Mērnieku laiki

Annuža Lapenieku

Ārējais izskats un vecums. Annužas izskats jaunībā.

„Ak tad šī ir tā skaistā Lapenieku Annuža! Vēl tagad salīdzina iznesīgs un cēlas meitas ar viņu.”

Annužas izskats vecumdienās

„Turpretī (Anniņas) biedrene (Annuža), kura stāvēja mūža otrā galā, izskatījās kā rāms, silts un mīlīgs pļaujas laika pavakares, kāds dažu reizi nolaižas pēc pārgājuša negaisa padebeša. Par viņas apģērbu jāsaka tas pats, kas par mazajās apģērbu tik vien, ka šis bija caurcarim biezāks un siltāks. Viņas augums bij stipri salīcis, un likās, ka tik vien sp

p
pieķis, kuru tā stīvi un smagi cilāja, neļāva viņam pavisam salīkt. Zem galvas drānas bij redzami daži nobaltojuši mati. Padusē zem segas viņa nesa maizes nastiņu un dažas grāmatas. Abas šās biedrenes staigāja savu ceļu, brīžam rokas saņēmušas, tik uzticīgi un vienprātīgi, ka neviens neuzdrošinātos domāt sacelt jel kad viņu starpā šķelšanos.”

Galvenās rakstura īpašības. Annuža reliģijā nemeklēja savu labumu, attaisnojumu grēkiem. Lēnprātība, uzticība un strādīgums raksturo šo tēlu. Annuža savā dzīvē pieredzējusi maz labu dienu, ar gaišu prieku viņa atceras vi
i
ienīgi jaunībā. Viņa savā dzīvē ir redzējusi vienīgi rīves, tomēr slavē Dieva žēlastību. Annužas tēla pievilcību rada viņas strādīgums, pašaizliedzība, dvēseles siltums un gādīgums, kas izpaužas rūpēs par Lienu un mazo Anniņu. Annuža ir viens no gaišākajiem romāna tēliem, jo vi
i
iņa nevienam nevēlēja ļaunu. Annužas attieksme pret apkārtējo pasauli un cilvēkiem bija pozitīva, viņa dziļi sirdī ticēja, ka ikvienam cilvēkam tiks atmaksāts par pāri darījumiem: „Lai domā ko domādami un lai runā ko runādami, bet to es ticu stipri, ka nāves brīdis, kur vajadzīgs palikt kaunā visiem neslavas cēlājiem tiešiem vai netiešiem.”

Annužas attieksme pret citiem tēliem .

Pret Ilzi: viņa bija Annuzāi kā māsa, viņas bija labas draudzenes, jau kopš seniem laikiem. Par to liecina citāts: „nu māsiņ, varēsi jau celties?”

Pret lienu: Annuža viņai bija kā māte, iejūtīga, mīļa. Vienmēr centās palīdzēt jebkurā grūtā dzīves situācijā, jo uzskatīja par savu meitu.

Pret Kasparu: Annuža vienmēr bija laipna, laba, nekad uz Kasparu neturēja ļaunu prātu. Pēc Ilzes nāves pret Kasparu izturējās kā
ā
ā pret savu dēlu.

Pret Anniņu: Pieņēma kā savu meitu pēc Lienas nāves. Ļoti viņu mīlēja un rūpējās, jo saskatīja Anniņā viņas mirušo māti lienu.

Pret Oļinieti: Izturējās ar cieņu un bijību, bet tajā pašā laikā vainīga Oļinietes priekšā visa romāna laikā.

Citu tēlu attieksme pret Annuži.

Oļiniete: Allaž nicināja Annuži, jo uzskatīja, ka viņa vainojama Trīnītes nāve, par to liecina citāts: „Dievs zin, ko gan Annuža dotu mugurā, ko pūrā.”

Anniņa: Annuuža bija viņai vienīgais tuvais cilvēks, tāpēc mīlēja un cienīja viņu.

Liena: Par An
nnuzū Li
ienai tuvāka cilvēka nebija neviena, par to liecina frāze no citāta:

„. mīļo krustmāt.”

Ilze: „ nu, māsiņ, sen gan neesam tikušās!” bija laba pret viņu.

Ilze Gaitiņa

Ārējais izskats un vecums.

„Viņas vaigs bija smags un nopietns, bet līdz ar to kluss un paļāvīgs, labi vecāka par vīru.”

Galvenās rakstura īpašības. Darbīgums, vienkāršība, sirsnīgums, nesavtība, līdzjūtība, pacietīga. Paļāvīga uz Dievu. Ilze, ja kāds gaudās, ka maz esot un nezinot kā varēšot iztikt, tad viņa par to gandrīz sadusmojās un runāja norādama: „ Vai tas ir par cilvēku saucams, kas tā neatzīst? Ar tūkstoš mēlēm nav izdziedama viņa slava par tiem labumiem, ko viņš ikkatrā acumirklī mums dāvina.” Ilze nekad negaudās un nesūdzējās. Ja viņai kāds jautāja, cik viņai ticis rudzu vai kartupeļu, tad viņa izsaucās arvien svarīgā balsī un rokas salikusi: „ Visa diezgan, visa diezgan! Ak, tu slavētais dievs, tavu svētību, kas izteiks viņa žēlastību?” Viņai nekad nebija izaudzis tik maz, ka Ilzei nepietiktu, ko Dievam no sirds pateikt un slavēt. Patstāvīga, nelūdza citu žēlastību vai citu palīdzību. Pašos grūtākajos brīžos, kādu viņas mūžā viss netrūka, viņa jo ciešāki stāvēja uz tā pamata un teica: „Kas nekustēsies, kaut zem un debess bojā ies.” Viegli piedod pāri darījumus. Optimiste, Ilze līdz savai pēdējai stundiņai ticēja, ka izveseļosies. Čakla. Viņa viena audzināja Kasparu, lai gan viņam bija tēvs, vienkārši, Tenis vairāk darīja ar muti nekā ar rokām. Sūri un grūti strādādama, vieglprātīgā vīra Teņa vietā spiesta uzņemties visu atbildību par ģimeni un māju, Ilze mierinājumu radusi reliģijā. Autori par Ilzi saka: „Jo smagāk viņu kāds dzīves krusts spieda, jo augstākā godā un slavā viņas uzticīgā sirds cēla savu Dievu.” „Ilze līdz šim kopa vēl arvien savu saimnieces soli pie mājas, kaut gan pati arvien vārguļoja. Nekad viņa nevarēja norimt un mierā būt, ja tik vien maz spēja kustēt, bet tagad, ziemai sākoties nelaida vājums viņas pavisam no gultas ārā, tā, ka Annužai vajadzēja palikt pastāvīgi viņas vietā. Tomēr viņa nemitējās jel ar padomiem un paskubināšanu līdzdarboties. Brīžiem viņa pārmeta arī Tenim, ka tas, vesels cilvēks būdams, tik zinot kā mūriņu sargāt un ar pīpi knibināties, lai Kaspars nobeidzoties ar vienu pašu paisi vien visus darīdama.”

