Vides aizsardzība, tās piesārņotāji.

Vides aizsardzība, tās piesārņojumi.

Vide ir tas viss, kas ir ap mums riņķī. Katrs putniņš pieder pie vides. Katrs zāles stiebriņš pieder pie vides. Tas r viss, ko varam ieraudzīt, paveroties pa logu. Vide, kurā mēs dzīvojam. Vidi neapšaubāmi vajag aizsargāt, tādēļ, ka tad mums nebūs, kur dzīvot, ja mēs vidi nepasargāsim. Ir nodibinātas neskaitāmas biedrības vides aizsardzībai. Ir vides aizsardzības ministrs, kas visu uzrauga. Viņa pārraudzībā ir Latvijas daba.

Vides aizsardzība ir svarīgs šīs paaudzes un nākamo paaudžu dzīves līmeņa no

o
odrošināšanas faktors. Grūtākais uzdevums ir ilgtermiņā savienot to ar nepārtrauktu ekonomisko izaugsmi. Eiropas Savienības vides politika pamatojas uz pārliecību, ka augsti vides standarti sekmē jauninājumus un uzņēmējdarbības iespējas.

Kad cilvēks ir pārliecināts, ka dabu tiešām vajag aizsargāt, radīsies jautājums – no kā tad jāaizsargā. Visvieglāk būtu pateikt – no cilvēka, taču nepielaist cilvēku pie dabas ir grēks. Vislielākie dabas piesārņotāji ir ķimikālijas. Vēl nesen redzēju dokumentālo filmu par Āfrikas pingvīnu koloniju. Vairāki simti šo dzīvnieku bija apmetušies vienā līcī, kur arī dzīvoja. Kādu di

i
ienu Āfrikas krastos bija avarējis kuģis, un nafta – izplūdusi pa piekrasti, aplipinot pingvīnus. Daudzi pingvīni nomira melnajā indē, taču visi pārējie aplipa, tādējādi pakļāva sevi nāves riskam. Vienkārši apbrīnojami, ka viena kuģa avārija varēja iznīcināt lielāko Āfrikas pingvīnu koloniju. Vietējie ie
e
edzīvotāji savāca visus pingvīnus un notīrīja. Pēc tam palaida brīvībā. Ne katru reizi tā var paveikties, piemēram, dažiem desmitiem roņu šādas avārijas var izrādīties letālas, jo ziemeļu rajonos nav tādu vietējo iedzīvotāju. Taču dzīvniekiem var palīdzēt, bet ko jūras augiem? No tiem naftu neviens netīrīs. Okeāna piekrastes ekosistēma tā tiek apdraudēta. Manuprāt, nafta ir lielākais piesārņotājs.

Tālāk seko pārējie ķīmiskie, toksiskie atkritumi, skābes u.c. rūpnīcu atkritumi, no kuriem dažas rūpnīcas atbrīvojas, izgāžot visu tuvajā mežiņā izraktajā bedrē. Kas zina vai tur tuvumā aug kāda reti sastopama sēne vai augs, vai tur uz dzīvi bija apmeties teju izmiris kukainis. To jau neskatās. Vienkārši tāpēc, ka neredz. Žēl tikai, ka ķīmija sagandē dzīvi nākošajiem augiem, kuri grib tajā vietā augt. Visas saknes vi
i
ienkārši noindē. Varbūt dažām rūpnīcām “paveicas” tikt uzbūvētām pie kādas upes, kurās lielajiem rūpnīcu “gudriniekiem” ielaist atkritumus ir daudz vieglāk nekā atsevišķi raktā bedrē, jo atkritumus taču upe aiznes prom. Ja vien viņi zinātu. ja vien viņi saprastu, ka tas ir vēl lielāks ļaunums. Upē zivis vairs nebūs. Makšķernieki, varat necerēt, jo ar šo brīnumaino cilvēku palīdzību upē neviens dzīvnieks vairs nevar padzīvot. Bet pagaidiet, tas vēl nav viss. Mazā upe kaut kur tek. Uz kādu dīķi vai lielāku upi. Ne
e
evaru izlemt, kur būs lielāks ļaunums, laikam jau tajā lielajā upē, ja ietecēs dīķī, tad TIKAI saindēs visu dīķa ūdeni, un tur neviens vairs nevarēs dzīvot. Bet lielajā upē inde iznēsāsies vēl tālāk. Es varētu pieļaut arī iespēju, ka visa šī draņķība nonāk jūrā, taču labāk par to neieminēšos.

