Vekseļtiesības

Ventspils Augstskola

Ekonomikas un pārvaldības nodaļa

Referāts Vērtspapīru darījumos

Vekseļtiesības

Ventspils Augstskolas

Ekonomikas un

pārvaldības nodaļas

3. kursa studente

SOLVEIGA RŪPLE

Ventspils 2000

SATURS

VEKSEĻTIESĪBU VĒSTURE 3

VEKSEĻA JĒDZIENS, TĀ BŪTĪBA UN CIVILTIESISKĀ DABA 5

VEKSEĻU LIETISKĀS ĪPATNĪBAS 7

VEKSELIS KĀ LIETA 7

VEKSEĻA TURĒTĀJS 7

VEKSEĻU FUNKCIJAS 8

VEKSEĻSPĒJA 9

VEKSEĻU FORMA UN SATURS 10

VEKSEĻU FORMA 10

VEKSEĻU SATURS 10

Apzīmējums, kas izteic, ka akts ir trata (vienkāršais vekselis) 11

Beznosacījuma solījums maksāt noteiktu naudas summu 11

Maksātāja (trasāta) vārds – tikai trasātam 11

Maksāšanas termiņa apzīmējums 12

Maksāšanas vietas apzīmējums 12

Personas vārds, kurai vai kuras orderim izdarāma samaksa 12

Izrakstīšanas laika un vietas apzīmējums 13

Tratas devēja (trasanta) paraksts – tratām vai vekseļa devēja paraksts – vienkāršajiem vekseļiem 13

VEKSEĻU APGROZĪBA 13

CESIJA 13

INDOSAMENTS 14

VEKSEĻA SAMAKSA 15

SAMAKSAS TERMIŅU VEIDI 15

SAMAKSAS KĀRTĪBA 15

TRATAS AKCEPTS 16

VEKSEĻA NE

E
ESAMAKSA 17

PROTESTS 17

REGRESA TIESĪBA 18

VEKSEĻTIESISKĀ ATBILDĪBA 19

IZMANTOTĀ LITERATŪRA 21

1992. gada 1. oktobrī spēkā stājās 1938. gada 27. septembrī pieņemtais Vekseļu likums. Līdz ar to tika atjaunota viena no svarīgākajiem vērtspapīriem – vekseļa darbība. Vekseļtiesības ir radījušas samērā lielu interesi, jo to principi un vekseļu iespējas vairumam cilvēku ir pilnīgi svešas. Vekseļtiesības salīdzinājumā ar likumdošanu, kas regulē citus vērtspapīrus, ir sarežģītas un stipri formalizētas, tāpēc, lai varētu pilnīgi izmantot vekseļa darbības iespējas, ir labi jāiepazīstas ar vekseļtiesību niansēm.

Mūsdienās civiltiesiskajās attiecībās un tirdznieciskajā apgrozībā liela nozīme ir vērtspapīriem. Sevišķu vietu starp tiem ie

e
eņem vekseļi. Viduslaikos, kad vekselis izveidojās kā vērtspapīrs, to varēja izdot tikai tirgotāji, turpretim tagad ikviena rīcībspējīga persona var iesaistīties vekseļtiesiskajās attiecībās. Tā kā vēsturiski vekselis veidojies ciešā saistībā ar tirdzniecību, vekseļtiesības ir bijušas saistītas ar tirdzniecības tiesībām. Trīsdesmitajos gados La
a
atvijā bija tādi civiltiesību speciālisti, kas uzskatīja, ka vekseļtiesības būtu īpaši jānodala no tirdzniecības tiesībām un civiltiesībām vispār. Prof. A. Lēbers atzīmē, ka vekseļtiesību uzdevums ir veicināt vekseļu kredītspēju un atvieglot to apgrozību. Vekseļtiesības nodrošina to, ka gaidāmā samaksa tiks izdarīta, un rada zināmas garantijas vekseļu drošībai, kas ļauj tam kalpot par maksājumu un kredīta līdzekli.

Iespējams, ka vekseļu izmantošana Latvijas iekšējā tirdzniecībā neatjaunosies tādos apmēros, kā tas bija divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Banku pakalpojumi un savstarpējie norēķinu mehānismi, kas darbojas ar modernās elektronikas un datortehnikas palīdzību, daudzās jomās ir aizstājuši vekseļus.

Lielākas iespējas izmantot vekseļus ir starptautiskajā tirdzniecībā un darījumos, īpaši tas attiecas uz tratu. Taču tieši šai jomā vekseļu izmantošana Latvijas mērogā ir nepietiekami apzināta.

Vekseļtiesību vēsture

Par vekseļu dzimteni uzskata vi

i
iduslaiku Itāliju. Vekselis tirdzniecībā eksistē jau gandrīz 700 gadu. Tas nav radies pēkšņi sakarā ar kādu notikumu, bet saistīts ar vispārējo naudas apgrozību viduslaikos.

Pats nosaukums “vekselis” (Wechsel – Brieff, lettera di cambio, lettere de chage, bill of exchange) norāda, ka vekseļa attīstība ir saistīta ar maiņu, t.i., ar naudas maiņu. Tādējādi ir skaidrs, kāpēc vekselis dzima viduslaiku Itālijā – tur naudas mainīšanai tajā laikā bija sevišķa nozīme.

Viduslaiku pirmās puses beigās Itālija, it īpaši Ziemeļitālija, sastāvēja no daudzām mazām, patstāvīgām un tirdznieciski samērā sp
p
pēcīgām valstīm, kurām katrai bija sava naudas sistēma. Šo valstu kontrolē bija visa nozīmīgākā tirdzniecība ar pārējo Eiropas daļu, Austrumiem, kā arī Ziemeļāfrikas piekrasti. Itālijā gan tirdzniecības ceļā, gan arī kā pāvesta desmitā tiesa no vasaļvalstīm ieplūda milzīgs skaits svešzemju naudas vienību. No visām pusēm ieceļoja daudz svētceļnieku, laimes meklētāju, jo šī vieta kā tā laika dižākais Eiropas kultūras centrs pievilināja dažādus cilvēkus, un, protams, līdz ar to Itālijā koncentrējās arī citu valstu valūta. Situāciju sarežģīja tas, ka naudas regālijas tiesības (tiesības kalt naudu) piederēja pat atsevišķām pilsētām, kas samērā plaši to izmantoja, palielinot vai samazinot pēc sava ieskata naudas vērtību ar naudas masas daudzumu, kvalitāti vai dažādu metālu sakausējumu attiecību monētās. Tāpēc dažkārt vienādi naudas nosaukumi nebūt nenozīmēja to vērtību identiskumu. Šāda situācija veicināja tāda amata kā naudas mijēja attīstību. Naudas mainītājiem bija jābūt ļoti plašām zināšanām par sarežģītajām naudas attiecībām, to veidiem, tiem bija jāprot pārbaudīt naudas īstumu, atšķirt viltotas monētas no orģināliem. Lai naudas mijēju kantori varētu darboties, šiem tirgoņiem bija jābūt samērā lielam kapitālam un dažādu valūtu rezervēm. Tā pamazām izveidojās naudas mijēju kantori, kas ar laiku mēdza apvienoties un kuru īpašnieki sastāvēja dažādās brālībās atsevišķās pilsētās un valstiņās, kuras vadīja kompanjoni, kas bieži vien bija arī radinieki. Sākotnēji nauda tika mainīta tieši, klientam vienojoties par naudas attiecību ar tās mijēju, turklāt neviena puse otrai neko neuzticēja, t.i., šim darījumam nebija nekādu kredīta pazīmju. Tāpēc netika veikti nekādi rakstveida pasākumi, jo nauda pārgāja no rokas rokā. Ar laiku atbilstoši savai specifiskajai sagatavotībai, savam mantiskajam, sociālajam un reizēm pat politiskajam stāvoklim naudas mijēji varēja ne tikai mainīt naudu, bet arī pārņemt tādu funkciju kā naudas pārvedumus no vienas vietas uz otru. Arī šajā gadījumā notika naudas maiņa, taču tā bija naudas maiņa ar pārvedumu. Tādā veidā naudas mainītājs, saņemot naudu, neizdeva tās ekvivalentu tūliņ, bet apņēmās to izdot vai nu pats, vai caur savu kompanjonu vēlāk, nevis apmainīšanas vietā, bet tur, kur klientam nauda bija vajadzīga samaksāšanai. Tas bija izdevīgi tirgotājam, jo zuda nepieciešamība ņemt līdzi garajos, bīstamajos ceļos skaidru naudu. Šāds naudas pārvedums notika, mijējam izdodot notāra apliecinātu kvīti par saņemto naudu, ar kuru viņš apņēmās šo naudas summu samaksāt nolīgtā citā vietā un laikā personīgi vai caur trešo pusi (parasti citu naudas mijēju otrā valstī vai pilsētā), ar kuru tas sazinājās. Līdz ar to šajā darījumā parādās kredīta moments un rakstveida dokuments kā vienkārša vekseļa prototips.

Vēlāk sazinoties ar savu kompanjonu citā vietā, naudas mijējs deva klientam līdzi vēstuli uz sava kompanjona vārda, kam bija jāmaksā noteiktā nauda. Šī vēstule ar laiku kļuva par galveno elementu darījumā, pilnībā aizstājot kvīti. Šādi darījumā tika iesaistīta trešā persona. Tā uzskatāma par tratas prototipu, kaut arī sākotnēji vēstule, ja šādas vēstules turētājam nemaksāja, nedeva klientam tiesību uz tās pamata celt prasību pret maksātāju, kā arī viņš nevarēja griezt regresa (atgriezenisko) prasību pret tās izdevēju. Vienīgais, ko viņš varēja darīt, bija prasīt samaksāto summu atpakaļ no naudas mijēja uz notāra apstiprinātas kvīts pamata, no kuras izrietēja, ka mijējam jāsamaksā šī naudas summa, jo neiestājās apstāklis, kas atbrīvoja mijēju no pienākuma atdot noteikto naudas summu, proti, šo summu nesamaksāja trešā (kvītī norādītā) persona.

