Untitled
Latvijas Universitātes
Ekonomikas un vadības fakultāte
Ziņojums ekonomikas vēsturē
Sabiedrības sociāli ekonomiskā stratifikācija ASV
Darba vadītāja `
Autori
Rīga 2011
Saturs
Kopsavilkums………………………………………………………………………………………………………………3
Ievads…………………………………………………………………………………………………………………………4
1.Sociālās stratifikācijas jēdziens un būtība……………………………………………………………………..5
1.1. Stratifikācijas teorijas …………………………………………………………………………………………5
1.2. Sabiedrības sociāli ekonomiskās stratifikācijas būtība ……………………………………………6
2. Ekonomiskā stratifikācija ASV…………………………………………………………………………………..9
2.1.ASV ekonomiskās stratifikācijas aizsākumi……………………………………………………………9
2.2. ASV 20.gs. sākumā. Trestu veidošanās………………………………………………………………….9
2.3. Politiskā ietekme ……………………………………………………………………………………………10
2.4. Divdesmitie gadi………………………………………………………………………………………………..11
2.5. 20. gs. Ekonomiskās krīzes, kari, inflācija un bezdarbs…………………………………………….12
3..Ekonomiskās stratifikācijas ASV mūsdienās. (Statistika)………………………………………………..
Secinājumi………………………………………………………………………………………………………………………
Izmantotās lieteratūtras saraksts………………………………………………………………………………………….
Kopsavilkums.
Darba mērķis ir :
izklāstīt svarīgākās teorētiskās atziņas par sociāli ekonomiskās stratifikācijas būtību;
sniegt materiālu par sociāli ekonomisko stratifikāciju ASV un tās attīstību vēstures gaitā;
izzināt būtiskākos aspektus, kas sekmējuši ASV sabiedrības sadalīšanos šķirās;
rosināt lasītāju pievērt lielāku uzmanību aplūkojamajai problēmai arī savā ikdienas darbā, savā sociālajā vidē, sekmējot labāku izpratni un savas sociālās pozīcijas aktivizāciju.
ASV mūsdienās ir ļoti pievilcīga valsts ekonomikas ziņā. Gadsimtu gaitā tā ir izveidojusies par ļoti spēcīgu lielvalsti. Tā kā viena no valsts sastāvdaļām ir tās iedzīvotāji, tautas attīstībai ir būtiska loma tās ekonomiskajā attīstībā. Ekonomika un sabiedrība atrodas savstarpējā mijiedarbībā.
Darbā tiek runāts par sabiedrības sociāli ekonomiskās stratifikācijas problēmu, jo tieši tā mūsdienās ir pati nozīmīgākā un lielā mērā ietekmē arī citas sociālās stratifikācijas izpausmes. ASV tās sekas ir labi redzamas- liels sabiedrības deklasēto elementu slānis, milzīgslabklājības līmeņa intervāls, zemāko šķiru neapmierinātība ar esošo situāciju u.c.
Vēsturiskās attīstības gaitā ASV ļoti liela loma ir politiskajai ietekmei uz ekonomiku. Demokrātiskās partijas ideoloģijai raksturīga lielāka iejaukšanās valsts ekonomiskajā situācijā, republikāniskajai mazāka. To nosaka partiju sastāvs. Demokrātiskajā partijā vairākumā ir liberāļi, republikāniskajā- konservatīvie.
Šķiru sadalījumu ASV sekmējusi arī industrializācija, iedzīvotāju skaita pieaugums, „sausais likums”, kurš ne tikai motivēja noziedzību, bet arī palīdzēja nelegālo alkohola tirdzniecību padarīt par ļoti ienesīgu biznesu, kā rezultātā noziedznieki, kas ar to nodarbojās kļuva par sava veida monopolistiem. Tā arī ekonomiskā cikla attīstība spēlē nozīmīgu lomu ekonomiskajā stratifikācijā. Lielas krīzes un depresijas, ekonomikas lejupslīdes palielina plaisu starp nabadzīgajiem un bagātajiem, kā arī veicina zemāko šķiru pārstāvju skaita pieaugumu. Piemēram, 1929. gadā sākušās krīzes iespaidā pēc pāris gadiem bezdarbnieku skaits ASV bija 15 miljoni. Un tā kā tolaik nebija stabilas sociālā nodrošinājumu sistēmas, tika apgrūtināta iekļaušanās atpakaļ ekonomiski aktīvajā zonā. Paradoksāli, bet arī ļoti strauja ekonomiskā cikla augšupeja var kļūt par nevienlīdzības motivatoru, jo šāda situācija ir labvēlīga lieliem uzņēmumiem, kas nes peļņu tikai dažiem cilvēkiem un veicina kapitāla uzkrāšanos augšējos slāņos, tieši tāpat kā recesijas gadījumā, palielinot plaisu starp šķirām.
Svarīgi jēdzieni:
Sociālā stratifikācija- viena no sabiedrības sociālās struktūras konkrētām izpausmēm. Sabiedrības nodalīšanās slāņos jeb stratos ar nevienlīdzīgu sociālo stāvokli. Tātad sociālā stratifikācija raksturo nevienlīdzību starp dažādām cilvēku grupām un to vietu sabiedrībā.
