Saturs
IEVADS 3
1. XII TABULU LIKUMU IZVEIDE UN SATURS 4
1.1. XII TABULU LIKUMU IZVEIDES VĒSTURE 4
1.2. XII TABULU LIKUMU SATURS 5
2. XII TABULU LIKUMU NODAĻU APSKATS 6
2. 1. PROCESUĀLĀS TIESĪBAS 6
2. 1. 1. Tiesas process 6
2. 1. 2. Maksātnespējīgu parādnieku lietu tiesvedība 6
2. 2. ĢIMENES UN AIZBILDNIECĪBAS TIESĪBAS 6
2. 2. 1. Romiešu patriarhālā ģimene 6
2. 2. 2. Tēva vara pār bērniem 7
2. 2. 3. Aizbildnība un aizgādnība 7
2. 2. 4. Laulību tiesības 8
2. 3. MANTOJUMA TIESĪBAS 8
2. 4. PIRKŠANAS – PĀRDOŠANAS UN IEILGUMA TIESĪBAS 9
2. 4. 1. Pirkšanas – pārdošanas tiesības 9
2. 4. 2. Ieilguma tiesības 10
2. 5. SERVITŪTU TIESĪBAS 10
2. 6. KRIMINĀLTIESĪBAS UN KRIMINĀLPROCESS 11
2. 6. 1. Krimināltiesības 11
2. 6. 2. Kriminālprocesuālās tiesības 11
2. 7. APBEDĪŠANAS TIESĪBAS 12
2. 8. XI UN XII TABULAS PAPILDINĀJUMI 12
3. CITAS XII TABULU LIKUMOS MINĒTAS TIESĪBU NOZARES 12
3. 1. SAISTĪBU TIESĪBAS 12
3. 2. LIETU TIESĪBAS 13
3. 3. PERSONAS TIESĪBAS 13
SECINĀJUMI 15
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS 17
Ievads
XII tabulu likumi ir viens no nozīmīgākajiem un senākajiem rakstīto likumu apkopojumiem. Šajos likumos pirmo reizi minēti daudzi mūsdienās jurisprudencē pazīstami termini un tiesisko attiecību veidi, tajos iekļauto tiesību normu klāsts aptver praktiski visas jurisprudences nozares. Šie likumu ir pirmais mēģinājums kodificēt Romas tiesības, tie arī kalpoja par pamatu tālākai romiešu tiesību attīstībai. Līdz ar romiešu tiesību recepciju viduslaikos, daudzi romiešu civiltiesību principi, normas tika pārņemti viduslaiku Eiropā, romiešu tiesību principi izmantoti arī 18. – 19. gs Eiropā radītajos likumu kodeksos. Romiešu tiesības izmantotas arī Napoleona kodeksa un Francijas 1806. gada civilprocesa kodeksa izstrādē, kuri uzskatāmi arī par Latvijas Civilprocesa likuma un Latvijas Civillikuma vieniem no galvenajiem avotiem.
Tādējādi XII tabulu likumi uzskatāmi par unikālu parādību likumdošanas vēsturē, jo vienlaikus ir gan seno Romas paražu tiesību pirmā rakstītā kodifikācija, gan visu turpmāko Romas un Eiropas, arī Latvijas, tiesību attīstības pirmavots. Mans mērķis, rakstot šo referātu, ir veikt secinājumus par XII tabulu likumu raksturīgākajām iezīmēm un uzbūves principiem, kā arī ietekmi uz kopējo tiesību attīstību. Par saviem uzdevumiem izvirzītā mērķa sasniegšanai esmu noteicis apskatīt, raksturot XII tabulu likumu nodaļu saturu, kā arī citas tajos minētās tiesību nozares, to satura raksturīgās iezīmes.
1. XII tabulu likumu izveide un saturs
1.1. XII tabulu likumu izveides vēsture
Tiek uzskatīts, ka XII tabulu likumi, saukti arī par kviritu tiesībām, uzrakstīti aptuveni 451. – 450. gadā pmē. Senās Romas republikas periodā. Pirms XII tabulu likumiem senajā Romā pastāvēja un darbojās tikai nerakstītās paražu tiesības. XII tabulu likumi uzskatāmi par pirmo mēģinājumu kodificēt šīs paražu tiesības.
