Viduslaiki
Bruņiniecības izcelšanās
Bruņinieks bija metāla (dzelzs) bruņās tērpts karavīrs viduslaiku Eiropā. Bruņinieks kā vasalis kalpoja savam valdniekam vai feodālim, kai gan viņš arī pats parasti bija feodālis. Par bruņinieku parasti varēja kļūt cilvēks, kas dzimis dižciltīgā ģimenē. Taču arī šajā gadījumā jauneklim, lai viņš tiktu iecelts bruņinieku kārtā, vajadzēja kalpot kā pāžam vai cita bruņinieka ieroču nesējam.
Feodālās bruņniecības pamati tika ielikti vēl franku karos Spānijā, kur dzima leģenda par Rolandu. Tajā laikā galvenais militārais spēks vēl bija kājnieki, bruņoti ar zobeniem un bruņu krekliem. Sākot ar 8. gadsimta vidu arvien lielāku nozīmi ieguva bruņu kreklā tērpts jātnieks. Tomēr, vēl apmēram gadsimtu jātnieku vienībām drīzāk bija papildus nozīme. Bet bija viens, no pirmā acu uzmetiena, ne sevišķi ievērojams izgudrojums, kas radīja apvērsumu Eiropas militārajā organizācijā. Tas bija seglu kāpslis, kuru Ķīnā sāka pielietot vēl 5. gadsimtā, bet pēc dažām ziņām Indijā vēl agrāk. Ap 9. gadsimta vidu kāpsli sāka plaši pielietot kavalērijas vienībās, ievērojami palielinot to triecienspēju. Zirga mugurā stingri sēdošs bruņinieks ar garu un smagu pīķi bija draudīgs spēks. Pateicoties seglu kāpšļiem, pat triecienu saņēmis un ievainots, bruņinieks spēja noturēties zirga mugurā un, ja viņš vairs nevarēja turpināt cīņu, zirgs viņu varēja vismaz nogādāt drošībā. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ piecus gadsimtus feodālajā Eiropā bruņinieki ne tikai bija noteicošais militārais spēks, viņiem bija arī ļoti augsts sabiedriskais prestižs un cieņa.
-3-
Bruņinieku turnīri
Milzīgu ieguldījumu heraldikas attīstībā deva bruņinieku turnīri, kas bija radušies krietni vien pirms krusta kariem un uz ilgu laiku kļuva par Rietumeiropas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Tajos drīkstēja piedalīties tikai bruņinieki ar nevainojamu reputāciju. Par bruņinieku kodeksa pārkāpumiem draudēja šausmīgs negods. Turnīra noteikumu pārkāpējiem atņēma ieročus, zirgus, viņus līdz trim gadiem ieslodzīja cietumā. Bija radītas īpašas, tik masīvas bruņas, ka bruņinieks un viņa zirgs ar grūtībām spēja izturēt to svaru. No 13.gadsimta bruņās ietērpa arī zirgus. Tāpat bruņinieku vairogiem, arī zirgu segām bija heraldiski rotājumi. Jāpiemin vēl divas svarīgas detaļas. Bruņiniekam bija jābūt labi saskatāmam no augšas, no tribīnēm, sevišķi kolektīvu sacensību laikā. Lūk, kāpēc parādījās (vai visādā gadījumā, plaši izplatījās) jau minētie ķiveres rotājumi pie bruņucepures augšējās daļas piestiprinātas figūras, kas bija izgatavotas no viegla koka, ādas vai pat no papjēmašē (vēlāk – no dārgākiem materiāliem).
Populārais 14.gadsimta vācu ceļojošais bruņinieks Ulrihs fon Lihtenšteins, kas vairākos turnīros bija piedalījies leģendārā karaļa Artūra tērpā, ieveda modē sarežģītus ķiveres rotājumus: viņš valkāja ar Venēras figūru izdaiļotu bruņucepuri, kura vienā rokā turēja lāpu, bet otrajā bultu.
