1.
Madrides galotņu sanāksme notika 1997. gadā. Tajā bija nozīmīgs lēmums par Alianses paplašināšanās uzsākšanu Austrumu virzienā. Čehija republika, Ungārija un Polija bija pirmās trīs bijušā Austrumu bloka valstis, kuras tika uzaicinātas pievienoties NATO.
[Umulis U., NATO un Latvijas drošība, Rīga – 2003]
2.
20.gadu pirmajā pusē, pārvarējuši ilūzijas par drīzu pasaules komunistisku rezolūciju, padomju līderi sāka pievērst lielāku uzmanību diplomātisko attiecību noregulēšanā ar lielvalstīm. Pirmie soļi attiecību uzlabošanā tika sperti 1921. gadā, kad parakstīja tirdzniecības līgumus ar Lielbritāniju un Vāciju. Pagriezienu šajā politikā iezīmēja 1922.g. aprīļa Dženovas konference.
1922.g. aprīlī darbu sāka Dženovas konference, kurā Lielbritānija, Francija u.c. valstis apsprieda ekonomiskās attiecības ar Padomju Krieviju, pieprasot, lai tā atzīst pirmskara valdības parādus (ar saviem procentiem) un atdod ārzemniekiem nacionalizētos īpašumus. Padomju valdība principā neatteicās atmaksāt parādus, taču prasīja no Rietumvalstīm diplomātisku atzīšanu un palīdzību Krievijas ekonomikas atjaunošanā, kā arī atlīdzināt Pilsoņu kara laikā nodarītos zaudējumus, kuri, pēc padomju puses aprēķiniem, pat divas reizes pārsniedza cara valdības parāda summu.
Kad sarunas šajā jautājumā nonāca strupceļā, padomju un vācu pārstāvji Rapallo pilsētiņā Dženovas tuvumā parakstīja vienošanos par diplomātisko un tirdzniecisko attiecību nodibināšanu, atteikšanos no savstarpējām pretenzijām par veciem parādiem. Abas puses slepeni vienojās, ka Krievija palīdzēs atjaunot un modernizēt Versaļas līguma rezultātā stipri samazinātos Vācijas bruņotos spēkus, bet Vācija savukārt līguma rezultātā nodrošinās militārās un ekonomiskās koncesijas, atzīs Krievijas valdību. Ar šo soli abas valstis pārvarēja diplomātisko izolāciju un vienlaikus apliecināja savas revizionistiskās tieksmes attiecībā uz pēckara pasaules starptautisko kārtību. Šī krievu – vācu draudzība turpinājās līdz Hitlera atnākšanai 1933. gadā. Piemēram, 1928.g. aptuveni trešo daļu no PSRS ārējās tirdzniecības apjoma veidoja preču apmaiņa ar Vāciju. [Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Goldmanis J., Taurēns J., Pasaules vēsture 3. daļa vidusskolai]
1934. gada 28. martā Vācijas sūtnis Maskavā R. Nadoļnijs (Nadolny) ziņoja Ārlietu ministrijai, ka PSRS ārlietu tautas komisārs M. Ļitvinovs piedāvājis viņam vienoties par kopīgu PSRS un Vācijas dokumentu, kas deklarētu nepieciešamību saglabāt Baltijas valstu neatkarību. Tajā, starp citu, tika ierosināts minēt Baltijas valstu kādreizējo piederību Krievijas impērijai. Par šāda dokumenta mēr`ji M. Ļitvinovs izvirzīja PSRS un Vācijas attiecību uzlabošanu.
1939. gada 23. augustā Pēc ielidošanas Maskavā Ribentrops tiekas ar Staļinu un Molotovu, kam izklāsta vācu piedāvājumu — Vācija vēlētos paturēt teritoriju līdz Daugavai, padomju ziņā atstājot visu, kas tālāk uz austrumiem. Maskavieši piedāvājumu noraida, pieprasot visu Latviju un liekot manīt, ka pretējā gadījumā ministrs var braukt mājās. Ribentrops atgriežas sūtniecībā un prasa instrukcijas Hitleram: «Krievi prasa ietilpināt viņu interešu joslā Liepājas un Ventspils ostas.» Vakarā sarunas atsākas, bet Hitlera atbildes vēl nav, tāpēc vispirms pieņem Vācijas–PSRS neuzbrukšanas līgumu. Īsi pirms pusnakts fīrera pozitīvā atbilde ir klāt. Tā naktī uz 24. augustu Kremlī Ribentrops Vācijas valdības vārdā un Molotovs padomju valdības vārdā divos eksemplāros — vācu un krievu valodā — paraksta «Slepeno papildprotokolu pie 1939. gada 23. augusta Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma». Eiropas sadale ir notikusi. Polija ir pārdalīta, bet uz Baltijas valstīm attiecas teksts: «Teritoriāli politisku pārvērtību gadījumā Baltijas valstu (arī Somijas) telpā Lietuvas ziemeļu robeža vienlaicīgi ir arī Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža.» Vēlāk gan arī Lietuva nonāk padomju «interešu sfērā». [http://vip.latnet.lv/lpra/mol_hron.htm]
3.
