Zarndobumaiņi
Zarndobumaiņi (Coelenterata) ir staraiņu nodalījuma grupa. Tajā ir iekļauti divi tipi: Dzēlējzarndobumaiņi (Cnidaria) un Ktenoporas (Ctenophora), kurus apvieno radiāli – simetriska ķermeņa forma, kā arī ķermeņa sienu divslāņu struktūra. Bez to tiem nav asinsrites un elpošanas sistēmu.
Iekšējais šūnu slānis (gastroderma) izklāj zarnu dobumu. Starp epidermu un gastrodermu atrodas mezogleja – želejveidīga viela, kas satur izkliedētas šūnas un kolagēna šķiedras.
Pēc mūsdienu zinātnieku uzskatiem, zarndobumaiņi tiek uzskatīti par polifilētisku grupu, jo organismiem, kas tiek attiecināti uz šo grupu, nevar norādīt kādas kopīgas filoģenētiskas īpašības. Pirms tam zarndobumaiņi tika uzskatīti par dzīvnieku tipu, bet dzēlējzarndobumaiņi un ktenoporas par apakštipiem.
Uzbūve ir primitīva. Nervu šūnas veido primitīvu difūzo nervu sistēmu, kas sastāv no izkaisītām nervu šūnām, kuras savieno savstarpēji izaugumi. Brīvi peldošām formām ir sarežģītāka nervu sistēma, kas veidota no nervu stiegrām. Gāzu apmaiņa notiek difūzijas ceļā. Zarndobumaiņi vairojas gan dzimumceļā, gan bezdzimumceļā.
Koraļļi
Koraļļi ir tropisko jūru iemītnieki, kuru izdzīvošanas iespējas mūsdienās ir apdraudētas. Iespējams, pēc dažiem gadu desmitiem akvārijs būs vienīgā vieta, kur varēsim dzīvē redzēt šo neparasto un unikālo pasauli. Neskatoties uz to, ka tie pārsvarā gadījumos atgādina neparastus, krāsainus augus, tie ir dzīvnieki. Koraļļu rifi dabā satur ļoti lielu dažādu dzīvības formu daudzveidību, sākot ar krāsainām zivtiņām, koraļļiem, dažādiem bezmugurkaulniekiem, kā arī citām dzīvības formām, kas varbūt nav acīs krītošas, bet veic nozīmīgu funkciju koraļļu rifa dzīvē.
Lielu daļu no koraļļu rifa iemītniekiem ir iespējams audzēt arī akvārijā, tai skaitā dažādas krāsas un formas koraļļus. Daļa no tiem jau ir sagatavoti pavairošanai reefkeeper.lv 900 litru koraļļu audzēšanas akvārijā, un tos būs iespējams iegādāties.
Koraļļiem, kas ir izaudzēti akvārijā, ir būtiskas priekšrocības, salīdzinot ar tiem, kas tiek ņemti no koraļļu rifa:
• Akvārijos audzētie koraļļi netiek iegūti no dabas, un tos iegādājoties, varat būt droši, ka nav ticis postīts koraļļu rifs
• Akvārijos audzētie koraļļi ir daudz labāk piemērojušies pie dažādām ūdens parametru svārstībām
• Akvārijos audzētie koraļļi netiek traumēti transportēšanas laikā, un tie labi spēs iedzīvoties jaunajā akvārijā.
Koraļļpolipi (Anthozoa, Actinozoa) ir dzēlējzarndobumaiņu tipa klase.