Paražu tiesību periodā (753. – 450. g. pmē.) tiesībām bija sakrāls raksturs, tās uzskatīja par dievu dotām. Juriskonsultu un tiesnešu funkcijas pildīja priesteri, jo tikai viņiem bija zināmas tiesību normas, kuras pierakstītas no tautas acīm slēptās grāmatās. Senās Romas sabiedrībā V gs. sākumā saasinājās konflikts starp diviem tās slāņiem – plebejiem un patriciešiem. Plebeji – brīvie iedzīvotāji, pārsvarā ieceļotāji, iekaroto novadu iemītnieki, kuriem bija ierobežotas politiskās tiesības – bija neapmierināti ar tiesību slepenību, turklāt visi priesteri bija patricieši – senāko Romas iedzīvotāju pēcteči, valdošā šķira ar pilnām politiskām tiesībām. Radās aizdomas, ka nerakstītās paražu tiesības patricieši patvaļīgi tulkoja savās interesēs, tāpēc tautas tribūni sāka pieprasīt lai tās tiktu uzrakstītas likumu veidā visu zināšanai.
Tikai 462. gadā pmē. tautas tribūns Terentīlijs Arse panāca, ka tiek izveidota pirmā rakstīta Romas likumu krājuma izveidei paredzēta komisija. Šī komisija 454. gadā arī devās uz seno Grieķiju, lai iepazītos ar turienes likumu veidošanas pieredzi, sevišķi Solona likumdošanu Atēnās. Pēc šīs komisijas atgriešanās tautas sapulce ievēlēja desmit vīru kolēģiju, jeb decemviru (decem viri) un deva tiem uzdevumu sastādīt likumus, piešķirot kolēģijai ārkārtējas varas pilnvaras uz 2 gadiem. 450. gadā kolēģija darbu bija pabeigusi un iesniedza tautas sapulcei desmit likumu tabulas. Taču šie likumi neapmierināja plebeju prasības un plebeji panāca, ka tiek izveidota jauna kolēģija, kura likumiem pievienoja vēl divas tabulas. Tautas sapulce apstiprināja šo likumu variantu un lika katru tabulu iegravēt vara plāksnē. Šīs 12 plāksnes tika novietotas Foruma laukumā, lai likumi būtu brīvi izlasāmi ikvienam Romas iedzīvotājam. Līdz ar XII tabulu likumu rašanos senajā Romā iesākās rakstīto tiesību periods (450. g. pmē. – I gs. pmē.) XII tabulu likumu oriģinālais teksts gāja bojā 390. gadā pmē. gallu iebrukuma laikā, taču likumu normu teksta noraksti bija izplatīti tautā, daudzi senās Romas autori tos citēja savos sacerējumos, tādējādi tā tekstu bija iespējams atjaunot tuvu oriģinālajam.
1.2. XII tabulu likumu saturs
XII tabulu likumi sastāvēja no šādām nodaļām:
I, II tabula – procesuālās tiesības;
III tabula – maksātnespējīgu parādnieku lietu tiesvedība;
IV, V tabula – ģimenes, aizbildniecības un mantošanas tiesības;
VI tabula – pirkšanas – pārdošanas tiesības, ieilguma tiesības;
VII tabula – servitūtu tiesības;
VIII tabula – krimināltiesības;
IX tabula – kriminālprocesuālās tiesības;
X tabula – apbedīšanas tiesības;
X, XI, XII tabula – papildinājumi.
XII tabulu likumi veidoti, apstrādājot un konsolidējot senās Romas paražu tiesības, šo likumu normas aptvēra visas juridiskās prakses jomas un saturēja norādījumus par tiesvedību, civilajām un krimināltiesībām, dažiem policejiskiem noteikumiem, tajos uzskaitīti noziedzīgie nodarījumi un paredzēti sodi par tiem. Lai gan XII tabulu likumi saglabāja zvērestus un citas rituālas darbības, tomēr tie nodalīja tiesības no reliģiskām normām. Tiek uzskatīts, ka tiesību laicīgums atspoguļo plebeju uzvaru pār patriciešiem – priesteriem1. Lai gan tekstā nav tieši norādīts, ka patricieši un plebeji tiek nostādīti vienādā stāvoklī, šie likumi veido vienotas kviritu civiltiesības (ius civilae) gan patriciešiem, gan plebejiem. Tieši XII tabulu likumos pirmo reizi parādās jēdziens „civiltiesības”.
Pēc formas XII tabulu likumi ir īsi, pavēloši un kazuālistiski, tas liecina, ka to izcelšanos izraisījušas praktiskas vajadzības2. XII tabulu likumiem bija liela nozīme tālākajā romiešu tiesību attīstībā, vēsturnieks Tits Līvijs teicis, ka XII tabulu likumi bijuši visu publisko un privāto tiesību avots.