Tas radās 1950. gadā to izveidoja Renē Plevens. Cēloņi tam bija komunisma draudi no Padomju bloka valstīm, nodrošinoties militāra konflikta laikā.
4.
Apzinoties Otrā pasaules kara sekas, Turcija izdarīja vēsturisku izvēli, pievienojoties brīvās pasaules uzskatiem un nostājoties pretī komunismam un Padomju Savienības ekspansijai. Šāda politika vainagojās ar Turcijas iestāšanos NATO 1952. gada 18.februārī. Kopš tā laika NATO ir bijis Turcijas aizsardzības un drošības politikas stūrakmens. Pat Aukstā kara kulminācijas brīdī Turcija bija nelokāma NATO dalībvalsts, atrodoties nepastāvīgajā reģionā, kas robežojās ar Austrumu bloka valstīm. Tā deva ievērojamu ieguldījumu Alianses drošībā un aizsardzībā, jo īpaši Rietumeiropai, aizsargājot Alianses dienvidu flangu. Tā kā Turcijai bija garākā robeža ar Padomju Savienību, tā bija atbildīga par vienas trešdaļas Alianses sauszemes robežas ar Varšavas pakta valstīm aizsargāšanu. Tajā pašā laikā Turcija arī centās samazināt spriedzi starp austrumu un rietumu blokiem.[http://www.rigasummit.lv/lv/id/speechin/nid/25/] Pēc grieķu nacionālistu sarīkotā apvērsuma Kiprā, Turcija iebruka salā (1974), lai aizstāvētu tur dzīvojošo turku tiesības. Pēc deviņiem gadiem tika izveidota Ziemeļkipras Turku Republika, kuru starptautiski atzīst tikai Turcija. [http://lv.wikipedia.org/wiki/Turcija]
Turcija atbalsta ideju par to, ka NATO durvīm ir jābūt atvērtām visām Eiropas demokrātiskajām valstīm, kuras vēlas un ir spējīgas uzņemties dalībvalstu atbildību un pienākumus. Ar šādu nostāju Turcija jau no pašiem pirmsākumiem stingri atbalstījusi NATO “atvērto durvju” politiku. Tādēļ Turcija atbalstīja Bulgārijas, Rumānijas, Slovēnijas, Slovākijas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas iestāšanos NATO 2004. gada 29. martā, kas bija visu laiku lielākā Alianses paplašināšanās, un uzskata, ka nākotnē tas veicinās drošības un stabilitātes nostiprināšanos eiroatlantiskajā reģionā kopumā. Šo jauno dalībvalstu pievienošanās būs arī noderīga mūsu kopīgā mērķa par brīvu un vienotu Eiropu sasniegšanai. Paplašināšanās procesam jāstiprina NATO spējas, tādā veidā veicinot gan Alianses, gan jauno dalībvalstu drošību. Lai arī turpmāk nodrošinātu mieru un stabilitāti Balkānos, ļoti svarīga ir šī reģiona valstu iesaistīšanās eiroatlantiskajās struktūrās.[http://www.rigasummit.lv/lv/id/speechin/nid/25/]
Apliecinot savu vēlmi ieguldīt tālākā Alianses vienotībā, Turcija uzņēma NATO/Eiroatlantiskās partnerības padomes (EAPC) galotņu sanāksmi, kas no 2004. gada 28. līdz 29. jūnijam norisinājās Stambulā. Stambulas samits bija pirmais lielais NATO pasākums valstu un valdību vadītāju līmenī pēc Alianses paplašināšanās 2004. gada 29. martā.