Raksturojums
Šajā klasē ietilpst polipi-vieninieki vai arī koloniālie polipi, kuriem ir ektodermāla rīkle, kamerās sadalīts iekšējais dobums un entodermāli dzimumprodukti. Koraļļpolipiem mutes atvere pārsvarā ir nevis apaļa, bet ovāla vai spraugveidīga. Sakarā ar to arī rīkles kanāls ir saplacināts no sāniem. Pa rīkles šaurajām malām stiepjas divas skropstainas rievas, tā sauktās sifonoglifas; pa tām plūst ūdens straume uz polipa iekšējo dobumu. Dobums sadalīts ar starpsienām, kas atiet no iekšējās ķermeņa sienas virsmas un izklātas ar entodermu. Starpsienu iekšienē atrodas mezoglejas starpslānis, kā arī muskuļu valnīši. Polipa augšējā daļā starpsienas saaug ar rīkles kanālu, bet apakšējā daļā — brīvi sniedzas dobumā. To brīvajā malā ir izlocīti pabiezinājumi ar dziedzeršūnām — tie ir tā sauktie mezenteriālie pavedieni. Lielākajai formu daļai ir kaļķa skelets, kas var būt gan ārējs gan arī atrasties mezoglejā. Koraļļpolipi bez izņēmuma ir jūru iemītnieki, visvairāk tie sastopami tropu un siltajās jūrās. Daudzi no tiem stipri attīstītā skeleta dēļ ir zemes virsmas reljefa veidotāji, jo rada koraļļu rifus un atolus.
Sešstarainie koraļļi (Hexacorallia, Zoantharia) ir vieninieki un koloniāli koraļļpolipi ar ļoti daudziem taustekļiem un starpsienām, pie tam to skaits vienmēr ir skaitļa seši daudzkāršojums. Skeleta nav, vai arī tas ir masīvs. Vieninieku sešstarainie polipi jeb aktīnijas izplatītas visās jūrās, koloniālie – galvenokārt tropu jūrās.
Lielākā daļa sešstāraino koraļļu ir koloniālās formas ar labi attīstītu skeletu. Starp tiem visplašākā grupa ir madrepora jeb akmens koraļļi. Tie ir ļoti daudzveidīgi un atgādina vai nu zarainu koku, kas dažkārt pat ir vairākus metrus augsts, vai arī ieapaļu, masīvu veidojumu. Madreporu koraļļiem ir kaļķa skelets, vienlaidus visai kolonijai. Katrs īpatnis atrodas atsevišķā nodalījumā. Skelets sāk veidoties tā, ka atsevišķa īpatņa pēdas ektoderma izdala kaļķa plātnīti. No šīs plātnītes pēc tam skelets it kā ieaug polipā, veidodams kaļķa izciļņus atbilstoši tā starpsienām, kā arī gredzenu apkārt tam. Kad kolonija tālāk vairojas pumpurodamās, atsevišķo īpatņu skeleti saplūst un izveidojas vienots, spēcīgs visas kolonijas skelets. Tādējādi izveidojas it kā iekšējais skelets, kas pārklāts no virspuses ar mīkstajām daļām. Madreporu koraļļiem parasti ir dažāda spilgta krāsa. Tropu jūrās, kur temperatūra nekrītas zemāk par 20°C, tie izaug sevišķi spēcīgi un izveido rifus un salas. Sevišķi daudz to ir Klusajā okeānā. Koraļļi aug samērā ātri. Tā, piemēram, Persijas jūras līcī nogrimušais kuģis pēc 20 mēnešiem jau bija apaudzis ar 60 cm biezu koraļļu garozu.
Astoņstarainie koraļļi (Alcyonaria, Octocorallia) ir koloniāli koraļļpolipi ar astoņiem taustekļiem un astoņām starpsienām iekšējā dobumā. Skelets sastāv no atsevišķiem dažādas formas elementiem – spīkulām. Tās atrodas mezoglejā. Dažkārt spīkulas saplūst kopā un veido dažādas formas vienlaidu skeletu. Astoņstarainie koraļļi dzīvo galvenokārt tropu un siltajās jūrās dažādos dziļumos. Daži no tiem ir ļoti iespaidīgi kā pēc formas, piemēram, Jūras spalva (Pennatularia), tā arī pēc krāsas, piemēram, vai Dižais korallis (Coralllum rubrum).