1 G. Zemītis. Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. – R. – 2004. – 85. lpp.
2 L. Birziņa. Romiešu tiesības. – R. – 1997. – 39. lpp.
2. XII tabulu likumu nodaļu apskats
2. 1. Procesuālās tiesības
2. 1. 1. Tiesas process
Tiesas XII tabulu likumu laikā vēl nebija pilnībā atdalījušās no administrācijas tiesu sprieda tautas sapulce, senāts un maģistrāti. Tiesas process Romā bija apsūdzošs, tas noritēja sacīkstes veidā, tiesa tika uzskatīta par procedūru iespējami labākā un taisnīgākā lēmuma pieņemšanai. Attīstības sākuma stadijā atradās advokatūras institūts. Juristi – tiesu oratori, uzstājās ar aizstāvības runām. XII tabulu likumos noteikts, ka zemtura aizstāvim jānāk no zemturu vidus, bet bezīpašuma pilsoņa aizstāvis var būt tas, kurš pats to gribēs (I tabula, 4. pants). Vērsties ar prasību tiesā bija tiesīgs ikviens brīvais Romas iedzīvotājs. XII tabulu likumi aizliedza atņemt jebkuram cilvēkam dzīvību bez tiesas (IX tabula, 6. pants).
2. 1. 2. Maksātnespējīgu parādnieku lietu tiesvedība
XII tabulu likumi noteica, ka maksātnespējīgam parādniekam pēc sava parāda atzīšanas, vai pret viņu vērsta tiesas sprieduma, pienākas 30 brīvas dienas, kuru laikā parāds var tikt atdots. Ja parāds paliek nesamaksāts šo 30 dienu laikā, tad parādnieks tiek iekalts važās un ieslodzīts. Atrodoties ieslodzījumā, parādniekam bija tiesība pārtikt no savas pārtikas, taču, ja tādas nebija, prasītāja pienākums bija dot parādniekam vismaz mārciņu maizes dienā. Ja 60 dienu laikā ieslodzītais parādnieks ar prasītāju nevienojās par izlīgumu, viņš tika pakļauts nāvessodam, vai arī nodots pārdošanai svešumā. Ja vienam parādniekam bija vairāki kreditori, tad maksātnespējas gadījumā bija paredzēts viņu sacirst gabalos un katram kreditoram atdot kādu daļu, vadoties pēc parāda apmēra.
2. 2. Ģimenes un aizbildniecības tiesības
2. 2. 1. Romiešu patriarhālā ģimene
V gs. pmē. Romā pastāvēja patriarhālā ģimenes forma, saskaņā ar kuru, visa vara ģimenē atrodas ģimenes galvas rokās, tāpēc šis patriarhālās ģimenes princips atspoguļojas arī XII tabulu likumos. Romiešu patriarhālā ģimene bija lielģimene, kurā kopā dzīvoja un strādāja ģimenes tēvs, viņa sieva, bērni, bērnubērni, vecvecāki, brāļi un māsas, pie ģimenes piederēja arī nebrīvie – vergi. XII tabulu likumos minēti divi radniecības veidi – kognātiskā un agnātiskā radniecība. Kognātiskā, jeb asinsradniecība pastāvēja starp personām, kuras dzimušas viena no otras, vai kuras cēlušās no vienas kopīgas trešās personas. Asinsradniecības līnijas bija divas: augšupejošā – vecāk un vecvecāki, lejupejošā – bērni un mazbērni. Sānu līnijas veidoja māsas, brāļi, viņu bērni, kā arī tēva un mātes brāļi. Agnātiskie radinieki bija personas, kuras ģimenē ienākušas laulību vai adoptācijas ceļā. Visi ģimenes locekļi bija pakļauti tēva varai, viņš ģimenē bija vienīgais pilntiesīgais tiesību subjekts (persona sui iuris) ar pilnīgu rīcībspēju un tiesībspēju, tikai viņš varēja pārstāvēt ģimeni sabiedrībā, slēgt līgumus, būt prasītājs vai atbildētājs tiesā.
2. 2. 2. Tēva vara pār bērniem
Tēva vara pār bērniem bija ļoti spēcīga. Sākotnēji tēvam bija tiesības bērnus nogalināt vai padzīt no mājas, kā arī pārdot verdzībā trūcīgu apstākļu dēļ, taču ar laiku šīs tiesības tika atceltas vai mīkstinātas. Tēvam bijā arī tiesības bērnus sodīt, taču ja tēvs šīs tiesības izmantoja ļaunprātīgi, tiesa varēja viņu piespiest bērnus emancipēt, tas ir, atbrīvot no tēva varas. Tēva vara izbeidzās ar viņa nāvi, vai arī ar mancipācijas akta, jeb šķietama pārdevuma akta palīdzību. Mancipācijas akts nozīmēja, ka dēls tiek pārdots verdzībā, iepriekš vienojoties ar pircēju, ka viņš dēlu nepārvērtīs par vergu, bet radīs tādus apstākļus, lai dēls varētu aizbēgt. XII tabulu likumi noteica, ka pēc trīskārtējas pārdošanas un trīskārtējas bēgšanas dēls kļuva brīvs no tēva varas un ieguva pilntiesīga tiesību subjekta statusu. Dēli kļuva brīvi no tēva varas arī tēvam nomirstot, līdz ar tēva nāvi izbeidzās patriarhālā ģimene tēva atstāto mantu dēli sadalījās savā starpā kā mantojumu, bet ģimenes mazgadīgajiem locekļiem un sievietēm tika iecelti aizbildņi.
