Vērtspapīru tirgus

Saturs

Ievads 2
1.Vērtspapīru tirgus vispārējais raksturojums 4
2.Privatizācija kā vērtspapīru tirgus katalizators 5
2.1.Privatizācijas sertifikāti 5
2.2.Valsts uzņēmumu privatizācijas mehānisms 6
3.Vērtspapīru tirgus rašanās 9
4.Vērtspapīru tirgus dalībnieki 10
5.Vērtspapīru tirgus sastāvdaļas 14
5.1.Primārais tirgus 14
5.2.Sekundārais tirgus 16
5.3.Ārpusbiržas tirgus 16
5.4.Birža un tās vēsture 17
5.5.Birža Latvijā 19
5.6.Rīgas Fondu birža 21
5.6.1.Rīgas Fondu biržas tirdzniecības shēma 22
5.6.2.Vērtspapīru cenu noteikšana Rīgas Fondu biržā 23
5.7.Listinga plusi un mīnusi 24
5.8.Kotāciju lapa 26
6.Vērtspapīru klasifikācija 27
6.1.Akcijas 28
6.2.Obligācijas 31
Secinājumi 33Ievads
Jebkuras valsts ekonomiskā struktūra var balstīties tikai uz diviem organizatoriskiem sākumiem: uz vadošā orgāna subjektīvās vaļas vai uz objektīviem ekonomikas likumiem. Pirmajā gadījumā runa iet par plānoti – direktīvo ekonomiku, kas balstās uz esošo resursu sadalīšanu un peļņas iegūšanu ar tās palīdzību. Tādas sadalīšanas pamatā atrodas viena cilvēka vai cilvēku grupas voluntāriskā pieeja (parasti paši sev piesavinājuši), kuriem ir vara lēmumu pieņemšanā. Tāpēc plānoti – direktīvā ekonomika bieži tiek dēvēta par administratīvi komandējošo. Otrajā gadījumā tiek domāts par patiesi zinātniskas ekonomikas izveidi, kuru bieži dēvē par tirgus ekonomiku.
Tirgus ekonomika – tā ir tāda veida ekonomika, kas balstās uz attiecībām, kuras rodas preci pērkot un pārdodot tirgū, kur satiekas gan pieprasījums kā patērētāju pārstāvis, gan piedāvājums kā ražošanas pārstāvis. Tirgus attiecībās piedalās dažādi ekonomiskie subjekti, tas ir atsevišķas fiziskās personas (uzņēmēji, patērētāji, investori, ieguldītāji, fermeri, pārdevēji, pircēji) un juridiskas personas (saimniekojošie subjekti). Saimniekojošie subjekti tiek pārstāvēti tirgū ar dažādiem organizatoriski – tiesiskajiem uzņēmumu veidiem un īpašumu veidiem (arendas, municipālie, kopuzņēmums un citi), akciju sabiedrībām, biedrībām, kooperatīviem, biržām, fondiem, bankām, kompānijām, asociācijām, firmām, koncerniem, sabiedrībām un citām juridiskām personām. Tirgus ekonomikas ekonomiskie subjekti var būt tikai kā pircēji un pārdevēji. Tādā veidā tirgus attiecību pamatā atrodas attiecības starp pircējiem un pārdevējiem, kuras ir vērstas uz viņu interešu apmierināšanu. Pārdevējs tiecas pārdot savu piedāvājumu, produkciju, bet pircējs tiecas apmierināt savu pieprasījumu, tas ir iegādāties viņam nepieciešamo preci.
Ar tirgus jēdzienu saprot sociāli – ekonomiskos preces realizācijas apstākļus. Prece var sevī iekļaut darba produktus, tas ir izgatavotā produkcija, padarītais darbs, izpildītie pakalpojumi, darba spēku, naudu, kapitālu, dabas augļus un resursus, garīgos un intelektuālos labumus (uzņēmējdarbības spējas, zināšanas, informācija utt.). Tirgus – ekonomisko attiecību izpausmes sfēra starp patērētajiem un ražotājiem. Katram gan preces ražotājam, gan patērētājam ir savas ekonomiska rakstura intereses, kuras var arī nesakrist savā starpā. Interešu nesaskaņas tiek atrisinātas ar preces pirkšanas un pārdošanas aktu. Tāpēc tirgus ir savdabīgs interešu saskaņošanas instruments starp ražotājiem un patērētājiem.
Mūsdienīgs tirgus – sarežģīts daudzfunkcionāls un komplekss jēdziens. Šis jēdziens no vienas puses iekļauj sevī preču un pakalpojumu tirgu, bet no otras puses – resursu tirgu. Pēdējais savukārt sastāv no finansu tirgus un nekustāmā īpašuma tirgus. Tieši šo abu tirgu savstarpējās attiecības arī nosaka nacionāli ekonomisko mehānismu.
Finansu tirgus – visu valsts naudas resursu kopums, savukārt tāda veida resursu, kuri atrodas nepārtrauktā apgrozībā, sadalīšanā un pārdalīšanā un kuri mainās piedāvājuma un pieprasījuma ietekmē, kas ir vērsti uz šiem resursiem, no dažādu ekonomikas subjektu puses. šodien vislielākie resursi pieder ASV, Eiropas savienības un Japānas finansu tirgiem.
Pēc savas struktūras finansu tirgus sastāv no trim savstarpēji saistītiem un viens otru papildinošiem, bet atsevišķi funkcionējošiem tirgiem:
1. Apgrozāmo līdzekļu tirgus un īstermiņa atmaksas līdzekļi, kuri arī izpilda naudas funkcijas (vekseļi, čeki un citi).
2. Aizņēmumu tirgus, tas ir īstermiņa un ilgtermiņa banku kredīti.
3. Vērtspapīru tirgus.1.Vērtspapīru tirgus vispārējais raksturojums
Vērtspapīru tirgus atšķiras no citiem tirgus veidiem pirmām kārtām ar specifisku savas preces raksturu. Vērtspapīrs – īpaša veida prece. Tas ir vienlaicīgi īpašuma tituls, parādzīme, tiesības uz ienākuma saņemšanu un saistības šo ienākumu izmaksai. Tā ir prece, kuras pašizmaksa ir ļoti niecīga un kura var būt pārdota par samērā augstu tirgus cenu. To var paskaidrot sekojoši, vērtspapīrs, kuram ir noteikta nominālvērtība, var būt segts ar noteikta lieluma kapitālu, kas ir ieguldīts, piemēram, ražošanas uzņēmumā. Vērtspapīrs vienmēr ir naudas kapitāla un citu materiālo labumu simbols. Vienlaicīgi vērtspapīrs ir noteikts “fondu instruments», ar kura palīdzību var iegūtu pieeju pie reālām vērtībām vai nodrošināt šo vērtību pāreju (kustību) no viena subjekta pie cita.
Vērtspapīru tirgus – vairāku stihiski notiekošo procesu regulators. Pirmkārt tas attiecas uz kapitāla investēšanas procesu. Ar pēdējo saprotam kapitāla migrāciju investīciju veidā uz vietām, kur tas ir nepieciešams, un tā noteku no tām vietām, kurās ir kapitāla pārpilnība. Šīs kustības mehānisms ir pazīstams: augot pieprasījumam uz kādu noteiktu preci (pakalpojumu), attiecīgi palielinās tās cenas, aug peļņa no tās ražošanas, un tieši šajās nozarēs tiek investēts brīvais kapitāls, kurš aiziet no tām ražošanas nozarēm, kuras produkciju pieprasījums un noiets samazinās un kurās tālākā kapitāla investēšana kļūst ekonomiski neefektīva. Vērtspapīri ir līdzekļi, kas nodrošina šī mehānisma darbību. Viņi absorbē sevī pagaidu brīvo kapitālu, lai arī kur tas neatrastos, un caur pirkšanu -pārdošanu palīdz to pārvietot pareizā virzienā. Tirgus ekonomikas praksē tas ved pie tā, ka kapitāls galvenokārt tiek izvietots tajās ražotnēs, kuras patiesi nepieciešamas sabiedrībai. Tā rezultātā rodas optimāla sabiedrības ražošanas struktūra (ne tikai pēc kapitāla izvietošanas, bet arī pēc viņa lieluma atsevišķās nozarēs un ražotnēs), un tiek veidota bezdeficīta ekonomika, tas ir ienākums no preču un pakalpojumu realizācijas tiek izmantots, lai paaugstinātu sabiedrības sociāli -ekonomisko līmeni.
Vērtspapīru tirgus var attīstīties tikai normālos preces – naudas un īpašumu attiecību apstākļos. Valsts īpašuma pārveidošana īpašuma formās, kuras ir adekvātas jaunajām tirgus attiecībām, tas savukārt tiek panākts ar privatizācijas starpniecību.2.Privatizācija kā vērtspapīru tirgus katalizators
Vairākās pasaules valstīs pēdējos gadu desmitos bija sastopams privatizācijas process. Visintensīvāk šis process tika realizēts Anglijā. Bet rietumu valstīs privatizācija notika attīstītas tirgus ekonomikas apstākļos, kad tirgus ietilpība bija spējīga absorbēt jebkuru privatizējamo uzņēmumu akciju skaitu. Savukārt Latvijā situācija ir savādāka.
Privatizācija, kas notiek neattīstītos Latvijas vērtspapīru tirgus apstākļos un kas ir tieši saistīts ar akcionēšanu, ir sākuma impulss vērtspapīru tirgus izveidošanai, veido tādus apstākļus tirgum, kurā varētu piedalīties liels skaits uzņēmumu un iedzīvotāju.2.1.Privatizācijas sertifikāti
Privatizācijas procesā tiek radīts jauns vērtspapīru veids, tas ir privatizācijas sertifikāti, kas ir valsts vērtspapīri uz uzrādītāju, kuri dot tiesības uz kādas valsts īpašuma daļas iegūšanu, kas bezmaksas veidā tiek nodotas iedzīvotājiem privatizācijas ceļā. Tādā veidā privatizācijas sertifikāti ir attiecināmi uz parādzīmēm (cits veids – investīciju vērtspapīri, bet par vērtspapīru klasifikāciju runa ies zemāk).
Vēsturē privatizācijas sertifikāti ir zināmi jau kopš Lielās Franču revolūcijas. Valsts atņēma baznīcai tiesības uz zemes īpašumu un izdeva karaļa kreditoriem asignācijas (šodienas izpratnē, t.i., sertifikātus, čekus, talonus, vaučerus), ar kura palīdzību varēja iegūt zemi savā īpašumā.
Dažādās valstīs eksistē sertifikāti, kuri atšķiras savā starpā:
· ar savu nominālvērtību (piemēram, Krievijā sertifikātu nominālvērtība ir 10 USD, Latvijā – 28 LVL);
· ar ieskaitīšanas principiem (piemēram, Latvijā piešķiramo sertifikātu skaits ir atkarīgs no nodzīvoto gadu skaita, Igaunijā – no darba stāža);
· ar izmantošanas iespējām (piemēram, Ungārijā tikai īpašuma iegādei).
