Vilis Lācis – Zvejnieka dēls
(Darbu ielādēja Viesis) Komentāri
Apraksts:
Neliels domraksts par šo romānu ar dažiem citātiem…
Darbs:
Šis romāns man ļoti patika un bija to viegli lasīt, jo tas mani burtiski aizrāva līdzi – tas tapa izlasīts trijās dienās. Gandarījums bija liels, jo romānu varoņu piedzīvotās emocijas un notikumi likās notiekam tieši ar mani, un tieši šīs emocijas un notikumi stipri ietekmēja mani – visi Sārtaputna, Oskara, Anitas un citu personāžu pārdzīvojumi turpmākās pāris dienas vēl skanēja manā galvā un iespaidoja visu, ko es darīju – vai tā būtu rīkojies Oskars, ko Fredis par to domātu, cik nicinoši par to Garoza izturētos un tā tālāk.
Pat nesakot priekšā, uzreiz pēc pāris pirmajām nodaļām tapa skaidrs, ka Oskars Kļava ir galvenais tēls. Man ļoti patika, kā autors tekstā parādīja Oskara rakstura īpašības – nevis tā tieši tekstā ierakstot „gudrs”, „inteliģents”, „noslēgts” un tml., bet gan parādot tās kontekstā jeb izceļot tās ar paša Oskara darbiem, un turklāt nevis vienā vai divās rindkopās, bet gan visas grāmatas garumā, jo, sākot lasīt grāmatu, pašā sākumā jau radās kaut kāds iespaids par Oskaru, un tikai turpinot un turpinot lasīt šis iespaids arvien vairāk izkristalizējas – tapa arvien skaidrākas Oskara rakstura īpašības. Nepārstājot šķirt lappusi pēc lappuses, atklājās vai, pareizāk sakot, nemainījās uzskats par Oskara būtību un cilvēcīgumu, jo katra lappuse tā kā papildināja iepriekšējo, un katra nākamā manus uzskatus un domas par Oskara raksturu nostiprināja tāpat kā katra aiznākamā.
„Viņa vienkāršība, viņa tīri fiziskajam spēkam cauri varēja manīt personību, nesatricināmu garīgu spēku. Viņš bija cienījams sāncensis katram vīram…arī cīņā par sievieti.”
Ja runājam par Oskara rakstura īpašībām, man patika Oskara īpašība komunicēt un būt draugos ar visiem, ar kuriem viņš satikās, un, ja viņam bija izvēle – draugs vai ienaidnieks, Oskars labprāt izvēlējās draugu. Tieši šajā vietā es sevī saskatīju nelielu Oskaru, jo es varētu teikt, ka šī rakstura īpašība pa lielai daļai piemīt arī man. Oskaram tāpat kā man labāk patika būt pa draugam, nekā nevienam neizprotamu principu pēc ķildoties un naidoties.
Vispār Oskars bija ļoti nosvērts un mierīgas dabas cilvēks. Viņam piemita arī liela koncentrēšanās spēja, jo, ja viņš kaut ko iesāka, tad arī pabeidza, un vēl vērts pieminēt to, ka viņš ļoti iedziļinājās un iegrima tajā darbā, ko tanī brīdī darīja, tālab viņa paveiktajam darbam ir gan kvalitāte, gan arī kvantitāte.
Kopumā ņemot, Oskara dzīve Zvīņu ciemā nebija viegla, it īpaši spēka gadi, jo liktenis viņa ceļā sagādāja visdažādākās likstas un nelaimes, turklāt piedevām neizpalika arī Teodora un Garozas artavas, kas Oskaram radīja tikai liekas bēdās un galvassāpēs. Bija arī atsevišķs gadījums ar Robertu un Zālīšu Zentu, kas Oskaram nenodarīja fiziskas sāpes, bet gan emocionālas jebšu sirdssāpes. Starp citu, tieši šī bija vienīgā vieta visā grāmatā, kur Oskars ļāva vaļu dusmām un niknumam uz savu brāli, nevis kā parasti emocijas noslēpdams sevī. Šo nodaļu bija grūti lasīt, jo visu laiku vilkās kamols kaklā un bija skumji ap sirdi gan par Zentu, gan par Oskaru, gan par sevi, jo likās, ka tu pats esi iesaistīts šajā incidentā, kā arī visos pārējos, kas norisinājās šajā grāmatā, jo grāmata kopumā bija ļoti emocionāla un aizraujoša.
