Vispārējā tiesību principa jēdziens. Starptautiskie vispārējie tiesību principi.
Ievads.
Kas ir tiesību principi?
Tiesību principu statuss.
Starptautiskie vispārējie tiesību principi.
Secinājumi.
Tiesību principi ir tas vadmotīvs valsts likumdošanā, kā arī tiesību realizēšanā, kas būtībā vada tiesību normu veidošanu, kā arī šī procesa galarezultātu. Es izvēlējos rakstīt par tiesību principiem, jo ir interesanti, kādus vadmotīvus izvirza sev cilvēce, veidojot tiesisku sabiedrību un starptautiskos tiesību dokumentus. Vairāk šajā referātā tiks pievērsta uzmanība Apvienoto Nāciju Organizācijas tiesību dokumentiem, tā kā pati ANO konstatē, ka: “… atzīmējot, ka milzīgās politiskās, ekonomiskās, sociālās pārmaiņas un zinātnes progress, kas norisinājies pasaulē kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu pieņemšanas, piešķir arvien pieaugošu nozīmi šiem (tiesību) principiem un nepieciešamībai tos arvien efektīvāk izmantot valstu darbībā, lai kur arī tā īstenotos…”. Tādēļ ir īpaši svarīgi zināt tos principus, pēc kuriem vadoties ANO veido tiesību dokumentus, kas attiecas uz visām tās dalībvalstīm.
Pēc definīcijas, visizplatītākās tiesību teorijai veltītajā literatūrā, tiesību principi ir tiesību normā izteiktās vadošās idejas, kas raksturo tiesību būtību un specifiskās īpatnības (kārtības, brīvības, likumības, miera, kompromisa, humānisma, demokrātisma, atbildības par vainu un citi principi). Tie iedalās:
vispārējos principos,
nozaru principos,
starpnozaru principos.
Arī starptautiskajiem tiesību principiem, kurus es aprakstu šajā referātā, ir dota sekojoša definīcija: vispārējie principi ir vadošās pamatidejas, kas atklāj tiesību kā sabiedrisko attiecību regulatora īpatnības kopumā.
Par nozaru principiem var teikt, ka tie ir tādi principi, kuri savukārt ir vadmotīvs atsevišķās tiesību nozarēs, tādās, kā civiltiesības, krimināltiesības. Starpnozaru principi ir vadmotīvs galvenajām tiesību nozarēm radniecīgās nozarēs. Šeit nav doti piemēri, jo nozaru principi un starpnozaru principi pārsvarā attiecas uz savu nozari un reti kad varētu tikt saistīti ar vispārējiem tiesību principiem.
Tiesību principi nāk no romiešu tiesībām, tātad ir mūsdienu tiesību pamatā. To statuss ir tāpat arī tiesību normu statuss: katra likuma pamatā ir šie tiesību principi. Kā labu piemēru es varu minēt tiesāšanās principu statusa raksturojumu: “Tiesa, izskatot prāvnieku strīdu, cenšas noskaidrot, kuram no viņiem ir taisnība, t.i., vēlas noskaidrot patiesību. Pēc patiesības, kā gala mērķa, uz kuru tiesa pamato savu spriedumu, tiecas kā kriminālā, tā civilā tiesa. Lai sasniegtu šo uzdevumu, tiesai vispirms jānoskaidro lietas patiesie faktiskie apstākļi …. Lai tiesa savas darbības rezultātā panāktu taisnības uzvaru …, ir nepieciešami kaut kādi vispārīgi noteikumi un tiesāšanas pamatprincipi ….”.
Pēc augstākminētā es arī gribētu izvirzīt secinājumu, ka patiesībā vispārējie tiesību principi ir likuma spēkā, jo tos no likuma nevar atdalīt. Tie ir tikai īsi formulēti mērķi un vadmotīvi, pēc kuriem tiek spriesta tiesa un strīdīgas situācijas. Tiesību pamatprincipiem jātiek ievērotiem gan valstī, gan starptautiski, jo būtībā tie ietver to mieru un labklājību, uz kuru cilvēki tiecas. Tādēļ arī tālāk tiek pārskatīti ANO vispārējie tiesību pamatprincipi.
ANO izdala vispārīgi šādus pamatprincipus:
– principa, saskaņā ar kuru valstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no draudiem lietot spēku vai tā lietošanas gan attiecībā pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, gan arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem;
– principa, saskaņā ar kuru valstis starptautiskos strīdus izšķir mierīgiem līdzekļiem, lai netiktu apdraudēts starptautiskais miers, drošība un taisnīgums;
– pienākuma saskaņā ar statūtiem neiejaukties lietās, kas ietilpst jebkuras valsts iekšējā kompetencē;
– pienākuma saskaņā ar statūtiem valstīm sadarboties citai ar citu;
– tautu līdztiesības un pašnoteikšanās principa;
– valstu suverēnās līdztiesības principa;
– principa, saskaņā ar kuru valstis godprātīgi pilda saistības, ko tās uzņēmušās saskaņā ar statūtiem;
Te arī ANO pamato, kādēļ nepieciešams saskaņot valstu tiesību normas, veidojot tās pēc vispārējiem tiesību principiem: “progresīva attīstība un kodifikācija sekmēs Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķu īstenošanu, ņemot vērā to efektīvākas piemērošanas nodrošināšanu starptautiskās savienības ietvaros, izskatot starptautisko tiesību principus, kas attiecas uz draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm”.
Galu galā ANO pasludina sekojošus vispārējos tiesību principus:
• Princips, saskaņā ar kuru valstis starptautiskajās attiecībās atturas no draudiem lietot spēku vai no tā lietošanas gan pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, gan arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem.
Katrai valstij savās starptautiskajās attiecībās jāatturas no draudiem lietot spēku vai no tā lietošanas gan pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, gan arī jebkurā citādā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem. Šādi draudi lietot spēku vai tā lietošana ir starptautisko tiesību un Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu pārkāpums; tos nekad nedrīkst izmantot par starptautisko jautājumu noregulēšanas līdzekli.
Agresīvs karš ir noziegums pret mieru, kam pēc starptautiskajām tiesībām seko atbildība.
Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem valstīm ir jāatturas no agresīvu karu propagandas.
Katrai valstij ir jāatturas no draudiem lietot spēku vai tā lietošanas ar nolūku pārkāpt citas valsts pastāvošās starptautiskās robežas vai kā starptautisko strīdu, arī teritoriālo strīdu un valsts robežu jautājumu izšķiršanas līdzekļa.
Katrai valstij vienlīdz jāatturas no draudiem lietot spēku vai tā lietošanas nolūkā pārkāpt starptautiskās demarkācijas līnijas, mierizlīguma līnijas, kas ir noteiktas vai atbilst starptautiskajam līgumam, kura viena puse ir šī valsts vai kuru šai valstij jāievēro saskaņā ar kaut kādu citu pamatjautājumu. Neko augstāk minētajā nevar iztulkot kā kaitējuma nodarīšanu ieinteresēto pušu pozīcijām attiecībā uz tādu līniju statusu un to noteikšanas sekām saskaņā ar to sevišķo režīmu vai kā to pagaidu statusa pārkāpums.
Valstīm jāatturas no represālijām (represijām), kas saistītas ar spēka lietošanu.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no jebkādas vardarbības, kas tautām, par kurām ir teikts Iīdztiesības un pašnoteikšanās principa konkretizācijā, atņemtu to tiesības uz pašnoteikšanos, brīvību un neatkarību.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no iregulāru spēku vai bruņotu bandu, tai skaitā algotņu, organizēšanas vai organizēšanas atbalstīšanas ar nolūku iebrukt citas valsts teritorijā.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no pilsoņu kara vai terora aktu organizēšanas citā valstī, musināšanas, piedalīšanās tajos, vērsties savas teritorijas robežās pret organizatorisko darbību, kas vērsta uz šādu aktu izdarīšanu, arī tad, kad šajā rindkopā minētie akti saistīti ar draudiem lietot spēku vai ar tā lietošanu.
Valsts teritorija nedrīkst būt militāras okupācijas objekts, kas ir spēka lietošanas rezultāts, pārkāpjot statūtu noteikumus. Valsts teritorija nedrikst būt citas valsts ieguvuma objekts, kā arī draudu lietot spēku vai tā lietošanas rezultāts. Nekādus teritoriālus ieguvumus, kas ir draudu lietot spēku vai tā lietošanas rezultāts, nedrīkst atzīt par likumīgiem. Neko iepriekšminētajā nedrīkst iztulkot kā tādu, kas pārkāpj:
– statūtu, noteikumu vai jebkuru starptautisku līgumu, kas noslēgti līdz statūtu pieņemšanai un kam starptautiskās tiesības piešķir juridisku spēku vai
– Drošības padomes pilnvaras atbilstoši statūtiem.
Kā redzams, te tomēr ir saglabāts atkāpšanās ceļš no sevis pašu pieņemtiem pamatprincipiem, jo cilvēka izvirzītie principi I pašam cilvēkam gandrīz nesasniedzami ideāli.
Visām valstīm godprātīgi jāorganizē sarunas ar mērķi ātrāk noslēgt universālu līgumu par vispārēju un pilnīgu atbruņošanos efektīvas starptautiskas kontroles apstākļos un jācenšas veikt attiecīgus pasākumus, lai mazinātu starptautisko saspīlējumu un nostiprinātu uzticību valstu starpā.
Visām valstīm ir pienākums, pamatojoties uz vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem un normām, godprātīgi pildīt savas saistības attiecībā uz starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un paaugstināt efektivitāti, kas balstās uz Apvienoto Nāciju Organizācijas drošības sistēmas statūtiem.
Nekas augstākminētajās rindkopās nav iztulkojams kā statūtu noteikumu darbības robežu jebkāda paplašināšana vai sašaurināšana attiecībā uz tiem gadījumiem, kad spēka lietosana ir likumīga.
• Princips, saskaņā ar kuru valstis savus starptautiskos strīdus izšķir ar mierīgiem līdzekļiem tādā veidā, lai netiktu apdraudēts starptautiskais miers, drošība un taisnīgums
Katra valsts izšķir savus starptautiskos stridus ar citām valstīm ar mierīgiem līdzekļiem, lai netiktu apdraudēts starptautiskais miers, drošība un taisnīgums.
Tādēļ valstīm ir pienākums tiekties pēc ātrākas un taisnīgas savu starptautisko stridu izšķiršanas sarunu, apsekošanas, starpniecības, samierināšanas, arbitrāžas un tiesas izskatīšanas ceļā, griežoties pie reģionālajām institūcijām vai līgumiem, vai citiem mierigiem līdzekļiem pēc savas izvēles. Meklējot tādu noregulējumu, pusēm ir pienākums saskaņot tādus mierīgus līdzekļus, kas atbilstu strīda un apstākļu raksturam.
Gadījumā, ja puses nevar izšķirt strīdu ar kādu no augstākminētajiem mierīgajiem līdzekļiem, pusēm ir pienākums turpināt tiekties noregulēt strīdu ar citiem starp tām saskaņotiem mierīgajiem līdzekļiem.
Valstīm, kuras ir puses starptautiskajā strīdā, kā arī citām valstīm ir pienākums atturēties no jebkurām darbībām, kas varētu pasliktināt stāvokli tiktāl, ka tiktu apdraudēts starptautiskais miers un drošība, un tām jādarbojas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem.
Starptautiskie strīdi tiek izšķirti, pamatojoties uz valstu suverēno līdztiesību un saskaņā ar strīdu mierīgas izšķiršanas līdzekju brīvas izvēles principu. Strīda noregulēšanas procedūras piemērošanu vai piekrišanu šādai procedūrai, par kuru bija brīvi panākta vienošanās starp valstīm attiecībā uz esošajiem vai nākamiem strīdiem, kuros tās ir puses, nedrīkst uzskatīt par nesavienojamu ar suverēnās līdztiesības principu.
Nekas iepriekšējās rindkopās neaizskar un nemazina statūtu attiecīgo noteikumu nozīmi, sevišķi to, kas attiecas uz starptautisko strīdu mierīgu izšķiršanu.