Stratifikācija vienmēr ir saistīta ar sabiedrības noslāņošanos grupās, kurām ir augstāka vai zemāka vieta un arī rangs (prestižs) sabiedrības sociālajā hierarhijā. (7.lpp.SSES)
Sociālais statuss- novērtēta pozīcija, kas raksturo attiecīgas pozīcijas rangu (prestižu) sociālajā hierarhijā.(8. SSES)
Sociālā mobilitāte- cilvēku vai grupu pārvietošanās starp dažādām sociālajā pozīcijām, jeb vietas maiņa stratifikācijas sistēmā. 9.SSES)
Kasta- sociāli reliģiska grupa, kurā piedzimstot cilvēks ar savu sociālo pozīciju nevar mainīt līdz mūža beigām.
Kārta- sociāla grupa, kur cilvēku sociālās pozīcijas tiek mantotas, balstoties uz tradīcijām un likumu.
Šķiras- lielas sociālas grupas, kas atšķiras no citām ar savu ekonomisko stāvokli, interesēm, dzīves stilu. (8. SSES)
Ievads.
Ekonomiskā nevienlīdzība ir ļoti aktuāla parādība mūsdienu modernajās sabiedrībās. Dažās tā ir vairāk izteikta, dažās mazāk. ASV ekonomiskā nevienlīdzība ir izteiktāka nekā lielākajā daļā industriālo valstu, un pēdējos gados tā kļūst aizvien izteiktāka. (1.)
2008. gadā portālā finacenet.lv ASV kopā ar vēl trīs pasaules valstīm nosauktas kā tās, kurās vērojama vislielākā nevienlīdzība starp turīgajiem un nabadzīgajiem. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ziņojumā par pieaugošo ekonomisko nevienlīdzību pasaulē tiek vēstīts, ka ekonomiskā izaugsme pēdējo gadu desmitu laikā turīgajiem sniegusi labumu krietni vairāk nekā nabadzīgajiem. OECD valstīs 10% bagātāko cilvēku vidējais ienākumu līmenis ir aptuveni deviņas reizes lielāks par 10% nabadzīgo iedzīvotāju ienākumu līmeni. (2.)
Vairāki sociologi ir nākuši klajā ar brīdinājumu, ka par spīti augstajam darba ražīgumam amerikāņu sabiedrība ir radījusi pastāvīgu deklasēto elementu slāni, kura tipiskākais pārstāvis ir bezdarbnieks un bezpajumtnieks, kas mitinās pilsētu graustu rajonos- noziedzības un narkomānijas perēkļos. (3.)
Sociāli ekonomiskā nevienlīdzība ir aktuāla problēma mūsdienu modernajās sabiedrībās, jo tā ilgtermiņā nenes labumu nevienai no šķirām. Tā kā ASV ir viens no spilgtākajiem piemēriem, šajā darbā tiks apskatīta sociāli ekonomiskā stratifikācija ASV uz tās vēsturiskās attīstības pamata.
1.Sociālās stratifikācijas jēdziens un būtība
Sociālā stratifikācija- hierarhisks sabiedrības sadalījums, pamatojoties uz sociālām īpašībām. Sociālās atšķirības tiek sadalītas sabiedrībā, kad piederība vai nepiederība kādai sociālai īpašībai, piemēram, bagātībai vai statusam kļūst par izplatītu principu indivīdu sistēmā ar nevienlīdzīgu atalgojumu. Dažādās sabiedrībās izmanto dažādus principus organizējot personu sadalījumu hierarhijā. Tradicionālās sabiedrības bieži izmanto iedzimtas īpašības kā pamatu stratifikācijai, bet modernajās sabiedrībās par kritēriju lielākoties izmanto labklājību un ienākumus. Stratifikācijas nozīme ir tāda, ka tiem, kas atrodas sistēmas augšpusē, ir lielāka iespēja piekļūt deficīta resursiem nekā tiem, kas sistēmas apakšā. (4.)
1.1. Stratifikācijas teorijas
Ietekmīgākās noslāņošanās teorētiskās pieejas ir tās, kuras ir izstrādājuši Kārlis Markss un Makss Vēbers. Lielākā daļa sekojošo stratifikācijas teoriju ir balstītas uz viņu idejām.
1)Marksa teorija. Markss uzskatīja, ka kārtu atšķirības pamatojas uz ražošanas līdzekļiem vai līdzekļiem, ar kuriem cilvēki var nodrošināt sev iztiku. Modernajās sabiedrībās ir divas galvenās šķiras: kapitālisti, kuriem pieder ražošanas līdzekļi un strādnieku šķira, kuri pārdod savu darbaspēku. Strādnieku šķira vairāk saražo nekā nopelna. Pievienotā vērtība ir kapitālistu ienākumu avots.
Šī Marksa teorija visspilgtāk atspoguļota viņa darbā „Kapitāls” (Das Kapital), kura pirmā daļa tika publicēta 1867. gadā.