Sīkāk aplūkosim sertifikātu izmantošanas iespējas Latvijā:
· zemes pirkšanai (tikai pēc privatizācijas procesa pabeigšanas, t. i., 1999. gada 31. decembra, varēs runāt par brīvu zemes tirgu);
· mežu iegādei;
· dzīvokļu privatizācijai;
· uzņēmumu privatizācijai;
· sertifikātus var pārdot, kā arī uzdāvināt vai ieguldīt investīciju fondos.2.2.Valsts uzņēmumu privatizācijas mehānisms
Tagad sīkāk iztirzāsim jautājumu par uzņēmumu privatizāciju. Šis process sākas ar uzņēmuma pārveidošanu akciju sabiedrībā. Šāda veida sabiedrībām ir daudz īpašnieku – akcionāru. Katra akcionāra īpašuma tiesības tiek apliecinātas ar akcijām. Par privatizācijas sertifikātiem var iegādāties jebkura Latvijas privatizējamā uzņēmuma akcijas. Privatizējamā uzņēmuma strādniekiem ir iespēja iegādāties sava uzņēmuma akcijas uz atvieglotiem noteikumiem. Šis darījums var pilnībā vai daļēji notikt par privatizācijas sertifikātiem.
Par privatizējamo uzņēmumu publisko akciju piedāvājumu var uzzināt no masu informācijas līdzekļiem (avīzes, radio, televīzija). Tāda rakstura ziņas publicē sekojošas avīzes: “Latvijas vēstnesis», “Lauku avīze», “Neatkarīgā Cīņa», “Diena», “Dienas bizness», …
Paziņojumā par katru privatizējamo uzņēmumu tiek norādīts:
· objekta nosaukums;
· vieta un laiks, kurā pircējs var iepazīties ar objektu raksturojošiem datiem;
· datums, kurā sāksies parakstīšanās uz akcijām;
· pēdējā iesniegumu pieņemšanas diena;
· piedāvāto akciju skaits un to nominālvērtība;
· kādu daļu no uzņēmuma pamatkapitāla sastāda publiski piedāvātās akcijas;
· kontrolpaketes īpašnieks (ja tas ir zināms).
Privatizācijas aģentūra piešķīra tiesības: slēgt līgumus akciju iegādei par sertifikātiem, iesaldēt pretendenta piedāvāto sertifikātu skaitu, pārskaitīt tos un izsniegt “Izziņu par apmaksātajām akcijām” – A/S “Krājbanka” un A/S “Sakaru banka” (pēc atzīšanas par maksāt nespējīgu visas tās saistības pārņēma A/S “Zemes un Hipotēku banka” ).
1. Pretendents iegādājas un aizpilda līgumu (piedāvā savu cenu, par kuru viņš gatavs iegādāties akcijas, un uzrāda sertifikātu skaitu, kuru viņš gatavs samaksāt par akcijām).
2. Banka apkopo visus pieteikumus un noteiktā elektroniskā formā nosūta uz biržu.
3. Rīgas Fondu birža apstrādā visus saņemtos datus, noteic atlases cenu un apkopo pretendentu atlases rezultātus.
4. Atlases cena un pretendentu atlases rezultāti tiek apstiprināti Privatizācijas Aģentūrā.
5. Apstiprinātos datus birža sūta uz banku, lai tiktu izveidoti akcionāru un pretendentu saraksti, kuri piedalījās atlasē, bet nesaņēma tiesības kļūt par akcionāriem, un uz pretendentu vārdiem izrakstītās “Izziņas par apmaksātām akcijām».
6. Pēc rezultātu saņemšanas banka nedēļas laikā:
a) pilnā apjomā “atsaldē” to pretendentu privatizācijas sertifikātus, kuri nesaņēma tiesības kļūt par akcionāriem;
b) pārskaita akcionāru privatizācijas sertifikātus uz atbilstošā objekta sertifikātu uzkrāšanas rēķina, kuru atvēra Privatizācijas Aģentūra;
c) akcionāriem izsniedz “Izziņu par atmaksātajām akcijām” ar parakstu un zīmogu.
7. Atmaksātās akcijas tiek pārskaitītas uz atbilstošo rēķinu Latvijas Centrālajā Depozitārijā (LCD).
Privatizācijas Aģentūra viena mēneša laikā pēc pretendentu atlases rezultātu apkopošanas publicē avīzēs (tajās pašās, par kurām gāja runa augstāk) ziņojumu par akcionāru sapulces sasaukšanu. Ziņojumā tiek norādīts:
· sapulces norises datums, vieta un laiks;
· sapulces darba kārtība;
· adrese, kur un kādā laikā, kādās dienās akcionāri var iepazīties ar sapulces darba kārtību, dienas kārtībā iekļautajiem jautājumiem un risinājumu projektiem.
Akcionāru sapulci organizē Privatizācijas Aģentūra vai arī tās pilnvarotās personas.
Pateicoties valsts īpašuma objektu privatizācijai, vērtspapīru tirgus tiek papildināts ar publisko akciju sabiedrību akcijām. Miljoniem privatizācijas sertifikātu atrod savu pielietojumu šajā procesā. 2.4 miljoni iedzīvotāju līdz 1. marta 1996. gada saņēma 103.8 miljonu sertifikātu, kuru kopējā nominālvērtība sastāda 2.9 miljardi latu. Pēc Ekonomikas Ministrijas datiem uz 1997. gada marta sākumu tikai 18.2 miljonu privatizācijas sertifikātu no 105.2 miljonu, kuri tika aprēķināti iedzīvotājiem, bija izlietoti privatizācijas procesā. Tas sastāda tikai 17.3% no kopējā aprēķinātā sertifikātu skaita. Skatīties 2.2.2. zīm.

Sertifikātu pirkšanas/pārdošanas tirgus apjomi pakāpeni…ski pieaug. Saskaņā ar Ekonomikas Ministrijas datiem kopējais darījumu apjoms ar privatizācijas sertifikātiem martā sastādīja 3.01 miljoni privatizācijas sertifikātu (193% no februāra apjoma), kur viena privatizācijas sertifikāta vidējā cena bija 2.16 latu (februārī – 2.02 latu).
Ja vēl runāt par reālām cenām privatizācijas sertifikātu tirgū, tad tie iedzīvotāji, kuri vēlas šķirties no saviem privatizācijas sertifikātiem, varēs saņemt par tiem tikai, apmēram, 1.5 latu. Pie sīktirgotājiem sertifikāti tiek iepirkti par 1.75 – 1.8 latiem. Savukārt tirdzniecības starpnieki pārdod lielas sertifikātu paketes, saņemot par vienu sertifikātu, apmēram, 2 lati. Tādā veidā starpnieka ienākumi sastāda 20 – 30 santīmi no katra sertifikāta. Tas var sastādīt iespaidīgu naudas summu pie lieliem apjomiem, veicot kapitāla apgrozījumu 2 – 3 reizes mēnesī.3.Vērtspapīru tirgus rašanās
Privatizācijas process no vienas puses ir saistīts ar jauna veida vērtspapīru parādīšanos tirgū, t. i., privatizācijas sertifikāti, bet no otras puses – sekmē akciju sabiedrību veidošanos par vadošo organizatoriski – tiesisko uzņēmumu formu. Tas kļūst par cēloņi ne tikai jaunu akciju un obligāciju, bet arī atvasināmu no viņiem vērtspapīru, emisijai un korporatīvo vērtspapīru apgrozības palielināšanai. Sekojoši privatizācija – Latvijas vērtspapīru tirgus atjaunošanas sākuma etaps, pārveido vērtspapīrus par finansu instrumentu, kas ir pieejams plašiem iedzīvotāju slāņiem. Vērtspapīru tirgus izveidošanās ir saistīta ar tirdzniecību un praktisko darbību. Viņi radīja pirmos vērtspapīrus – vekseļus un konosamentus. Tālākā šī tirgus paplašināšana ir saistīta ar akciju sabiebrību izveidošanos un valsts emisijas darbību. Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātā jūtami paplašinājās starptautisko tirdzniecību horizonti un uzņēmējiem bija vajadzīgas lielas kapitāla summas, lai varētu izmantot jaunās iespējas. Vēl jo vairāk izdevumi, kas bija saistīti ar ārzemju noieta tirgus un izejvielu avotu apgūšanu, izrādījās nepanesami atsevišķiem cilvēkiem, tā rezultātā izveidojās akciju sabiedrības – Anglijas un Holandes kompānijas, kuras veica tirdzniecības operācijas ar Ost – Indiju, Hudzona līča kompānijas, kuri arī kļuva par pirmajiem lielākajiem vērtspapīru emitentiem. Starp citu pēdējo akcijas vēl jo projām tiek kotētas Londonas un Toronto fondu biržās. 16. – 17. gadsimtā Anglijā bija izveidotas akciju sabiedrības, kuras finansēja ogļu ieguvi, drenāžas un citus kapitālietilpīgus darbus. Kapitāla investēšana vērtspapīros lielos apjomos sākās 19. gados. vidū.4.Vērtspapīru tirgus dalībnieki
Jau tajā laikā vērtspapīru tirgus bija samērā attīstīts un izveidojās viņa dalībnieku loks. Sākumā šie dalībnieki bija fiziskas personas kā treideri – individuāli un banku māju īpašnieki. Pēc tam pie operācijām ar vērtspapīriem piesaistījās arī juridiskas personas.
Šodien vērtspapīru tirgus dalībniekus, kuri vienlaicīgi ir gan emitenti, gan treideri, var iedalīt sekojošās pamatgrupās:
1. Vērtspapīru tirgus galvenie dalībnieki, t.i., valsts, municipalitātes, lielākās nacionālās un starptautiskās kompānijas. Šiem dalībniekiem ir augsta reputācija, tāpēc viņu vērtspapīru emitēšana un realizācija nesastāda grūtības, proti, tirgus vienmēr ir gatavs pieņemt tos lielos apjomos. Šie vērtspapīri, sevišķi valsts un municipalitāšu, nevienmēr garantē lielus ienākumus. Bet šie vērtspapīri ir visdrošākie, un tāpēc ir tādi iedzīvotāju slāņi (piemēram, pensionāri, vientuļi, ģimenes bez apgādnieka un citi), kuri, nevēloties riskēt, iegulda savus līdzekļus tieši tādos vērtspapīros. ASV šos vērtspapīrus dēvē par “zilām saknēm” (blue chips). Krievijas visdrošākos vērtspapīrus dēvē par “sarkanām saknēm” (red chips).
2. Institucionālie investori, tas ir visdažādākie finansu – kredītu iestādes, kas veic operācijas ar vērtspapīriem (komerciālās un investīciju bankas, apdrošināšanas sabiedrības, pensiju fondi un citi). Vairākas no šīm iestādēm apvieno dažādu investoru (fizisko un juridisku personu) līdzekļus un meklē iespējas ieguldīt šos līdzekļus ienesīgos vērtspapīros. Viņi cenšas iegūt akciju kontrolpaketes vai, lai izvairītos no riska, izvieto savu kapitālu dažādās saimniecības nozarēs. Zīmīgākie iedzīvotāju līdzekļi, kuri tiek ieguldīti komercbankās, ir sakoncentrēti viņu trastu nodaļās, kuras pakalpojumus izmanto liels iedzīvotāju skaits. Lai nodrošinātu šo līdzekļu saglabāšanos, tas ir nepieļautu attiecīgo iestāžu bankrotu, valsts regulē šo institucionālo investoru darbību vērtspapīru tirgū.