Taču, ja tā atsevišķi paņem konkrētus notikumus Oskara dzīvē, liekas, ka viņš tiem diezgan viegli tika pāri, jo lielākoties emocijas paturot sevī, kas gan, no manas puses skatoties, neliekas īsti labi, jo emocijas vajag laist ārā, jo savādāk tās uzkrājas tevī un pamazām sāk nospiest tevi un tu lēnītēm sāc pārvērsties par tādu kā nelaimes čupiņu, bet, no otras puses skatoties, jāmāk arī sevi kontrolēt – nevar ārdīties visur un vienmēr. Kas notiks, ja visi cilvēki VISAS savas emocijas laistu ārā? Atbilde – totāls haoss un zemi pārņemtu negatīvi lādēto cilvēku jūras, nē – drīzāk okeāni, jo šādos laikos reti kurš varētu būt laimīgs.
Oskara gadījumā – es varu tikai apbrīnot viņa pašsavaldīšanos un paškontroli, jo šāda pastāvīga „vēsa” prāta uzturēšanai ir nepieciešams nu ļoti liels gribasspēks, kas Oskaram izteikti piemita, ko arī es gribētu izcelt kā viņa galveno rakstura īpašību – mierīgums un „vēsa” prāta paturēšana visos apstākļos un visu laiku.
Zvīņu ciemā dzīvoja vēl viena nosvērta persona, šajā gadījumā sieviete, kas gan grāmatas sākumā gandrīz vispār nav manāma, tikai tā pavīdēja starp dažām rindkopām, bet, tuvojoties otrajai daļai un jau otrajā daļā, gandrīz visi notikumu griežas ap viņu. Jau uzminējāt? Bet, ja ne, tad pateikšu priekšā – Anita. Pēc rakstura varētu teikt, ka Anita ir samērā līdzīga Oskaram, tikai, kā man vismaz šķiet, nedaudz prasīgāka pret dzīvi un sevi. To es domāju tādā nozīmē, ka viņai bija grūti aprast ar to, ka viss atlikušais mūžs būtu jānodzīvo kā mājsaimniecei Zvīņu ciemā. Viņa nemitīgi sapņoja par pastāvīgu dzīvi pilsētā vai vismaz kaut kādās sabiedriskajās aktivitātēs, jo vienubrīd viņai stipri apnika viņas, kā arī Oskara pieticīgais dzīvesveids.
Atšķirībā no Oskara Anita nebija tik pašpārliecināta, lai gan dažbrīd Anita likās visai aktīva, taču šī īpašība Anitā noplaka, kad risinājās asas un saspīlētas situācijas. Tāpat kā mēs visi, arī Anita mācījās no savām kļūdām, nonākdama strupceļā ar bijušā klasesbiedra Sārtaputna attiecībām, no kurām mācījusies, tik neveiklu situāciju nepieļāva ar Martu.
„Nopietna, gudri smaidot, šī stiprā sieviete apsēdās blakus mulstošai meičai.”
Lai gan iesākumā kopā ar Robertu kultūras deva bija lielos apmēros, tā pamazām saruka, taču līdz brīdim, kad uz ostas būvniecību ieradās Sārtaputns, kas Anitai uzjundīja atmiņas par dzīvi pilsētā, par to, ka viņai varēja būt labāka dzīve, ka katra diena varēja būt savā krāsā, ka nebūtu visa diena jātup mājās, lai gan vēlāk viņa savas domas krasi mainīja un beigu beigās nolēma savu dzīvesprieku nosvērt par labu esam. Ja jautātu, kāpēc, es teiktu tā – Teodora, ja tā var teikt, nedaudz komiskās izgāšanās dēļ, jo viltotā vēstule ar savu pārmērīgi pārspīlētajām emocijām un Teodora kaunpilno izgāšanos gan Oskara, gan Anita, gan savas māsas Martas priekšā, kas turklāt manā sejā ievilka nelielu, taču neviltotu smaidu un iekšējo prieku par to, ka šis tomēr bija stāsts ar laimīgām beigām, jo sliktie dabūja, ko pelnījuši, bet labie dzīvoja ilgi un laimīgi.
Īpaši interesanti bija lasīt un fantazēt, kā notiktu tā, ja notiktu šitā, tanī vietā, kur Oskars nonāca strupceļā – Anita vai Zenta, jeb precīzāk – pēc Garozas un citu valstsvīru banketa Oskaram bija norunāts tikties pie Zentas, bet pusceļā viņu „pārtvēra” Anita. Likās, it kā Anita zinātu par Oskara plāniem attiecībā uz Zentu, un it kā pa pusei ķircinātu, pa pusei vilktu uz zoba Oskaru, un tomēr it kā ne nieka nenojauzdama.
