Vispārējs raksturojums

Vispārējs raksturojums
Hamurabi likumi (jaunlat. Codex Hammurapi) – civiltiesību, krimināltiesību un procesuālo tiesību normu krājums senajā Babilonijā .
Likumu teksts ir it kā sadalīts trīs daļās. Pirmā daļa ir plašs ievads, kurā Hamurabi paziņo, ka dievi viņa rokās nodevuši varu, lai stiprākais neapspiestu vājāko. Tad seko labdarības uzskaitījums, ko Hamurapi sniedzis savas valsts pilsētām. Tālāk seko Hamurabi likumu 282 panti . No tiem 247 panti saglabājušies pilnībā. Dažus ir izdevies atjaunot pēc asīriešu cara Ašurbanipala bibliotēkas dokumentiem .
Atšķirībā no romiešiem un slāviem, kas savus likumus rakstīja uz koka plāksnēm, senaustrumu tautas šim nolūkam izmantoja akmeni. Pilsētas laukumā uzstādītais likumu stabs pauda taisnas tiesas esamību, kas tika īstenota uz vietas, un atgādināja, ka neviens nevar aizbildināties ar likumu nezināšanu.
Galvenie kodeksa avoti bija paša cara un augstākās tiesas lēmumi konkrētās lietās.
Likuma krājuma pamatā tika liktas vecās paražu tiesības, šumēru tiesu prakse un jaunās normas. Likuma panti neaptver pilnīgi visas dzīves sfēras un ir pārāk kategoriski. Likumu teksts ir sastādīts kazuistiskā formā. Tie nesatur vispārējus principus, nav izklāsta sistēmas, taču loģikas klātbūtne nav apstrīdama. Hamurabi likumi atšķirībā no citām austrumu kodifikācijām nesatur reliģiozus un moralizējošus elementus . Kā arī šeit trūkst pārkāpumu pret valsti, slepkavību pamatveidu uzskaitījums. Acīmredzot, sodi par šāda veida noziegumiem praksē jau bija tik pierasti, ka Hamurabi neuzskatīja par svarīgu runāt par tiem savā kodeksā .
Ar savu kodifikāciju Hamurabi centās nostiprināt valstī sabiedrības stabilitāti, kuras lielāko daļu veidotu mazie un vidējie vergturi. Šis ir pirmais
pazīstamais likumu krājums, kurš deva izpratni par vergturu iekārtu un privātīpašumu. Likumos manāma ģints iekārtas ietekme, kas parādās bargajos sodos, taliona principa saglabāšanā, ordāliju pielietošanā .

Īpašuma tiesības
Hamurabi valdīšanas laikā privātīpašums sasniedza augstāko attīstības pakāpi. Senbabilonijā eksistēja dažādu veidu zemes īpašums: cara, tempļu, kopienas un privātās zemes. Cara un tempļu saimniecības pārvaldīja pats cars, un tās bija svarīgākie ienākumu avoti. Cara zemi bija iespējams arī paņemt lietošanā. Privātais zemes īpašums bija atšķirīgs pēc apjoma, lielie zemes īpašnieki izmantoja vergu darbu un algoto strādnieku darbu, bet mazie – paši apstrādāja savu zemi. Privātā zemes īpašuma institūta attīstība noveda pie kopienai piederošo zemes platību samazināšanās. Zemi varēja brīvi pārdot, iznomāt, nodot mantošanā .
Vergi Senbabilonijā tāpat bija īpašuma objekts kā darbarīki un mājlopi. Saimnieks savus vergus varēja pārdot, dāvināt, nodot mantošanā. Citam piederošo vergu zādzība vai slēpšana draudēja ar nāves sodu . Tā, piemēram, Hamurabi likumu 15. pantā lasām: ‘’Ja cilvēks izved aiz pilsētas vārtiem pils vergu vai verdzeni, vai muškenta (nepilntiesīgs, brīvs cilvēks) vergu vai verdzeni, viņš jānogalina.’’
Ja tika nodarīts kaitējums svešam īpašumam, zaudējumi bija jāatlīdzina. Kā piemēru šeit var minēt 53. un 54. pantu.
Hamurabi likumi noteica, ka pazudušās lietas īpašnieks, atklājis to pie citas personas, varēja šo lietu tiesas ceļā pieprasīt atdot. Īpašniekam bija ar lieciniekiem jāpierāda savas īpašumtiesības uz lietu. Šādā gadījumā cilvēks, pie kā tika atrasta pazudusī manta, bija uzskatāms par zagli. Apsūdzību zādzībā varēja atcelt, ja apsūdzētais uzrādīja lietas pārdevēju

un lieciniekus, kuru klātbūtnē noticis pirkums. Tad zādzībā automātiski apsūdzēja pārdevēju. Kā piemērus var minēt 8. līdz 11. pantus.

Saistību tiesības
Hamurabi likumos liela daļa pantu regulē zemes nomas kārtību, kas , acīmredzot, spēlēja ievērojamu lomu tā laika zemes attiecībās. Maksa par nomājamu lauku parasti bija 1/3 ražas. gadījumā, ja nomas maksa bija puse no novāktās ražas, iznomātājam bija jāpiedalās izdevumu segšanā vai darbā uz lauka. Nomāšanas periods bija īslaicīgs (viens vai divi gadi). Uz ilgāku laiku varēja nomāt vēl neapgūtas zemes . Bez zemes , dārza nomas likumos tiek pieminēti dažādi īpašuma īres veidi. Bija iespējams īrēt telpas, mājdzīvniekus, ratus, vergus. Likumos noteica netikai maksu par šo mantu, bet arī atbildību nozaudēšanas vai bojā iešanas gadījumā .
Plaši izplatīti bija arī līgumi par algotņu pieņemšanu darbā. Tos slēdza gan ar laukstrādniekiem, gan ar ārstiem, veterināriem, celtniekiem. Likumi noteica šo personu darba algas apmaksas kārtību, kā arī atbildību par darba rezultātu.
Likumu krājumā ir aprakstīti arī aizņēmuma līguma nosacījumi. Raksturīga Hamurabi likumdošanas iezīme šajā jautājumā bija centieni pasargāt parādnieku no kreditora un novērst parāda verdzību. Par to liecina maksimāli noteiktais parāda atstrādāšanas termiņš ( trīs gadi),procentu ierobežojumi, kreditora atbildība gadījumā, ja viņa vainas dēļ parādnieks iet bojā .
Attiecībā uz nekustamās un kustamās mantas iegūšanu privātīpašumā svarīgs bija pirkuma-pārdevuma līgums. Vērtīgu lietu kā zemes, būvju, lopu, vergu pārdošana tika noformēta rakstiski (uz māla plāksnēm) liecinieku klātbūtnē. Pārdevējs varēja būt tikai lietas īpašnieks .
Bez nosauktajiem līgumu veidiem bija pazīstami vēl glabājuma, sabiedroto, maiņas, uzdevuma līgumi. Tā, piemēram, glabājuma līgumā īpašnieka intereses bija pirmajā vietā, pazaudētā manta, pat, ja noliktava tika uzlausta, bija jāatlīdzina īpašniekam divkārtīgi. Hamurabi likumi pazīst saistības, kas izriet no kādam nodarītā materiālā kaitējuma . Piemēram, tam, kurš nogalinājis vergu, jāatdod tāds vietā; jūrbraucējam, kurš vainīgs kuģa un pārvedamās mantas nogrimšanā, jāatlīdzina visa bojāgājušā vērtība.

Laulību un ģimenes tiesības
Laulības stājas spēkā ar līguma noslēgšanu starp topošo vīru un līgavas tēvu. Senbabilonijas ģimenē valdīja vīrs. Viņš vadīja ģimenes saimniecību, pārstāvēja to darījumu attiecībās. Vīram piederēja tiesības rīkoties ar sievu un bērniem. Galējas nepieciešamības situācijā tēvs bija tiesīgs pārdot savus bērnus katram, kurš tos vēlas pirkt, pārdot neatgriezeniski. Sievu, kas apkaunojusi savu vīru vai izšķērdējusi viņa īpašumu, ļauts atraidīt un padzīt no mājām. Vīra varā bija paturēt viņu mājās kā verdzeni vai arī apprecēties otrreiz .
Sieva, kurai nevarēja būt bērnu, varēja atrast vīram piegulētāju un tā saglabāt mājās saimnieces statusu. Taču vīram arī šajā gadījumā ir tiesības uz laulības šķiršanu. Likuma krājums vīram neparedz nekādus šķēršļus, lai šķirtu laulību, taču sievai uz to bija ierobežotas tiesības. Viņa šķiršanos varēja pieprasīt uz šādu apstākļu pamata:
1) vīra laulības pārkāpums,
2) vīra atstāšana mājās un dzīves vietas atstāšana,
3) nepamatots apvainojums laulības neuzticībā .
Tajā pašā laikā sievai bija tiesības rīkoties ar savu īpašumu, ko viņa

bija ieguvusi laulības laikā (mantojums, dāvinājums u.c.), slēgt pirkuma- pārdevuma līgumus, iegādāties zemi, vergus, algot algotņus. Vīram bija aizliegts izšķērdēt sievas īpašumu un rīkoties ar to bez viņas piekrišanas. Likumu krājums cenšas apvienot divas prasības, pirmkārt, saglabāt mātes īpašumu, otrkārt, neizņemt to no apgrozības. Iespējams, ka precētai sievietei neatkarīgas saimnieciskas darbības iespējas bija nelielas. Taču neprecēta sieviete varēja pie zināmiem nosacījumiem (ja viņai pieder priesterienes privilēģijas, ja viņa nav kāda aizbildnībā) rīkoties pilnīgi patstāvīgi .
Katrā kārtu sabiedrībā liela loma ir mantošanas institūtam. Ar tā palīdzību paaudžu uzkrātās bagātības paliek tās pašas kārtas rokās.
Tika dalīta mantošana pēc likuma un pēc testamenta. Šie abi mantošanas veidi eksistēja vienlaicīgi: ja mirušais (mantojuma atstājējs) neatstāja testamentu, kurā izteikta viņa griba, manta (mantojamā masa) paliek tiem, kas šo mantu ir tiesīgi mantot pēc likuma. Hamurabi likumos galvenokārt tiek runāts par mantošanu pēc likuma. Tēvs bija tiesīgs atteikt
dēlam mantojumu, taču ne brīvas gribas dēļ, bet gan kā sodu par ‘’smagiem grēkiem’’. Un arī šajā gadījumā ar tiesneša piekrišanu, kas izmeklē šo lietu. Visi bērni manto vienādās daļās: māsas saņem tik pat , cik brāļi (tā ir svarīga semītu likumdošanas iezīme). Mirušā dēla daļu saņem viņa bērni. Adoptētie bērni manto līdzīgās daļās ‘’likumīgajiem’’ bērniem. Bērni, kas dzimuši no piegulētājas, arī manto (tikai kustamu mantu), ja tēvs tos atzinis .

Krimināltiesības
Likumu krājums izceļas, līdzīgi citiem Seno Austrumu kodifikācijām, ar īpašu bardzību.
Krimināltiesību pamatā ir taliona ideja: sods ir atmaksa par vainu, un tādēļ tam jābūt līdzīgam ar noziegumu. Šī doktrīna tiek izteikta ar aforismu: ‘’Acs pret aci, zobs pret zobu.”
Tāpat kā citas kodifikācijas, Hamurabi likumi nedod kopēju izpratni par noziegumu un tām darbībām, kas tiek uzskatītas par noziedzīgām. Pēc kodifikācijas satura var noteikt tikai trīs noziegumu veidus: pret personību, pret īpašumu un pret ģimeni.
Kā noziegumu pret personību var minēt nogalināšanu aiz neuzmanības, piemēram, tas attiecas uz celtnieku, kura uzceltā māja sabrūk un nogalina saimnieku; tāpat atbildēja ārsts, kurš nogalina cilvēku operācijas laikā. Līdzīgā veidā tiek runāts par dažāda veida miesas bojājumiem ( acs, kaula, zoba bojājums). Vergu, mājlopu zagšana pieder pie noziegumiem pret īpašumu. Verga slēpšanu, zīmes noņemšanu likumi nosaka kā prettiesiskas darbības. Skaidri redzama zādzības atšķirība no laupīšanas. Visi pārkāpumi pret īpašumu tika ļoti stingri sodīti. Tā, piemēram, nāves sods, kropļojošie sodi ( rokas nociršana ) vai arī milzīgs naudas sods, kas daudzreiz pārsniedza nozagtā vērtību un ko samaksāt varēja retais. Nemaksāšanas gadījumā parādnieku sodīja. Noziegumi, kas grāva ģimenes saites, bija laulības pārkāpšana ( taču tikai no sievas puses ), asinsgrēks (piemēram, mātes sakars ar dēlu, tēva sakars ar meitu, kā arī citu tuvu radinieku starpā). Par noziedzīgām nosauktas darbības, kas aizskāra vai grāva tēva varu (ja dēls iesita tēvam, viņš zaudēja roku ) .
Soda veida piemērošanas pamatā bija atriebība. Tādēļ soda veida noteikšanas procesā bieži vadījās pēc taliona principa. Piemēroja nāves sodu (sadedzināšana , noslīcināšana, sēdināšana uz mieta ), kropļojošos sodus (piemēram, rokas nociršana, pirkstu, mēles nogriešana ), naudas sodus un izraidīšanu .
Tiesas procesa norise bija vienāda gan krimināllietās, gan civillietās. Lietas izmeklēšana aizsākās ar cietušās puses iesniegumu tiesai. Lietvedis tiesai darīja zināmus vispirms prasītāja, tad atbildētāja iesniegumus. Tiesnesis iepazinās ar lietiskajiem pierādījumiem, ja tie bija minēti lietā, un uzklausīja abu pušu un liecinieku liecības. Puses varēja atsaukties tikai uz rakstiskiem dokumentiem. Dažreiz kā obligāts elements tiesas procesā bija zvēresta došana, ordālijas ( likumos paredzēta apsūdzētā pārbaude ar ūdeni), kam bija reliģiska izcelsme. Šādu simbolisku ‘’pierādījumu‘’ rezultāti noteica tiesas procesa iznākumu, jo uzskatīja, ka tie izsaka dieva gribu, bet dievs nevar būt vainīgā pusē. Tiesas lieta izbeidzās ar tiesas spriedumu, kas tika uzrakstīts uz īpašas māla tāfelītes un apstiprināts ar parakstu. Tiesnesis savu lēmumu mainīt nedrīkstēja. Ar lūgumu par apžēlošanu vai lietas atkārtotu izskatīšanu varēja griezties tikai pie cara.

Kopsavilkums

Hamurabi likumos ietvertās tiesību normas, soda veidi un apmērs mūsdienu sabiedrībai var šķist netaisnīgi, pārāk bargi. Taču nedrīkstam aizmirst, ka tā laika civilizācija bija uz cita attīstības pakāpiena. Taliona principa pielietošana nodrošināja taisnīgumu, jo likumpārkāpējs saņēma to pašu, ko bija nodarījis citam. Sodu bardzība atturēja rīkoties pretlikumīgi un zināmā mērā disciplinēja cilvēkus.

Izmantoto avotu saraksts

1. Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnnīca. – R.:Divergans,1998. – 30.lpp.

Батыр К.И. Всеобщя история государства и права. М.: ЮуристIevads

”Iztirzājums”