3. Individuālie investori – dažādas privātpersonas tai skaitā nelielo venčura biznesa uzņēmumu īpašnieki. Mazo uzņēmumu vērtspapīri slēpj sevī nemazu risku: pēc statistikas datiem, aptuveni, ¾ no šo uzņēmumu skaita diezgan ātri pazūd, un tikai ¼ daļa kļūst veiksmīgas. Daži mazie uzņēmumi kļūst par ļoti perspektīviem un ienesīgiem: tieši mazajos uzņēmumos sākās elektroniskās skaitļošanas tehnikas, raķešu, augstas kvalitātes saimniecības preču un cita litu ražošana. Tieši tāpēc ekonomiski aktīvākai sabiedrības daļai ir tieksme uz risku, tāpēc iegādājas šo uzņēmumu akcijas, cerot uz augstām dividendēm.
4. Vērtspapīru tirgus profesionāli:
· brokeri – darījumu starpnieki, kas nepiedalās šajā darījumā;
· dīleri – starpnieki, kas darījumos piedalās ar savu kapitālu;
· džobieri – tirgus konjuktūras speciālisti.
Brokeri vērtspapīru tirgū tiek pārstāvēti ar specializētām firmām, kuriem ir piešķirts juridiskās personas status. Rietumos tas var būt gan privātfirmas, gan akciju sabiedrības. Krievijā un Latvijā viņi eksistē parasti sabiedrību ar ierobežotu atbildību jeb “SIA” formā. Viņu statūtu kapitāls nav liels, lai atbilstu likuma prasībai par mazajiem uzņēmumiem un iegūtu nodokļu atvieglojumus. Šīs firmas cenšas palielināt sava personīgā un aizņemtā kapitāla lielumu, kā arī palielināt savu klientu skaitu.
Pēc savas struktūras brokeru sabiedrība sastāv no sekojošām daļām:
· vadības;
· administratīvās grupas (sekretariāta, grāmatvedības);
· konsultatīvās nodaļas;
· vērtspapīru tirdzniecības nodaļas;
· informatīvi – tehniskās nodaļas.
Kopsummā tāda veida firmās tiek nodarbināti no 15 līdz 25 cilvēkiem.
Brokeru sabiedrības darbības sfērā ietilpst:
· konsultāciju sniegšana;
· vērtspapīru izvietošana gan primārajā, gan sekundārajā tirgos;
· investīciju fondu vadīšana un citi.
Tai skaitā brokeri sniedz īpašus pakalpojumus naudas tirgū – starpnieka pakalpojumi banku kredītu un darījumu apdrošināšanas, kā arī biržas darījumu jomā.
Brokeri veic savas operācijas, balstoties uz sekojošiem principiem:
· klients noslēdz līgumu ar brokeru sabiedrīb…u, kurā tiek pārrunāti visi uzdevumi tai skaitā kur iegādāties vērtspapīrus (fondu biržā vai ārpusbiržas tirgū);
· brokeris darbojas klienta norādītās summas ietvaros, saglabājot aiz sevis tiesības vērtspapīru izvēlē, saskaņā ar saņemtajiem norādījumiem;
· izpildot uzdevumu, brokera pienākumos ietilpst paziņot par to klientam, jau iepriekš norunātajā laikā, un pārskaitīt līdzekļus, kas iegūti no vērtspapīru pārdošanas, atskaitot savu komisijas naudu, klientam;
· brokerim ir jāreģistrē darījums īpašā grāmatā, no kuras klientam ir tiesības prasīt izrakstus;
· klients var dot rīkojumu savam brokerim pārtraukt visus viņa sniegtos darījumus.
Attiecības starp klientu un brokera sabiedrību paredz abu pušu sadarbību, kura tiek veikta caur personām, kuras ir atbildīgas par veicamajām darbībām. Visus darījumus, kuri sākumā tiek norunāti mutiski, vēlāk noformē rakstiski attiecīgā formā, kam piemīt likuma spēks.
Brokeru sabiedrībām, pieņemot uzdevumus no saviem klientiem, ir nepieciešamas noteiktas garantijas, it sevišķi, ja klients uzstājas pircēja lomā. Par garantijām var kalpot:
· vekselis uz visu darījuma summu;
· ķīla 25 – 100% apmērā no darījuma apjoma, kura tiek ieskaitīta brokeru sabiedrības kontā;
· tekošais klienta rēķins, kas ir pieejams arī brokerim;
· apdrošināšanas polise, kura tiek nodota brokera rīcībā utt.
Brokeru sabiedrībai jāinformē savus klientus par garantijām, kuras sniedz viņas kontraģents. Pastāv arī iespēja, ka brokeru sabiedrība veic darījumu operācijas par saviem līdzekļiem, piešķirot klientam kredītu, un ņem uz sevi visu risku, kas ir saistīts ar šiem darījumiem. Šajā gadījumā brokeru sabiedrības ienākumus sastāda ne tikai komisijas nauda un procenti no kredīta, bet arī riska nauda. Šajā situācijā brokeru sabiebrība pārkāpj starpnieka funkcijas un vairāk līdzinās pēc darbības rakstūras dīleru firmām.
Dīleri – tie paši brokeri, bet atšķirībā no pēdējiem, viņi iegulda darījumos savu kapitālu. To var paskaidrot uz sekojošu piemēru:
Pieņemsim, ka Daugavpils pilsētas dome nolēma aizņemties naudu, izlaižot apgrozībā obligācijas, kuru nominālvērtība ir 100 latu. Lai realizētu to emisiju, domes rīcībā nav atbilstošā aparāta un, tad viņa pieņem lēmumu griezties pie dīleru firmām. Ja domes aizņēmums būs paredzēts uz lielu naudas summu, t.i., dažu miljonu latu apmērā, tad, izvietojot šo aizņēmumu, dīleru funkcijas varēs veikt tikai lielas firmas, piemēram, komercbankas. Un šādas starpniecības mehānisms varētu būt sekojošs:
Pilsētas dome pārdot dīleriem obligācijas ar nominālvērtību 100 lati ar noteiktu atlaidi (diskontu), piemēram, par 98 latiem, tas ir uz 2 latiem zemāk par nominālu. Dīleri nodrošina obligāciju realizāciju, viņu peļņai un izdevumiem ir jāiekļaujas šīs 2 latu atlaides robežās.
Dīlerus, kuri specializējas uz operācijām ar vērtspapīriem, dēvē par dīleriem ar ierobežotu atbildību, tas ir viņu risks pirkšanas/pārdošanas procesā ir mazāks nekā emitentiem un investoriem (risks eksistē īsā laika periodā).
Dīleri izpilda sekojošas funkcijas:
· nodrošina visus ieinteresētos ar informāciju par vērtspapīru izlaidumiem, to kursiem un kvalitāti;
· darbojas kā aģenti, kuri izpilda klientu norādījumus, dažreiz šos norādījumus saņemot caur brokeriem;
· seko vērtspapīru tirgus stāvoklim, gadījumā, kad pirkšanas/pārdošanas aktivitāte krītas, piemēram, pārdevēju un pircēju trūkuma dēļ, dīleri veic operācijas ar vērtspapīriem par saviem līdzekļiem, lai stabilizētu vērtspapīru kursus (šajā situācijā dīleri rīkojas kā principiāli);
· dot impulsu vērtspapīru tirgus attīstībai, savedot pircējus un pārdevējus kopā (šajā situācijā dīleri rīkojas kā tirgus katalizatori).
Dīleru darbība vērtspapīru tirgū atšķiras no brokeru darbības ar daudz lielāku mērogu. Dīleru firmu rīcībā ir lieli kapitālresursi, kurus viņi palielina, saņemot komisijas naudu un peļņu no kapitālresursu investīcijām.
Džobieri – vērtspapīru tirgus konjuktūras speciālisti (pirmo reizi parādījās Londonā). Viņu darbība ir nepieciešama saka…rā ar to, ka pastāvīgi palielinās vērtspapīru tirgus un tās struktūra kļūst komplicētāka, kā arī operācijas ar vērtspapīriem kļūst sarežģītākas. Depozitārijos un citās glabāšanas vietās sakoncentrējas milzīgs vērtspapīru skaits, kuri tika izlaisti ar dažādiem emitentiem un apveltīti ar pilnīgi nesalīdzināmām īpašībām dažādos laika posmos. Džobieri nepieciešami ne tikai lai novērtētu jau izlaistos vērtspapīrus, bet arī lai palīdzētu emitentiem nodrošināt jaunu vērtspapīru izlaišanu. Viņi dot ne tikai vienreizējas konsultācijas, bet arī dažreiz risina komplicētas vērtspapīru tirgus problēmas. Piemēram, nosaka banku, uzņēmumu, investīciju fondu un citu akciju kursu izmaiņu perspektīvas. Šim mērķim viņi organizē pagaidu pētniecības grupu, kurā tiek iekļauti ekonomisti, banku darbinieki un citi speciālisti. Brokeri un dīleri, gatavojot lielas operācijas vērtspapīru tirgū, lai samazinātu risku, patstāvīgi nenovērtē visus iespējamos operāciju variantus, bet dot priekšroku džobieriem, kuri savukārt specializējas atsevišķu vērtspapīru veidos un operācijās ar tiem. Džobieru pakalpojumi ir vieni no visaugstāk atalgotiem. Ātru džobieru parādīšanos Latvijas vērtspapīru tirgū var sagaidīt.
Parādoties “Krājbankas», “Rīgas komercbankas», iespējams “Rietumu bankas” un “Parex” banku akcijām Rīgas Fondu biržā, džobieru varēs specializēties atsevišķās nozarēs, proti, banku sektorā, pārtikas preču sektorā, zivju pārstrādes uzņēmumos, mežrūpniecības saimniecībā un citur.5.Vērtspapīru tirgus sastāvdaļas
Oficiālais stāvoklis par akciju sabiedrībām, kredītiestādēm un vērtspapīru tirgu, kas tika pieņemts pēdējos gados, izveidoja priekšnoteikumus vērtspapīru apgrozībai tautsaimniecībā un stabila fondu tirgus formēšanai. Fondu tirgus, kā zināms, tiek veidots no divām daļām, proti, primārās un sekundārās. Primārajā tirgū izvietojas jaunā izlaiduma vērtspapīri, bet sekundārais tirgus nodrošina to tālākpārdošanu caur fondu biržu vai caur ārpusbiržas tirgu.5.1.Primārais tirgus
Par vērtspapīru primāro tirgu kalpo ekonomiskā telpa, caur kuru vērtspapīrs veic ceļu no sava emitenta līdz pirmajam pircējam. Šī telpa tiek dēvēta par ekonomisko ne tikai tāpēc, ka tajā darbojas emitents un investors, bet arī tāpēc, ka tā ir racionāli organizēta (viņai ir raksturīga darba sadale, tas ir tur darbojas specializētas brokeru sabiedrības un dīleru firmas), izpilda noteiktu ekonomisku uzdevumu. Tikai šīs telpas ietvaros emitents var saņemt viņam nepieciešamo kapitāla lielumu. Tālākā vērtspapīru kustība, tas ir pārvietošanās no pirmā pircēja pie nākamā – tā, nevar kalpot par ienākuma avotu emitentam.
