Viljama Šekspīra traģēdija
„Romeo un Džuljeta”
Traģēdija „Romeo un Džuljeta” izveidota pēc kādas itāliešu noveles un vēstī par divu dzimtu naidu, kas šķir jauniešus Romeo un Džuljetu; viņi abi aiziet bojā, taču mīlestība uzvar un uzveic arī veco naidu. Abi galvenie varoņi, kā arī drošais un asprātīgais Merkucio, ir jaunā laikmeta cilvēki, kas brīvi no aizspriedumiem un pilni dzīvesprieka un optimisma. Konflikts starp aizejošo un jauno pasauli risinās uz plaša sociālā fona. Parādītas visas šī konflikta stadijas un pakāpes. Abi vecie vīri, naidīgo dzimtu galvas, dvēselē cieš no senā strīda, taču pēc inerces to turpina. Kalpotāji tajā ņem dalību tāpēc, ka spiesti paklausīt kungiem. Naids nerimst, jo vienmēr atrodas karstgalvīgi jaunieši (Tibalts), kas naidu atkal uzkurina. Romeo un Džuljeta kļūt par šā naida upuriem, taču viņu jūtas lugā gūst morālu uzvaru. Šī ir vienīgā Šekspīra traģēdija, kurā viņš lielu vietu ierādījis komiskajam elementam, lai pastiprinātu lugas dzīvespriecīgo noskaņu. Lugas optimistisko noskaņu pastiprina arī mūks Lorenco, kurš ir mīlētāju palīgs, dabzinātnieks un domātājs, kas neatzīst nekādas baznīcas dogmas un ir apveltīts ar humānistisku gudrību. Tas ir viens no raksturīgākajiem tēliem, kas pauž Šekspīra pasaules uzskatu. Lorenco filozofija, viņa dabas mīlestība un dabisko jūtu atzīšana ietekmē visu Romeo un Džuljetas cīņu par savu jūtu brīvību. [2]
Viena no svarīgākajām tēmām, kas risināta šajā traģēdijā, ir mīlestības tēma. Šekspīrs savā darbā lieliski parādīja to, ka pats lielākais spēks ikvienā cilvēkā nenoliedzami ir mīlestība. Manuprāt, neviens vārds nespēj izraisīt lielākas emocijas, neviena tēma nav tik bieži izmantota literatūrā kā mīlestība. Mīlestība mūsu emociju pasaulē ir tas, kas loģika domu pasaulē – mīlestība ir sirds loģika.
„Romeo un Džuljeta” ir Viljama Šekspīra pirmā traģēdija, sarakstīta ap 1594.-1595. gadu. Lugas pamatā „ceļojoša” fabula, kas bijusi pazīstama jau Senajā Grieķijā un Tuva¬jos Austrumos. Stāsts par divu jauniešu traģisko mīlu bija iedvesmojis arī vairākus 15. gadsimta itāļu renesan¬ses rakstniekus. Viens no viņiem – Luidži da Porto – savā novelē darbību risināja Veronā, naidīgajām dzimtām deva Monteki un Kapuleti uzvārdus, mīlētājus nosauca par Džuljetu un Romeo.
16. gadsimta vidū Romeo un Džuljetas mīlas stāsts iedvesmoja franču rakstnieku Pjēru Buato. 1562. gadā traģisko poēmu „Romeo un Džuljeta” angļu valodā atdzejoja Artūrs Bruks.
Domājams, ka Šekspīrs izmantojis tieši Artūra Bruka poēmu, kaut gan, iespējams, bijis pazīstams arī ar citiem šā mīlas stāsta variantiem.