18.gs.b. bija iezīmīgas ar to ,ka esošā valsts aparāta potencionāls bija izsmelts. Tas darbojās nesaskaņoti, bija pārlieku liels, dārgs, nepildīja savas funkcijas. Nodokļu sistēma zemniekiem bija unikāla, jo par apstrādāto zemi, dažreiz bija jāmaksā daudz lielāks nodoklis, nekā zeme varēja ienest. Labs nodoklis bija par uguni, diemžēl tas bija tikai divos Francijas apgabalos, tas bija labs veids kā tikt pie liekas naudas. Valstij labu naudiņu ienesa arī sāls, jo tās tirzniecība bija valsts monopols un katram bija jāpērk noteikts daudzums. Šo pirms revolūcijas laiku vienā vārdā varētu nosaukt par haosu, kura sakārtošanai ar vienkāršu dumpi nebūtu līdzēts, jo valsts, muižnieki, garīdznieki zemāko slāni bija sākuši pilnībā nolīdzinājuši ar zemi. Reāli revolūciju varēja novērst vēl 1789. g. maijā, kad kārtu pārstāvju sapulcē, ko bija sasaucis Ludviķis 16, Versaļā, kāds būtu uzklausījis zemnieku lūgumus.
No Rennas apgabala zemnieku norādijumiem:
1. Lai visu veidu nodokļus sadalītu vienlīdzīgi, neņemot vērā kārtu atšķirības, nekādas privilēģijas, lai tādejādi palīdzētu likvidēt tās ļaunprātības, kas jau tik sen valda nodokļu aplikšanas praksē un ir ārkārtīgi smags slogs trešajai kārtai.
2. Lai no šī brīža nevienu nodokli nedrīkstētu noteikt bez nācijas piekrišanas un atbalsta.
3. Lai tiktu pilnīgi likvidēts ceļu muitas un lai nekad nedrīkstētu prasīt to samaksu natūrā, tās aizstājamas ar nodokli , kas vienādi sastādams visām trijām kārtām bez atšķirības.
4. Likvidēt feodālo iekārtu, sakarā ar to pavēlēt atcelt rentes un senjorālās tiesības.
5. Likvidēt jebkādu desmito tiesu, kas paīsos pamatos ir pretrunā ar īpašuma brīvību un ir kaitīga lauksaimniecībai.
Šis dokuments uzskatāmi parāda cilvēku stāvokli laukos cilvēku beztiesisko stāvokli, tādejādi ir vieglāk izprast revolūcijas uzdevumus, mērķus, protams, ka arī pilsētnieku stāvoklis nebija labāks. Un tādēļ revolūciju var uzskatīt kā bāzi tālākai attīstībai, izlaušanai jaunā pakāpē.
Tā kā tauta nesagaidīja , kaut cik nopietnu piekāpšanos, vispārējā kurnēšana pieauga, līdz lauzās ārā aar divkāršu spēku, nesaudzēdama ne sevi ne citus.1789.g.14.jūlija rītā tautas masas bruņojušās ar visu, kas bija pa rokai ieņēma Bastīliju.
Bastīlija bija pastāvošās iekārtas viens no lielākajiem balstiem, tāpēc aristokrīatija īsai vīestij nespēja noticēt un vispār bija šokā. jo kā cietoksnis bija novērtēts kā neieņemams.
Plats solis uz samierināšanu bija nacionālās sapulces, tā paša gada Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija, kuras nozīmīgākie punkti bija:
1. Cilvēki piedzimst brīvi un tiesībās vienlīdzīgi. Sabiedrisko atšķirību pamatā var būt vienīgi vispārējais labums.
2. Jebkādas politiskās savienības mērķis ir saglabāt dabiskās un neatņemamās cilvēka tiesības. Šo tiesību: brīvība, īpašums, drošība un pretošanās apspiešanai.
3. Visas augstākās varas avots ir nācija. Neviena iestāde, neviena persona nevar iegūt varu, ja tā neizriet ne izriet tieši no nācijas.
4. Brīvības būtība ir tiesība darīt visu to, kas nekaitē citam.
5. Likums ir kopējās gribas izpausme… Likumi jāizdod visiem vienādi.
6. Nevienu nedrīkst aizskart par viņa pārliecību, pat reliģisku, ja tā nevēršas pret likuma noteikto sabiedrisko kārtību.
7. Tā kā īpašuma tiesības ir neaizskaramas un svētas, tad nevienam īpašumu nedrīkst atņemt, izņemot gadījumus, kad tas likumīgi apstiprināts, ar noteikumu, ka par to tiks taisnīgi un jau iepriekš atlīdzināts un ir acīmredzami nepieciešams sabiedrībai.
Ar šo tika panākts, kaut cik nopietns sabiedrības atveseļošanas process. Tas bija pieejams tautas acīm un tā zināja ko ir spējīga atļauties līdz šim bija pārsvarā tikai aizliegumi un tauta baidijās kaut ko iesākt, jo dumpji un netikai šāda veida aktivitātes, tika nežēlīgi apspiesti.
Revolūcijas sākumposms bija saraustīts, te notika masveida slepkavošana, te atkal nekā, cilvēki paši vēl nezināja, ko grib panākt. Apspiesto vēlmes kļuva arvien drakoniskākas, un varenais revolūcijas mehānisms rija un saplosija ikvienu, kas stājas ceļā.
Satversmes sapulce pieņēma likumus, kas bija vērti pret kontrrevolucionārajiem emigrantiem un deva triecienu katoļu baznīcai, tās zemes tika pasludinātas par ’’Nācijas īpašumu’’ un pārdotas.
Šie likumi bija kā balzāms uz brūcēm, jo apspiestais vajāja apspiedēju. Baznīcas varenais rēgs pamazām izzuda no tautas apziņas.
1790.g. lik. paredzēja, ka tad, kad rodas nepieciešamība likuma izskaidrošanai, tad tai jāgriežas Likumdošanas sapulcē.
Pirmo reizi Francijas vēsturē tika apturēta plašā patvaļa pašā tās iedīglī, respektīvi franču tautas posts bija tas, ka nebija, kur griezties sakarā ar pārpratumiem ar augstākstāvošiem slāņiem. Tiesā varēja griezties, bet vēlamā rezultāta vietā varēja dabūt dunci ribās, jo tiesneši un tiesa likumus intrepēja par labu, tam, kas bija maksāt spējīgāks. Pēc viena panta dažādu slāņu cilvēki varēja saņemt kardināli atšķirīgus sodus.
1791.g. pavasarī tika pieņemts likums, kas aizliedza streikot un brāļoties algotajam darbaspēkam.
Kaut arī likums bija apsurds, tas tomēr bija loģisks, jo likumdevēju sastādija bagātais slānis un piekāpušies bija likumā par baznīcu. Baznīcas zemes izpārdošana nebija populistisks gājiens, jo zemi nopirka bagātie, bet nauda bija nepieciešama parādu dzēšanai.
Satversmes sapulce 1791.g. pieņēma konstitūciju, kas tikai teorētiski ierobežoja karaļa varu, palika monarhija, vēlēšanu tiesības ieguva tikai vīrieši no 25 g.v. Līdz ar to vēlēšanu tiesības ieguva ap 17 procentu iedzīvotāju. Šī konstitūcija bija nepilnīga un iekšējās muitas atcelšana bija vājš mierinājums.
Šī satversme praktiski karaļa patvaļu padarīja par likumīgu, jo viņam aizvien piederēja gala vārds dažādu jautājumu atrisināšanā, ar kuru viņš tautai par labu nelobēja.
Vēl aizvien revolūcijas 2.g. likumdevējs nerēķinājās ar tautu, tas to praktiski ignorēja. Tautas sašutums tikai pieņēmās spēkā, tās neapmierinātības sekas bija tādas ka satversmes sapulces vietā nāca likumdošanas sapulce. arī šī instance bija tendēta uz augšējā slāņa labklājību. Revolūcijas relatīvais līdzsvars izzuda pēc karaļa izslēgšanas no spēles. Francijā sākās patvaļīga un pilnīgi anarhiska situācija, kas iekšējo stāvokli uzlabot nevarēja.
Nacionālais konvents ar kreisajiem pie stūres, ar revolucionārā tribunāla palīdzību sāka nežēlīgi griezt galvas ikvienam, kas bija ceļā.
Francijas stāvoklis bija neapskaužams, jo tai uzbruka no visām pusēm, cerot sadalīt slimo zvēru savā starpā. Militāras sistēmas stāvokli labi raksturo fakts, ka gada laikā armijā par ģenerāļiem iecelti vai atcelti bija 593 ģenerāļi.
Valstī valdīja haoss, vienotība cīņā pret apspiedējiem bija zudusi. Revolūcijas devīze: Brālība, Brīvība , Vienlīdzība bija kā tukša skaņa, valdīja vilku likums, ja ne tu, tad tevi, jo pie varas tikušie pie labākās vēlēšanās nevar un nespēj apmierināt grupu, cilvēku, intereses, tāpēc apdalītie grib ieņemt dalītāju vietu.
1793,g, otrā pusē, kad tika notiesāti uz nāvi ļoti daudz garīdznieku, aristokrātu un vienkāršu aizdomīgo. Viņus tiesāja uz 1793. g. 17. sept likuma pamata, nododamiem revolucionārai tiesai. Parīzes revolucionārais tribunāls sadalījās četrās sekcijās, jo viena vesala instance vairs nespēja visus uz nāvi notiesāt.
Šie fakti liecina par vadītāju talredzību, jo mazāk gudru un saprotošu cilvēku,jo vieglāk virzīt savus mērķus par tautas mērķiem. No tā var secināt, ka gudru cilvēku ir bijis samērā daudz. Un to, ka peltie iepriekšējie vadītāji tik ļauni nemaz nav bijuši, jo bijusī sistēma nespēja tikt galā ar revolucionārā tribunāla piespēlētajiem nāviniekiem.
Pa šo laiku par upuriem krita paīsi terora autori ar Robespjēru priekšgalā, politiskā vadība nepārtraukti mainijās likumi tika pieņemti viens pēc otra, diskusijas praktiski nenotika.
1795. g. 3. maija dekrētu nacionālais konvents atdeva senākajiem īpašniekiem viņu ar revolucionārā lēmumu kopš 1793,g, 10. marta konfiscēto mantu. 31. maijā revolucionārais tribunāls beidza savu darbību.
Revolucionārais tribunāls savas “sanitāra funkcijas bija izpildījis. Īpašnieki jau tika pie saviem īpašumiem, bet ne jau uz ilgu laiku, mainās tikumi, mainās likumi un cilvēki, kas tos izdod, un īpašums arī bija “mazlietots”.
1795. g. 26. oktobrī nacionālā konventa vietā sanāca 3. gada satversmē paredzātajās divpakāpeniskām vēlēšanām ievēlētas divas likumdošanas iestādes- Likumdošanas korpuss, kas sastāvēja no Piecu simtu padome, tās locekļiem vismaz 30 gadu, bet otra Vecajo padome ar 250 vismaz 40 gadu veciem locekļiem. Likuma ierosināšana 500 padomei, Vecajo pieņemšana vai noraidīšana. Interesanta bija izpildvara- Direktoriju, kuru veidoja pieci Vecajo padomes izvēlēti cilvēki no500 padomes 50 aizklāti balsotiem kandidātiem, 40 gadu veciem valdīja 3 mēn. no vietas, pēc lozes pa vienam aizgāja, atgriezties varēja pēc 5 gadiem.
Rodas sarežģīts izpildvaras un likumdevēja aparāts, kas spēj pieņemt sakarīgus lēmumus, jo viens otru turēja grožos. Tomēr pastāv būtiska problēma, jo satversmē nav nodefinēts, kurš kuru par atlaist, vai direktorija ir neatkarīga savos lēmumos, vai nē.
1797 gada vēlēšanās bija problēmas, jo nebija satversmē noteikts, vai likumdošanas korpus, vai direktorija otru atlaiž.
Un šis gads ir tas, kurš parāda nenoteiktības oroblēmu visā tās krāšņumā, jo tik ievēlēti nevēlami subjekti direktorijai.
1797. g. augustā vecajo padome pieņēma dievkalpošanas un ticības likumu. Arto bija atļauts draudzēm izvēlēties mācītājus nenododot zvērestu revolūcijai un republikai, noturēt dievkalpojumus.
Baznīca atdzimst kā garīgs templis, tas vairs nav ne apspiestais, ne apspiežamais, un kā jau revolūcijas laikā ne kas nav apzalūts un patstāvīgs tāds bija arī šī likuma liktenis.
Līdz 1799. gadam pa revolūcijas laiku Francijā bija pieņemti 22.231 dažādu likumu,bet zeme novesta pilnīgā nabadzībā un anarhijā.
Tiek pierādīts, ka revolūcija ir haosa turpinājums, likumi tiek pieņemti visi, ko kāds izspļauj, lai aizpildītu laiku starp atpūtas brīžiem. Liela daļa, pārsvarā ir apsurdi un tiek anulēti praktiski, jau ar nākamo likumu. Likums nav ne leģitīms, ne likumīgs- viena liela daļa.
1799.g. vēlēšanās ievēl kreisos jo cer ka tie apturēs Direktoriju, kura atkal bija slēgusi baznīcas, noliegusi dievkalpojumus, vajāja ticīgos un veica citus ar sirdsapziņas brīvību nesaskanošus darbus.
Pierādās teiktais par vienas dienas likumiem, kuriem ir sabiedrības, tās dienas noskaņojums. Toties šis likums liek apšaubīt konstruktīvi pieņemto tiesību deklarāciju, tas ir spļāviens sejā tautai. Tādēļ vēl par kreisajiem, kuriem spoža doma atjaunot teroru.
1799.g. 28. jūnijā pieņēma trīs likumus: 1. Visu karavīru mobilizēšana bez izņēmuma, par izvairīšanos nāve, 2. 100milj. mārciņu liels spaidu aizņēmums no bagātajiem, 3. ķīlnieku likums, par vardarbību apsūdzētā vietā ciet ņems vīna radiniekus.
Šie likumi ir kreiso diktēti ar mērķi destabilizēt stāvokli, lai paši atkal būtu pie šprices. Tautas sašutumam nebija robežu, jo nauda jau pirms kāda brīža bija noslaukta, karošana arī bija laimīgi beigusies, bet ķīlnieku likums bija apsurds. Revolūcija bija deģenerējusi un sašķēlusi tauta, jo daudzi bija pazuduši un piederīgie negribēja būt atbildīgi par paklīdeņiem.
1799.g. 9-10. novembra Napoleona un Sijāsa apvērsums. Pati šī apvērsuma norise bija intresanta: 1. turpinājās divas dienas 2. notiek publikas un karaspēka priekšā 3. notika bez asins izliešanas.
Pirmais nopietnais miermīlīgais aspekts revolūcijas laikā. Kāpēc tas notika miermīlīgi var formulēt, ka ikviens, ikkatrs savos sirds dziļumos vēlējās, lai atrastos stipra roka, kas valsti izvestu no anarhijas.
1799.g. 13. decembrī tika pieņemta konstitūcija. Tā bija izteikta 95 pantos, un tās pamatnoteikums bija ta, ka Francijas pilsonis ir katrs 21 gadu vecs francūzis, kurš nav kalps un nodzīvojis uz vietas gadu bija tiesības ievēlēt no sava vidus cilvēkus, kuri varēja tikt līdz augstiem amatiem. Augstākā vara trīs konsulie viens no tiem uzmūžu un mantojams, pārējie uz 1. ieteikuma. Pirmais konsuls noteica un vadīja gan iekšējo gan ārējo dzīvi.
Tiek nostiprināts tautas vairākuma gribas izpausmes, palielinās pilntiesīgo pilsoņu skaits, respektīvi tautai lielāka teikšana. Atgriešanās pie sava veida monarhijas, labākajā tās nozīmē, kas izrādās bija pats labākais modelis tā laika Francijai.
Likumu izstrādāšanu veica 1. konsula iecelta Valsts padome, kas sadalījās: 1. iekšlietu, 2. finansu, 3. kara, 4. jūrlietu, 5. likumdošanas. Izstrādātos likumprojektus nodeva Tribonātam, kas sastāvēja no 100 locekļiem vismaz 25 g.v. Tos iecēla senāts uz 5 gadiem no nacionāliem sarakstiem, ik gadus 20% izstājās pēc lozes.
Tiek reglamentēts likumu tapšanas un izdošanas process, tiek nostiprināta, normatīvo aktu veidā valsts varas hiarhija. Lielākas iespējas izlauzties no pašas apakšas, tauta spēj aktīvāk piedalīties valsts pārvaldes institūcijās.
Likumdošanas korpus bija tautas pārstāvju augšnams, ko iecēla senāts no nac. sarakstos minētajiem uz 5 gadiem, 300 gab. no 30 g.v. ik gadus 20% izstājās. Ja likumdošanas balsoja par likumprojektu, tad tribonāts to apsprieda.
Sadalīšanās vairākos līmeņos sekmē demokrātiskas valsts iekārtas rašanos, jo tie tika vēlēti un nebija mantojami. Likuma ceļš līdz publicēšanai bija garš, un tāpēc tie bija loģiski un fundomentāli.
Senāts bija savā ziņā augstākā iestāde, kuru veidoja 60- 80 uz mūžu ievēlēti locekļi. Senāta uzdevumi bija: iecelt konsulus, Tribunāta un likumdošanas korpusa locekļus, kasāciju tiesu tiesnešus un valsts kontroles locekļus. Tiem bija jābūt 40 g.v.
Senāts praktiski no darbojās ar pārraudzību, to sastādija autoratīvākie Francijas prāti.
1799.g. 30. decembrī iz sludina jaunu likumu ar kuru par pavalstniekiem atkal pasludina iedzivotāju tukstošus.
Tauta atgūst savus zudušos brāļus un māsas, tiek likvidēts termins politiskais nozīdznieks no ikdienas sadzīves. Tauta atgūst savus revolūcijas ieguvumus.
Laika posmā līdz Napoleon kronēšanai notiek nenozīmīgi apvērsuma mēģinājumi.
!803.g. likums aizliedz cirst kokus līdz 25 g.v., ievieš darba grāmatas un citus sociālus labumus.
1804.g. 21. martā pieņēma civilkodeksus, kurā bija 2281 pants un sastāvēja no 36 daļām. Reizē ar to tika atcelti visi agrāk pastāvējušie likumi, karaļa rīkojumi, vispārējās un vietējās paražas, statūti un reglamenti, ko aptvēra civilkodeks. Francijas civilcivillikumu pamatā tika ielikts viens no revolūcijas lielākajiem ieguvumiem: Visu pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā, otrs pamatprincips bija pilsoņu civilā brīvība. Uz visiem laikiem tika iznīcinātas muižnieku un garīdznieku feodālās tiesības, noteica mantošanas kārtību un citas tautas vairākuma vēlmes.
Kļūst par vienlīdzīgas sabiedrības pamatu, tiek reglamentētas daudzas līdz šim nereglamentētas lietas. Civilkodekss bija tas, ko cerēja tauta iegūt cīņa sākumā, bet kā saka labs nāk ar gaidīšanu.
Kodekss noteica: attiecību dalībnieku juridisko vienlīdzību, līgumu noslēgšanas brīvību.
Tas bija kaut kas nedzirdēt, vairs nebija šķiru atšķirības, neviens vairs nevarēja diktēt savus noteikumus, kompromiss bija jāpanāk diologa ceļā.
1804.g. 18. maijs ar senāta dekrētu tiek nodibināts imperātora amats un viņš ir Napoleons, Līdz ar to revolūciju var uzskatīt par beigušos.
1806.g. tika izdots civilprocesa kodekss, 1807.g. Komerckodekss, 1807.g. 3. sept. likumdošanas iestādes to nosauca par Napoleona kodeksu, 1811.g. sodu kodekss.
Šie bija labi papildinājumi civilkodesam un reglamentēja tajā neietvertās normas.

”Kopsavilkums”

1. Revolūcija deva iespēju izlauzties labākā tiesiskā kvalitātē, pārkāpt pāri apsurdajām normām.

2. Francijas konstitūcija bija pirmā, kas deva plašas iespējas ielauzies plašajā politikas laukā no zemākā slāņa.

3. Daudz nevainīgu un nevajadzīgu upuru, kas tautas labo attieksmi mainīja, attiecībā ar revolūciju.

4. Pa revolūcijas laiku tika pieņemti daži visai sakarīgi likumi un likumu paketes.

5. Napoleons bija glābējs, kas Franciju noturēja kā vienotu valsti, kura visdrīzāk būtu izjukusi.

6. Civilkodekss rada iespējas dzīvot un attīstīties mierīgā ceļā, reglamentējot sabiedrībā visaptverošas normas.

“Izmantoto avotu saraksts”

1. ‘’Napoleons Bonoparte’’, J. Ozols, Rīga 1939. g. A/S Valters un Rapa

2. ‘’Jauno laiku vēsture 1640-1870’’, A. Naročņicka red., Rīga 1989. g. Zvaigzne

3. ‘’Despoti’’,S. Ratniece red., Rīga, izdevniecība Seiva

4. ‘’Tiesību būtība un forma’’, I. Krastiņš, Rīga 1998

5. ‘’Tiesību jēdziens, strukrūra un forma’’ Rīgā 1997

Ievads

Pēc senās Romas valsts sabrukuma bija pagājuši vairāki gadsimti, kad Eiropas valstīs sākās romiešu tiesību recepcija. Termins “recepcija” cēlies no latīņu valodas vārda “receptio”, kas nozīmē aizgūšana vai paņemšana, šajā gadījumā tiesību aizgūšana. Tiesību recepcija ir viena no izplatītākajām tiesiskās dzīves parādībām. Sākot ar 11.gs. viduslaiku valstis pārņēma pilnīgi vai daļēji galvenokārt romiešu civiltiesības un lietoja tās kā pozitīvās jeb spēkā esošās tiesības.

Ziemeļitālija

Ziemeļitālijas pilsētās ar 11.gs. sākās romiešu tiesību recepcija. Galvenais cēlonis tam bija rosīgā saimnieciskā dzīve, it īpaši tirdzniecības attīstības un ar to saistītā kultūras attīstība.
Ziemeļitālijas pilsētā Boloņā nodibinājās universitāte, kas ir visvecākā Eiropā. Tajā bija teoloģijas fakultāte un juridiskā fakultāte, kurā studēja un pētīja senās romiešu tiesības, kas bija nesalīdzināmi pārākas par partikulārajām, feodālajām tiesībām, bieži vien nerakstītām. Romiešu tiesības bija rakstītas. Tātad ērti piemērojamas kā tiesās tā ekonomiskajā dzīvē uz to pamata varēja ērti nokārtot sarežģītas tiesiskas problēmas.

Vācija

“Civiltiesības bija primitīvas, pretrunīgas un partikulāras. Līdz ar tirdzniecības un rūpniecības attīstību tiesību partikulārisms kļuva arvien neciešamāks. Feodālās tiesības nespēja regulēt ar tirdzniecību, preču pārvadājumiem un kredīta operācijām saistītos darījumus. Šo jauno kapitālistisko attiecību regulēšanai daudz vieglāk bija piemērot romiešu tiesības nekā feodālo tiesību sastingušās normas. Romiešu tiesības, kaut arī tās bija vergturu sabiedrības tiesības, balstījās uz neierobežotu privātīpašumu, to normas bija izteiktas abstraktā formā un tāpēc tās bija piemērojamas preču naudas attiecību regulēšanai” .
Romiešu tiesību privātīpašumu un līgumu sistēma bija visai noderīga kā feodāļiem tā topošajai buržuāzijai. Tāpēc Vācijā sākās romiešu tiesību aizgūšana jeb recepcija.
Romiešu tiesību recepcija Vācijā raksturīga ar to, ka romiešu tiesības tika pārņemtas pilnīgi – in complexu.
Vācijā sākās intensīva romiešu tiesību studēšana un pētīšana. 15. – 16.gs tika izdotas vairākas romiešu tiesību mācību grāmatas, rokasgrāmatas un juridiskas vārdnīcas. Tas viss sekmēja romiešu tiesību popularizāciju.
Salīdzinājumā ar toreizējām feodālajām civiltiesībām romiešu tiesības bija daudz pilnīgākas. Romiešu tiesību recepcija bija liels progresīvs faktors visā sabiedrības attīstībā.
1495.gadā tika nodibināta Vācijas impērijas tiesa – Reichskammergericht, kas balstījās tikai uz romiešu tiesībām. Impērijas tiesas nolikumā bija speciāli noteikts, ka tā izšķir un izlemj lietas tikai pēc rakstītajām Impērijas tiesībām. Ar rakstītajām tiesībām saprata romiešu tiesības.
Romiešu tiesību normas par īpašumtiesību absolūto raksturu nāca par ļaunu zemniekiem. Muižnieki izmantoja šo īpašumtiesību koncepciju savā labā, lai padzītu zemniekus no zemes un to pievienotu muižai. Zemnieki sacēlās un viena no viņu prasībām bija, lai “tiesību doktoti tiktu izdzīti no valsts”.
Dāvids Hīlhens Latvijas teritorijā 1599.gadā izstrādāja un iesniedz landtāgam projektu par latviešu zemnieku pielīdzināšanu vergiem romiešu tiesību izpratnē. Projekts gan netika apstiprināts, bet tas pamudināja muižniecību dzimtbūšanu vēl vairāk pastiprināt, atzīstot par savu īpašumu kā zemniekus, tā viņu mantu.
Romiešu tiesības Vācijā kļuva par vispārējām tiesībām, t.i., kopīgām visai Vācijai. Ar laiku tās sāka dēvēt par modernajām romiešu tiesībām. Vācijā romiešu tiesības piemēroja līdz pat 1900.gadam, kad spēkā stājās Vācijas Civillikums.
Recipētās romiešu tiesības netika piemērotas klasiskā veidā, bet ar glosatoru un komentatoru izskaidrojumiem.

