Viduslaiku literatūra
Viduslaiku literatūra ir visi literārie darbi, kuri uzrakstīti viduslaikos, t.i., no 4.-5. gadsimta (no Romas impērijas sabrukuma – 476.gadā) līdz 13.-15. gadsimtam.
Rietumeiropā un Centrāleiropā viduslaiku literatūra galvenokārt tapusi latīņu valodā.
Tā bija katoļu baznīcas oficiālā valoda. Baznīca bija gandrīz vienīgais izglītības avots.
Tautas eposi tika rakstīti attiecīgajā tautas valodā.
Viduslaiku literatūras raksturojums
Viduslaiku literatūrai raksturīga anonimitāte, jo autora loma šajā laikā tika uzskatīta par maznozīmīgu.
Lielākā daļa viduslaikos tapušā literatūra ir ar reliģisku saturu un tie ir teoloģiski darbi (piemēram, Sv. Anzelma, Akvīnas Toma utt.)
Teoloģijas studenti bieži rakstīja satīriskus četrvārsmu pantus, ko dēvē par vagantu (jeb goliardu) dzeju.
Plaši izplatītais reliģiskās literatūras žanrs, kura darbu autori nebija garīdznieki, bija mistēriju lugas (tās regulāri uzveda svētku dienās, un tās bieži ilga visu dienu un pat ievilkās naktī).
Visai daudzveidīga, bija laicīgā literatūra. 11.gadsimtā aktuāla kļuva “galma mīlestības” tematika, īpaši romāņu valodās un grieķiski.
Populāra bija arī ceļojumu literatūra, kurā bija aprakstītas tālas zemes (bieži vien apraksti bija pārspīlēti vai nepatiesi).
Viduslaikos daudz tika rakstīts arī par Krusta kariem un bruņinieku cīņām.
Agrīno viduslaiku literatūrā bieža parādība ir tautas eposs:
ķeltu eposs – “Ulādu cikls” – 7.-8. gadsimts;
anglosakšu eposs “Beovulfs”, pierakstīts ap 1000.gadu, eposa darbība, iespējams, saistāma ar 7.-8. gadsimtu;
skandināvu dziesmu cikls “Vecākā Eda”, kurš pierakstīts 13 gadsimta otrajā pusē, taču tajā atrodama ļoti sena informācija.
Klasisko viduslaiku literatūras žanri ir:
varoņeposs
kurtuāzā jeb galma literatūra
bruņinieku romāns
trubadūru lirika
pilsētas jeb pilsoņu literatūra
fablio
dzīvnieku eposs jeb dzīvnieku romāns
alegoriskais romāns
pilsētas dzeja:
• vagantu jeb goliardu dzeja,
• meistarzangs (“meistardziedoņa māksla”).