Zemnieku brīvlaišana – jaunā dzimtbūšana
vai jaunas iespējas.
18. un 19. gadsimta mijā bija ļoti izteikta dzimtbūšanas tuvojošos krīzi Baltijā, ko veicināja vētrainie notikumi Rietumeiropā. Arvien biežāk notika zemnieku nemieri. Un bija ļoti nepieciešama situācijas uzlabošana.
Cars Aleksandrs I bija izsludinājis pavēli par naturālās nodevas turpmāko maksāšanu naudā. Zemnieki galvasnaudas maksājumus uztvēra kā viņu atbrīvošanu no muižnieka un ieskaitīšanu valsts zemniekos un tāpēc atteicās pildīt muižas klaušas. Tādejādi radot lielu neapmierinātību muižnieku vidū. Dažās vietās tika pat iesaistīti armijas spēki lai piespiestu zemniekus ievērot veco kārtību.
1804. gadā cars parakstīja Vidzemes zemnieku likumus, kuri noteica, ka zemnieki ir piesaistīti zemei, nevis muižnieka personai. Diemžēl šie likumi neatrisināja ekonomisko un sociālo krīzi.
Par Baltijas ģenerālgubernatoru tika nozīmēts itāļu izcelsmes marķīzs Filips Pauluči. Viņš sekmēja Igaunijas, Kurzemes un Vidzemes zemnieku brīvlaišanu un bija neiecietīgs pret vietējās muižniecības centieniem saglabāt veco kārtību. 1816. gadā cars parakstīja likumu par Igaunijas guberņas zemnieku brīvlaišanu. Nākamajos gados līdzīgi likumi tika ieviesti arī Kurzemes un Vidzemes guberņās. Ap 900 000 latviešu zemnieku ieguva brīvību bez zemes, kura palika muižas īpašumā. Šādu brīvību ironiski dēvēja par „putna brīvību”.
Brīvlaišanas reforma paredzēja arī to, ka zemnieki savu bijušo zemi varēs izpirkt, taču vairumā gadījumu viņiem nebija tam nepieciešamo līdzekļu. Lai zemnieki varētu turpināt saimniekot savās bijušajās zemēs, muižnieki ar zemniekiem slēdza nomas līgumus. Un visbiežāk nomas līgumos tika paredzēti klaušu darbi jo muižnieki bija palikuši bez darbaspēka. Bieži vien klaušas bija ļoti lielas un zemniekiem praktiski neatlika laika apstrādāt savu zemi, tādejādi tika ļoti bremzēta saimniecību attīstība. Daļa zemnieku devās arī uz Krieviju, kur zemi dalīja par velti.
Tā kā bija krīze un jau bija sākušies zemnieku nemieri kaut kas bija jādara lietas labā, manuprāt, cars izdarīja pareizo izvēli pieņemot šos likumus . Lai gan lielākajai daļai zemnieku bija jāpilda klaušu darbi lielos apjomos, viņiem tomēr bija šī nosacītā brīvība un beidzot viņi paši varēja lemt par savu turpmāko likteni.