„Anitas mīļā, dzīvotpriekā starojošā seja…”
Oskara brālis bija gandrīz pilnīgs pretstats Roberta brālim, jo Roberts un Oskars bija gandrīz kā pretpoli – viens strādīgs darba cilvēks, otrs laisks, slinks, viens laucinieks, otrs pilsētnieks un tml. Ja pēc izskata tos vēl varētu noturēt par radagabaliem, spriežot pēc raksturiem, nepateiksi, ka brāļi. Šāds iespaids radies pēc tam, kad Oskaram, atgriežoties mājās, vecais Kļava, Roberts un viņa kursabiedrs no Rīgas tērē viņa sūri grūti nopelnīto naudu pa vējam. Piedevām Oskara sirdī tobrīd arī uzpeldēja sāpīgas atmiņas par Zentu. Neizturēdams šādu necieņu, dusmu uzplūdā viņš sacēla lielu traci un ar lielu joni iznesās no Kļavu mājām māsas Olgas virzienā. Man liekas, ka es būtu darījis to pašu, jo pašlaik tas būtu pilnīgi nepieņemami, varbūt tajos laikos ne tik izteikti, ka ar manu naudu darās kā ienāk prātā – gribu jaunu kleitu- nopērku, gribu alu-bez nekādiem aizspriedumiem arī pērku, cik gribu, piedevām, ja pašam neatliek itin nekas, tad to gudrā valodā sauc par dienesta stāvokļa nelietīgu izmantošanu (māte un tēvs – ģimenes galvas un noteicošie par visu).
Lai gan Roberts dažās savas dzīves situācijās parādīja sevi no ļoti sliktas puses, viņā arī ir kaut kas labs. Pozitīvi man liekas tas, ka viņš ir studējis Rīgā, iesaistījies kultūras dzīvē un daudz zinājis. Tas rada labu iespaidu par cilvēku. Oskars to arī parasti izmantoja, kad mēģināja iepazīties ar meitenēm, stāstot par teātra izrādēm un starptautisku mākslinieku uzstāšanos un galeriju izstādēm, kas šķiet, ka iedarbojās, jo viņam visu laiku apkārt bija sabiedrība, un vispār Roberts bija ļoti sabiedrisks cilvēks, ja tā varētu teikt – sabiedrības inteliģence.
Lai gan romāna sākumā Roberts piedzīvoja kaunpilnu pazemojumu draugu priekšā, kad Oskaram apnika būt par tādu kā vergu, kas tikai strādā, bet neko nesaņem. Izvācoties no mājām, Oskars sev līdzi ņēma savu artavu no ģimenes maka, tādējādi tur atstājot robu, kas stipri iespaidoja arī Roberta dzīvi – bija pašam jāsāk strādāt un gādāt naudu gan izklaidēm, gan dienišķai maizei. Tādējādi Roberts sāka apgūt dzīves skolu, kas iepriekš viņam nebija, jo viss nāca pārāk viegli.
Romāna beigās nekas vairāk neliecināja par abu brāļu agrākajā domstarpībām. Lasot grāmatas otro daļu, varēja pamanīt, cik ļoti izteikti ir mainījies gan Roberta raksturs, gan domāšanas veids, salīdzinot ar pirmo daļu.
„Roberts bija pusgalvu mazāks par Oskaru, šaurākiem pleciem un smalkāku seju. Virslūpu greznoja tumša modernu ūsu svītriņa. Pelēkā vasaras mēteļa apkakli uzsitis, viņš tur stāvēja kailu galvu. „
Pēc manām domām visviltīgākā persona visā romānā bija Garoza. Par viņu es varētu teikt, ka viņš prasmīgi izmanto esošo stāvokli, par nelaimi citiem par sliktu – uzpērkot un piekukuļojot citus cilvēkus jeb šajā gadījumā zvejniekus, tādējādi no viņiem izmānot naudu. Viņš tika raksturots tā:
„… neticami resns un atgādināja milzīgu olu.”
„Un neviens nemanīja, cik veikli, ar maigiem paņēmieniem zivju uzpircējs ievilka savā iespaidā visu Zvīņu ciema zveju – tāpat kā katru gadu. Visa jūrmala atradās viņa taustekļos. Viņš prata tikt galā ar katru: dažam aizdeva naudu, citam paglaimojam ierazdamies kā godaviesis kāzās vai kristībās, bet lielāko daļu piekukuļoja ar mazu pacienājumu.”
„Daži viņu skaitīja pat par labdari, jo viņš aizdeva naudu grūtā brīdī . . . par procentiem. Aiz tīras labdarības šis resnais „cilvēku mīlētājs” kļuva bagātāks ar katru gadu . . .”