Jebkura persona, kurai ir nepieciešamais juridiskais status, var iegūt aizņēmuma kapitālu primārajā tirgū, izlaižot obligācijas. Bet jebkuru aizdevumu nepieciešams atgriezt norādītajā termiņā, tāpēc aizdevums, kas iegūts fondu tirgū, mazs atšķiras no bankas kredīta. Šajā tirgū var iegūt ne tikai aizņēmumu, bet arī kapitālu, kuru var vispār neatgriezt. Šī veida kapitāla iegūšanai nepieciešams, lai komercstruktūra iegūtu akciju sabiedrības statusu un izlaistu savas akcijas.
Pirms akciju izlaišanas nepieciešams publicēt speciālu emisijas prospektu, kas saturētu pilnu un patiesu informāciju par atbilstošās akciju sabiedrības darbību, par vadību, kapitālu, ieņēmumu, parādiem un citiem finansiālā stāvokļa rādītājiem. Vairākās valstīs valdība kontrolē, lai emisijas prospekti saturētu iespējami pilnīgāku informāciju par akciju sabiedrības kopējo stāvokli. Latvijā eksistē tāda pati kārtība. Valsts periodiski kontrolē emisijas prospektu pareizību un gadījumā, ja konstatē ļaunprātību, tad tiek piemērotas atbilstošās soda sankcijas. Ar šo nodarbojas Vērtspapīru tirgus komisija.
Emisijas prospektā tiek norādīts ne tikai izlaižamo akciju (obligāciju) kvalitāte, bet arī viņu veidi un izlaisto akciju skaits, kurus akciju sabiedrība plāno pārdot. Emisijas prospekts ir sava veida preces (šajā gadījumā akciju vai obligāciju) reklāma. Viņai vajag ieinteresēt investoru, prospektā jāpastāsta ne tikai par uzņēmuma stāvokli dotajā brīdī, bet arī nākotnes plāniem, kas pircēju gaida perspektīvā un kādus labumus viņš iegūs, iegādājoties šī emitenta akcijas (obligācijas).
Vairums gadījumos lielāko akciju daļu akciju sabiedrība realizē tirgū garantēta izvietojuma veidā, tas ir ar starpnieka palīdzību, kas ir spējīgs veikt šo operāciju. Amerikas Savienotajās Valstīs šo funkciju ilgāku laiku pildīja komercbankas. Tas arī bija viens no “Lielās ekonomikas krīzes” cēloņiem, kas notika 1929. – 1933. gados.
Šādas krīzes cēloni var paskaidrot ar sekojošu piemēru:
milzīgus finansiālus līdzekļus bankas bija ieguldījušas ražošanas uzņēmumu vērtspapīros, kad šie uzņēmumi bankrotēja, bankas nesa lielus zaudējumus, un viss zaudējumu smagums gūlās uz ieguldītāju pleciem. Miljoniem cilvēku, kuri uzticēja savus krājumus komercbankām, bija izputināti. Tāpēc 1993. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs bija pieņemts Glassa – Stigola likums, kas aizliedza komercbankām sniegt starpnieka pakalpojumus vērtspapīru tirgū. Šis likums 80 – jos gados pakāpeniski tika pārkāpts, tas ir bankām bija atļauts veikt operācijas ar vērtspapīriem (izņemot primāro tirgu), kā arī sniegt dažus dīlera pakalpojumus.
Vērtspapīru izlaišana primārajā tirgū ir saistīta ar sekojošām darbībām:
· emitentam vajag izstrādāt tādus vērtspapīru izlaiduma nosacījumus, kuri garantēs šo vērtspapīru pieprasījumu un nodrošinās to likviditāti, tāpēc ir nepieciešamas vērtspapīru tirgus profesionāļu konsultācijas;
· emitentam jāreģistrē visu vērtspapīru emisija atbilstošajos valsts institūtos, jāsamaksā emisijas nodokļi un jāpublicē visa nepieciešamā informācija par šo izlaidumu;
· emitentam jānodrošina sevi ar kaut kāda garanta atbalstu, kas būtu spējīgs sadalīt atbildību, kura ir saistīta ar emisijas veikšanu, par noteiktu komisijas naudu. Saprotami, kad runa iet par vērtspapīru emisiju, kuru veic emitents ar augstu autoritāti, piemēram, “Coca – Cola», “IBM», “General Motors” un citi, tad trūkumu gar…antijās nav.
Pēc tam, kad emitētie vērtspapīri parādās primārajā tirgū, juridiskas un fiziskas personas necenšas uzreiz tās iegūt savā īpašumā. Iestājas pārdomu periods, kas var ilgt no 2 līdz 4 nedēļām. Šāds periods nevar būt bezgalīgs, jo vērtspapīri var būt izpirkti ar konkurentiem. Pārdomu periodā notiek sindikātu un dīleru firmu vadītāju (kā arī citu personu) pārrunas, kur tiek pieņemti lēmumi par emisijas vai tās daļas iegādi.
Uzreiz tiek akcentēts jautājums par izlaisto akciju cenu. Jaunā izlaiduma akcijām nav tirgus vērtības, jo tās vēl nepiedalījās darījumos atklātajā tirgū. Pašsaprotami, ka kompānija, kas izlaida akcijas, grib pārdot savus vērtspapīrus par iespējami augstāku cenu, bet investori ir ieinteresēti iegādāties tās par iespējami zemāku cenu. Parasti sākotnējā cena tiek aprēķināta ar dīleru un garantiju sniedzēju starpniecību, bet vērtspapīru gala kursu var noteikt vienīgi tirgus.
Vērtspapīru primārais tirgus vienmēr paliek samērām nenoteikts un kaprīzs. Akcijas un citi vērtspapīri var būt izplatīti netik ātri kā gribētos. Var rasties šaubas par emitējošo uzņēmumu efektivitāti, un tas savukārt var izsaukt šo uzņēmumu akciju kursu krišanu. Tāpēc garantu risks var kļūt ļoti liels. Tirgus stabilitāte lielā mērā būs atkarīga no dīleru un brokeru spējām fiksēt cenu, tas ir nodrošināt tās stabilitāti un nepieļaut nozīmīgas svārstības. Vērtspapīru primārais tirgus ar visu savu organizētību vienmēr saglabā potenciālas briesmas, kuras var izraisīt stabilitātes un līdzsvara izjukšanu.
Vērtspapīru primārā tirgus attīstības perspektīvas ir samērā labvēlīgas. Jaunās akciju sabiedrības, kuras rodas augstu tehnoloģiju nozarēs, lielāko investīciju daļu, kuru novirza uz ražošanas attīstību, iegūst, emitējot vērtspapīrus. Rietumu valstīs, kā arī Krievijā un Latvijā vērtspapīru primārais tirgus ir svarīgākais investīciju piesaistīšanas līdzeklis, lai varētu izpildīt valsts uzņēmumu privatizācijas programmu. Bet arī tiek konstatēta pretēja tendence, proti, pēdējo 30 gadu laikā vadošo valstu starpā bija periodi, kuros akciju izņemšana no apgrozības pārsniedza to emisiju. Tas notika tad, kad pazeminoties banku procentu likmei, akciju sabiedrības deva priekšroku ne akciju emisijai ,bet finansu līdzekļu piesaistīšanai no banku kredītu tirgus.
Pēdējos gados intensīvi notiek vērtspapīru tirgus internacionalizācijas process. Institucionālie investori, lai diversificētu savus līdzekļus, pauž interesi par to valstu vērtspapīriem, kuri attīsta savu nacionālo kapitālu tirgu (jo vairumam no šiem vērtspapīriem ir potenciāla to vērtību palielināšanās iespēja). Kļūstot par Latvijas vērtspapīru tirgus dalībniekiem, rietumu investori ienes progresīvas tās konjuktūras analīzes metodes, fondu vērtību tirdzniecības kultūru un tradīcijas.5.2.Sekundārais tirgus
Sekundārais vērtspapīru tirgus ir pievilcīgs ar to, ka vērtspapīru īpašniekam ir iespēja jebkurā laikā nomainīt savus vērtspapīrus pret skaidru naudu. Tieši sekundārajā tirgū tiek noteikta vērtspapīru reālā cena.5.3.Ārpusbiržas tirgus
Sekundārā tirgus galvenā sastāvdaļa ir fondu birža. Bet ne visas fondu vērtības plūst caur viņu. Fondu biržā apgrozās tikai tādas akcijas un obligācijas, kuras atbilst noteiktiem kritērijiem, tas ir pārgājušas listinga procedūru. Tādā veidā ne visi vērtspapīri var kotēties fondu biržās un viņi nokļūst ārpusbiržas tirgū. Pie pēdējiem pieder tādi vērtspapīri, kuri attiecas uz mazdinamiskām ekonomikas nozarēm, kā arī papīri ar augstu riska pakāpi, tas ir tādi, kuri pieder jaunu nozaru uzņēmumiem.
Ārpusbiržas tirgus ir ne tikai biržas papildinājums, bet ar vien vairāk kļūst par tās konkurentu. Viņš ir samērā sazarots un pietiekoši patstāvīgs, kura sastāvā ietilpst kredītiestādes, starpniekfirmas, viņu filiāles un pārstāvniecības.
Ārpusbiržas tirgus atšķirība no biržas ir tāda, ka viņā nav vienota vadības orgāna un visa darbība tur, tas ir darījumu slēgšana, notiek ar starpnieku palīdzību, kuru lomu izpilda bankas, dīleru firmas un brokeru sabiedrības.5.4.Birža un tās vēsture
Grūti pateikt, kad tieši ir radusies birža. Jau kopš seniem laikiem tirgotāji sanāca noteiktā vietā, lai atrastu pircējus, iegūt lietišķu informāciju, tas ir, pirmām kārtām, preču pēdējās cenas. Tajos laikos darījumi tika slēgti uz ielas vai kafejnīcās (no šejienes ir nācis nosaukums “ielas” tirgus). Tādas sanāksmes jau notika Senajā Romā 2 gadsimta beigās pirms mūsu ēras.
1653. gadā marseļas tirgotāji pieprasīja sev vietu, kas viņiem kalpotu par tikšanās telpu, lai atbrīvotos no neērtībām, ko viņi izjuta atrodoties uz ielas, kuru viņi ilgāku laiku izmantoja savu komerciālo lietu kārtošanai.
Pakāpeniski veidojās biržas sesiju veikšanas kārtības noteikumi. Šo sesiju dalībnieki nonāca pie secinājuma, ka viņiem nav obligāti vest preci sev līdzi. Liekoši ir vienoties par preces cenu, visam pārējam jābūt norunātam noslēgtajā līgumā. Biržas sesijas laikā apsprieda ne tikai pirkšanu un pārdošanu, bet arī apdrošināšanas, vekseļu pārpārdošanas jautājumus un citus. Ar laiku viduslaiku birža ieguva mūsdienīgas iezīmes.