Teltis, kurās bruņinieki gatavojās sacensībām un cīņu starplaikā atpūtās, glabāja ieročus (tādas pašas teltis karagājienu laikā izmantoja arī krustneši), turpmāk rada atspoguļojumu arī heraldikas mākslā tās pārvērtās par heraldisko mantiju, bet teltsveida būve par „telti”. No mežonīgas, asiņainas kaušanās turnīri pārtapa krāšņās teatralizētās izrādēs, kurās aizvien lielāka nozīme bija formalitātēm, bet pati cīņa pamazām zaudēja svarīgumu un ieguva nosacītu raksturu. Piemēram, „Pasaules turnīrā”, kas notika Vindzoras parkā Anglijā 1278.gadā, izmantoja šķēpus, kas bija izgatavoti no vaļa ilkņa, kas aptīts ar pergamentu, un apsudrabotas bruņucepures no vārītas ādas, bet vairogi no viegla koka. Par noteiktiem sasniegumiem sacensībās bruņinieks ieguva punktus (piemēram, prēmijas punktus piešķīra par norautu ķiveres rotājumu). Uzvarētājus noteica kronētas personas, vecākie bruņinieki vai speciāli norīkoti tiesneši (nereti – heroldi), dažreiz uzvarētēja jautājumu atrisināja dāmas, kurām par godu cīnījās bruņinieki. Uzvarētāju vārdus ierakstīja īpašos sarakstos, par viņu varoņdarbiem vēlākām paaudzēm vēstīja menestrelu dziesmas. Uzvara turnīrā nesa arī materiālus labumus: dažreiz triumfētājs pretiniekam atņēma zirgu un ieročus, saņēma viņu gūstā un pieprasīja izpirkuma naudu. Daudziem trūcīgajiem bruņiniekiem tas bija vienīgais veids, kā iegūt eksistences līdzekļus.
Eiropā turnīros piedalīties ļāva tikai dižciltīgas izcelsmes ļaudīm. Vācijā prasības bija liberālākas: dažkārt, lai saņemtu atļauju, pietika tikai atsaukties uz senci, kas kādreiz bija piedalījies bruņinieku turnīrā. Var teikt, ka galvenā caurlaide uz turnīru bija ģerbonis, kas pierādīja tā īpašnieka augsto izcelsmi un viņa stāvokli dzimtas hierarhijā. Lietpratējiem, un tādi bija heroldi, uzrādītais ģerbonis ietvēra visu nepieciešamo informāciju. Lūk, kāpēc turnīru etiķetes svarīgākā sastāvdaļa bija ģerboņi, kuru skaits palielinājās tādā apmērā, ka pienāca laiks šai jomā ievest kārtību.
-4-
Ieroči
Ierocis ir noteikts instruments, kas radīts, vai tiek izmantots, lai ievainotu, nogalinātu, vai padarīt rīkoties nespējīgu kādu cilvēku, vai citu dzīvu būtni. Ieročus izmanto arī, lai iznīcinātu kādus priekšmetus vai objektus. Ierocis pārsvarā ir domāts uzbrukumam, bet tikpat labi to var izmantot arī aizsardzībai.
Ierocis praktiski var būt jebkurš priekšmets, sākot ar akmeni un beidzot ar atombumbu. Ieroči var būt vienkārši savā uzbūvē, kā arī ļoti sarežģīti, piemēram, automātiskās tēmēšanas raķetes ar siltuma uztveršanas mehānismu.