Glosatori

Glosatori – romiešu tiesību izskaidrotāji. Savus izskaidrojumus, ko sauca par glosām, viņi parasti rakstīja uz pergamentu malām vai starp rokraksta līnijām. Tāpat rīkojās komentētāji jeb komentatori. Glosatoru un komentatoru skola izveidojās Boloņas universitātē jau 13.gs.. Glosatori un komentatori lika pamatus romiešu tiesību zinātniskai pētīšanai un veicināja to ieviešanu praksē. Glosatoru skolas izcilākais pārstāvis bija Irnērijs (Irnerius) (ap1056. – 1138.). Viņš Boloņas universitātē pētīja un izskaidroja senās romiešu tiesības. Viņš savāca Justiniāna Institūciju, Digestu un Novelu rokrakstus. Ar saviem tiesību skaidrojumiem Irnērijs modināja tā laika sabiedrībā interesi par romiešu tiesībām kā antīkās kultūras būtisku sastāvdaļu. Irnērijs uzskatīja, ka tiesību normu izskaidrojumos jāsaglabā likuma vispārīgā jēga, ar to vēršoties pret tiesnešu patvaļu romiešu likumu piemērošanā. Taču Irnērijs un viņa laika glosatori neinteresējās par romiešu tiesību pielietojumu praksē.
Juristi no citām valstīm devās uz Itāliju tikai tādēļ, lai apgūtu romiešu tiesības no “vienīgā tīrā avota”, nevis mācītos tās pielietot praksē.
Par glosatoru darbību romiešu tiesību recepcijas sākumā vērtējumu devis S.Muromcevs . Viņš rakstīja, ka glosatorus romiešu tiesības interesējušas nevis kā praktiskās dzīves elementi, bet gan kā vērtība pati par sevi, kā “augstākais ideāls un rakstītais ērāts”. Seno romiešu tiesību idealizācija daļēji izskaidrojama ar to, ka pirmie glosatori dzīvoja un darbojās Itālijā, kur gadsimtiem cauri bija saglabājušās antīkās pasaules materiālās kultūras paliekas, arī tautā bija dzīvas atmiņas par senās Romas diženumu. Tas viss modināja interesi par seno romiešu kultūru, kuras neatņemama sastāvdaļa bija tiesības.
Tiesām saistošas bija tikai tās romiešu tiesību normas, ko bija izskaidrojuši glosatori vai komentatori. Tam, ko viņi nebija izskaidrojuši vai ko neatzina, nebija juridiska spēka.
Viduslaiku beigu posmā (16. – 17.gs.) sākās glosatoru darbības kritika. Juristi daudz strādāja, lai atjaunotu seno romiešu likumu īsto saturu. Viņi novērsa seno rokrakstu tekstu izkropļojumus un atjaunoja tās vietas, kas agrāk nemaz netika minētas un tādejādi bija aizmirstas.
Francija

Romiešu tiesību recepcija un studēšana notika arī citās Eiropas valstīs. Dažās tās pārņēma pilnīgi jau recepcijas sākuma posmā.
Ar 16.gs. par atzītu romiešu tiesību studiju centru kļūst Francija. Te atzīmējams izcilais civilists Žaks Kujacijs, dzīvojis no 1522. līdz 1590.gadam.
Kujacijs licis tiesību pētīšanai drošus zinātniskus pamatus. Viņš ir vienīgais jurists, kas izskaidrojis gandrīz visu Corpus luris Civilis. Savus skaidrojumus un atziņas viņš izteicis darbā Observationes et emendationes, ko var tulkot – Apcerējumi un izlabojumi, izdots 1688.gadā. Pēc viņa nāves darbi izdoti 10 sējumos ar nosaukumu Opera omnia.
Laikā no 18. – 19.gs. Francijā nevar runāt par tiešu romiešu tiesību recepciju. Francijā bija uzvarējusi pilsoniskā jeb buržuāziskā revolūcija, kuras rezultātā tika galīgi satriekts feodālisms, sagrauta feodālā valsts un atceltas feodālās tiesības. Ar to tika pavērts plašs ceļš ekonomiskai un tiesiskai attīstībai.
Valststiesības teorijā un praksē veidojas pēc filozofu juristu zinātnieskiem rakstiem, kuru idejas un atziņas aizgūtas no romiešu autoru darbiem, it īpaši no Tita Līvija Romas vēstures un Cicerona runām un tādiemrakstiem, kā De re publica un DE legibus (Par republiku un Par likumiem). Cicerona politiskais ideāls bija jaukta valsts forma, kurā savienoti trīs elementi – aristokrātiskais, monarhiskais un demokrātiskais. Cicerons domāja, ka visi šie elementi ir realizēti Romas valstī .
Romiešu idejas par “jaukto” valsts pārvaldes formu, par republiku, kur amatpersonas ievēlē tauta, respektīvi tautas sapulce, taisnīguma princips, ko pauda dabisko tiesību skola, un daudzas citas idejas uztvēra strauji augošās pilsonības ideologi – racionālisti, tās pārstrādāja, balstoties uz konkrēto apstākļu izpēti, un radīja savas mācības par valsti un tiesībām.
Franču filozofs Šarls – Lui Monteskjē, (1689. – 1755), izpētījis Romas republikas pārvaldes sistēmu, izstrādāja savu teoriju par valsts varas dalīšanu. Pēc Monteskjē uzskata, valstī ir nepieciešami likumi, kas nodrošina politisko brīvību. Taču likumību, pēc viņa domām, var nodrošināt tikai tad, ja valstī vara tiek dalīta. Tur, kur vara atrodas vienas personas rokās, valsts neizbēgami tiecas uz despotiju. Monteskjē varas dalīšanas teorija ietverta Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā, tāpat 1791.gada Konstitūcijā.
Civiltiesības Francijā tika veidotas līdzīgi valststiesībām. Romiešu tiesību ietekme tajās ir liela, taču tās nav ņemtas tieši, bet pēc zinātnieku iztulkojumiem un tiesu prakses. Kā tiesību avots noderēja arī paražu tiesības, kas daudzos Francijas novados bija sakusušas ar turienes vulgārajām romiešu tiesībām. Visjaunākais tiesību avots bija revolūcijas laikā izdotie likumi, piemēram par laicīgo jeb civilo laulību, tēva varu, par zemi, hipotēku u.c.).
Civillikums – Code Civil jeb Napaleona kodekss tika izstrādāts samērā īsā laikā, un tas stājās spēkā 1804.gadā. Tā apjoms ir 2281. pants. Kodekss izstrādāts labā franču valodā, formulējumi ir skaidri un nepārprotami. Tas ātri ieguva lielu popularitāti, un ar atsevišķiem grozījumiem un papildinājumiem tas ir spēkā vēl tagad.
Napaleona kodekss, tāpat kā romiešu klasiskās tiesības, balstās nevis uz reliģisko, bet racionālo pasaules uzskatu.
Napaleona kodeksā meistariski saliedētas vietējās tiesības, tiesu prakse un zinātnes atziņas ar senajām romiešu tiesību idejām un principiem, ievērota pat institūciju sistēma. Šāda sakausējuma rezultātā radās modernās pilsoniskās sabiedrības civiltiesības, kas joprojām noder kā paraugs valstīm, kuras izstrādā savus civillikumus.
Kaut arī Napaleona kodeksā romiešu ietekme jūtama viscaur, taču tās kā brīvas valsts brīvu pilsoņu tiesības vērtējamas augstāk par romiešu tiesībām, pēc kurām dzīvoja tikai brīvie. Vergi bija ārpus tiesībām.

Latvija

Tagadējās Latvijas teritorijā no 13. – 16.gs. atradās vairāki mazi valstiski veidojumi ar kopīgo nosaukumu Livonija. Formāli Livonija bija Vācu nācijas svētās Romas impērijas sastāvdaļa. Vācijā tolaik tika recipētas romiešu tiesības, kas ar nosaukumu Modernās pandektu tiesības bija spēkā līdz 1900.gadam. Tātad romiešu recepcija attiecās arī uz toreizējo Livoniju.
Kad 19.gs. Georgs Bunge izdarīja Baltijas jeb Vietējo civillikumu kodifikāciju, tad izrādījās, ka no kodifikācijas 4600 pantiem 2282 ir tieši pārņemti no romiešu tiesībām .
Latvijā 1937. gadā valdības iecelta juristu komisija izstrādāja Latvijas Civillikumu. Tā izstrādāšanas gaitā tika ņemti vērā ievērojamākie Rietumeiropas civillikumi, piemēram Napaleona kodekss, Vācijas BGB, Šveices u.c. civilkodeksi. Latvijas Civillikums tika novērtēts kā eiropeisks kodekss, kas balstās uz klasiskās jurisprudences augstākajiem sasniegumiem.

Krievija

Krievijā romiešu tiesību ietekme bija vāji izteikta. Lielāka nozīme bija Bizantijas ietekmei, ko sekmēja pareizticīgo baznīca. Tikai ar kapitālisma attīstību 19.gs. Krievijā vērojama interese par romiešu tiesībām. To liecina daži romiešu tiesību institūti un principi, kas ieviesti likumdošanas aktos.
19.gs. otrajā pusē Krievijas universitātēs notiek pastiprināta romiešu tiesību studēšana. Rodas ievērojami romiešu tiesību doktori. Pie tiem mācījušies arī daži latviešu juristi, piemēram, Jānis Čakste (1859 – 1927) – Latvijas pirmais Valsts prezidents un LU profesors, Goda doktors; Aleksandrs Būmanis (1881 – 1937) – LU romiešu tiesību profesors, Rīgas Apgabaltiesas priekšsēdētājs un daudzu zinātnisku darbu autors.

Nobeigums

Romiešu tiesību recepcijai bijusi ne vien praktiska nozīme, bet arī politiska loma: ar romiešu tiesībām tika likti jauni pamati tautu kopīgai civilizācijai – romiešu tiesības bija pamats, uz kura viduslaikos izauga Rietumeiropas tiesiskā vienotība. Raugoties no kultūras viedokļa, pie Eiropas kultūras jēdziena pieder arī romiešu tiesību idejas. Jaunajos laikos pēc romiešu tiesību principiem un vietējām īpatnībām radās un attīstījās Eiropas valstu modernās nacionālās tiesības (Code civil, BGB, ZGB, Latvijas Civillikums u.c.). 20.gs. vidū, nodibinoties Eiropas Savienībai, tika izstrādātas Eiropas tiesības, kas ir saistošas Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Eiropas tiesības kļuvušas par strauji augošu juridisku disciplīnu. Ar tām tiek likts pamats Eiropas valstu politiskai vienotībai. To pamatvērtības ir miers, vienotība, līdztiesība, brīvība, solidaritāte, saimnieciska un sociāla drošība.
Tiesību kā cilvēces kultūras sastāvdaļas attīstības iespējas ir neierobežotas.

Stāvoklis Krievijā XIX gs. sākumā
Jau no XVII gadsimta tika paredzama feodālās sistēmas krīze. Feodālo attiecību attieksme traucēja valsts kā tādas attīstību. Jaunais kapitālistiskais virziens, kas sasniedza Krieviju neatlaidīgi ieurbās arvien dziļāk tās visās dzīves jomās tai skaitā ekonomikā, politikā un arī tiesībās. Tika sasniegti panākumi arī saimnieciskajā dzīvē. Aizvien vairāk tika izmantotas mašīnas, palielinājās sējumu platības, attīstījās tekstilrūpniecība. Līdz ar vispārēju izaugsmi – progresē arī cilvēku izpratne par tiesisku valsti un dzīvi tajā. Rodas vadoņi, cilvēki, kas spēj mainīt vai arī kardināli mainīt pastāvošās tiesību iekārtas.
XIX gs. pirmajā pusē strauji aug pilsētas, attīstās rūpniecības (īpaši kalnu rūpniecība), metālapstrādes rūpniecība, tekstilrūpniecība. Aug algotu darbinieku skaits, pieaug dažādu jaunu nodarbību skaits. Šis rādītājs, kā arī plašā mehanizācijas pielietošana un manufaktūru pārvēršanās par fabrikām 30 – 40 gados lika pamatus rūpniecības revolūcijai Krievijā.
Kapitālistisko attiecību attīstība un feodālās sistēmas krīze izsauca plašas nekārtības un cīņas iedzīvotāju klašu starpā.

Visi šie notikumi izraisa dziļu nesaprašanos, kā arī vajadzību pēc jaunām tiesību normām un tiesību kodifikācijas. Runājot par Krievijas tiesību reformu XIX gs., man šķiet, ir nepareizi runāt par visu šo laika posmu, kā par vienu veselu. Pamatoju savu uzskatu ar to, ka situācija kāda valdīja gadsimta pirmajā un otrajā pusēs bija atšķirīgas. Proti XIX gs. pirmajā pusē dominēja absolūtisms, kur vara pār valsti un tās kontroles institūcijām koncentrējās monarha rokās. Toties gadsimta otrajā pusē sāk veidoties jauns valstisks virziens – buržuāzija, kapitālisms ar savām īpatnībām un arī prasībām. Buržuāziskās attiecības ir arī iemesls tālākām izmaiņām Krievijas tiesību reformas gaitā.
Tādējādi savu referātu es it kā sadalīšu divās daļās; pirmā raksturos tiesību reformas procesus XIX gs. pirmajā pusē, savukārt otrā – gadsimta vidus un beigu posmā.

Tiesību attīstība Krievijā līdz XIX gs. vidum
Tiesību avoti
Mēģinājumi izveidot jaunu tiesību sistēmu XVIII gs. nekādus manāmus rezultātus nedeva. Aleksandra I laikā tika veikts vēl viens mēģinājums, kurš bija tikpat neveiksmīgs, kā iepriekš. Un tikai Nikolaja I valdīšanas laikā tika ieguldīts milzīgs darbs pie likumdošanas sistēmas izveidošanas, kā rezultāts bija tiesību normu izdošana vairākos sējumos. Tiesību normu sistematizācijas mērķis bija nostiprināt feodālo attiecību kārtību. Nikolajs I tieši izvirzīja uzdevumu neko īpaši nemainīt pastāvošajā likumdošanā, bet tikai savest to kārtībā. Kodifikatori jeb cilvēki, kas veica šo monarha vēlmi izdarīja visu perfekti, tikai dzīve un notikumu attīstība lika tiesību normās atspoguļot arvien jaunienākošās attiecības.
Darbs tika uzsākts 1826.g. Un jau 1830.g. bija rezultāts – pilns Krievijas impērijas tiesību normu apkopojums 46 sējumos, kur 40 no tiem bija tiesību normas, bet pārējās 6 – pielikumi. Hronoloģiskā stāvoklī tika ietverti kā pastāvošās tiesību normas, tā arī jau spēku zaudējušās. 1832.g. uz to pamata tika izveidots tiesību normu kopojums 15 sējumos, kur bija tikai pastāvošās tiesību normas, kas attiecās nepārprotami uz pastāvošo stāvokli valstī.. Un kopš 1835.g. tas stājās spēkā. Tiesību normu kodifikācija – tas bija nepārprotams pluss Krievijas tiesību vēsturē. Tika apkopotas tiesību normas 176 gados, kas nozīmīgi atviegloja to izprašanu, mācīšanos un piemērošanu. Taču bija arī trūkumi – neprecīzi formulējumi, tiesību normas bija pretstatā cita citai utt. Neskatoties uz to, Tiesību kodifikācija Krievijas impērijā ieviesa daudzums jauninājumu tiesību normās, kas agrāk netika paredzēti un šo kodifikāciju var uzskatīt par Krievijas pirmo ievērojamo tiesību reformu, kas ievieš jaunu nozīmi vārdam – likums.

Privāttiesības2
Tiesības uz privātīpašumu un ar to brīvi rīkoties radās, sasniedzot 21 gada vecumu. Personām 17 – 21 g. bija tiesības uz personīgo īpašumu, taču rīkoties ar kapitālu, ņemt parādus, dot rakstiskus apstiprinājumus tie varēja tikai ar aizbildņu piekrišanu. Tika noteikti dažādi ierobežojumi arī attiecībā uz citu valstu pilsoņiem, citu nacionalitāšu pārstāvjiem, sievietēm, zemniekiem u.c. Tā piemēram ārzemniekiem nebija tiesību iegūt zemes īpašumus rietumu guberņās, viņi nevarēja vadīt savas saimniecības. Vislielākie ierobežojumi tika noteikti zemniekiem un pilsoņiem. Pat brīviem zemniekiem bija liegts pašiem turēt savas saimniecības.
Īpašumtiesības. Pirmoreiz Krievijas tiesību sistēmas vēsturē tika konkrēti noteikts īpašumtiesību jēdziens, kā bija jārīkojas, kādas saistības jāpilda īpašuma turētājiem.
Saistību tiesības. Lai dokumentu un līgumu slēgšanu atzītu par tiesiskiem, tie bija jāpilda rakstiskā formā. Virknē gadījumu to varēja darīt arī mutiski. Saistību tiesības paredzēja šādus gadījumus: mantojumu, dāvinājumu, maiņu, pirkumu – pārdošanu, aizņēmumu, pārvedumus, pilnvaru utt.
Ģimenes tiesības. XIX gadsimta sākumā tika veiktas nelielas izmaiņas, kas attiecās uz stāšanos laulībā. Laulībā stāšanās vecums atkal tika noteikts 18 gadi vīriešiem un 16g. – sievietēm. Kaukāza republikās laulības vecums netika mainīts un palika tāds pats, kā iepriekš 15 gadi – vīriešiem un 13 – sievietēm. Ticība arī bija šķērslis laulībai. Piemēram kristietis nedrīkstēja precēties ar nekristieti. Lietas par laulības šķiršanu joprojām tika uzticētas baznīcas tiesām. Vīrs tika uzskatīts par ģimenes galvu un tam bija vara pār savu sievu. Sievai ir jāpakļaujas savam vīram. Arī pase sievai tika izdota tikai ar vīra atļauju. Vīra atļauja bija nepieciešama arī veicot dažādus darījumus. Neskatoties uz visu augstāk minēto, vīrs nebija tiesīgs sodīt savu sievu.
Kas saistās ar laulāto īpašumu, tad laulātajiem nav kopīgas mantas. Piemēram, līgavas pūrs ir viņas un tā var ar to rīkoties pēc saviem uzskatiem, neprasot vīra atļauju. Tas ir katrs laulātais atbild un brīvi rīkojas ar sev piederošo īpašumu. Laulātā puse neatbild par sava dzīvesbiedra parādiem ar sev piederošo īpašumu.
Likums paredz, ka tēvam ir vara pār saviem bērniem, neņemot vērā to, cik veci tie ir. Mātei vara pār bērniem pārgāja bērnu tēva nāves gadījumā vai tiesai atņemot tēvam varu pār tiem. Vecākiem tiesības sodīt savus bērnus. Tas izslēdza bērnu sūdzību pieņemšanu tiesās, ja nu vienīgi tad, kad sods, kāds tiek piemērots no vecāku puses tiek klasificēts kā noziegums. Pie tam vecākiem bija tiesības iesniegt sūdzību tiesā par savu bērnu apcietināšanu (2 – 4 mēnešiem), ja tie neklausa vecāku norādījumus.
Krimināltiesības. XIX gs. pirmajā pusē krimināltiesības tika kodificētas kā kriminālo likumu sakopojums. Taču veiktā kodifikācija neattaisnoja uz to liktās cerības un jau ar 1846.g. 1.janvāri spēkā stājās nolikums par kriminālsodiem un labošanas sodiem. Neskatoties uz jau it kā manāmo tiesību attīstību, šis jaunais nolikums saturēja sevī lielu daļu to tiesību normu, kas pastāvēja feodālo attiecību laikā. Tādējādi nav brīnums, ka muižnieki savus strādniekus varēja izsūtīt uz Sibīriju, tiesāt tos, pielietot miesassodus utt. Jelkāda zemnieku pretošanās tika klasificēta kā sacelšanās pret valstī noteikto likumdošanu.
Noziegumi. Par vissmagākajiem tika izdalīti noziegumi pret valsti un tajā pastāvošo iekārtu: sacelšanās pret cara valdību, atentāts, kas tiek vērsts pret caru. Cilvēki, kas izdarīja šāda veida noziegumus, nekavējoties tika sodīti ar nāvessodu. Par nopietniem tika uzskatīti noziegumi pret reliģiju, proti, Dieva zaimošana. Tas tika sodīts ar visu tiesību atņemšanu un izsūtījumu no 12 līdz 15 gadiem.
Pie noziegumiem pret kārtību valstī tika pieskaitīti: ļaunprātīga valsts varas izmantošana, valsts noslēpumu izpaušana, dokumentu viltošana, zaudējumu nodarīšana valsts kasei, vērtspapīru, zīmogu un naudas viltošana, nepakļaušanās valsts varai u.c.
Pie noziegumiem pret personību vispirmām kārtām tika pieskaitīta slepkavība. Pie tam īpaši tika izdalītas vecāku, radinieku, priesteru, priekšnieku, saimnieka utt. slepkavības. Šīs slepkavības paredzēja tiesību atņemšanu un izsūtīšanu uz nenoteiktu laiku vai uz laiku no 12 līdz 15 gadiem. Slepkavība, kas tika izdarīta ar nolūku tika sodīta ar izsūtīšanu, kur izsūtīšanas laiks nebija tieši likumā minēts.
Ja runā tālāk par noziegumiem pret personību, tiek minēti sekojoši noziegumi: miesas bojājumu nodarīšana, ievainojumu izdarīšana, izsmiešanās un cilvēku mocīšana, veselības ļaunprātīga pasliktināšana. Šāda veida noziegumi tika sodīti ar darbiem izsūtījumā, nosūtīšanu uz labošanas iestādēm vai arī cietumsodi.
Pie noziegumiem pret īpašumu pieskaitāmi: sveša nekustamā īpašuma piesavināšanās, laupīšana, zagšana, sveša īpašuma iznīcināšana vai ļaunprātīga materiālo zaudējumu nodarīšana (īpaši ļaunprātīga dedzināšana). Lielākajā daļā gadījumu šādi noziegumi tika sodīti ar darbu izsūtījumā bez noteikta termiņa vai ar nosūtīšanu uz labošanas iestādēm uz dažādiem termiņiem. Par lietu zagšanu, kuru vērtība sastādīja mazāk nekā 100 rubļus tika noteikts cietumsods no 3 līdz 6 mēnešiem.
Pie noziegumiem pret ģimeni pieskaitāmi: stāšanās laulībā pārkāpjot laulībā stāšanās priekšnosacījumus, piespiedu laulība, viltus laulība, daudzlaulība u.c. Par šiem noziegumiem tika noteikti piespiedu darbi un sūtīšana uz labošanas iestādēm uz dažādiem termiņiem.
Sodu veidi. XIX gs., salīdzinot ar XVII, krasi palielinājās sodīšanas veidu daudzveidība. Tika izstrādāta vesela sodu sistēma.
Sodi tika piemēroti, kā tas bija noteikts 1845. gada likumā. Tie dalījās:
 kriminālsodos – nāves sods, izsūtījums uz piespiedu darbiem uz Sibīriju vai Aizkaukāzu. Personām, kurām tika piemēroti šādi soda veidi automātiski tika atņemtas jelkādas tiesības (sodītā persona šķīrās no tai piemītošajām tiesībām un privilēģijām, piemēram, šķīrās no tiesībām uz varu pār bērniem un sievu; apsūdzētā īpašums pārgāja viņa radiniekiem u.tml.). Personām, kurām tika piespriests izsūtījums, papildus norīkoja 30 – 100 pātagu sitienus (atkarībā no izsūtījuma ilguma).
 labošanas sodos – tie tika piemēroti galma locekļiem, garīdzniekiem, tirgoņiem. Šis sods paredzēja visu īpašo tiesību un privilēģiju atņemšanu un izsūtīšana uz dzīvi Sibīrijā vai citām guberņām, arests, aizrādījums, rājiens vai naudas sods. Visu īpašo tiesību atņemšana nozīmēja to, ka apsūdzētais zaudēja galminieka statusu, amatpersonas statusu, tika izslēgts no garīdznieku saraksta, viņam tika aizliegts turpmāk pievienoties jel kāda veida tirgoņu savienībām utt.