• Princips, kas saskaņā ar statūtiem attiecas uz pienākumu neiejaukties lietās, kuras ietilpst katras valsts iekšējā kompetencē
Nevienai valstij vai valstu grupai nav tiesību nekāda iemesla dēļ tieši vai netieši iejaukties citas valsts iekšējās un ārējās lietās. Bruņota iejaukšanās un visas citas iejaukšanās formas vai jebkuri draudi valsts tiesībsubjektībai vai tās politiskajiem, ekonomiskajiem un kultūras pamatiem, ir starptautisko tiesību pārkāpums.
Neviena valsts nedrīkst ne lietot, ne atbalstīt ekonomiskus, politiskus vai cita rakstura līdzeklus ar mērķi panākt citas valsts pakļaušanu sev, tai realizējot savas suverēnās tiesības, vai saņemot no tās jebkādas priekšrocības. Kā arī neviena valsts nedrikst organizēt, palīdzēt kurināt naidu, finansēt, veicināt vai pieļaut bruņotu, graujošu vai teroristisku darbību, kas vērsta uz citas valsts iekārtas vardarbīgu maiņu, kā arī iejaukties citas valsts iekšējā cīņā.
Spēka lietošana, lai tautām atņemtu to nacionālās pastāvēšanas formas, ir šo tautu neatņemamo tiesību un neiejaukšanās principa pārkāpums.
Katrai valstij ir neatņemamas tiesības izvēlēties savu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras sistēmu bez jebkādas citas valsts iejaukšanās jebkurā formā.
Neko no iepriekšējās rindkopās minētā nevar iztulkot kā statūtu noteikumu, kas attiecas uz starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, jebkāda veida aizskārumu.
• Valstu pienākums sadarboties citai ar citu saskaņā ar statūtiem
Valstīm ir pienākums sadarboties citai ar citu dažādās starptautisko attiecību sfērās neatkarīgi no to politisko, ekonomisko un sociālo sistēmu atšķirībām ar mērķi uzturēt starptautisko mieru un drošību un veicināt starptautisko ekonomisko stabilitāti un progresu, tautu vispārējo labklājību un starptautisko sadarbību, kas ir briva no diskriminācijas un kuras pamatā ir tādas atšķiribas.
Ar šo mērķi:
– valstis sadarbojas ar citām valstīm starptautiskā miera un drošības uzturēšanā;
– valstis sadarbojas vispārējas cieņas radīšanā un cilvēka tiesību un pamatbrīvību ievērošanā attiecībā pret visiem, un visu formu rasu diskriminācijas un visu formu reliģiskās neiecietības likvidēšanā;
– valstis īsteno savas starptautiskās attiecības ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, tehniskajā un tirdzniecības jomā saskaņā ar suverēnās līdztiesības un neiejaukšanās principu;
– Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm ir pienākums sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju veikt kopīgos un individuālos pasākumus, kas paredzēti statūtu atbilstošajos noteikumos.
Valstis sadarbojas ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā, kā arī zinātnes un tehnikas jomā, un veicina kulturas un izglītības progresu pasaulē. Valstīm ir pienākums sadarboties ekonomiskās izaugsmes veicināšanā visā pasaulē, it īpaši jaunattistības valstīs.
• Tautu līdztiesības un pašnoteikšanās princips
Tautu Iīdztiesības un pašnoteikšanās principa ietvaros, kas nostiprināts statūtos, visām tautām ir tiesības brīvi, bez iejaukšanās no ārienes, noteikt savu politisko statusu un realizēt savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, un katrai valstij saskaņā ar statūtu noteikumiem ir jāciena šīs tiesības.
Katrai valstij ir pienākums ar kopīgām un patstāvīgām darbībām veicināt tautu Iīdztiesības un pašnoteikšanās principa īstenošanu saskaņā ar statūtu noteikumiem un sniegt palīdzību Apvienoto Nāciju Organizācijai tās pienākumu izpildē, kurus tai uzliek statūti attiecibā uz šī principa realizēšanu, lai:
– sekmētu draudzīgas attiecības un sadarbību starp valstīm un
– nekavējoties darītu galu koloniālismam, izrādot cieņu ieinteresēto tautu brīvi izteiktai gribai, kā arī, ņemot vērā, ka tautu pakļaušana ārvalstu jūgam, kundzībai un ekspluatācijai ir šī principa pārkāpums, tāpat kā atteikums cilvēka pamattiesībām, un ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem.
Katrai valstij ir pienākums ar kopīgām un patstāvīgām darbībām veicināt vispārēju cieņu pret cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām un to ievērošanu saskaņā ar statūtiem.
Suverēnas un neatkarīgas valsts izveidošana, brīva pievienošanās neatkarīgai valstij vai apvienošanās ar to, kā arī jebkura cita politiskā statusa noteikšana, ko brīvi izvēlējusies tauta, ir veids, kā šī tauta realizē savas tiesības uz pašnoteikšanos.
Šo principu konkretizējot, katrai valstij ir jāatturas no jebkādas vardarbības, kas atņemtu tautām, par kurām ir teikts augstāk, to tiesības uz pašnoteikšanos, brīvību un neatkarību. Savās darbībās pret tādiem vardarbīgiem pasākumiem un pretojoties tiem, šīs tautas, cenšoties panākt savu pašnoteikšanās tiesību realizēšanu, ir tiesīgas lūgt un saņemt atbalstu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos noteiktajiem mērķiem un principiem.
Kolonijas teritorijai vai citai teritorijai, kam nav savas pašpārvaldes, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos noteiktajiem mērķiem, ir atsevišķs un atšķirigs statuss no tās valsts teritorijas statusa, kura to pārvalda; tāds atsevišķs un atsķirīgs statuss saskaņā ar statūtiem pastāvēs līdz tam laikam, kamēr šīs kolonijas vai pašpārvaldes teritorijas tauta, kurām nav savas pašpārvaldes, nerealizēs savas tiesības uz pašnoteikšanos saskaņā ar statūtiem un, it sevišķi, saskaņā ar tās mērķiem un principiem.