2)Vēbera teorija. Vēbers uzskatīja, šķiru iedalījums pamatojas ne tikai uz ražošanas līdzekļiem, bet arī uz citiem avotiem,tādiem kā prasmes un spējas. Viņš saskatīja citu stratifikācijas aspektu starp šķirām- statusu, atšķirības starp sociālajā grupām, pagodinājumu un prestižu mijiedarbībā ar citiem aspektiem. Statusa iegūšana var būt neatkarīga no šķiru nevienlīdzības un var būt kā pozitīva, tā negatīva. Negatīvās grupas tiek sauktas par izstumtajām.
3)Vraita teorija. Vraits (Wraight) apgalvoja, ka ir trīs līdzekļi kā kontrolēt ekonomikas resursus:
Investīciju, naudas kapitāla kontrole;
Kontrole pār fiziskajiem ražošanas līdzekļiem;
Darbaspēka kontrole.
Kapitālisti kontrolē visas 3 šīs grupas, bet strādnieki nevienu no tām. Starpā ir pretrunīgs šķiru novietojums, tie, kuri ietekmē dažus (bet ne visus) ražošanas aspektus; piemēram, advokāti, kuri strādā lielās kompānijās.(1.178)
1.2.Sabiedrības sociāli ekonomiskās stratifikācijas būtība
Iespējams izdalīt vairākas relatīvi pastāvīgas sociālās stratifikācijas sistēmas.
Fiziski ģenētiskā stratifikācijas sistēma. Tās pamatā ir sociālo grupu noslāņošanās pēc dabiskām sociāli demogrāfiskām pazīmēm: dzimums, vecums, kā arī zināmām fiziskām īpašībām (spēks, skaistums veiklība utt.). Stiprākie ieņem augstāku stāvokli, vājākie- zemāku vietu sabiedrībā. Pārākums tiek pierādīts ar fizisko spēku (arī vardarbību), vēlāk šis pārākums tiek sankcionēts ar tradīcijas un parašu palīdzību.
Kastu sistēma. Tās pamatā ir etniskās atšķirības. Katra kasta ir maksimāli noslēgta grupa. Ir stingri reglamentēta katras kastas nodarbošanās. Sociālais stāvoklis tiek mantots, sociālā mobilitāte ( no vienas kastas citā) praktiski gandrīz nav iespējama.Sabiedrība ir slēgta.
Kārtu- korporatīvā stratifikācija. Sociālās grupas atšķiras pēc formālām (juridiskām) tiesībām un vienlaikus arī no to pienākumiem. Piederība pie kārtas tiek mantota. Piemēram, tādas kārtas ir: muižnieki, zemnieki, tirgoņi, amatnieki utt. Sistēma ir samērā slēgta.
Etakrātiskā jeb valsts varas stratifikācijas sistēma. Šajā sistēmā galvenā pazīme, kura nosaka grupu sociālās atšķirības ir to vieta valsts varas realizācijas hierarhijā (politiskajā, militārajā, saimnieciskajā), pēc esošo resursu izmantošanas iespējām, kā arī pēc tām privilēģijām, kuras šīs grupas ir spējīgas iegūt, pateicoties savam stāvoklim. Grupu dzīves veids, materiālā labklājība, to prestižs ir saistīts ar formāliem rangiem (vietu), kādu šīs grupas ieņem varas hierarhijās.
Sociāli-profesionālās stratifikācijas sistēma. Sociālo noslāņošanos nosaka tas, kādu darbu (pēc tā satura un darba apstākļiem) veic grupa. Grupu sociālo stāvokli nosaka tās profesionālās kvalifikācijas prasības, kuras tiek izvirzītas šai grupai. (Prasmes, zināšanas, pieredze). Grupu hierarhiju šajā sistēmā lielā mērā nosaka kvalifikāciju apliecinošo diplomu, sertifikātu, licenču un kategoriju esamība. Kvalifikāciju apstiprinošu dokumentu nepieciešamība un tā nozīme, veicot dažādas darbības, nosaka valstiski atzīta profesiju (kvalifikācijas) sistēma. Kvalifikācija netiek mantota, tā ir iegūstama.
Šķiru sistēma. Šķiru izpratne socioloģijā nav viennozīmīga. Parasti par tām uzskata lielas sociālas grupas, ar kopīgām sociāli ekonomiskāmpazīmēm, dzīves stilu, interesēm. Šķiru stāvoklis netiek reglamentēts ar likumu, kā arī šķiriskā piederība netiek mantota no dzimšanas uz visu mūžu. Tā var mainīties. Var uzlaboties (rodas papildus ienākumi) vai arī pasliktināties (piem., bankrota gadījumā).
Kulturāli simboliskā stratifikācijas sistēma. Šajā gadījumā sociālā stratifikācija rada dažādo grupu atšķirīgās iespējas piekļūt pie informācijas, iegūt un izmantot to.
Senatnē tādas grupas bija: priesteri, samani; viduslaikos- baznīcas kalpotāji (kuri gandrīz vienīgie nebija analfabēti). Jaunos laikos tie ir zinātnieki, tehnokrāti, valdošā elite. Labāks un augstāks stāvoklis sabiedrībā ir tiem slāņiem, kuri lielākā mērā spēj ietekmēt sabiedrisko domu, kurš labāk par citiem spēj pierādīt savu pārākumu un notiekošā izpratni, kuram ir lielāks „simboliskais” kapitāls.
