Latviešu kultūra un tās mantojums ir ļoti plašs un skaists. Daudzās vietās pat tiek uzskatīts, ka latviešiem ir visbagātākā kultūra, jo mums ir daudz svinamas un svētas dienas.
Ja citas tautas pēc tam, kad viņās tika ieviesta kristīgā ticība, atmeta savas vecās paražas, tad latvieši turpināja svinēt un atzīmēt šīs svētku dienas, lai ko arī citi teiktu.
Kā jau teicu latviešu kultūrā ir daudz svinamās dienas un viena no tām ir ilgāks laika posms – veļu laiks.
Veļu laika ievērošana ir senlatviešu tradīcija pirms kristīgās ticības pieņemšanas. Veļu jeb dieviņu laiks iestājas tumšajos rudens vakaros un parasti ilga no Miķeļiem – 29. septembra līdz Mārtiņiem – 10. novembrim, taču dažādos novados šis periods bija atšķirīgs. Senie latvieši ticēja, ka veļu laikā aizgājušo senču gari, kurus dažādos novados sauca par veļiem, velēniešiem, iļģiem, ķauķiem, vecajiem un citos vārdos, nāk ciemoties pie dzīvajiem, lai satiktos ar dzīvajiem dzimtas pārstāvjiem. Ļaudis teicās redzējuši veļus kā miglu, kā kamolus veļamies. Veļi apskatījušies, kā piederīgie dzīvo, noklausījušies, ko viņi runā, un dažiem iečukstējuši labus padomus. Lai iemantotu veļu labvēlību, viņiem izlika mielastu, labākos ēdienus, ko dzīvie nedrīkstēja aiztikt. Veļus laipni uzņēma un lūdza, lai citugad tie nāk atkal. Veļu laikā nedrīkstēja dziedāt, bija jāuzvedas klusi. Ļaudis vakarēja, strādāja klusus darbus, minēja mīklas. Mielastu veļiem izlika istabā, saimniecības ēkās, arī kapsētā vai pie kāda ozola.
Veļu laiks ir veca tradīcija, kas vēl ir saglabājusies līdz mūsdienām, bet tikai dažās Latvijas vietās. Mūsdienu cilvēkam nav tik daudz laika, lai viņš svinētu vai atcerētos šīs svētās dienas un tāpēc svinēšana turpinās tikai dažās noteiktās vietās.
Latviešiem viņu tradīcijas ir ļoti svarīgas, jo ir bijuši laiki, kad tas viss tika aizliegts, bet arī tajā laikā cilvēki centās uzturēt šīs tradīcijas pie dzīvības.
Veļu laiks ir ļoti mierīgs laiks, pat ja cilvēki to neapzinās šajā laikā gribas mieru un klusumu un cilvēks var ielūkoties pats sevī un saprast lietas, ko viņš agrāk nevarēja saprast, jo senču gari nāk mums palīgā.
Veļu laikā mums apkārt ir miers, jo ārā jau paliek vēsāks laiks un sāk līt lietus, lapas jau ir nodzeltējušas un apklāj zemi un varbūt tāpēc šis ir vispiemērotākais laiks, lai varētu parādīties veļi un palīdzēt cilvēkiem pārciest drūmo laiku.
Šis veļu laiks neapzināti ir kļuvis par to laika posmu, kad cilvēki jūtas nomākti, nesaprasti un viņiem rodas vēlme pazust no zemes virsas. Neapzināti, bet cilvēks varbūt vēlas doties līdzi kādam no saviem senčiem prom no šīs pasaules un visām likstām, kas viņam apkārt rodas. Tāpēc arī veļi ierodas pie mums lai varētu mūs mierināt un atklāt mums kādu problēmu atrisinājumu, kas mums ir bijis vajadzīgs.
Bet, lai velis ierastos pie cilvēka, šim cilvēkam bija jāsniedz īpašs ēdiens savam sencim, lai tas būtu apmierināts un saprastu, ka to kāds arī gaida, ka viņš ir vajadzīgs un nav aizmirsts. Bet mūsdienās tam visam vairs nav laika un līdzekļu, lai tā darītu.