Vārda “birža” izcelsmes avots atradās lielākā Flandrijas tirdzniecības punktā – Brugģe. Šeit tirgotāju sanāksmes notika pie viesnīcas “Burse». Šīs viesnīcas īpašnieks bija Van der Burse.
Ārzemju tirgotāji, atbraucot uz Brugģe, parasti dzīvoja minētajā viesnīcā, iepazinās tur ar citiem tirgotājiem, noslēdza darījumus, uzzināja jaunumus gan par veiksmēm, gan neveiksmēm. “Brusse” apmierināja tirgotājus arī tāpēc, ka blakus viņai atradās lielākās Florences un Ģenujas tirdzniecības pārstāvniecības. Vairāki tirgotāji bija spiesti atnākt tieši uz viesnīcu, lai varētu noslēgt darījumus. Tā izveidojās izteiciens “Iet pie Bursē», kas nozīmē piedalīties sapulcēs, kas saistītas ar tirdzniecību. Iespējams tieši no šī vārda Bursē ir cēlies mūsdienu jēdziens “birža».
Vārds birža, kā lietišķu cilvēku sapulces vieta, izplatījās diezgan ātri pa visu pasauli, bet vairākās pilsētās saglabājās iepriekšējie nosaukumi. Tā, piemēram, Lionā birža tika dēvēta par “apmaiņu laukumu», ganzijas pilsētās to sauca par tirgoņu kolēģiju, Barsilonā – Lohiju. Pirmā celtne, kas bija domāta tieši biržai, tika uzcelta 1531. gadā Antverpenē, Brugģes kokurentā. Vairāku gadsimtu laikā šīs celtnes staltās kolonnu rindas bija par biržas simbolu. Viņas priekšplānā bija izgravēts uzraksts “Priekš visu valstu un valodu tirgotājiem».
17. gadsimta sākumā tirdzniecības un finansu centrs pārvietojās uz Amsterdamu. Tieši šeit 1608. gadā tika nodibināta viena no visslavenākajām biržām pasaulē. Pēc kāda laika viņa nosvinēja jaunās vietas atvēršanu lielā celtnē uz Dam (dambis) laukuma iepretim Ost – Indijas kompānijas bankai un rezidencei. Pateicoties šīs firmas uzplukumam, Nīderlande kļuva par pasaules finansu lielvalsti. Amsterdamā saplūda visu nozīmīgāko darījumu ceļi. Apmēram 4.5 miljoni cilvēku katru dienu pulcējas vietējā biržā no pulks. 12.00 līdz pulkst. 14.00. Biržas sesijas laikā kartība tika uzturēta teicami. Katrai komerciālai nozarei bija atvēlēta sava noteikta vieta. Biržas apmeklētājus apkalpoja vairāk par 1000 mākleru. Bet vienalga drūzmā pircējam un pārdevējam bija grūti atrast vienam otru.
Gandrīz visa Eiropa bija par Amsterdamas parādnieku. Bez vietējo bagātnieku naudas praktiski nenotika neviens karagājiens.
Amsterdama skaitās arī par vērtspapīru tirgus pamatlicēju. Šeit tika izveidota arī pirmā fondu birža tajā pašā 17. gadsimtā. Kaut gan ar valsts aizņēmumu obligācijām tirgoja Venēcijā un Florencē, tomēr Ģenujā eksistēja kvīšu un maksājuma saistību aktīvais tirgus, ganzejas pilsētās – renšu tirgus. Leibcigas gadatirgos tika kotētas vācu raktuvju “daļas” (akcijas) . Par Amsterdamas biržas jaunajām iezīmēm kļuva tās lielāka atklātība un brīvība darījumos ar vērtspapīriem.
18. gadsimta sākumā par pasaules tirdzniecības centru kļūst Londona (ar Amsterdamas kapitāla atbalstu). Vēl 1625. gadā britu kroņa dārglietas bija ieķīlātas Amsterdamā ar mērķi, lai saņemtu kredītu 3000 sterliņu mārciņu (£) apmērā. No 1695. gada Londonas Karaliskā birža sāka veikt… darījumus ar valsts papīriem un akcijām. Birža kļuva par sapulces vietu tiem, kuri gribēja palielināt savu kapitālu.
Galvenais biržu nopelns ir tas, ka viņas nodrošināja ātru vērtspapīru konvertāciju skaidrā naudā un otrādi, kā arī sekmēja tālāku ražošanas un tirdzniecības attīstību.
Īstais pasaules biržas tirdzniecības uzplaukuma periods attiecas uz 19. gadsimtu. Pirmajā vietā izvirzās Londonas birža. Bet laika gaitā par visnozīmīgāko kļūst Ņujorkas birža, kas izvietojās uz ielas, kura šodien ir pazīstama ar nosaukumu Wall Street.
Biržu var interpretēt kā izsoli, kur vērtspapīru pirkšana/pārdošana tiek veikta ar instrukciju apmaiņu starp treideriem, un to cena formējas saskaņā ar pieprasījuma un piedāvājuma likumu. Biržas darbības pamatprincips – tirgus likviditāte.
Likvīds tirgus raksturojas ar biežiem darījumiem, minimālu starpību starp pircēja un pārdevēja cenām, kā arī ar nenozīmīgām cenu svārstībām no viena darījuma līdz otram. Jebkuras novirzes no šīm normām var radīt kriminālu situāciju un izraisīt paniku investoru starpā. Birža dara visu, kas ir viņas spēkos, lai nodrošinātu tirgu likviditāti, lai tirdzniecības process noritētu bez straujām pārmaiņām, vienmērīgi un līdzsvaroti. Birža balsta savu darbību uz savstarpējo uzticēšanos starp brokeru un klientu, atklātību un stingru firmu, kas ir biržas biedri, darbības kontroli. Grūti iedomāties kaut ko citu, kas būt vairāk kontrolēta, nekā birža. Katrs brokeru firmas solis no iesnieguma par biržas vietas iegūšanu iesniegšanas brīža līdz darījumu veikšanai ārpusbiržas tirgū ir pakļauts milzīgam rakstītu un nerakstītu normu skaitam, kuras izstrādāja biržas administrācija un tās komitejas, lai nodrošinātu tirgus likviditāti.
Par vērtspapīru tirgus svarīgāko sektoru uzskata fondu biržas. Viņu nepieciešamība ir saistīta ar to, ka tie sekmē kapitāla uzkrāšanu, tā sadali un pārdali, kā arī investīciju un inflācijas kontroli. Fondu tirgus efektivitāte ir vispāratzīta, tāpēc pieaug to skaits un palielinās darījumu apjomi. Pasaulē kopsummā eksistē vairāk par 200 fondu biržu, kuri apvienojas Starptautiskā fondu biržas federācijā (SFBF). Par vislielākajām biržām tiek uzskatītas Ņujorkas, Londonas un Tokio biržas.
Katrā ekonomiski attīstītā valstī eksistē sava vēsturiski izveidojusies biržu sistēma. Pēc atsevišķu biržu lomas nacionālā biržas sistēmā var izdalīt valsts grupas ar mono un policentrisko fondu biržas sistēmu.
Valstīs ar monocentrisko biržas sistēmu, piemas, ASV, Itālija, Francija, Japāna un citās, dominē galvenokārt viena birža, kas ir izvietota valsts galvenajā finansu centrā, bet pārējās ir organizēti fondu tirgi ar vietēju nozīmi. Piemēram, Milānas un Prīzes fondu biržās ir sakoncentrēts ap 95% no kopējā nacionālā vērtspapīru apgrozījuma, Ņujorkas fondu biržā tiek pārdots aptuveni 84% akciju no kopējā Amerikas organizētā tirgus. Japānas biržas tirdzniecības apjomā Tokijas fondu biržas īpatsvars sastāda vairāk nekā 80%.
No 1973. gada Lielbritānijas organizēto tirgus sistēmu varam uzskatīt par monocentrisko, jo provinciālās fondu biržas faktiski kļuva par Londonas fondu biržas filiālēm.
Sekundārās organizētās vērtspapīru policentrikās tirgus sistēmas funkcionē Vācijā, Austrijā, Kanādā, Šveicē. Vācijas organizētā vērtspapīru tirgus pēckara attīstība bija decentralizēta, tā rezultātā šodien Vācijā darbojas astoņas fondu biržas. Galvenās valsts fondu biržas (Frankfurte uz Maines) daļas no visas vērtspapīru tirgus apgrozījuma sastāda 40%, savukārt Djusseļdorfas biržas daļa – 20%. Perspektīvā ir gaidāma visu Vācijas fondu biržu, kā arī Vācijas steidzamo operāciju biržas, Vācijas vērtspapīru norēķinu centra un depozitārija “Doiče kassenferain” apvienošanās akciju sabiedrībā “Doitče Vertpapirberze AG»….5.5.Birža Latvijā
Pašreizējā momentā Latvijā attīstās monocentriskais organizētais vērtspapīru tirgus.
Birža kā preču tirdzniecības starpnieks pēc rietumzemju tirdzniecības kameru parauga Rīgā sāka veidoties jau 18. gadsimtā. Rīgas tirgotāji bija apvienojušies Sv. Marijas jeb Lielajā Ģildē, kas kopā ar Sv. Jāņa Ģildi un Domi sastādīja Rīgas pilsētas valdi. Tirdzniecībai arvien paplašinoties Rīgas tirgotāji 1816. gadā nodibināja Rīgas biržas sabiedrību (Rīgas biržu).
Rīgas birža, kas darbojas kā preču birža, tika dibināta 1816. gadā 20. jūnijā. Cariskās Krievijas laikā tās darbību reglamentēja tirdzniecības nolikums, Latvijas republikas laikā – 1923. gada 17. aprīlī izsludinātais “Likums par biržām», kā arī biržas statūti. Biržas pastāvēšanas laikā statūti tika vairākkārt grozīti un papildināti- 1818.g., 1831.g., 1924.g. un 1939.gadā. Rīgas biržas izpildorgāns bija Rīgas biržas komiteja (RBK), kas pārzināja un organizēja biržas darījumus, noteica biržas darba kārtību. RBK uzdevumi bija līdzīgi kā ārzemju tirdzniecības kamerām: tirdzniecības vajadzību pētīšana un tirdzniecības attiecību uzlabošana. RBK bija lieli nopelni pilsētas attīstībā. Pirmajos 100 gados RBK sekmīgi darbojās lieltirdzniecībā un kuģniecībā, līdz 1904. gadam – arī rūpniecībā, tādejādi ievērojami veicinot Rīgas tirdzniecības, rūpniecības un kuģniecības attīstību; piedalījās Rīgas ostas izbūvē. 1864. gadā dibināja Biržas banku, ierīkoja Bolderājā telegrāfu (tā bija pirmā civilā telegrāfa līnija cariskajā Krievijā), ierosināja Rīgas – Daugavpils, Daugavpils – Vitebskas un Jelgavas dzelzceļu būvi, cēla elevatoru (tas bija RBK un Rīgas pilsētas kopējais īpašums), ierīkoja Rīgas – Kolkasraga telegrāfa sakarus, piedalījās “Riager Borsenblatt” izdošanā u.c. Ar RBK atbalstu tika nodibināts Rīgas Politehnikums (1862. g.) un komercskola (1901. g.).