2. 2. 3. Aizbildnība un aizgādnība
Aizbildnību (tutela) pēc ģimenes galvas nāves nodibināja pār bērniem, kas jaunāki par 14 gadiem un sievietēm. Par aizbildņiem parasti iecēla kādu no pilngadīgajiem radiniekiem.
Ja sieviete neapprecējās, viņa visu mūžu palika aizbildnībā. Bez aizbildņa atļaujas sievietes nevarēja slēgt līgumus vai kārtot cita veida civiltiesiskus darījumus. Izņēmumu pieļāva attiecībā uz vestālietēm (jaunavām – priesterienēm), kuras aiz cieņas pret viņu garīgo kārtu atbrīvoja no aizbildnības. Zēniem aizbildnība turpinājās līdz 14 gadu vecumam, pēc tam viņiem tika iecelts aizgādnis, kura aizgādnībā zēni atradās līdz 25 gadu vecumam. Aizgādnis raudzījās, lai aizgādnībā esošie patstāvīgi nerīkotos ar savu mantu. Aizgādņus iecēla arī vājprātīgajiem.
2. 2. 4. Laulību tiesības
XII tabulu likumos laulība traktēta kā līgums starp līgavaini un līgavas tēvu, līdz ar kuru sieviete un viņas manta nonāk vīra varā. Pastāvēja arī īpaša laulības forma bez vīra varas (sine manu), kura tika slēgta ar vienkāršas mutiskas vienošanās palīdzību un bija arī viegli šķirama, līdz ar to XII tabulu likumos parādās jēdziens pūrs – manta, ko sieva saņēmusi no tēva un ienes jaunajā ģimenē. Laulībā ar vīra varu šādu jēdzienu nepazina. Tomēr sieva atradās vīra pakļautībā arī tajos gadījumos, kad bija noslēgta laulība bez vīra varas. Vēl laulība varēja rasties arī uz noilguma (usus) pamata, jo lietu tiesību institūts noilgums arī uz sievieti tika attiecināts kā uz lietu. Ja sieviete vienu gadu bez pārtraukuma bija nodzīvojusi pie vīra, tad šī kopdzīve tika atzīta par likumīgu laulību.
Minimālais laulību vecums bija 14 gadi vīriešiem un 12 gadi sievietēm. Laulību nevarēja slēgt tuvu radinieku starpā, bija aizliegts precēt sievasmāti, vīratēvu, patēvu un pamāti, arī svainība bija šķērslis. Sānu līnijā laulības bija aizliegtas līdz ceturtajai radniecības pakāpei. XII tabulu likumi sākotnēji aizliedza arī laulības starp patriciešiem un plebejiem, tādā veidā norobežojot aristokrātiju no vienkāršās varas, tomēr plebeji panāca, ka šis aizliegums tiek atcelts. Laulību slēdz uz visu mūžu, abu laulāto pienākums bija dzīvot saticīgi un cienīt vienam otru. Šķiršanās brīvību XII tabulu likumi paredzēja tikai vīram, izņemot gadījumus, kad laulība noslēgta bez vīra varas (sine manu).
2. 3. Mantojuma tiesības
Mantošana ir mantas aktīva un pasīva pāreja no vienas personas uz citu nāves gadījumā. Manta ir visu to tiesību un saistību kopība, kas kādai personai pieder. To personu, uz kuru pāriet mirušās personas manta, sauc par mantinieku.1 XII tabulu likumi paredzēja divus mantošanas veidus – mantošanu pēc testamenta un mantošanu pēc likuma. Priekšroka tika dota testamentārai mantošanai, mantošana pēc likuma notika tad, ja testamenta nebija.