Pirmo vekseļa attīstības posmu sauc par itāliešu, un tas attiecināms arī uz laiku, kad vekseļi jau izplatījās ārpus Itālijas, jo vekseļu prakse joprojām palika itāliešu naudas mijēju (baņķieru) rokās, kas atvēra savus maiņas kantorus arī ārpus Itālijas. Šajā periodā ietilpst tā sauktais gadatirgu laiks Šampaņā, Burgundijā, Bezansonijā (14. – 16. gs.). Gadatirgu ietekme uz vekseļa attīstību bija daudzveidīga. Izveidojās jauns vekseļtiesību institūts – vekseļa akcepts.

Itāliešu perioda beigās (16. gs. beigās un 17. gs sākumā) vekselis jau bija pilnībā noformējies, bija izveidojušās īpašas vekseļu paražas un normas. Parādījās arī pirmais vekseļu nolikums – Boloņas vekseļu nolikums (1569. g.). Šajā nolikumā ir noteikti parastie piegādei nepieciešamie termiņi starp dažādiem tirdzniecības centriem, pastāv dažādas maksāšanas garantijas (akcepts, avals – vekseļtiesiskais galvojums). Boloņas nolikums paredz protestu un regresa prasību ar dažādām procesuālām īpatnībām pret vekseļa devēju.

Vekseļu attīstības vēsturē svarīgas pārmaiņas ieviesa indosamenta rašanās 17. gs. beigās. Šo mēdz saukt par franču posmu. Jau pašā vekseļa attīstības sākumā pie pirmajiem diviem vekseļtiesiskās attiecības dalībniekiem pievienojās vēl viens kā pārstāvis, ko iepriekš noteica abas puses. Pārstāvim bija jāaizstāj vekseļa ņēmējs viņa tiesību realizācijā. Taču šīs personas nepatstāvīgums, kā arī nepieciešamība to iepriekš norādīt neapmierināja reālo tirdzniecības vajadzību nodot naudas prasības tiesību citai personai. Šo nepieciešamību neapmierināja arī romiešu tiesībām pārņemtais cesijas institūts, kas noņēma cedentam atbildību par prasības īstenošanu. Veidojoties pārstāvja patstāvīgajai prasības tiesībai, attīstījās arī indosaments, kad prasības tiesību un tiesību dot vekseli tālāk vairs nevarēja atņemt pārstāvim pēc vekseļa nodevēja ieskatiem. Nodot vekseli bija arī izdevīgi, ja vekseļa devējs tālāk bija parādā tam, kuram viņš šo vekseli deva, līdz ar to tika dzēsts parāds. 1654. gada likums Francijā pieļāva indosamentu, vēlāk to apstiprināja 1673. gada ordonance. Kaut arī Itālijā indosamenta institūts jau eksistēja ar žiro (girata), tomēr franču termins “indosaments” (endossement) guva virsroku.

Jāatzīmē, ka Francijā 1654. gada likums paredzēja, ka indosamenta uzrakstītājs atbildēja tikai pret to personu, kurai viņš vekseli nodeva. Vidu indosamentu uzrakstu taisītāju atbildība izveidojās tikai vēlākajā praksē. 1807. gada franču “Code de Commerce” pieņemšana arī citās valstīs, kas bija saistītas ar Napoleona ekspansiju, izplatīja franču izstrādātās vekseļtiesības visā Eiropā.

Ar Vācijas vekseļu nolikuma pieņemšanu 1848. gadā vekseļa attīstībā iestājās tā sauktais vācu posms. Ar šā nolikuma noteikumiem tika noteikta vekseļa kā abstrakta darījuma forma, kurā vienai pusei piemīt beznosacījuma tiesība nodot to tālāk, un vekseļa neapstrīdamība, kas nozīmē, ka vekseļa tekstā izteiktais ir atzīstams par īstenībai atbilstošu.

No 1903. gada Latvijā kā Krievijas impērijas sastāvdaļā bija spēkā 1902. gada Krievijā pieņemtais Vekseļu nolikums ar dažādiem vēlāka laika papildinājumiem. Tāpat kā vairumu citu likumu, Latvija pēc neatkarības iznīcināšanas 1919. gadā apstiprināja arī Krievijas 1902. gada Vekseļa nolikumu, kam sekoja vairāki citi likumi, kas papildināja vekseļtiesības. 1932. gadā Saeimas kodifikācijas nodaļa izdeva Vekseļu nolikumu latviešu valodā.

Mūsu gadsimta sākumā, visas vekseļu likumdošanas sistēmas varēja iedalīt trīs grupās: vācu, franču un angļu, kur katrai sistēmai bija savas būtiskas iezīmes. Tā, piemēram, saskaņā ar vācu sistēmu vekseļsaistība ir abstrakta saistība, kurai raksturīga īpaši stingra forma. Angļu sistēma bija tuva vācu sistēmai vekseļa abstraktās dabas ziņā, toties tā neatzina vekseļstingrumu. Vācu sistēmas raksturīga iezīme, kuru nepazina franču un angļu sistēmas, bija tas, ka par vekseļa rekvizītu tika uzskatīts vekseļa apzīmējums par vekseli jeb vekseļklauzula.

Vekseļa jēdziens, tā būtība un civiltiesiskā daba

Vekselim kā vērtspapīram piemīt virkne īpašu pazīmju. Pēc vekseļa ekonomiskajām funkcijām tas ir maksājumu un kreditēšanas vērtspapīrs. Savukārt pēc tajā ietvertās tiesības vekseli var apzīmēt kā prasības tiesību vērtspapīru, kas apliecina tā turētāja prasības tiesību saņemt noteiktu naudas summu. Vekselis ir iedzimts ordera vērtspapīrs, kuru var nodot tālāk ar īpašu uzrakstu uz tā (indosamentu). Vekseļtiesiskajās attiecībās kreditora – vekseļa turētāja maiņa parasti notiek nevis ar civiltiesiskās cesijas palīdzību, bet ar indosamentu. Tātad vekselis ir vērtspapīrs, un tas nozīmē, ka vekselis nav tikai vienkāršs rakstisks akts par pastāvošo parādu, bet tas nav iemieso sevī pašu vekseļa prasījumu.

Vispārīgi definējot, vekselis ir rakstiski noformēta, abstrakta un vienpusēja saistība un vienlaicīgi arī vērtspapīrs. Šī definīcija nosauc vispārīgās vekseļa pazīmes, taču tā neaplūko vienkāršā vekseļa un trata būtiskās atšķirības. Vienkāršā vekseļa devējs tajā pašā laikā ir arī tiešais parādnieks, kam ir tiešā atbildība pēc vekseļa. Tratā šīs personas nesakrīt, jo tratas devējs (trasants) nav tiešais parādnieks pēc tratas. Tajā par tiešo parādnieku kļūst maksātājs, kas akceptējis (pieņēmis) tratu (VL 28. p.), bet trasants uzņemas atbildību, tāpat kā indosanti, ka maksātājs (trasāts) akceptēs un samaksās tratu. Tratas izdošanas gadījumā iespējama arī tās sava veida pārvēršanās par vienkāršo vekseli, kad tratas devējs noteic sevi pašu par maksātāju (trata uz sevi (VL 3. p.)), tāpēc trata uzskatāma par vekseli, jo arī no likuma nosaukuma izriet, ka vienkāršais vekselis un trata apvienoti kopīgā vekseļa jēdzienā.

Vekselis – (vāc. Wechsel; it. lettera di combio, tratta; angl. Promissory note, bill of exchange) – formāls abstraktas saistības vērtspapīrs, kas satur vekseļa devēja saistību sagādāt zināmā termiņā vekseļa turētājam noteiktu naudas summu, vai nu tieši apsolot maksāt šo summu (vienkāršais vekselis), vai uzdodot to izdarīt trešajai personai (pārvedu vekselis, trata).

Vekselis – dokuments, kas sastādīts likumā noteiktā formā un dod tiesības vienai personai (vekseļa turētājam) pieprasīt no citas personas, kura vekseli izsniegusi, noteiktas, vekselī uzrādītas naudas summas samaksu noteiktā laikā un noteiktā vietā.

Vekselis ir formāls, abstrakts vērtspapīrs, kas ietverts vienpusējā rakstiskā saistībā, kurā vekseļa devējs apņemas zināmā termiņā sagādāt vekseļa turētājam noteiktu naudas summu, vai nu tieši apsolot šo summu samaksāt (vienkāršā vekselī), vai uzdodot trešajai personai samaksāt šo summu (tratā). No šīs definīcijas var secināt vairākas vekseļa pazīmes.

1) Vekselim ir saistības raksturs. Ar saistību šajā gadījumā saprot nevis to saistību, kuras rezultātā tiek izdot vekselis, piemēram, automašīnas pirkums vai naudas aizņēmums, bet gan to attiecību, ko rada vekselis. Saistības moments rodas brīdī, ar kuru vekseļa devējs kļūst atbildīgs vekseļa turētājam, nododot tam vekseli un uzņemoties saistību attiecībā pret vekseļa turētāju.

