt 6 … 8 cm garu egļu jauno dzinumu klājienu ar izēstiem pumpuriem. Izņēmuma gadījumos vāveres ēd kukaiņus, galvenokārt meža rūsgano skudru kūniņas, dažreiz arī putnu olas un cālēnus ( parasti to dara tikai atsevišķi īpatņi).
Vairošanās, attīstība un skaita dinamika .
Monogāma suga.
Pāri sāk viedoties februāra giegās vai marta .Gadā var gūt 2 vai3 metieni . Pirmais riests notiek laikā no marta vidus līdz aprīļa vidum . Grūsnība ilgst 35…40 dienas . Metienā var būt jūlija beigas vai augustā, dažriez pat septembrī.Trešais meteins ir tikaiaraāla dienviddaļā.
Mazuļiem acis atveras 29 . vai 30 . dienā . Māte mazuļus zīda apmēram40…45 dienas . Ja šajā laikā vāveres traucē vai midzeņa meteriālā savairojas ektoparazīti, māte mazuļus pārnes uz citu midzeni.
Dzīves vieds:
areāla lielākajā daļanometnieks.Vienīgi areāla ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā, gadījumos, kad pēc egļu, priežu vaiciedru prižu bagātīgiem sēklu ražas gadiem seko sēklu neražas gadi,vāveres masveidā izceļo no plašas teritorijas.
Aktīva visu gadu,veinīgi ļoti aukstās ziemās, kad temperatūra noslīd zem – 25gradi C, vai ilgstošasniegputeņa laikā tā vairākas dienas neatstāj midzeni, diennaktī ir vairāk vai mazāk izteikts divfāzu rīta un vakara aktivitātes ritms, bet naktī guļ midzenī.
Dzīvo ģimenes (vasarā) vai pa vienai (ziemai). Jatrūkst pamatbarības, tad klejo un, barību meklējot,pārvietojas no vienas stacijas uz citu.Egļu sēklu neražas gados tās atstāj egļu auzes un koncentrejas piejūras priežu audzēs, kur atseviški koķi ražo sēklas katru gadu.
Jaukta sastāva mežaudzēs midzeņa iekarošana izvelas lapu koku dobumos, dažreiz aizņem arī izkārtos putnu būrus . Skuju koku audzēs, kur nav dobumainu koku, vāveres būvē bumbvieda midzeņus egļuretāk priezu vainagos stumbra tuvumā uz zariem no2 līdz 25m augstumā. Midzeņa būvei izmantoskuju koku (biežāk priežu) zariņos, koka ķerpju, sūnas un koksnes plūksnas. Mātītes vairošanās midzeņi saeniedz līdz 60 cm. radiusa, tie ir biezākas (līdz10 cm) sienas un iekšējais dobums apmēram līdz 30 cm. radiusa.
Pēc barošanās, atgriežoties midzenī pa zemi, met cilpas un, ja iespējams, midzenim tuvojas pa koku vainagiem.Pazemi vāveres pārvietojas ar 20 līdz 40 cm gariem lēcieniem. Pārvietojoties no viena koka zemē pa slīpu trajektoriju, spēj nolidot 10… 15 m, pie tam kuplā aste izpilda stūres uzdevumus. Apvidū orientējas galvenokārt ar ožas un dzirdes palīdzību.
Izplatiba
: Palearktikas boreālo mežu faunas elements . Areāls aptver Eirāzijas mežu . zonu,vietām arī kalnu ārpus mežu zonas . Padomju Savienībā sastopama mežu, daļēji meža stepes zonās . Sēkmigi aklimatizēta Krimas, Kaukāza un Kazahijas kalnu mažos .
Kad tieši vāvere ir ieviesusies austrumbaltijas teritorijā , droši nav atrsatas .Visticamāk,ka tagadējā Latvijas teritorijā vāveres parādījās riezē arboreālo mežu izveidošansa atgrā holecēnā .
Pārskatot par Austrumbaltijas un Latvijas faunu vāveres mineta kā visā teritorijā gieži sastopama suga . Tagat tā sastopama visos lielākos un vecakos eglu, egļu-platlapju,egļu-priezu un priežu mežu masīvos.Tā izplatīta samērā vienmērīgi, get biežāk sastopama republikas rietumdaļā un piejūras mežu masīvos .
Dzives vieta :
Ekoloģisķi plastiska, eirigionta suga, kura apdzīvota visdaždākos mežus, vietumis arī meža stepes biotopus . Staciju izvēlē priekšroku dod skuju koku un jauktām briestaudzēm, bet izvairas no tīrām lapu koku audzēm ( izņemot apdžīvoto vietuparkus )un skuju koku jaunaudzēm.Kultūrainavā vāverēm ir izteikta tieksme uz sinantropismu, un tās labprāt uzturas apdzīvotu vietu parkos, dārzosun kapsētu apstādījumos .
Stacionālais sadalījums teritorijā dažādos gadalaikos ir atkarīgs no pamatbarības augu ( egļu,priežu,lazdu, ozolu ) sastopamības un to sēklu ražu svārstībām,kā arī no midzeņu iekārtošanai piemērotu vietu esamības .
Ģimenes un individuālie iecirkņi ir nelieli unparastipastāv tikai vairošanās periodā.Iecirkņa robežās ir no 2 līdz 4midzeņi, notiem lielākie ir viriešu midzeņi, bet mazākie-sieviešu midzeņi.