Muižniekiem un zemniekiem tika piemēroti šādi soda veidi: visu īpašo tiesību atņemšana, sūtīšana uz labošanas iestādēm uz termiņu no 1 līdz 10 gadiem un sišana ar rīkstēm (50 – 100 sitieni), cietumsods.
Pie pamatsodiem tika pievienoti arī vairāki papildsodi: mantas konfiskācija, pakļaušanās baznīcai, personas nodošana policijas uzraudzībā.

Procesuālās tiesības3
Raksturīgākais bija tas, ka procesi norisinājās slepeni jeb, kā citiem vārdiem saka, aiz aizvērtām durvīm. Tiesās nedrīkstēja atrasties ne tikai nepiederošās personas, bet arī puses un liecinieki. Tiesa lietas izskatīja tikai uz rakstisku iesniegumu pamata. Mutiskas liecības tika izslēgtas. Tāpat kā līdz XIX gs., labākais pierādījums lietas atrisinājumā bija paša apsūdzētā atzīšanās. Tādējādi dažreiz šī atzīšanās tika panākta pat ar spīdzināšanu. Spriedums tika pasludināts ne uz pašu tiesnešu uzskatu pamata, bet gan uz to, cik liecinieku ir par un cik ir pret konkrētā gadījumā. Gadījumā, ja tiesa nevar izšķirt gadījumu pierādījumu trūkuma dēļ, lieta tiek izbeigta, taču apsūdzētais uz mūžu paliek “aizdomīgs”.
Apžēlot vai pārsūdzēt kādu gadījumu bija īpaši ilgstošs process, jo lietas augstākas instances tiesās varēja atrasties gadiem neizskatītas.
Kā negatīvo punktu šādu tiesu procesu gaitā varu minēt to, ka tiesu procesu slepenība deva lielas iespējas dažāda veida ļaunprātīgām rīcībām: nepamatotās apsūdzībās, kukuļdošanā utt. Pie tam, kā jau minēju, lietas tiesā tika izskatītas īpaši lēnos tempos. Nebija tā sauktā advokatūras institūta.

Atskats uz XIX gs. pirmo pusi
XIX gs. pirmajā pusē absolūtisms Krievijā sasniedz savu apogeju. Monarhs, īpaši Nikolaja I valdīšanas laikā, koncentrē savās rokās visu valsts varu. Viņa personīgā kanceleja kļūst par vienu no galvenajiem valsts varas orgāniem. Straujā tiesību normu kodifikācija kalpo par dzinēju visas Krievijas likumdošanas sakārtošanai, kodifikācijai un attīstībai līdzi laikam. Neskatoties uz šī laika tiesību normu dziļo feodālo raksturu, tas dod lielu grūdienu Krievijas impērijas likumdošanas attīstībai un visas juridiskās domas progresēšanai.

Feodālo attiecību pamatos arvien lielāku sparu sevī rod jauns spēks – buržuāziskās attiecības. Tās nosaka visus tos procesus, kas risināsies jau nākamajā laika periodā, proti, XIX gs. otrajā pusē.

Tiesību attīstība Krievijā XIX gs. otrajā pusē
Gadsimta otrajā pusē uz cariskās Krievijas tiesību sistēmu lielu iespaidu atstāja buržuāziskās reformas. Kaut gan tiesu normas aizvien palika ne tikai feodāli orientētas, bet vērstas uz to, lai nepieļautu citu valsts formu attīstību, jo īpaši buržuāziju.
Līdz šim pastāvošās feodālās attiecības kavēja kapitālisma progresēšanu. Taču, lai cik veiksmīgi līdzšinējie feodālās iekārtas piekritēji necenstos, tie nespēja kavēt lēnu, taču neatlaidīgu buržuāzijas iespiešanos pastāvošajā tiesību sistēmā. Tiesību avoti šajā laikā būtībā nemainījās. Pilnais Krievijas impērijas likumu kopojums joprojām bija spēkā. Tika publicēti tā otrais un trešais izdevumi. Pie jau esošajiem 15 sējumiem tiek izveidots sešpadsmitais. Tiek izdoti milzums regulējošo aktu, kuros tiek atspoguļota to sastādītāju vēlēšanās reglamentēt visas darbības līdz mazākajam sīkumam. V.I.Ļenins lika uzsvaru uz to, ka ne vienā citā valstī nebija tik plašs likumu apjoms kā cariskajā Krievijā, bet līdz ar to likumība tā laika Krievijā nevarēja pastāvēt.
Īpaši redzama cariskās krīzes likumība palika 80-os gados, kad valsts iesaistījās sevis izdoto likumu pārkāpšanā – pasludinot valstī policijas terora režīmu. Līdz ar to redzamus pilnvaru zaudējumus piedzīvoja dažādi valsts institūti. Mazinājās galminieku ietekme uz politiskajiem un likumdošanas procesiem valstī; viņi zaudēja sev pakļautos dzimtzemniekus, kuri, savukārt, atbrīvojās no muižkungu varas. Šos notikumus var saistīt kā iemeslu feodālās iekārtas sabrukšanai cariskajā Krievijā.

Privāttiesības
Līdz ar atbrīvošanos no dzimtbūšanas – palielinājās privāttiesību pielietošanas loks. Zemnieki kļuva daudz brīvāki, kas veicināja pirkšanas, pārdošanas un citu darījumu skaita palielināšanos. Viņiem varēja piederēt sava saimniecība, kustamais un nekustamais īpašums. Privāttiesībās attīstījās normas, kas paredzēja tālāku lietu pirkšanu vai pārdošanu. Tika saglabāts princips, ka muižu īpašums netiek sadalīts, bet paliek viens vesels. Joprojām paliek aizliegums zemniekiem pašiem pēc saviem uzskatiem rīkoties ar zemi, jo daudzos gadījumos, lai veiktu to vai citu saimniecisku darbību, viņiem nepieciešama zemnieku apvienības atļauja. Zemnieki varēja īrēt zemi; maksājot ar izaudzēto produkciju.
Radās arī manufaktūras. Šeit varu minēt to, ka sākumā, kamēr netika izstrādātas normas, kas regulē tajās darbu, ražotņu īpašniekiem bija neierobežotas iespējas, tādējādi strādnieki tika nežēlīgi izmantoti. Brīvlaistie zemnieki koncentrējās pilsētās, vērojams milzīgs cilvēku pieplūdums, cēlās bezdarba līmenis. Lai rastu iztiku, strādnieki piekrita pat uz 18 stundu garu darba dienu. Attīstoties ražotnēm, tika pieņemta virkne aktu par darbadienas ilgumu, darba algu utt.
Lai izvairītos no tālākās proletariāta un kapitālistu savstarpējās cīņas un novērst revolūcijas un valsts apvērsuma briesmas, carisms spēra soļus, reglamentējot un ierobežojot fabriku īpašnieku patvaļu. Vispirms tika noteikts darba dienas garums (ne vairāk kā 11,5 stundas diennaktī), bērnu un pusaudžu darbaspēka izmantošanas novēršana. Lai ievērotu likumību tika izveidota speciāla institūcija – fabriku inspekcija, kas kontrolēja izdotās normas. Neskatoties uz to, ka ierobežojumi bija tik niecīgi, tas bija liels solis pretī tam, lai attīstītos darbinieku kustība.

Krimināltiesības
1845. gada nolikums par kriminālajiem un labošanas sodiem tika labots, pārstrādāts un izdots par jaunu 60-os gados un 1885.g. par jaunu izdotais likums nezaudēja savu bargumu. Pārstrādāšanas gaitā kaut kādā mērā tika pārstrādāta līdz šim tik sarežģītā un sašķetinātā sodu sistēma. 1885.g. likumā jau kaut kādā mērā atspoguļojas buržuāzijas krimināltiesību pamatprincipi. jaunajā likumā nostiprinās tādi jēdzieni kā objekts, objektīvā puse, subjekts, subjektīvā puse, kā arī to pielietošanas kritēriji.
Tika saglabātas arī feodālās iekārtas tradīcijas, jo jaunajā likumā kā galvenais noziegums ir minēts noziegums pret reliģiju. Otrajā vietā atrodas noziegums pret imperatoru un viņa ģimeni – tas bija nozīmīgākais pārkāpums pret valsti kā tādu un pastāvošo tiesisko iekārtu tajā.
Pie sodāmākajiem noziegumiem 1885.g. likumā pieskaitāmi: valsts nodošana, sacelšanās, sacelšanās pret valsts varu un tamlīdzīgas analoģiskas darbības.
Liela nozīme tika pievērsta noziegumiem pret īpašumu (laupīšanas, zādzības), pret personu (visi slepkavības veidi, miesas bojājumi). Kara noziegumi rod atspoguļojumu sodiem Militārajā nolikumā (1875.g.) un Militāri – jūras nolikumā (1866.g.).
Buržuāzisko tiesību normu dominēšanu pār feodālajām tiesībām liecināja par Krievijas tiesību attīstību XIX gs. otrajā pusē.

Kriminālprocess
Nozīmīgi ir tas, ka šajā laikā kā atsevišķas nozares izdalās krimināli – procesuālās un civili – procesuālās tiesības. Visā pilnībā šo buržuāzisko tiesību principi atspoguļojās tiesu normās 1864.g. Īpaši precīzi tiek raksturots tiesu process, izmeklēšana un tiesu orgāni.
Svarīga nozīme bija krimināli – procesuālo tiesību nevainības prezumpcijai, kas paredz ikvienas personas nevainību, kamēr tiesa nav izlēmusi par pretējo. Beidza pastāvēt tik liela slepenība tiesu procesos. Tika juridiski apstiprināta kārtība, kāda pastāv lietu izskatīšanas procesos. Tika ieviests piesēdētāju “režīms”, kas sniedza savu lēmumu par apsūdzētā vainu vai nevainību kādā konkrētā lietā. Kad piesēdētāji ir devuši savu verdiktu, tie vairs nevar ietekmēt lietas izskatīšanas gaitu. Ja apsūdzētais tika atzīts par vainīgu – tikai tiesnesis varēja noteikt kādu konkrētu soda mēru. Arests tika veikts uz aizdomu pamata, ne uz esošajiem pierādījumiem. Iekšlietu ministrs bija tiesīgs pielietot administratīvo izsūtījumu uz Sibīriju ar termiņu līdz 5 gadiem. Aresta tiesības piemita arī ģenerālgubernatoram un gubernatoriem.
Nepārprotams sasniegums tā laika krimināli – procesuālajās tiesībās bija tieša un konkrēta kriminālā procesa izskatīšanas kārtība tiesās. Sākumā tiesai bija jāizlemj jautājums – ir vai nav pamats ierosināt krimināllietu, ja atbilde bija pozitīva, var izdalīt tālākās stadijas, kas bija jāveic, lai ievērotu procesa pareizību: tika veikta pirmstiesas izmeklēšana, apsūdzības noteikšana, soda noteikšana, lietas pārskatīšana. Vairākumā gadījumu tika pieļauta apžēlošanās apelācijas kārtībā. Piesēdētāju tiesas spriedumi vai tiesu palātu spriedumi varēja tikt apžēloti tikai kasācijas kārtībā Senātā. Toties Senāta vai Augstākās tiesas spriedums stājās spēkā nekavējoties. Augstāko instanču tiesu spriedumus varēja apžēlot tikai cars.

Civilprocess
Miera tiesās izskatītās lietas nebija tik strukturāli sarežģītas, sakarā ar to, ka miertiesnesis pats vienpersoniski izlēma apsūdzēto vainīgu vai nevainīgu lietās, kuru summa nepārsniedza 30 rubļus. Visas miertiesneša izskatītās lietas tika rakstītas atsevišķā protokolu grāmatā. Miertiesneša spriedumi varēja tikt apžēloti apelācijas kārtībā.
Lietu izskatīšanas process parastās tiesās bija sarežģītāks. Lietu uzsāka uz apsūdzības iesnieguma pamata. Apsūdzētais varēja iepazīties ar apsūdzības tekstu un rakstīt pretenziju. Tādā gadījumā apsūdzētāja pienākums bija rakstīt noraidījumu apsūdzētā pretenzijai. Tiesās jau bija pieļaujami arī advokāti. Tika pieļauta arī pretējo pušu samierināšanās. Tiesas process tika vērsts uz pretējo pušu sacensību. Šo tiesu spriedumu pārskatīšana varēja notikt apelācijas kārtībā.

Atskats uz XIX gs. otro pusi
XIX gs. otrā puse raksturo sevi ar būtiskām izmaiņām sabiedriskā un valsts iekārtā. 1861.g. reforma, atbrīvojot un apzogot zemniekus, atvēra ceļu kapitālisma attīstībai pilsētā. Zemnieks dabūja tieši tik zemes, lai noturētu viņu pie neaiziešanas un lai muižnieks nezaudētu darbaspēku.
Krievija veic izšķirošo soli, lai pārvērstu feodālu monarhiju par buržuāziju. Īpaši tas redzams vidējā un zemākajā valsts vadīšanas mehānismos, kur zemes un pilsētas reformas laiž pie varas buržuāziju. Tiesu reforma arī ietver sevī buržuāzijas pamatprincipu laišanu pie varas lietu izskatīšanu procesos un novatorisku darbību ieviešanu.
Tiesību attīstībā nedaudz vērojama novirzīšanās no vispārpieņemtām normām. Zemes, pilsētas un tiesu reforma noveda pie jaunu tiesību izveidošanās – vēlēšanu tiesības. Zemniecības reforma krasi paplašināja zemnieka privāttiesības, viņa pilsoņa tiesībspēju. Tiesu reforma principiāli izmainīja procesuālo kārtību Krievijā.
Carisms, veicot reformas, izlaida tvaiku no verdošā katla, kāds valdīja Krievijā. Bet tas bija nepietiekami un līdzēja tikai neilgam laikam. Krievija pēc XIX gs. reformām iekāpa grandiozu revolūciju ērā, ko pamato arī tālākie pavērsieni Krievijas vēsturē.

Secinājumi
1. Neskatoties uz to, ka darba nosaukums ir “Krievijas tiesību reforma XIX gs.” savā būtībā tas dalās divos atsevišķos posmos, kas atsevišķi ir atspoguļoti arī manā darbā.
2. Pirmais posms varētu būt gadsimta pirmā puse, kad ar Nikolaja I ierosinājumu tika sistematizēta Krievijas impērijas likumdošana.
3. Otrais posms ir gadsimta otrā puse, kad pastāvošajā feodālisma iekārtā maz pamazām ieiet buržuāzija un līdz ar to arī kapitālisms.
4. Sistematizējot Krievijas tiesību normas 15 sējumos, tika būtiski atvieglota to izprašana un pielietošana.
5. Neskatoties uz gadsimta pirmajā pusē notikušajām aktivitātēm, man šķiet, ka XIX gs. otrā puse bija daudz nozīmīgāka, jo ieviestās tiesību normas un procesuālās kārtības bija daudz progresīvākas.
6. Cariskās Krievijas centieni noregulēt stāvokli valstī XIX gs. otrajā pusē, mainot un ieviešot jaunas tiesību normas, nespēj apmierināt tautu – tas nozīmē kapitālistisko attiecību triumfu Krievijā.
7. Līdz ar cariskās iekārtas atkāpšanos, Krievijā iestājas jauns laika posms – lielo revolūciju periods.

Izmantotās literatūras saraksts
Ārvalstu tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnīca. R., 1998.
История государства и права СССР. Часть 1. Под редакцией О.И.Чистякова, И.Д.Мартысевича, Москва, 1985.г., cтp. 199-205; cтp. 226-231.
Российское законодательство X – XX веков. 3 том. Юридическая литература., Москва, 1985.г.
В.И.Ленин Полн. собр. соч.‚ т. 4, cтр. 414.

Zinātniskais konsultants
doc. V. Blūzma

Rīga 1999

Saturs

Ievads. 3
Lēņu tiesības viduslaiku Anglijā 4

1. Īpašuma tiesības 4
2. Lēņu sistēmas izpausmes Lielā brīvību hartā. 6
Secinājumi 8
Izmantotās literatūras saraksts. 9

Ievads

Katrā laikmetā attiecības starp objektiem un subjektiem regulē dažādas tiesības. Tā viduslaiku pilsētās ievēroja pilsētu statūtus, reliģijā šajā laikā pastāvēja kanoniskās tiesības, bet ārpus reliģijas un pilsētas – laukos – attiecības starp cilvēkiem un viņiem piederošiem īpašumiem regulēja lēņu tiesības.
Lēņu tiesības ir būtiska feodālās sistēmas sastāvdaļa.
Runājot par Anglijas lēņu tiesībām, jāsaka, ka tās izteikti atšķīrās no pārējās Eiropas lēņu tiesībām.
Kursa darba – Lēņu tiesības viduslaiku Anglijā – mērķis ir izpētīt šo tiesību rašanos un attīstību. Uzdevumi:
1) pētīt un analizēt literatūru par lēņu tiesībām;
2) analizēt lēņu tiesības konkrētā normatīvā aktā – Lielā brīvību hartā.
Kursa darbā ir divas nodaļas:
1) īpašuma tiesības,
2) lēņu sistēmas izpausmes Lielajā brīvību hartā.
Te aplūkotas Anglijas īpašumu tiesības, bet otrā apakšnodaļā lēņu tiesības Lielā brīvību hartā.

Lēņu tiesības viduslaiku Anglijā

1. Īpašuma tiesības

Feodālisma laikmetu Anglijā, tāpat kā citās zemēs, raksturo tas, ka tiesību laukā centrālā vieta piederēja zemes īpašumam. Tā laika angļu vispārējās tiesības bija ne tik daudz zemes tiesības, kā zemju tiesības. Ar zemi saistītās attiecības atstāja savu iespaidu uz visām pārējām tiesību nozarēm, – darījumus, mantošanu, ģimenes attiecības, kuras noteica feodāļu vajadzības un intereses. Ja feodālās tiesības nozīmē klasiskās lēņu tiesības, kas izveidojās 12. gadsimtā Itālijā, un drīz pēc tam kā tiesību prakse ieviesās Vācijā un Francijā, tad Anglijā šādu feodālo tiesību nebija. Angļu viduslaiku tiesības bija sarežģītas un juceklīgas, un tā iemesls bija tieši tajās valdošo feodālā zemes īpašuma tiesisko attiecību sarežģītība un juceklība. Tai pašā laikā zemes tiesībās atspoguļojas arī dažas Anglijas feodālisma attīstības īpatnības, kur pa daļai bija saglabājušies brīvie zemes īpašnieki un kur laikmetā, kad Angliju iekaroja normaņi, karaļa vara bija stiprāka nekā kontinentā.
Zemes attiecības feodālajā Anglijā bija veidotas pēc turējumu sistēmas – katrs, kam bija zeme, bija saņēmis to turējumā no kādas citas personas, kas feodālajā hierarhijā atradās augstāk par to. Tāpat kā feodālajā Eiropā, zeme piederēja kādam noteiktam senjoram, kas sākumā nozīmēja, ka katrai zemei jābūt pierakstītai kādai zināmai jurisdikcijai. Un tikai vēlāk feodāļi sāka ielikt jaunu saturu, pastāvot uz to, ka zemes īpašniekam jāatrodas feodālā atkarībā no kāda senjora. Viljams I, kas iekarošanas laikā bija sagrābis savās rokās lielas zemes platības, izdāvāja tās daļas saviem galminiekiem: vareniem baroniem, bijušiem lielajiem zemes īpašniekiem un arī vienkāršiem bruņiniekiem, visiem, kas karoja karaļa militārā dienestā, neatkarīgi no to augstdzimtības. Tad vēl pakļaujot sev atlikušos agrākos lielos zemes īpašniekus, noteica, ka zemes augstākais īpašnieks ir karalis. Tādā veidā Anglijas feodālismā izveidojās pilnīgi citāda organizācija kā Francijas feodālismā. Visi vasaļi bija vienlīdzīgi savā starpā, jo nebija izveidots neviens liels feods. Tādēļ arī neviens barons – karaļa lēņa turētājs – nevarēja konkurēt ar karali. Atšķirībā no Rietumeiropas kontinentā izveidotās kārtības, militāro dienestu vajadzēja pildīt karaļa labā ne vien viņa tiešajiem vasaļiem, bet arī tiem zemes īpašniekiem, kuri turēja šo vasaļu zemi. Ar to bija nodibināts sakars starp karali un pavalstniekiem, kas nebija atkarīgs no sakara starp senjoru un vasaļiem. To vēl papildināja apstākļi, ka vietējie iedzīvotāji ilgstoši pretojās uzbrucējiem, un tādēļ normaņiem bija jāapvienojas ap savu kungu un mērķtiecīgi jāstiprina centrālā vara. Viljams Iekarotājs izveidoja Anglijas feodālo sistēmu, kur visi zemes īpašnieki bija viņa vasaļi. Viņi dalījās divās pamatkategorijās: karaļa tiešie vasaļi un karaļa otrās pakāpes vasaļi.
Lordi, kuri turēja zemi tieši no karaļa, skaitījās “galvenie turētāji”. Viņus visus, kas zemi bija nodevuši tālāk, sauca par videniekiem. Šo lielo zemes īpašnieku īpašumi veidoja muižas ap kurām grupējās sīkāki turētāji, kas zemi bija saņēmuši no lordiem.
Zemes iegūšana vienmēr uzlika turētājam tādus vai citādus pienākumus pret augstāk stāvošo kungu. Šo ar zemes turējumu saistīto pienākumu un ierobežojumu raksturs noteica paša turējuma juridisko nozīmi, t.i., tiesību uz zemes gabalu apjomu un ilgumu. Galvenā atšķirība bija atšķirība starp brīviem un nebrīviem turētājiem. Brīvajiem turētājiem bija uzliktas noteiktas klaušas. Nebrīvo turētāju klaušas nebija precīzi noteiktas. Nebrīvie turētāji nebaudīja karaļa tiesu aizsardzību – visas viņu ar zemi saistītas pretenzijas un strīdus caurskatīja muižu tiesa, pamatojoties uz vietējām paražām.
Brīvajiem turētājiem galvenie pienākumi bija bruņinieku dienests un sokažs. Bruņinieku dienesta turējums sākumā uzlika pienākumu pildīt karaklausību četrdesmit dienas gadā. Liela nozīme ir Heinriha II militārai reformai, kas ieviesa Anglijā visu brīvo iedzīvotāju bruņošanos. Tā noteica, ka katram, kuram pieder bruņinieka lēnis, ir jābūt tik daudz bruņojuma, cik lēņu. Bet ap 12. gadsimta vidu, izveidojoties algotam karaspēkam, personīgo dienestu atvietoja sevišķa nodeva. Kā bruņinieka dienesta turējuma, tā arī sokaža turējuma pārējās feodālās klaušas sastādījās no noteiktiem maksājumiem par labu lordam, zemes turētāja bērniem precoties un turējumam pārejot turētāja mantinieku rokās. Sokažs bieži bija saistīts ar feodālās rentes nomaksu. Lordam bija tiesība būt par aizbildni pēc lēņa turētāja nāves palikušiem mazgadīgiem bērniem un izlietot viņu mantas ienākumus. Gadījumā, ja turētājs neatstāja mantiniekus, viņa īpašums kā bezmantnieku manta pārgāja lordam.
Arī lielai daļai angļu garīdzniecības piederēja zemes ar tie pašiem nosacījumiem kā laicīgiem feodāļiem – militārs dienests karaļa armijā un nodevas.
Zemes turējumu sistēmas nesaraujamā saistība ar noteiktām klaušām, kas bija uzliktas turētājiem augstāk stāvošo feodāļu interesēs, piešķīra sevišķu nozīmi jautājumam par turējumu atsavināšanu, t.i., par iespēju pārdot vai dāvināt tiesības uz zemi. Turējuma atsavināšana nozīmēja, ka ir pamats klausīties pa feodālo klaušu kārtīgu pildīšanu.
Ja kāds vasalis vēlējās atstāt savu lordu, viņam bija jāpierāda, ka lords uzņemas vismaz vienu no šādām saistībām:
1) netaisni centies izkalpināt viņu;
2) slepeni kaļ plānus dzīvot uz viņa rēķina;
3) uzņemas laulības pārkāpšanu ar sava vasaļa sievu;
4) ar labpatiku un vēlmi nogalināt uzbrūk savam vasalim ar zobenu;
5) pēc vasaļa lūguma viņam palīdzēt, lords neizrāda pienācīgu vēlēšanos to darīt.
Angļu krimināltiesībās felonijas jēdziens ar laiku ir paplašinājies. Iesākumā, tāpat kā citur Eiropā, ar to saprata vasaļa pienākumu nepildīšanu attiecībā pret senjoru, un otrādi, senjora pienākumu nepildīšanu attiecībā pret vasali. Pēc šī fakta konstatēšanas notika zemes īpašuma konfiskācija vai vasalitātes attiecību pārtraukšana. Bet vēlāk felonijas nosaukumu attiecināja uz visiem noziegumiem, par kuriem bija paredzēta mantas konfiskācija.