Tagad, kad ir beidzies Aukstais karš, Turcija, pateicoties tās ģeopolitiskajam novietojumam ir nozīmīga attiecībās ar Tuvajiem Austrumiem. Turcijas teritorijā ir nozīmīgas ASV karabāzes netālu no robežas ar Sīriju un Irāku. Turklāt, Turcijas labās attiecības ar Izraēlu ir to padarījusi par galveno ASV partneri miera sarunās šajā reģionā. Kā atbildi uz šādu atbalstu ASV politikai, Turcija ir saņēmusi spēcīgu atbalstu gan politiski, gan ekonomiski un diplomātiski. Tomēr karš Irākā šīs attiecības ir nedaudz atvēsinājis, jo Turcijā vairākums nepieļāva Turcijas līdzdalību Irākas karā un tagad Turcija cenšas nepieļaut neatkarīgas Kurdistānas izveidošanu Irākas ziemeļos.[27] ASV nespēja apturēt kurdu teroristu darbību Irākas ziemeļos izraisīja Turcijas parlamenta balsojumu, ar kuru 2007. gadā tika atļauta Turcijas karaspēka karadarbība Irākas ziemeļos.
5.
Līgums par vidējās darbības kodolieročiem ASV prezidents Reigans un Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs, tiekoties trīs dienu valstu vadītāju sanāksmē, sarunu sākumā paraksta Vašingtonas līgumu par Vidējās darbības kodolieročiem (INF), principā likvidējot virszemes vidējās darbības kodolraķetes.
6.
Septiņdesmito gadu naftas krīzi amerikāņi atceras ar šausmām. Sešu mēnešu laikā naftas cena palielinājās četras reizes. Automobilistu nācija slīga depresijā. Ražošanas uzņēmumu akciju cenas pazeminājās par 30 procentiem, bet dolāra vērtība kritās par piektdaļu. Prese visās nelaimēs vainoja Japānu, kas eksportēja preci par dempinga cenām, kā arī Padomju Savienību un OPEC. [http://www.postfactum.lv/2/3/?id_news=634]
7.
Prāgas pavasaris bija liberalizācijas periods Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā, kas sākās 1968. gada 5. janvārī, kad Aleksandrs Dubčeks tika ievēlēts par Komunistiskās partijas vadītāju, un beidzās 1968. gada 20. augustā, kad PSRS vadītā Varšavas pakta bruņotie spēki iebruka valstī.
Pēc Otrā pasaules kara Čehoslovākija nokļuva Padomju ietekmes zonā. No 1948. gada Čehoslovākijas Komunistiskā partija bija vienīgā atļautā partija valstī, un PSRS stingri kontrolēja valstī notiekošo. Lai arī komunisti iznīcināja valsts demokrātiju, viņi sākotnēji bija diezgan populāri. Pāris iemesli šai popularitātei:
1. Iedzīvotāji atcerējās, kā rietumvalstis 1938. gadā ar Minhenes vienošanos bija atļāvušas Hitleram sagraut viņu neatkarību.
2. Lai arī ASV armija atradās tuvāk Prāgai, Staļins panāca slepenu vienošanos ar rietumu sabiedrotajiem, ka tieši Sarkanā armija drīkstēs atbrīvot Prāgu no nacistiem. Iedzīvotāji jutās pateicīgi saviem atbrīvotājiem.
60-to gadu vidū komunistu režīms kļuva aizvien nepopulārāks. Partijas reformatoriem, saprotot, ka nepieciešamas izmaiņas, izdevās par tās vadītāju ievēlēt Aleksandru Dubčeku. Viņš veica virkni politisku reformu. lai radītu “sociālismu ar cilvēcīgu seju”. 1968. gada aprīlī Dubčeks izsludināja tā saukto rīcības programmu. Tas bija vairāku reformu un plānu kopums, reformas nebija vērstas uz padomju sistēmas sagraušanu, drīzāk uz tās nelielu liberalizāciju. Dubčeka reformas guva plašu iedzīvotāju atbalstu. Taču PSRS vadība ar Leonīdu Brežņevu priekšgalā uztvēra šīs reformas kā pirmos soļus padomju iekārtas graušanā. PSRS vadība nevarēja pieļaut, ka Aukstā kara laikā kāda no tās satelītvalstīm pāriet rietumu demokrātiju pusē. Kad sarunu ceļā Brežņevam neizdevās pārliecināt Dubčeku pārtraukt reformas, PSRS sāka plānot militāru iebrukumu.
Lai attaisnotu iebrukumu suverēnā valstī, bija nepieciešams lūgums pēc palīdzības. Čehoslovākijas komunistu vadībā joprojām bija daudz konservatīvo spēku, kuri Brežņevam nosūtīja slepenu vēstuli kurā apgalvoija ka “labējā prese” valstī “vairo nacionālisma un šovinisma vilni, provocē antikomunistisku un antipadomju psihozi”. Vēstule lūdza PSRS palīdzēt “ar visiem iespējamajiem līdzekļiem” lai paglābtu Čehoslovākijas Sociālistisko republiku no “tūlītējiem kontrrevolūcijas draudiem”.