Testamentā mantojuma atstājējs iecēla sev vienu vai vairākus mantiniekus. Ja mantinieks kaut kādu šķēršļu dēļ nevarēja mantojumu pieņemt, iecēla papildu jeb rezerves mantinieku, jeb substitūtu (substitūtio).2
Mantojums pāriet uz mantinieku pēc likuma, ja mantojuma atstājējs nav atstājis testamentu, vai, ja viņa testaments atzīts par neesošu vai spēku zaudējušu. XII tabulu likumi paredz mantošanu saskaņā ar agnātisko mantinieku sistēmu. Pēc šīs sistēmas mantot aicināti: pirmkārt – personas, kas nomirēja nāves brīdī atradās viņa varā, t. i., radinieki pēc vara pakļautības principa; otrkārt – „tuvākie agnāti”, t. i., tāda personas, ar kurām nomirējs kādreiz bijis zem kopīgas tēva varas; treškārt – attālāki dzimtas piederīgie, kam mantojums piekrita kā bezsaimnieka manta. Šai mantošanas sistēmai raksturīgs tas, ka likumisko mantinieku starpā nenotika nekāda tālāka mantojuma pāreja uz nākamo mantinieku grupu, ja pirmās pakāpes mantotājs kādu iemeslu dēļ nav bijis spējīgs saņemt mantojumu.3
XII tabulu likumi mantošanas tiesību nozarē ienesa jaunu jēdzienu – legāts. Legāts (legatum) ir īpašs pavēles formā izteikts blakus novēlējums testamentā, ar kuru testators uzliek pienākumu ieceltajam mantiniekam izdot no mantojuma kādu atsevišķu lietu vai vairākas lietas par labu kādai personai – legatārijam.
2. 4. Pirkšanas – pārdošanas un ieilguma tiesības
2. 4. 1. Pirkšanas – pārdošanas tiesības
Ikvienam brīvajam Romas iedzīvotājam bija tiesības pārdot sev piederošās lietas, vai pirkt no citiem brīvajiem iedzīvotājiem tiem piederošas lietas. Pirkšanas – pārdošanas akts notika ar pirkšanas – pārdošanas līguma palīdzību. Pirkšanas – pārdošanas līgumi pieder pie konsensuālajiem līgumiem. Tie ir tādi līgumi, kuru noslēgšanai pietiek ar vienošanos vien, bez lietas tūlītējas nodošanas. Tāds līgums
1 L. Birziņa. Romiešu tiesības. – R. – 1997. – 85. lpp.
2 G. Zemītis. Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. – R. – 2004. – 99. lpp.
3 V. Kalniņš. Romiešu civiltiesību pamati. – R. – 1977. – 187. – 188. lpp.
stājās spēkā ar vienošanās brīdi, bet līguma izpilde seko pēc tam. Pirkuma – pārdevuma līgumam sevī jāietver trīs būtiskas galvenās sastāvdaļas – vienošanās,
pirkuma – pārdevuma priekšmets un cena. Pirkuma – pārdevuma līgumi varēja tikt noformēti rakstiski vai kā mutiska vienošanās. Par pirkuma – pārdevuma līguma priekšmetu varēja būt visas apgrozībā atļautās lietas un lietu kopības. Pirkuma cenai bija jābūt patiesai, taisnīgai un izteiktai naudā. Par taisnīgu cenu uzskatīja tādu, kas atbilda lietas vērtībai. Tika ievērots princips – pircējs uzņemas risku (periculum est emptoris). Ja laikā starp līguma noslēgšanu un lietas nodošanu jaunajam īpašniekam lieta sabojājas vai iet bojā bez pārdevēja vainas, tad zaudējumi jācieš pircējam.
2. 4. 2. Ieilguma tiesības
Ieilguma tiesības attiecās uz lietām, kuras atrodas kādas personas faktiskā valdījumā, bet juridiski nav šīs personas īpašums. XII tabulu likumos noteikts divu gadu valdījuma ieilgums uz zemes gabalu un viens gads attiecībā uz jebkurām citām lietām, tajā skaitā arī uz sievieti. Pēc noteiktā valdījuma ieilguma perioda konkrētā lieta nonāca faktiskā valdītāja īpašumā uz valdījuma ieilguma pamata.
2. 5. Servitūtu tiesības
Ar servitūtu (servitus) saprot tiesības izmantot citam piederošu lietu. Servitūtu tiesības varēja tikt nodibinātas par labu kādai trešais personai, vai arī ar tādu nolūku, lai tas kalpotu par labu noteiktam īpašumam. Servitūts ierobežoja tā devēja vai piešķīrēja tiesības, bet neuzlika viņam pienākumu kaut ko darīt servitūta labā. XII tabulu likumi pazina gan reālservitūtus, gan personālservitūtus.
Reālservitūts ir servitūts, kurš nodibināts par labu kaimiņa zemes gabalam vai ēkai un kura tiesības bauda katrreizējais zemes gabala īpašnieks neatkarīgi no pārdošanas vai mantošanas gadījumiem. Izplatīti bija ceļa servitūti, kurus dibināja gadījumos, kad kaimiņam bija nepieciešams celiņš, lai nokļūtu uz savu tīrumu vai dārzu, vai dzīt lopus uz tuvējo aku vai upi. Pilsētās pazina iebūves servitūtus – tiesības iestiprināt kaimiņa sienā vai mūrī atsevišķas sijas vai baļķus.