Neko no iepriekšējās rindkopās minētā nevar iztulkot tā, ka tas sankcionētu vai atbalstītu jebkuras darbības, kas vestu pie suverēnu un neatkarigu valstu teritoriju sadalīšanas vai pie pilnīga vai daļēja šo valstu teritoriālā veseluma vai politiskās vienotības izjaukšanas, ja valstis darbojas, ievērojot tautu līdztiesības un pašnoteikšanās principu, kā šis princips izklāstīts augstāk, un tādējādi tām ir valdības, kas pārstāv visu pie šīs teritorijas piederošo tautu kopumu bez rases, ticības vai ādas krāsas atšķiribas.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no jebkādām darbībām, kas vērstas uz jebkuras citas valsts vai zemes pilnīgu vai daļēju nacionālās vienotības vai teritoriālās integritātes graušanu.
• Valstu suverēnās līdztiesības princips
Visas valstis Izmanto suverēno līdztiesību. Tām ir vienādas tiesības un pienākumi, un tās ir līdztiesīgas starptautiskās sabiedribas locekles neatkarigi no ekonomiskā, sociālā, politiskā vai cita rakstura atšķirībām.
Konkrēti, suverēnās līdztiesības jēdziens ietver šādus elementus:
– valstis ir juridiski Iīdztiesīgas;
– katra valsts izmanto tiesības, kas raksturīgas pilnīgai suverenitātei;
– katrai valstij jāciena citu valstu tiesībsubjektība;
– valsts teritoriālā vienotība, integritāte un politiskā neatkariba ir neaizskarama;
– katrai valstij ir tiesības brīvi izvēlēties un attīstīt savas politiskās sociālās, ekonomiskās un kultūras sistēmas;
– katrai valstij ir pienākums godprātīgi un pilnā apjomā pildīt savas starptautiskās saistības un dzīvot mierā ar citām valstīm.
• Princips, kas nosaka, ka valstīm godprātīgi jāpilda saistības, kuras tās uzņēmušās saskaņā ar statūtiem
Katrai valstij ir pienākums godprātigi pildīt saistības, ko tā ir uzņēmusies saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem.
Katrai valstij ir pienākums godprātigi pildīt savas saistības, kas izriet no vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem un normām.
Katrai valstij ir pienākums godprātīgi pildīt savas saistibas, kas izriet no starptautiskajiem līgumiem, kuri ir spēkā saskaņā ar vispāratzitajiem starptautisko tiesību principiem un normām.
Tajā gadījumā, kad saistības, kas izriet no starptautiskajiem līgumiem, ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos noteiktajām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībnieku saistībām, pēdējām saskaņā ar statūtiem ir priekšrocības.
• Vispārīgi noteikumi
Augstāk izklāstītie principi, tos iztulkojot un piemērojot, ir savstarpēji saistīti un katrs princips ir jāizskata kontekstā ar visiem citiem principiem.
Neko šajā deklarācijā nevar tulkot kā jebkāda veida kaitējuma nodarīšanu statūtu noteikumiem vai valstu tiesībām un pienākumiem saskaņā ar statūtiem, ņemot vērā šo tiesību konkretizāciju šajā deklarācijā;
Statūtu principi, kuri ir ietverti šajā deklarācijā, ir starptautisko tiesību pamatprincipi, un tāpēc visas valstis tiek aicinātas ievērot šos principus savā starptautiskajā darbībā un attīstīt savas savstarpējās attiecības, saskaņā ar tiem.
Pēc augstāk minētā es varu secināt, ka starptautiskie tiesību pamatprincipi ir visaptverošs cilvēces ideālu kopums, kurš šajā gadījumā tiek pasniegts kā saistošs tiesību dokuments. Arī nozaru un starpnozaru tiesību principi tiecas uz patiesības atrašanu, kā arī likumību saskaņā ar šiem principiem.
Šajos pamatprincipos vairākkārt ir minēts, ka jāatsakās no koloniālisma un iejaukšanās citu valstu dzīvē. Mūsdienās šis princips ir kļuvis ļoti svarīgs, jo īpaši pēdējā desmitgadē atkal sākuši uzliesmot reģionāli konflikti, un starptautiskās tiesībās tiek meklēts risinājums. Tomēr, kā ir manāms, vienmēr tiek atstāts kāds izņēmums, tā ka, manuprāt, šos vispārējos principus var apiet, tos vienkārši citādi formulējot, uztverot. Tajā pašā laikā man nekļūst skaidrs, ko nozīmē “valstis ir juridiski līdztiesīgas”. Vai tas nozīmētu līdzīgu tiesību normu kodifikāciju un likumu normu piemērošanu starptautiskam standartam? Manuprāt, vēl ilgi šie principi paliks utopijas līmenī, jo tie ir vērsti daļēji paši pret savu izdevēju – ANO.
Valstis bieži nerēķinās ar starptautiskajām tiesībām, jo nav varas, kas spētu šīs tiesības pildīt. Tātad tas norāda uz to, ka šiem tiesību principiem reāli (ne juridiski) ir daļēji rekomendējošs raksturs. Starptautiskās tiesības nav tik sakārtotas, kodificētas kā atsevišķas valsts likumi, tie nav uzskatāmi sīkumos, bet gan pasniedz sevi kā normu cilvēcei, kurai teorētiski jātiek pildītai. Tāpat nav arī likumdevēja varas, kas varētu izdot starptautiskos likumus. Vismaz tāds ir mans uzskats. Domāju, ka starptautiskās tiesības būtu jāpapildina, kā arī jārod tām segums: kas liks šīs tiesības pildīt? Visu valstu pārstāvju kopumam jāveido likumdevēja vara, kā arī jānosaka punktos, sīkumos starptautisko tiesību statuss un realizācija.
Izmantotā literatūra:
V. Vītiņš, Vispārējs tiesību pārskats, Verdikts, Rīga, 1993
Starptautiskās tiesības (dokumentu krājums), izdev. AGB, Rīga, 1997
Krastiņš, Tiesību teorijas pamatjēdzieni, Rīga, 1997
Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998
. Starptautiskie vispārējie tiesību principi.
