VOLTĒRS
Ievērojamākais franču apgaismotājs un idejiskās dzīves ietekmētājs ir Voltērs, īstajā vārdā Fransuā Marī Aruē (1694. – 1778.). Voltēru sauc gan par rakstnieku, gan par psihologu, kultūras filozofu un vēsturnieku. Viņš ir arī nepārspējams polemiķis, satīriķis, pamfletists un publicists. Viņa galvenais uzdevums bija cīnīties pret baznīcu un klerikālismu, pret vienpersonisku (karaļa) varu un augstmaņiem. Šo apsvērumu dēļ viņu vajāja pastāvošās varas pārstāvji un trīs gadus (1726. – 1729.) viņš bija spiests pavadīt Anglijā. Neilgi viņš uzturējās Berlīnē, bet vēlāk apmetās uz dzīvi savā muižā Ženēvā. Neilgi pirms nāves Voltērs atgriezās Parīzē, kur viņu sagaidīja ar lielu triumfu.
Lai gan Voltērs nebija filozofs, viņš daudz darīja sabiedrības filozofiskās domas attīstības labā. Uz atklāsmi dibinātajai reliģijai viņš pretstatīja deistisku saprāta reliģiju. Voltērs nespēja samierināties ar pastāvošo ļaunumu un nevainīgu cilvēku ciešanām, tādēļ asi izsmēja visas pastāvošās pozitīvās reliģijas (īpaši darbā “Kandids”). Voltērs atbalsta uzskatu, ka ļaunuma pastāvēšana nav cilvēka prātam atrisināma, bet noliedz visus sofismus un Dieva attaisnošanas teorijas (piemēram, Leibnica teoriju).
Voltēra psiholoģijā stipri manāma Loka ietekme, viņš uzskata, ka mēs neko nezinām par garīgās substances dabu un dvēseli. Viņš piekrīt uzskatam, ka cilvēki ir saprātīgi automāti vai dzīvnieki, kuriem ir augstāks intelekts nekā dzīvniekiem, taču vājāks instinkts. Par cilvēka gribas brīvību Voltērs saka: “Reāls ir tikai domājošais un gribošais cilvēks, un viņa brīvība ir tikai tur, kur viņš spēj darīt to, ko viņš grib”.
Runājot par dabas filozofiju, Voltērs piekrīt Ņūtona idejām, bet mācībā par zināšanām viņš cenšas apvienot sensuālistisko empīrismu ar racionālisma elementiem (tēze – “visas zināšanas cēlušās no sajūtām”).
Lai gan Voltērs asi vērsās pret reliģiju un baznīcām, tomēr arī viņš atzina Dieva kā Augstākās būtnes eksistenci – viņš bija deists. Viņš uzskatīja, ka Dievs ir radījis pasauli, bet pēc tam vairs neiejaucas tās lietās, Voltērs tomēr nenoliedza Dieva kā soģa lomu cilvēka dzīvē. Voltēram pieder teiciens: “Ja Dieva nebūtu, to vajadzētu izdomāt”.
Voltērs ir rakstījis arī darbus par vēsturi, kas tā laika Francijā bija izcili un populāri, viņš centās izveidot zinātnisku pamatu vēstures pētīšanai. Voltēra pētījumiem par vēsturi bija audzinošs mērķis – viņš uzskatīja, ja cilvēks zina pagātni, tad var mācīties no tās, un nepieļaut turpmāk tās pašas kļūdas. Par Voltēra vēsturiskajiem darbiem īpaši sajūsminājās Didro, kurš rakstīja: “Citi vēsturnieki stāsta par faktiem tikai tādēļ, lai mums parādītu šos faktus. Jūs – tādēļ, lai mūs līdz dvēseles dziļumiem noskaņotu pret meliem, gara tumsību, liekulību, māņticību, fanātismu un tirāniju”.
Lai gan Voltērs kritizēja klasicisma estētiku, tomēr tieši no turienes ir ņemts pamats viņa paša estētiskajiem uzskatiem, piemēram, viņš piekrita atziņai, ka “skaistais ir idealizēta patiesība, kas sniedz mums baudu” un ka “mākslai jābūt idealizētam dabas atdarinājumam”. Voltēra estētiskajiem uzskatiem salīdzinājumā ar klasicisma estētiku ir daudz revolucionārāks raksturs. Voltērs uzskata, ka vajag sajūsmināties par klasiski skaistajiem antīkās mākslas paraugiem, bet nevajag tos akli atdarināt, jo dzīve ir gājusi tālu uz priekšu un daudz kas ir mainījies. Kā klasicisma pārstāvjus Voltērs augstu vērtēja Korneju un Rasinu, kā arī sajūsminājās par Šekspīra daiļradi. Pats Voltērs savos dramaturģijas darbos centās apvienot klasicisma un Šekspīra dramaturģijas elementus un reizēm pat pieļāva traģiskā un komiskā sajaukumu, kas īpaši raksturīgs Šekspīra darbiem.
Tā kā Voltērs bija vecākais no franču apgaismotājiem, tad viņš nepārtraukti mudināja savus jaunākos biedrus nepakļauties valdības spiedienam un turpināt iesākto darbu ar vēl lielāku cīņas sparu, viņš tiem rakstīja: “Drosmīgais Didro un bezbailīgais Dalambēr, steidzieties uzbrukt fanātiķiem un neliešiem: atspēkojiet viņu muļķīgos spriedelējumus, viņu nicināmos sofismus, vēstures melus, pretrunas, neskaitāmās aplamības; neļaujiet cilvēkiem ar veselu prātu kļūt par vergiem tiem, kuriem nav prāta; nākamā paaudze būs jums pateicīga par savām tiesībām un savu brīvību”.