2) Vekseļa radītā saistība ir abstrakta. Tas nozīmē, ka vekseļa juridiskais spēks nav atkarīgs no materiālā pamata, uz kuru vekselis ir izdots. Tāpēc vekselis kā abstrakts akts apliecina tikai pienākumu maksāt, t.i., vekseļa devējam ir jāmaksā tikai tādēļ, ka viņš to izdevis neatkarīgi no materiālajām saistībām, kuras rodas no pienākuma samaksāt noteiktu naudas summu, piemēram, par nopirkto preci.

3) Vekselis ir formāls rakstisks dokuments. Vekseļtiesiskā attiecība vienmēr tiek iekļauta rakstiskā formā, un, ņemot vērā tā abstrakto dabu, ir izveidojusies nepieciešamība pēc vekseļa kā formāla dokumenta. Vekseļa formālās ārējās pazīmes raksturo Vekseļu likums.

4) Vekselis ir vienpusējs akts, no kura izriet pienākums tikai tiešajam vai regresa parādniekam samaksāt vekseļa summu, neuzliekot pienākumus arī kreditoram jeb vekseļa turētājam veikt kaut kādas darbības. Kaut arī vekseļu likumā tiek runāts par nepieciešamību kreditoram uzrādīt vekseli samaksai vai akceptam vai protestēt vekseli (Vekseļu likums 21.p., 38.p. un 44.p.), tomēr tie nav jāuzskata par kreditora pienākumiem, bet gan par viņiem piederošo tiesību realizācijas nosacījumiem.

5) Saskaņā ar mūsu likumdošanu (VL 1. un 2.p.) vekselis izdodams tikai pret naudu. Vekselis rada tikai naudas saistību – tā saturā vienmēr ir noteikts samaksāt noteiktu naudas summu, un pēc Vekseļu likuma par vekseļa darbības objektu nevar būt citas lietas.

Lai nodrošinātu un radītu garantijas vekseļa darbībai, vekselim ir piešķirta īpaša civiltiesiska daba – vekseļa stingrums, kas raksturīgs citiem vērtspapīriem. Ir materiālais un formālais vekseļa stingrums.

Materiālais vekseļa stingrums ierobežo parādnieka ierunas pret vekseļa turētāju. VL pieļauj tādas ierunas, kuras izriet no pašām vekseļtiesībām vai no tiešām juridiskām attiecībām ar vekseļa turētāju.

Formālais vekseļa stingrums izpaužas speciālās procesuālās normās, kuras dod kreditoram iespēju nekavējoties piedzīt vekseļa summu nevis parastajā civilprocesuālajā, bet paātrinātajā bezstrīdus piespiedu kārtībā.

Diemžēl līdz šim (no VL atjaunošanas līdz 1995. gada 23. februārim, kad tika pieņemti Civillikumam un Vekseļu likumam atbilstoši Civilprocesa kodeksa (CPK) grozījumi) mūsu CPK nebija paredzēta šāda kārtība, un tas bija un vēl pagaidām ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā vekseļu lietošana un apgrozība tirdzniecībā netiek pietiekami plaši izmantota. Šāda tiesību normu nesakārtotība, kad procesuālās normas nebija saskaņotas ar materiālajām tiesību normām, traucēja vekseļa iespējām gūt izpausmi tirdznieciskajā apgrozībā, jo netika garantēts tā formālais stingrums. Ar CPK grozījumu pieņemšanu situācija ir mainījusies, jo tagad CPK ir būtiski papildināta 33. nodaļa par tiesību atjaunošanu pēc parāda aktiem vai uzrādītāja vērtspapīriem. Tāpat CPK ir papildināts ar jaunu nodaļu, kas paredz saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu.

Vekseļa stingrums zināmā mērā attiecas arī uz vekseļturētāju, jo tas prasa no vekseļturētāja noteiktu pasākumu ievērošanu. Ja tie netiek ievēroti, vekseļtiesības realizēšanā rodas apgrūtinājumi un vekseļturētājs var arī vispār zaudēt vekseļtiesību.

Vienkāršā vekseļi parādās divas personas – vekseļa devējs un vekseļa ņēmējs. No vienas puses, tam ir vienkāršas parādzīmes raksturs, taču tas ir vērtspapīrs, kuru var nodot tālāk, un tāpēc nav pielīdzināms parastai parādzīmei. Vienkāršo vekseli var definēt kā likumīgā formā izdotu vērtspapīru, kurā vekseļdevējs apņemas vekselī noteiktai vai ar indosamentu leģitimētai personai samaksāt vekselī apzīmēto naudas summu. Pārvedu vekselis ir sarežģītāks akts, jo tajā piedalās trīs personas – trasants, remitents (vekseļa ņēmējs) un trasāts. Pēc formas trata ir uzdevums jeb pavēle trasātam maksāt vekselī apzīmēto naudas summu remitentam. Trasāts kļūst par vekseļtiesiski atbildīgu personu, tikai vekseli akceptējot. Trata definējama kā likumīgā formā izdots vērtspapīrs, kurā vekseļa devējs uzdod (liek priekšā) citai personai norādītā termiņā samaksāt noteiktu naudas summu kādai trešajai, vekselī apzīmētai vai ar indosamentu leģitimētai personai.

Vekseļu lietiskās īpatnības

Vekselis kā lieta

Vekseļiem civiltiesiskajā apgrozībā ir novērojami vairāki svarīgi principi un citas īpatnības, kas atšķiras no parastajiem civiltiesību principiem. Tos vēlams aplūkot tuvāk.

Pirmais aplūkojamais jautājums būtu papīra attiecības ar tajā iemiesoto saistību un papīra turējums. Vispārzināms vērtspapīru tiesību princips ir tāds, ka tiesība no papīra seko tiesībai uz papīru. Tas nozīmē, ka vekselī iemiesotais prasījums ir piesaistīts papīram un tā pārejas gadījumā pāriet arī prasījuma tiesība. Taču papīram reāli ir nozīme tikai kā leģitimēšanas līdzeklim – tas apliecina kreditora tiesību, primārs ir prasījums –, jo tam piemīt ekonomiska vērtība, ko var realizēt (pārdot, ieķīlāt utt.). Princips, ka prasījums seko papīram, ieviests tiesībās galvenokārt kreditora stāvokļa nodrošināšanai – neviens cits nevarēs saņemt izpildījumu kreditora vietā, ja pie tā nebūs papīra. Vekseļu likums ne velti kreditoru apzīmē ar vārdiem “vekseļa turētājs”, tādējādi norādot, kāda nozīme pār papīru faktiskajam tā īpašniekam. Tomēr jāatzīmē, ka Valdījums vērtspapīru tiesībās ir kvalificēts, t.i., lai parādnieks varētu prezumēt, ka tā priekšā īstais kreditors, ir jākonstatē vēl daži apstākļi. Šie kvalificējošie momenti ir indosamenta vai cesijas uzraksts. Tie ir nepieciešami un pietiekami, lai leģitimētos par kreditoru.

Angļu tiesības pauž uzskatu, ka “vekseli var uzskatīt par sevišķu īpašuma veidu, kas atšķiras no vairuma kustamu lietu veidiem ar to, ka tā valdījums dod turētājam zināmas līgumiskas tiesības. Šajā apgalvojumā izpaužas vekseļu duālistiskā daba, kas atbilst arī Latvijas tiesībām, – vekseļi ir kustamas lietas, kurās iemiesots prasījums.

Vekseļa turētājs

Vekseļtiesībās jābūt skaidram, kas ir tiesīgs rīkoties ar vekseli, kam tiesība indosēt, protestēt, pieprasīt samaksu. Tāpēc jāzina, kas ir vekseļa turētājs jeb vekseļturētājs.

Šo terminu nedrīkst jaukt ar identisku jēdzienu civiltiesībās – “turētājs”, t.i., persona, kurai ir faktiskā vara pār lietu, bet kura šo lietu tur citā vārdā, jo vekseļa turētājs ir “persona, pie kuras atrodas vekselis un kura savu tiesību pierāda ar nepārtrauktu indosamentu rindu”.

Vekseļturētājam var izdalīt divas nepieciešamas pazīmes:

1) vekseļa turējums (kvalificēts valdījums) jeb vekseļturētājs ir persona, kuras rokās atrodas vekselis;

2) formāla leģitimācija (atšķirība no civiltiesiskā turējuma). Ir vairāki pamati, uz kuriem atsaucoties vekseļturētājs ir leģitīms:

a) persona vekselī apzīmēta kā pirmais vekseļa ņēmējs,

b) persona vekseli saņēmusi uz attiecīga indosamenta uzraksta pamata, ja to ir vairāki, jābūt nepārtrauktai indosamentu rindai:

ja pēdējais ir blanko indosaments, tad leģitimitāti apliecina pats vekseļa turējums,

ja pēdējais ir vārda indosaments, tad tam jābūt izrakstītam uz vekseļa turētāja vārda, citiem vārdiem sakot, vekseļa turētāja leģitimitāti apliecina fakts, ka viņš ir pēdējais indosatārs.

Ja uz vekseļa kāds no indosamentu uzrakstiem ir pasvītrots, tad uzrakstu īpašnieki, kuri atrodas vekselī zem tāda indosamenta, vairs nevar būt leģitīmi vekseļa turētāji (16. p. I. d.). Līdz ar to par likumīgu vekseļturētāju atzīstama tāda persona, kas vekseli ieguvusi “ar pareizi taisītiem uzrakstiem”, pie tam jāievēro VL 16. p. II d., kurā nav pieļauta vekseļa turētāja ļaunā ticība, vekseli iegūstot. Ja konstatēta ļaunā ticība, pret šo turētāju var vērst prasību. Taču šādi izņēmumi ir retu un vispārējais vekseļtiesību princips nosaka, ka vekseļturētājs iegūst visas no vekseļa izrietošās tiesības.