Kulturāli normatīvā sistēma.Šajā sistēmā dažādu grupu stāvokli sabiedrībā nosaka cilvēku attieksme pret šo grupu dzīves veidu, uzvedības normām. Tas ir grupu sociālais prestižs. Prestižu, savukārt, nosaka attieksme pret garīgā un fiziskā darba veicējiem, pret patērētāju gaumi, uzvedības etiķeti, īpašo valodu (profesionālo, dialektu, žargonu utt.). Kulturāli normatīvā stratifikācijas sistēma būtībā raksturo sociālo grupu un to pārstāvju izvērtēšanu, galvenokārt, pēc dažādiem to darbības novērtēšanas subjektīviem kritērijiem.
Sociāli teritoriālā sistēma.Šīs stratifikācijas sistēmas pamatā ir nevienlīdzība resursu sadalījumā starp dažādiem reģioniem, kā araī atšķirības nodarbinātības iespējās, mobilitātes (pārvietošanās) iespējas utt.
Stratifikācijas sistēmās īpaša vieta ir ekonomiskai stratifikācijai, jo tā ir saistīta ar visiem augstāk minētajiem stratifikācijas tipiem. Tas ir īpašs stratifikācijas aspekts, kurš raksturo un arī būtiski ietekmē visas sociālās grupas stāvokli sabiedrībā un arī atsevišķas cilvēka (grupas pārstāvja) dzīvi.
P. Sorokins izdalīja trīs, viņaprāt, svarīgākās stratifikācijas formas: ekonomisko, politisko un profesionālo. Taču šāds dalījums zināmā mērā ir relatīvs, jo cilvēku saistība ar augstākiem ekonomiskiem slāņiem nosaka arī šo slāņu pārstāvju saistību ar augstākiem politiskiem un profesionāliem slāņiem. Ekonomiskās atšķirības lielā mērā nosaka arī sociālo grupu nevienlīdzību politiskajā un profesionālajā jomā.
2. Ekonomiskā stratifikācija ASV
Ekonomiskā nevienlīdzība ir noturīga iezīme visās sociālajās sistēmās, izņemot mednieku un vācēju sabiedrībās- kurās neliela labklājība ir garantēta jebkurā gadījumā. Šķiru iedalījums raksturīgs modernām sabiedrībām. Relatīvā nabadzība faktiski ir nevienlīdzības mērs; Amerikas sabiedrība ir tendēta būt nevienlīdzīgāka nekā citas rietumu sabiedrības. Pastāv viedoklis, ka tik augsts nevienlīdzības līmenis nemudina uz ekonomisko attīstību, drīzāk bremzē to. (1.178)
2.1.ASV ekonomiskās stratifikācijas aizsākumi
Moderno sabiedrību veidošanās raksturīga Jaunajos laikos. Katram reģionam un valstij attīstības tempi ir dažādi. ASV gadījumā šīs „modernizācijas” aizsākumi meklējami 15. gs. beigās, 16. gs. sākumā, kad līdz ar Kolumba Amerikas atklāšanu (1492.g.) tajā notika straujas pārmaiņas sabiedrībā. No sava jūrasbrauciena Kolumbs bija atvedis līdzi dažus zelta gabalus un pāris iedzimtos, kas nozīmēja izredzes par vergiem pārvērst visas viņu ciltis. Kolumbam un viņa laikabiedriem itin pašsaprotami likās tas, ka pagāns vienlaikus tiek padarīts gan par kristieti, gan par vergu. (5.60)
Turpmākajos gadsimtos notika pakāpeniska sabiedrības sadalīšanās šķirās ASV. Tomēr noslāņošanās tempi visstraujāk pieauga 19.gs., kurā ASV ienāca kā neatkarīga valsts.
1861.- 1865. gads. Austrumu- rietumu pretstatu pārklāja saspīlējums starp ziemeļiem un dienvidiem, starp industriālajiem un plantāciju štatiem. Savienības vienotība tika saglabāta; Ziemeļu vadībā ASV kļuva par industriāli ekonomisku spēku. (6. 373).
19. gs beigās ASV izvirzās par ekonomisku lielvalsti. Par spīti krīzēm (1873, 1907), industrijas, tehnikas un ražošanas attīstība ASV nostiprināja to kā ekonomisku lielvalsti. Industriālā revolūcija, kas skāra arī ASV lielā mērā sekmēja šķiru nodalīšanos, jo industriālismam raksturīga kapitāla uzkrāšanās. Līdz ar to lielas bagātības nonāca dažu cilvēku rokās.