Naktī no 20. uz 21. augustu piecas Varšavas pakta valstis iebruka Čehoslovākijā. Apmēram 5000 – 7000 padomju tankiem sekoja 200 – 600 tūkstoši Varšavas bloka kareivji. Iebrukuma laikā 72 čehoslovāki tika nogalināti un simtiem ievainoti. Padomju karavīri arestēja Dubčeku un nogādāja uz Maskavu.
Pēc okupācijas apmēram 300 000 čehoslovāku atstāja valsti un devās trimdā uz Rietumiem.
8.
1990. gada. Maijā VDR un VFR noslēdza ekonomiskās savienības līgumu. Maijā sākās abu vācu valstu un četru okupācijas varu – ASV, Francijas, Lielbritānijas un PSRS – sarunas par Vācijas statusu. Galu galā PSRS piekrita arī apvienotās Vācijas dalībai NATO, jo H. Kols apsolīja M. Gorbočovam Rietumu ekonomisko palīdzību. [Umulis U., NATO un Latvijas drošība, Rīga – 2003]
9.
Risinot krīzi Albānijā NATO sūtīja 7000 kaujinieku, lai nodrošinātu palīdzību un ievestu kārtību. 15. aprīlī, tie piedalījās „operācijā Saulriets”, kura palīdzēja atjaunot kārtību. [en.wikipedia.org]
10.
Pēc Varšavas pakta izjukšanas NATO nācās būtiski revidēt savu struktūru un politiku, lai saglabātu savu ietekmi Eiropā. Lielāku uzmanību organizācija pievērsa politiskās lomas pastiprināšanai. Tika veidota cieša sadarbība ar Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm. Tādēļ 1991. g. Tika nodibināta Ziemeļatlantijas sadarbības padome.
11.
EDAP (angliski ESDP – European Security and Defence Policy) – Eiropas Drošības un aizsardzības politika. Vajadzība pēc ES drošības un aizsardzības politikas izstrādes radās 90. gados sakarā ar Balkānu kariem, kad ES atskārta, ka nav spējīga nodrošināt
mieru Eiropā, bet NATO ne vienmēr varēja to darīt. Bez tam Eiropa lielā mērā bija
atkarīga no ASV viedokļa un interesēm, kuras ne vienmēr pilnībā atbilda Eiropas
interesēm. Visaptverošas Eiropas drošības un aizsardzības politikas izveide bija
neatņemama kopējās ārpolitikas un drošības politikas sastāvdaļa, kas vairotu Eiropas
Savienības starptautisko autoritāti. Ar EDAP palīdzību ES spētu aizstāvēt savus
mērķus, kā arī dot ieguldījumu neatkarības, miera un stabilitātes nodrošināšanā
atbilstoši ANO un starptautisko tiesību pamatnostādnēm.
Īpaši strauja EDAP attīstība notiek pēdējos gados, jo, saistībā ar Eiropas Savienības
paplašināšanos un integrācijas politiku, palielinās ES vēlme parādīt sevi kā nozīmīgu
globāla rakstura problēmu risinātāju un aktīvi iesaistīties drošības problēmās ne tikai
Eiropā, bet arī pasaulē. To parāda 2003.gada 12.decembrī ES Padomes pieņemtā
Eiropas drošības stratēģija – “Drošāka Eiropa labākā pasaulē”, kas nosaka galvenās
EDAP vadlīnijas un prioritātes turpmākajiem gadiem. ESDP nozīmīgā loma ES struktūrā parādās tajā apstāklī, ka arī Eiropas Savienības Konstitūcijas 2. sadaļā ir
norādīti ESDP darbības mērķi un uzdevumi: kopējas atbruņošanas operācijas,
humānisma un glābšanas uzdevumi, militārās konsultēšanas un palīdzības uzdevumi,
konfliktu novēršanas un miera uzturēšanas uzdevumi, kaujas uzdevumi krīzes vadībai,
tostarp miera atjaunošana un stabilizācija pēc konflikta novēršanas. Visi šie uzdevumi
veicinās cīņu pret terorismu, atbalstīs trešās pasaules valstis terorisma apkarošanā to
teritorijā.
Ja salīdzina drošības jautājumu nozīmi ES un NATO dienaskārtībā, tad jāsaka, ka ES drošības jautājumi ir pakārtoti pārējiem jautājumiem, kuri skar dalībvalstu sadarbību dažādās jomās, bet NATO drošības jautājumi ir primāri. [www.latvija.ie]
12.