Personālservitūti tiek dibināti par labu kādai konkrētai personai, uz šīs personas dzīves laiku. Ar šādu servitūtu īpašnieks piešķīra tiesības uz savu lietu kādai noteiktai personai. Pazīstami bija dzīvokļu servitūti, kā arī lietošanas un augļu iegūšanas servitūti.
2. 6. Krimināltiesības un kriminālprocess
2. 6. 1. Krimināltiesības
Romiešu krimināltiesības nesasniedza tik augstu attīstības pakāpi, kā civiltiesības. XII tabulu likumi krimināltiesībās ilgi saglabāja daudzas pirmatnējās kopienas iekārtas paražas, piemēram, asinsatriebību. Par noziegumiem atzina nodevību, slepkavību, zādzību, pretošanos varas pārstāvim, viltus liecības sniegšanu. Pazina arī tādus būtiskus krimināltiesību jēdzienus, nodoms un neuzmanība, no šiem faktoriem bija atkarīga atbildības pakāpe.
Krimināltiesību normām raksturīgs taliona jeb atmaksas princips – dots pret dotu. Cietušajam bija tiesības pašam nokārtot attiecības ar pretinieku. Par miesas bojājumu nodarīšanu cietušais bija tiesīgs uzbrucējam nodarīt tādu pašu kaitējumu vai piedzīt no tā naudas sodu. Smagākais sods bija nāves sods. To piemēroja par brīva cilvēka nogalināšanu, taču ja nogalināts vergs, slepkavam vajadzēja tikai samaksāt verga saimniekam verga vērtību. Ģimenē tēvam bija tiesības lemt par savu ģimenes locekļu dzīvību un nāvi. Ārkārtīgi bargu sodu XII tabulu likumi paredzēja dēlam, kurš nogalinājis tēvu. Viņu sita ar kokiem līdz asinīm un tad iešuva ādas maisā kopā ar suni, gaili, indīgām čūskām un pērtiķi, bet maisu iemeta upē vai jūrā. Par nāves grēku uzskatīja labības slepenu noganīšanu vai nopļaušanu no tīruma. Ja to izdarījis pieaudzis cilvēks, tad viņu sodāms ar nāvi. Ar nāvi varēja sodīt arī tiesnešus un starpniekus, kuri pieķerti kukuļu ņemšanā, personu, kura sacerējusi vai dziedājusi dziesmu, kurā kāds nepatiesi apmelots vai apkaunots, kā arī maksātnespējīgus parādniekus.
2. 6. 2. Kriminālprocesuālās tiesības
Romā svarīgāko krimināllietu izmeklēšanā darbojās speciālas komisijas. Par noziedzīgām XII tabulu likumi atzina tādas darbības, kas bija veiktas ar iepriekšēju nodomu, taču bija paredzēti sodi arī par kaitējumu aiz neuzmanības. Noziedzīgu nodarījumu subjekti galvenokārt bija brīvie Romas pilsoņi, taču par zādzībām tika sodīti arī vergi. Vergus izmeklēšanas laikā bija atļauts arī spīdzināt, taču vergam nedrīkstēja ar spīdzināšanas palīdzību likt liecināt pret savu kungu.
2. 7. Apbedīšanas tiesības
XII tabulu likumos noteikts, ka mirušie tiek sadedzināti īpašā vietā ārpus pilsētas, vismaz 60 pēdu attālumā no tuvākās celtnes. Viņu kaulus savākt bija aizliegts, izņemot gadījumus, kad nāve pārsteigusi kaujas laukā vai svešumā, tādā gadījuma kritušo mirstīgās atliekas tika apbedītas. XII tabulu likumi aizliedza vairākus seno paražu tiesībām raksturīgus apbedīšanas rituālus, piemēram, mirušo apbedīšanu kopā ar zeltu, apraudāšanu, balzamēšanu. Apbedīšanas vietas, tāpat kā līķa sadedzināšanas vietas, bija aizliegts iegūt īpašumā uz ieilguma pamata.1
2. 8. XI un XII tabulas papildinājumi
Papildinājumu tabulu galvenais izveides iemesls bija plebeju neapmierinātība ar pirmo likumu variantu. Tā šīs papildus tabulas atcēla aizliegumu, kas noteica, ka laulības starp patricieti un plebeju ir aizliegtas.
Vairāki labojumi skāra tiesas procesu. Ja uz tiesu tiek atnesta viltota lieta, vai arī kāds noliedz pašu tiesas faktu, tad vainīgajam bija jāatlīdzina zaudējumu strīda lietas radīto ieņēmumu divkāršā apmērā. Lietu, kura ir tiesas izskatīšanas priekšmets, bija aizliegts ziedot tempļiem.
Krimināltiesības papildināja ar normu, kura noteica, ka zaudējumi, kuri radušies aizbilstamas personas vai verga pastrādāta nozieguma rezultātā, jāatlīdzina ģimenes galvām vai verga īpašniekam. Verga īpašnieks kā atlīdzību varēja arī izdot vainīgo vergu.
