pasaule 20.gadsimta sākumā

Pasaule 20. gadsimta sākumā

Mūsdienu vēstures attīstība trauc tik strauji! Senatnes laikmetu mazkustīguma vietā nācis nevaldāms notikumu virpulis, kas ik dienu maina pasaules seju.
Franču vēsturnieks Andrē Bendžebārs

Vispārējais raksturojums

19. un 20.gs. mijā turpinājās Eiropas kundzības laikmets pasaulē. Dinamiskie attīstības tempi, industriālās revolūcijas un zinātnes sasniegumi, cilvēka personiskā iniciatīva nodrošināja eiropiešiem ievērojamu politisku ietekmi un augstāku dzīves līmeni nekā lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju.
Visas vadošās pasaules lielvalstis, izņemot ASV, atradās Eiropā – Lielbritānija, Vācija, Francija, Krievija, Ausroungārija un Itālija. Visvarenākā valsts pasaulē bija Lielbritānija, jo tās pakļautībā atradās ceturtā daļa zemeslodes, britu rūpniecība bija augsti attīstīta, bet flote valdīja pār pasaules jūrām. Savukārt arī Vācija pēc apvienošanās un uzvaras pār Franciju 1871.gadā ar savu militāro varenību un straujo rūpniecisko attīstību sāka pretendēt uz varenākās valsts statusu. ASV bija vienīgā valsts ārpus Eiropas, kura iekšpolitiskās demokrātijas attīstības, rūpnieciskā uzplaukuma un militārās varenības ziņā varēja konkurēt ar Eiropas valstīm.

Imperiālisms un koloniālā sistēma

Industriālā revolūcija un straujā ekonomiskā attīstība bija galvenais Eiropas valstu varenības pieauguma priekšnoteikums. Eiropas lielvalstis uzkundzējās mazāk attīstītajām valstīm un teritorijām, veidojot pasaules koloniālo sistēmu un jaunu politiku, kas vēsturē ieguvusi nosaukumu imperiālisms. 20. gs sākumā Eiropas lielvalstis bija Metropoles, kas valdīja pār lielāko daļu pasaules, apspiežot ekspluatējot daudzas zemes un tautas citos kontinentos. Starp pasaules lielvalstīm sākas cīņas par pasaules pārdalīšanu.

Nacionālisms
Valstu robežas vēsturiski Eiropā bija veidojušās, nerēķinoties ar etniskajām, valodas un reliģijas atšķirībām, tāpēc nacionālisms šajā pasaules daļā kļuva par vienu no lielākajām problēmām. Neatrisinātais nacionālais jautājums kļuva par 20. gs bīstamu graudu mieram Eiropā.

Jēdzieni

Nacionālisms – savas nācijas pārākuma un sevišķa izņēmuma stāvokļa sludināšana. Neiecietība pret svešu nāciju, cittautiešiem, citām kultūrām.

Šovinisms – neiecietība un nicinājums pret citām tautām un nācijām, prasība pēc īpašām tiesībām un privilēģijām savai nācijai uz cittautiešu interešu rēķina.

Imperiālisms – attīstītāko valstu uzkundzēšanās mazāk attīstītajām valstīm un teritorijām.
Latvija Krievijas impērijas sastāvā

Ilgu laiku Krievijas valdība maz iejaucās Baltijas jeb t.s. Baltijas novada – Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņu – iekšējās lietās. Tā ļāva darboties tām pārvaldes un tiesu iestādēm, kuras Vidzemē un Igaunijā bija nodibinātas zviedru, bet Kurzemē – hercogistes laikos. Visā šajās iestādēs galvenā noteikšana bija vču muižniekiem.
19.gs. otrajā pusē situācija mainījās un Krievijas valdība Latvijā sāka realizēt pārkrievošanas politiku. Tomēr muižnieku lielākā daļa nevēlējās nekādas reformas, un tas saasināja vācu un latviešu attiecības, abas puses rakstīja sūdzības Krievijas valdībai. Tomēr cars nosūtīja uz Baltijas guberņām senāta revīziju ietekmīgā senatora Nikolaja Manaseina vadībā.

