Vēja enerģija- alternatīva

Terminu definējums

• Alternatīva – izvēlēšanās, gadījums, kad no divām vai vairākām lietām viena jāizvēlas

• Enerģija – spēja izdarīt kādu procesu; enerģijas veidi ir ļoti dažādi – potenciālā enerģija, kinētiskā enerģija, magnētiskā enerģija, ķīmiskā enerģija, siltumenerģija.

• Enerģētika – saimniecības nozare, kura nodarbojas ar energoresursu ieguvi, to pārstrādi elektroenerģijā un šīs produkcijas piegādi patērētājiem.

• Fosilais kurināmais – naftas produkti, akmeņogles

Ievads

Mūsdienās bez potenciālās ūdens, fosilo kurināmo ķīmiskās enerģijas elektroenerģijas ražošana nav iedomājama. Piemēram, elektrostacijās ķīmisko enerģiju, kas glabājās fosilajos kurināmajos, pārvērš siltumenerģijā, kura karsē ūdeni. Tā tvaiks darbina turbīnas, kuras siltumenerģiju pārveido el

llektroenerģijā, kuru aizvada uz mājām un fabrikām. Taču planētā, uz kuras mēs dzīvojam, enerģija nevar pazust, tā var vienīgi pārvērsties no vienas formas otrā, proti, dedzinot fosilo kurināmo izdalās ogļskābā gāze, kas ir skābo lietu pamatā un kas aiztur Zemes virsmas siltumu un neļauj tam aizplūst kosmosā, un tā pēdējos 150 gados, strauji attīstoties enerģētika, cilvēkam neapzinoties šī, savā ziņā, apbrīnojamā pasaules īpašība ir radījusi salīdzinoši lielu postu mūsu ekosistēmā. Pēdējo 100 gadu laikā zemeslodes vidējā temperatūra ir lēni, bet neatvairāmi paaugstinājusies. Ja šā
āāda tendence saglabāsies nākamajos 100 gados, var sagaidīt, ka gaisa temperatūra pieaugs vidēji par 2 – 4 grādiem. Tas var novest pie jūru un okeānu līmeņa paaugstināšanās un veģetācijas izmaiņām globālā mērogā. Īpaši dramatiskas klimata izmaiņas var notikt zemieņu reģionos, pie kuriem pieskaitāma arī La
aatvija, un tropiskajos reģionos, kuros tuksneša zonu paplašināšanās var būtiski ietekmēt cilvēku izdzīvošanas iespējas. Pasaules enerģijas padome (World Energy Council) lēš, ka pēc 20 gadiem uz mūsu planētas dzīvos jau astoņi miljardi iedzīvotāju, likumsakarīgi pieaugs energoresursu patēriņš, un ne tikai tradicionālo elektroenerģijas staciju (TES un arī HES, kuru celtniecība samazina zivju populāciju; kuru lielās ūdenskrātuves ir bijušas par iemeslu pat zemestrīcēm) izdarītās izmaiņas pasaules dabā, bet arī tradicionālo energoresursu izsīkšana (aprēķini liecina – akmeņogļu resursu pasaulē pietiks 250 gadu, naftas – 40 gadu, bet dabasgāzes – 65 gadiem) cilvēkam ir likusi izvēlēties alternatīvus, ekoloģiski tīrus un neizsmeļamus, enerģijas avotus.

Pasaulē pašlaik līdztekus telekomunikācijām un skaitļošanas tehnikai visstraujāk attīstās tieši vēja enerģētika. Pēdējos gados tās jauda dubultojusies, 1999. gada beigās tā sasniedza 12 000 MW. Vēja enerģijas izmantošanā pirmajā vietā ir Vācija, tā

āālāk seko Dānija, kura iecerējusi 2030. gadā sasniegt rādītājus, lai tā saukto VES jaudu īpatsvars būtu 50% no valsts kopējā elektroenerģijas patēriņa. Tas ļautu oglekļa dioksīda piesārņojumu šajā valstī samazināt uz pusi. Vējš ir viens no kvalitatīvākajiem alternatīvās enerģijas veidiem. Bet nedrīkst aizmirst to, ka viens VES ģenerators, kurš aizņem lielu platību zemes, sasniedz aptuveni 2-3 MW lielu jaudu, neieejot lielos aprēķinos var secināt, lai pasauli varētu apgādāt tikai ar vēja enerģiju, ir jāiegulda milzum daudz līdzekļi, un, reāli domājot, panākt, ka VES ir
rr vienīgais elektroenerģijas ieguves veids uz Zemes pie mūsdienu tehniskajiem sasniegumiem šajā jomā, nav reāli; to celtniecība ir pieļaujama teritorijās, kur vēja ātrums pārsniedz 5 m/s (Latvijā VES lietderīgi būtu būvēt tikai Rietumu piekrastē un Ainažu apkaimē). VES rada troksni un ir pierādīts, ka stacijas traucē putniem. Mūsdienās VES saražo 1-2% no cilvēcei nepieciešamās elektroenerģijas.