2.2. ASV 20.gs. sākumā. Trestu veidošanās.
1900.gadā ASV dzīvoja 75 miljoni cilvēku- vairāk nekā jebkurā Eiropas valstī, izņemot Krieviju. No 1820. gada līdz 1930. gadam uz ASV emigrēja 38 miljonu cilvēku, gandrīz visi no Eiropas; trešdaļa no viņiem ieceļoja divdesmitā gadsimta pirmajos četrpadsmit gados. Vairums ieceļotāju dzīvoja nabadzībā, apstākļos, kuri ļoti atšķīrās no viņu valdzinošā sapņa par Ameriku. Nepārtrauktā imigrantu straume apgādāja rūpniecību ar darbaspēku. No 1860.- 1900. gadam ASV saražotās produkcijas vērtība septiņkāršojās, un ap 1900. gadu ASV ieņēma pirmo vietu pasaulē dzelzs, tērauda un ogļu ražošanā. Radās ļoti lielas firmas jeb tresti, kuras kontrolēja algas, cenas un tirgu un pamazām izstūma mazās firmas. Sekas bija tādas, ka daži cilvēki kļuva ārkārtīgi bagāti un 1900. gadā ASV bija 5000 miljonāru. Divi no tiem bija Kārnegi un Rokfellers. Endrū Kārnegi (1835- 1919), kurš divpadsmit gadu vecumā ieradās Amerikā bez centa kabatā, galu galā no savas tērauda ražošanas firmas guva 23 miljonus dolāru lielu ienākumu gadā. Džons Dēvisons Rokfellers (1839- 1937) radīja naftas trestu „Standart Oil Trust” un , domājams, kļuva par bagātāko cilvēku pasaulē. Kāds vēsturnieks, kurš rakstīja par šīm milzīgajām industriālajām apvienībām, nosauca deviņpadsmitā gadsimta otro pusi par „dinozauru laikmetu”. 1890. Gadā gan pieņēma „prettrestu likumu”, taču praksē to maz piemēroja. Politiķi uzskatīja, ka būs daudz labāk, ja viņi nevis iejauksies biznesā, bet gan ar aizsargmuitām pasargās to no ārzemju konkurences. (7. Avots)
2.3. Politiskā ietekme.
Konstitūcija nosaka, ka ASV ir federatīvavalsts, kurā vara ir sadalīta starp štatiem un federālo valdību Vašingtonā. Savienotajās Valstīs ir divas galvenās partijas- republikāniskā un demokrātiskā. Īpašu ideoloģisku atšķirību starp partijām nav: patiesībā partiju iekšējās nesaskaņas bieži vien ir lielākas nekā atšķirības starp partijām. Katrā partijā ir gan liberāļi, gan konservatīvie, tomēr republikāniskajā partijā ir vairāk konservatīvo, kas atbalsta lielos uzņēmējus un cenšas ierobežot federālās valdības ietekmi. Liberāļi, kuri vairākumā demokrātiskajā partijā, vēlas paplašināt federālās valdības pilnvaras. 1900. gadā demokrāti gribēja, lai valdība realizē vairākas reformas- regulē trestu darbību, īsteno tautas veselības programmas un pārskata nodokļus. Pēc 1890. Gada valstī arvien pieņēmās spēkā neapmierinātība ar lielajiem uzņēmējiem un „baroniem laupītājiem”. Daudzi rakstnieki skubināja politiķus reformēt valsti, un tautas partiju, kuras galvenais balsts bija pilsētu un lauku trūkumcietēji, sāka aģitēt par dzīves apstākļu uzlabošanu.
Piemēram, liberāli noskaņotā Prezidenta Vudro Vilsona laikā (1913- 1921) valstī norisinājās būtiskas reformas, arī tādas, kas vērstas uz iedzīvotāju labklājības līmeņa izlīdzināšanos.
Samazināja tarifus, lai veicinātu tirdzniecības konkurenci un pazeminātu iztikas izdevumus. Ienākumu trūkumu valsts kasē novērsa, ieviešot nelielu federālo ienākumu nodokli. Likumu, kas bija vērsts pret trestu veidošanos, padarīja stingrāku. Fermerus atbalstīja, ļaujot viņiem uz atvieglotiem neteikumiem aizņemties naudu zemes uzlabošanai. Dažām strādnieku kategorijām saīsināja darbadienu un uzlaboja dzīves apstākļus. (189. lpp.)
Pēc Vilsona aiziešanas no prezidenta amata, nāca trīs cits citam sekojoši republikāņu prezidenti Hārdigans (1921- 1923), Kūlidžs (1923- 1929) un Hūvers (19290 1933), kuri realizēja laissez faire (ļaujiet notikt) politiku- proti, centās maksimāli samazināt valdības iejauksānos valsts lietās.
2.4. Divdesmitie gadi
Divdesmitie gadi bija lielu kontrastu laiks. Rūpniecība plauka kā vēl nekad, bet fermeri grima nabadzībā; alkohola rasošana un pārdošana bija aizliegta, reliģija ieņēma aizvien nozīmīgāku vietu cilvēku dzīvē, taču morāle kļuva aizvien vaļīgāka un noziedzība pārvērtās par labi organizētu lielu uzņēmējdarbību. Debesskrāpju celtniecība, elektrības plaša izmantošana, pirkšana uz nomaksu, kino popularitāte, sieviešu emancipācija- šīs jaunā parādības amerikāņu dzīvē cieši savijās ar veco un tradicionālo.