Manaseina revīzijas sekas:

• aktīva pārkrievošanas politika;
• reorganizēta, latviski pārkārtota tiesu un policijas sistēma;
• lietvedības valoda – krievu;
• amatos krievu ierēdņi;
• nostiprinās pareizticīgo baznīca;
• reorganizēta izglītības sistēma;
• cenzūra presei, grāmatām;
• ierobežota biedrošanās brīvība.

Rezultāts: latvieši nonāk dubultā vācu un krievu jūgā.

Jaunā strāva (19.gs. 80. 90. gados)
• sākas kā literatūras kritika, pāriet sociālpolitiskā lustībā;
• bija savs centrs – laikraksts Dienas lapa;
• Pēteris Stučka, Jānis Pliekšāns, Jansons Brauns.

Uzskati:
• par sieviešu tiesībām;
• pieslejas ateismam;
• atbalsta darvinismu, marksismu.

Sekas:
• izplatība strādnieku vidū;
• streiki fabrikās.

Jēdzieni

Ateisms – Dieva noliegšana

Marksisms – pret šķiru cīņām.

Darvinisms – par cilvēka bioloģisko attīstību.

1905.gada revolūcija Latvijā

Cēloņi:

• vācu muižnieku vara laukos;
• pret Krievijas patvaldību – carismu;
• pret pārkrievošanu;
• tautas masu neapmierinošais ekonomiskais stāvoklis.

Iegansts – Asiņainā svētdiena.

Secinājumi: Revolūcijai Latvijā nacionālas atbrīvošanās cīņas raksturs.

Norise:

• sākas Rīgā, turpinās kā demonstrācijas un ģenerālstreiki;
• uzbrukums centrālcietumam;
• revolūcija pārvietojas uz laukiem;
• muižu dedzināšana;
• bruņotas sadursmes;
• kalpu streiki;
• baznīcu demonstrācijas;
• pagastu delegātu kongress;
• rīcības komitejas;
• tautskolotāju kongress;
• tautas milicija;
• bruņotas sacelšanās vairākās Latvijas vietās.

Augustā ievieš karastāvokli (līdz 1908.g.)
Soda ekspedīcijas – Melnā sotņa.
Nodedzinātas skolas, pagastu nami zemes, sētas (ap 300).

Jēdzieni

Baznīcu demonstrācijas – revolucionāru organizētas akcijas luterāņu baznīcās dievkalpojumu laikā.

Rīcības komitejas – revolūcijas laikā ievēlētas pagastu pašpārvaldes.

Mežabrāļi – revolucionāri, kuri slēpās mežos un pielietoja partizānu cīņas taktiku.

Pirmais pasaules karš ( 1914. – 1918.)

Starptautiskās attiecības kara priekšvakarā

19.gs sākumā spēcīgākā valsts bija Francija, taču pēc franču – prūšu kara un Vācijas apvienošanās spēku samērs bija mainījies. Francija zaudēja līdervalstu pozīcijas un bija spiesta tās atdot Francijai, kura gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan ekonomiskā un militārā potenciāla ziņā to apsteidza.
Lai līdzsvarotu spēku samēru ar Vāciju, Francijai bija strauji jāmeklē sabiedrotie. Savukārt Vācijas kanclers Bismarks negribēja pieļaut Vācijas sadarbību ar citām valstīm, un pats aktīvi meklēja sabiedrotos Vācijai. Tā 20.gs sākumā Eiropā izveidojās divas militāras savienības – Antante un Trejsavienība. Antantes pusē karoja Krievija, Francija, Anglija. Toties Trejsavienības pusē – Itālija, Austroungārija, Vācija.
Veiksmīgs iegansts karadarbības uzsākšanai tika uzskatīts Sarajevas atentāts. 1914.gadā serbu nacionālistiskās organizācijas dalībnieks Gavrila Princips Sarajevā publiski nogalināja Austroungārijas troņmantinieku erchercogu Franci Ferdinadu.

