Zenta Mauriņa – latviete
Zenta Mauriņa ir bijusi pretrunīga sieviete, kuru var apsūdzēt par ārkārtīgi sīkumainu un prasīgu un reizē žēlot par slimības nomocītu. Visu dzīvi viņa ir cietusi smagas sāpes, gaiņājot tās prom ar mūziku, dabu un savu darbu – grāmatām. Viņai nevarēja būt bērni, tāpēc viņa audzināja un loloja savas grāmatas, kuras izauga vienreizējas un lieliskas. Viņa iedvesmoja daudzus – gan vecus, gan jaunus – tos, kas dzīvē meklē ceļu, pa kuru iet.
Dzimusi Latvijā, izaugusi Grobiņā – Dzintarjūras krastā viņa iemācījās mīlēt šo mazo zemi. Savu jaunību viņa pavadīja mācot mācīties gribētājus Murmuižā, kur viņu mīlēja ne vien viņas Ziliziāns Briedis, bet arī visi, kas bija ap viņu un centās atbalstīt. Neskatoties uz bieži vien noliedzošo attieksmi, kas bija vērsta pret viņu invaliditātes dēļ, viņa nepazaudēja savu ceļu, kas bija lemts. Zenta Mauriņa alka brīvības, viņa gribēja ceļot, mācīties daudz jauna, un to viņai deva temperamentīgais Raudive, kas viņu mīlēja un cēla uz sava dzīves pjedestāla. Viņai pavērās Eiropa, bet aiz muguras palika Briežu mājas un siltums, kas viņu tur vienmēr gaidīja…mūžam.
Latviete Eiropā, kas izraidīta no dzimtenes, padzīta no vismīļākās vietas uz zemes, kur bērzi smaržo visjaukāk, puķes zied viskrāšņāk un jūra, kuras krastos palika bērnība, viņas tēva mājas. Zenta Mauriņa bija latviete, kura atdeva sevi Eiropai, neaizmirstot par latvisko, jo sirdī viņa bija latviete. Dalot latvisko septiņās krāsās, viņa dalīja sevi septiņās īpašībās, kuras vijas cauri viņas darbiem un dzīvi. Darbs- bija viņas dzīve, viņas grāmatas. Daiļums bija viņa pati un viņas apkārtne. Mieru viņa mīlēja, jo tikai tad izjuta harmoniju ap sevi. Klusumā viņa gatavojās darbam. Spītība bija pretstats viņas sāpēm. Pēc zemes viņa visu laiku tiecās un ilgojās. Bet iežēlu viņa juta pret pasauli.
Šī sieviete bija īpaša – invalīdu ratiņos apceļo Eiropu, neskatoties uz ienaidnieku – kāpnēm, viņa sasniedza visaugstākās virsotnes. Un daudz kas ir paveikts pateicoties viņas visdārgākajam draugam – Kostim, šim īpatnim, pret kuru bija viņas māte. Tas bija viņā, kas nesa viņu pa visgrūtākajām takām un aizām. Tas ir apbrīnojami, ka vīrietis, kurš ir jauns un vesels spēj ziedoties un patiesi mīlēt sievieti, kura ir uz mūžu piekalta ratiņkrēslam, un kura ir vecāka par viņu. Neskatoties uz sievietēm, kas gāja un aizgāja, viņa sirds pavēlniece palika Zentī, kuru viņš ne vien mīlēja, bet arī apbrīnoja. Ja nebūti bijis viņš, tad pazustu arī viņa.