„Hard power” – ir jēdziens, kas apraksta militāru vai ekonomisku līdzekļu piemērošanu, lai ietekmētu citu politisku orgānu intereses un uzvedību, atšķirībā no „soft power”, kura attiecas uz varu, kura nāk no diplomātijas, kultūras un vēstures. [www.latvija.ie]
13.
Unilaterālisms – mācība kā nācijas vienpusēji pieiet ārējām lietām nesaistot un nekonsultējoties ar citām nācijām. Lieto krīzes situācijās.
Multilaterālisms – tieši otrādi, apspriež daudzpusējīgi. [www.nato.int]
14.
2003. gadā Eiropas Komisija izstrādāja dokumentu “Komunikācija par plašāku Eiropu”. Tajā tika noteikti pamati ES pašreizējai kaimiņu politikai – Eiropas Kaimiņu politikai (EKP, angliski – European Neighbourhood Policy, ENP). EKP principus izstrādāja kā Eiropas Komisijas stratēģisku dokumentu, tos pielietoja ziņojumos par iespējamām kandidātvalstīm 2004. gada 12. maijā. Jaunākais ar EKP saistītais dokuments ir “Ieteikums Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes regulai par Eiropas Kaimiņu un partnerattiecību instrumenta pamatprincipiem”, tas tika apstiprināts 2004. gada 29. septembrī, bet virzīts tālāk 11. oktobrī. EKP koncepcija netieši apstiprināta ES Konstitucionālajā līgumā, kura izstrādāšana beidzās 2003. gada jūlijā. ES dalībvalstu vadītāji šo dokumentu parakstīja 2004. gada 29. oktobrī Romā. Tātad var teikt, ka 2004. gada rudenī EKP bija process, kas vēl attīstījās: tas nebija gatavs produkts, tas nedarbojās pēc jau aprobētām tradīcijām. Tika nospraustas konkrētas vadlīnijas, ieviestas konkrētas procedūras, bet par to iespējamo ietekmi patlaban var spriest tikai aptuveni. [http://www.eiropaskustiba.lv/lv/kaiminu_politika]
15.
16.
17.
KFOR (NATO vadītie Kosovas spēki, kas atbild par drošas vides
nodrošināšanu Kosovā)
ISAF(NATO vadītie internacionālie spēki Afganistānā)
Baltijas gaisa telpas uzraudzīšana – aizsargā Baltijas valstu gaisa telpu kopš
2004. gada marta, kad Lietuva iestājās NATO
OAE- Operācija „Aktīvas pūles”- cīņa pret terorismu
Krīzes vadības operācijas Bosnijā un Hercegovinā
Palīdzības sniegšana Irākā
18.
„ļaunuma valstis”- ir nosaukums, kas attiecināts uz valstīm, kuras apdraud pasaules mieru. Tās nosaka arī pēc īpašie kritērijiem: atbalsta vai apstiprina autoritāru varas režīmu, atbalsta terorismu, tiecas iegūt masu iznīcināšanas ieročus.(Irāna, Irāka, Ziemeļkoreja, Pakistāna, Libāna, Afganistāna)[en.wikipedia.org]
19.
Šobrīd šajā zonā neietilpst Apvienotā Karaliste, Īrija un jaunās dalībvalstis, turklāt vēl tajā ietilpst divas valstis – Norvēģija un Islande –, kuras nav ES dalībvalstis. Tagad Šengenas Konvencija ir ES Līguma neatņemama sastāvdaļa.
20.
Pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV teritorijā, visā pasaulē palielinājās
terora draudu līmenis. NATO dalībvalstis, īpaši ASV uzsāka karu pret terorismu, lai
novērstu terora draudus, kas apdraud to teritorijas, iedzīvotājus un militāros spēkus.
Visa pasaule ir bailēs no terorisma, kas varētu tikt izdarīts īpaši brutālā veidā.. Šīs
bailes ir pamatotas, jo īstenota kara rezultātā tika ievests karaspēks valstīs, kuras
atbalstīja terorismu, tādejādi vēl vairāk saniknojot teroristus, un motivējot tos , kuri
netika notverti pastrādāt arvien jaunus terora aktus. 11.septembris, teroristu
uzbrukumi Madridē un Londonā ir devuši traģisku stimulu aliansei stiprināt savu
spēju reaģēt uz jauniem izaicinājumiem drošībai jebkurā to izcelsmes vietā.
Terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, vājas valstis, kuru īpašumā ir
bīstama tehnoloģija, kā arī nestabilitāte ir galvenie draudi drošībai. [www.project-aliante.org/UserFiles/File/Aliante2007II_lv.pdf]