Divdesmitie gadi sākās ar diviem ekonomiskās depresijas gadiem, bet pēc tam līdz 1929. gadam sekoja milzīga uzņēmējdarbības aktivitāte. Dažām nozarēm- ogļrūpniecībai, kuģu būvei, tekstilrūpniecībai- gāja grūti, tomēr visumā saimniecība uzplauka. „Darba ražīgumu izdevās palielināt tāpēc, ka rūpniecībā un pārvaldē sāka izmantot zinātnes sasniegumus.” (H. Faulkner. From Versailles to the New Deal) Nekur tas nebija redzams tik labi, kā automašīnu lielražošanā. 1913. gadā Savienotajās Valstīs bija 6 miljoni automašīnu; 1929. gadā- 29 miljoni.
Taču lauksaimniecībā valdīja depresija. Kara laikā Eiropai vajadzēja ļoti daudz pārtikas, tāpēc cenas un ražošana bija augušas. Bet pēc kara pieprasījums stipri kritās. Galvenie iemesli bija trīs. Pirmkārt, Eiropā bija atjaunojusies normāla miera laika ražošana;otrkārt- Savienoto Valstu augstie muitas nodokļi neļāva Eiropā pārdot amerikāņiem rūpniecības preces apmaiņā pret lauksaimniecības ražojumiem; treškārt- stipri bija pieaugusi Kanāda, Austrālijas un Argentīnas konkurence. Sekas bija cenu krišanās un fermeru ienākumu jūtama samazināšanās. Fermeri, kuri augsto cenu gados bija aizņēmušies daudz naudas zemes pirkšanai, tagad nonāca izmisuma stāvoklī.
Īpašas kaislības radīja 1919. gadā pieņemtais likums, kurš aizliedza ražot un pārdot (bet ne lietot) alkoholiskos dzērienus. (…) Bet mēģinājums aizliegt alkohola ražošanu un pārdošanu beidzās ar galīgu sakāvi. Valstī neierobežotā daudzumā ieveda kontrabandas dzērienus un bandas, kuras ar to nodarbojās, drīz kļuva bagātas un spēcīgas. Piemēram, Alkapones banda Čikāgā. Miljoni cilvēku pārkāpa likumu, kuru tā arī neizdevās ieviest dzīvē, un 1933. gadā to atcēla.
2.5. 20. gs. Ekonomiskās krīzes, kari, inflācija un bezdarbs.
(…) Divdesmito gadu vispārējā labklājība beidzās ar 1929. gada oktobra krahu. Uzņēmēji bija pārliecināti, ka pārticība nekad nebeigsies, un viņu pašpaļāvība ietekmēja visus sabiedrības slāņus. Miljoni amerikāņu darīja to, par ko pirms desmit gadiem pat nesapņoja,- par visu savu naudu pirka akcijas. Akciju vērtība strauji auga, akciju īpašnieki guva milzīgu peļņu un ielaidās arvien neprātīgākās spekulācijās. Bija skaidrs, ka akciju cenas tālu pārsniedz to reālo vērtību un ka reiz tām būs jākrīt. Gan rūpniecība, gan lauksaimniecība „plūda pāri malām”. Iekļūšanu ārzemju tirgos apgrūtināja muitas nodevas, bet nevienmērīgais bagātību sadalījums pašās Savienotajās Valstīs sašaurināja potenciālo vietējo tirgu.
1929. gada vasarā ienākumi sāka samazināties. Oktobrī, Volstrītā, Ņujorkas biržā, akciju cenas pamazām sāka slīdēt uz leju. 24. oktobrī izcēlās panika un vienā dienā pārdeva 16 miljonus akciju. Sākās histērija, akciju krišanās pletās plašumā, un to cenas strauji kritās. Līdz 1932. Gada sākumam akciju cenas samazinājās vairāk nekā par 80%. Vēl jo vairāk uzticība rūpniecībai zuda tad, kad ekonomiskā krīze pārņēma visu pasauli un ārzemju tirgu kļuva aizvien mazāk. Sekas bija milzīgs bezdarbs. Depresijas kulminācijas brīdī valstī bija 15 miljoni bezdarbnieku, bet tie, kuriem vēl bija darbs, saņēma daudz mazākas algas.