Šīs papildus tabulas noteica, ka turpmāk jebkuram tautas sapulces lēmumam ir jābūt ar likuma spēku.1
3. Citas XII tabulu likumos minētas tiesību nozares
3. 1. Saistību tiesības
XII tabulu likumos saistību tiesībām raksturīgs stingrs formālisms. Līgumi bija sakrāla rakstura, tie bieži tika slēgti ar reliģiska ceremoniāla palīdzību. Līguma
1 V. Blūzma. Romas valsts un tiesības. Kanoniskās tiesības viduslaikos.– R. – 2002. – 71. – 72. lpp.
neizpildes gadījumā nebija nepieciešams celt prasību tiesā, tika sākta tūlītēja zaudējumu piedziņa. Pazina gan vienpusējas, gan divpusējas saistības. Vienpusējas saistības gadījumā vienai pusei, kreditoram ir tikai tiesības prasīt, bet nav pienākumu
Pret parādnieku, bet parādniekam ir tikai pienākums izpildīt saistību. Divpusēju saistību gadījumā abām pusēm ir kā tiesības, tā pienākumi vienai pret otru.1
XII tabulu likumos daudz tiek runāts par aizdevuma saistībām. Saistības nodrošināšanai parādnieks ieķīlāja pats sevi. Ja parādnieks parādu atdot nevarēja, tad viņam nācās maksāt pašam ar sevi, kā tas noteikts III tabulā – maksātnespējīgu parādnieku tiesvedība. Šo kārtību atcēla tikai 326. gadā p. m. ē.
3. 2. Lietu tiesības
XII tabulu likumos minētas šādas lietu tiesību daļas – valdījumu, īpašumtiesības un tiesības uz cita lietu. Ar valdījuma tiesībām saprot lietas faktisku valdīšanu ar nodomu to lietot kā īpašumu. Valdījumu bija iespējams iegūt īpašumā uz ieilguma tiesību pamata. Īpašumtiesības nozīmēja īpašnieka absolūtas tiesības uz lietu, taču XII tabulu likumu veidotāji bijuši atturīgi šī jēdziena formulēšanā, tāpēc šo tiesību jēdziens bija ārkārtīgi plašs. Īpašumtiesības uz lietu bija iespējamas tikai vienai personai, kurai lieta pieder. Īpašniekam bija tiesības atvairīt visus citus pretendentus uz savu īpašumu, kā arī atprasīt savu lietu no ikviena, kas to paņēmis. Par šo tiesību aizskaršanu bija paredzēti bargi sodi.2
Tiesības uz cita lietu, jeb servitūtu tiesības apskatītas XII tabulu likumu VII tabulā.
3. 3. Personas tiesības
Ar juridisku jēdzienu „persona” XII tabulu likumi saprata brīvo cilvēku, bet ne vergu. Persona piemita tiesībspēja – tāda persona varēja piedalīties tautas sapulcē, dibināt ģimeni, slēgt līgumus, iegūt īpašumus, ieņemt valsts amatus. Lai persona būtu tiesībspējīga, tai bija jāatbilst noteiktiem priekšnoteikumiem. Svarīgs bija personas brīvības stāvoklis, pilsonības stāvoklis un ģimenes stāvoklis. Attiecīgi pastāvēja arī
1 V. Kalniņš. Romiešu civiltiesību pamati. – R. – 1977. – 129. – 130. lpp.
2 L. Birziņa. Romiešu tiesības. – R. – 1997. – 59. – 63. lpp.
trīs veidu tiesību zaudēšana.
Brīva persona bija tiesību subjekts, taču vergs tika uzskatīts par tiesību
objektu, vergi nebija tiesībspējīgi. Vergiem nevarēja būt ģimene vai piederēt īpašums. Vergi varēja atrasties kopdzīvē ar kādu, taču viņu bērni skaitījās verga saimnieka īpašums. Vergi varēja iegūt daļu saimnieka zemi brīvai saimniekošanai tajā, taču tā nekļuva par verga īpašumu, šādu īpašuma formu dēvēja par pekūliju (peculium). Brīvības zaudēšana bija smagākais tiesību zaudēšanas gadījums, jo līdz ar personas brīvības zaudēšanu tiek zaudēta arī jebkāda tiesībspēja.
Romā tikai Romas pilsoņi bija ar vispilnīgākajām tiesībām, kā civilajām, tā politiskajām. Pārējiem brīvajiem Romas iedzīvotājiem bija ierobežotas politiskās tiesības, kā arī vairāki pienākumi. No valsts viedokļa viņi bija pavalstnieki – nodokļu maksātāji. Romas pilsonība tika iegūta no dzimšanas vai arī ar tiesību piešķiršanu, piemēram, Romas pilsonim atzīstot par savu bērnu, kas piedzimis kopdzīvē ar nepilsoni. Zaudējot pilsonību, persona joprojām saglabāja brīvību.