Ievads.
Kas ir tiesību principi?
Tiesību principu statuss.
Starptautiskie vispārējie tiesību principi.
Secinājumi.
Tiesību principi ir tas vadmotīvs valsts likumdošanā, kā arī tiesību realizēšanā, kas būtībā vada tiesību normu veidošanu, kā arī šī procesa galarezultātu. Es izvēlējos rakstīt par tiesību principiem, jo ir interesanti, kādus vadmotīvus izvirza sev cilvēce, veidojot tiesisku sabiedrību un starptautiskos tiesību dokumentus. Vairāk šajā referātā tiks pievērsta uzmanība Apvienoto Nāciju Organizācijas tiesību dokumentiem, tā kā pati ANO konstatē, ka: “… atzīmējot, ka milzīgās politiskās, ekonomiskās, sociālās pārmaiņas un zinātnes progress, kas norisinājies pasaulē kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu pieņemšanas, piešķir arvien pieaugošu nozīmi šiem (tiesību) principiem un nepieciešamībai tos arvien efektīvāk izmantot valstu darbībā, lai kur arī tā īstenotos…”. Tādēļ ir īpaši svarīgi zināt tos principus, pēc kuriem vadoties ANO veido tiesību dokumentus, kas attiecas uz visām tās dalībvalstīm.
Pēc definīcijas, visizplatītākās tiesību teorijai veltītajā literatūrā, tiesību principi ir tiesību normā izteiktās vadošās idejas, kas raksturo tiesību būtību un specifiskās īpatnības (kārtības, brīvības, likumības, miera, kompromisa, humānisma, demokrātisma, atbildības par vainu un citi principi). Tie iedalās:
vispārējos principos,
nozaru principos,
starpnozaru principos.
Arī starptautiskajiem tiesību principiem, kurus es aprakstu šajā referātā, ir dota sekojoša definīcija: vispārējie principi ir vadošās pamatidejas, kas atklāj tiesību kā sabiedrisko attiecību regulatora īpatnības kopumā.
Par nozaru principiem var teikt, ka tie ir tādi principi, kuri savukārt ir vadmotīvs atsevišķās tiesību nozarēs, tādās, kā civiltiesības, krimināltiesības. Starpnozaru principi ir vadmotīvs galvenajām tiesību nozarēm radniecīgās nozarēs. Šeit nav doti piemēri, jo nozaru principi un starpnozaru principi pārsvarā attiecas uz savu nozari un reti kad varētu tikt saistīti ar vispārējiem tiesību principiem.
Tiesību principi nāk no romiešu tiesībām, tātad ir mūsdienu tiesību pamatā. To statuss ir tāpat arī tiesību normu statuss: katra likuma pamatā ir šie tiesību principi. Kā labu piemēru es varu minēt tiesāšanās principu statusa raksturojumu: “Tiesa, izskatot prāvnieku strīdu, cenšas noskaidrot, kuram no viņiem ir taisnība, t.i., vēlas noskaidrot patiesību. Pēc patiesības, kā gala mērķa, uz kuru tiesa pamato savu spriedumu, tiecas kā kriminālā, tā civilā tiesa. Lai sasniegtu šo uzdevumu, tiesai vispirms jānoskaidro lietas patiesie faktiskie apstākļi …. Lai tiesa savas darbības rezultātā panāktu taisnības uzvaru …, ir nepieciešami kaut kādi vispārīgi noteikumi un tiesāšanas pamatprincipi ….”.
Pēc augstākminētā es arī gribētu izvirzīt secinājumu, ka patiesībā vispārējie tiesību principi ir likuma spēkā, jo tos no likuma nevar atdalīt. Tie ir tikai īsi formulēti mērķi un vadmotīvi, pēc kuriem tiek spriesta tiesa un strīdīgas situācijas. Tiesību pamatprincipiem jātiek ievērotiem gan valstī, gan starptautiski, jo būtībā tie ietver to mieru un labklājību, uz kuru cilvēki tiecas. Tādēļ arī tālāk tiek pārskatīti ANO vispārējie tiesību pamatprincipi.
ANO izdala vispārīgi šādus pamatprincipus:
– principa, saskaņā ar kuru valstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no draudiem lietot spēku vai tā lietošanas gan attiecībā pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, gan arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem;
– principa, saskaņā ar kuru valstis starptautiskos strīdus izšķir mierīgiem līdzekļiem, lai netiktu apdraudēts starptautiskais miers, drošība un taisnīgums;
– pienākuma saskaņā ar statūtiem neiejaukties lietās, kas ietilpst jebkuras valsts iekšējā kompetencē;
– pienākuma saskaņā ar statūtiem valstīm sadarboties citai ar citu;
– tautu līdztiesības un pašnoteikšanās principa;
– valstu suverēnās līdztiesības principa;
– principa, saskaņā ar kuru valstis godprātīgi pilda saistības, ko tās uzņēmušās saskaņā ar statūtiem;
Te arī ANO pamato, kādēļ nepieciešams saskaņot valstu tiesību normas, veidojot tās pēc vispārējiem tiesību principiem: “progresīva attīstība un kodifikācija sekmēs Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķu īstenošanu, ņemot vērā to efektīvākas piemērošanas nodrošināšanu starptautiskās savienības ietvaros, izskatot starptautisko tiesību principus, kas attiecas uz draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm”.
Galu galā ANO pasludina sekojošus vispārējos tiesību principus:
• Princips, saskaņā ar kuru valstis starptautiskajās attiecībās atturas no draudiem lietot spēku vai no tā lietošanas gan pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, gan arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem.
Katrai valstij savās starptautiskajās attiecībās jāatturas no draudiem lietot spēku vai no tā lietošanas gan pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, gan arī jebkurā citādā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem. Šādi draudi lietot spēku vai tā lietošana ir starptautisko tiesību un Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu pārkāpums; tos nekad nedrīkst izmantot par starptautisko jautājumu noregulēšanas līdzekli.
Agresīvs karš ir noziegums pret mieru, kam pēc starptautiskajām tiesībām seko atbildība.
Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem valstīm ir jāatturas no agresīvu karu propagandas.
Katrai valstij ir jāatturas no draudiem lietot spēku vai tā lietošanas ar nolūku pārkāpt citas valsts pastāvošās starptautiskās robežas vai kā starptautisko strīdu, arī teritoriālo strīdu un valsts robežu jautājumu izšķiršanas līdzekļa.
Katrai valstij vienlīdz jāatturas no draudiem lietot spēku vai tā lietošanas nolūkā pārkāpt starptautiskās demarkācijas līnijas, mierizlīguma līnijas, kas ir noteiktas vai atbilst starptautiskajam līgumam, kura viena puse ir šī valsts vai kuru šai valstij jāievēro saskaņā ar kaut kādu citu pamatjautājumu. Neko augstāk minētajā nevar iztulkot kā kaitējuma nodarīšanu ieinteresēto pušu pozīcijām attiecībā uz tādu līniju statusu un to noteikšanas sekām saskaņā ar to sevišķo režīmu vai kā to pagaidu statusa pārkāpums.
Valstīm jāatturas no represālijām (represijām), kas saistītas ar spēka lietošanu.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no jebkādas vardarbības, kas tautām, par kurām ir teikts Iīdztiesības un pašnoteikšanās principa konkretizācijā, atņemtu to tiesības uz pašnoteikšanos, brīvību un neatkarību.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no iregulāru spēku vai bruņotu bandu, tai skaitā algotņu, organizēšanas vai organizēšanas atbalstīšanas ar nolūku iebrukt citas valsts teritorijā.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no pilsoņu kara vai terora aktu organizēšanas citā valstī, musināšanas, piedalīšanās tajos, vērsties savas teritorijas robežās pret organizatorisko darbību, kas vērsta uz šādu aktu izdarīšanu, arī tad, kad šajā rindkopā minētie akti saistīti ar draudiem lietot spēku vai ar tā lietošanu.
Valsts teritorija nedrīkst būt militāras okupācijas objekts, kas ir spēka lietošanas rezultāts, pārkāpjot statūtu noteikumus. Valsts teritorija nedrikst būt citas valsts ieguvuma objekts, kā arī draudu lietot spēku vai tā lietošanas rezultāts. Nekādus teritoriālus ieguvumus, kas ir draudu lietot spēku vai tā lietošanas rezultāts, nedrīkst atzīt par likumīgiem. Neko iepriekšminētajā nedrīkst iztulkot kā tādu, kas pārkāpj:
– statūtu, noteikumu vai jebkuru starptautisku līgumu, kas noslēgti līdz statūtu pieņemšanai un kam starptautiskās tiesības piešķir juridisku spēku vai
– Drošības padomes pilnvaras atbilstoši statūtiem.
Kā redzams, te tomēr ir saglabāts atkāpšanās ceļš no sevis pašu pieņemtiem pamatprincipiem, jo cilvēka izvirzītie principi I pašam cilvēkam gandrīz nesasniedzami ideāli.
Visām valstīm godprātīgi jāorganizē sarunas ar mērķi ātrāk noslēgt universālu līgumu par vispārēju un pilnīgu atbruņošanos efektīvas starptautiskas kontroles apstākļos un jācenšas veikt attiecīgus pasākumus, lai mazinātu starptautisko saspīlējumu un nostiprinātu uzticību valstu starpā.
Visām valstīm ir pienākums, pamatojoties uz vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem un normām, godprātīgi pildīt savas saistības attiecībā uz starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un paaugstināt efektivitāti, kas balstās uz Apvienoto Nāciju Organizācijas drošības sistēmas statūtiem.
Nekas augstākminētajās rindkopās nav iztulkojams kā statūtu noteikumu darbības robežu jebkāda paplašināšana vai sašaurināšana attiecībā uz tiem gadījumiem, kad spēka lietosana ir likumīga.
• Princips, saskaņā ar kuru valstis savus starptautiskos strīdus izšķir ar mierīgiem līdzekļiem tādā veidā, lai netiktu apdraudēts starptautiskais miers, drošība un taisnīgums
Katra valsts izšķir savus starptautiskos stridus ar citām valstīm ar mierīgiem līdzekļiem, lai netiktu apdraudēts starptautiskais miers, drošība un taisnīgums.
Tādēļ valstīm ir pienākums tiekties pēc ātrākas un taisnīgas savu starptautisko stridu izšķiršanas sarunu, apsekošanas, starpniecības, samierināšanas, arbitrāžas un tiesas izskatīšanas ceļā, griežoties pie reģionālajām institūcijām vai līgumiem, vai citiem mierigiem līdzekļiem pēc savas izvēles. Meklējot tādu noregulējumu, pusēm ir pienākums saskaņot tādus mierīgus līdzekļus, kas atbilstu strīda un apstākļu raksturam.
Gadījumā, ja puses nevar izšķirt strīdu ar kādu no augstākminētajiem mierīgajiem līdzekļiem, pusēm ir pienākums turpināt tiekties noregulēt strīdu ar citiem starp tām saskaņotiem mierīgajiem līdzekļiem.
Valstīm, kuras ir puses starptautiskajā strīdā, kā arī citām valstīm ir pienākums atturēties no jebkurām darbībām, kas varētu pasliktināt stāvokli tiktāl, ka tiktu apdraudēts starptautiskais miers un drošība, un tām jādarbojas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem.
Starptautiskie strīdi tiek izšķirti, pamatojoties uz valstu suverēno līdztiesību un saskaņā ar strīdu mierīgas izšķiršanas līdzekju brīvas izvēles principu. Strīda noregulēšanas procedūras piemērošanu vai piekrišanu šādai procedūrai, par kuru bija brīvi panākta vienošanās starp valstīm attiecībā uz esošajiem vai nākamiem strīdiem, kuros tās ir puses, nedrīkst uzskatīt par nesavienojamu ar suverēnās līdztiesības principu.
Nekas iepriekšējās rindkopās neaizskar un nemazina statūtu attiecīgo noteikumu nozīmi, sevišķi to, kas attiecas uz starptautisko strīdu mierīgu izšķiršanu.