2. Lēņu sistēmas izpausmes Lielajā brīvību hartā

“Lielā brīvību harta (viduslat. Magna Charta Libertatum) pieņemta 1215. gadā un daļēji turpina eksistēt pastāvošā Anglijas likumdošanā. To parakstīja karalis Džons, piekāpjoties baroniem un viņu sabiedrotajiem – bruņiniekiem un pilsētniekiem, kuri vērsās pret karaļa varas nostiprināšanos, nodokļu palielināšanos un ierēdņu patvaļu.
Hartai ir karaļa žēlastības forma. Tā bija klauša gan no karaļa, gan no baronu puses. Abas puses to labprātīgi atzina un ievēroja jeb tām tas bija jādara obligāti. Pretējā gadījumā – šīs tiesības neievērojot – 25 baronu sapulce pieprasīja 40 dienu laikā atjaunot pārkāptās tiesības.
Lielā brīvību hartā ir 63 panti, kas izvietoti bez sistēmas un kvalifikācijas. Normās tiek ne vien ierobežotas karaļa varas tiesībās attiecībā uz baroniem, bet arī izdarīti daudzi grozījumi feodālo klaušu tiesībās un tiesu organizācijā. Lielākā daļa pantu skar lēņa attiecības starp karali un viņa vasaļiem.
Lēņa attiecību jautājumi sākti skatīt ar reljefa maksājumiem, kas likumā atsaucoties arī uz paražu tiesībām noteikti konkrētās summās atkarībā no zemes īpašuma lieluma.
Ļoti nozīmīgi hartā ir traktēti aizbildniecības pienākumi un uzdevumi. Tāpat kā LR Civillikumā arī Lielā brīvību hartā ir noteikts, ka aizbildnim par aizbilstamā mantu jārūpējas tā it kā tā būtu viņa paša manta, bez tam viņš nedrīkst šīs mantas izmantošanas rezultātā iedzīvoties vai gluži otrādi – to izšķērdēt. Karaļa tiešo vasaļu nepilngadīgie mantinieki bija arī paša karaļa aizbildniecībā.
Harta nosaka arī kārtu attiecības. Kārtas nekādā gadījumā nedrīkst sajaukties laulību rezultātā. Mantinieki varēja stāties laulībā tikai tā, lai neizveidotos dažādu kārtu laulība.
Tāpat par gaidāmām laulībām ir jāzina tuvākajiem asinsradiniekiem, bet, ja atraitne vēlas doties laulībā, viņai jāprasa atļauja viņas uzturētājam. Šī norma būtībā kontrolē lēņu piešķiršanu. Senjoram ir jāzina, kas būs viņa vasalis. Tādēļ arī atraitne varēja precēt tikai senjoram tīkamu vīru, jo pēc laulībām tas kļūtu par viņa vasali. Teiktais, protams, attiecas uz tām atraitnēm, kuru mirušie vīri bija kāda senjora vasaļi.
Svarīga ir norma, kas aizliedza karalisko iejaukšanos lielo feodāļu strīdos ar saviem vasaļiem par brīvo zemju turēšanu. Šādi gadījumi ir saskaņoti ar īpašu pavēļu izdošanu par šo lietu nosūtīšanu uz karalisko tiesu. Šajā pantā ir skaidri redzams karaļa varas ierobežojums. Bija apmierinātas arī citas feodāļu prasības, piemēram, par ārvalstu bruņinieku izraidīšanu no Anglijas un uz zemes īpašumtiesību atjaunošana uz agrāk konfiscētu īpašumu.
Hartā ir atspoguļotas arī bruņinieku un citu brīvo zemes turētāju tiesības. Tomēr salīdzinot ar baronu privilēģijām, par bruņiniekiem tiek teikts ļoti lakoniski. Baroni solīja viņiem tādas pašas tiesības, kādas viņi guva no karaļa kā sava senjora: neprasīt no bruņinieku lēņiem ilgāku dienestu un pabalstus kā noteikts paražās, ievērot mantošanas tiesības utt. Diemžēl, kā vēstī vēstures avoti, karaļi vairākkārt ir pārkāpuši Lielās brīvību hartas tiesības neatkarīgi no tā, ka 25 baronu komisija varēja izsludināt bruņotu sacelšanos karaļa nelikumības gadījumā, pie kam tautai bija tiesība atņemt arī karaļa īpašumus, saudzējot viņa paša un ģimenes dzīvību. Tādēļ zemes īpašuma vēsture Anglijā feodālisma laikmetā ir cīņas vēsture par tiesībās rīkoties ar dažādiem zemes turējumiem. Šo spiedienu rezultātā tika atzīta un pieņemta gan Lielā brīvību harta, gan jauni likumi karaļa tiesību ierobežošanai: Tiesību petīcija 1628. gads, Habeas Corpus akts 1679. gads, Tiesību deklarācija un citi.

Secinājumi

Lai arī lēņu tiesības ir tipiskas feodālās sabiedrības tiesības, to pirmsākumi meklējami jau Senajā Romā. Lēnis varbūt ne tikai zemes īpašums, bet arī jebkurš nekustams īpašums vai pat tituls. Svarīgākais šeit bija ievērot atkarīgā turējuma principu, kas ir arī viens no galvenajiem feodālisma principiem. Tik pat nozīmīgs ir arī feodālo kāpņu princips, uz kura pa lielākai daļai pamatojas lēņa spēja.
Anglijā lēņu tiesības ieņem tik pat nozīmīgu vietu kā Eiropā. Tikai tās šeit nav radušās, bet gan ienākušas līdz ar iebrucējiem. Tādēļ šīs tiesības ļoti lielā mērā atšķiras no Eiropas lēņu tiesībām.
Es uzskatu, ka Anglijas lēņu tiesības ir zināmā mērā pat interesantākas par kontinentālās Eiropas lēņu tiesībām, jo pirmajās ir vērojamas interesantas attiecības, kādas bija izveidojušās starp karali (vai senjoru) un vasaļiem. Šeit jau bija vērojamas pirmās tiesisko normu iezīmes, kādas tajā laikā bija reti kurā valstī. Tā varētu būt pāreja no paražu tiesībām uz jau komplicētākām tiesību normām.
Manuprāt, interesanti būtu arī pievērsties un analizēt šo tiesību transformēšanos mūsdienu likumdošanā.

Izmantotās literatūras saraksts

1. Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnīca./P. Valters – R.: SIA Divergens, 1998.

2. Konversācijas vārdnīca, 12.sēj. – R.:A. Gulbja apgāds, 1935.

3. Švābe A. Vispārīgā valsts un tiesību vēsture. – R.: A. Gulbja apgāds, 1928.

4. Herlihy D. The history of Feudalism. – London: Macmillan, 1971.

5. Susan R. Fiefs and Vassals. The Medieval Evidence Reinterpreted.- OXFORD: CLARENTON PRESS, 1996.

6. Есаян Э. С. Великая хартия вольностей и ее место в истории Английского права. Тбилиси: Издательство Университет, 1988.

7. Петрушевский Д. Великая хартия вольностей. – Ростов на Дону: Издательство Н. Парамова «Донская речъ», 1904.

Literatūras saraksts

1. Līna Bērziņa “Romiešu tiesības”, Rīga 1997
2. Līna Bērziņa “Romiešu tiesību vēsture”, Rīga 1996
3. Līna Bērziņa “Vācijas tiesību vēsture” (5. – 20.gs.), Rīga 1999
4. LKV II sējums
5. V.Kalniņš “Romiešu civiltiesību pamati”

Vēsturiskās veidošanās īpatnības.
Pats jēdziens “tiesību sistēma” attiecībā uz ASV tiek lietots tikai nosacīti. Pēc būtības vienotas nacionālas tiesību sistēmas, kā to izprot lielākajā daļā pasaules valstu, nekad nav bijis un nav. XVII – XVIIl gadsimtā uz turpmākās ASV teritorijas vienlaicīgi sāka formēties 13 tiesību sistēmas (pēc angļu koloniju skaita). Pašreiz ASV teritorijā darbojas 50 štatu (pēc štatu skaita) un viena federālā tiesību sistēma, kuras izveidošanās notika jau pēc neatkarības iekarošanas un konstitūcijas pieņemšanas 1787. gadā.
Tādā veidā, ASV tiesību sistēma ir apvienojums visām iepriekšminētajām tiesību sistēmām, kurām, neskatoties uz savu neatkārtojamību un patstāvību, piemīt iekšējā vienotība. Ievērojamā līdzības pakāpe federācijas un štatu tiesību institūtos vispirmām kārtām ir izskaidrojama galvenokārt ar vēsturiskajiem faktoriem.
ASV tiesību sistēmas veidošanās sākās vēl koloniālajā periodā. Visām 13 angļu kolonijām (neskatoties uz to sociālajām un politiskajām atšķirībām) bija kopīgas tiesību saknes, kuras vilkās līdz pirmsrevolūcijas Anglijas vēsturi.
XVII gadsimtā, notiekot Anglijas kolonizācijai Ziemeļamerikā, iedzīvotāji pārveda sev līdzi no Vecās pasaules viņiem ierastās tiesu un tiesību kārtības. Protams, ka šīs kārtības Anglijā uz jaunās zemes piedzīvoja daudz pretrunu un pamazām stājās spēkā ilgā laika posmā un ne bez grūtībām.
Priekš daudziem iedzīvotājiem, kuri bija bēguši uz Jauno pasauli dažādu politisku un reliģiozu nostāju pēc, angļu tiesības ilgi tika uztvertas kā kaut kas pretrunīgs un naidīgs.
Dažās kolonijās, kuras tika veidotas nevis ar angļu palīdzību, bet gan ar holandiešu (piemēram Ņujorka), kādu laika posmu valdīja holandiešu tiesību sistēma. Tomēr vēlāk tā tika izspiesta ar angļu kolonistu palīdzību (izmantojot kopējās tiesības un likumdošanu).
Lai izmantotu kazoistiskās un diezgan sarežģītās angļu kopējās tiesības (“juristu tiesības”, kā tās tika bieži sauktas) kolonijās, it īpaši XVII gadsimtā, pietrūka juristu – profesionāļu. Tomēr vēl pirms ASV neatkarības pasludināšanas praktiski jau aktīvi tika pārveidotas kopējās angļu tiesības, taisnīguma tiesības un statūtu tiesības, kurām kolonijās bija tiešs darbības princips.
Šis process, līdztekus ar koloniju tiesu sistēmas un tiesu piesēdētāju ieviešanu, tika izstiepts XVII gadsimtā uz gadu desmitiem norobežojoties no Vecās pasaules. To ietekmēja angļu tiesību sistēmas pārāk lielā sadalīšanās pa lielo teritoriju un pašu juridisko problēmu atrisināšanas grūtības, kuras paredzēja speciālistu sagatavošanu tieši no pašu koloniju iedzīvotājiem. Tādi parādās tikai XVIII gadsimtā.
Ne bez iemesla sākumposmā kolonijās darbojās vienkāršotas angļu tiesības, vai vienkārši iedzīvotāju paražu sajaukums, ar to morāli – reliģiozajām nostājām, pat ar Bībeles tekstiem.
Protams, ka īpašos koloniālajos nosacījumos angļu kopējās tiesības tīrā veidā nevarēja tikt izmantotas. Kolonisti atsevišķas feodālās tiesību institūcijas neuztvēra nopietni (institūcijas, kurām nebija pamata Amerikas sabiedrībā).
Tā kolonijās pakāpeniski tiek atcelts pirmdzimtības princips, kam bija liela loma angļu tiesību sistēmā. Koloniālie sodi Amerikā atbrīvoja angļu kopējās tiesības no dažādām tehniskām detaļām un grūtībām, izmainīja atsevišķas tiesību konstrukcijas un pat veselus tiesību institūtus.
Dažās kolonijās tika mēģināta savdabīga un samērā vienkārša likumdošanas kodifikācija (kā angļu, tā arī vietējo koloniju likumdošanas sapulcēs). Tā 1648. gadā tika izveidots likumdošanas apkopojums “Masačusetas tiesības un brīvības”, kas atstāja lielu ietekmi uz kodifikācijām, kas tika organizētas citās kolonijās.
Šis likumdošanas apkopojums vērsa visas kolonijas uz angļu tiesību vienkāršošanu, pie kam tā, lai tās būtu vieglāk saprotamas pašiem iedzīvotājiem. Tādēļ tādos apkopojumos, izdotos vēlāk citās kolonijās, ietilpa ne tikai tiesību principi, bet arī puritāņu paražas un morāli – reliģiskie principi, kuri tika atzīti koloniālajās tiesās. Kopumā šie apkopojumi ietvēra ne tikai angļu likumdošanu, bet arī kopējo angļu precedenta tiesību garu.
Neskatoties uz savu viduslaiku izcelšanos, arhaisma formu un satura kazoistismu, tiesas precedenti parādīja diezgan lielu uzņēmības lokanības un pielāgošanās pakāpi kapitālistiskajai uzņēmībai un jaunas pilsoņu sabiedrības formēšanas nosacījumiem.
Jau pirmsrevolūcijas periodā no XVIII gadsimta otrās puses sakarā ar juridisko zināšanu un literatūras trūkumu par ļoti lielu autoritāti kolonijās, pēc tam arī štatos, kļuva angļu jurista U. Blekstona traktāts “Angļu likumu komentāri”. Šī doktrinālā tiesību avota mērķis bija angļu tiesību pamatošana un izskaidrošana. Šī traktāta popularitāte Jaunajā pasaulē bija pat lielāka nekā pašā Anglijā. Tas bija pazīstams arī Amerikas tiesnešiem, kuri uztvēra šo traktātu kā tieslietu praksē ļoti veiksmīgu un patiesu līdzekli, ko viņi arī izmantoja spriežot daudzas tiesas.
Angļu tiesību recepcija īstenojās ar attiecīgu štatu konstitūciju palīdzību vai arī citu likumdošanas aktu palīdzību, pie kam pieņemtas tika tikai tās normas, kuras netraucēja štata pašreizējām tiesībām. Bija daudz juridisko nesaskaņu, bet bija kas kopīgs – tas, ka katras kolonijas tiesības ietver sevī tikai to angļu tiesību daļu, kura tiek datēta pirms 1607. gada vai vismaz 1776. gada.
Dažu štatu konstitūcijās angļu tiesības kā tādas nemaz netika pieminētas. Tajās galvenokārt tika uzsvērts par juridiskā spēka saglabāšanu, kāds tas bija pirms neatkarības iegūšanas. Citos štatos (Merilendā, Ņujorkā u.c.) angļu statusi un kopējās tiesības tika uztvertas kā tiesību avots.
XIX gadsimta pirmajā pusē ASV tiesību sakars ar kopējām tiesībām sāka palikt vārgāks. Lielāku ietekmi sāka atstāt tajā laikā pievilcīgā franču likumdošana, kurai tomēr nebija pamata ASV, vienīgi franču kolonijā – Luiziānā.
Dažos štatos (Kentuki, Ņudžersijā) bija aizliegts pat citēt angļu tiesu jaunos spriedumus. 20 – 30-jos gados ASV izveidojās sava juristu un tiesnešu skola. Lielu lomu štatu saprašanās un vienotības pamatos bija ielikuši D. Kents un D. Storijs ar saviem traktējumiem. Tie deva lielu ieguldījumu amerikāņu tiesību attīstībā.

NOBEIGUMS.

Rakstot šo referātu mani pārņēma sajūta, ka jebkura cilvēkizpētes zinātne kaut kādā mērā ir saistīta ar tiesībām un to rašanā cēloņiem. Tiesību izcelšanās ceļš ir bijis cieši saistīts ar cilvēces evolūciju, jo attīstotie un pilnveidojotie cilvēkam, attīstījās arī tiesības. Tas nozīmē, ka tiesības reāli var pastāvēt tikai tur, kur savu eksistenci un veselo saprātu sāk apzināties indivīds, pie tam, kā plašāku indivīdu kopuma – sabiedrības, neaizvietojama sastāvdaļa. Manā darbā tika apskatīta ASV tiesību vēsture. Un es novēroju to ka visās attīstības fāzēs bija vērojams valdības kontroles trūkums.
Man grūti būtu izanalizēt un es neesmu tiesīgs to darīt, ko par tiesībām, to izcelšanos ir teikuši slaveni filosofi vai juristi. Tikai secinājums ir viens, cik cilvēku, tik viedokļu, to pašu varētu teikt arī par attiecīgajiem laika posmiem. Tas nozīmē, ka nepastāv nekas vienots, nekas pilnīgi identisks attiecībā uz tiesībām. Manuprāt, tāpēc ir grūti noteikt vienu un konkrētu izcelšanās iemeslu.

Literatūras saraksts.

История государства и права зарубежних стран Издательская группа НОРМА – ИНФРА. Москва, 1998
Amerikas vēsture. ASV informācijas dienests, 1997
Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojoša vārdnīca. R., 1998.

Par sava referāta tematu es izvēlējos tēmu ‘’Atēnu demokrātijas raksturīgas iezīmes’’. Izvelējos tāpēc, ka demokrātija mani vispār ļoti interesē īpaši tās problēmas mūsdienās. Līdz ar to mani interese Atēnu demokrātija kā pirmā demokrātija pasaulē. Tieši tāpēc es gribēju iepazīties ar tai raksturīgam iezīmēm. Tam nolūkam es izlasīju dažādas grāmatas par Grieķijas vēsturi, vienu no tam es plaši izmantoju savā darbā.
Vispirms es piedāvāju Atēnu demokrātijas iezīmes, kādas iezīmes un kāpēc. Beigās es gribu izvirzīt savu Atēnu demokrātijas iezīmi un paskaidrot kāpēc es to izdarīju. Pašā darbā beigās es izdaru secinājumu, kādu un kāpēc.

