Untitled
Versaļas sistēma – miera garants vai ierosme jauniem konfliktiem?
Situāciju pasaulē pēc Pirmā pasaules kara vajadzēja uzlabot, tāpēc 1919. gada 28. jūnijā tika parakstīts Versaļas līgums. Versaļas sistēma paredzēja izveidot jaunas vai uzlabot jau esošās starpvalstu attiecības, kā arī visā pasaulē nodrošināt mieru. Bet, kas īsti bija Versaļas sistēma – miera garants vai ierosme jauniem konfliktiem?
Versaļas sistēma glabāja iekš sevis dziļas pretrunas. Pirmkārt, tās bija angloamerikāņu pretrunas. ASV nevarēja izmantot Tautu Savienību kā ietekmēšanas instrumentu pasaulē, iekš Tautas Savienībasapstiprinājās Anglijas un Francijas ietekme. ASV tika piespiesta parakstīt ar Vāciju atsevišķu līgumu. Konference Parīzē izstrādāja mandatu sistēmu, kura tika vesta caur Tautu Savienību. Kolonijas tika nodotas „progresīvajām nacijām”, kuras bija definētas kā uzvarētājvalstis. Čehijas, Polijas, Ungārijas un Dienvidslāvijas valsts veidošanās palielināja etniskos, politiskos, teritoriālos, reliģiozos konfliktus, kuri parādījās nākotnē. Versaļas sistēma izraisīja strauju kāpumu valsts atbrīvošanas kustībā visā pasaulē, veicināja Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas tautu pamošanos, lai tie cīnītos par savām tiesībām. Uzvarētājvalstis parakstīja miera līgumu nevis ar veco Vāciju, kura izraisīja karu, bet jau ar jaunu demokratisku republiku. Uzliekot Vācijai smagus un apkaunojošos nosacījumus pasaulē, Antantes valstis, no vienas puses, deskriditēja Vācijas demokrātiju, bet no otras puses, sēja atriebības sēklus, kas deva savvaļas stādus briesmīgā fašisma veidā.
Apkopojot visu iepriekš teikto, var teikt, ka Versaļas sistēma bija, no vienas puses, miera garants, bet no otras puses ierosme jauniem konfliktiem. Tā bija paredzēta beigt karu, bet īstenībā, tā parveidoja karu par bezgalīgu draudu visai pasaulei.