Vekseļu funkcijas

Saimnieciskā apgrozībā vekselim, pateicoties tā īpašībām un vekseļa stingrumam, var būt liela nozīme. Tam ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā, piemēram, ar čeku, kas sava ierobežotā termiņa dēļ nevar veikt tik daudz kredīta apgrozījumu kā vekselis, kā arī nevar kļūt pat patstāvīgu tirdzniecības objektu.

Pati pirmā bijusi vekseļa naudas pārveduma funkcija. Tā tiek realizēta, kad ar vekseļa palīdzību nauda tiek pārvesta no vienas vietas uz otru, tādējādi apejot grūtības, kas saistītas ar lielu naudas summu pārvietošanu. Šo funkciju veic trata. Ja Latvijas tirgotājam jāmaksā uz ārzemēm par nopirktajām precēm, viņš var akceptēt tratu, kura tiek trasēta uz viņu, un termiņā jāizpērk no remitenta, kas parasti ir kāda banka. Tādējādi nav nepieciešama naudas pārvedumu kārtošana, taču šai funkcijai vairs nav tik lielas nozīmes kā agrāk, jo ir daudz citu iespēju, kā pārsūtīt naudu. Arī starptautiskajā tirdzniecībā vekselim ir liela nozīme kā naudas pārvedumu instrumentam. Pēc preču piegādes eksportētājs visus transporta dokumentus iesniedz savai bankai (remitentam), kas tās pārsūta uz banku otrā valstī. Ceļā no eksportētāja līdz importētājam dokumentus, kas dod importētājam tiesības uz precēm un to saņemšanu, pavada trata. Eksportētājs trasē vekseli importētājam, kas, to samaksājot, saņem transporta dokumentus.

Trata ir viens no svarīgākajiem kredīta vēstulē un inkaso uzdevumā pieprasītajiem dokumentiem, kaut arī tai nav tieša sakara ar preču pārvietošanu un to aizsardzību. Trata ir pārdevēja prasība pircējam vai pircēja bankai maksāt noteiktu naudas summu noteiktā laikā par nosūtīto preci.

Vekselis pilda arī maksāšanas līdzekļa funkciju, aizstājot naudu kā saistību dzēšanas veidu. Viens vekselis var dzēst vairākas saistības, jo to pēc saņemšanas var laist apgrozībā, un bieži tā nākamais ieguvējs izlieto to kādas savas saistības dzēšanai. Uzņēmēja vekseli var ņemt viņa kreditors ne tikai tāpēc, ka ar šo vekseli viņš pats var norēķināties ar savu kreditoru. Laikā, kamēr iestājas vekseļa maksāšanas termiņš, tas var dzēst vairākus parādus, nelietojot naudu. Tomēr var rasties jautājums, ar kuru brīdi tiek dzēsta saistība un vai vekseļa došana ir uzskatāma par maksājumu. Šajā sakarā ir svarīgi izšķirt brīdi, kad pret iegādāto preci tiek dots vekselis un tiek dzēsta līgumiskā saistība, un brīdi, kad tiek dzēsta vekseļu saistība, jo tas nenotiek vienlaicīgi. Dodot vekseli naudas vietā pie darījumu izpildes, izbeidzas tās juridiskās attiecības, kas ir dibinātas uz darījumu pamata, un vekseļa turētājam paliek tikai prasījuma tiesība uz vekseļa pamata. Šeit izpaužas vekseļtiesības abstraktā daba. Prof. K. Čakste atzīmē, ka šāda vekseļtiesiskās attiecības nodibināšanās var būt neizdevīga tirgotājam, ja līgums, sakarā ar kuru tiek izdots vekselis, paredz zināmu nodrošinājumu, jo, ja līguma juridiskās attiecības ar vekseļa izdošanu izbeidzas, tad izbeidzas arī līgumā paredzētais nodrošinājums. Pie darījuma vekseli parasti saņem maksājuma dēļ sakarā ar pašu darījumu, un, ja tas tā nav, tad blakus darījuma saistībai var rasties pilnīgi atsevišķa vekseļtiesiskā saistība. Izdodot vekseli maksājuma dēļ par darījumu, saistība tiek dzēsta pilnībā tikai tad, kad par vekseli būs saņemta samaksa. No tā var secināt, ka šī samaksa par vekseli ir nosacīta, jo netiek maksāta nauda natūrā, pie tam vairākas reizes indosēts vekselis būs kalpojis par nosacītu samaksu vairākās saistībās. Vekseļa saistība tiek dzēsta, samaksājot par to, un līdz ar to tiek dzēstas arī tās saistības, kas ar indosamenta palīdzību ir nosacīti samaksātas. Vekseļa nesamaksas gadījumā izveidojas tāda situācija, kad nav izpildīta arī tā saistība, uz kuras pamata vekselis tika izdots, tomēr samaksas izpildi piespiedu kārtā kreditors jeb vekseļa turētājs var veikt, pamatojoties tikai uz vekseļtiesisko attiecību. Vekselī nekad netiek atzīmēts saistības pamats, taču parasti vekseli izdod sakarā ar kaut kādām kauzālām attiecībām.

Pati galvenā ir vekseļa kredīta funkcija. Vekselis galvenokārt apgrozās kā kredīta līdzeklis, un šajā jomā tam ir visai plašas iespējas. Vekseli var izlietot pirms tā maksāšanas termiņa. Tādu iespēju tam dod indosaments, ar kura palīdzību tas tiek laists apgrozībā, nododot to tālāk. Cirkulējot caur vairākām rokām ar indosamenta palīdzību, vekseļa kredītspēja pieaug, jo ir vairāk personu, kas ir atbildīgas par vekselī norādīto summu. Tas nozīmē: jo vairāk uz vekseļa indosamentu, jo tas ir drošāks. Naudas īpašnieks labprātāk dos kredītu, ja tam liks priekšā vērtspapīru, kurā būs virkne par kredīta atdošanu atbildīgu personu.

Tratu kā kreditēšanas līdzekli izmanto vēl īpašā veidā. Banka parasti uzņemas trasāta lomu, kas akceptē vekseli, bet pircējs, kas pērk preci no kādas trešās personas, ir trasants, kas, trasējot vekseli uz banku, nodod to trešajai personai – remitentam. Šajā gadījumā banka darbojas biežāk kā galvotāja un reizē arī kā kredīta devēja. Banka akceptē tratu, lai veiktu tās diskontēšanu. Taču šīs darbības galvenais mērķis ir dot iespēju pircējam iegūt naudas līdzekļus. To parasti sauc par akcepta kredītu. Parasti šādos gadījumos banka, pirms atver akcepta kredītu, prasa no pircēja nodrošinājumu.

Vekseļus var klasificēt pēc to funkcijām un plašajām izmantošanas iespējām tirdzniecībā un finansēs. Trata parasti ir saistīta ar starptautiskajā tirdzniecībā raksturīgiem komercdarījumiem, it īpaši minēto akceptēto kreditēšanu. Vienkāršo vekseli var arī izmanto dažos komercdarījumos, it sevišķi saistībā ar eksporta kredītu garantēšanu. Tomēr biežāk tos izmanto patērētājdarījumos, piemēram, pirkumā uz nomaksu.

Vekseļspēja

Atšķirībā no civiltiesībām, kurās ir jēdzieni rīcībspēja un tiesībspēja, vekseļtiesībās ir pazīstams atsevišķs jēdziens – vekseļspēja (vekseļtiesiskās darbības spēja). Šim jēdzienam ir divas nozīmes:

1) plašākā nozīmē ar vekseļtiesiskās darbības spēju saprot: spēju uzņemties vekseļsaistības;

2) šaurākā nozīmē to iedala:

aktīvā vekseļspēja – spēja būt kreditoram

pasīvā vekseļspēja – spēja būt debitoram jeb spēja uzņemties vekseļtiesisko atbildību.

Vekseļspējas idejiskais pamats ir nosacījums, ka katra juridiska vai fiziska persona, kurai ir civiltiesiska rīcībspēja var uzņemties vekseļsaistību. No tā izriet, ka Latvijā katra rīcībspējīga persona var izdot vekseli. Būtisks ir fakts, ka vekseļspējai ir jābūt vekseļsaistības rašanās brīdī, kas izpaužas vekseļa obligātā rekvizīta – izrakstīšanas laika apzīmējuma (datuma) formā. It īpaši svarīgs tas ir attiecībā uz juridiskām personām, jo, piemēram, akciju sabiedrību valdes tiek pārvēlētas un līdz ar to konkrētu fizisko personu kā juridisko personu pilnvarnieku termiņš uzņemtie to saistības ir ierobežots, bet vekseļtiesības dod iespēju pierādīt, ka vekseļspēja vekseļsaistības rašanās momentā ir bijusi, kaut gan vēlāk (pēc pilnvarotā tiesību termiņa izbeigšanās) izbeigusies. Vekseļspēja sevī ietver vispārējos civiltiesiskās rīcībspējas ierobežojumus. Tādēļ ir lietderīgi apskatīt, kādi ierobežojumi iespējami.

Fizisku personu rīcībspējas priekšnoteikums ir gribas briedums, kas ietver trīs obligātās sastāvdaļas:

1) noteikts vecums (pilngadība jeb 18 gadi);

2) noteikts veselības stāvoklis;

3) saprātīga izturēšanās.

Vekseļu forma un saturs

Vekseļu forma un saturs ir svarīgi vekseļtiesību institūti. Forma un saturs ir tie informācijas nesēji, pēc kuriem mēs varam noteikt, vai konkrētais akts ir vekselis, vai tas ir spēkā esošs, kas ir debitors utt.

