„Kaislīgs, bet cēls, samaitāts, bet labs.” Tā Blaumanis pats raksturo savu Edgaru.
Edgars noteikti ir bijis kaislīgs mīlētājs. Visā novelē uzsvērtas Edgara kaislības ar sievietēm, kuras vienmēr mīlējušas viņu. Edgarā, kad viņš ierauga Kristīni sarunājamies ar Akmentiņu, noris kaislīgi jūtu pārdzīvojumi un viņš aizjāj prom lielā ātrumā. Kad Asta madāma neļauj Edgaram iet muižkunga istabās pie Kristīnes, viņš jau no sākuma zina, ka viņš tur tiks. Edgars, jūtu uzvirmojumā, ir gatavs darīt jebko. Viņš seko savām jūtām- kaislībām. Arī sarunās ar kučieri atklājas tas, ko Edgars darījis. Kučierim patīk izstāstīt kaut ko par to, ko Edgars darījis iepriekšējā naktī. Lai gan Edgars nevar to noliegt, viņš ar to nelielās. Tur nedaudz atklājas Edgara cēlums. Cēlums redzams arī gadījumā par, kuru runājas meitenes pie baznīcas. Edgars, pretēji saviem biedriem, nedzer uz citu naudu un nekad neaprunā un nestāsta sliktu par otru aiz muguras.
Visai novelei cauri vijas doma par Edgara samaitātību. Tomēr skaidrs ir tas, ka Edgars nemaz nav bijis vairāk samaitāts kā kučieris un sulainis, tikai viņš to neslēpj. Edgaram patīk iedzert, patīk uzdzīvot ar sievietēm. Tomēr pati lielākā samaitātība ir tā, ka viņš vairs nesaprot, ka tas ir kaut kas slikts. To viņš atklāti pasaka Kristīnei sarunā ar viņu parkā. Edgars domā, ka tas ir normāli un pieņemami, jo viņš taču vēl ir jauns un neprecējies. Tā ir izlaidība, cilvēks vienmēr ir spējīgs atrast attaisnojumus savai rīcībai, dažreiz pilnīgi nedomājot loģiski. Šeit Edgara dzīve sasaucas ar noveles nosaukumu „Purva bridējs”. Edgars tiešām tāds ir. Jo vairāk viņš dara, jo dziļāk purvā iestieg un jo grūtāk ir tikt ārā.
Edgarā ir daudzi pretstati. Tomēr kopumā problēma jau nav viņā, bet viņa sliktajos ieradumos. Pats par sevi Edgars nav slikts cilvēks. Es ļoti augstu vērtēju viņa godīgumu un to, ka viņš ir atklāts. Edgars Kristīnei atzīst, ka viņš mēdz iedzert un viņam ir problēmas. Raksturs atklājas tieši cilvēka ikdienas darbos. Šajā ziņā muižkungs ar Edgara darbu ir ļoti apmierināts, viņš pat vēlas Edgaru iecelt par kučieri. Tas nevarētu būt, ja Edgars savus pienākumus neveiktu rūpīgi un kārtīgi. Arī pret Asta madāmu Edgars vienmēr izturas laipni un ar cieņu.
Kristīnei noteikti patīk Edgara cēlums, kuru viņš izrāda tajās reizēs, kad nav samaitāts. Viņai, protams, patika labais, kas bija Edgarā, bet neapzināti viņu varēja pievilkt tieši Edgara problēmas. Viņa vēlējas viņu labot un izmainīt. Kristīnei nebija vajadzīgs šķietami perfekts cilvēks kā Akmentiņš. Edgara problēmas izraisīja Kristīnē žēlumu, kurš radīja vēlēšanos viņam palīdzēt. Apzināt vai neapzināti, bet Edgars to izmantoja savā labā ļoti veiksmīgi. Viņa cerēja viņu izmainīt, parūpēties par viņu, izvilkt viņu no purva. Kristīne redzēja labo, kas bija Edgarā.
Kristīnes tēls novēlē ir otrais svarīgākais. Viņa ir laba saimniece, čakla, skaista un visādā ziņā varētu būt laba sieva. Novēlē Kristīne nonāk dilemmas priekšā- viņai jāizvēlas starp Edgaru- meitu un iedzert mīlētāju, kurš nav bagāts, vai Akmentiņu- bagātu, kārtīgu saimnieku. Abi divi ir pietiekoši jauni un varētu būt Kristīnes vecumam atbilstoši. Turklāt Kristīnes māte izdara lielu spiedienu, lai viņas nākamais znots būtu Akmentiņš. It kā skaidra izvēle. Tikai muļķe varētu izvēlēties Edgaru. Tomēr Kristīne to izdara. Ar loģiku to nav iespējams saprast. Iemesls ir viens- mīlestība. Kristīne mīl Edgaru. Novelei nav turpinājuma, to Blaumanis atstāj katra paša iztēlei. Tikai fanātiķim būtu iespējams noticēt tam, ka Edgars tiešām mainīsies. Viņā valda kaislības- pat tad, kad viņam bija neilgu laiku pirms kāzām jādzīvo „pareizi”, viņš to nespēj. Laulības neko nemainīs. Šeit arī parādās Kristīnes tēla nozīme- mīlestības cena. Viņa varēja dzīvot mierīgu, bagātu dzīvi ar Akmentiņu, skaistās mājās un būt visu cienīta. Bet Kristīne to visu iemaina pret dzīvi kopā ar dzērāju un meitu mīlētāju, pret nākotni bez garantijām un bez finansiāla nodrošinājuma un iespējams pret daudzām negulētām naktīm, izraudātām acīm, neskaitāmām reizēm, kad ir atkal jānotic solījumiem un jāpiedod. Tā ir Kristīnes mīlestības cena. Īso laimes mirkļu cena. Īso, bet īsto.
Akmentiņa tēls ir pretstats Edgara tēlam. Viņš novelē parādās, lai Kristīnei būtu izvēle. Akmentiņa tēls parāda Kristīnes mīlestības cenu.