Priekšvārds
Ekonomika, saimnieciska dzīve, dažādu klašu un sociālo slāņu attiecības veido bāzi, uz kuras pamatā veidojas politiska sistēma, valsts varas forma. Pēc savas politiskas iekārtas grieķu polises V-IV gg.p.m.ē. dālijas divos pamatveidos – polisi ar demokrātisko iekārtu un polisi ar oligarhisko valdīšanu. Spilgtākais demokrātiska iekārtas piemērs ir Atēnu demokrātija, bet oligarhiskas valdīšanas piemērs Sparta. Kāpēc tik spilgta atšķirība starp abu divu polišu politiskam sistēmām. Es domāju ka Atēnas bija daudz attīstītākas nekā Sparta. Atēnas piemēram ļoti augsti bija attīstīta ekonomika, saimniecība, amatniecība un augsti attīstīta bija tirdzniecība, kas protams veicināja politikas attīstību. Atšķirība no Spartas kur viss bija otrādi. Līdz ar to es arī izvēlējos Atēnu demokrātijas raksturīgas iezīmes, kā savā darba tematu.
Atēnu demokrātijas raksturīgas iezīmes.

Atēnu politiska sistēma.
I. Es domāju ka viena no raksturīgam Atēnu demokrātijas iezīmēm ir pilsonība un tāds jēdziens kā pilsonis. Jo Atēnu valsts iekārta ir – spilgtākais verdziskas demokrātijas piemērs. Atēnu demokrātija ir uzskatāma par visattīstītāko un par vispilnīgāko demokrātiskas iekārtas formu. Bet jebkura politiska sistēma, tai skaitā Atēnu demokrātija vērsta lai regulēt attiecības starp klasēm, kā arī starp atsevišķam sociālam grupām, starp cilvēkiem kuri veido sabiedrību. Atēnās visas sociālekonomiskas un politiskas organizācijas pamats bija pilsoņu kolektīvs, kas kopumā veidoja āntisko kopienu. Tomēr Atēnās un citās polisēs pilsoņi neveidoja visu iedzīvotāju sastāvu. Izņemot pilsoņus Atēnās dzīvoja meteki un milzīgs vergu skaits, kuri veidoja vairāk kā pusi no visa iedzīvotāju sastāva. Es domāju ka grieķu sasniegums ir tas kā viņi vispār izveidoja tādu jēdzienu kā pilsonis, jo citās austrumu despotijās tajā laikā vispār neeksistēja tāds jēdziens, tā vietā bija pavalstnieks. Atšķirība no pavalstnieka, kuram valsts vāji nodrošināja tiesības ar likumiem, kā arī jebkurā gadījumā varēja tas ierobežot. Savukārt Atēnu pilsonim bija daudz tiesību un tas aizsargāja valsts balstījās uz pilsoni un tas manuprāt būtu galvenais.
Pilntiesīgs Atēnu pilsonis varēja būt Atikas iedzīvotājs, kura abiem vecākiem bija pilsoņu tiesības. Pilsoniska līdztiesība ietvēra sevī atsevišķu tiesību un pienākumu kopumu. Iezīmīgākas pilsoņa tiesības bija: tiesības uz brīvību un uz personisko neatkarību (no citas personas), tiesības uz zemes gabalu uz polises teritorijas un uz valsts ekonomisko palīdzību materiālo grūtumu gadījumā, tiesības piedalīties valsts lietās, t.i. piedalīties Tautas sapulcē, Padomē, velēšanu orgānos, un tiesības uz aizsardzību no likums puses.
Kā tiesību turpinājums bija vesela virkne pilsoņa pienākumu: glabāt savu īpašumu un strādāt uz savā zemes gabalā, sargāt polises no ienaidniekiem, ieverot likumus un aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Līdz ar es domāju ka jau Atēnās mēs varam redzēt to, ka jēdzienam pilsonis ir līdzīga nozīme kā mēs to saprotam mūsdienās.

II. Manuprāt cita raksturīga Atēnu demokrātijas iezīme ir Tautas sapulce –Eklēzija. Tas bija izšķirošais un galvenais valsts varas orgāns Atēnās. Tautas sapulce iemiesoja sevī tautas suverenitāti un neatzina nekādus savas kompetences ierobežojumus. Tautas sapulces darbības efektivitāti nodrošināja tas, ka tā notika bieži (sakumā reizi mēnesī, vēlāk – četras reizes mēnesī) un tas darbība balstījās uz šādiem principiem: isegorija – tiesības uzstaties katram pilsonim, pilnīga vārda brīvība, iespēja izvirzīt apspriešanai jebkuru jautājumu; isotīmija – vienlīdzība amatu ieņemšanā; isonomija – vienlīdzība likuma priekša. Tautas sapulcē piedālījās visi pilsoņi, kas bija sasnieguši divdesmit gadu vecumu. Tautas sapulce bija svarīgs valsts orgāns ar plašam pilnvarām. Tautas sapulcē pieņēma likumus, noteica karus un pamierus, ratificēja līgumus ar citam valstīm u.t.t. Tautas sapulcē pulcējas amatpersonas Atēnu valsts maģistrāti, te pat apsprieda atskaites pēc gada valdīšanas, risināja jautājumus par pārtikas piegādi pilsētā, kontrolēja valsts īpašuma iznomāšanu, apstiprināja nopietnus testamentus.
Tautas sapulces kompetencē bija arī ostrakisms, t.i. jebkura pilsoņa izraidīšana no polises uz 10 gadiem, ja uz viņu gadījumā krita aizdomas ka viņš grib nogāzt demokrātisko iekārtu. Galvenais ar ko nodarbojas Tautas sapulce bija valsts budžeta apstiprināšana, pilsoņu tiesību došana ārzemniekiem, lai gan tas notika ļoti reti. Tautas sapulces pilnvaras aptvēra visas puses Atēnu dzīves; Tautas sapulce bija netikai likumdošanas orgāns bet arī kontrolēja valdību un administrāciju.
Tautas sapulces darba kartību iepriekš gatavoja un apsprieda Piecsimtvīru Padome, tautas sapulces priekšsēdētājus lozēja.
Kā es jau runāju, piedalīties varēja jebkurš pilsonis, līdz ar to arī visi pilsoņi aktīvi piedalījās visu jautājumu izskatīšanā, rūpīgi pārbaudīja amatpersonu atskaites. Aktīva līdzdalība Tautas sapulcē attīstīja oratora iemaņas un pilsonisko pašapziņu.

Neskatoties uz to ka Tautas sapulcē varēja piedalīties visi pilsoņi tai skaitā nabagi cilvēki. Bet nevisi pilsoņi – feti reāli varēja piedalīties vairākās sēdēs, kuras ilgas gandrīz visu dienu. Jo viņiem vajadzēja uzturēt ģimeni, pelnīt vajadzīgus līdzekļus. Pie tām IV g. P.m.ē. sakumā bija pieņemts likums par to ka Atēnu pilsonības zemākiem slāņiem par Tautas sapulces apmeklēšanu bija jamaksa 3 oboli, tas bija amatnieka vidēja alga par dienu. Bija vēl viens apstāklis kura dēļ ne visi pilsoņi piedalījās Tautas sapulcē. Tas bija tas, ka tiem pilsoņiem kuri dzīvoja tālu no Atēnam bija grūti ierasties uz vairākām sapulcēm. Līdz ar to Tautas sapulcēs galvenokārt piedalījās tikai tie pilsoņi kuri dzīvoja Atēnās un Perējās. Tādejādi sapulces sēdēs piedalījās tikai 3 – 5 tūkst. iedzīvotāju. Bet lai risināt īpaši svarīgas lietas, piemēram veikt ostrakismu bija nepieciešams 6 tūkst. cilvēku kvorums, tad šis skaits pulcējas bez pūliem.
Es domāju ka Tautas sapulce un tas darbošanās ir viena no raksturīgam Atēnu demokrātijas iezīmēm. Pats vārds demokrātija nozīme – tautas vara un līdz ar to nekur citur ka tikai Atēnas mēs varam redzēt to, ka demokrātija darbojas perfekti. ‘’Tauta ir viss’’ ja pilsoņu kopumu veido dēmoss un uzskata, ka tauta atrodas pāri likumiem, jo tas pats ir visu likumu avots, tad mēs to varam saprast tā kā tauta dara to, kas viņai patīk. Ja tauta pacelta pāri likumiem, tad likumi nav nemainīgi, tie nepastāv neatkarīgi no tautas gribas. Es domāju , ka gluži otrādi tie mainās saskaņā ar tautas gribu.

III. Nākoša Atēnu demokrātijas raksturīga iezīme ir Piecsimtvīru padome (Bulle), kura sagatavoja jautājumus apspriešanai Tautas sapulcē, ka arī kontrolēja maģistrātu darbu. Padomes locekļus lozējot ievelēja uz vienu gadu (50 no katras filās). Tā organizēja arī sabiedriskos darbus, pārdeva konfiscētos īpašumus, kontrolēja valsts finansu stāvokli, rūpējas par kuģu būvi un kara zirgu uzturēšanu. Tā ka padome bija patstāvīgi strādājoša institūcija, tad vienlaicīgi darboties visiem tajā nebija iespējams ( pilna sastāva tā sanāca tikai atkartējos gadījumos). Piecsimtvīru padome nenomainīja Tautas sapulci, bet bija tas darba orgāns un nav zināms, ka starp padomi un Tautas sapulci būtu kādreiz izcēlušies.
Piecsimtvīru padomi es arī uzskatu kā demokrātijas iezīmi. Vispirms tāpēc, ka tā bija ļoti demokrātiski velēta, kandidātiem un velētajiem saglabātas viņu tiesības, kas arī ir ļoti būtiski, jo svarīgi ka lai vēlētajiem no katras filas, padomē būtu viņu interešu pārstāvji.

IV. Amatpersonas un viņu darbība, manuprāt arī varētu būt demokrātijas iezīme. Atēnas bija politiskais centrs, jo Atēnās bija daudz iedzīvotāju, bija strauja un piepildīta ar notikumiem dzīve. Tas viss radīja valstij dažas problēmas valsts aparāta organizēšanā un pārvaldīšanā. Sarežģīto dzīvi pārvaldīja ievelēto maģistratūru sistēma, speciālas amatpersonas. Piecsimtvīru padome kontrolēja ievēlēto maģistru darbību un uzstājas kā dažu amatpersonu organizējošais centrs. Atēnās augstākie maģistrāti bija arhontu un strategu kolēģija. Deviņu arhontu kolēģija bija viens no senākajiem orgāniem. Arhontu kompetence bija diezgan plaša: pēc pirmā arhonta iezīmēja gadu, ietekmēja uz militāram lietam, reliģijas lietam, arhonti noteica dažu tiesas lietu izskatīšanas kartību gan privātas lietas , gan valsts lietas.
Svarīgs solis bija vēlēto stratēgu amata ievešana (par stratēgu varēja ievēlēt gan ilgus gadus pēc kārtas, gan ar laika intervālu); šis amats attīstījās par svarīgāko eksekutīvo institūciju. Stratēgu vadošo lomu noteica konstitūcijas īpatnības, jo amatpersonu izvēle ar lozēšanas palīdzību negarantēja kvalitatīvu rezultātu. Šo plaisu arī aizpildīja strategi, kas ieguva amatus, tikai pateicoties dēmosa uzticībai.
Vēl Atēnu demokrātijas sistēmā bija daudz dažādu kolēģiju kuru galvenais princips bija Atēnu iekšējas pārvaldes organizācija. Katru gadu Atēnu kolēģijās ievēlēja līdz 700 amatpersonu. Kopumā tas viss bija aparāts, kurš organizēja sarežģīto pārvaldi. Bet šis aparāts nebija birokrātisks un atdalīts no tautas.
Līdz ar to man liekas, ka tas viss varētu būt kā Atēnu demokrātijas raksturīga iezīme. Es domāju, ka ļoti svarīgi bija tas , ka pilsoņi varēja uzraudzīt amatpersonu darbību, un darīt to vistiešākajā veida ar tādu paņēmienu palīdzību: 1) dokimasija – pēc vēlēšanām pārbaudīja, vai amatpersona atbilst tam godam, ko tā izlozējusi (piemēram ja cilvēks slikti izturējās pret saviem vecākiem tad vēlēšanas rezultātus atcēla); 2) apoheisotonija – pēc pilsoņu ierosinājuma bija iespējams atcelt personu no amata; 3) eitina – katrai amatpersonai vajadzēja pēc gada atskaitīties par savu darbību (ja pilsonis atteicas, tad viņam tika uzlikts sods).
V. Svarīgāka juridiska instance bija Heliēja, kurā ietilpa 6.000 tūkst. Pilsoņu. Arī tos lozējot ievēlēja katru gadu no jauna. Helieja sastāvēja no komisijām pa 201 – 501 cilvēkam katrā; tajās izskatīja visdažādākās lietas. Saglabājusies ziņa, ka tikai vienreiz tiesa sapulcējusies pilnā sastāvā. Svarīgākajos gadījumos sapulcējas divas vai pat trīs komisijas. Heliejai bija svarīga prerogatīva tā aprobēja katru likumu, ko pieņēma Tautas sapulce, t.i., pārbaudīja tā atbilstību sabiedriskas iekārtas pamatprincipiem.
Tiesas lēmuma pieņemšana pēc nerakstītiem likumiem vai pēc taisnīguma bija aizliegta. Lēmumus pieņēma, tiesnešiem savstarpēji neapspriežoties. Turklāt procesā laika tiesa izturējās visai pasīvi. Atēnās nebija apsūdzētāju un atbildētāju. Apsūdzētājs iesniedza saudzību kur noradīja atbildētāju. Apsūdzētājs bija cietušais. Līdz ar to, ka Atēnas bija liela pilsēta bija arī daudz tiesa lietu, tas viss prasīja jaunus amatus. Lai atslogotu dikastēriju, tika ievesti dēmu tiesneši 30 cilvēku sastāvā (453./452.g.p.m.ē.),kuru skaitu vēlāk palielināja līdz 40. Tie nodarbojas ar īpašuma problēmām privāto apsūdzību gadījumos.
Man arī liekas kas tas ir ļoti nopietni, ka Atēnās pastāvēja tāda tiesu sistēma, jo Heliējai bija diezgan liela ietekme.
VI. Atēnu sociāla politika. Es domāju, ka tā arī varētu būt kā demokrātijas iezīme. Jo demokrātiska iekārta paredzēja visu pilsoņu kategoriju līdzdalību valsts pārvaldē. Protams Atēnu pilsoņi nebija vienādi mantas ziņā. Starp Atēnu aristokrātijas pārstāvjiem un fetiem (nabagiem zemniekiem) eksistēja diezgan liela starpība. Lai nodrošināt visu slāņu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē (Tautas sapulcē, piecsimtvīru padomē u.c.), bija izveidota Atēnu demokrātijas noteikta sociāla politika, kas ietvēra sevī: amatu maksu par līdzdalību Tautas sapulcē un piecsimtvīru padomē. Atēnu demokrātija par pilsoņu audzināšanu un izglītību.
Tādējādi Atēnu demokrātijas pamats bija plaša pilsoņu līdzdalība, kas nodrošināja sabiedrisko aktivitāti, rādija visus iespējamus apstākļus lai attīstīt Atēnu pilsoņa politisko pašapziņu.
Protams Atēnu demokrātijai bija savi trūkumi, piemēram ļoti spilgts tāds kā sievietēm nebija nekādu tiesību piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Bet tomēr Atēnu demokrātija ir izcils fenomens. Pirmo reizi vēsturē parādījās ne tikai termins ‘’demokrātija’’, bet arī pati tā tika īstenota dzīvē.
Es domāju, ka vēl viena Atēnu demokrātijas raksturīga iezīme varētu būt tas, ka nekad vairs neatkārtosies un nekad nebūs tik tieša, kāda tā bija. Visas demokrātiskas valstis kuras tagad eksistē pasaulē nevarēs atkārtot to. Kāpēc tā nebūs? Tāpēc, ka lai īstenot tādu demokrātiju vajadzīgs ļoti mazs pilsoņu skaits un neliela valsts teritorija. Jā protams mēs varām paņemt kādu nelielu valstiņu un mēģināt īstenot tur demokrātiju, bet tādas process maksas ļoti daudz naudas, jo tieša demokrātija maksa milzīgu naudu. Līdz ar to Atēnu demokrātija ir tikai ideāls modelis kuru cenšas panākt visas mūsdienu demokrātiskas valstis.

Secinājums
Ar sava darba palīdzību es ļoti labi iepazīstinājos ar Atēnu demokrātiju un tās raksturīgam iezīmēm. Tagad man pilnīgi skaidrs, ka Atēnu demokrātija atšķiras no mūsdienu demokrātijas. Ar sava darba palīdzību es sasniedzu visus savus uzstādītos

Valsts un tiesību izcelsme pirmatnējā kopienā
Cīņa pret ķeceriem.
Pāvesti uzskatīja, ka viņu svēts pienākums ir parādīt cilvēkiem pestīšanas ceļu. Viņi cīnījās pret valdniekiem, kas apšaubīja baznīcas autoritāti, un cilvēkiem, kuri pauda savādākus uzskatus, nekā baznīcā bija pieņemts. Citādi domājošos sauca par ķeceriem – personām, kuras nodarbojās ar ķecerību.
• Ķecerība – ticības mācība, kas novirzījusies no valdošās reliģijas dogmām un organizatoriskajām formām; ķecerības ir raksturīgas viduslaikiem, kad tajās parasti izpaudās sociāls protests pret baznīcas atbalstītajiem feodālajiem spaidiem.
Reliģisko uzskatu brīvība ir mūsdienu ideja, un viduslaikos to nepazina. Garīdzniecība mācīja, ka cilvēkiem jāpielūdz dievs tikai pēc vienas noteiktas baznīcas likumiem, kurus nosaka viena patiesā baznīca. Ķecerība viduslaikos bija lielākais noziegums. Baznīca apgalvoja, ka ķeceri nodod dievu.
Baznīca centās izsekot ķecerus un piespiest tos atteikties no saviem izskatiem. Ja tas neizdevās, tad draudēja ar ekskomunikāciju. Ekskomunicētais cilvēks nedrīkstēja apmeklēt baznīcu un piedalīties sakramentos. Šis cilvēks bija spiests dzīvot bez draugiem, mirt bez garīdznieka svētības un zaudēja cerības uz pestīšanu.
Ķeceru kustības.
12. un 13. gadsimtā radās cilvēku grupas, kas apšaubīja baznīcas mācības. Viena no tām bija albiģieši, kuri īpaši spēcīgi jutās Francijas dienvidos.Viņi mācīja, ka viss pastāvošais ir ļaunuma pilns, un apgalvoja, ka Jēzus nav pieņēmis cilvēka izskatu. Kad albiģieši atteicās noliegt savus uzskatus, 1209.gadā pāvests Inocentijs III sasauca bruņiniekus un devās uzbrukumā Dienvidfrancijai. Nežēlīgais karš ar albiģiešiem ilga vairāk nekā 20 gadus.
Inkvizīcija.

1233.gadā pāvests Gregors IX izveidoja inkvizīciju.
Inkvizīcija – slepenpolicijas un tiesu policijas organizācija, ko 13.gs. nodibināja katoļu baznīca cīņai pret ķecerībām un kas bija pakļauta tieši Romas pāvestam. Inkvizīcija sprieda tiesu un izrēķinājās ar visiem, kas nostājās pret katoļu baznīcas spaidiem un feodālo ekspluotāciju, in pat ar tiem, kurus tikai turēja aizdomās.Tiesvedība, kas balstījās uz sarežģītu spiegošanas, denunciācijas, apmelošanas un izsmalcinātas zvēriskas spīdzināšanas sistēmu, bija slepena; spriedumu nevarēja atcelt; simtiem tūkstošu nevainīgu cilvēku tika sadedzināti uz sārta vai gāja bojā moku kambaros. Notiesāto cilvēku mantu konfiscēja par labu pāvestam, un tas vēl vairāk aktivizēja inkvizīcijas darbību, kura bija sevišķi nežēlīga galvenokārt REiropā un ļoti nežēlīga Spānijā.
Apsūdzēto cilvēku centās piespiest atzīties un lūgt piedošanu. Lai to panāktu apsūdzētos spīdzināja. Ja tas līdzēja, tad ķecerim piespieda mazāku sodu un uzņēma atpakaļ baznīcā. Ja netika piedots, vai arī apsūdzētais neatteicās no saviem uzskatiem, to nodeva sodīšanai. Ķeceris varēja zaudēt savu mantu, tikt izraidīts vai ieslodzīts. Daudzus ķecerus sadedzināja sārtā.
Inkvizīcijas sārti.