Vekseļu forma

Vekseļu likumā nav pantu, kas tieši noteiktu prasības, kādas būtu izvirzāmas vienkāršā vekseļa vai tratas formai.

Taču netiešu norāžu ir pietiekami daudz, lai izsecinātu nepieciešamo. Likuma 1. panta pirmajā daļā noteikts tas, ka tratā jābūt “apzīmējumam, kas izteic, ka akts ir trata; apzīmējums jāizteic akta tekstā tanī pašā valodā, kurā akts ir uzrakstīts”. Kā redzam, nepārprotami tiek norādīts uz vekseļa rakstisku formu. Identiski tas ir noteikts 75. pantā, kurā uzskaitīt vienkāršā vekseļa rekvizīti.

Nederīgas ir jebkuras mutiskas vienošanās – forma, kādu citiem darījumiem pieļauj Civillikums.

Vekseli var izrakstīt uz jebkura materiāla, jebkuros izmēros, un tas nekādi neietekmēs vekseļsaistības spēku. Lai atvieglotu vērtspapīru apgrozību, Latvijas Republikas Finansu ministrija ir izgatavojusi vekseļu veidlapas, kurs var iegādāties kā juridiskas, tā fiziskas personas. Vekseļu likuma 13. pantā teikts: “Indosaments jāraksta uz tratas vai uz tai piemetinātās lapas (alonža).” Tam var būt izšķiroša nozīme – piemēram, galvojuma gadījumā. Vekseļtiesiskais galvojums – avals būtiski atšķiras no parastā civiltiesiskā galvojuma. Ja avalu raksta uz vekselim nepiemetinātas lapas, tad vekseļtiesiskas sekas neiestājas, iestājas tikai parastā civiltiesiskā atbildība. Vekseļu likuma 82. pants nosaka: “Ja protesta aktu raksta uz piemetinātās lapas, tad sametinājuma vietā jāuzspiež amata zīmogs.” Var secināt, ka nepietiek uz vekseļa norādīt alonža esamību, pats alonžs eksistē kā atsevišķa lapa, lai arī uz tā ir izdarītas attiecīgas atzīmes. 82. pants norāda uz tīri tehnisku darbību: alonžam ir jābūt savienotam ar pašu vekseli.

Vekseļu saturs

Vekseļu likuma 1., 75. un 94. pants nosaka tās sastāvdaļas, kurām jābūt aktā, ko raksta kā vekseli. Šīs īpašās sastāvdaļas sauc par rekvizītiem.

Likumā nosauktās sastāvdaļas ir šādas:

1) Apzīmējums, kas izteic, ka akts ir trata (vienkāršais vekselis).

2) Beznosacījuma solījums maksāt noteiktu naudas summu.

3) Maksātāja (trasāta) vārds – tikai trasātam.

4) Maksāšanas termiņa apzīmējums.

5) Maksāšanas vietas apzīmējums.

6) Personas vārds, kurai vai kuras orderim izdarāma samaksa.

7) Izrakstīšanas laika un vietas apzīmējums.

8) Tratas devēja (trasanta) paraksts – tratām vai vekseļa devēja paraksts – vienkāršajiem vekseļiem.

9) Atzīme par valsts nodevas samaksāšanu – tikai vienkāršajiem vekseļiem.

Apzīmējums, kas izteic, ka akts ir trata (vienkāršais vekselis)

Likumā ir noteikts, ka apzīmējums ir jāizteic tajā pašā valodā, kurā akts ir uzrakstīts.

Vekseļa klauzula, kā tas noteikts 2. un 76. pantā ir obligāta – bez tās vekseļsaistība nav spēkā.

Ja aktā tiek lietots apzīmējums “vienkāršais vekselis” vai “trata (pārvedu vekselis)”, tad, protams, likuma prasības ir izpildītas. Ja vekseļa tekstā lietots termins “vekselis”, sīkāk neatšifrējot to kā “pārvedu vekseli (trata)” vai “vienkāršo vekseli”, tas neietekmē vērtspapīra spēku. Uz vekseļa jābūt uzrakstiem “apņemos samaksāt pret šo vienkāršo vekseli..” vai “samaksājiet .. pret šo tratu”. Ja apzīmējums ir tikai vekseļa virsrakstā, likuma prasība netiek izpildīta un dokumentam nav vekseļa spēka.

Beznosacījuma solījums maksāt noteiktu naudas summu

Beznosacījuma solījums (uzdevums) maksāt noteiktu naudas summu izteic paša vekseļa būtību. Aizliegums lietot jebkādus nosacījumus ir viena no svarīgākajām pazīmēm, kas atšķir vekseļsaistību no citām saistībā, kā arī veido vekseļu stingrumu. Šī aizlieguma pārkāpums padara vekseli nederīgu.

Likums nenosaka, kādiem vārdiem šis solījums jāraksta, to var brīvi izvēlēties vekseļa devējs. Solījumam jābūt izteiktam tā, lai strīdus gadījumā nerastos šaubas par izteiktās gribas atbilstību solījuma jēdzienam (vienkāršajos vekseļos “es apņemos samaksāt pret šo vekseli.”, tratā – “samaksājiet pret šo tratu”).

Kļūdas, kas būtu ieviesušās vekseļa tekstā kā gramatiskas nepareizības vai kas pašas par sevi acīmredzamas un nerada šaubas par to īsto nozīmi salīdzinājumā ar pārējo vekseļa tekstu, nav uzskatāmas par tādām, kas iznīcinātu vekseļa spēku, pat ja tās nebūtu atrunātas pirms vekseļa devēja paraksta.

Naudas summa ir svarīgs elements, kas jāaplūko saistībā ar šo rekvizītu. Latvijas Vekseļu likums pieturas pie pozīcijas, tāpat kā vairumā valstu, ka vekseļus izraksta tikai par naudu. Naudas summai ir jābūt noteiktai. Noteikto naudas summu ir iespējams uzrakstīt gan ar vārdiem, gan ar cipariem. Šajā sakarā likums aplūko vairākus variantus. 6. pantā teikts: “Ja tratas summa uzrakstīta reizē burtiem un cipariem, tad nesaskaņas gadījumā trata ir spēkā burtiem izteiktā summā. Ja tratas summa uzrakstīta vairākas reizes burtiem vai arī vairākas reizes cipariem, tad nesaskaņas gadījumā trata ir spēkā tikai mazākā summā.”

Maksātāja (trasāta) vārds – tikai trasātam

Šis rekvizīts tiek prasīts tikai trasātam, taču faktiski tas parādās arī vienkāršajā vekselī. 75. panta septītajā punktā noteikts, ka vienkāršajā vekselī ir jābūt vekseļa devēja parakstam. T.n., ka vekseļa devējs vienlaicīgi ir maksātājs – vienkāršajam vekselim ir nepieciešams iepriekšminētais rekvizīts.

Apzīmējums “maksātāja vārds” nenorāda uz to, ka maksātājs var būt tikai fiziska persona, tas ir tulkojams plašāk – maksātājs var būt arī uzņēmējsabiedrības uz citas juridiskās personas. Līgumsabiedrības nevar uzņemties vekseļsaistības, jo tām nav juridiskas personas tiesību.

Maksāšanas termiņa apzīmējums

Maksāšanas termiņa apzīmējums nav obligāts rekvizīts – tas nozīmē, ka tā neierakstīšana neietekmē vekseļa spēku. 2. un 76. pants nosaka, ka “trata, kurā nav norādīts maksāšanas termiņš, jāuzskata par maksājumu pie uzrādīšanas”.

Likuma 33. pantā ir noteikti termiņu veidi, ar kādiem var izrakstīt tratas. Tratu var izrakstīt ar maksāšanas termiņu:

pie uzrādīšanas,

noteiktā laikā pēc uzrādīšanas,

noteiktā laikā pēc izrakstīšanas,

noteiktā dienā.

Nav spēkā tratas ar citādiem maksāšanas termiņiem vai ar vairākiem cits citam sekojošiem maksāšanas termiņiem.

Maksāšanas vietas apzīmējums

Vekseļu likuma 2. pantā attiecībā uz tratām ir sacīts: “Ja nav cita norādījuma, tad vieta, kas apzīmēta blakus maksātāja vārdam, jāuzskata par maksāšanas vietu un tanī pašā laikā par maksātāja dzīves vietu.” Bet 76. pants noteikts: “Ja nav cita norādījuma, izrakstīšanas vieta jāuzskata par maksāšanas vietu un tanī pašā laikā par vekseļa devēja dzīves vietu. Vekselis, kurā nav norādīta izrakstīšanas vieta, jāuzskata par izrakstītu tanī vietā, kas apzīmēta blakus vekseļa devēja vārdam.” Tātad nevar apgalvot, ka bez šāda apzīmējuma nevar iztikt, likums vienīgi pieļauj to izteikt brīvā formā, bez īpašas norādes, ka tā ir konkrētā maksāšanas vieta, bet paredz šim apzīmējumam īpašu novietojumu. Ja tratā izlaiž maksāšanas vietas apzīmējumu, tad par tādu uzskatāma vieta, kas apzīmēta blakus maksātāja vārdam. Attiecībā uz vienkāršo vekseli situācija ir analoga, šeit tikai ir iesaistīts vēl viens rekvizīts – izrakstīšanas vieta. Ja nav maksāšanas vietas apzīmējums, tad par tādu uzskatāma vekseļa izrakstīšanas vieta.