Gaisa kvalitātes saglabāšana.

Jūs pavisam noteikti zināt, kas ir gaiss. Gaiss ir tas, ar ko mēs dzīvojam, ar ko mēs pārtiekam. Skābeklis mums nepieciešams vairāk nekā ēst, dzert vai gulēt, tādēļ, ka, neelpojot, mēs sevi pakļaujam nosmakšanai. Ķīmiski runājot, skābekļa formula ir O2.

Manuprāt, runas par gaisa kvalitātes aizsargāšanu ir liekas. To nu vajadzētu saprast katram saprotoši domājošam cilvēkam, ka, piesārņojot gaisu, cietīs viņš pats.

Gaisu visvairāk piesārņo dūmi no rūpnīcām, gāzes. Pat tās pašas mašīnas, kuras braukā mums visriņķī, piesārņo dabu ar saviem svina dūmiem. Ejot pa ceļu vasarā, paskaties uz ceļmalām. Visi koki, zāle, augi ir noklāti ar tādu kā putekļu kārtiņu. Bērnībā mamma man iemācīja, kā lasīt gaiļpiešu tēju. Vienīgais, ko viņa man stingri pateica, bija: “Nelasi gaiļpiešus no ceļmalām!”. Tā nu tas man palicis prātā, es to nedaru vēl joprojām. Dūmi ir ļoti kaitīgi, kodīgi. Un tad, kad tie nonāk atmosfērā, tie uzkrājas tur, Ozona slānis tiek pamazām iznīcināts. To sagrauž preons, kas atrodas visos aerosolos. Saules stari uz zemi tiek, taču atpakaļ no tās netiek dūmu dēļ. To sauc par siltumnīcas efektu. Saules stari netiek cauri dūmiem atmosfērā, tāpēc atkal tie paliek un silda. Zinātnieki no tā baidās, ka ar katru gadu zeme sasilst aizvien vairāk. Kūst visi Ziemeļpola ledāji, Dienvidpola ledāji. Tas nebūt nav labi. Visā pasaulē ceļas ūdens līmenis. Un no iztvaikošanas nav jēgas, jo ūdens visu laiku cirkulē.

Gaisa aizsardzības veicināšanai Latvijā, protams, tiek kaut kas darīts. Latvija ir pievienojusies ANO EEK konvencijai ‘’Par pārrobežu gaisa piesārņojuma samazināšanu’’ un tās protokoliem, kuru prasību nodrošināšanai Latvijā veic gaisa piesārņojuma monitoringu un piesārņojuma novēršanas pasākumus, samazinot galveno gaisu piesārņojošo vielu (SO2 , CO) izmešus. 1997. gadā tika uzsākts Pasaules Bankas projekts, kura mērķis ir uzlabot gaisa aizsardzības likumdošanu Latvijā. Ņemot vērā šos normatīvus, Latvijā būs laba gaisa kvalitātes aizsardzība.

Ūdeņu aizsardzība.

Vēl viena lieta, ko mums vajadzētu ievērot. Ūdens mūsu svarīgākais iztikas avots. Bez ēdiena cilvēks var izturēt, bet bez dzeršanas – nē.

Visvairāk tiek piesārņoti mūsu tuvākie ūdenskrājumi – upes, ezeri, dīķī, jūra. Jau iepriekš sacīju par upes piesārņošanu no lielajām rūpnīcām. Dīķiem un ezeriem ir šī vājība, ka ūdens tek tajos iekšā. Protams, dažiem laimes zīmē radušamies, ūdens tek arī ārā. Vēl pastāstīšu, ka jūra arī ir tā nelaimīgā, kuru daudz piesārņo. Par izplūdušo naftu vairs nerunāsim. Tas katram ir skaidrs. Taču lielie kuģi, kas nogrimst jūrā ar visu kravu.tas taču piesārņo jūru līdz pašām tās saknēm. Ja atceraties nesen notikušo cunami katastrofu, tad padomājiet – ko tas vilnis ievilka sev līdzi okeānā? Ne jau tikai cilvēku līķus, bet arī visas mājiņas, mašīnas utt. Es no sirds ceru, ka cilvēkiem tajā pludmalē nav jābrien ūdeņi, nejauši satiekot kādu puspuvušu roku vai mašīnas riepu. 