Parasti viltīgums nāk komplektā ar negatīvām īpašībām, šajā gadījumā – nicinājumu un augstprātību. Garozu kopumā varētu raksturot vairāk kā negatīvo, nevis kā pozitīvu personu, taču nekādus konkrēti labus notikumus es romānā nesaskatīju, tomēr arī „pārmērīgi ļauns” viņš nebija. Viņš lielākoties ievāca procentus un neko vairāk, un atšķirībā no Teodora ( viņš manī vienkārši izraisa riebumu un dusmas pret viņu ), kurš mēģināja emocionāli sagraut un pazemot cilvēkus, kas par laimi neizdevās.
Garozu es varētu salīdzināt ar Fredi, jo abi bija „darījuma cilvēki” – prata nopelnīt naudu un to arī iztērēt.
Ja man vajadzētu romāna varoņus sarindot, sākot ar visinteresantāko, pirmo vietu aizņemtu Oskars, kā jau galvenais tēls, taču otro vietu godpilni aizpildītu Fredis.
Man ļoti interesanti likās šī jaunā un trakulīgā amerikāņa izvēlētais dzīvesveids. Līdzīgi Robertam, arī Fredis daiļā dzimuma pārstāves mēģināja piesaistīt, kas, starp citu, izdevās ar izsmalcinātiem un tajā pašā laikā trakulīgiem stāstiem par citām valstīm, jo Fredis bija apceļojis daudzas pasaules vietas.
Ierodoties no tālās Amerikas, Fredis bija uzmanības centrā, un arī vēlāk viņš bija populārs cilvēks, jo uzcēla viesnīcu, kuru nodedzināja, un nodarbojās ar kontrabandu jeb „ķēra zivis ar „Titania” ”, par kurām Oskars ļoti forši izteicās:
„-Un vēl ko, Fredi! – Oskars sauca – Tavas zivis ir tādas jocīgas, lieliem vēderiem. Kad paņem rokās, tad skan: klunk, klunk, klunk! Kur tu tādas dabū?”
Man liekas, ka, grūtās ārvalstu pieredzes smēlies, viņš saprata, ka Latvijā būtu itin viegli iedzīvoties labos materiālajos apstākļos, diemžēl ne visai legālā veidā. Viņam par nelaimi izgāzās abi iecerētie naudas peļņas pasākumi – „Villa Fredy” apdrošināšana un pa pusei degvīna kontrabanda. Pa pusei tāpēc, ka kaut kādu naudas podu jau bija sapelnījis pirms pieķeršanas. Jāsaka, ka gudri izdomāts par to kontrabandu, bet nelaimīgu sakritību dēļ šis pasākums negāja viss cauri. Tā nu Fredis bija spiests bēguļot. Man personīgi liekas, ka viņš varētu atgriezties Amerikā, jo vecie draugi un paziņas tur bija palikuši, kuri varētu itin viegli atkal iekārtot Fredi vecajās sliedēs, kas bija pirms ierašanās Zvīņu ciemā, turklāt tik tālu kontrabandas lieta droši vien neaizietu. Es viņa vietā tā vismaz būtu darījis.
Fredim vispār bija gudra galva, tikai viņš to pareizi nepielietoja. Viss jau it kā pareizi iesākās tanī brīdī, kad viņš kopā ar Oskaru taisīja jūras murdu. Ja viņš būtu šo ideju attīstījis tālāk, varbūt tas būtu tīri ienesīgs bizness, taču Fredis pievērsās zivju ķeršanai ar Tifāniju. Galva laba, bet nemāk pielietot, žēl vispār, jo nobeigums tādā gadījumā varēja izvērsties stipri patīkamāks pašam Fredim.
Kopsummā romāns bija ļoti interesants, un, kā jau es sākumā minēju, tas mani burtiski ierāva sevī. Lai gan bija daži ne pārāk jauki atgadījumi, piemēram, Zenta un viesnīcas „Villa Fredy” kaimiņi, romāns, kopumā ņemot, bija tīri patīkams. Pareizi jau bija, jo bez šiem notikumiem romāns būtu pārāk „balts” un pārāk sirreāls, un šie notikumi piedeva kā asumu, tā reālistisku sajūtu, jo realitāte galu galā ir skarba, nevis balta un pūkaina.
Lasot pēdējās lappuses, ļoti gribējās, lai romāns tikai turpinātos un turpinātos, jo tas patiešām bija kaut kas! Taču apzinoties, ka nekas nevar būt ideāls, man pašreiz, pēc šī romāna pabeigšanas un ieskaišu, domrakstu un cita uzrakstīšanas un pārrunāšanas, ir doma sāk lasīt citu Viļa Lāča romānu, precīzāk – „Jaunais krasts”. Tā esmu nolēmis, jo radagabali saka, ja man esot paticis „Zvejnieka dēls”, tad arī patikšot „Jaunais krasts”.