Maksāšanas vietai kā rekvizītam no likuma puses raksturīga ļoti formāla pieeja. Tas nozīmē, ka vekseli var samaksāt arī citās vietās, ne tikai apzīmētajā, tomēr likums šādu apzīmējumu prasa. “Vekseļu izrakstīšanas un apgrozības noteikumi” nosaka, ka “vekselī uzrāda maksāšanas vietas pilnu adresi un, ja vekseļa samaksa notiek kredītiestādē, arī kredītiestādes nosaukumu un konta numuru”.

Personas vārds, kurai vai kuras orderim izdarāma samaksa

Šis rekvizīts ir obligāts; ja tā nav, tad saskaņā ar 2. un 76. pantu izrakstītajam aktam nav vekseļa spēka.

Praktiski tam vajadzētu būt personas vārdam vai firmas nosaukumam. Vekselī var arī norādīt personas kodu vai uzņēmuma reģistrācijas apliecības numuru. Ja vekselī būs apzīmēts vienkārši “Jānis Bērziņš”, par likumīgo vērtspapīra turētāju varēs leģitimēties visi pasaules Jāņi Bērziņi. Vekseļu likuma 7. pants nosaka: “Ja uz tratas atrodas tādu personu paraksti, kurām trūkst spēja uzņemties saistību pēc tratas, viltoti paraksti, izdomātu personu paraksti vai paraksti, kas kādu citu iemeslu dēļ nav saistoši pašiem parakstītājiem vai personām, kuru vārdā trata parakstīta, tad pārējo parakstītāju saistības tomēr paliek spēkā.”

Arī pārrakstījumi un acīmredzamas nepareizības nevar kaitēt. Vekselis būs derīgs un tiesīgā persona varēs savas tiesības realizēt, ja vien ir iespējams noskaidrot vekseļa ņēmēja personu (princips – acīmredzama neuzmanības kļūda, ja vien tā nepārkāpj likuma nosacījumus, nevar kaitēt realizēt vērtspapīra ietverto tiesību.

Izrakstīšanas laika un vietas apzīmējums

Šis rekvizīts ir nepieciešams, lai izrakstītais akts būtu spēkā kā vekselis. Ja izrakstīšanas vieta nav norādīta, tad atbilstoši 2. un 76. pantam trata jāuzskata par izrakstītu tajā vietā, kas apzīmēta blakus trasanta vārdam, vienkāršais vekselis – tajā vietā, kas apzīmēta blakus vekseļa devēja vārdam. Izrakstīšanas vietai nav jābūt izrakstītāja mājas adresei, kur viņš ir pierakstīts, vai arī firmas juridiskajai adresei. Vietas apzīmējumam var izvēlēties jebkādu vietu – vekseļa spēks no tā nemainīsies.

Svarīga nozīme ir izrakstīšanas laika apzīmējumam.

Tratas devēja (trasanta) paraksts – tratām vai vekseļa devēja paraksts – vienkāršajiem vekseļiem

Vekseļa devēja parakstam jābūt pašrocīgam. Šis ir vienīgais rekvizīts, kurš nedrīkst būt tipogrāfiski iespiests. Ja vekseli izdod fiziska persona, – vekseļa apliecināšanai pietiek ar parakstu. Ja vekseli izraksta kāda uzņēmējsabiedrība ar juridiskas personas tiesībām, – darījums jāapliecina personām, kas saskaņā ar statūtiem ir tiesīgas uzņemties šādas saistības.

Var gadīties, ka vekseli nevar parakstīt pats vekseļa devējs vai trasants. Likums paredz šādu gadījumu un no saka 1. un 75. pantā: “Ja trasants (vienkāršā vekseļa devējs) kaut kāda iemesla dēļ nespēj pats parakstīt tratu (vienkāršo vekseli), tad uz viņa lūgumu to var parakstīt cita persona. Tādā gadījumā uz vekseļa jābūt notāra apliecinājumam, ka vekselis (trata) parakstīta uz trasanta (vienkāršā vekseļa devēja) lūgumu.” “Vekseļu izrakstīšanas un apgrozības noteikumi” 7.7.1. punkts nosaka, ka “izrakstītājam vekselis jāparaksta saskaņā ar Vekseļu likuma 75. panta prasībām vai jāpilnvaro kāda cita persona parakstīt vekseli saskaņā ar Civillikumu”.

Vekseļu apgrozība

Vekseļtiesībās būtiska nozīme ir tam, ka vekseļus var laist apgrozībā. Šī apgrozība var notikt trejādi:

1) civiltiesiskās cesijas,

2) indosēšanas,

3) mantošanas ceļā.

Tuvāk tiks aplūkoti pirmie divi.

Cesija

Saskaņā ar CL 1804. pantu “agrākais kreditors, neraugoties uz cesiju, vēl joprojām skaitās par tādu līdz tam laikam, kamēr cesionārs nav dabūjis apmierinājumu no parādnieka, vai nav cēlis pret to prasību, vai vismaz nav tam pienācīgā kārtā par cesiju paziņojis. Līdz tam pašam laikam var arī parādu samaksāt cedentam, kā arī noslēgt ar viņu izlīgumu, un tāpat viņam paliek arī prasības tiesība.” Šeit redzam būtisku atšķirību no indosamenta, kur indosants kļūst par parādnieku, bet prasības tiesības rodas tikai pēc tam, kad vekselis ir samaksāts indosatāram. Cedējot vekseļa prasības tiesību, cesionārs iegūst tiesības tikai tādā apjomā, kādā tās bija cedentam (CL 1808. p.). CL 1808 .p. nosaka, ka “parādnieks var celt pret cesionāru nevien visas savas ierunas pret viņu pašu, bet arī tās ierunas, kas viņam bijušas pirms cesijas un tās laikā pret cedentu.”. Līdz ar to vekseļa ieguvējam cesijas ceļā ir saistošas visas ierunas, kas pastāv pret cedentu.

CL 1807. p. teikts: “parādnieka stāvoklis ar cesiju nedrīkst pasliktināties, kādēļ cesionārs, ja viņam personīgi pieder kādas priekšrocības pret parādnieku, nedrīkst tās izlietot.”. Arī šī piezīme būtiski atšķir cesiju no indosēšanas, jo otrajā gadījumā indosatārs var izlietot visas esošās priekšrocības, lai gan, ņemot vērā vekseļa raksturu, šādu priekšrocību pastāvēšana ir visai ierobežota.

Cedējot ir jāizdara uzraksts uz vekseļa. Cesijas uzraksts var būt vārda vai uzrādītāja.

Blanko cedēti vekseļi tālākdošanas ziņā pakļauti noteikumiem par uzrādītāja papīriem(CL 1803. p.). Tādēļ blanko cesijai ir raksturīgas dažas īpatnības. Pirmām kārtām cesija notiek, nododot pašu papīru (CL 1527. p.). Būtiski ir tas, ka parādnieks nevar celt nekādas ierunas pret uzrādītāju, kādas tam bija pret iepriekšējiem turētājiem (CL 1528. p.). Šajā ziņā cesija jau vairāk līdzinās indosamentam.

Cesijas akts obligāti jāraksta uz paša vērtspapīra vai tam piemetinātas lapas, jo tas ir elements, kas padara vērtspapīru par leģitimēšanas līdzekli – ja tā nav, tad parādnieks var nedot izpildījumu. Šeit izpaužas vekseļu skripturveidīguma princips – parādniekam saistošs ir tikai uz papīra uzrakstītais, citu informāciju var neņemt vērā.

Indosaments

Vekseļu likuma 11. pantā noteikts: “Katru tratu, kaut arī tā nebūtu tieši izrakstīta orderim, var dot tālāk ar indosamentu.”. Vekseļu likuma 77. p. attiecina to arī uz vienkāršajiem vekseļiem.

Indosaments ir abstrakts darījums pretēji cesijai. Indosamenta uzrakstā nedrīkst ietvert nekādus nosacījumu; ja to neievēro, katrs pievienotais nosacījums jāuzskata par neierakstītu (VL 12. pants). VL 17. p. rakstīts, ka “personas, pret kurām celta prasība pēc tratas, nevar aizstāvēties pret tratas turētāju ar iebildumiem, kas pamatojas uz viņu personīgām attiecībām ar trasantu vai ar iepriekšējiem tratas turētājiem, ja vien pašreizējais tratas turētājs, iegūstot tratu, nav rīkojies apzināti par ļaunu parādniekam”.

Galvenā īpatnība, kas atšķir indosamentu no cesijas, ir tā, ka indosatārs iegūst pastāvīgas tiesības no papīra, nevis tās, kas piederēja iepriekšējam kreditoram. Tādējādi indosatārs iegūst tiesības pilnā apjomā, kas izriet no papīra, un uz to neattiecas tie tiesību aprobežojumi, kas bija iepriekšējam turētājam.

Indosamenta gadījumā ir pilnīgi cits tiesīgo personu stāvoklis nekā cesijā. Cedējot kreditors saglabā daļu sava statusa līdz zināmam laikam, turpretī, taisot indosamentu, kreditors savu statusu zaudē, pie tam parasti pārvēršoties par solidāri atbildīgu personu indosatāra priekšā.

Indosaments var pārnest prasījumu tikai pilnā apjomā. Atšķirībā no cesijas katrs daļas indosaments ir jāuzskata par spēkā neesošu.

Vekseļtiesībās sastopam izņēmumu no parastā civiltiesību principa, ka kreditora un parādnieka sakritums izbeidz saistību. VL 11. pantā teikts: “indosamentu var taisīt pat maksātāja labā, neatkarīgi no tā, vai viņš tratu pieņēmis vai nav pieņēmis, un tāpat arī trasanta vai kuras katras citas uz tratas pamata atbildīgas personas labā. Šīs personas var tratu indosēt no jauna.”