Raksturojums
Astoņstarainajiem koraļļpolipiem ir ļoti daudzveidīgas formas. Starp tiem ir kokveida formas ar cietu ass skeletu, piemēram, sarkanais jeb dižais korallis, kā arī masīvas formas ar cauruļveida skeletu apkārt katram atsevišķam īpatnim, piemēram, Ērģeļkorallis (Tubipora musica), un, beidzot, pusmīkstas formas ar atsevišķu spīkulu skeletu, piemēram, Ādainie koraļļi (Alcyonium). Dižajam korallim kolonijas ārpuse izklāta ar mīkstu, spilgti sarkanu garozu, tā saukto cenosarku, kurā ir sniegbalti polipi. Garozas mezoglejā atrodas ļoti daudz spīkulu. Kolonijas iekšienē stiepjas nepārtraukta cilindriska kaļķa ass; arī tā ir sarkanā, retāk – sārtā krāsā. Šī ass veidojas, kopā saplūstot atsevišķām spīkulām, kas aizmetas jau kāpura stadijā. Katram atsevišķam ērģeļkoraļļu polipam apkārt veidojas skeleta caurule; šādas caurules savienojas kopā ar horizontāliem šķēršiem. Kolonijai augot, pakāpeniski veidojas jauni «stāvi» un kolonija iegūst saliktu daudzstāvu uzbūvi. Jūras spalvas kolonijai ir pamata ass, kuras augšdaļā ir sānzari. Uz pēdējiem atrodas atsevišķi polipi. Ar apakšgalu kolonija it kā iesprausta gruntī. Daudzas jūras spalvas veido raksturīgas dziļūdens faunas formas, piemēram, lielā, savdabīgā Jūras umbelulla (Umbelulla), kas sasniedz l m augstumu, sastopama lielā dziļumā Ziemeļatlantijā un Polārajā baseinā.
Saimnieciskā nozīme
Daži astoņstarainie koraļļi ir rūpniecības objekti; no dižā koraļļa skeleta izgatavo dažādas rotas lietas — saktas, krelles u.c. Galvenais dižā koraļļa rūpniecības rajons ir Vidusjūra pie Itālijas, Dienvidfrancijas krastiem un citur.
Medūzas
Medūzas satricinājušas pasauli, šo jūras dzīvnieku vārds arvien vairāk pamanījies pārņemt pasaules ziņas. 29. augustā uz laiku tika izslēgts viens no Zviedrijas kodolreaktoriem, jo liels daudzums medūzu bija bloķējis dzesēšanai paredzētā ūdens uzņemšanas atveri, ziņo aģentūra LETA.
________________________________________
Spānijā Katalonijas reģionā vien glābēji snieguši palīdzību 11 000 medūzu sadzeltiem cilvēkiem. Arī Latvijā ļaudis norūpējušies par šajā augustā piekrastē konstatēto lielo medūzu daudzumu Kolkas, Rojas pusē un Ventspilī.
Tomēr biologi aicina Latvijas iedzīvotājus par mūsu jūras piekrastē novērojamām medūzām nesatraukties. Kad cilvēks dodas viesībās uz ūdens pasauli, tas ir, peldēties, iespējams, nepatīkamus brīžus varētu sagādāt ķermeņa saskare ar svešiem organismiem, kas ūdenī čum un mudž. Turklāt tādiem organismiem, kas nav pat zivis, bet drīzāk atgādina želejas pikučus vai recekļus.
Taču atšķirībā no tām pasaules valstīm, kur kontakts ar medūzu var sagādāt nopietnus apdegumus vai pat nāvi, mūsu piekrastē sastopamās medūzas – ausainās aurēlijas – cilvēka miesai ir nekaitīgas. Iemesls, kādēļ medūzas lielā skaitā augustā un septembra sākumā novērojamas pie krasta ūdenī un izskalotas krastā, ir visai skumjš. Medūzas ir savas dzīves mijkrēslī – pabeigušas dzīves galveno misiju vairošanos un iet bojā. Jūra no medūzām atbrīvojas, tās izskalojot pusdzīvas vai mirušas.
