Viduslaiku filozofijas galvenās problēmas un pamatorientācijas.

Laikmeti ir mainījušies, kultūra attīstījusies un ar to visu ir mainījies un attīstījies pats cilvēks, viņa vērtību sistēma, domas, bet nemainīga ir palikusi vēlme nesaprastās un neizskaidrojamās lietas ”pārtulkot” sava laikmeta raksturīgajai pasaules uztverei, zināšanām un attīstībai. Katram no mums ir kādi priekšstati par viduslaikiem. Tie veidojušies literatūras, mākslas, kā arī vēstures zināšanu ietekmē. Lietas, kuras izskaidroja viduslaiku cilvēki bija ikdienā sastopamas, tikai ne katrs par tā bija aizdomājies. Mūsdienās tādas problēmas kā esamība, laiks un telpa, apziņa ir sastopama bi

iieži, tomēr tā laikmeta cilvēkiem tās ir īpatnējas un neparastas. Manuprāt, šie viduslaiku cilvēki izskaidroja visu dīvaini, tomēr mums jāapzinās tas, ka tieši viņu vēlme izskaidrot šīs lietas, ir attīstījusi cilvēku tādu, kāds viņš ir šodien.

Viduslaiku cilvēku interesēja tādi jautājumi kā: „Kas es esmu?”, „Kas ir mani radījis?” u.c. Tas visa tika apvienots zem viena vārda- esamība. Izskaidrojums uz šiem jautājumiem bija iespaidojies no tā laika varas un liela nozīme bija reliģijai.. Kristietības rašanās iezīmēja jaunas pasaules atnākšanu, jaunas kultūras ra
aašanos un arī jaunu cilvēka izpratni. Manuprāt, liela nozīme viduslaiku cilvēka pasaules uztveres veidošanā bija mūkiem, teologiem un baznīctēviem. Cilvēkiem, kas visu izskaidroja sakarā ar Dievu. Tomēr viņi spēja tikai iemācīt un izziņot to, kas bija rakstīts Svētajos rakstos; to, ka
aas bija atbilstoša kristīgajai ticībai. Viņi neprata argumentēt filozofisko domu, neprata to izskaidrot. Viduslaiku kristietīgā ticībā radās tā, ka teoloģija kļuva par pasniegšanas priekšmetu skolās, baznīcas skolas filozofiju. Tieši arī reliģijas sakarā, viduslaikos par augstāko realitāti, no kuras viss bija atkarīgs, tika uzskatīts Dievs. Kristietiskais Dievs visu rada pēc savas brīvas gribas, vēlot labu. Pats Dievs ir esamība, kuru neviens nav radījis, tādēļ jebkura Dieva radīta būtne ir esamība, kas par tādu kļuvusi pateicoties Dievam. Pēc viduslaiku cilvēka domām kristietisko Dievu nevarēja izzināt, bet viņš sevi atklāja „Svēto rakstu” grāmatā un cilvēkam dāvātā sirds un prāta apskaidrībā. Tāpēc par svarīgu cilvēciskās esamības elementu kļuva ticība. Manuprāt, šodien cilvēki vairāk tic NLO, nekā Dievam. Daudzo negadījumu, uzbrukumu un teroraktu, kā arī t
ttūkstošiem bojā gājušo cilvēku dzīvību, negatīvi ietekmē Dieva esamību. Kāpēc viņš, ja jau ir tik visvarens, neko nedarīja cilvēku labā? Šādu jautājumu uzdodam bieži, tikai lai noveltu no saviem pleciem atbildību. Diemžēl.

Esamība bija saistīta ar laiku un telpu. Cilvēks uzskatīja, ka pēc viņa nāves dzīvot turpina gars. Sv. Aurēlijs Augustīns bija teicis, ka „ cilvēks savā stāvoklī atrodas „starp”, tas balansē starp dzīvi un nāvi, starp labo un ļauno.” Pati būtiskākā pretruna, kas raksturo cilvēku, ir cīņa starp dvēseli un mirstīgo ķe
eermeni. Dieva pasaulē ķermenis un dvēsele ir nesavienojami, tāpēc ķermenim ir jāpakļaujas un jādod priekšroka dvēseles dzīvei. Te jau rodas jautājums- cik ilgi tad mums ir lemts dzīvot? Pastāvēja uzskats, ka cilvēks var paildzināt dzīvi negrēkojot vai arī izsūdzot tos grēksūdzē. Augustīna ”Grēksūdze” ir cilvēka ”iekšēja” saruna ar sevi Dieva priekšā, kas parāda, ka sevī ieslēgšanās ir mokoša, neskaidrību un meklējumu pilna. Cilvēks pats bez Dieva palīdzības nav spējīgs glābt savu grēkā kritušo dvēseli. Viduslaiku cilvēks lielu nozīmi piešķīra pagātnei, kurā norisinājās Jaunās Derības traģēdija, kā arī nākotnei, kas solīja pestīšanu. Dzīves norises viņš uztver sakrālās vēstures gaismā. Manuprāt, pretstatījums pastāvēja arī telpas izpratnē. Cilvēki uzskatīja, ka daba, cilvēku pasaule pretstatā Dieva valstībai nevar būt nekas cits kā grēka un ļaunuma miteklis. Protams, arī uz Zemes atrodas dievišķās gaismas apstarotas vietas kā Jeruzaleme- Kristus dzīves un ciešanu vieta: Meka, kā arī Aglona u.c. Esamības jautājumu cilvēks apdomā tikai neilgi pirms nāves. Varbūt šīs svētvietas tiešām iespaido cilvēkus „ no augšas”, bet varbūt brīnumus veicam mēs paši ar savu ticību un jūtām, ar savu iekšējo pasauli>

Cilvēka esamība un laiks, kas viņam ir atvēlēts, ir savā veidā atkarīga no paša cilvēka apziņas. No tā, vai viņš tam tic, vai vēlas to darīt. Filozofija jau kopš seniem laikiem apraksta cilvēku kā saprātīgu būtni, tikai veidu kā raksturot šo saprātīgumu ir izdevies izprast tikai mazliet. Viduslaikos cilvēka saprātīguma tēmu risina kā attiecības starp ķermeni, dvēseli un garu. Nozīmīga ir Dieva saistība ar atsevišķu cilvēku- cilvēka prāts tiek izprasts kā dievišķās dzirkst atspulgs. Manuprāt, arī mūsdienās ticēt daudzām lietām vai neticēt, ir katra mūsu pašu izvēle, mūsu apziņas izpausme. Tikai mūsdienu cilvēkam ir vajadzīgi daudz stiprāki apliecinājumi. Diemžēl, tā pati ticība, pie cilvēka nonāk tikai tad, kad notiek kaut kas slikts. Tikai tad mēs ticam Dievam, lūdzamies un cienām.

Cilvēks tik tiešām ir savāda būtne, kurš gadu laikā ir attīstījies kļuvis gudrāks. Tomēr vēl joprojām uz pasaules pastāv neizskaidrojamas lietas, kuras mēs- ziņkārīgās un zinātkārās būtnes, centīsimies izskaidrot. Un varbūt pēc tūkstošiem gadu, arī mūsu izskaidrojumi un argumenti liksies neizprotami un dīvaini, arī problēmas tad apskatīs citas, tomēr pamatus civilizācijas attīstībā mēs būsim likuši!