Baznīca ne tikai ievilināja cilvēkus savos tīklos, bet arī prata savu varu aizstāvēt ar visnežēlīgākajiem līdzekļiem un iznīcināt tos, kurus uzskatīja par nepakļāvīgiem.
…Pirms piecsimt gadiem kādā drūmā februāra naktī Romas pilsētas laukumā ap tikko uzceltu ešafotu nostājās sardzesvīri ar pīķiem rokās. Turpat līdzās dēļu paaugstinājumam jau bija sakrauts milzīgs sārts no resniem priežu baļķiem, virs kura slējās augsts stabs ar ķēdi galā.
Tad katedrāles durvīs parādījās procesija. Tās priekšgalā, dziedādami himnu, gāja mūki ar degošām svecēm rokās. Aiz viņiem soļoja cilvēki melnos tērpos ar kapucēm, kas aizsedza sejas. Tie bija slepenie baznīcas tiesas locekļi – inkvizitori. Vispēdīgi sardzesvīru pavadībā gāja cilvēks baltā tērpā ar dzeltenu mici galvā. Viņam uz krūtīm karājās dēlis ar uzrakstu: “ĶECERIS”.
Notiesātais basām kājām lēni gāja pa akmens bruģi. Bija redzams, ka katru soli viņš liek ar lielu piepūli. Blakus viņam soļoja mūks, nesdams koka krustu.
Šis pratināšanu un spīdzināšanu nomocītais cilvēks bija lielais itāliešu zinātnieks un filozofs Džordano Bruno.
Savā grāmatā viņš bija iedrošinājies uzstāties pret baznīcas mācību par Visuma uzbūvi. Bībele apgalvoja, ka vispirms dievs radījis Zemi un tikai pēc tam Sauli un Mēnesi, tad licis tiem riņķot apkārt Zemei un to pēc kārtas apgaismot. Bet par zvaigznēm Bībelē rakstīts, ka tās esot cieši jo cieši piestiprinātas pie cietās, kristāldzidrās debess velves, kura, līdzīgi teltij, plešoties pār Zemi.
Neilgi pirms tam ģeniālais poļu astronoms Koperniks bija pierādījis, ka Visums iekārtots pilnīgi pretēji. Nevis Saule riņķo ap Zemi, kā stāstīts Bībelē, bet gan Zeme un citas planētas riņķo ap Sauli, un tādējādi Zeme nav pasaules centrs.
Džordāno Bruno apgalvoja, ka ka Kopernikam ir taisnība. Vēl vairāk – viņš rakstīja, ka Zeme un Saule ir tikai mazas Visuma daļiņas, bet pats Visums ir bezgalīgs un sastāv no neskaitāmām citām pasaulēm.
Tas nozīmēja, ka baznīca un Bībele nepareizi attēlo pasaules īsteno uzbūvi.
Mūki – inkvizitori sagūstīja filozofu. Viņu daudzkārt spīdzināja, cenzdamies panākt, lai viņš publiski paziņo, ka Kopernika mācība nav pareiza. Tomēr vīrišķīgais zinātnieks neatkāpās no tā, ko uzskatīja par patiesu zinātni. Tad inkvizitori viņam piespieda briesmīgu nāves sodu. Viņu sadedzināja dzīvu uz sārta.
Tā gāja bojā viens no dižākajiem pagājušo laiku zinātniekiem.
Džordāno Bruno nebija nekāds izņēmums. Nav iespējams saskaitīt, cik daudz cilvēku, piespriezdama tiem mokpilnu nāves sodu, ir iznīcinājusi ikviena reliģija, aizstāvēdama savu varu.
Senajā Jūdejā rabīni lika ticīgajiem apmētāt ar akmeņiem tos, kuri iedrošinājās neatzīt viņu likumus. Indijā bramini nožņaudza vai dzīvus ieraka zemē viņu gribai nepakļāvīgos cilvēkus. Arābi iznīcināja neticīgos, kas negribēja pielūgt viņu dievu – visspēcīgo Allāhu.
Tikpat nežēlīga bija arī kristīgā baznīca, kura centās pārliecināt ticīgos, ka viņu dievs esot visžēlīgs un labsirdīgs.
Bet katoļu baznīcas galva Romas pāvests un viņa pārstāvji – kardināli ar zemisku liekulību nāves spriedumos rakstīja “Sodīt ar žēlsirdīgu nāves sodu, bez asinsizliešanas.” Nelaimīgo tiešām nogalināja bez asinsizliešanas – viņu sadedzināja dzīvu!
Vācijas pilsētā Trīrē neilgā laika posmā tika sadedzināti 7000 cilvēku. Francijas pilsētā Tulūzā vienā dienā uz sārta sadedzināja 400 vīriešu un sieviešu.
Ar sevišķu naidu inkvizitori piesprieda mokpilnu nāvessodu tiem, kuri bija uzdrošinājušies kritizēt baznīcas kalpu mācības. Tā uz sārta tika sadedzināti čehu zinātnieks Jans Huss, itāliešu filozofs Vanīni, slavenais spāņu ķirurgs Servets. Diženo itāliešu astronomu Galileju daudzus gadus mocīja cietumā un atbrīvoja tikai pēc tam, kad viņš bija publiski atteicies no saviem atklājumiem.
Arī pareizticīgo baznīcas vēsturē ir zināmi daudzi asiņaini upuri. Kaut gan Krievijā inkvizīcija nepastāvēja, tomēr pareizticīgo baznīcas valdnieki ar tādu pašu nepielūdzamu cietsirdību izrēķinājās ar ikvienu, kurš nepakļāvās viņu gribai.
Šādus cilvēkus pareizticīgo baznīcas patriarhi un bīskapi nosauca par ķeceriem un sodīja ar mokpilnu nāvi. Nevainīgus cilvēkus spīdzināja ar uguni un ūdeni, šaustīja ar pletnēm, izlauza rokas un kājas, bet pēc tam dzīvus sadedzināja uz sārta vai dzelzs būros. Visu upuru mantu, protams, pievāca baznīca.
Daudzos klosteros bija iekārtoti baismīgi pazemes cietumi – dziļas, mitras bedres, kurās gadiem ilgi turēja nepakļāvīgos. Dažos klosteros bija izbūvēti vēl drausmīgāki – akmens “maisi”, kuros iemūrēja nepaklausīgos. Šajā “maisā” cilvēks nevarēja nedz stāvēt, nedz gulēt – viņam bija jāsēd saknupušam pilnīgā tumsā, līdz viņš kļuva ārprātīgs vai nomira.
Izmantodami savu varu un ietekmi, krievu garīdznieki nikni vajāja tos, kuri sniedza tautai patiesu apgaismību.
Kad Krievijā radās pirmās ģimnāzijas, baznīcas varasvīri centās panākt, lai tajās viens no galvenajiem mācību priekšmetiem būtu svētie raksti, un pieprasīja atlaist tos skolotājus, kuri, pēc viņu domām, pietiekami nepakļāvās baznīcas gribai.
Kāpēc dieva kalpi tik ļoti neieredzēja progresīvus rakstniekus un zinātniekus, un filozofus?
Tāpēc, ka kultūra un zinātne ir jebkuras reliģijas visstiprākais un visbīstamākais ienaidnieks.
Tikai neizglītoti ļautiņi tic baznīcas kalpu pasakām. Zinātne atmasko šo pasaku melīgumu. Pateicoties vienīgi zinātnei, ļaudis pamazām uzzināja, kā ir uzbūvēta apkārtējā pasaule, un sāka izprast likumus, kam pakļauta daba un cilvēks.

.

Pēc marksistiski-ļeņiniskās hipotēzes pirmatnējās kopienas iekārta ir sabiedriski ekonomiska formācija, kas pastāvēja pirms šķiru , valsts un tiesību rašanās. Šai iekārtai raksturīgs ražošanas līdzekļu sabiedriskais īpašums un to primitīvisms. Pēc šīs teorijas pirmatnējā ekonomiskā vienlīdzība nenozīmē to, ka nepastāv ļaužu sabiedriska organizācija,varas izpausmes un normas, kas regulē attiecības starp cilvēkiem. Teorija māca, ka pirmatnējās sabiedrības galvenā cilvēku kopības forma ir ģints, kas ir asinsradinieku grupa un kuras locekļi ir savstarpēji saistīti kolektīvā darbā un sadalē. Ģintis parasti apvienojas ciltīs. Ciltīm ir savs nosaukums, teritorija, kopīga valoda vai dialekts un paražas, un tā ir jau sabiedrības organizācijas forma. Vara ģints iekārtā pieder visai sabiedrībai. Tas izpaužas, kopsapulcē ievēlot vecāko vai vadoni. Ģints lietas izlemj kopsapulce, kurā visi locekļi var brīvi izteikties un paust savu viedokli. Tātad ģints locekļiem ir vienādas tiesības un pienākumi.Taču , kā uzskata šīs mācības teorētiķi, arī ģints iekārtā sastopama piespiedu vara, jo jānodrošina cilts pastāvēšana.
Pēc šīs teorijas pieņēmuma, sabiedrībai attīstoties, vienlaicīgi notiek varas atsvešināšanās process. Kopmpetences vara savas pozīcijas atdod varai, kas balstīta uz indivīda sabiedrisko statusu. Kompetence vairs nav šīs varas neatņemams elements. par kompetences reālām pazīmēm citu acīs kļūst bagātība un tituls. Kā arī veidojas monogāmas ģimenes, kurām pieder uzkrātais īpašums- privātīpašums, kas savukārt, rada ekonomisko nevienlīdzību un sabiedrības sadalīšanos šķirās.Tādejādi rodas nepieciešamība pēc zināmas varas organizācijas- pēc valsts, kas nodrošinātu un sargātu pastāvošo kārtību. Pastāv arī citas teorijas par valsts un tiesību izcelšanos. Taču neviena no tām, šodien varam sacīt arī marksistiski- ļeņiniskā, nevar pretendēt uz objektivitāti. Pati zinātne ir bijusi atkarīga no laika strāvām, tāpēc parasti apstākļos, kādi valstī radušies, valsts un tiesību zinātnes tiecas kļūt par tagadnē piepildītā valsts “ideāla” apologētēm. Jebkurā vēstures posmā ikviena valsts centusies savu sabiedrības locekļu sociālo raksturu veidot tā, lai viņiem gribētos darīt to, kas izdevīgs valstij. Diemžēl civilizācijas attīstības gaitā visdažādāko sabiedrību sociālais raksturs ir bijis orientēts uz materiālu dzīves piepildījumu, bet nevis uz indivīda garīgo attīstību.

Tiesību izcelsme un to attīstība

Tiesības izcēlās vienlaikus ar valsti vienotā sabiedrības attīstības procesā, kad radās privātīpašums un sabiedrība sašķēlās antagonistiskās šķirās. Pirmatnējās kopienas iekārtā tiesības nepastāvēja. Tomēr tas nenozīmē, ka bezšķiru sabiedrībā cilvēku rīcība, uzvedība, viņu savstarpējās attiecības netika regulētas. Pastāvēja daudzas un dažādas sociālas normas ( paražas, tradīcijas, pirmatnējās morāles un reliģijas normas), kas regulēja pirmatnējās kopienas locekļu dzīvi. Šīs normas bija izveidojušās tālā senatnē, atbilda visu ģints locekļu interesēm un nodrošināja stingru kārtību. Sociālās normās 1) izteica visas ģints, cilts gribu un intereses, 2) regulēja cilvēku uzvedību un rīcību, 3) pastāvēja ieraduma dēļ, bet vajadzības gadījumā to izpildi nodrošināja visa ģints. Šīs normas visumā ievēroja labprātīgi, kā paradumu. Pirmatnējam cilvēklam nebija tādu stimulu, kas viņu rosinātu atkāpties no izsenis pastāvošām paražām. Tā kā nepastāvēja privātīpašums, cilvēkiem nebija antagonistisku interešu. Ģints rūpējās par katru savu locekli. Paražas regulēja ģints iekārtas organizāciju, darba, ģimenes attiecības, un to ievērošanas nodrošināšanā svarīga nozīme bija ieradumam un tradīciju spēkam. Stingra paražu ievērošana nostiprināja ģints locekļu autoritāti un cieņu. Pārkāpējiem piemēroja piespiešanu (pat izraidīšanu no ģints ). Paražas pirmatnējā sabiedrībā bija cieši saistītas ar pirmatnējās morāles normām un reliģiskajiem priekšstatiem. Sabiedrībai sašķeļoties antagonistiskās šķirās, pirmatnējās kopienas sociālās normas izrādījās nederīgas organizētas un sistemātiskas vardarbības, apspiesto šķiru ekspluatācijas nodrošināšanai. Radās vajadzība pēc tādiem priekšrakstiem, kuri izteiktu valdošās šķiras intereses un gribu un kurus aizsargātu valsts. Ražotājspēku un maiņas tālākā attīstība, naudas lietošana un monogāmās ģimenes izcelšanās radīja nepieciešamību plašāk regulēt sabiedriskās attiecības, nosakot pušu tiesības un pienākumus, dažādos līgumos, aizsargājot īpašuma tiesības uz vergiem, lietām utt. Sabiedrisko attiecību regulētāja lomu sāka veikt tiesības, kuras veidojās divējādi – 1) valdošai šķirai sankcionējot tai izdevīgas pirmatnējās kopienas sociālās normas ( rezultātā radās paražu tiesības, kuras kļuva obligātas visiem un kuru ievērošanu valsts nodrošināja ar piespidu spēku ), 2) valsts orgāniem izdodot jaunās tiesību normas, kas tika ietvertas tiesību avotos, piemēram likumos. Tiesību noteikšanā sevišķa nozīme bija tiesai, kira balstoties uz valsts piespiedu spēku, paražas piemēroja atbilstoši valdošās šķiras interesēm. Daudzās valstīs (sevišķi Anglijā ) tiesības tika veidotas tādejādi, ka tiesas lēmumus konkrētās lietās apveltīja ar obligātu spēku attiecībā uz visām nākamajām analoģiskajām lietām ( tiesu precedenti ). Tā tiesai sankcionējot paražas, valdošā šķira uzspieda sabiedrībai jaunas, tiesu praksē izveidotas tiesību normas. Vēlāk radās arī likumi, kuros rakstveidā tika nostiprināti valdošās šķiras interesēm atbilstoši priekšraksti. Sākumā likumos galvenokārt ietvēra paražu normas, vēlāk arī tiesu prakses rezultātus. Rakstītās tiesības bija cieši saistītas ar valsts aparāta izveidošanos (Solona likumi Atēnās, 12 tabulu likumi Romā, Saliešu taisnība Franku valstī u.c ). Tiesību normām , kas pakāpeniski izspieda pirmatnējās kopienas paražas, bija spilgti izteikts šķirisks raksturs, tās atspoguļoja un nostiprināja uz privātīpašumu pamatoto nevienlīdzību sabiedrībā. Likumos tika ietvertas normas, saskaņā ar kurām tikai mantīgie un dižciltīgie varēja ieņemt augstākos valsts amatus. Tiesību normas īpaši aizsargāja privātīpašumu. Par mazāko tā apdraudējumu varēja piemērot nāves sodu . Pirmatnējās kopienas iekārtā pastāvošo asinsatriebību (paražas) aizstāja kriminālistiskās normas. Izveidojās tiesību normu komplekss, kas pilnīgi atspoguļoja sabiedrību, kura nomainīja pirmatnējās kopienas iekārtu.

Tiesību ideja un to pirmssākumi

Mitoloģiskā formā cilvēka apziņa jau senatnē savienoja pilnību, kārtību, taisnīgumu, labestību un likumību. Sevišķi stipras saites veidojās starp taisnīgumu un likumību. Transformēdamās tradīcijā, taisnīguma un tiesību organiskās vienības ideja cauri gadsimtiem saglabājusies līdz mūsdienām. Vēsturiski mainās galvenokārt priekšstati par tisību avotu, izcelšanos un taisnīguma kritērijiem. Šo priekštatu dažādība atspoguļojas daudzās mācībās par tiesībām. Starp tām bija arī tādas, kas nopietni ietekmēja tisību zinātnes attīstību. To iespaidā, piemēram, radās tādas kategorijas, kā dabiskās tiesības- to tiesību un brīvību (arī principi, noteikumi, vērtības) kopums kas it kā pienākas cilvēkam kā dabas būtnei neatkarīgi no konkrētajiem sociālajiem apstākļiem un valsts, kā arī pozitīvās tiesības, kas izpaužas valsts pieņemtās normās, t.i., likumdošanā un citos tiesību avotos. Progresīvā tiesību koncepcija radīja viedokli, saskaņā ar kuru tiesības ir normatīvi noformētais taisnīgums, kas nosaka tiesību saturu. Tiesību un taisnīguma vienības idejai, kas laika ziņā izrādījās tik noturīga, piemīt ļoti nozīmīga tieša un apslēpta jēga. (Tiešā nozīme saistīta ar to, ka taisnīgums ir tiesību satura būtiska sastāvdaļa). Ievadot taisnīgumu tiesību saturā un tādejādi veidā sabiedrības dzīves apritē mūsu priekšteči faktiski sāka pilietot tiesības kā sabiedrības dzīves pašregulācijas līdzekli, pie kam ar labestīgu orientāciju. Vienlaicīgi tika atklāts vēl viens produktīvs šīs izpratnes aspekts- sabiedriskās dzīves pašregulācijas saistība ar indivīda pašregulācijas spējām. Tikai nelaime tā , ka vairumā gadījumu tika izdarīts secinājums, ka cilvēks nav spējīgs uz tādu pašregulāciju, jo, visbiežāk tikai savas vēlēšanās, gribas un saprāta vadīts, viņš nevar kontrolēt savu rīcību, patstāvīgi uzlabot savu grēcīgo dabu, reglamentēt kaislības u.t.t., viņam ir nepieciešams kāds, kas to vadītu.

Citi tiesību izcelšanās aspekti

Cilvēks zin jeb apzinās, ka pastāv kādi “likumi”, kuri nosaka cilvēka dzīves un uzvedības kārtību, kas atbilst negrozāmai cilvēka pakļautībai viņa esamības dievišķajiem nosacījumiem. Viņš ievēro, ka ikkatra cilvēciska augstprātība vai lepnība, ikkatra pārdroša patvarība,kad cilvēks izjauc lietu dabisko kārtību un pretendē uz sev neraksturīgu vietu un nozīmi pasaulīgajā dzīvē, tiek liktenīgi sodīta. Bet sodu šeit predestinē pati noziedzīgā nodoma būtība. Cilvēks gribas un izšķiršanās sfērā bija radīts brīvībai. Viņš saprot, ka patiesa un bezgrēcīga dzīve ir iespējama tikai pareizās attiecībās ar Dievu. Taču izrādās,ka “nav neviena taisna,… kas Dievu meklē”. Būtībā grēks ir Dieva noliktās kārtības apvērsums un šī formula ir savā būtībā universāla jebkurai, arī mūsdienu sadzīves sfērai,jo aktuālais grēks- konkrētais Dievu normu pārkāpums izaug no cilvēka radušās radikālās vainas, kas, savukārt, izpaužas ka Dieva dotās pirmtaisnības trūkums. Kā Dieva gribas izpausme, likums ir obligātts, jo taisnībai jābūt īstenojamai jebkuros apstākļos. Likuma pārkāpšanai jābūt novēršamai. Tādejādi, ja sākotnēji likumam piemītošā piespiešana izpaužas kā sabiedriskās domas tikumiskās tiesas spiediens uz personību,tad ar laiku sabiedrības tikumiskā griba apzinās sevi kā tiesīgu un pat uzskata par savu pienākumu ieviest taisnību ar valstiskiem spaidu līdzekļiem.1 Acīmredzot tāds ir tiesību izcelšanās ceļš. Arī seno likumu bardzība ir izskaidrojama ar vienkāršo Dieva doto formulu – grēks-nāve. Taču likums kā valstisks spaidu līdzeklis ir tikai grēka korektīva, ir paša grēka sekas, kuram jāattaisno cilvēks dieva priekšā. Sākotnējā bauslība vēlāk ari rakstītās likumu normas nespēj izskaust cilvēkā viņa iedzimto grēcīgumu jeb šo cilvēka radušos radikālo vainu. Visos laikos jebkuri likumi jebkādā tiesību nozarē, jebkuri kodeksi ārpus dievišķās bauslības ietvariem nav izgājuši vēl šodien. Tātad, gadsimteņiem šīs iedibinātās morāles normas bija instrukcijas, kas nodrošināja cilvēciskās mašīnas normālu darbību. Tāpat gadsimtiem cilvēki nesekmīgi pašu spēkiem centās bauslību piepildīt,mēģinot mainīt vai aizstāt ar jauniem jau pieminētos vispārējos cilvēka pakļautības nosacījumus komiskas kārtas spēkiem, ignorējot iekšējo nespēju sava grēcīguma un nepilnības dēļ pašiem piepildīt bauslību. Valstīs kur ir iznīdēts garīgums, iekšējās sakoptības un pareizas orientācijas stāvokli mēģina aizstāt visdažādāko instrukciju, nolikumu, pavēlu, rīkojumu u.t.t. kalni, jo iekšēju tukšumu grib aizstāt ar administrēšanu. Un šāds ceļš neved nedz uz likumību, nedz uz tisisku valsti, nedz uz cilvēka audzināšanu. Tātad absolūtais likums ir cēlies reliģijā, caur Dieva gribu , un tāpēc mums pašiem vajag pagriezties atpakaļ un tuvoties Tam, no kā paši likumi nākuši un izauguši. Jēzus Kristus mācīja – “Tev nebūs nokaut,bet kas nokauj,tas sodāms tiesā. Vislielākais grēks kristietības izpratnē ir lepnība un iedomība, kas noved pie visiem netikumiem un noziegumiem.

Ievads

Katrā sabiedrībā ir jāpastāv noteiktai kārtībai, cilvēku savstarpējo attiecību noregulējumam, bez kura nav iespējama ražošana un materiālo labumu sadale, atsevišķu cilvēku un visas sabiedrības aizsargāšana. Pirmatnējās kopienas iekārtā šādu kārtību nodrošināja pirmatnējās sociālās normas- paražas. Kad izcēlās valsts, par svarīgu cilvēka uzvedības regulētāju kļuva tiesības, t.i., uzvedības noteikumi, ko noteica vai sankcionēja valsts. Tiesības tāpat kā valsts ir svarīga un ļoti sarežģīta sabiedriska parādība. No tā cik pareizi saprot un izskaidro tiesību būtību, kā arī traktē tiesības ir atkarīga citu ar valsti un tiesībām saistītu parādību izpratne.