1932. gadā pieņēma likumu par aizdevumu izsniegšanu štatiem un bezdarbnieku nodarbināšanu federālās valdības finansētajos sabiedriskajos darbos. Tomēr arī šoreiz valdība nerīkojās pietiekami enerģiski, un 1933. gada sākumā Savienoto Valstu banku sistēma vārda vistiešākajā nozīmē sabruka. (196. Lpp PVDG)
Depresija bija krietni pieklusinājusi amerikāņu tradicionālo nepatiku pret stipru federālo valdību, un par valsts prezidentu ar milzīgu balsu pārsvaru tika ievēlēts Franklins Rūzvelts (1933- 1945). Viņa pirmais solis, bija slēgt visas bankas un aizliegt zelta un sudraba izņemšanu no apgrozības. Pēc tam vispirms atvēra federālās rezerves bankas, vēlāk- maksātspējīgās privātās bankas. Pēc dažiem mēnešiem pieņēma likumu par federālās valdības garantijām noguldītājiem. Enerģiski un sekmīgi atrisinātā banku problēma palīdzēja atjaunot valstī uzticēšanās atmosfēru. (197.lpp)
Rūzvelts īstenoja apsolīto „jauno kursu,” kurš ietvēra arī likumdošanas jauninājumus, aktīvu valsts palīdzību tobrīd pagrimušās lauksaimniecības uzlabošanai. Īpaši nozīmīgs bija 1935. Gadā pieņemtais likums par sociālo nodrošināšanu. Šo likumu uzskatīja par visiespaidīgāko sociālo likumu Savienoto Valstu vēsturē. Likums koordinēja federālās valdības un štatu sadarbību, kurai jāgarantē palīdzība bezdarbniekiem, veciem cilvēkiem, bērniem, atraitnēm un neredzīgajiem. Tas tiešām bija pārsteidzošs jaunievedums ASV likumdošanā, jo līdz tam valsts nekad nebija palīdzējusi trūkumcietējiem.
„Jaunais kurss” beidzās 1938. gadā. No tā laika likumdošana bija nodarbināta ar kara draudiem un pēc tam- ar pašu karu. Ko deva „jaunais kurss”? Depresija bija beigusies un pārticība atjaunota; sabiedrības nabadzīgākie slāņi, kuri nespēja sevi apgādāt, saņēma palīdzību no valdības; un federālās valdības iejaukšanās valsts dzīvē amerikāņos vairs neradīja tādu nepatiku kā agrāk. (199. Lpp PVDG)
Federālās valdības vara II Pasaules kara laikā pieauga daudz vairāk nekā Pirmā pasaules kara laikā. Ieviesa fiksētas cenas, sabiedriskais transports pārgāja valsts kontrolē, rūpniecību ātri un efektīvi pārkārtoja kara vajadzībām. Kara laikā valsts uzplauka: fermeru ienākumi četrkāršojās, bet no 9 miljoniem bezdarbnieku, kuri vēl bija 1939. Gadā, 1943. Gadā vairs nebija paliecis neviens. (201. Lpp PVDG)
Pēc 1945. gada, kad par valsts prezidentu tikai ievēlēts Harijs Trumens, konservatīvi noskaņotais Kongress noraidīja lielāko daļu Trumena ideju, kas bija saistītas ar „godīgo kursu”- radikālāku „jaunā kursa” turpinājumu. Federālā valdība mazāk kontrolēja valsts ekonomiku. Tā kā pieprasījums pēc visa veida precēm gan pašu valstī, gan ārzemēs bija milzīgs, to ārkārtīgi trūka. Tādēļ, tikko valdība pārstāja kontrolēt cenas, dzīves dārdzība strauji pieauga. Rezultāts bija strādnieku neapmierinātība. Streikoja dažādu rūpniecības nozaru pārstāvji, bet sevišķi neatlaidīgi bija ogļrači un tēraudrūpniecības strādnieki. Viņi pieprasīja paaugstināt algas. (202. lpp PVDG)
1953.- 1954. gadā un 1958. gadā ekonomikā iestājās depresija, uz kuru valdība reaģēja, palielinot apgrozībā esošas naudas daudzumu. Tomēr visumā piecdesmitie gadi vairumam strādnieku bija labklājības periods. Piemēram, 1956. gadā 96% amerikāņu ģimeņu bija ledusskapis, 80% ģimeņu bija televizors un 75% ģimeņu piederēja vismaz viena automašīna. (205)
Laiks no 1961. gada līdz 1970. gadam bija ekonomikas nemitīgas augšupejas periods. Amerikā valdīja optimisms, un gandrīz visas ekonomikas nozares strauji uzplauka. Pieauga valdības izdevumi, jo bija jāfinansē karš Vjetnamā un plašās sociālās programmas. Rūpnieciskā ražošana sasniedz rekordlīmeni: piemēram 1965. gadā saražoja 11 miljonus automašīnu. Daži ekonomisti apgalvoja, ka attīstība esot pārāk strauja, ka draudot inflācija un krahs. Tomēr viņu ļaunie pareģojumi nepiepildījās. Sešdesmito gadu beigās pieaugi inflācija (6%) un bezdarbs. Tomētrjaunajā desmitgadē situācija stabilizējās. 217. Lpp
3.Ekonomiskā stratifikācija ASV. Statistika.
Amerikas Savienotajās Valstīs ienākumu nevienmērība starp bagātajiem un trūcīgajiem pēdējo 30 gadu laikā ir ievērojami augusi.
Ieņēmumos tiek iekļauti ieņēmumi no algas, procenti no krājkonta, dividendes no akcijām, īre, un peļņa, pārdodot kaut ko par lielāku cenu nekā sākumā pirkts. Starp Otrā pasaules kara beigām un 1970.g. ienākumu sadale Amerikas Savienotajās Valstīs kļuva vienmērīgāka. Citiem vārdiem sakot, ienākumi zemākajās šķirās pieauga straujāk nekā augšējās. Kopš 1970.gada šī tendence ir mainījusies. Dati no nodokļu deklarācijas rāda, ka top 1 procents mājsaimniecību 1976.gadā saņēma 8,9 procentus no visiem ienākumiem pirms nodokļu nomaksas. 2008.gadā top 1 procenta daļa bija vairāk nekā divkāršojies līdz 21,0 procentiem.