Cilvēki ir vienmēr bijuši konfliktējuši savā starpā, parasti dēļ teritorijām un resursiem, reti konflikti ir risināti mierīgā ceļā.Ir izcēlušies kari starp valstīm, nācijām un savienībām, vispazīstamākie ir Pirmais pasaules karš un Otrais pasaules karš.Arheologi ir pierādījuši, ka cilvēks ir izmantojis ieročus jau pašā cilvēces pirmsākumā.Jau akmens laikmetā cilvēks bija spiests izmantot ieročus, lai aizstāvētu savu teritoriju, vai nomedītu kādu dzīvnieku. Pirmie ieroči bija primitīvi, un mazāk efektīvi nekā mūsdienās. Par pirmo ieroci tiek uzskatīts kāds akmens, vai koka zars. Šie ieroči nebija pietiekoši efektīvi.Kad cilvēks attīstījās, palielinājās arī izmantoto ieroču klāsts. Ļoti spēcīgs un bieži izmantots kļuva šķēps, jo ar tā garumu un formu cilvēks varēja uzbrukt no droša attāluma. Metot to ar milzīgu spēku pret ienaidnieku, tas varēja bojāt vairākus iekšējos orgānus un tādēļ prasmīgās rokās tas tika uzskatīts par nāvējošu ieroci.Agrajos viduslaikos aizvien vairāk tika izmantota dzelzs kā ieroču izstrādes materiāls. Dzelzi vairākkārt izmantoja tādēļ, ka pie noteiktas temperatūras to ir viegli apstrādāt, bet atdzesēts šis metāls ir ļoti izturīgs, pretēji akmenim, kas ir mazāk izturīgs un grūti apstrādājams. No dzelzs tika veidoti zobeni, kas ar savu formu un izmēriem bija ideāli tuvcīņas ieroči, bet apgūt cīņu ar zobeniem nebija viegli.Viduslaikos armijās ietilpa šāda veida kareivji: kājnieki, bruņinieki (parasti augstmaņi) un strēlnieki (pastāvēja arī citi kareivju veidi). Bruņinieka ekipējumā bez zobena ietilpa vairogs un bruņas.Bruņas bija veidotas no plānas norūdītas dzelzs kārtas, apmēram 1-2cm biezumā. Tomēr ar bruņām nevarēja aizsegt visas ķermeņa daļas, netraucējot bruņinieka pārvietošanās funkcijai. Tādēļ tika izveidoti vairogi, kas bija universāli aizsardzības līdzekļi. Ar vairoga palīdzību bruņinieks varēja atvairīt ienaidnieka triecienus un pasargāt sevi no strēlnieku bultām. Neskatoties uz ekipējuma lielo svaru, bruņinieki adaptējās un kļuva prasmīgi tā lietošanā.Strēlnieku ekipējumā nebija nekādas papildus aizsardzības, izņemot bruņinieku iekšējo “bruņu kreklu”, kas bija veidots no vairākiem ķēdēm līdzīgiem savienojumiem. Strēlnieks arī papildus saņēma ķiveri, kas bija līdzīga bruņinieku ķiverēm, bet ar plānāku dzelzs kārtu. Pie jostas tika piestiprināts vidēja izmēra duncis tuvcīņas gadījumiem. Pamatierocis bija loks, kas kompensēja visus pārējos strēlnieka mīnusus. Ar loka palīdzību strēlnieks varēja veikt vairākus precīzus un spēcīgus šāvienus. Bulta, kas izšauta no loka, var pārsniegt 50km/h. Ar šādu ātrumu bulta var izlauzties cauri bruņām un smagi ievainot bruņinieku, bet vairogs turpretim bruņām bija pārāks un bultas cauri tam nevarēja izlauzties. Loks bija pamats arbaletam, kas savukārt bija iedvesmas avots šaujamieročiem.
-5-
Ieroču veidi
Personālie ieroči – domāti vienai personai.
Ekipāžas ieroči – daudz lielāki par personālajiem ieročiem, lai darbotos vajadzīgi vairāki cilvēki (ložmetējs, lielgabals).
Atbalsta ieroči – uzstādīti, lai varētu uzbrukt, vai aizsargāt kādu noteiktu teritoriju.
Pārvietošanās līdzekļu ieroči – tiek uzstādīti uz kādas mašīnas, tanka, vai cita pārvietošanās līdzekļa.