Kopsavilkums

Jau ar tiesību izcelšanos to pētīšana kļuva par dažādu šķiru ideoloģijas centrālo jaotājumu. Tomēr tiesību īstā būtība daudzu gadsimtu gaitā netika atklāta. Buržuazijas jurisprudences, filozofijas un politikas pārstāvji tiesību būtības izskaidrojumu ir sarežģījuši un sagrozījuši ne mazāk kā jautājumu par valstiļ Mācībā par tiesībām sevišķi asi izpaužas antagonistisko šķiru intereses un uzdevumi.
Tiesības kā vispārobligātu uzvedības noteikumu sistēma sabiedrībā nodrošina nepieciešamo kārtību.Tās ir pamats sabiedrības normālai dzīvei. Tiesības ir cieši saistītas ar personu subjektīvajām tiesībām un interesēm, ar attiecīgā sabiedrībā valdošo morāli un taisnīguma izpratni.

Izmantoto avotu saraksts

I. Krastiņš “Valsts un tiesību teorija” Rīga “Zvaigzne” 1985.
V. Jakubaņecs “Tiesības sabiedrībā” Rīga, 1997.
E. Rusanovs “Valsts un tiesību rašanās jautājumi” māc. līdz. , Rīga, 1989ļ
V. Vītiņš “Vispārējs tiesību pārskats”. –2. Izd.-Rīga- Verdikts,1993.
N. Farberovs”Ārvalstu valsts tiesības” māc.grām. 1949.g.
N. Farberovs “Vispārējā valsts un tiesību vēsture”. Latvijas valsts izdevniecība, 1949.g.

Tiesību pirmssākumi pirmatnējā kopienā

Tiesības kā sabiedrības attiecību regulātoru vada tie paši sabiedrības attīstības faktori, kas radīja valsti- darba dalīšanas, materiālo vērtību uzkrāšana, privātīpašuma izcelšanās, sabiedrības sašķelšana antagonistiskās šķirās- ekspluatatoros un ekspluatējamos, tādēļ nobriestot nepieciešamībai nostiprināt akspluatātoru ekonomisko un politisko kundzību ar likumdošanu. Pēc šī uzskata līdz pirmās ekspluatācijas formas- verdzības izveidošanās, tiesību vietā cilvēku attiecības regulēja paraža, cieša autoritāte. Pēc šīs hipotēzes darba dalīšana, maiņa un tirdzniecība, vergu turēšana pakļautība un vajadzība pēc speciāla piespiedu aparāta rada pavisam jaunas sabiedrības attiecības, kuru pamatā ir sabiedrības locekļu nevienlīdzība. Tā kā vecās ģints iekārtas normas šo attiecību regulēšanai vairs neder, rodas proekšnoteikums, lai izceltos tiesības. Ar kultūru tuvos sakaros ir tiesības. Nav iedomājama pat visnepilnīgākā sabiedrība bez normām, kuras regulē sabiedrības dzīvi un nosaka viņas iekārtu. Šīs normas parādās ieradumos, ticējumos, ieradumu tiesībās un rakstiskās pavēlēs un aizliegumos.
Tiesību normām vajadzēja :
1. nostiprināt īpašuma tiesības uz ražošanas līdzekļiem ;
2. regulēt preču ražošanu un maiņu ;
3. noteikt un aizsargāt mantīgo un dižciltīgo slāņa mantiskās un personiskās intereses, tiesības;
4. piešķirt valsts piespiedu aparātam publisku varu.

Tiesību attīstība
Pirmatnējā sabiedrībā dzimtas vecākais vīriešu kārtas loceklis, vecākais augšup ejošās līnijas ir absolūts valdnieks pār dzimtu. Viņa varai ir padota viņam padoto dzimtas locekļu dzīvība un nāve, un viņš ir neaprobežots valdnieks pār saviem bērniem un viņu ģimeni un arī pār vergiem. Dēls tikai nedaudz atšķiras no verga stāvokļa. Dēlam pieder tikai vienīgi tiesības kādreiz kļut par dzimtas galvu. Dzimtā nodarbošanās pirmatnējos laikos ar lopkopību un zvejniecību. Bērniem un citas dzimtas locekļiem nepieder nekas, bet visi ganāmpulki un citas materiālās vērtības pieder vecākajam ģints loceklim. Mantošanas tiesībās tikai vecākais dēls ieņem vairāk patstāvīgu vietu un viņam pieder kā pirmdzimtajam divas daļas no mantojuma, salīdzinot ar citiem dēliem. Katrs no viņiem valda pār savu sievu un bērniem, atzīdami vienīgi sevi un nerūpēdamies ne par vienu citu. Dzimtai vienīgie likumi ir dzimtas galvas pavēles . Pirmatnējā sabiedrība līdz ar to nav indivīdu kopums, bet dzimtu kopojums. Senai sabiedrībai nav daudz likumu, bet galvenokārt dominē despotiskas dzimtas galvas pavēles.
Senās yiesības uzskata šīs dzimtas korporācijas par mainīgām, nekad neiznīkstošām un nedalāmām. Ar šo uzskatu ir cieši saistītas visas dzimtas, bet ne atsevišķa locekļa tiesiskais stāvoklis. Ja atsevišķas dzimtas loceklis ir izdarījis pārkāpumu pret likumu, tad sekas krīt uz visu dzimtu. Ja dzimtas loceklis ir izdarījis tiesisku pārkāpumu, tad vainojami ir visi dzimtas locekļi, arī tie, kuri pie darījuma nav ņēmuši nekādu dalību.Šajā atbildības un atriebības procesa noilgums nespēlē nekādu lomu. Ar laiku šie uzskati tiek mīkstināti. Pārejas stāvoklis no senā uzskata izteicās pēcnācēju nolādējumā, kur tiek pasvītrots, ka nākošās paaudzes ir saistītas ar iepriekš gājēju nodarījumiem. Noziedznieka pēcnācēji netiek sodīti, bet manto no priekšgājājējiem noziedzīgas tieksmes. Tā bija panākta pāreja uz stāvokli, ka netika sodīta vairs dzimta , bet tikai faktiskais nozieguma izdarītājs. Ģimene senatnē tika saprasta citādi kā mūsdienās. No ģimenes nevarēja izstāties labprātīgi, jo par ģimeni stāvēja despotiskas varas ģimenes galva. Vienīgi sievietes iziedamas pie vīra citas dzimtas locekļa, pārit vīra dzimtā. Patriarhālās ģimenes iespaids uz tiesībām ir ļoti liels. Apskatot tiesību raksturīgās iezīmes senatnē, nonākam pie secinājuma, ka senās tiesības regulē veselu ģimeņu intereses, kā tagadnes tiesības atsevišķu indivīdu intereses.

2. ь, 1998. – 33.– 36.lpp

3. Батыр К.И., Поликарнова Е.В. Хрестоматия по всеобщей истории гщсударства и права. М.: Юуисть, 1996. – 10. – 14.lpp.

4. Черниловский З.М. Всеобщая истщкия государства и права. –М.: Юурист,1996. – 43. – 47.lpp.

5. Гаманз П.Н., Громаков Б.С. История государства и права зарубежных стран. М.: 1980. – 63. – 64.lpp.

Izstrādāja I.Albova:

Ievads

Tematu par Krievijas tiesību reformu XIX gs. esmu izvēlējies tādēļ, ka man tā laika notikumi Krievijā šķiet ļoti labs piemērs tam, cik tiesu vara un tiesu iekārta var būt atkarīga no politiskās situācijas valstī.
Jautājums par tiesību reformu Krievijā ir daudzplākšņains, jo bija vairāki iemesli (priekšnosacījumi) , lai šī reforma tiktu īstenota, kā arī pastāvēja vairāki reformas satura varianti. Savā darbā atspoguļošu arī situāciju pēc šīs reformas un te parādīsies tāds jēdziens kā kontrreforma. Un tieši šeit es saskatu sava darba mērķi:parādīt situācijas fenomenu Krievijā XIX gs. otrajā pusē, proti, no vienas puses, pirmkārt, pati dzīve pieprasīja šo reformu, kas sevī iemiesoja cerības un centienus pēc labākas dzīves, otrkārt, šī reforma bija kā loģisks turpinājums ekonomiskai reformai, taču no otras puses Krievija nebija gatava šādai reformai. Tas iespējams tikai izpētot cēloņus kādēļ tiesību reforma vairākās jomās nebija dzīvotspējīga un kādēļ tā izraisīja vēlāku tiesību kontrreformu.
Tāpat savā darbā centīšos atrast atbildi uz jautājumu, vai vispār ir iespējams kardināli mainīt tiesu sistēmu kādā valstī bez tālejošām un “sāpīgām” sekām. Te gan uzreiz piebildīšu, ka manis iegūtā atbilde nebūs universāla, jo situācija Krievijā bija ļoti sarežģīta un jau reformas pirmssākumos bija skaidrs, ka ja arī šī reforma notiks, tad no tās izrietēs daudzi blakusfaktori, kas nemaz nebija reformas idejisko tēvu mērķis.
Lai izpildītu darba mērķi, es atspoguļošu visu ceļu no reformas idejas aizmetņa līdz brīdim, kad notikušās reformas principi tika ignorēti un rupji pārkāpti, un tādā veidā valstij daļēji atgriežoties pirmsreformas stāvoklī.
Šis temats man šķiet interesants arī tādēļ, ka izpētot tēmu mēs saskarsimies ar jēdzieniem no citām zinātnēm: tiesību teorijas, politoloģijas, konstitucionālajām tiesībām.

Kādi tad parasti ir cēloņi reformām kādēļ rodas situācija, kad rodas nepieciešamība pēc reformām. Parasti mēdz būt divi cēloņi: pirmkārt, kaut kas ir novecojis un tas ir jāmaina, otrkārt, šis kaut kas traucē īstenot situācijas noteicēja (tā, kas spējīgs izraisīt reformu) mērķus, ieceres. Runājot par tiesību reformu Krievijā XIX gs. otrajā pusē, ir atbilstoši abi šie cēloņi. Atbildot uz jautājumu, kas bija novecojis var konstatēt, ka novecojusi bija visa tiesību sistēma Krievijā un, kā atzīmē vienā no saviem darbiem par tiesu reformu Krievijā 1864. gadā M.G. Korotkihs, tad : tiesību sistēmu Krievijā caurauda tādi negatīvi faktori kā: formāla pieeja pierādījumiem, pušu nevienlīdzība, tiesas atkarība no administratīvās varas orgāniem. Valdība centās uzlabot tiesu sistēmu, palielinot algu ierēdņiem un tml. , kas gan nedeva gaidītos rezultātus. Bija nepieciešama kardināla tiesību reforma, taču tā nebija reāli veicama pirms dzimtbūšanas atcelšanas .
Runājot par otro cēloni, jāatzīmē, ka Aleksandram II novecojusī tiesību sistēma bija par šķērsli tam, lai atceltu dzimtbūšanu. Jāatzīmē arī tas, ka viens no reformas idejas autoriem D. A. Oboļenskis bija Jūrniecības ministrijas departamenta direktors. Viņš ļoti labi saprata reformas nepieciešamību un viņa paša interesēs bija, lai šī reforma notiktu, jo tādā veidā tiesību sistēma vairāk līdzinātos Rietumvalstu paraugam, un tas atvieglotu starptautisko tirdzniecību un cita veida starptautiskās attiecības, kas būtu ļoti svarīgi jau minētajam Jūrniecības departamentam.
To parādīs manis tālāk minētie fakti
M.G.Korotkihs izceļ trīs galvenos reformas īstenošanas variantus un trīs personas, kas attiecīgi noteica katru no trim virzieniem: Pirmo virzienu pārstāvēja tieslietu ministrs V.N.Putins, kurš uzskatīja par neiespējamām jelkādas izmaiņas.
Otra virziena ietekmīgākais piekritējs bija II nodaļas galva grāfs D.N. Bludovs. Viņš gribēja uzlabot tiesību sistēmu neizdarot nekādas būtiskas pārmaiņas. Izlabot tiesību sistēmas un tiesību iekārtas trūkumus Bludovs bija iecerējis sintezējot “vēsturiskās attīstības ceļu” Krievijas likumdošanā un Rietumu tiesību sistēmas elementus. Bludova uzskati atspoguļoja lielākās Krievijas sabiedrības daļas uzskatus (XIX gs. pirmajā pusē)
Trešā virziena autors bija jau manis pieminētais D.A.Oboļenskis. Viņš uzskatīja par nepieciešamu atteikties no pagātnes un “vēturiskās attīstības ceļa” teorijas un kā paraugu jaunai tiesu iekārtai pieņemt rietumvalstu tiesību iekārtas elementus: mutisku tiesas procesu, sacensības principu tiesas prāvās, advokatūru, kāarī viņš kategoriski iestājās pret formālu pieeju pierādījumiem.
Panina pozīcija tika uzreiz atmesta, tā kā cīņa, galvenokārt, izvērtās starp Bludova un Oboļenska pārstāvētajiem virzieniem.Var teikt, ka šī cīņa sākās,kā norāda Korotkihs: 1857.g.,kad Bludovs iesniedza ziņojumu (zapiska-krievu val.), kurā nosauc argumentus pret advokatūru un citiem Oboļenska ierosinājumiem. Kā galveno argumentu viņš izmantoja to, ka, pēc viņa domām, šādas straujas pārmaiņas varētu kalpot par revolūcijas izraisītājfaktoru. Bludovs gan ierosināja nošķirt policiju no līdzdalības civillietās kā arī samazināt tiesas instanču skaitu lietu izskatīšanai. Sekoja Oboļenska atbildes ziņojums, kas izraisīja plašu rezonansi Krievijā. Šajā ziņojumā viņš pārsvarā runāja par advokatūras un citiem augstāk minēto jaunievedumu nepieciešamību .
Cīņa, ko pastiprināja arī politiskās intrigas, bija lemta ilgam turpinājumam, līdz 1864.g., taču bija daži citi zīmīgi dati līdz 1864.g. – Svarīgs ir 1859. gada 25. marts, kad tika izdots Aleksandra ll rīkojums par policijas reformu. Pēc manām domām policijas reformai bija ļoti būtiska loma, jo tieši bez policijas reformas nevarēja pilnībā noregulēt jautājumu par dzimtbūšanu, kas bija viens tiesību reformas cēloņiem. M.G.Korotkihs apstiprina manu atziņu: pie policijas funkcijām reformas rezultātā piederēja tagad arī kārtības nodrošināšana starp bijušajiem dzimtcilvēkiem, kas agrāk bija vietējā pārvaldnieka funkcija.
Pirms reformas policijas prerogatīva bija lietu izmeklēšana un tiesas spriešana ne pārāk būtiskās lietās. Vecais policijas aparāts nebija spējīgs pildīt šīs funkcijas jaunajos apstākļos pēc policijas reformas, kuras rezultātā tika noteikts, kalietu izmeklēšana tagad pāriet tiesu izmeklētāju kompetencē. Tiesu izmeklētāji bija piesaistīti pie Tieslietu ministrijas.
Mazsvarīgu lietu izskatīšanai tika izveidotas tā saucamās Miera tiesas pēc rietumvalstu parauga. Šīs tiesas notika publiski.
Korotkihs secina, ka: veicot pārmaiņas zemākajā tiesu iekārtas piramīdas stāvā bija jāreformē arī visa pārējā tiesu iekārta.
Par vissvarīgāko momentu, kas kļuva par lūzuma punktu tiesību reformas sagatavošanas procesā var uzskatīt faktu, ka atbildība par to pārgāja no II nodaļas pie Valsts kancelejas. Tika izveidota komisija kuras sastāvā ietilpa Krievijas ietekmīgākie juristi: S.I.Zarudnijs, Buckovskis, Šubins, Vilenhabovs,Pobedonoscevs, Stojanovskis. Trūkumus reformas tālākajā sagatavošanā var izskaidrot ar komisijas vēlēšanos parādīt, cik nekompetenta bija II nodaļas darbība, kas tādā veidā zināmā mērā bija pārcentusies ar labojumiem. Komisija sāka savu darbu 1862.g. februārī un 1862. gada 20. martā iesniedza “Valsts kancelejas atzinumu par Iinodaļas sagatavoto tiesību tālākās reformas projektu.
Tālāko notikumu secību savā darbā par tiesību reformu 19.gs. atspoguļo M.G. Korotkihs: 1862. gada 20. septembrī Aleksandrs II apstiprina tiesību reformas programmu. Līdz ar to Krievijā tiek ieviests sāncensības princips tiesas procesos, pušu vienlīdzība tiesā, sprieduma peņemšana pamatojoties uz tiesneša iekšējo pārliecību, zvērināto pieaicināšana tiesā. Miera tiesas izšķīra ne pārāk būtiskas lietas, Miera tiesu tiesneši tika vēlēti. Apgabaltiesās un Kasācijas senātā tiesneši tika iecelti. Tika uzlabota prokuroru un tiesas izmeklētāju darbības principi. Korotkihs arī atzīst, ka tika izveidota Rietumvalstīm raksturīga tiesas institūtu hierarhija.
Viss augstāk minētais stājās spēkā1864.gadā.1
Ko tad atnesa līdz ar sevi šī tiesību reforma? Gan Korotkihs, gan Hainaks, gan Skripiļevs savos darbos par šo reformu norāda, ka : tikko kļuva skaidrs, ka ir palaists zemnieku reformas process, un jūras karaspēki un flote vispārībā iegūst lielāku nozīmi mainījās arī attieksme pret tiesu reformu. To pierāda arī administratīvās varas ietekmes pieaugums Krievijā (ieskaitot tiesas), un tas atkal izraisīja vairāku tādu normatīvo aktu pieņemšanu, kas deformēja tiesību reformas principus.
Pēc manām domām tiesību reformas nespēka cēloņus var meklēt, atbildot, kādēļ valdībai tad bija vajadzīga tiesību reforma. Savā darbā par tiesību reformu un represijām N.Hainaks norāda, ka veicot tiesību reformu valdība cerēja izmantot jauno tiesu kā ieroci cīņai ar saviem politiskajiem pretiniekiem, un tieši tam viss bija pakļauts. Par pierādījumu tam var uzskatīt valdības vēlēšanos, lai politiskie noziegumi netiktu izskatīti pēc vispārējiem principiem un Valsts padome pieņēma lēmumu politiskos noziegumus izskatīt Augstākajā tiesā ar tiesu palātu pārstāvju obligātu klātbūtni.1
Tāpat Hainaks norāda, ka personu, kuras tiesa atzina par nevainīgiem, ārpustiesas vajāšana bija rupjš likuma pārkāpums. Tātad varam uzskatīt, ka kaut arī tiesas reforma atstāja lielu iespaidu uz tiesību sistēmu Krievijā, tā tomēr atstāja ļoti maz paliekošu seku.

Kopsavilkums
Es uzskatu, ka tiesību reforma Krievijā XIX gs. kat gan arī bija nepilnīga , tā, neskatoties uz saviem trūkumiem, deva lielu ieguldījumu Krievijas tiesību sistēmas attīstībā. Diemžēl ir jāatzīst, ka daļa jauninājumu, kas bija paredzēti reformas programmā, tā arī palika ideju līmenī, bet daļa tika atcelti kontrreformas rezultātā.
Taču tieši tiesību reformas rezultātā tika ieviestas tik ļoti svarīgs institūts kā Miera tiesas, kurās arī sāka piemērot jaunos principus, tādus kā sāncensība tiesas procesos, advokatūra, piesēdētāji.
Kā svarīgāko rezultātu es atzīstu tiesu varas atdalīšanos no izpildvaras, kas ir demokrātiskas valsts galvenā pazīme. Tas kļuva iespējams policijas reformas rezultātā, kuru sevī iekļāva tiesību reforma.
Uzskatu, ka uzdevumus, ko sev izvirzīju, veicot šo darbu, esmu izpildījis: ņemot palīgā M.G.Korotkiha, Hainaka un Skripiļeva viedokli par šo tiesību reformu, man izdevās atspoguļot situāciju Krievijā reformas pieņemšanas laikā un rast atbildi uz jautājumu vai ir iespējams strauji pārveidot tiesību reformu kādā valstī. Lūk, mani secinājumi: tas nav iespējams vairāku aspektu dēļ. Pirmkārt, tiesību sistēma jebkurā valstī ir cieši saistīta izpildvaru un likumdevējvaru un nav to interesēs strauji virzīt procesus valsts iekārtā, jo tas var izraisīt neprognozējamas sekas.Otrkārt neviena valsts neuzņemsies tik lielu risku, jo taisnība jau bija Bludovam – strauja reforma var izraisīt revolūciju. To pierāda arī notikumi Krievijā pēc tiesību reformas: notika dažādas represijas pret personām, kuras nevarēja sodīt likumā paredzētajā kārtībā. Tādā veidā valdība un Aleksandrs II vairākkārt būtiski pārkāpa likumu, veicot nelikumīgas represijas.
Tātad esam vēlreiz apskatijuši tiesību reformas plusus un mīnusus un es varu secināt, ka šo reformu nevar vērtēt viennozīmīgi. Par sliktu reformai liecina vēlāk notikusī tiesību kontrreforma, ka atkal bija neapmierinātie un tātad mērķis, kuru paredz jebkura reforma – uzlabot esošo situāciju, netika pilnībā īstenots.

IZMANTOTO AVOTU SARAKSTS

М Г Коротких «Мировая юстиция по судебнои реформе» , журн «Сов. государство и право» , 1986г № 11 132.-137. стр

М Г Коротких «Судебная реформа 1864г в России» ,
журн «Вопросы истории» , 1987 № 12 20.- 34. стр

N. Hainaks “Krievija XIX gs. : Tiesību reforma un represijas “
žurn. “Sociālā likumība” nr. 5, 1990.g. 72.-74. lpp.

A.E.Skripiļevs “Par vienu no tiesību kontrreformas pusēm”
žurn. “Padomju valsts un vara “ nr. 9. , 1983.g. 119.-123. lpp.