Viduslaiku vēsture

Viduslaiku literatūra

Literatūras vēsture

Senā literatūra

Senās Divupes literatūra – Senās Ēģiptes literatūra – Indiešu literatūra – Ķīniešu literatūra – Palavi (persiešu) literatūra

Antīkā literatūra

Sengrieķu literatūra – Romiešu literatūra

Viduslaiku literatūra

Bizantijas literatūra – Arābu literatūra – Persiešu literatūra

Renesanses literatūra

Baroka literatūra

Klasicisma literatūra

Apgaismības literatūra

Sentimentālisma literatūra

Romantisma literatūra

Gotiskā literatūra

Reālisma literatūra

Naturālisma literatūra

Modernisma literatūra

Sociālistiskā reālisma literatūra

Intelektuālā drāma

Eksistenciālisma literatūra

Absurda drāma

Fantastikas literatūra

Postmodernisma literatūra

Viduslaiku literatūra ir visi literārie darbi, kas uzrakstīti viduslaikos, t.i., no IV-V gs. (Romas impērijas sa

a
abrukums – 476. g.) līdz XIII-XV gs. Viduslaiku literatūru iedala agrīno viduslaiku literatūrā (IV-V – IX-XII gs.) un klasisko viduslaiku literatūrā (IX-XII – XIII-XV gs.). Rietumeiropā un Centrāleiropā viduslaiku literatūra galvenokārt tapusi latīņu valodā, jo tā bija katoļu baznīcas oficiālā valoda, savukārt baznīca bija gandrīz vienīgais izglītības avots. Atšķirīga situācija bija Austrumeiropā, kur lielās Austrumromas impērijas un Pareizticīgo baznīcas ietekmes dēļ dominēja grieķu un senslāvu valodas. Izņēmums ir arī tautas eposi, kas rakstīti attiecīgās tautas valodā.

[izmainīt šo sadaļu] Viduslaiku literatūras raksturojums

Ilustrēta viduslaiku manuskripta lappuseViduslaiku li

i
iteratūrai raksturīga anonimitāte, jo autora loma šajā laikā tika uzskatīta par maznozīmīgu.

Lielākā daļa viduslaikos tapušās literatūras ir reliģiska rakstura un teoloģiski darbi (piemēram, Sv. Anzelma, Akvīnas Toma utt.), kā arī daudzas himnas, hagiogrāfijas (“svēto dzīves”; Voradžinas Jēkaba hagiogrāfiju krājums “Zelta le

e
eģenda” (ap 1260) sasniedza tādu popularitāti, ka tiek uzskatīts, ka to lasīja vairāk nekā Bībeli). Dzeju rakstīja, piemēram, Asīzes Francisks un franciskāņi. Teoloģijas studenti bieži rakstīja satīriskus četrvārsmu pantus, ko dēvē par vagantu jeb goliardu dzeju. Vienīgais plaši izplatītais reliģiskās literatūras žanrs, kura darbu autori nebija garīdznieki, bija mistēriju lugas (tās regulāri uzveda svētku dienās, un tās bieži ilga visu dienu un pat ievilkās naktī).

Ne tik izplatīta kā reliģiskā literatūra, taču visai daudzveidīga bija laicīgā literatūra. XI gs. aktuāla kļuva “galma mīlestības” tematika, īpaši romāņu valodās un grieķiski. Viduslaikos populāra bija arī ceļojumu literatūra, kurā bija aprakstītas tālas zemes (bieži vien apraksti bija pārspīlēti vai nepatiesi).

Viduslaiku literatūra ietekmējās no visai pretrunīgiem avotiem – pagānu mitoloģijas, kristietības un antīkās kultūras.

[izmainīt šo sadaļu] Agrīno vi

i
iduslaiku literatūra

Agrīno viduslaiku literatūrā bieža parādība ir tautas eposs (piemēram, ķeltu eposs – “Ulādu cikls” – VII-VIII gs.; anglosakšu eposs “Beovulfs”, pierakstīts ap 1000.g., eposa darbība, iespējams, saistāma ar VII-VIII gs.; skandināvu dziesmu cikls “Vecākā Eda”, kurš pierakstīts XIII gs. 2. pusē, taču tajā atrodama ļoti sena informācija).

[izmainīt šo sadaļu] Klasisko viduslaiku literatūra

Klasisko viduslaiku literatūras žanri ir:

varoņeposs (piemēram, franču eposs “Dziesma par Rolandu”, pierakstīts ap 1100.g., spāņu “Dziesma par manu Sidu” (ap 1140.g.), ģermāņu “Nībelungu dziesma” (notikumi tajā risinās aptuveni V gs., bet pa

a
ats eposs klasiskajā versijā pierakstīts XII-XIII gs., un pagānu tautu mitoloģijas vietā manāmi spēcīgi kristietiskie elementi); varoņeposa centrā – varonis, kas sevī iemieso sava laika ētiskos ideālus, un, tā kā tolaik norisinājās jaunu valstu veidošanās, tad centrālais varonis bieži bija īstens patriots),

kurtuāzā jeb galma literatūra (tās centrā – mīla, galvenais varonis – izcils bruņinieks; šim varonim jābūt prasmīgam daudzās jomās un jāprot izklaidēt dāma):

bruņinieku romāns (piemēram, “Karaļa Artūra un Apaļā galda” romānu cikls, “Tristans un Izolde”, romāni par Parsifālu un Svēto Grālu),

trubadūru lirika (autori – trubadūri jeb truvēri; dzeja ir profesionāla, ar izsmalcinātu valodu un sarežģītām dzejas formām; parādās “daiļās dāmas” kults, kas apsteidz Jaunavas Marijas kultu; parādās divi virzieni: viena pārstāvji uzskata, ka dzejai jābūt viegli saprotamai ikvienam, bet otra pārstāvji – ka dzejas vērtība slēpjas tajā, ka tā nav vienkārši pieejama, jābūt prasmei arī no uztvērēja puses),

pilsētas jeb pilsoņu literatūra (tā parādās vienkāršajā vidē, sākot ar XII gs., un ir vienkāršāka, reālistiskāka un sadzīvei tuvāka):

fablio (vēstījumi dzejā ar komisku vai satīrisku nokrāsu),

dzīvnieku eposs jeb dzīvnieku romāns (piemēram, “Romāns par lapsu kūmiņu”),

alegoriskais romāns (piemēram, “Romāns par rozi”; alegorija viduslaikos bija ārkārtīgi populāra, un to lietoja, lai uzsvērtu daiļdarba morāli),

pilsētas dzeja:

vagantu jeb goliardu dzeja,

meistarzangs (“meistardziedoņa māksla”).

Leave a Comment