Dzelzceļa ieroči – tiek piemēroti pārvietošanai pa dzelzceļu.
Lidaparātu ieroči – piemēroti gaisa cīņām (ballistiskā raķete).
Jūras ieroči – izmantojami tikai ūdenī (torpēda, dziļumbumba).
Kosmiskie ieroči – izmantojami tikai kosmosā jeb sūtīti no kosmosa.
Antivielas ieroči – savienojot vielu ar antivielu, rodas milzīgs sprādziens (fantastiski).
Aukstie šaujamieroči – izšauj šāviņu, izmantojot nostieptu auklu vai citu materiālu (loks, arbalets).
Artilērijas ieroči – ieroči, kas šauj lielus lādiņus (parasti sprāgstošus) lielos attālumos.
Bioloģiskie ieroči – vieni no visbīstamākajiem ieročiem uz Zemes, izraisa smagas slimības vai iznīdē visas dzīvās būtnes.
Ķīmiskie ieroči – indīgas vielas, nokļūstot ķermenī, to nogalina, bet neizraisa slimības.
Enerģijas ieroči – izdala noteiktu enerģijas lādiņu, bojājot visas elektroniskās ierīces(EMP).
Sprāgstošie ieroči – rada sprādzienu, reizē izmētājot šķembas (granāta).
Šaujamieroči – izmantojot ķīmisku lādiņu čaulītē (šaujampulveris), rada mazu sprādzienu, kas ar spēku izgrūž lodi caur stobru.
Improvizētie ieroči – ieroči, kas nav speciāli veidoti, bet ir izmantoti pašaizsardzībai vai nozieguma izdarīšanai.
Uzliesmojošie ieroči – izveidoti, lai izdalītu lielu liesmu apjomu (liesmu metējs.
Neletālie ieroči – ieroči, kas domāti lai apdullinātu pretinieku (bieži izmantoti SWAT un SUV).
Aukstie ieroči – ieroči kuros izmanto cilvēka fizisko spēku (zobens, nazis).
Reaktīvie šāviņi – tiek izšauti, izmantojot degvielas sadegšanas produktu plūsmu. Daži veidi var automātiski atrast mērķi.
Atomieroči – ieroči, kas darbojas, izmantojot atomu šķelšanas vai saplūšanas principu (atombumba, ūdeņraža bumba).
Primitīvie ieroči – veidoti no pilnīgi dabīgiem materiāliem (akmens cirvis).
Diapazona ieroči – izšauj lādiņu, to aizvadot prom no šāvēja uz mērķi (visi šaujamieroči).
Raķetes – tiek izšautas, izmantojot raķešdegvielu, bet savu virzienu nevar mainīt.
Pašnāvnieku ieroči – pēc dabas sprāgstoši, izmantojot iznīcina arī lietotāju (populāri teroristu vidū).
Pretlidaparātu ieroči – veidoti, lai notriektu lidaparātus.
Pretnostiprinājuma ieroči – izmantojami, lai lauztu pretinieka aizsardzību (ļoti efektīvi pret celtnēm).
Pretpersonālie ieroči – domāti, lai uzbruktu vienai vai vairākām personām.