Izmaiņas kara gaitā

Itālija sākumā saglabā neitralitāti, bet vēlāk pāriet Antantes pusē. Toties Trejsavienības pusē Osmaņu impērija un Bulgārija.

Cēloņi:
Ekonomiskie
• lielvalstu attīstības nevienmērība, nevienlīdzība;
• jauno industriālo valstu vēlme iegūt noieta tirgus un izejvielu ieguves rajonus;
• ekonomikas militarizācija.

Politiskie
• 19. gs. beigas pabeigta pasaules sadalīšana, rodas cīņas par pārdalīšanu;
• Izveidotas 2militāri politiskas savienības – Antante un Trejsavienība.

Sociālie
• Aktivizējusies strādnieku kustība.

Situācija Latvijā kara sākumposmā

Jau 1914.gada vasarā arī Baltijas guberņās norisinājās vispārējā mobilizācija. Kara apstākļos saasinājās saimnieciskās grūtības un nācās reorganizēt rūpniecību. Vienlaikus tautā pieauga pretvācu noskaņojums, ko īpaši uzkurināja arī preses. Taču, kad krievu karaspēka pirmajiem panākumiem sekoja sakāves un atkāpšanās, laikrakstu slejās tika publicēti garu garie kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo saraksti. Tie atnesa daudzām latviešu ģimenēm sēru vēstis, jo daudzi mobilizēto Latvijas iedzīvotāju bija cīnījušies cara armijas 20. korpusā, kas Austrumprūsijā cieta sevišķi lielus zaudējumus.

Vācu karaspēka iebrukums

1915. gada pavasarī pēc vācu armijas uzbrukuma Austrumu frontē karadarbība sasniedza arī Latvijas teritoriju. Uzbrūkošās vācu armijas daļas 1915. gada aprīlī no Lietuvas strauji tuvojās Jelgavai, kuru uzbrukums tika negaidīti apturēts. Īpaši nopelni te bija regulārajai Krievijas armijai, bet zemessargiem – diviem gandrīz tikai no latviešiem saformētajiem Daugavas cietokšņa apvienoto darbu bataljoniem.

Pasaule starpkaru periodā

Versaļas sistēma

Parīzes miera konference

Pēc pamiera noslēgšanas ar Vāciju uzvarētājvalstis nolēma sasaukt miera konferenci, lai vienotos galīgā miera noteikumiem un izlemtu jautājumu par pēckara Eiropu.
Konference sākās 1919. 18, janvārī Parīzē, un tajā piedalījās 24 valstis. Tomēr toni konferencē noteica ASV prezidents Vudro Vilsons, Lielbritānijas premjerministrs Loids Džordžs un Francijas premjerministrs Žoržs Klemanso. Zaudētājvalstis un Padomju Krievija, kurā tajā laikā norisinājās pilsoņu karš, uz konferenci netika uzaicinātas.
Katra no lielā trijnieka valstīm centās realizēt savus plānus. ASV prezidents Vilsons centās ieviest jaunus ārpolitikas principus, kurus izklāstīja 14 punktos. Viņš ierosināja atteikties no slepenās diplomātijas, samazināt bruņojumu, atzīt nāciju pašnoteikšanās tiesības un izveidot starptautisku organizāciju miera uzturēšanai. Attiecībā pret Vāciju Vilsons centās savās prasības būt saudzīgs. Savukārt Klemanso gribēja galīgi novājināt un padarīt to nekaitīgu uz visiem laikiem, lai nostiprinātu Francijas varenību Eiropā. Tajā laikā Francijā bija populārs lozungs: ”Vācieši par visu samaksās!’’. Anglija galvenokārt atbalstīja Vilsona uzskatus, tomēr Klemanso ara savu neatlaidību panāca, ka lielā mērā tiek pieņemti viņa priekšlikumi.
1919. gada aprīlī miera līguma teksts bija izstrādāts un Parīzi līguma parakstīšanai tika izsaukta Vācijas delegācija. Tieši 5 gadus pēc Sarajevas atentāta, 1919. gada 28.jūnijā, Versaļas pils spoguļzāļe tika miera līgums ar Vāciju. Vēsturē tas iegājis kā Versaļas līgums. Sakarā ar šo līgumu Vācija zaudēja visas savas kolonijas 13% teritorijas Eiropā. Francija atguva Elzasu un Lotringu. Vācijā tika atcelta vispārēja karaklausība. Tai tika uzliktas nesamērīgas reperācijas – karā nodarīto zaudējumu atlīdzība, ko uzvarējusī valsts saņem no uz uzvarētās valsts.