Jo sāļāks, jo medūza lielāka
Pasaulē kopumā varētu būt ap 200 medūzu sugām, stāsta Digna Pilāte, Latvijas Dabas muzeja zooloģijas nodaļas vadītāja. Latvijas piekrastē visbiežāk konstatēta viena suga – ausainā aurēlija. Šī suga ir izplatīta teju visās pasaules jūrās un uzskatāma gandrīz par kosmopolītisku. Šo medūzu maksimālais izmērs ir 40 centimetri diametrā. Taču, tā kā Baltijas jūrā ir salīdzinoši neliela sāls koncentrācija, medūzas sasniedz krietni mazākus apjomus – lielākās 10 centimetrus diametrā.
– Sāļos ūdeņos barības vielu ir daudz vairāk. Baltijas jūrā, kur sāls koncentrācija mazāka, mazāka ir arī dzīvnieku daudzveidība nekā sāļākā jūrā. Līdz ar to medūzām ir mazāk barības. Arī Baltijas jūrā sastopamie gliemji ir daudz mazāki nekā, piemēram, Ziemeļu jūrā to pašu sugu pārstāvji, – skaidro Digna Pilāte.
Baltijas jūrā gan dzīvo vēl viena medūzu suga – smalktaustekļu cianeja, taču tā Rīgas līcī ir liels retums. To ļaudis manījuši izskalotu ausaino aurēliju vidū un biežāk sastopama tā varētu būt Papes pusē.
Medūzas ir zarndobumaiņi, plēsīgi dzīvnieki, un to uzbūve ir ļoti vienkārša. Ķermeni veido divas šūnu kārtas, un ķermenī ir ārkārtīgi liels ūdens daudzums – vairāk nekā 97 procenti. Lietussarga veida ķermeņa apakšdaļas centrā atrodas mute ar četriem mutes lēveriem. Uz medūzas virsmas ir redzams sārts tīklojums, kas pēc izskata nedaudz atgādina ziedu, tas ir caurredzamais medūzas kuņģis.
Medūzas galvenās maņas ir taustekļi, kas atrodas lietussargveida ķermeņa malā, medūzas ne redz, ne jūt savu laupījumu. Ar taustekļu palīdzību medūzas ķer sīkus dzīvnieciņus – dažādus vēzīšus, krabju kāpurus, ar tiem tās barojas. Kā zarndobumainim medūzai ir dzeļšūnas upura paralizēšanai. Upuri satvērušie taustekļi ar dzeļmatiņiem pārdur tā ādu un ievada apdedzinošu šķīdumu. Tad mutes lēveri saķerto radību ievieto mutē, kur tā pazūd.
Medūzas medības var saukt par pasīvām – ja, medūzai plivinoties pa ūdeni savā nodabā, pie taustekļiem nonāk vēzītis vai kāpurs, tas arī tiks nomedīts. Medūzām grūti ir pretoties straumes spēkam, tās pārvietojas, saspiežot ķermeni un izspiežot ūdeni ārā, ar sava veida “reaktīvā dzinēja” spēku kuļoties uz priekšu. Ķermeņa kontrakcijas var sasniegt 100 – 140 reižu minūtē, stāsta Digna Pilāte.
Dzīvo divus gadus
Kad nevairojas, ausainās aurēlijas mīt visā atklātajā jūrā, tīkamais ūdens mītnes dziļums ir apmēram 30, 40 metri. Nereti medūzas novērojamas arī pie ūdens virsmas.
Vairošanās medūzām notiek augustā. Kad nobriedušas medūzas mātītes dzimumšūnas, tās nonāk kuņģī un tiek izgrūstas ūdenī kā ikri. Viena medūza izgrūž vairākus tūkstošus olu, kuras turpat ūdenī apaugļo tēviņi. Apaugļotās olas nosēžas jūras dibenā, kur sākas medūzu attīstība. Jaunā paaudze platulas – “kāpura” – veidā pārziemo, piestiprinājusies pie jūras gultnes. Kamēr medūzas ir platulas stadijā, ar tām barojas ļoti daudzi citi dzīvnieki – dažādi vēzīši, zivju mazuļi.
