Vēsture

XVI gs. beigās Galileo Galilejs sāka izmantot eksperimentus, lai apstiprinātu zinātniskas teorijas. Šāds eksperimentu izmantojums ir zinātniskās metodes pamatā. Galilejs veiksmīgi pētīja dinamiku, īpaši inerci. 1687. gadā Īzaks Ņūtons publicēja darbu “Matemātikas principi” (Principia Mathematica), kurā aprakstītas divas būtiskas fizikas teorijas – Ņūtona kustības likumi, uz ko balstās klasiskā mehānika, un Ņūtona gravitācijas likums, kas apraksta vienu no četrām mijiedarbībām, gravitāciju. Gravitācijas likuma formulēšana aizsāka astrofizikas nozari, kas apraksta astronomiskus fenomenus, izmantojot fizikas teorijas.

Sākot ar XVII gs., veiksmīgi tika pētīta termodinamika. 1798. gadā To

o
ompsons demonstrēja mehāniskā darba pārvēršanos siltumā, un 1847. gadā Džouls formulēja enerģijas nezūdamības likumu.

Feredejs, Oms un citi pētīja elektrību un magnētismu. 1855. gadā Maksvels abas teorijas apvienoja vienā – elektromagnētisma teorijā, ko apraksta Maksvela vienādojumi. Šī teorija paredzēja, ka gaisma ir elektromagnētisks vilnis.

1895. gadā Rentgens atklāja rentgenstarus, kas izrādījās esam augstas frekvences elektromagnētiskā radiācija. Radioaktivitāti 1896. gadā atklāja Henrijs Bekerels un vēlāk pētīja Pjērs un Marija Kirī, kā arī citi. Šādi aizsākās kodolfizikas nozare.

1897. gadā Tomsons atklāja elementārdaļiņas elektrona eksistenci. 1904. gadā viņš piedāvāja pirmo atoma modeli.

1905. gadā Alberts Ei

i
inšteins formulēja savu speciālo relativitātes teoriju, kas laiku un telpu apvienoja laiktelpā. Relativitātes teorija piedāvā no klasiskās mehānikas būtiski atšķirīgu fizikālās pasaules struktūras ideju. 1915. gadā Einšteins formulēja savu vispārīgo relativitātes teoriju, kas izskaidroja arī gravitāciju, tā nomainīdama Ņūtona gravitācijas likumu. Ab
b
bas teorijas sakrīt, kad runa ir par nelieliem ķermeņiem un enerģijas daudzumiem.

1911. gadā Rezerfords atklāja atoma kodola un protonu eksistenci. Neitronu eksistenci 1932. gadā atklāja Čedviks.

Sākot ar 1900. gadu, Makss Planks, Alberts Einšteins un Nīlss Bors attīstīja kvantu teorijas, lai izskaidrotu dažādus neparastus eksperimentu rezultātus, ieviešot diskrētos enerģijas līmeņus. 1925. gadā Verners Heizenbergs un 1926. gadā Šrēdingers un Diraks formulēja kvantu mehāniku, kas izskaidroja iepriekšējās kvantu teorijas. Kvantu mehānikā fizisko mērījumu rezultāti ir būtībā nenoteikti; teorija apraksta ar so nenoteiktību saistītos aprēķinus. Tā veiksmīgi apraksta matērijas uzvedību, kad runa par ļoti sīkiem lielumiem.

Otrā pasaules kara laikā gan ASV, gan Vācija aktīvi nodarbojās ar kodolfizikas pētniecību ar nolūku radīt atombumbu. Vāciešiem Heizenberga vadībā šo mērķi sasniegt neizdevās, savukārt amerikāņu Manhetenas projekts vainagojās ar panākumiem. 1945. gadā Trīsvienībā ne

e
etālu no Alamogordo, Ņūmeksikas, tika detonēts pirmais atomspridzeklis.

Kvantu lauku teorija tika attīstīta, lai paplašinātu kvantu teoriju un tā nebūtu pretrunā ar speciālo relativitātes teoriju. To attīstīja 1940-tajos tādi zinātnieki kā Feinmens, Švingers, Tomonaga un Daisons. Viņi formulēja kvantu elektrodinamikas teoriju, kas apraksta elektromagnētisko mijiedarbību.

Kvantu lauku teorija kļuva par pamatu modernajai daļiņu fizikai, kas pētī fundamentālās mijiedarbības un elementārdaļiņas. Līdz 1970-tajiem gadiem tika izveidots tā dēvētais Standartmodelis, kas veiksmīgi apraksta gandrīz visas līdz šim novērotās elementārdaļiņas.

[izmainīt šo sadaļu] Fizikas nozares

Mehānika

Elektromagnētisms

b
br />
Teorētiskā mehānika

Cietvielu mehānika

Mikropasaules fizika

Kvantu mehānika

Statistiskā fizika

Kodolfizika

Optika

Hidrodinamika

Siltumfizika

Astronomija

Astrofizika

Elektrodinamika

Relativitātes teorija

Nekristālisko vielu fizika

Kristālisko vielu fizika

Lāzeru fizika

Fotonika