Šausmīga diena!
Es pat to neizturētu. Tas ir briesmīgi tā dzīvot…. Tur uz vietas badā nomirtu. Vispār es nevarētu iedomāties, kā tas varētu būt uz savas ādas, jo pat iedomāties es to nevēlētos sajust. Tiešam ir interesanti iedomāties kā?! Mēs par tiem laikiem mācāmies gan vēsturē, gan literatūrā. Lūk, mums pat piemēru rāda pats Merķelis. Kā viņš stāsta par tiem laikiem, lasot pat tirpas pārskrien pār visu ķermeni. Ja es dzīvotu tajā laikā, es vēlētos būt jau gados padzīvojusi tantiņa. Tas izklausās šausmīgi, bet tā ir…..
Kāda tad būtu mana diena dzimtcilvēku dzīvē? Protams, es ilgi pagulēt nevarētu, jau saullēktu sagaidot vajadzēja celties un taisīties lieliem dienas darbiem. Es piecēlos no savas gultas, kura bija divu salmu maisu veida, paņēmu garu no viena auduma izšūtu kleitu un uzmāvu sev mugurā. Paņēmu mazu maizes garoziņu iestiprinājos un devos uz lauku. Protams, es viena nebiju, man bija vīrs, dēls un meita, bet es biju stīva gados padzīvojusi tantiņa. Man visas maliņas sāpēja it īpaši mugura, jo dārzā strādāšana nav no vieglajām. Nu tā mēs gājām uz dārzu. Dārzs atradās aiz mūsu būdiņas dažus metrus tālāk, bet pats lielais muižkungs dzīvoja kilometru tālāk no sava dārza caur mežam. Viņam bija tāda pils, mums tik sapņot par tādu. Nonākuši pie dārza sākām strādāt lai pa karsto dienas laiku nevajadzētu cepties ārā. Mūs pa laiku uzraudzīja kāds augstākstāvošs cilvēks, kurš bija sabozies sava zirga mugurā. Gāja stundas un pienāca pusdienlaiks. Varēja atvilkt elpu, un kaut ko iekost, ko kungs bija mums atsūtījis. Sēžot uz maisiem un ēdot pusdienas, pamanījām, ka pa ceļu rikšo zirgi ar pilnu kravu ratos. Manus ģimenes vīriešus pasauca un teica: „Lai šī krava būtu izkrāmēta ārā stundas laikā un bez atpūtām.” Es šausmās noskatījos, jo tas nebija iespējams tie maisi bija pelēki, lieli un smagi. A mēs turpinājām darbu dārzā. Es biju ļoti piekususi. Iedomājos par siltu pirtiņu, kurā varētu kārtīgi nopērties, bet tas nebija iespējams, ko līdz pirtiņas iešanai bija daudz, darbi jāizdara, piemēram, sanest malku, iekurināt krāsni, piepildīt ar ūdeni, tas bija ļoti grūti un laiks tikai pietika svētdienās. Visu nedēļu bija jāstaigā kādi vien bijām. Ieraudzīju, ka manu dēlu sit ar rīksti pa muguru, bet viņš bija jauns un tādus darbus padarīt nevarēja. Es biju pārbijusies, ka vēl nekad. Man likās, ka diena pēc dienas velkas tik lēnu. Tikai pēcpusdiena bija pienākusi, bet es jau biju piekususi, ka kājās nevarēju nostāvēt. Darba bija atliku likām. Ap 9 vakarā darbu beidzām un varēja doties mājās, taču pat mājās nevēlējos iet iedomājoties uz kā vajadzēja gulēt, tas bija šausmīgi, man vēlreiz tā jāsaka, uz 2 salmu maisiem. Aizejot uz būdiņu mēs aizdedzinājām skaliņu un nolikām istabas vidu, lai varētu redzēt viens otru. Mēs pasēdējām ģimenes lokā palasījām grāmatu, kuru mēs dabūjām no saimnieka par labu darbu. Tad bija laiks likties pie miera, jo gaidāma ir nākamā diena, kura vilksies tik pat ilgi kā šī.
Nu tā es iedomājos sevi, kā varētu būt man dzīve dzimtcilvēku laikā…. Protams, ka es tādu dzīvi nevēlētos un īsti nespētu iedomāties, ka tā būtu jādzīvo. Es tiešām jūtu līdz tiem cilvēkiem, kuri dzīvoja tajā laikā. Es nevarētu izturēt bez šīm tehnoloģijām kas mums mūsdienās ir. Es ne par ko nemainītu uz tādu dzīvi, jo labāk dzīvot savā laikmetā, kurā esi radies.