Indosaments vekseļu tiesībās pilda divas svarīgas funkcijas: pārnešanas (transporta) un garantijas. Pārnešanas funkcija indosamentu padara par indosamentu, proti: tā pārnes visas no papīra izrietošās tiesības. Ar transportfunkcijas palīdzību indosatārs kļūst par patstāvīgu kreditoru.

Otra indosamenta funkcija ir garantijas funkcija. Tā ir raksturīga tikai vekseļtiesiskajam indosamentam, piemēram, tās nav, pārvedot konosamentus.

Garantijas funkcija nozīmē to ,ka indosants kļūst solidāri atbildīgs par papīrā iemiesotās saistības realizāciju. Līdz ar to pret katru indosantu indosatārs var celt regresa prasību kā naudas nesamaksas gadījumā, tā arī, ja trata netiek akceptēta (VL 43. pants). Tomēr atbildība indosantiem kļūst reāla tikai pēc protesta akta taisīšanas, bez tā prasību var celt tikai pret tiešo parādnieku – vekseļa devēju u. tml. Pret regresa prasības iespējamību indosants var nodrošināties, ietverot indosamenta uzrakstā vārdus “bez regresa pret mani”. Un otrādi, indosants var atbrīvot vekseļa turētāju no protestēšanas pienākuma (VL 46. p.).

Vekseļa samaksa

Samaksas termiņu veidi

Saskaņā ar Vekseļu likuma 33. pantu ir četri vekseļu samaksas termiņu veidi, kuri attiecas gan uz tratu, gan uz vienkāršo vekseli. Šo termiņu uzskaitījums likumā ir izsmeļošs, un tāpēc vekselis ar citādiem termiņiem nav spēkā.

1) Vekselī var noteikt maksāšanas termiņu pie uzrādīšanas. Šāds vekselis jāsamaksā to uzrādot (VL 34. p.). Likums ierobežo vekseļa turētāju, nosakot, ka vekselis jāuzrāda samaksai viena gada laikā pēc izrakstīšanas. Likums paredz iespēju trasantam šo gada termiņu saīsināt vai pagarināt, un tādā gadījumā tas jāieraksta tratas teksta īpašas klauzulas veidā. Trasants var noteikt, ka trata, kas maksājama pie uzrādīšanas, nav uzrādāma samaksai pirms noteiktā termiņa (VL 34. pants.). Likuma gada noteikto termiņu var apiet ar blanko vekseli, jo to var aizpildīt pēc gada vai vairākiem ar termiņu pie uzrādīšanas vai pat ar termiņu pēc uzrādīšanas, notekot vienam vai vairākiem gadiem.

2) Vekseļa maksāšanu var noteikt konkrētā dienā, tad samaksas termiņš iestāja tieši tajā dienā. Vekseļa turētājs jebkurā šīs dienas momentā var uzrādīt vekseli samaksai. Ja trata maksājama noteiktā laikā pēc izrakstīšanas un tās izrakstīšanas un maksāšanas vietu kalendāri nesakrīt, tad izrakstīšanas diena jāpārrēķina atbilstošā dienā pēc maksāšanas vietas kalendāra, un saskaņā ar to tad jānoteic maksāšanas termiņš. (VL 37. p.).

3) Vekseļa maksāšanas termiņš var būt noteiktā laikā pēc uzrādīšanas. Noteicot maksāšanas termiņu tratai, kas maksājama noteiktā laikā pēc uzrādīšanas, par pamatu jāņem tratas pieņemšanas vai protesta datums. Ja pieņemšanas izteikumā nav uzdots datums un protests nav izdarīts, tad attiecībā uz pieņēmēju trata jāuzskata par pieņemtu tā laika pēdējā dienā, kas ir paredzēts tratas uzrādīšanai pieņemšanai (VL 35. p.).

4) Vekseļa maksāšanas termiņu var nozīmēt noteiktā laikā pēc izrakstīšanas. Maksāšanas termiņš, kas noteikts ar mēnesi vai vairākiem mēnešiem pēc tratas izrakstīšanas vai uzrādīšanas, iestājas tā mēneša atbilstošā dienā, kurā izdarāma samaksa. Ja attiecīgā mēnesī nav tādas dienas, tad maksāšanas termiņš iestājas šā mēneša pēdējā dienā (VL 36. pants). Attiecībā uz vienkāršo vekseli likums paredz, ka vekselis, kurā nav norādīts maksāšanas termiņš, jāuzskata par maksājamu pie uzrādīšanas.

Samaksas kārtība

Lai vekseļu samaksu varētu pieprasīt, vekselis ir jāuzrāda. Vekseļa parāds ir maksājams tikai pret pašu vekseli, jo tas ir uzrādīšanas jeb prezentācijas vērtspapīrs. Izšķir

1) uzrādīšanu pieņemšanai (akceptam) –

2) uzrādīšanu samaksai.

Uzrādīšana akceptam ir procedūra, kas paredzēta tikai tratai. Šī atšķirība pamatojama ar to, ka pati par sevi uzrādīšana samaksai nerada tiešā parādnieka pienākumu maksāt pēc vekseļa. Šis pienākums rodas ar tratas akceptu un vienkārša vekseļa izdošanu, un tāpēc vekseļa uzrādīšana samaksai tikai apliecina, ka parādniekam pienācis laiks samaksāt, respektīvi, tā pilda atgādinājuma funkciju. Tratas uzrādīšanu akceptam ir nepieciešama, lai noskaidrotu, vai trasāts ir ar mieru kļūt par tās tiešo parādnieku. Vienkāršais vekselis nav jāuzrāda akceptam, bet gan tikai samaksai.

Vekseļa uzrādīšanai samaksai ir divas funkcijas.

1. Vekseļa nesamaksas gadījumā uzrādīšana rada nokavējumu vekseļtiesīgam parādniekam un šī funkcija nav atkarīga no likumā paredzētās uzrādīšanas noteiktā laikā (38. p.).

2. Rada trasanta un indosanta atbildību – regresa atbildību, bet tikai tajā gadījumā, ja pēc uzrādīšanas nav samaksāts un vekselis ir noprotestēts.

Svarīga ir vieta, kur samaksa tiek veikta. Gan tratā, gan vienkāršā vekselī maksāšanas vietas nozīmējums ir rekvizīts.

Samaksājot vekseli, maksātājs var prasīt, lai viņam to atdod ar turētāja kvitējumu par samaksu (VL 39. p.). Šis ir ļoti svarīgs apstāklis gadījumā, ja rodas strīds par vekseļa samaksu, jo samaksa par vekseli pierādāma tikai dokumentāli.

Vekseļu likums nosaka, ka tratas turētājs nav spiests pieņemt samaksu pirms maksāšanas termiņa iestāšanās (VL 40. p.). Līdz vekseļa maksāšanas termiņa notecēšanai vekselis var būt par strīdus objektu tiesību pierādīšanā uz šo vekseli, un pirmstermiņa maksāšanas gadījumā maksātājam jārūpējas par samaksu īstajam kreditoram. Tāpēc šādu maksājumu vekseļa parādnieks kārto uz savu risku (VL 40. p. II d.): ja viņš samaksājis neīstam vekseļa turētājam, viņš nav atbrīvots no pienākuma samaksāt īstajam kreditoram. Vekseļa turētājs nevar pieprasīt vekseļa samaksu pirms termiņa, taču VL paredz izņēmumus, nosakot, ka tratas turētājam ir regresa tiesība pret visām uz tratas atbildīgām personām pirms maksāšanas termiņa. Tas ir gadījumā, ja

1) tratas akceptēšana ir pilnīgi vai pa daļai noraidīta;

2) par maksātāja mantu neatkarīgi no tā, vai viņš akceptējis tratu vai ne, atklāts konkurss vai nodibināta administrācija vai arī ja maksātājs pārtraucis savus maksājumus;

3) par akceptēšanai neuzrādāmas tratas devēja mantu atklāts konkurss vai nodibināta administrācija.

Tratas akcepts

Pārvedu vekselim jeb tratai ir raksturīgs savdabīgs vekseļtiesību institūts – akcepts (pieņemšana). Akcepts jeb tratas pieņemšana jāaplūko īpaši, jo trasāts kļūst par tratas tiešo parādnieku brīdī, kad viņš akceptē, t.i., apņemas samaksāt tratu. Tratas devējs, to izdodot, kļūst atbildīgs zināmā mērā nosacīti, t.i., gadījumā, ja trasāts atteiksies akceptēt, tad trasants kļūs par vekseļa tiešo parādnieku. Akcepta vajadzību rada vekseļa apgrozības stabilitātes nepieciešamība – tas nodrošina tratas spēju kalpot par maksāšanas līdzekli tirdznieciskajās attiecībās. Tāpēc, lai noteiktu tratas samaksas iespējamības pakāpi, tā tiek uzrādīta trasātam akceptēšanai. Tomēr visus pārvedu vekseļus nevar uzrādīt akceptam.

Trasants var aizliegt uzrādīt tratu pieņemšanai, izņemot tratu, kas maksājama trešās personas dzīves vietā, tratu, kas maksājama citā vietā, nekā maksātāja dzīves vieta, vai tratu, kas maksājama noteiktā laikā pēc uzrādīšanas.

Akcepts nav vajadzīgs arī gadījumā, kad trata izrakstīta uz sevi.

Uzrādīšana akceptam ir tratas turētāja tiesība, bet tas nav pienākums, un šo tiesību turētājs var arī neizmantot un uzrādīt tratu tikai samaksai.