Kopš 1870. gada, kā pārskats par tirdzniecības likumdošanu un attīstību, iznāca laikraksts “Rigasche Borsen – und Handelszeitung». Sākot ar 1896. gadu RBK izdeva savu atsevišķu izdevumu “Riager Borsenblatt», kas pastāvēja līdz 1914. gadam un iznāca 6 reizes nedēļā.
Avīze publicēja Eiropas fondu un preču biržu ziņas, valūtas kursus, preču cenas, ienākušos un izgājušos kuģus, importa sarakstu, jauno uzņēmumu sarakstu, starptautiskās politiskās ziņas, daudz reklāmas, kā arī plašākus rakstus par biržas reformu Krievijā un Vācijā. Tika izdots arī avīzes pielikums “Rigascher Borsen – und Handels – Bericht», kas informēja par tirgus ziņām, kuģniecības lietām, preču ievedumiem, kā arī par vekseļu, fondu un akciju kursiem.
RBK sastāvēja no priekšsēdētāja, 14 locekļiem un 5 aizvietotājiem, ko ievēlēja Rīgas birža vispārējā sapulcē. Bez tam finansu ministrija un Rīgas pilsētas valde varēja deleģēt Biržas komitejā pa vienam balsstiesīgam loceklim. Latvijas Republikas laikā Rīgas biržai bija 300 biedri.
Vērtspapīru tirgus Latvijā praktiski nepastāvēja līdz pat 20. gadsimta 30 gadiem, jo valsts saimnieciskā politika neveicināja vērtspapīru tirgus rašanos. Tas izskaidro faktu, ka tikai 1937. gada darbu sāka Rīgas biržas fondu nodaļa. Tika izveidota īpaša kotācijas komiteja valūtas un vērtspapīru kursa noteikšanai. Tomēr laika posms līdz otrajam pasaules karam bija pārāk īss, lai izveidotos stabils vērtspapīru tirgus.5.6.Rīgas Fondu birža
Šodien Rīgas Fondu birža ir vienīgā licenzētā fondu birža Latvijā. Tā ir centrālā vieta, kur tiek tirgoti publiski piedāvātie vērtspapīri.
Rīgas Fondu birža sava darbību uzsāka 1995. gada 25. jūlijā, kad notika pirmā tirdzniecības sesija un tika paziņoti pirmās kotācijas rezultāti.
Pašlaik Rīgas Fondu biržai ir divdesmit pieci akcionāri – lielākās Latvijas komercbankas, investīciju fondi un citas finansu institūcijas.
Rīgas Fondu birža ir noslēgusi divus sadarbības līgumus ar Parīzes biržu un Francijas Centrālo depozitāriju: 1994. gada 21. jūlijā – par Latvijas finansu tirgus izpēti un ieteikumu izstrādāšanu vērtspapīru tirgus attīstībai; 1995. gada 24. janvārī – par palīdzības sniegšanu fondu biržas un centrālā depozitārija izveidošanā un darbības uzsākšanā. Francijas palīdzību pēc Latvijas valdības lūguma finansē Francijas Finansu ministrija.
Rīgas Fondu birža kopīgi ar Latvijas Privatizācijas aģentūru un Latvijas Krājbanku ir Latvijas Centrālā depozitārija (LCD) dibinātāja, kas uzvarēja LR Finansu ministrijas rīkotajā konkursā par nacionālā depozitārija izveidošanu. LCD veic norēķinus ar visiem Latvijā publiski izlaistajiem vērtspapīriem.
Rīgas Fondu biržas celtne atrodas pēc sekojošas adreses: Doma laukums 6. Biržas ēka ir Latvijas vēsturē nozīmīga celtne. Tā celta laika posmā no 1852. līdz 1855. gadam arhitekta Prof. H. Bosses vadībā un ir brīnišķīgs arhitektūras piemineklis, kas celts Renesanses laikmeta Venēcijas palaco stilā.
Tirdzniecības sesijas biržā notiek piecas reizes nedēļā. Pēc katras sesijas iznāk Biržas Biļetens, kurā tiek publicēta visa oficiālā biržas informācija, kā arī sesijas rezultāti. Kotācijas rezultātus var uzzināt arī no masu informācijas līdzekļiem, tādus datus publicē “Diena», “Dienas bizness», “Bizness & Baltija” un citi izdevumi.
Rīgas Fondu biržas vērtspapīri tiek iekļauti divos sarakstos: oficiālajā un otrajā sarakstos. Katrā sarakstā piedāvāto vērtspapīru skaits ir dažāds – oficiālajā sarakstā tiek iekļautas piecu uzņēmumu akcijas, tas ir “Kaijas», “Rīgas kuģu būvētavas», “Rīgas Transporta flotes», “Staburadzes” un “Unibankas” akcijas, bet otrajā sarakstā tiek iekļautas divdesmit astoņu uzņēmumu akcijas, kas laika gaitā var palielināties. Emitentiem ir izvirzītas dažādas prasības, lai tie varētu iekļūt augstāk minētajos sarakstos. Lai vērtspapīrs iekļūtu oficiālajā sarakstā, tai jāatbilst stingrākām prasībām, un tās emitentam jāsniedz vairāk informācijas RFB. Gan oficiālā, gan otrā saraksta emitentiem katru kvartālu ir jāsniedz biržai visa finansiāla un ekonomiska rakstura informācija.
Pirkt un/vai pārdot vērtspapīrus Rīgas Fondu biržā var tikai ar licenzētu banku un brokeru sabiedrību starpniecību.5.6.1.Rīgas Fondu biržas tirdzniecības shēma
Sīkāk aplūkosim Rīgas Fondu biržas tirdzniecības shēmu, skatīt 5.5.2.1. zīmējumu:

1. Klients dot pirkšanas vai/un pārdošanas uzdevumu finansu starpniekam (brokeru sabiedrība vai bankas brokeru nodaļa),kurš darbojas kā vērtspapīru kontu turētājs un uzdevuma pieņēmējs. Pieņemot klienta uzdevumu, tiek veikta klienta uzdevuma nodrošinājuma (vērtspapīri vai nauda) pārbaude.
2. Finansu starpnieks iesniedz uzdevumu biržai līdz tirdzniecības sesijai (T). Uzdevumi netiek apvienoti: 1 klienta uzdevums = 1 tirgus uzdevums.
3. Tirdzniecības dienā (T) Rīgas Fondu birža apkopo visus uzdevumus un nosaka vērtspapīru cenu.
4. Izpildot uzdevumu, finansu starpniekam tiek nosūtīts apstiprinājums.
5. Finansu starpnieks nosūta klientam paziņojumu par uzdevuma izpildīšanu. Īpašuma tiesības tiek nodotas tirdzniecības dienā (T).
6. Tirdzniecības rezultāti tiek nosūtīti uz Centrālo depozitāriju.
7. Centrālais depozitārijs pārbauda vērtspapīru nodrošinājumu T+2 dienā. Ja pārdevēja kontā nav pietiekams vērtspapīru nodrošinājums, tiek apturēts DVP (vērtspapīru piegāde notiek vienlaicīgi ar apmaksu) norēķinu process.
8. DVP norēķinu process sāksies ar brīdi, kad Centrālais depozitārijs T+3 dienā nosūtīs Latvijas bankai (norēķinu bankai) naudas pārskaitījuma uzdevumu.
9. Informācija par naudas konta stāvokli tiek nosūtīta uz Centrālo depozitāriju.
· Ja pircēja kontā nav pietiekams naudas nodrošinājums, DVP norēķinu process tiek apturēts;
· Pretējā gadījumā Centrālais depozitārijs pārskaita vērtspapīrus uz pircēja kontu T+3 dienā.
10. Tiek nosūtīti vērtspapīru kontu izraksti.5.6.2.Vērtspapīru cenu noteikšana Rīgas Fondu biržā
Vērtspapīru cenas noteikšana Rīgas Fondu biržā notiek saskaņā ar sekojošiem principiem:
· Galvenais vērtspapīru cenas noteikšanas princips ir sasniegt maksimālu darījumu apjomu.
· Katrā Rīgas Fondu biržas tirdzniecības sesijā katram vērtspapīram tiek noteikta cena, kas ir vienāda visiem tirgus dalībniekiem. Visi darījumi ar konkrēto vērtspapīru šajā sesijā tiek slēgti par šo cenu.
· Biržā tiek iesniegts uzdevums, kur klients norāda vērtspapīru daudzumu, ko viņš grib nopirkt (pārdot), un maksimālo (minimālo) cenu, kas viņu apmierinātu. Klients var norādīt “tirgus cena” , kas nozīmē, ka viņu apmierina jebkura cena.
· Gadījumā, ja klienta piedāvātā cena sakrīt ar biržas sesijā noteikto cenu, tad uzdevums var tikt izpildīts daļēji (klientam tiek paziņots, par cik procentiem ir izpildīts viņa uzdevums).
· Rīgas Fondu biržas valde nosaka maksimālo robežu (aptuveni 15%), par kuru vērtspapīra cena var atšķirties no iepriekšējās tirdzniecības sesijas laikā noteiktās cenas.
Biržu darbības pamatprincips ir investoru aizsardzība un atbilstība pasaules finansu sistēmas standartiem. Rīgas Fondu birža nodrošina vienādus tirgus noteikumus un vienlīdzīgu informācijas pieejamību visiem investoriem.
Kaut arī ārpusbiržas tirgū apgrozās vērtspapīru pamatmasa (apmēram 85%), bet biržas tirgū – salīdzinoši neliela daļa (apmēram 15%). Skatīt 5.5.2.2. zīmējumu.

Pēc Centrālā depozitārija datiem Latvijā biržas tirgū apgrozās tikai 11% no kopējā vērtspapīru daudzuma, skatīt 5.5.2.3. zīmējumu.

Tieši šis apstāklis sekmēja to, ka brokeru sabiedrība “Fincross Securities” nevēlējas kļūt par RFB biedru.