– Medūzu tālāko attīstības procesu, kas seko pavasarī, aprakstīt ir grūti, tas drīzāk būtu jāredz klātienē. Abstrakti stāstot – no vienas apaugļotas olas rodas veidojums, kas sastāv no vairākām kārtām, it kā kaudzē saliktiem šķīvīšiem. Kad virsējā kārta izaugusi un sasniegusi noteiktu lielumu, tā atdalās un aizpeld. Tai pamazām seko pārējās kārtas, – stāsta Digna Pilāte.
Atdalījusies kārta strauji aug un pamazām pieņem medūzas formas. Medūza augot ēd saviem izmēriem atbilstošu barību. Mazo medūzu barība ir planktoniskie dzīvnieciņi – bieži ar cilvēka aci neredzami dažādi kāpuri, baktērijas. Kopumā medūzas dzīves cikls ir apmēram divi gadi.
Tiem, kuriem jutīga āda
Pieaugušām medūzām dabisko ienaidnieku jūrā nav daudz, iespējams, mūsējās ēd atsevišķas zivju sugas. Citu pasaules medūzu sugām ienaidnieku ir vairāk, atsevišķas ēd jūras bruņurupuči, gliemeži un zarndobumaiņi. Japānā medūzas izmanto pārtikā.
Atšķirībā no svešzemju medūzu spējām mūsu ausainās aurēlijas parasti nespēj apdedzināt cilvēka ādu, ja cilvēks izskalotai pusdzīvai medūzai neviļus uzkāpis vai paņēmis to rokā, norāda Digna Pilāte. Mūsu āda ir tik bieza, ka medūzas dzeļmatiņi to nepārdurs. Taču ļaudis, kuriem ir ļoti jutīga āda, var iegūt vieglus ādas apdedzinājumus, parasti ādas apsārtumu. Jutīgas ādas īpašniekiem jāņem vērā, ka pēc nāves medūzu dzeļšūnas visdrīzāk uzreiz nesadalās un nepazūd un ir dzeltspējīgas vēl kādu laiciņu, tāpēc aizskart izskalotās medūzas nevajadzētu.
Austrālijas piekrastē un tropiskajos ūdeņos koraļļu rifos gan mīt indīgo medūzu sugas, ar kurām nonākot saskarē cilvēks, smagi apdedzinoties, var pat aiziet bojā.
Scifozoji (Scyphozoa) ir dzēlējzarndobumaiņu tipa klase. Šajā klasē apvieno pārsvarā lielas medūzas ar stipri zarainu kanālu sistēmu, labi attīstītiem maņu orgāniem un ļoti vāji izteiktu polipu paaudzi. Dzimumprodukti tām veidojas entodermā. Scifozoji bez izņēmuma ir jūru iemītnieki, daži no tiem ļoti lieli. Tā, piemēram, diezgan bieži ziemeļu jūrās ir medūza arktiskā cianeja – Cyanea arctica, kam lietussargs var būt vairāk nekā 2 m diametrā un taustekļi līdz 30 m gari.