• Princips, kas saskaņā ar statūtiem attiecas uz pienākumu neiejaukties lietās, kuras ietilpst katras valsts iekšējā kompetencē
Nevienai valstij vai valstu grupai nav tiesību nekāda iemesla dēļ tieši vai netieši iejaukties citas valsts iekšējās un ārējās lietās. Bruņota iejaukšanās un visas citas iejaukšanās formas vai jebkuri draudi valsts tiesībsubjektībai vai tās politiskajiem, ekonomiskajiem un kultūras pamatiem, ir starptautisko tiesību pārkāpums.
Neviena valsts nedrīkst ne lietot, ne atbalstīt ekonomiskus, politiskus vai cita rakstura līdzeklus ar mērķi panākt citas valsts pakļaušanu sev, tai realizējot savas suverēnās tiesības, vai saņemot no tās jebkādas priekšrocības. Kā arī neviena valsts nedrikst organizēt, palīdzēt kurināt naidu, finansēt, veicināt vai pieļaut bruņotu, graujošu vai teroristisku darbību, kas vērsta uz citas valsts iekārtas vardarbīgu maiņu, kā arī iejaukties citas valsts iekšējā cīņā.
Spēka lietošana, lai tautām atņemtu to nacionālās pastāvēšanas formas, ir šo tautu neatņemamo tiesību un neiejaukšanās principa pārkāpums.
Katrai valstij ir neatņemamas tiesības izvēlēties savu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras sistēmu bez jebkādas citas valsts iejaukšanās jebkurā formā.
Neko no iepriekšējās rindkopās minētā nevar iztulkot kā statūtu noteikumu, kas attiecas uz starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, jebkāda veida aizskārumu.
• Valstu pienākums sadarboties citai ar citu saskaņā ar statūtiem
Valstīm ir pienākums sadarboties citai ar citu dažādās starptautisko attiecību sfērās neatkarīgi no to politisko, ekonomisko un sociālo sistēmu atšķirībām ar mērķi uzturēt starptautisko mieru un drošību un veicināt starptautisko ekonomisko stabilitāti un progresu, tautu vispārējo labklājību un starptautisko sadarbību, kas ir briva no diskriminācijas un kuras pamatā ir tādas atšķiribas.
Ar šo mērķi:
– valstis sadarbojas ar citām valstīm starptautiskā miera un drošības uzturēšanā;
– valstis sadarbojas vispārējas cieņas radīšanā un cilvēka tiesību un pamatbrīvību ievērošanā attiecībā pret visiem, un visu formu rasu diskriminācijas un visu formu reliģiskās neiecietības likvidēšanā;
– valstis īsteno savas starptautiskās attiecības ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, tehniskajā un tirdzniecības jomā saskaņā ar suverēnās līdztiesības un neiejaukšanās principu;
– Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm ir pienākums sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju veikt kopīgos un individuālos pasākumus, kas paredzēti statūtu atbilstošajos noteikumos.
Valstis sadarbojas ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā, kā arī zinātnes un tehnikas jomā, un veicina kulturas un izglītības progresu pasaulē. Valstīm ir pienākums sadarboties ekonomiskās izaugsmes veicināšanā visā pasaulē, it īpaši jaunattistības valstīs.
• Tautu līdztiesības un pašnoteikšanās princips
Tautu Iīdztiesības un pašnoteikšanās principa ietvaros, kas nostiprināts statūtos, visām tautām ir tiesības brīvi, bez iejaukšanās no ārienes, noteikt savu politisko statusu un realizēt savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, un katrai valstij saskaņā ar statūtu noteikumiem ir jāciena šīs tiesības.
Katrai valstij ir pienākums ar kopīgām un patstāvīgām darbībām veicināt tautu Iīdztiesības un pašnoteikšanās principa īstenošanu saskaņā ar statūtu noteikumiem un sniegt palīdzību Apvienoto Nāciju Organizācijai tās pienākumu izpildē, kurus tai uzliek statūti attiecibā uz šī principa realizēšanu, lai:
– sekmētu draudzīgas attiecības un sadarbību starp valstīm un
– nekavējoties darītu galu koloniālismam, izrādot cieņu ieinteresēto tautu brīvi izteiktai gribai, kā arī, ņemot vērā, ka tautu pakļaušana ārvalstu jūgam, kundzībai un ekspluatācijai ir šī principa pārkāpums, tāpat kā atteikums cilvēka pamattiesībām, un ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem.
Katrai valstij ir pienākums ar kopīgām un patstāvīgām darbībām veicināt vispārēju cieņu pret cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām un to ievērošanu saskaņā ar statūtiem.
Suverēnas un neatkarīgas valsts izveidošana, brīva pievienošanās neatkarīgai valstij vai apvienošanās ar to, kā arī jebkura cita politiskā statusa noteikšana, ko brīvi izvēlējusies tauta, ir veids, kā šī tauta realizē savas tiesības uz pašnoteikšanos.
Šo principu konkretizējot, katrai valstij ir jāatturas no jebkādas vardarbības, kas atņemtu tautām, par kurām ir teikts augstāk, to tiesības uz pašnoteikšanos, brīvību un neatkarību. Savās darbībās pret tādiem vardarbīgiem pasākumiem un pretojoties tiem, šīs tautas, cenšoties panākt savu pašnoteikšanās tiesību realizēšanu, ir tiesīgas lūgt un saņemt atbalstu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos noteiktajiem mērķiem un principiem.
Kolonijas teritorijai vai citai teritorijai, kam nav savas pašpārvaldes, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos noteiktajiem mērķiem, ir atsevišķs un atšķirigs statuss no tās valsts teritorijas statusa, kura to pārvalda; tāds atsevišķs un atsķirīgs statuss saskaņā ar statūtiem pastāvēs līdz tam laikam, kamēr šīs kolonijas vai pašpārvaldes teritorijas tauta, kurām nav savas pašpārvaldes, nerealizēs savas tiesības uz pašnoteikšanos saskaņā ar statūtiem un, it sevišķi, saskaņā ar tās mērķiem un principiem.