Ģimenē pilntiesīga persona ar pilnu tiesībspēju bija tikai ģimenes galva. Zaudējot ģimenes galvas statusu persona joprojām saglabāja brīvību un pilsonību.
Taču arī brīvajiem tiesību subjektiem nebija vienādas tiesības. Sieviešu civilās tiesības bija ierobežotas, bet politisko tiesību viņām nebija vispār, tādējādi sievietes nekad nevarēja būt pilntiesīgas. Pārējie brīvie romieši politiskās tiesības ieguva sasniedzot pilngadību – 25 gadu vecumu.1
1 G. Zemītis. Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. – R. – 2004. – 92. – 93. lpp.
Secinājumi
Aplūkojot XII tabulu likumus, varu secināt, ka tajos vēl nav izdevies pilnībā atbrīvoties no seno paražu tiesībām raksturīgajiem rituāliem un tradīcijām, kā arī patriarhālai sabiedrībai raksturīgās nežēlības ģimenes tiesību jomā. Par to liecina ģimenes galvas joprojām lielā vara, tiesības lemt par ģimenes locekļu dzīvību un nāvi. Arī runājot par sievietes lomu ģimenē un tiesībām sabiedrībā XII tabulu likumos saglabātas normas, kas ierobežo sievietes tiesībspēju. Lai arī līdz ar šī rakstītā likumu apkopojuma izveidi pilsoņu, jeb civilās tiesības atbrīvojās no dievišķajām tiesībām un reliģijas ietekmes, tomēr dažviet joprojām izpaudās seno reliģisko paražu ietekme.
XII tabulu likumos parādās vairāki juridiski termini un jēdzieni, kuri pirms tam rakstītos likumu krājumos nav minēti, bet vēlākā tiesību un jurisprudences attīstībā ieņem paliekošu vietu juridiskajā terminoloģijā. Ievērojamākais no tiem ir jēdziens „civiltiesības”, kurš kļuva plaši pazīstams tieši ar XII tabulu likumu palīdzību, kur tas pirmo reizi minēts. Vēl minami tādi jēdzieni, kā servitūts, legāti, emancipācija u. c. XII tabulu likumu tiesību normām raksturīgs formālisms, kas sevišķi izpaudās saistību un arī ģimenes tiesībās, piemēram, simboliskais dēla trīskārtējās pārdošanas akts, ar kura palīdzību dēls kļuva emancipēts. Panti pārsvarā izteikti īsā un lakoniskā pavēles formā.
XII tabulu likumi uzskatāmi par galveno turpmāko romiešu likumu kodifikāciju, piemēram, Gaja institūciju un Justiniāna kodeksa, avotu. Tā kā romiešu tiesību pamatprincipus, īpaši civiltiesību jomā, recipējušas daudzas Eiropas valstis, arī Latvija, XII tabulu likumi uzskatāmi arī par Eiropas valstu civiltiesību pirmavotu, jo tie kalpoja par pamatu tās romiešu tiesību sistēmas izveidei, kuras principus pārņēma eiropieši.
Manuprāt, XII tabulu likumiem ir liela nozīme romiešu tiesību un tiesību vispār attīstībā, kuru grūti pārvērtēt. Šis konsolidēto romiešu paražu tiesību apkopojums ļāva atbrīvoties no daudzām seno laiku barbariskajām tradīcijām, kā arī atbrīvoja tiesību normas no slepenības un sakrālā rakstura, ievizot turpmāko tiesību attīstītību civilizētā un demokrātiskā gultnē.
Ievadā noteiktos uzdevumus – apskatīt, raksturot XII tabulu likumu nodaļu saturu, kā arī citas tajos minētās tiesību nozares, to satura raksturīgās iezīmes, manuprāt, esmu izpildījis, līdz ar to esmu sasniedzis arī izvirzīto mērķi – veikt secinājumus par XII tabulu likumu raksturīgākajām iezīmēm un uzbūves principiem, kā arī ietekmi uz kopējo tiesību attīstību.
Izmantotās literatūras saraksts
1. Zemītis G. Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. – Rīga: SIA „Biznesa augstskola Turība”, 2004. – 320 lpp.
2. Blūzma V. Romas valsts un tiesības. Kanoniskās tiesības viduslaikos. – Rīga: Ekonomikas un kultūras augstskola, 2002. – 72 lpp.
3. Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. – Rīga: Zvaigzne, 1977. – 228 lpp.
4. Birziņa L. Romiešu tiesības. – Rīga: L. Birziņa, 1997. – 112 lpp.