Notikumu gaita no 1918. gada 18. novembra līdz 1919. gada 11. novembrim.

Notikumu gaita no 1918. gada 18. novembra līdz 1919. gada 11. novembrim.

1918. gada 18. novembrī, apvienojoties Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam, tika izveidota Tautas padome, kas 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Tika sastādīta pagaidu valdība, par kuras vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis. Šajā laikā nebija Latvijas teritorijas robežu, jo to kontrolēja vācieši.

1. decembrī sākās Sarkanās armijas iebrukums Latvijas teritorijā Pētera

Stučkas vadībā, tās pamatā bija Sarkano Latviešu strēlnieku vienības. Ļeņins bija apsolījis strēlniekiem neatkarīgu Latviju. Janvārī Stučka ieņēmis visu Latvijas teritoriju izņemot Liepājas rajonu. Visi uz

z
zņēmumi pārgāja valsts īpašumā un Stučka atbildīgajos amatos salika savus cilvēkus.

Pagaidu valdība sāka veidot armiju, aicinot brīvprātīgos stāties tās karaspēkā. Ulmanis armijā uzņem vāciešus, apsola tiem zemi un pilsonību. Tika izveidota pirmā karaspēka vienība, par tās komandieri ieceļot apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku. Paralēli Kalpaka komandētajiem spēkiem J. Zemitāns ar Igaunijas atbalstu Igaunijā un tās karaspēka atbrīvotajā ziemeļlatvijā sāka organizēt ziemeļlatvijas brigādi. Šīs vienības sākotnēji bija pakļautas Igaunijas armijas virspavēlniecībai. 5. janvārī Jelgavā O. Kalpaka vienība tika noformēta par Latviešu atsevišķo bataljonu. Kopā ar
r
r pagaidu valdību spiesti atkāpties līdz Liepājai. Liepājā tika veikta mobilizācija un bataljonam tika pievienota Atsevišķa studentu rota un nedaudz vēlāk Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. No Lielbritānijas tiek saņemts papildu bruņojums. Arī Vācijas karaspēks saņēma pa
a
apildspēkus un tika izveidota Dzelzs divīzija. Galvenais štābs atradās Rudbāržos. 3. martā sākās pretuzbrukums sarkanajai armijai. 6. martā nejaušā savstarpējā apšaudē gāja bojā bataljona komandieris O. Kalpaks un viņa vietā tika iecelts kapteinis Jānis Balodis.

Jau februārī Liepājā pasliktinājās pagaidu valdības un vāciešu attiecības un 16. aprīlī vācieši veica apvērsumu pret pagaidu valdību un nodibinot savu valdību ar A . Niedru priekšgalā. Ulmanim un vairākiem ministriem izdevās aizbēgt uz latviešu karakuģi Saratova. Vāciešu karaspēks pakļāvās A. Niedras valdībai, bet J. Balodis palika uzticīgs Ulmaņa pagaidu valdībai. Jūnijā Balodis kopā ar dzelzs divīziju ieņem Rīgu.

Pēc Rīgas ieņemšanas un Padomju spēku sakāves arī Ziemeļos pret igauņu un latviešu spēkiem, Stučkas valdība bija spiesta atkāpties uz Latgali. Taču fon der Golca vācu spēki nevis devās tālāk uz
z
z austrumiem uzbrūkot Stučkas karaspēkam, bet gan pagriezās uz ziemeļiem un uzbruka apvienotajiem Igaunijas un Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem. Neskatoties uz skaitlisko vācu spēku pārsvaru, pēc vairāku dienu smagām kaujām vācu spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. Iejaucoties Sabiedrotajiem tiek noslēgts Strazdmuižas pamiers, jo sabiedrotie gribēja lai vācieši pamet Latviju brīvprātīgi. Vācieši vairs nebija Latvijas armijā un tiem bija jāatstāj Latvija arī A. Niedram. Vāciešus sapulcēja Jelgavā.

Par spīti neveiksmēm, fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju. Viņš slepeni noslēdza līgumu ar
r
r krievu cara ģenerāli Pāvelu Bermontu, šīs armija uzdevums bija cīnīties ar boļševikiem un neviens nevarēja paredzēt, ka viņi uzbruks Rīgai. Bermontieši uzbruka Rīgai un lielo pārspēku diezgan ātri ieņēma visu Pārdaugavu, frontes līnija nostiprinājās pa Daugavu. Antante piešķīra Latvijai ieročus un pirmās nepieciešamības preces, Rīgas aizstāvji sāka pretuzbrukumu un 1919. gada 11. novembrī bermontieši tika padzīti no Rīgas. Lai nedotu iespēju vāciešiem pārgrupēties Latvijas armijā turpina vajāt vāciešu arī Kurzemē, padzenot tos no Latvijas. 1. decembrī Latvija bija pilnībā iztīrīta no vācu karaspēka. 20. janvārī izdzen Stučku no Latvijas un noslēdz mieru ar Krieviju.

Latgales atbrīvošana.

Pēc vāciešu padzīšanas no Latvijas, LR armijai vēl stāvēja pretī Stučkas karaspēks, kas joprojām kontrolēja Latgali. Uz Latgales fronti tika pārsviesta Latgales divīzija, papildus Kurzemes divīzijai, kas tur atradās jau pirms tam. Kopumā cīņai pret Stučku LR armija sakopoja 2 divīzijas, kas kopumā sastādīja 22 000 kareivju pie 326 ložmetējiem un 33 lielgabaliem. Tika noslēgta vienošanās arī ar Poliju, kas piekrita nosūtīt 20 000 vīru palīdzību cīņai pret Padomju spēkiem. Prestatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi neprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā. Apvienotie Latvijas Republikas un poļu spēki janvāra laikā guva kontroli pār Latgali.

