Tad Alīna un Andrejs iemīlās viens otrā, taču viņi to viens otram neatklāj, Andrejam paredzēts precēties ar Zīlīšu Ievu, viņus saprecināt sarunājuši abu ģimeņu vecāki, taču tad Andrejam būtu jājiet par „Iegādni”, tomēr viņš to nevēlas. Tad nu viņš iekšēji tiek tik tālu plosīts, ka kādu nakti neiztur, un dusmu pārņemts metas lejā uz „Vilkaču” ezeru, kur Alīna kaila peldās, viņš ieņem galvā domu, ka viņš Alīnu nonāvēs, un tad visas viņa ģimenes neražas beigsies, tomēr kad viņš viņu tur savās rokās, viņš nespēj pretoties un viņi viens otram atdodas.
Vēlāk Alīnai piedzimst bērns laimes krekliņā, tomēr Andrejs zinādams ka tas ir viņa bērns, nolemj slēpties un apprecēt Ievu, lai pagasta ļaudis neuzskatītu viņu par Alīnas bērna tēvu.
Abu ģimeņu starpā iekarst īsts strīds bišu dēļ, kad „Vilkaču” bišu saime apmetas „Dievlodziņu” liepā, tad nākamajā naktī, vecais Dievlodziņš mēģinādams izdedzināt bites, nodedzina gan „Dievlodziņus”, gan „Vilkačus”, atstādams dzīvu tikai „Vilkaču” pirtiņu.
Andreja māte atļauj viņam darīt, ko viņa sirds vēlas: “Dari, dēls, ko esi apņēmies un ko tava sirds tev liek. Dieva rīkste netaupa nevienu, kas grib aizliegt savu asini. Dievlodziņu vīri gan ir bijuši paštaisni, bet tiem nekad nav trūcis goda prāta.”
Viņš apprec Alīnu un sāk visu no jauna.
Romānā galvenais jautājums:
Romānā galvenā doma ir: „Vai ir iespējams, prātam kontrolēt sirdi?”
Viss romāns ir par diviem mīlniekiem, kas cenšas sev aizliegt mīlēt vienam otru, jo viņiem ir liegts būt atklātiem, viņiem ir jācieš savu senču dēļ!
Romānā atklājas tas, ka cilvēkam nekad nav paticis tas, ka kādam iet labāk nekā viņam. Šeit tiek izteikti parādīta cilvēka skaudība, tomēr tā nav romāna galvenā būtība, galvenais romānā ir mīlestība, kurai ceļā stājas vairāku paaudžu naids starp šo divu mīlnieku ģimenēm.
Arī reālajā dzīvē cilvēku skaudībai nav robežas, lielākā cilvēku daļa dzīvo skaudības naida plosīti, jo tie nevar pieņemt to, ka kāds ar savu prātu un darbu var sasniegt vairāk nekā viņš. Par mīlestības situāciju reālajā dzīvē šādi mēdz gadīties, taču, pēc manām domām, reti.
Stāstītāja redzespunkts ir trešajā personā, jo viss tiek attēlots tā, itkā mēs to redzētu no malas.
Stāstītājs nekādi neietekmē romāna norisi.
Romānā ir dialogi un polilogi, kā arī protams monologi, kas labi atklājas Andrejā, kad viņš ar zemi un slepus aplūko daiļo Alīnu darbojoties pa pagalmu, kā arī Andreja pārdomas, kad viņš slepus lūr uz kailo Ievu, kuru viņš salīdzina ar Alīnu.
Romāna tēli:
Galvenie:
Alīna – „Vilkaču” mantiniece
Andrejs – „Dievlodziņu” jaunais saimnieks
Ieva – Andrejam sarunātā sieva
Vecais Dievlodziņš – vecais saimnieks
Pārējie:
Dace – „Vilkaču” strādniece, zālīšlasītāja
Grieta – „Vilkaču” strādniece
Meļu Pēteris – Grietas bērna tēvs
Kārlēns – Andreja mazākais brālis
Dievlodziņiete – vecā saimniece
Bērtulis – ciema gudrākais vecitis
U.t.t
Romānā ir ļoti daudz blakus tēlu, kas šo romānu padara daudz raibāku un interesantāku.
Tēli tiek raksturoti gan vizuāli, gan arī pēc rakstura. Piemēram, Alīnas vizuālais apraksts Andreja pārdomās: „… vai tas bija svešās sievietes nīdrais augums vai gar vaigiem nokārušās tumšās cirtas, vai arī koši sarkanā jaka, kas cieši piegūla viņas šmaugajam viduklim…”
Tēlu savstarpējās attiecības ir ļoti dažādas, tā kā romānā ir ļoti daudz dažādu tēlu, tā arī to savstarpējo attiecību modeļu ir ļoti daudz, ir gan apslēptas mīlas alkas (Andrejs-Alīna), gan naidīgas (Alīna-Ieva), gan saprotošas (Māte-Andrejs) un vēl citas attiecības.
Darbības vieta ir Vidzemes novada Dandzenieku pagasts, kas ir pilns ar auglīgu zemi un mežiem. Darbības vieta ir tikai šī pagasta robežās, kas ietekmē tēlu dzīvi, jo viss tomēr notiek, tikai noteiktā sociālā kopienā.
Teikumi ir vienkārši, vienkārši salikti un vienkārši pakārtoti. Ļoti daudz ir vienkāršu saliktu teikumu.
Vārdi ir tēlaini un dažādi, var teikt, ka gandrīz katram tēlam ir sava valoda, ar tās īpatnībām. To var izskaidrot arī ar to, ka tēli ir dažādu paaudžu un arī tautību. Ir samērā daudz dažādu senvārdu un Vidzemes novadam raksturīgu vārdu:
Deramdiena – kalpu līgstamā diena
Nomutēt – noskūpstīt
Baļļas – toveri, kubli
Skuba – ātrums, steiga
u.t.t.
Vārdi ir saprotami, nav nekādi zinātniski, bet vienkārši un visiem saprotami, tomēr ar savu tēlainību pilni, tie spēj attēlot ainu tā, ka mēs to spējam uzburt sev acu priekšā.
Ļoti daudz ir epitetu:
smalki kauli
kaulainā vecene
sausi skanēdamas
Salīdzinājumi:
Bērtulis bija pliks kā tikko izšķīlies kovārnis.
Kupla balss, kas apņem viņu kā staipīgs medus koka mekšīti.
Personifikācijas:
Apsei krastmalā pārskrien pāri elsīgas trīsas
Oksimorons:
Kvēlas un dedzinošas lūpas.
Metafora:
Dievlodziņi
Vilkači
Stāstītājs mums ļauj iejusties romāna gaisotnē, mēs iejūtamies tā, it kā būtu tur iekšā, šajā darbībā – kaut vai pagalmā pie jaunās „Dievlodziņu” būves, kur notiek Andreja un Ievas strīds.