-6-
Ievads viduslaikos
Sākotnēji par viduslaikiem sāka runāt Tertuliāns (ap 160. – 220.) agrīnās kristietības laikā, kurš ar šo terminu saprata “tumšo” un slikto vidējo laiku starp paradīzes laiku un to laiku, kad sāksies jaunā un skaistā pasaule. Aptuveni 1500.gadā šo terminu sāka lietot, lai apzīmētu iepriekšējo “tumšo” laikmetu, kuru nomainīja “gaišā” renesanse. Viduslaiku sākumu datē ar 476. gadu vai arī ar 337. gadu, kas ir pirmā kristīgā imperatora Konstantīna nāves gads. Citos avotos uzskata, ka viduslaiki ir laika posms, kas sākās pēc Rietumromas valsts sabrukuma. Par viduslaiku beigu gadu uzskata 1453. gadu – Bizantijas sagrāves gadu. Citos vēstures avotos piedāvā citus gadus, piemēram, 800. gadu kā viduslaiku sākuma gadu, kas ir Karolingu impērijas uzplaukuma laiks, bet beigu – 1492. gadu, kad Kolumbs atklāja Ameriku. Kā kritēriju piedāvā arī pāreju no naturālās saimniecības uz naudas saimniecību ar banku sistēmu utt. Tomēr tradicionāli tiek uzskatīts, ka viduslaiki ir no 300./500.g. līdz 1500.g., šādā gadījumā viduslaikus var uzskatīt par vienīgo no trijiem lielajiem laikmetiem kultūras vēsturē (senatne, viduslaiki un jaunie laiki), kuram ir zināms sākums un beigas. Reizēm viduslaikus dēvē arī par feodālisma laiku, šo terminu ieviesa 18.gs. Francijā, kaut gan tas ir mazāk precīzs, jo neietver visus viduslaikus. Viduslaiku estētiskā doma un mākslinieciskā jaunrade ieguva citādu saturu un izteiksmes formas, nekā tas bija iepriekšējā – antīkajā un hellēnisma kultūras pasaulē. Eiropā šajā laika posmā milzīga loma bija pastāvošās reliģiskās sistēmas – kristietība, kurai bija ietekme uz morāli un cilvēka priekšstatiem par pasaules uzbūvi. Visus savus radošos spēkus un izdomu arhitekti un mākslinieki veltīja galvenokārt tam, lai radītu grandiozus dievnamus un tempļus. Pastāvēja arī laicīgā māksla (portreti, vēsturisku notikumu tēlojumi), taču arī tā bija pakārtota reliģisko principu prasībām. Viduslaiku māksla pauž askētismu, atteikšanos no visa pasaulīgā. Mākslā plašu izplatību guva mātes sūtība, ciešanu tēma, cilvēka vīrišķības un izturības apliecinājums, kā arī pievērsās dzīves negācijām, ļaunumu un kropluma tēmai atšķirībā no antīkajā pasaulē valdošā skaistā un harmoniskā slavinājuma.
Eiropā viduslaikus ievadīja Romas impērijas sabrukums 5.gs., Latvijas teritorijā – Krusta kari 12.gs. Savukārt viduslaiku beigas nav iespējams datēt, taču uzskati ir dažādi, viens no tiem ir Eiropas aizjūru ekspansija un Renesanse (Eiropas kultūras un sabiedrības domas uzplaukuma periods 14.-16.gs.) 15.gs., Latvijas teritorijā – Livonijas konfederācijas sabrukums 16.gs.
Viduslaiki – viens no nozīmīgākajiem pasaules civilizācijas vēstures posmiem. Laiks, kad ar nepārprotamu nabadzību, cietsirdību, “Melno nāvi” , ideoloģiskiem uzskatiem mijās kultūras un sabiedrības uzplaukums.
Viena no viduslaiku kultūras svarīgākajām iezīmēm bija reliģija. Izplatītākā reliģija bija kristietība, taču ap 1100. gadu ticīgie vēlējās nodoties ar vien stingrākai askēzei , ar klosteru piedāvāto praksi nepietika. Tāpēc tika veidoti jauni ordeņi ar dažādiem novirzieniem. Kā pirmais minams kartēziešu orderis, kura mūkiem bija jāmitinās cellēs , jāatturas no gaļas un ik nedēļu trīs dienas nācās gavēt. Gadiem ejot klosteros pieauga aizgādņu un mūku skaits.
-1-
Arī pašas kristietības teorijā tika ieviestas dažas izmaiņas – piemēram, mazsvarīgāks kļuva svēto kults un lielāku nozīmi iemantoja Jēzus un Jaunava Marija. Dievkalpojuma, jeb mesas laikā mācītājs ar Dieva palīdzību maizi un vīnu, kas stāv uz altāra pārvērš par Kristus miesu un asinīm.