Klases vispārīgs apskats
Pēc ārējā izskata scifomedūzas ir dažādas. Zvans tām var būt plakans, kā aurēlijai, – tādas medūzas sauc par diskomedūzām, vai arī augsts. Taustekļi var būt īsi, kā aurēlijai, vai ļoti gari, kā Cyanea. Interesanta ir īpatnējā scifomedūzu grupa, tā saucamās sakņmutes. Šīm medūzām mutes atvere aizaug, bet tās vietā uz stipri attīstītajiem mutes taustekļiem izveidojas ļoti daudz sīku atveru; šīs atveres kanālu tīkls saista ar gastrovaskulāro sistēmu. Caur šīm atverēm medūzas barojas, pie tam iespējams, ka barības avots ir ūdenī izšķīdušās organiskās vielas. Kā sakņmutu pārstāvi var minēt Rhizostoma pulmo; tā ir samērā liela medūza, kas vasarā sastopama Melnajā jūrā. Ļoti īpatnējas ir sēdošās Lucernariida kārtas medūzas. Pēc ārējā izskata tām maz līdzības ar īstajām medūzām. To lietussarga virspuse izstiepta diezgan garā kājā, ar kuru tā piestiprinās pie substrāta, galvenokārt pie aļģēm. Parasti no substrāta šīs medūzas nokarājas puscaurspīdīgu, mīkstu zvanu veidā. Šāda zvana ieliekuma dibenā uz kāta atrodas mutes atvere, bet apmalē – astoņi kniepadatveidīgu taustekļu kūļi. Starp taustekļiem, zvanu apmales padziļinātajās vietas, dažam formām atrodas ropaloīdi, kas ir vienkāršojušies un pārveidojušies peldošo formu ropāliji. Tajos nav maņu orgānu, izņemot nelielu pigmenta plankumu pie pamatnes, bet tiem ir daudz dziedzeršūnu. Ropalpīdi ir īpatnēji medūzas kustību orgāni, ar kuriem tās pārvietojas pa substrātu. Sēdošo medūzu piemēri ir ziemeļu jūrās diezgan bieži sastopamie nelielie (līdz 2—3 cm) brūnas krāsas Haliclystus ģints pārstāvji un maigi sārtie, lielākie (līdz 10—12 cm augstie) Lucernario ģints pārstāvji. Pēdējās ģints sugas ir arī Melnajā jūrā. Ķīnā dažas scifomeduzas, piemēram, Rhopllema esculenta, ir rūpniecisks objekts, ko lieto pārtikā. Dažas medūzas ir indīgas: tās ar savām dzeļšūnām var radīt stiprus apdegumus.
Hidrozoji
Hidrozoji
Klasifikācija
Valsts
Dzīvnieki (Animalia)
Tips
Dzēlējzarndobumaiņi (Cnidaria)
Klase
Hidrozoji (Hydrozoa)
Iedalījums
• Anthoathecatae
• Siphonophora
• Leptothecatae
• Limnomedusae
• Trachylina
Hidrozoji (Hydrozoa) ir dzēlējzarndobumaiņu tipa klase.
Raksturojums
Hidrozoju klasē apvienotas kā sēdošas, tā arī peldošas formas, kurām raksturīgs tas, ka entoderma tieši pieskaras pie mutes atveres. Otra svarīga hidrozoju pazīme ir tā, ka polipu iekšējais dobums ir vienlaidus, nesadalās ar šķērssienām kamerās. Trešā hidrozoju raksturīgā pazīme — dzirnumproduktu veidošanās ektodermā. Skeletu (polipiem) izdala ektoderma ārējās kutikulas veidā, kas dažkārt piesūcinās ar kaļķi. Lielākais vairums šīs klases pārstāvju dzīvo jūrā, saldūdeņos sastopami tikai nedaudzi.
Saimnieciskā nozīme
Neskatoties uz hidrozoju plašo izplatību un daudzveidību, viņu praktiskais pielietojums bija nenozīmīgs. Tiesa gan 19. gadsimtā hidrozoju kolonijas ievāca un pēc apstrādes pārdeva ar nosaukumu “jūras sūnas”, kuras lietoja dažādiem dekoratīviem rotājumiem. Bet 20. gadsimta beigās tika izdarīti nozīmīgi atklājumi. Noskaidrojās, ka hidrozoji var kalpot par bioloģiski aktīvo vielu – prostaglandīnu – avotu, kurus pielieto medicīnā. Bez to no hidrozojiem Obelia, kas ir plaši izplatīti daudzās jūrās, tika izdalīts preparāts – obelīns. Obelīns izrādījās jūtīgs kalcija jonu indikators, un ar tā palīdzību var noteikt šūnu un audu fizioloģisko stāvokli. Domājams, ka obelīns tiks lietots kā dažādu saslimšanu agīnās diagnostikas līdzeklis.