Tautu savienības izveidošana
Versaļas miera līguma ietvaros tika nolemts izveidot starptautisku organizāciju miera uzturēšanai – Tautu savienību. Tās uzdevums būtu novērst kara izcelšanos un palīdzēt atrisināt starpvalstu strīdīgos jautājumus mierīgā ceļā. Par Tautu savienības dibinātājām kļuva visa bijušās Antantes valstis, izņemot Krieviju.

Baltijas valstu starptautiskā atzīšana

Versaļas konferences laikā Krievijā norisinājās Pilsoņu karš. Boļševiku vara bija apdraudēta, jo no visām pusēm uz Krievijas centru – Maskavu, virzījās antiboļševiskās armijas. Lielvalstis cerēja atjaunot brīvu, nedalāmu Krieviju un gāzt boļševiku varu. Padomju varas likvidēšanā bija ieinteresēta Francija, jo Francija bija piešķīrusi milzīgus aizdevumus cariskajai Krievijai un baidījās tos zaudēt. Šo iemeslu dēļ netika atzītas Baltijas valstis de iure.
Boļševiku vara netiek gāzta, un lielvalstis zaudē cerības par nedalāmu Krieviju. Līdz ar to jau 1921. gada 22. septembrī Baltijas valstis bija uzņemtas Tautu savienībā kā pilntiesīgas starptautiski atzītas valstis.

Lielvalstis 20. gados.
Veimāras republika Vācijā

Pēc 1918. novembra revolūcijas Vācijā tika pasludināta republika. Vācija pilsoņi ievēlēja Nacionālo sapulci, kurai bija jāizstrādā jauna konstitūcija. Tā savas sēdes noturēja Veimārā. Tādēļ to nosauca par Veimāras republiku. Pēc jaunās konstitūcijas Vācija bija federatīva republika. Augstākais likumdošanas orgāns – reihstāgs. Pirmie pēckara gadi Vācijai izvērsās vētraini, jo tā bija nopostīta un novājināta

Kreiso spēku okupācija – tiek nodibināta VKP – Vācijas komunistiskā partija.

Rūras krīze

Vācija nespēja maksāt reparācijas Francijai, un Francija nekavējoties okupēja Rūras baseinu, lai saņemtu savu daļu. Vācijai tagad sākās grūti laiki. Pirktspēja bija tuvu nullei, inflācija cēlās nedabīgā ātrumā iekrājumi, vērtspapīri, noguldījumi pilnīgi zaudēja savu vērtību. Šādā situācijā aktivizējās gan komunisti gan galēji labie.

Labējo spēku okupācija

Labējie spēki – sevišķi militāristi, saskatīja Veimāras republikā Novembra revolūcijas turpinājumu. Tie centās Vācijā atrast tādu politisko spēku, kas spētu cīnīties gan ar komunistiem, gan liberālo Veimāras republiku. Par tādu spēku kļuva 1919. gada dibinātā NSVSP – nacionālistiskā vācu strādnieku partija. Ādolfs Hitlers tajā iestājās 1919. gadā un pateicoties savām oratora spējām un dotībām kļuva par partijas līderi.

Parlamentārās demokrātijas periods Latvijā

Latvijas satversmes sapulces darbība. 1918.gadā izveidotā Tautas padome nebija vispārējās demokrātiskās vēlēšanas orgāns.