12.gs. interese pret šo rituālu bija tik liela, ka ieviesa paražu to veikt visas draudzes acu priekšā. Arī Jaunava Marija ieguva cieņu, jo praktiski visas 12.gs. celtās katedrāles (pilsētas vai klostera galvenā baznīca) tika veltītas Viņai. Piemēram, Parīzes Dievmātes katedrāle franču valodā skan “Mūsu Kundzes” katedrāle. Viduslaikos pirmo reiz kristīgās ticības vēsturē visnotaļ svarīga un godpilna vieta tika ierādīta sievietei. Arī mākslinieki un literāti, tēlodami Mariju, aizvien lielāku uzmanību pievērsa sievietei kā tādai, tas darīja mākslas un literatūras stilu daudzveidīgāku un maigāku.
Gadiem ejot aizvien biežāk tika akcentētas mācītāju brīnumainās spējas, tāpēc 12.gs. otrajā pusē Rietumeiropu pāršalca ķecerības vilnis – reliģiski uzskati, kas ir pretrunā ar baznīcu. Tas stipri ietekmēja reliģija nozīmi cilvēku dzīvē, jo ķeceri izveidoja citas alternatīvas baznīcas savu ieceru īstenošanai. Tāpat tika ieviesti jauni sludinātāji, kuri bija tie paši mūki tikai nedzīvoja šķirti no sabiedrības. Par svētāko šie mūki uzskatīja dzīvi, kādu dzīvoja Kristus un viņa mācekļi. Mūku demonstrācijas un kaismīgā sprediķošana sabiedrībā uzturēja dziļas un izjustas ticības garu visa 13.gs. gaitā. Tagad, kad nopietnāka bija tapusi cilvēku attieksme pret kristietību, ikviens pie smaga darba ķērās augstāku un cēlāku mērķu vadīts. Pateicoties garīgās un materiālās labklājības pieaugumam, eiropieši bija nobrieduši dižiem darbiem visās cilvēka darbības jomās.
Viduslaiki pasaules vēsturē ir iegājuši kā „ tumšais laikmets’’ un piesaista ar savu īpašo uzskatu par dzīvības vērtību, Dievu kā prioritāti un baznīcu, kā Dieva gribas realizētāju virs zemes. Kursa darbā tiek aprakstītas Svētā Augustīna tēzes, kas spilgti norāda uz tā laika uzskatiem par cilvēku un dvēseli.
Viduslaikos krasi iezīmējas dažādu iedzīvotāju slāņi. Garīdzniecība bija nozīmīgs un īpašs slānis, kas noteica ne tikai valsts politiku un ekonomisko dzīvi, bet arī zinātnes un kultūras atbrīvotību. 18. gs. radās sholastika – filozofijas metode, kurā izziņas galvenā metode bija tekstu izklāsts un komentēšana. Aristotelis bija gandrīz vienīgais sengrieķu filozofs, kura mācību daļēji atzina un izmantoja viduslaiku sholastikā. Turklāt Aristoteļa dialektiskie priekšstati par dvēseli netika iekļauti analīzē. Netika izmantota arī viņa empīriskā novērojuma metode.
-2-
Saturs
Ievads viduslaikos………………………………………………………………………………………………………….1.lpp
Bruņiniecības izcelšanās…………………………………………………………………………………………………3.lpp
Bruņinieku turnīri…………………………………………………………………………………………………………..4.lpp
Ieroči……………………………………………………………………………………………………………………………5.lppIeroču veidi……………………………………………………………………………………………………………………6.lpp
Izmantotāliteratūra…………………………………………………………………………………………………………7.lpp
Izmantotā literatūra
• A.Kūla „Bruņinieki”
Palīgs vēsturē
• www.google.lv
-7-