2007.gadā top 1 procenta daļa no nacionālā ienākuma sasniedza 23,5 procentus. Vienīgā reize kopš 1913, g., kad labklājība sasniedza tik lielu daļu no nacionālā ienākuma: 1928.g., kad top 1 procenta īpatsvars bija 23,9 procenti. Nākamajā gadā, akciju tirgus sabruka, un sākās Lielā Depresija. Pēc atkārtotas kulminācijas punkta sasniegšanas 2007.gadā ASV akciju tirgus sabruka 2008.gadā, kā rezultātā sākās tas, ko sauc par Lielo Recesiju.
Starp 1979. un 2009.gadutop 5 procentiem amerikāņu ģimeņu reālais ienākumu pieaugums ir 72,7 procenti, saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem. Tajā pašā laika posmā, zemākā ienākuma kvintilē redzama reālo ienākumu samazināšanās par 7,4 procentiem. Tas ir krasā pretstatā 1947.-1979.gada periodā, kad visās ienākumu grupās labklājības līmenis bija līdzīgāks un zemākajās kvintilēs pat bija manāms ienākumu pieaugums.
Secinājumi
ASV gadījumā viennozīmīgi pierādās atziņa par to, ka 20% sabiedrības pieder 80% bagātību. Respektīvi, ļoti liela daļa sabiedrības ir ar nepietiekamu ienākumu līmeni.
Sociāli ekonomiskā stratifikācija pārsvarā vērojama modernajās sabiedrībās. To stimulē kapitālisms un brīvā tirgus veidošanās. ASV šis periods visizteiktākais ir industrializācijas un neatkarīgās valsts laikā. 19.- 20. gs.
Augstās muitas nodevas 19.gs. kavēja iekļūšanu ārvalstu tirgos, sašaurinājās vietējais tirgus, līdz ar to bagātību sadalījums kļuva vēl nevienmērīgāks.
Industriālisma un zinātnes progresa ietekmē paplašinājās iespējas attīstīt veiksmīgu biznesu ASV, piemēram, „Standart Oil Trust” trests, kas ir ekvivalents monopolam un kā rezultāts ir milzīga kapitāla koncentrācija vienā punktā, veicinot sabiedrības stratificēšanos.
Iedzīvotāju skaita pieaugums, lielais imigrantu pieplūdums veicināja konkurenci darba tirgū, labvēlīgu vidi brīvā darbaspēka ziņā uzņēmējiem, kā arī algu, ienākumu samazināšanos zemākajai šķirai ekonomiskās stratifikācijas sistēmā.
Sausais likums– 1919.g. – 1933.g. sekmēja nelegālo alkohola tirdzniecību, kā rezultātā veiksmīgākie (piemēram, Alkapones banda Čikāgā) kļuva par ietekmīgiem uzņēmējiem un mobilizējās kā augsta šķira sabiedrībā.
Pēc 1929.gada ekonomiskās krīzes valstī bija 15 miljoni bezdarbnieku, bet tie, kuriem vēl bija darbs, saņēma daudz mazākas algas. Arvien lielākai daļai iedzīvotāju ienākumu apjoms samazinājās un manāmāka kļuva atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem.
Izmantotās literatūras saraksts.
Giddens, A. (1996) Introduction of sociology. Second edition. New York. London.
ww norton & company
http://www.financenet.lv/zinas/136580oecd_nevienlidziba_starp_turigajiem_un_nabadzigajiem_turpina_pieaugt LETA 16:38, 21. oktobrī, 2008 Avots skatīts 29.11.2011 plkst. 17:15
Ralfs F. L. (2001) Pasaules civilizācijas. 4. sējums. Mūsu laikmets. Rīga: RaKa 282.lpp.
Lawson, T. & Garrod, J. (2001) Dictionary of sociology. Chicago, Illinois, USA: Fitzroy Dearborn Publishers. 273 pages.
238. Lpp –
60. Lpp Pasaules civilizācijas. 3. Sējums. Jaunie laiki.1. daļa. Ralfs, F. L. u.c. , u.c. 2000.g.
325 lpp.
Lpp.. Pasaules vēstures atlants. 2. Daļa. Zvaigzne ABC Hermanis Kinders, Verners Hilgemanis.
*- R.D. Kornvels. Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā. Tulkojums latviešu valodā, 1996, apgāds „Zvaigzne ABC” 184, 185, 186.
RTU Humanitārais institūts. Socioloģijas un pedagoģijas katedra. Elmārs Mūrnieks. „Sabiedrības sociāli ekonomiskā stratifikācija.” Rīga 2000
http://inequality.org/income-inequality/ Skatīts 5.12.2011. Plkst- 16:26
Apīnis, A. (1991). Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum. Rīga: Liesma. 223 lpp.
17