Mūsdienu cilvēks ir pieņēmis tik daudz jaunas un neticamas lietas, ka viņš pats vairs nezin, kas ir taisnība un kas ir meli. Vecās tradīcijas un paražas tiek aizmirstas un tiek pieņemtas jaunas, kas nāk no citām vietām un kas ir aizņemtas. Tāda ir mūsdienu cilvēka dzīve un viņš neuzskata, ka viņam vajadzētu kaut ko tādu atcerēties.
Latviešiem ir ļoti bagāta kultūra, kas ir apžilbinājusi ne vienu vien tūristu un viņiem patīk par to klausīties un uzzināt cik daudzveidīga un krāšņa, bet mums šīs tradīcijas neliekas tik īpašas.
Šīs tradīcijas vēl joprojām piekopj vietās, kur ir saglabātas mūsu senču mītnes un celtnes. Šie cilvēki lasa vēsturi par šiem pasākumiem un šīm tradīcijām, lai varētu tās iemācīt jaunajai paaudzei un, lai paši latvieši to nekad neaizmirstu un turētu godā.
Man pašai, personīgi, likās, ka tas viss nav tik nozīmīgs un ka man tas nav vajadzīgs un, ka es pat šo laiku nekas nekā īpaši neesmu izjutusi pati uz savas ādas, bet padomājot atpakaļ un paskatoties savā pagātnē es sapratu, ka visu šo laiku tomēr arī es esmu izbaudījusi savādāk.
Šajā laikā man pašai parasti ir uzmākušās nepanesamas skumjas un liekas, ka vis pasaule jūk un brūk tev apkārt un, ka tev nav glābiņa no tā visa. Ir tāda sajūta, ka no manis tiek prasīts pārāk daudz un, ka tas viss nav iespējams.
Šajā laikā man vienmēr ir paticis palikt vienai pašai un saprast pašai sevi. Man nevajag kādu, kas man varētu pateikt kaut ko priekšā, bet man gribas izprast pašai sevi.
Es sapratu, ka ar šīm sajūtām es pati neapzināti esmu sajutusi šo veļu laku un sajutusi šo garu klātbūtni, jo viņi atrodas man blakus un cenšas man palīdzēt.
Katram cilvēkam ik pa laikam vajag ieiet sevī un pārvarēt sevī šo drūmumu, kas valda viņā.
Man nekad nav bijusi liela ticība pret lietām, bet es tās nekad neesmu apstrīdējusi, jo es to pieņemu. Visu, kas mums notiek apkārt var izskaidrot un saprast vajag tikai pacensties. Man patīk risināt problēmas un it īpaši veļu laikā, jo tad patiešām liekas, ka kāds dod atbildi uz tavām problēmām un neko neprasa par to atpakaļ.
Šajos veļos nav nekā ļauna – viņi tikai vēlas mums palīdzēt un atrast vajadzīgo risinājumu. Viņi ik pa laikam vēlas pie mums atnākt un just, ka viņus vēl joprojām kāds gaida un atceras par viņiem.
Žēl, ka mēs nevaram to visu redzēt un izbaudīt. Man ļoti gribētos to visu izbaudīt. Saprast, kas notiek šajā pasaulē.
Es varu runāt ilgi un plaši, bet beigās nonākt tikai pie viena risinājuma un atbildes, ka man vajag mācīties vēl un vēl.
Mēs varam runāt par šo veļu laiku ļoti daudz, bet beigu beigās mēs par to neko nezinām, jo par to esam lasījuši tikai grāmatās, bet savām acīm to neesam redzējuši un izbaudījuši.
Veļu laiks ir laiks, kas vienmēr būs un, kas pastāvēs, lai arī kā mēs to negribētu. Par ja mēs par to visi aizmirstu būtu kāds, kas par to atcerētos un mums atkal atgādinātu.