Ko es varu mācīties no viduslaiku cilvēka.

Ko es varu mācīties no viduslaiku cilvēka, un ko es varētu iemācīt viņam.

Viduslaiki bija apveltīti ar daudzveidīgu kultūru un saimnieciskajām nozarēm, katram bija sava vieta to laiku sabiedrībā. No viduslaiku cilvēkiem var daudz ko mācīties, kas līdz mūsdienām palēnām izzūd.
Personīgi es ar lielāko prieku iemācītos no bruņiniekiem cīņas mākslu, lai prastu sevi aizstāvēt, no medniekiem loka šaušanas prasmi, kā arī kopumā medīt prasmi. Viduslaikos cilvēki pret dabu izturējās saudzīgi un prata lietderīgi novērtēt dabas veltes, tad nu lūk, arī es censtos to iemācīties, jo tas ir vērtīgi. Viduslaikos cilvēki bija spēcīgi, jo daudz nodarbojās ar fizisku slodzi, tas ir vēl viens aspekts. Viduslaiki saistās ne tikai ar cīņām un medībām, bet arī ar sievišķību, kas tika atspoguļota galmos. Galmu kundzes bija ar elegantu stāju un manierēm, kas man šķiet apbrīnojami un tās es noteikti mācītos. Jau kopš seniem laikiem cilvēki dejo, arī viduslaikos bija dejas, galmos bija īpašas balles ar saviem nosacījumiem. Izplatīta deja, kas aizsākās 13.gs. otrā pusē bija estamps, tā ir ļoti skaista. Arī šo deju es vēlētos apgūt. No amatniecības viedokļa, es apgūtu prasmi izgatavot kādu lietu pati savām rokām. Viduslaikos daba vēl nebija tā piesārņota kā tagad un spēja noteikt nemaldīgas laika prognozes pēc dabas parādībām, dzīvnieku pasaules, augu valsts. Šīs zināšanas noderētu, lai arī mūsdienās pēc viņām reti, ko nosaka, bet zināšanas nevar būt par daudz. Tolaik nebija elektrības, līdz ar to arī telefonsakaru vai kāds cits elektronikas sazināšanās līdzeklis, mūsdienās bez tiem nav iespējams dzīvot, ja tā varētu teikt, tad nu šo apbrīnojamo rīcību derētu visiem apgūt. (Kā būtu, ja nebūtu datoru, mobilo telefonu, citas ierīces un pats galvenais elektrība, kas tās visas nodrošina!?)
Viduslaiku cilvēkam es iemācītu racionālākus darba paņēmienus, veselīgāku dzīvesveidu un uzturu, lai ilgāk varētu nodzīvot, jo kā fakti liecina tiem cilvēkiem mūža garums nebija īpaši garš.
Vēl viņi varētu apgūt svešvalodas, lai varētu sarunāties ar svešzemniekiem. Kā arī pareizrakstību, jo viņi daudz rakstīja vēstules.