Šekspīra traģēdija, būtiski atšķiras no viņa priekšgā¬jēja sacerējumiem – tās darbība, kas citos, iepriekšējos, ilgst vairākus mēnešus, Šekspīra lugā norisinās piecās dienās – no svētdienas līdz piektdienai. Romeo un Džul¬jetas laimei dotas tikai dažas stundas. Tāpēc, jo koncen¬trētāka lugas darbība – jo spilgtāk veidojas raksturi, jo spēcīgāk izpaužas jūtas. Šekspīrs padziļinājis arī tēlu raksturojumu, piešķirdams tiem jaunas krāsas, dažādas nianses, kas atklājas ainās, kādu nav agrāko autoru dar¬bos – piemēram, Romeo un Džuljetas atvadīšanās rīt¬ausmā (3. cēliens, 5. aina), Romeo un Parisa divkauja (5. cēliens, 3, aina) u. c.
Tomēr Šekspīra traģēdijas galvenā atšķirība no agrāku laiku autoru darbiem pastāv renesanses cilvēka skatījumā uz dzīvi un morāles likumiem. Romeo un Džuljeta, paši izvēlēdamies savu mīlestību, būtībā noārda viduslaiku mo¬rāles principus, pēc kuriem bērni tika uzskatīti pa ģime¬nes īpašumu. Luga ir vēstījums gan par mīlu, gan par naidu.
Naids, kura cēloni lugā neviens nepiemin, jo to vien¬kārši vairs neatceras, vajā abas dzimtas jau no tiem agrīnā feodālisma laikiem, kad asinsatriebība tika uzska¬tīta par pienākumu. Daudzas Monteki un Kapuleti pa¬audzes tikušas audzinātas viduslaiku morāles garā, sa¬skaņā ar kuru cilvēks ir jauns jau pēc savas dabas, un tāpēc arī nīdušas viena otru.
Romeo un Džuljeta šim konservatīvajam naidam pret¬stata vienu no renesanses humānisma augstākajiem ideā¬liem – mīlu. Jauno mīlētāju pusē būtībā ir arī Veronas iedzīvotāji, kuri uzskata, ka naids un ķildas starp abām dzimtām sen jāizbeidz, tomēr reāli viņi tiem palīdzēt nevar.
Viena no svarīgākajām tēmām, kas risināta šajā lugā, ir ģimenes un sabiedrības tēma. Gan Monteki, gan Kapu¬leti dara visu, lai sabiedrības acīs izskatītos pieklājīgi. Kas risinās viņu namu sienās, sabiedrībai nav jāzina, tas tiek glabāts kā ģimenes noslēpums. Nevienam, izņemot Džuljetas tēvu, nav zināms, ka viņa sieva – Džuljetas māte – patiesībā ir dziļi nelaimīgs, dzīves salauzts cil¬vēks, pāragri novītusi sieviete, jo agri tikusi apprecināta pret savu gribu ar Džuljetas tēvu. Iespējams, ka viņa samierinājusies ar likteni un uztver to kā sievietes dzīves likumsakarību. Jo savādāk ir grūti izskaidrot viņas iztu¬rēšanos, redzot savas meitas izmisīgo pretošanos laulībām ar nemīlamu vīru.
Jāmin arī nākamā, ar iepriekšējo cieši saistīta tēma – vecāku un bērnu attiecības. Vecāki dzīvo pēc citiem liku¬miem – naida likumiem, bērni – pēc mīlas likumiem. Vecāku naids nav viņiem izprotams, tam nav vietas viņu vērtību sistēmā. Un kaut gan Romeo, gan Džuljetas ve¬cāki nenoliedzami mīl savus bērnus, viņu attieksme pret tiem būtībā ir varmācīga. Tāpēc vecāku un bērnu attiecī¬bās trūkst siltuma, izpratnes un uzticības, kas tik nepie¬ciešama gan vieniem, gan otriem. Džuljeta labāk uzticas auklei, nevis savai mātei. Romeo uzticības persona ir mūks Lorenco, nevis viņa tēvs.