Tieši biržas tirgus, kur ir sakoncentrēti viskvalitatīvākie un tāpēc vissvarīgākie vērtspapīri, nosaka fondu tirgus konjuktūru un attīstības procesu.5.7.Listinga plusi un mīnusi
Vērtspapīru iekļaušanas biržas sarakstos (listings) dod emitentam neapstrīdamas priekšrocības:
· investoru prestižs un viņu labvēlība (tā kā investors saprot, ka, lai vērtspapīri tiktu iekļauti sarakstos, tiem ir jāatbilst dažiem minimāliem standartiem, tas ir listings paaugstina to prestižu. Investora labvēlība pret uzņēmumu pieaug, vienkāršojoties šīs uzņēmuma akciju pirkšanas/pārdošanas procesam un pieaugot atbilstošās informācijas, kura raksturo uzņēmumu darbību tirgū, pieejamībai);
· labāki kreditēšanas apstākļi (kreditoriem ir iespēja salīdzināt uzņēmumu aktīva bilances vērtību ar uzņēmuma darbības tirgus, biržas vērtējumu. Ja pēdējais ir augstāks par pirmo, tad kreditori var nolemt piešķirt jaunus kredītus);
· ir zināma noteikta kompānijas vērtība, saplūšanas vai apvienošanās gadījumos (ja uzņēmums, kas ir iekļauts attiecīgajos sarakstos, vēlas saplūst ar citu firmu vai pievienoties ar to, šis solis kļūst daudz vienkāršāks, ja ir noteikta atbilstošo akciju tirgus cena. Ja uzņēmums, kas ir iekļauts sarakstos, vēlas apvienoties ar uzņēmumu, kas nav iekļauts sarakstos, tad pēdējam iespējams vajadzēs piekrist aprēķinātai akcijas vērtības bilancei);
· finansējums ar obligāciju palīdzību kļūst vienkāršāks (listings nodrošina vieglāku jaunu uzņēmuma obligāciju, kas varētu būt konvertējamas vai ar orderiem, izlaidi. Tādu obligāciju pārdošana būs daudz vienkāršāka, ja investoriem pastāvēs iespēja apmainīt augstākminētās obligācijas pret akcijām, kuras ir iekļautas sarakstos);
· lieliska tirgus pārredzamība (uzņēmumu, kas ir iekļauti sarakstos, akcionāriem būs daudz vienkāršāk sekot darījumiem un kotācijām, jo finansu prese dot pilnu atskaiti par saraksta akciju dienas un nedēļas tirdzniecību, savukārt ārpusbiržas tirdzniecība tiek atspoguļota netik sīki un regulāri);
· sava uzņēmuma akciju pārvaldīšana, tās darbiniekiem dot lielāku jēgu, kas paaugstina viņu ieinteresētību akciju iegādē (darbinieki var bez grūtībām sekot akciju tirgus “liktenim»);
· tiek noteikta vērtspapīru ieķīlas vērtība (pie līdzīgiem nosacījumiem kreditori ar daudz lielāku labpatiku pieņems ķīlā tās akcijas, kuras ir iekļautas sarakstos, viņi saprot, ka tādas akcijas pārdot ir daudz vieglāk, ja pārdošana būs neizbēgama aizņēmēja bankrota gadījumā);
· vērtspapīru vērtības noteikšana tiek vienkāršota ar mērķi, lai tiktu vieglāk aprēķināti nodokļu apjomi (listings palīdz noteikt nodokļa lielumu tiem, kuri jau iepriekš vēlas aprēķināt sava kapitāla pieaugumu vai samazināšanos);
· lielāka uzmanība no investoru puses (saraksta akciju tirgus datu publikācija dot iespēju investoriem un finansu ekspertiem sastādīt pilnu katra saraksta izlaiduma “uzvedības” priekšstatu tirgū, kas piesaistītu jaunus pircējus).
Investoru priekšrocības:
1. listinga procedūras pāriešana dot vērtspapīriem drošības garantiju;
2. organizējot vērtspapīru tirgošanu, biržā tiek objektīvi aprēķināta to vērtība.
Pie listinga trūkumiem var attiecināt:
· papildus kompānijas kontrole (izejot listinga procesu, kompānija uzņemas papildu saistības, t. i., jādod informācija par aprēķināto dividenžu apmēru, jauno akciju izlaišanu utt. Šie ierobežojumi tiek iekļauti listinga līgumā ārējo akcionāru interesēs);
· papildu izdevumi, kuri saistīti ar biržas listinga maksu, auditora pakalpojumu atmaksa un citi;
· tirgus vienaldzība (ja kompānija ir mazpazīstama un slikti atmaksā savu listingu, tad no šejienes rodas zema akciju aktivitāte. Akciju vērtība svārstās zemākos līmeņos pēc listinga nekā pirms tā, kad akcijas apgrozījās ārpusbiržas tirgū.5.8.Kotāciju lapa
Kotācijas lapa – tas ir galvenais potenciālo investoru orientieris, kas palīdz izlemt kādos vērtspapīros ieguldīt līdzekļus. Kotācijas lapā tiek iekļauti tikai tie emitenti, kuri ir izgājuši listinga procedūru, bet pati šī lapa tiek publicēta un ir pieejama visiem vērtspapīru tirgus dalībniekiem.
Rīgas Fondu biržas kotācijas lapa izskatās sekojoši, skatīt 5.7.1. tabulu.
Akcijas
Akciju nosaukums Pēdējā tirgus cena Tirgus cena Tirgus cenas izmaiņas (%) Pieprasījums (skaits) Piedāvājums (skaits) Tirgoto vērtspapīru skaits Apgrozījums (Ls) Gada min. cena Gada maks. cena Tirgus stāvoklis

Pirmajā kolonnā tiek norādīts emitenta nosaukums.
Otrajā – tiek norādīta akciju iepriekšējās sesijas tirgus cena.
Trešajā – vērtspapīru cena, kas ir noteikta šodienas biržas sesijas laikā.
Ceturtajā – tiek norādīta cenas izmaiņa procentuālā izteiksmē (piemēram, šajā kolonnā ir ieraksts +10%, tas nozīmē, ka akciju vērtība palielinājās par 10% attiecībā pret iepriekšējā sesijā noteikto vērtību).
Piektajā (sestajā) – tiek norādīti akciju skaits, kurus investori ir gatavi nopirkt (pārdot).
Septītajā – tiek norādīts akciju skaits, ar kuriem notika atbilstošas darbības.
Astotajā – kopējais apgrozījums latos (uz kādu summu tika veikti visi darījumi).
Devītajā (desmitajā) – atspoguļojas visaugstākā (viszemākā) cena, kuru sasniedza akcijas.
Vienpadsmitajā – tirgus stāvoklis sesijas laikā.6.Vērtspapīru klasifikācija
Eksistē daži vērtspapīru klasifikācijas veidi. Viņus iedala sekojošā veidā: 1) atkarībā no saņemamā ienākuma; 2) pēc emitenta rakstura; 3) pēc eksistences termiņa un funkcionēšanas vietas.
1. Vērtspapīrus var sadalīt uz parādsaistību un investīciju vērtspapīriem.
Parādsaistība ietver sevī emitenta pienākumu izmaksāt procentus un nodzēst aizņēmuma pamatsummu, saskaņā ar iepriekš apstiprināto grafiku.
Investīciju vērtspapīrs dot tā īpašniekam tiesības uz noteiktu emitenta aktīva daļu. Šis vērtspapīrs liecina par īpašnieka daļu firmas kapitālā.
Pie parādsaistībām attiecas visi obligāciju veidi, vekseļi, ķīlas neatkarīgi no tā, kas ir viņu emitents un kāds ir to eksistences termiņš.
Pie investīciju vērtspapīriem pieder visu veidu akcijas neatkarīgi no to emitenta.
Parādsaistību un investīciju vērtspapīri tiek atspoguļoti dažādās firmas bilances daļās. Parādsaistību vērtspapīri emitentam, tas ir ilgtermiņa un īstermiņa aizņēmumu, tiek ieskaitīti pasīvos. Savukārt investīciju vērtspapīri jeb investīcijas emitentam tiek iekļautas nodaļā “pašu kapitāls».
2. Vēl vienā vērtspapīru klasifikācijas veida pamatā tiek ņemt princips, kas vērtspapīrus emitē.
Par emitentiem var būt valsts institūcijas, municipalitātes, korporācijas, finansu institūcijas, katra juridiski tiesiska persona.
Šai sakarā visus parādsaistību un investīciju vērtspapīrus var iedalīt sekojošā veidā:
· valsts parādzīmes, tas ir tādi vērtspapīri, kurus centrālās valdības vārdā izlaiž Finansu Ministrija. Tie ir vieni no visdrošākajiem vērtspapīru veidiem. Par viņu segumu kalpo valsts budžeta līdzekļi. Visizplatītākie šo vērtspapīru veidi ir valsts kases vekseļi un obligācijas. Ar federālo valdību saistīto uzņēmumu, kuri atrodas federācijas īpašumā, obligācijas, retāk – akcijas;
· municipālie un komunālie vērtspapīri, tas ir vietējo varas orgānu un uzņēmumu vērtspapīri, kuri pieder municipalitātes īpašumam. Par viņu segumu kalpo vietējie nodokļi un federālo valdību dotācijas konkrētiem projektiem. Visizplatītākie šī veida vērtspapīri ir municipālās un komunālās obligācijas. Bez tam apgrozās arī komunālo uzņēmumu akcijas. Par šo akciju segumu kalpo pašu tīrā peļņa;
· korporāciju un finansu institūciju vērtspapīri. Runa iet par juridiskām personām, kurām ir publisko akciju sabiedrību statuss. Pie šiem vērtspapīriem attiecas akcijas un obligācijas. Par viņu emitentiemvar būt gan ražošanas, celtniecības, tirdzniecības, transporta uzņēmumi, gan komercbankas, apdrošināšanas kompānijas, investīciju fondi. Tos uzskata par klasiskajiem vērtspapīriem. Bez tam šādi emitenti var izlaist arī sekundārus vērtspapīrus uz jau izlaisto vērtspapīru pamata. Pie tiem var attiecināt tiesības, apcionus, fjūčerus, varantus un citus;
· banku vērtspapīri, to skaitā tiek iekļauti depozītu sertifikāti, čeki, ķīlas lapas un citas banku parādsaistības;
· uzņēmumu vērtspapīri, t., i., komercvekseļi, fjučeru kontrakti un citi komercpapīri.
3. Par vēl vienu vērtspapīru klasifikācijas pamatu var ņemt atbildi uz sekojošu jautājumu: Kur tiek pārdots tas vai cits vērtspapīru veids? Saskaņā ar to tie dalās naudastirgus un kapitāla tirgus vērtspapīros. Naudas tirgus – finansu tirgus tāda daļa, kurā tiek realizēta īstermiņa vērtspapīru pirkšana un pārdošana. Viņu eksistences termiņš no vienas dienas līdz vienam gadam. Kā parasti naudas tirgus apgrozības vērtspapīri ir saistīti ar mazu neatmaksas risku, jo viņus izlaiž aizņēmēji ar augstu atmaksas spējas reitingu. Visaktīvākie šī tirgus dalībnieki ir valsts kases vekseļi, depozītu sertifikāti, komercpapīri. Viņus var attiecināt pie parādsaistību vērtspapīriem, kaut arī to emitenti tiek iekļauti dažādās klasifikācijas grupās.
Kapitāla tirgus tiek pārstāvēts ar vērtspapīriem, kuru eksistences termiņš ir lielāks par vienu gadu. Par šādiem vērtspapīriem var būt gan parādsaistības, gan investīciju vērtspapīri. Tādus vērtspapīrus izlaiž visāda veida emitenti: valsts, municipalitātes, korporācijas, finansu institūcijas utt.
Parasti visu lielo vērtspapī…ru saimi dala trijās daļās, tas ir akcijās, obligācijās un no šiem atvasinātos vērtspapīros.6.1.Akcijas
Akcijas izlaiž korporācijas, akciju emitēšana – korporācijas nodibināšanas veids. Pateicoties akcijai, tās īpašnieks kļūst par korporācijas mantas daļas turētāju. Izlaižot akcijas, korporācijas palielina savas finansiālās spējas, kas ļauj realizēt lielus finansiālus investīciju projektus.