Neko no iepriekšējās rindkopās minētā nevar iztulkot tā, ka tas sankcionētu vai atbalstītu jebkuras darbības, kas vestu pie suverēnu un neatkarigu valstu teritoriju sadalīšanas vai pie pilnīga vai daļēja šo valstu teritoriālā veseluma vai politiskās vienotības izjaukšanas, ja valstis darbojas, ievērojot tautu līdztiesības un pašnoteikšanās principu, kā šis princips izklāstīts augstāk, un tādējādi tām ir valdības, kas pārstāv visu pie šīs teritorijas piederošo tautu kopumu bez rases, ticības vai ādas krāsas atšķiribas.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no jebkādām darbībām, kas vērstas uz jebkuras citas valsts vai zemes pilnīgu vai daļēju nacionālās vienotības vai teritoriālās integritātes graušanu.
• Valstu suverēnās līdztiesības princips
Visas valstis Izmanto suverēno līdztiesību. Tām ir vienādas tiesības un pienākumi, un tās ir līdztiesīgas starptautiskās sabiedribas locekles neatkarigi no ekonomiskā, sociālā, politiskā vai cita rakstura atšķirībām.
Konkrēti, suverēnās līdztiesības jēdziens ietver šādus elementus:
– valstis ir juridiski Iīdztiesīgas;
– katra valsts izmanto tiesības, kas raksturīgas pilnīgai suverenitātei;
– katrai valstij jāciena citu valstu tiesībsubjektība;
– valsts teritoriālā vienotība, integritāte un politiskā neatkariba ir neaizskarama;
– katrai valstij ir tiesības brīvi izvēlēties un attīstīt savas politiskās sociālās, ekonomiskās un kultūras sistēmas;
– katrai valstij ir pienākums godprātīgi un pilnā apjomā pildīt savas starptautiskās saistības un dzīvot mierā ar citām valstīm.
• Princips, kas nosaka, ka valstīm godprātīgi jāpilda saistības, kuras tās uzņēmušās saskaņā ar statūtiem
Katrai valstij ir pienākums godprātigi pildīt saistības, ko tā ir uzņēmusies saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem.
Katrai valstij ir pienākums godprātigi pildīt savas saistības, kas izriet no vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem un normām.
Katrai valstij ir pienākums godprātīgi pildīt savas saistibas, kas izriet no starptautiskajiem līgumiem, kuri ir spēkā saskaņā ar vispāratzitajiem starptautisko tiesību principiem un normām.
Tajā gadījumā, kad saistības, kas izriet no starptautiskajiem līgumiem, ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos noteiktajām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībnieku saistībām, pēdējām saskaņā ar statūtiem ir priekšrocības.
• Vispārīgi noteikumi
Augstāk izklāstītie principi, tos iztulkojot un piemērojot, ir savstarpēji saistīti un katrs princips ir jāizskata kontekstā ar visiem citiem principiem.
Neko šajā deklarācijā nevar tulkot kā jebkāda veida kaitējuma nodarīšanu statūtu noteikumiem vai valstu tiesībām un pienākumiem saskaņā ar statūtiem, ņemot vērā šo tiesību konkretizāciju šajā deklarācijā;
Statūtu principi, kuri ir ietverti šajā deklarācijā, ir starptautisko tiesību pamatprincipi, un tāpēc visas valstis tiek aicinātas ievērot šos principus savā starptautiskajā darbībā un attīstīt savas savstarpējās attiecības, saskaņā ar tiem.
Pēc augstāk minētā es varu secināt, ka starptautiskie tiesību pamatprincipi ir visaptverošs cilvēces ideālu kopums, kurš šajā gadījumā tiek pasniegts kā saistošs tiesību dokuments. Arī nozaru un starpnozaru tiesību principi tiecas uz patiesības atrašanu, kā arī likumību saskaņā ar šiem principiem.
Šajos pamatprincipos vairākkārt ir minēts, ka jāatsakās no koloniālisma un iejaukšanās citu valstu dzīvē. Mūsdienās šis princips ir kļuvis ļoti svarīgs, jo īpaši pēdējā desmitgadē atkal sākuši uzliesmot reģionāli konflikti, un starptautiskās tiesībās tiek meklēts risinājums. Tomēr, kā ir manāms, vienmēr tiek atstāts kāds izņēmums, tā ka, manuprāt, šos vispārējos principus var apiet, tos vienkārši citādi formulējot, uztverot. Tajā pašā laikā man nekļūst skaidrs, ko nozīmē “valstis ir juridiski līdztiesīgas”. Vai tas nozīmētu līdzīgu tiesību normu kodifikāciju un likumu normu piemērošanu starptautiskam standartam? Manuprāt, vēl ilgi šie principi paliks utopijas līmenī, jo tie ir vērsti daļēji paši pret savu izdevēju – ANO.
Valstis bieži nerēķinās ar starptautiskajām tiesībām, jo nav varas, kas spētu šīs tiesības pildīt. Tātad tas norāda uz to, ka šiem tiesību principiem reāli (ne juridiski) ir daļēji rekomendējošs raksturs. Starptautiskās tiesības nav tik sakārtotas, kodificētas kā atsevišķas valsts likumi, tie nav uzskatāmi sīkumos, bet gan pasniedz sevi kā normu cilvēcei, kurai teorētiski jātiek pildītai. Tāpat nav arī likumdevēja varas, kas varētu izdot starptautiskos likumus. Vismaz tāds ir mans uzskats. Domāju, ka starptautiskās tiesības būtu jāpapildina, kā arī jārod tām segums: kas liks šīs tiesības pildīt? Visu valstu pārstāvju kopumam jāveido likumdevēja vara, kā arī jānosaka punktos, sīkumos starptautisko tiesību statuss un realizācija.
Izmantotā literatūra:
V. Vītiņš, Vispārējs tiesību pārskats, Verdikts, Rīga, 1993
Starptautiskās tiesības (dokumentu krājums), izdev. AGB, Rīga, 1997
Krastiņš, Tiesību teorijas pamatjēdzieni, Rīga, 1997
Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998