Šīs minētās blakus problēmas jeb paralēlās tēmas ir tikpat svarīgas lugā kā centrālā – mīlas tēma. Jo luga būtībā beidzas nevis ar abu mīlētāju nāvi, bet gan ar sabiedrības atskārtumu, kas īsti ir noticis. Abām augstās kārtas dzimtām bija vajadzīgs tik spēcīgs satricinājums kā viņu vienīgo bērnu nāve, lai beidzot apjēgtu sava aklā naida un ģimenisko principu amorālismu. Tā renesan¬ses humānisma ideālu garā tiek apliecināta mīlas uzvara pār naidu.
Manuprāt, par naidu jebkuram cilvēkam nākas samaksāt visaugstāko cenu – tas savam nesējam atņem taisnīgumu, sirdsapziņu, godīgumu un labestību – visu to, kas cilvēkā ir labs.
Es domāju, ka Monteki un Kapuleti dzimtām nebija nekādu tīri cilvēcisku rūpju un centienu, jo visu bija aizstājis naids. Viņu sirdis bija noslēgtas citām jūtām, viņu saprāts bija aptumšojies, bet vispārējais redzesloks sašaurinājies līdz minimumam.
Kompozicionāli lugā trakiskas ainas mijas ar komis¬kām, dzīvespriecīgām. Šis kompozicionālais paņēmiens liek lasītājam (vai skatītājam) kontrastaināk uztvert dzī¬ves daudzveidību, padara gan abu mīlētāju, gan pārējo nogalināto jauniešu – Parisa, Merkucio, Tibalta bojāeju vēl nejēdzīgāku. Un tomēr šo dzīvespriecīgo momentu dēļ „Romeo un Džuljeta” uzskatāma par vienu no Šekspīra gaišākajām traģēdijām, kurā jūtams autora – komēdiju rakstnieka talants.
„Romeo un Džuljetu” ar šekspīriskās komēdijas tradiīciju vēl vieno Džuljetas tēls, kas būtībā tomēr ir lugas centrālais tēls. Tieši komēdijās Šekspīrs jauj visā pilnībā izpausties sieviešu tēliem, turpretī traģēdijās centrālā vieta atvēlēta vīriešu tēliem. Dajēji šī parādība izskaidrojama tādējādi, ka komēdijās galvenā ir mīlas tēma, bet traģēdijās – cīņa par varu. Mīlas tēmai veltītas tikai divas rakstnieka traģēdijas – „Romeo un Džuljeta” un „Otello”., turklāt pēdējā drīzāk risina personības pilnveidošanās, nevis mīlas problemātiku. [1]
Traģēdija „Romeo un Džuljeta” (1595) izveidota pēc kādas itāliešu noveles un vēstī par divu dzimtu naidu, kas šķir jauniešus Romeo un Džuljetu; viņi abi aiziet bojā, taču mīlestība uzvar un uzveic arī veco naidu. Abi galvenie varoņi, kā rī drošais un asprātīgais Merkucio, ir jaunā laikmeta cilvēki, kas brīvi no aizspriedumiem un pilni dzīvesprieka un optimisma.
Šekspīra darbi nenoveco, tie tuvi un saprotami arī mūsdienu cilvēkam un saista ar saviem spilgtajiem, pilnasinīgajiem varoņiem, dramatismu, psiholoģisko dziļumu un dzīves patiesības atklāsmi. Šekspīra darbi liek mums vērīgi ielūkoties cilvēkos un censties viņus saprast; tie mudina, nebaidoties briesmu, stāvēt par taisnību. [3]
Izmantotā literatūra:
1. „Literatūra 10 klasei” – Izdevniecība „Zvaigzne ABC”, Rīgā, 1996, 320 lpp.
2. M. Aļeksejevs, S. Mokuļskis, A. Smirnovs, V. Žirmunskis, „Ārzemju literatūras vēsture. VIDUSLAIKI UN RENESANSE” – Izdevniecība „Zvaigzne”, Rīgā, 1968, 520 lpp.
3. Latviešu un cittautu literatūra – Izdevniecība Zvaigzne, Rīgā, 1975, 374 lpp.