Okeāna ūdeņi tiek piesārņoti tieši šādā veidā. Nafta, protams, arī. Vēl kas.lielās kodolvalstis vai nīkst ārā, gribot izmēģināt kādu jaunu ieroci. Tā kā nedrīkst tos izmantot uz cilvēkiem, viņi tos izmēģina okeānos, nemaz nedomājot par zivīm un visu skaisto dzīvību, kas tur, dzīlēs, mīt. Un tie aukstie ieroči nemaz nav tik vāji kā atombumba. Tie varētu nolīdzināt arī kādu salu grupu un izraisīt cunami. Par cunami briesmīgajām sekām mēs jau zinām.

Runājot par ūdeņu aizsardzību Latvijā – Ūdeņu aizsardzība, kura ir viena no galvenajām prioritātēm Latvijas vides aizsardzības politikā, sasniegti labi rezultāti. Pabeigtas notekūdeņu attīrīšanas būves Liepājā, Cēsīs, Strenčos un Līgatnē, bet celtniecības darbi vēl notiek vairākos desmitos objektu. Vienīgie daudzmaz aizsargātie ūdeņi ir pazemē un augstu kalnos.

Atkritumu savākšana.

Šajā jomā arī viss, kas tiek darīts. Ir lielie atkritumi un mazie atkritumi. Lielos atkritumus jau minēju – nafta, ķīmiskie, toksiskie atkritumi, skābes u.c. Mazie atkritumi. Parasti plastmasas maisiņi, pārtikas iepakojumi, mizas u.c. Ar šiem cīnās visvairāk, jo šos ir visvieglāk savākt. Lai biedrībai būtu ko rādīt, viņi rīko talkas, lai pierādītu, ka dabu aizsargā, un atkritumus savāc. Labi, ka viņi vismaz kaut ko dara. Man netālu no mājām grāvī stāv vecs ledusskapja vraks, kurš tur nonācis no lielā orkāna laikiem. Un vēl arvien tur stāv, jo neviens nav iedomājies to no turienes izvākt. Protams, es visus saprotu, jo nav jau kur likt to bleķi, bet ledusskapis rūsē, tāpēc laikam šajā sestdienā pacentīšos līdz turienei aizkļūt ar mūsu personīgo transportu un savākt nelaimīgo kasti. Vismaz būs kāds gandarījums.

Ja vēlreiz atgriežamies pie atkritumiem, tad šajā jomā arī kaut kas tiek darīts. Mums Dundagā ieviesa pudeļu šķirošanu. Tagad vismaz nebūs viss jāsviež vienā atkritumu urnā, bet stikla pudeles no plastmasas pudelēm liksim atsevišķi. Runājot par parastajām plastmasām.agrāk mēs dedzinājām visas plastmasas kopā ar papīriem. Bāzām vienā plītī, krāsnī, taču, ņemot vērā plastmasas dūmu kaitīgo iedarbību uz cilvēka veselību, pārtraucām to darīt, sākot krāt plastmasas atkritumus iepirkumu maisiņos un nesot uz lielajām atkritumu kastēm centrā. Nu jau kādu laiciņu tā arī vairs nedarām. Par to parūpējās “Kurzemes Ainava”, kuru oranžie maisi kalpo plastmasu savākšanai.

Es tikai gribu pateikt, ka viss iet uz augšu un vairs nevajag tik problemātiski uz dabas piesārņošanu skatīties. Vienkārši vajag atgādināt cilvēkiem, ka pašiem būs jādzīvo piemēslotā vietā, ja viņi paši piemēslos. Cilvēki taču nav mežoņi un sapratīs, ka labāk ir dzīvot nepiesārņotā dabā, kur pašiem ir labi un arī dabai netiek nodarīts pāri.

Leave a Comment