Pats par sevi akcepts ir abstrakts akts, kas saista maksātāju neatkarīgi no tā, kādas ir bijušas tratas devēja un maksātāja attiecības. Pēc būtības akcepts nepauž nekādu līgumisku attiecību ne ar trasantu, ne ar remitentu. Uzdevums, kas izriet no tratas teksta, ir tīri formāla pazīme, kas atšķir tratu no vienkāršā vekseļa un tāpēc neietver sevī ne lūgumu, ne pilnvarojumu maksāt. Akcepts saista pieņēmēju neatgriezeniski, un tas nozīmē, ka akceptanta saistība nav atkarīga no trasanta paraksta īstuma vai vispār tā eksistences, tā nāves, kā arī no trasanta gribas. VL 29. pants paredz, ka, ja maksātājs, kas taisījis pieņemšanas uzrakstu, to izsvītro pirms tratas atdošanas, tad pieņemšana jāuzskata par noraidītu. Akcepts ir tāds akts, kurā nedrīkst būt nosacījumu (VL 26. p.). Nosacīta pieņemšana nozīmē atteikšanos akceptēt tratu, tomēr vienlaicīgi pieņēmējs saistīts ar šo nosacīto akceptu.

Maksātājs var ierobežot akceptu ar tratas summas daļu. Tā rezultātā var rasties situācija, ka puse summas ir neakceptēta un pēc būtības tratas turētājam šī summas daļa jāprotestē neakceptēšanas dēļ. Tā rezultātā par šīs summas tiešo parādnieku kļūst trasāts.

Svarīgs ir jautājums, kurā vietā un kādā veidā uz tratas ir taisāms akcepta uzraksts. VL 25. pants nosaka, ka akceptu var izteikta ar

1) vārdu “pieņemta” un maksātāja parakstu;

2) līdzīgu vārdu un maksātāja parakstu;

3) maksātāja parakstu.

Akcepts rada virkni juridisku seku vekseļtiesiskajā attiecībā. Akcepta izdarīšana ietekmē divus vekseļtiesiskās attiecības dalībniekus – trasātu un trasantu. Trasāts ar akceptu tiek vekseļtiesiski saistīts un kļūst par vekseļa tiešo parādnieku. Trasants ar akceptu tiek atbrīvots no atbildības par tā došanu kā sākotnējais vekseļa tiešais parādnieks. Kamēr trasāts uz tratas nav uzlicis akceptu, viņš nav atbildīgs par tām personām, kurām pēc vekseļa ir tiesība prasīt samaksu.

Vekseļa nesamaksa

Protests

Regresa tiesība tratas neakceptēšanas vai vekseļa nesamaksas dēļ izceļas tikai tad, ja neakceptēšana vai nesamaksa ir konstatēta ar protesta aktu, ko izdara notārs (VL 44. p.). Protests ir publisks dokuments, kas taisāms likumā paredzētā formā un kas konstatē ar publisku ticamību zināmus vekseļtiesiski nozīmīgus faktus. Vekseļa protests it nepieciešams, lai

1) konstatētu tratas vai tās dublikāta, vai noraksta neakceptēšanu;

2) konstatētu atzīmes par uzrādīšanu neizdarīšanu vienkāršā vekselī ar maksāšanas termiņu pēc uzrādīšanas;

3) konstatētu vienkāršā vekseļa vai tā noraksta, kā arī tratas vai tās dublikāta, vai tās noraksta nesamaksāšanu;

4) konstatētu faktu, ka vienkāršais vekselis ir uzrādīts konkrētam starpniekam;

5) konstatētu, ka vienkāršā vekseļa atbildīgo personu izpirkuma tiesības ir noraidītas;

6) konstatētu, ka akceptam nosūtītais tratas eksemplārs uz pārējo eksemplāru turētāju pieprasījuma nav atdots atpakaļ.

Notāram vekselis jāpieņem protestēšanai ne tikai no paša vekseļa turētāja, bet arī no viņa likumīgā pārstāvja, kuram ar attiecīgu dokumentu jāpierāda savas pārstāvja tiesības

Pirms protesta izdarīšanas notāram ir pienākums uzaicināt tās personas, uz kurās attiecas protests, izpildīt savu saistību (VL 80. pants.).

Protesta aktā jābūt:

1) protesta izdarīšanas datumam;

2) protesta akta numuram;

3) personas vārdam, kuras labā protests izdarīts, un personas vārdam. pret kuru protests izdarīts;

4) norādījumam, ka persona, pret kuru izdarīts protests, uzaicināta nokārtot saistību pēc vekseļa, un ka šim uzaicinājumam nav bijis panākuma, vai ka uzaicinātā persona nav bijusi sastopama, vai ka nav bijis iespējams atrast viņas veikala telpas vai dzīvokli;

5) izdarītā vai bez panākumiem palikušā uzaicinājuma vietas un laika apzīmējumam;

6) protesta izdevumu apmēram.

Ja maksātājs, kam trata uzrādīta pieņemšanai, pieprasa, lai viņam sekojošā dienā tratu uzrāda vēlreiz, tad par to jāatzīmē protesta aktā. Protesta aktu paraksta notārs un uzspiež amata zīmogu.

Protesta akts jāraksta uz vekseļa vai uz tam piemetinātās lapas. Protesta akts jāraksta vekseļa otrā pusē tieši aiz beidzamā uzraksta; ja nav neviena uzraksta, tad protesta akts jāraksta vienā no otras puses malām.

Regresa tiesība

Regresa tiesība ir vekseļa turētāja, kas licis vekseli noprotestēt, tiesība vērst savu vekseļa prasību pret personām, kas nav tieši vekseļa parādnieki.

1) lai rastos regresa tiesība, ir nepieciešams termiņā nesamaksātu vienkāršo vekseli jeb tratu, kas nav akceptēta protestēt.

2) regress ir prasījuma vēršana pret tām pēc vekseļa atbildīgajām personām, kas nav tiešie vekseļa parādnieki.

Regresa tiesības realizēšanas galvenais priekšnoteikums ir vekseļa protests, jo noprotestēts vekselis nav realizējams pret indosantiem, to avalistiem un citām vekseļa atbildīgām personām.

Personu, kurai ir regresa tiesības, sauc par regredientu, bet tās personas, kuras ir atbildīgas pēc regresa prasības, sauc par regresātiem.

Tratas turētājam ir regresa tiesība pret indosantiem, trasantu un citām uz tratas pamata atbildīgām personām:

ja maksāšanas termiņam iestājoties, tratu nesamaksā;

pat pirms maksāšanas termiņa iestāšanās:

1) kad tratas pieņemšana ir pilnīgi vai pa daļai noraidīta,

2) kad par maksātāja mantu, vienalga, vai viņš ir pieņēmis vai nav pieņēmis tratu, atklāts konkurss, vai nodibināta administrācija, un pat tad, kad maksātājs tikai pārtraucis savus maksājumus, lai gan šis apstāklis nav vēl konstatēts ar tiesas spriedumu, vai kad nav bijis panākumu piedziņai uz maksātāja mantu,

3) kad par pieņemšanai neuzrādāmas tratas devēja mantu atklāts konkurss vai nodibināta administrācija.

Atteikšanās no tratas pieņemšanas vai samaksas jākonstatē ar publisku aktu (protestu nepieņemšanas vai nesamaksas dēļ).

Katra tratas saistībā atbildīga persona, no kuras prasa vai no kuras var prasīt tratas samaksu uz regresa tiesības pamata, maksājot regresa summu, var prasīt atdot viņai tratu ar protesta aktu un kvitētu rēķinu.

Vekseļtiesiskā atbildība

Vekseļtiesiskā atbildība ir tā speciālā atbildība, kas raksturīga tikai vekseļtiesību institūtiem un kas ir noteikta tikai vekseļu apgrozību reglamentējošās normās. Civiltiesiskā atbildība ir vekseļtiesībās piemērojama atbildība, kuru regulē civiltiesību normas.

Vekseļtiesisko atbildību var sadalīt starp kreditoru un parādnieku. Visas personas, kas nes vekseļtiesisko atbildību par vekselī uzrādīto summu, vekseļturētāja priekšā ir solidāri atbildīgas.

Parādnieka atbildība izpaužas divos veidos.

1. Tiešā (galvenā parādnieka) atbildība:

vienkāršā vekseļa gadījumā galvenais parādnieks būs vekseļizdevējs;

pie tratas ir divi galvenie parādnieki – katrs savā laikā – vai nu trasāts, vai, gadījumā, ja trasāts tratu atsakās akceptēt – trasants.

2. Regresa (regresāta) atbildība:

vienkāršā vekseļa gadījumā regresatbildību nes pirmais vekseļņēmējs – remitents, kā arī pārējie indosanti;

pie tratas iespējamas variācijas atkarībā no tā, vai trata ir pieņemta vai ne. Ja trata ir pieņemta, tad regresatbildību nes gan visi indosanti, gan arī trasants, bet nepieņemtas tratas gadījumā – tikai indosanti.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

Vekseļu likums

Civillikums

MK noteikumi nr. 40 “Vekseļu izrakstīšanas un apgrozības noteikumi”

Lēbers A. Vekseļtiesību pārskats. – R., 1927.

Juridisko terminu vārdnīca, Nordik. – R., 1998.

Ekonomisko terminu vārdnīca uzņēmējdarbībai, Ekonomisko reformu institūts. – R., 1997.

Bičevskis. M., Kvēps M., Repšs A. Vekseļtiesības, “Zvaigzne ABC”, – R., 1996.

Bundurs Ž. Padomnieks vekseļu lietās, “Zvaigzne ABC”, – R., 1994.

Klauss A. Vērtspapīru darījumi, Skaidrojošā vārdnīca. – R., 1996.

Leave a Comment