Ilzes attieksme pret citiem tēliem.

Pret Kasparu: Ilze Kasparu ļoti cienīja un mīlēja gan kā savu dēlu, gan kā savu palīgu darbos.

Pret Lienu: Ilzei Liena patika un vēlējās, lai Liena apprecas ar Kasparu.

Citu tēlu attieksme pret Ilzi.

Kaspara. Kaspars par māti domā šādi: „ Cilvēks, kurš nekad otra sirdī neticības nemeklēs, katru vājumu tuvāko sirdīs laboja ar savu mīlestību un līdzcietību.”

Liena. Liena bija Ilzei pateicīga par to, ka viņa atausa Kaspara un Lienas mīlestību vienam pret otru: „Viņu sirdis bija, tā sakot. No pašas bērnības kā audzin saaugušas. To viņi arī paši sajuta un nomanīja, kaut gan nebija nedz viens, nedz otrs par to jebkad ko minējuši.”

Liena

.

„Viņa bij skaisti, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaunākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari.”

Galvenās rakstura īpašības. Laipnība, sirsnība, atsaucīga, sirds siltums: „Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis apskaidroja aptumšotus vaigus viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī.” Stingrs, novērsts raksturs, patstāvība spriedumos un izlēmība: „Man ir tev, savai audžu mātei, zināms, daudz jāpateicas, bet pie Prātnieka es neiešu un Kasparu neatstāšu” (Liena Oļinietei) „Man nekādu bēdu nav ar tevi ko dalīt; un, ja būtu, tad tomēr tu viņu nest nevarētu.” (Liena Pietūka krustiņam). Stipra, dziļa mīlestība pret Kasparu un spēja atteikties no bagātības mīlestības dēļ: „. viņai likās, ka visa pasaule ir tērpta rožu ziedu krāsā – tīras debesis un visi cilvēki eņģeļi, kuriem ja vārdiem nespētu, tad ar smaidiem un asarām radītu savu laimīgu, (..) jo tik mīļa un dārga bij viņai tagad dzīvība.” „Man tuvojas ar reizi nelaime un briesmas: – no tevis, manu mīļo, spiež man šķirties, ko es pavisam nespēju iedomāt.”(Liena Kasparam)

Lienas attieksme pret citiem tēliem:

Pret Kasparu: Liena Kasparu mīlēja un šīs mīlestības dēļ upurēja bagātību un pārticību. Ar Kasparu viņa bija gatava iet kaut vai līdz pasaules malai bez graša kabatā.

Pret Oļiņiem: Liena bija ļoti pateicīga par to, ka tie viņu ir izaudzinājuši un izjūt dziļu cieņu pret viņiem, taču nespēja iet pret savām jūtām un precēt Prātnieku.

Citu tēlu attieksme pret Lienu:

Kaspara: Kaspars Lienu mīlēja kaut arī līdz Ilze nebija iejaukusies viņš nespēja atklāt savas jūtas.

Oļiņu: Kaut arī viņi Lienu mīlēja, bet pēc Lienas aiziešanas pie Kaspara Oļiņiete viņu nolād. Liena iegūst arī apkārtējo nicinājumu un nievas, kas noved viņu līdz vājprātam: „.,bet sievieši, kuri stāvēja priekšējās rindās, turējās pretī, gāzdamies atpakaļ, kad no muguras viņus spieda uz priekšu, jo Liena tuvu iet visi vairījās, kaut gan viņu redzēt vēlējās ikkatrs. ”

Kaspars Gaitiņš

Ārējais izskats un vecums.

„Jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas.”

Galvenās rakstura īpašības. Strādīgs, cienīja savus vecākus, par to liecina citāts: „Tēva vieglprātību jau esmu ņēmis arī vērā, tādēļ gan raudzīšu, lai nenāk nopietnas lietas viņa darīšana. Otrkārt, par viņa kopšanu miesīgās un garīgās vecuma vājības varu tevi apmierināt ar to, ka šis darbs būs arvien mans nepiemirstais pienākums, cik vien to spēšu.” Kaspars daudz nerunāja, par to liecina citāts: „es domāju, ka caur šo izskaidrojumu tev tie citi jautājumi – kādēļ es eju maz uz dieva namu un saiešanām un esmu tik kluss.” Kasparam labāk patika vientulība, par to liecina citāts „es varu dievam kalpot vislabāk vientulībā, kur manis nekas netraucē.”

Leave a comment