Kopš 1954. Gada, kad bijušajā padomju savienībā uzbūvēja un elektroenerģijas ražošanai sāka izmantot pirmo atomelektrostaciju (Obļinskā), pasaules enerģētika nav iedomājama bez vārda atomenerģija. Mūsdienās AES saražotā elektroenerģija sasniedz 19% no kopējās elektroenerģijas (Vācijā, Zviedrijā un Lietuvā vairāk par 40%), neapstrīdami tā varētu būt lielāka. No 1 grama urāna var iegūt tikpat daudz enerģijas (22500 KWH) cik no 2,8 t nosacītā kurināmā. Urāns, kā elektroenerģijas ieguves materiāls, ir faktiski neizsmeļams resurss. Bet kāpēc šo AES enerģija ir tikai 19% no kopējās cilvēcei nepieciešamās elektroenerģija? Manuprāt, nav jāatgādina kādu postu pasaulei nodarīja 1986. gada 26. aprīlī Černobiļas AES ceturtā reaktora eksplozija. Šīs lielākās AES pastāvēšanas vēsturē katastrofas sekas vēl joprojām izjūt (un laikam gan izjutīs visu mūžu) tūkstošiem cilvēku gandrīz vai visā pasaulē. Tagad Bojāto reaktoru nosedz milzīga no metāla un dzelzsbetona veidota konstrukcija (sarkofāgs), kuras mūžs vairs nav mērāms gadu desmitos. Nepietiekoši drošais apvalks nav vienīgais draudošo briesmu cēlonis – citi šāda tipa reaktori turpina strādāt ar pilnu jaudu. Bijušās Padomju Savienības vietās šāda tipa reaktori vēl joprojām strādā (arī Ignalinā). Sankt Pēterburgas AES pirms vairākiem gadiem, reaktoram pārkarstot, tas daļēji izkusa, un tikai apkalpojošā personāla tiešām zibenīgā reakcija novērsa ļaunāko. 1994. gadā kādā reaktorā tehniķis aiz pārskatīšanās vadības pultī nospieda nepareizu pogu – tikai nekavējoša visa reaktora atslēgšana ļāva apturēt draudošo katastrofu. Iepriekšējos gados AES notikuši 44 starpgadījumi.

Kā uzskata Starptautiskā atomenerģijas organizācija (IAEO), Rietumos lietoto reaktoru drošības sistēmas ir tehniskas un elektronikas pēdējie sasniegumi . Reaktoru drošības sistēmas tos atslēdz pie mazākajām pazīmēm, ka reakcija var kļūt nekontrolējama, un vajadzības gadījumā atdzesē reaktoru ar ūdens plūsmu. Virs reaktoriem ir tērauda un dzelzsbetona kupoli, kas varētu izturēt smagsvara reaktīvā lainera tiešu triecienu. AES apkalpo un uzrauga augsti izglītots kvalificēts personāls. Ja ar AES tiek strādāts atbilstoši drošības noteikumiem, praktiski nav nekādas piesārņošanas, ja neskaita ‘vizuālo’ piesārņojumu (ap atomelektrostacijām atstāj sanitāro drošības zonu) un radioaktīvos atkritumus.

Atbildot uz jautājumu, vai vēja enerģija būtu jālieto, kā alternatīva atomenerģijai, mana atbilde ir nē, bet nekādā gadījumā es nenoliedzu citu alternatīvu energoresursu ieviešanu (tai skaitā, jau pieminēto, vēja enerģiju, augu izmantošana kurināmā veidā – biomasas enerģiju, pazemes karsto ūdeņu un saules enerģija, utt.). Bet lai pasaule varētu nodrošināt cilvēku vajadzības ar dabai nekaitīgu un drošu elektroenerģiju, liels darbs ir jāiegulda zinātnes attīstība; pateicoties zinātniskiem atklājumiem ir ieviest jauni alternatīvās enerģijas ieguves veidi, radītas pozitīvas izmaiņās jau esošajos, piemēram, var minēt atklājumu, ka desmit procentu spirta piedeva benzīnam samazina tvana gāzes emisiju par 30 procentiem, jo bagātina ar skābekli degvielu un nodrošina tās pilnīgāku sadegšanu; rapšu eļļu apstrādājot ar spirtu, iespējams iegūt biodīzeļdegvielu. Tieši ‘mazais’ zināšanu līmenis ir viens no iemesliem lēnajai alternatīvās elektroenerģijas ieviešanai, otrs iemesls ir politikas lielā ietekme šajā jomā (neatkarīgās aptaujāto ekspertu aprēķini rāda, ka alternatīvās stacijas kopumā 2001. gadā Latvenergo nodarījušas 7,3 miljonu latu lielus zaudējumus).

Izmantotā literatūra:

• Jāzeps Jankevics, Zinaida Melbārde. Pasaules ģeogrāfija vidusskolai – Zvaigzne ABC, 2001 (pasaules saimniecība)

• Lielā ilustrētā enciklopēdija – Zvaigzne ABC, 1997 (147., 151., 568., lpp)

• Latvijas padomju enciklopēdija .1.sējums – Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981

• Egils Jucevičs. 4383 dienas pēc elles//Rīgas Balss – 1998., 27. aprīlis – 9.lpp

• Uldis Graudiņš. Vēja elektrostacijas – vakar, šodien, rīt//Rīgas Balss – 2000., 3. februāris – 25.lpp

• Jānis Folkmanis. Nākotnes degviela izaugs Latvijas mežos un tīrumos//Bauskas Dzīve – 1999., 30. Decembris – 6. Lpp

• Internets