Notikumu gaita no 1918. gada 18. novembra līdz 1919. gada 11. novembrim.

1918. gada 18. novembrī, apvienojoties Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam, tika izveidota Tautas padome, kas 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Tika sastādīta pagaidu valdība, par kuras vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis. Šajā laikā nebija Latvijas teritorijas robežu, jo to kontrolēja vācieši.

1. decembrī sākās Sarkanās armijas iebrukums Latvijas teritorijā Pētera

Stučkas vadībā, tās pamatā bija Sarkano Latviešu strēlnieku vienības. Ļeņins bija apsolījis strēlniekiem neatkarīgu Latviju. Janvārī Stučka ieņēmis visu Latvijas teritoriju izņemot Liepājas rajonu. Visi uzņēmumi pārgāja valsts īpašumā un Stučka atbildīgajos amatos salika savus cilvēkus.

Pagaidu valdība sāka veidot armiju, aicinot brīvprātīgos stāties tās karaspēkā. Ulmanis armijā uzņem vāciešus, apsola tiem zemi un pilsonību. Tika izveidota pirmā karaspēka vienība, par tās komandieri ieceļot apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku. Paralēli Kalpaka komandētajiem spēkiem J. Zemitāns ar Igaunijas atbalstu Igaunijā un tās karaspēka atbrīvotajā ziemeļlatvijā sāka organizēt ziemeļlatvijas brigādi. Šīs vienības sākotnēji bija pakļautas Igaunijas armijas virspavēlniecībai. 5. janvārī Jelgavā O. Kalpaka vienība tika noformēta par Latviešu atsevišķo bataljonu. Kopā ar pagaidu valdību spiesti atkāpties līdz Liepājai. Liepājā tika veikta mobilizācija un bataljonam tika pievienota Atsevišķa studentu rota un nedaudz vēlāk Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. No Lielbritānijas tiek saņemts papildu bruņojums. Arī Vācijas karaspēks saņēma papildspēkus un tika izveidota Dzelzs divīzija. Galvenais štābs atradās Rudbāržos. 3. martā sākās pretuzbrukums sarkanajai armijai. 6. martā nejaušā savstarpējā apšaudē gāja bojā bataljona komandieris O. Kalpaks un viņa vietā tika iecelts kapteinis Jānis Balodis.

Jau februārī Liepājā pasliktinājās pagaidu valdības un vāciešu attiecības un 16. aprīlī vācieši veica apvērsumu pret pagaidu valdību un nodibinot savu valdību ar A . Niedru priekšgalā. Ulmanim un vairākiem ministriem izdevās aizbēgt uz latviešu karakuģi Saratova. Vāciešu karaspēks pakļāvās A. Niedras valdībai, bet J. Balodis palika uzticīgs Ulmaņa pagaidu valdībai. Jūnijā Balodis kopā ar dzelzs divīziju ieņem Rīgu.

Pēc Rīgas ieņemšanas un Padomju spēku sakāves arī Ziemeļos pret igauņu un latviešu spēkiem, Stučkas valdība bija spiesta atkāpties uz Latgali. Taču fon der Golca vācu spēki nevis devās tālāk uz austrumiem uzbrūkot Stučkas karaspēkam, bet gan pagriezās uz ziemeļiem un uzbruka apvienotajiem Igaunijas un Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem. Neskatoties uz skaitlisko vācu spēku pārsvaru, pēc vairāku dienu smagām kaujām vācu spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. Iejaucoties Sabiedrotajiem tiek noslēgts Strazdmuižas pamiers, jo sabiedrotie gribēja lai vācieši pamet Latviju brīvprātīgi. Vācieši vairs nebija Latvijas armijā un tiem bija jāatstāj Latvija arī A. Niedram. Vāciešus sapulcēja Jelgavā.

Par spīti neveiksmēm, fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju. Viņš slepeni noslēdza līgumu ar krievu cara ģenerāli Pāvelu Bermontu, šīs armija uzdevums bija cīnīties ar boļševikiem un neviens nevarēja paredzēt, ka viņi uzbruks Rīgai. Bermontieši uzbruka Rīgai un lielo pārspēku diezgan ātri ieņēma visu Pārdaugavu, frontes līnija nostiprinājās pa Daugavu. Antante piešķīra Latvijai ieročus un pirmās nepieciešamības preces, Rīgas aizstāvji sāka pretuzbrukumu un 1919. gada 11. novembrī bermontieši tika padzīti no Rīgas. Lai nedotu iespēju vāciešiem pārgrupēties Latvijas armijā turpina vajāt vāciešu arī Kurzemē, padzenot tos no Latvijas. 1. decembrī Latvija bija pilnībā iztīrīta no vācu karaspēka. 20. janvārī izdzen Stučku no Latvijas un noslēdz mieru ar Krieviju.

Latgales atbrīvošana.

Pēc vāciešu padzīšanas no Latvijas, LR armijai vēl stāvēja pretī Stučkas karaspēks, kas joprojām kontrolēja Latgali. Uz Latgales fronti tika pārsviesta Latgales divīzija, papildus Kurzemes divīzijai, kas tur atradās jau pirms tam. Kopumā cīņai pret Stučku LR armija sakopoja 2 divīzijas, kas kopumā sastādīja 22 000 kareivju pie 326 ložmetējiem un 33 lielgabaliem. Tika noslēgta vienošanās arī ar Poliju, kas piekrita nosūtīt 20 000 vīru palīdzību cīņai pret Padomju spēkiem. Prestatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi neprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā. Apvienotie Latvijas Republikas un poļu spēki janvāra laikā guva kontroli pār Latgali.

Leave a Comment