Akcija – vērtspapīrs, kas liecina par kādas noteiktas daļas ieguldījumu akciju sabiedrības statūtkapitālā, dot tiesības uz noteiktu ienākuma daļu dividenžu veidā, kā arī dot tiesības piedalīties firmas pārvaldīšanā un dot iespēju saņemt kādu īpašuma daļu likvidācijas gadījumā.
Akcijas var būt parastas un priekšrocību, skatīt 6.1.1. zīmējumu.

Parastās akcijas paredz dividendes pēc uzņēmuma gada darbības rezultātiem. Šo akciju dažādība ir saistīta ar dažādām tiesībām ietekmēt uzņēmuma pārvaldi: bez balsstiesībām, ar vienas balsstiesībām, ar vairākām balsstiesībām.
Priekšrocību akcijām nav balsstiesību, bet tās vienmēr ir nodrošinātas ar dividendēm un uzņēmumu likvidācijas gadījumā tiek atmaksātas pirmā kārtā. Šo akciju dažādība ir saistīta ar dažādiem dividenžu izmaksas veidiem: kumulatīvās (dividenžu uzkrāšana), ar piedalīšanos (tiesības uz tīrās peļņas papilddaļu), ar orderiem (tiesības uz tā paša uzņēmuma akciju iegādi par fiksētu cenu), ar peldošām dividendēm (ņemot vērā inflāciju).
Kumulatīvās akcijas biežāk izmanto slikta firmas finansiālā stāvokļa gadījumā, kad nav iespējas izmaksāt dividendes katru gadu. Izpudinātās akcijas, t. i., tādas akcijas, kuras tiek daļēji atmaksātas, bet uzskata par pilnīgi atmaksātām. Tās tiek piešķirtas atbalstīšanai, kā maksājuma līdzeklis, par pakalpojumiem vai produkciju. Akcijas ar maksimālā dividenžu lieluma ierobežojumu, kas var saņemt paša dividendes tikai pēc tā, kad tiek atmaksātas pārējās akcijas. Šāda veida akcijas ir izdevīgas kompānijām ar ļoti lieliem ienākumiem.
Viens no galvenajiem akciju kvalitātes rādītājiem ir viņu kurss, kas ir vienāds ar dividenžu lieluma attiecību pret banku procentu likmi. Akciju tirgus vērtības izmaiņas tiek novērotas pēc to cenām blakusperiodos. Uz akciju tirgus vērtību iedarbojas liels skaits dažādu apstākļu.

Izanalizējot pasaules pieredzi, varam izvirzīt vairākus faktorus un notikumus, kuri ietekmē akciju cenas izmaiņas – celšanos vai krišanos. Vispirms tie ir visi ar uzņēmumu darbību saistītie apstākļi: izmaiņas uzņēmuma vadībā, ārējie faktori, kas ietekmē uzņēmuma finansiālo darbību (piemēram, vienots Baltijas tirgus pārtikas produktiem, Parlamentārās izmeklēšanas komisijas nodibināšana uzņēmuma privatizācijas likumības izvērtēšanai, īpašas akciju kvotas piešķiršana u. tml.), informācija par paredzamo peļņas sadali akcionāriem – par dividenžu izmaksu un to lielumu, par prēmijakciju piešķiršanu, ziņas par slēgtajām emisijām un uzņēmumu kontrolpaketes īpašnieku maiņu. Tas var būt arī papildu publikācijas presē, piemēram, uzņēmuma darbības apraksts, analītisks pētījums par šo uzņēmumu vai jauns prospekts.
Vērtspapīru tirgu, tātad arī akciju cenu ietekmē vairāki makroekonomiskie faktori: izmaiņas prognozēs par inflācijas kāpumu vai kritumu; izmaiņas valdībā vai Saeimas vēlēšanas; krasas izmaiņas pasaules fondu tirgū. Pieredze rāda, ka jāseko līdzi arī parādzīmju likmes izmaiņām, jo augošas parādzīmju likmes veicina kapitāla aizplūšanu no akciju tirgus (zūdot pieprasījumam pēc akcijām, kritīsies arī to cena) un otrādi. Svarīga ir informācija par vietējās finansu sistēmas stabilitāti, no kā ir atkarīga vietējo ieguldītāju uzticība Latvijas finansu tirgum. Citiem vārdiem – vai iedzīvotāji uzskata savu līdzekļu ieguldīšanu akcijās par drošu pasākumu.
Vērtspapīru tirgū līdzās ieguldītājiem aktīvi darbojas arī profesionālie vērtspapīru tirgus dalībnieki – banku un brokeru sabiedrību darbinieki. Brokeru pieredze un praktiskās zināšanas ļauj viņiem vērtēt situāciju un izteikt prognozes par paredzamo pieprasījumu pēc uzņēmuma akcijām. Brokeri, tostarp ārvalstu, var ieteikt pirkt un pārdot vai turēt attiecīgās akcijas. Šīs prognozes var ietekmēt akciju cen…u.
Tātad varam secināt, ka akciju cenu ietekmējošo faktoru un notikumu ir daudz, bet jāņem vērā, ka tie parasti jāskata kopumā, nevis katrs atsevišķi, un tāpēc ne vienmēr iespējams izcelt vienu dominējošo faktoru, kas ietekmējis akciju cenu izmaiņas.
Skatīt 6.1.1. tabula.

Faktori, kas ietekmē akciju cenu
Iekšējie faktori Ārējie faktori
1. Uzņēmuma finansiālais stāvoklis 1. Ekonomiskā konjuktūra
2. Uzņēmuma riska pakāpe 2. Inflācijas līmenis
3. Gaidāmā aktīva vērtība 3. Tirgus riska pakāpe
4. Gaidāmās dividendes 4. Pieņemamais ienesīgums vērtspapīru tirgū
5. Gaidāmā tīrā peļņa 5. Aizņēmuma procentu likme6.2.Obligācijas
Obligācija – tā ir parādsaistība, saskaņā ar kuru aizņēmējs (obligāciju emitents) garantē kreditoram (obligāciju pircējam) noteiktas naudas summas izmaksu iepriekš norunāta termiņa beigās un ikgadējā ienākuma izmaksu fiksēta vai peldoša procenta veidā. Peldošā procenta izmaiņas notiek pēc stingri norunātiem noteikumiem, tāpēc obligācijas sauc par vērtspapīriem ar fiksētu ienākumu.
Obligācijas var izlaist valsts, uzņēmumi, ārzemju organizācijas utt. Eksistē īstermiņa (dažas nedēļas), vidējā termiņa (no 1 līdz 7 gadiem), ilgtermiņa (līdz 30 gadiem) un beztermiņa. Obligācijas tiek nodrošinātas ar ķīlu. Pēc dzēšanas veida izdala seriālas, atsaucamās (ar emitenta tiesībām) un atgriežamās (ar investora tiesībām) obligācijas. Pēc ienākumu izmaksas veida izdala ienākuma (procentus izmaksā tad, kad emitentam ir peļņa), bezprocenta (tiek pārdotas par cenu, kas ir zemāka par nominālvērtību, t. i., ar diskontu) un ar peldošo procentu obligācijas.
Tiesības uz apmaiņu ļauj izdalīt parastās, konvertējamās (noteikumi tiek aprunāti) un apmaināmās (apmaiņa jebkurā momentā) obligācijas. Skatīt 6.2.1. zīmējumu.

Obligāciju drošība ir atkarīga no vairākiem apstākļiem. Sekojošas obligācijas investoram ir visizdevīgākās, proti, valsts, īstermiņa, vārda, ar peldošo procentu, ar sērijveida dzēšanu, kuras ir nodrošinātas ar materiālām vērtībām. Jebkura šo faktoru izmaiņa ved pie obligāciju drošības samazināšanās.
Akcijām un obligācijām nav vienāda investīciju kvalitāte, kas izsauc nevienādu investoru interesi. Kā parasti obligācijas nodrošina lielāku naudas krājumu drošību nekā akcijas un tāpēc obligācijas ieinteresē tādus cilvēkus, kuri ir piesardzīgi un konservatīvi. Sevišķi tas attiecas uz valsts obligācijām, kuras ir nodrošinātas ar visu valsts ekonomisko svaru un tās milzīgo maksātspēju. Bet obligāciju īpašnieki palaiž garām iespēju ātri palielināt savu kapitālu un gūt ātru peļņu, ko saņem akciju turētāji. Bet akciju pārvaldīšana var būt saistīta ar finansiāliem zaudējumiem. Tāpēc akcijas ir interesantas tādiem cilvēkiem, kuri ir agresīvi un gatavi riskēt, lai iegūtu lielas dividendes.
Investoru mērķi ir investīciju drošība un nepārtraukta ienākumu plūsma, šai ziņā par visdrošākajiem uzskata valsts obligācijas, bet īpaši valsts kases biļetes. Pēc viņiem seko privātobligācijas un “zilās saknes», t. i., lielo uzņēmumu akcijas, par kurām regulāri tiek izmaksātas dividendes. Skatīt 6.2.1. grafiku.

Eksistē arī citi vērtspapīru veidi, piemēram, tiesības, orderi, savstarpējo fondu vērtspapīri, vērtspapīri, kas attiecas uz nekustamo īpašumu, opcioni, fjučeru kontrakti.Secinājumi
1. Darbā tiek apskatīts vērtspapīru tirgus, tā pamatsastāvdaļas: primārais un sekundārais tirgi. Kā arī sekundārā tirgus pamatelementi: biržas un ārpusbiržas tirgi. Īpaša uzmanība tika veltīta biržai, tās attīstībai, darbības un tirdzniecības shēmai, kā arī kotāciju lapai.
2. Tika aplūkots privatizācijas process kā vērtspapīru tirgus attīstības veicinātājs. Tika apskatīti arī privatizācijas sertifikāti kā viens no, mūsdienu apstākļos, vissvarīgākajiem vērtspapīru veidiem, kā arī iztirzāts jautājums par to izmantošanas iespējām un pielietošanu valsts uzņēmumu, tai skaitā stratēģiski nozīmīgu, privatizācijā.
3. Pašlaik notiek intensīvs vērtspapīru tirgus veidošanās process, izdalās to dalībnieku loks. Tika aplūkoti vieni no galvenajiem tā dalībniekiem: valsts, uzņēmumi, finansu- kredītiestādes, vērtspapīru tirgus profesionāļi – brokeri, dīleri un džobieru.
Latvijā tiek novērota vispārēja vērtspapīru tirgus attīstība un nostiprināšanās. Pieaugot iedzīvotāju ekonomiskai darbībai, tiek veicināta jaunu akciju sabiedrību dibināšana, kas savukārt palielina vērtspapīru tirgus apgrozījumu un apjomus. Nākošo divu gadu laikā būs sagaidāma ļoti intensīva vērtspapīru tirgus attīstība, kad tiks privatizēti valsts stratēģiskie uzņēmumi. Kas savukārt palielinās ārzemju investīciju apjomus Latvijas ekonomikā. Mūsu valsts tālākā augšupeja nav iedomājama bez attīstīta un stabila vērtspapīru tirgus.