zinatne Rīgā 800 gados

Zinātne Rīgā 800 gados

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Referāts Otrā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa plenārsēdē Rīgā 2001.gada 14.augustā

Vai Rīga ir arī zinātnes pilsēta, vai Rīgas vārds ir ierakstīts pasaules zinātnes annālēs; ja ir, tad ar ko, kā varam iepriekšējo paaudžu veikumu un slavu papildināt un spodrināt? Kuri no rīdziniekiem izpelnījušies plašu starptautisku autoritāti un palikuši zinātnes vēsturē? — Arī šādi jautājumi izraisās pilsētas 800 gadu jubilejas reizē. Uz tiem, kaut vai konspektīvi, vispārējos vilcienos, šodien jāatbild. Atbilde nav viegla un noteikušas mazāk intelektuālās, va

a
airāk — tirdzniecību un industriju pārstāvošās aprindas, gaisotne lielā mērā bijusi merkantila. Zinātne Rīgā allaž tomēr ir bijusi pietiekami margināla nodarbe, tā mazāk attīstījusies “tīrā veidā”, vairāk — dažādu kultūras aktivitāšu ietvaros, kuru starpā minama bibliotēku, muzeju, grāmatapgādu veidošana, vai arī līdztekus tehnoloģisko inovāciju pārņemšanai no ārpasaules un, saprotams, kā nozīmīga augstskolu darbības komponente.

Sava kultūrvēsturiska loģika ir apstāklī, ka Viļņas universitāti nodibināja 1579. gadā, Tērbatas (Tartu) — 1632. gadā, bet Rīgā augstskola izveidojās daudz, daudz vēlāk. Par pirmo universitātei līdzīgu veidojumu Latvijā var uzskatīt 1775. gadā di

i
ibināto Jelgavas akadēmisko ģimnāziju Academia Petrina (Pētera akadēmija). Rīgā pētniecība universitātes struktūrās ienāca, tikai dibinot Rīgas Politehnikumu (vēlāko Rīgas Politehnisko institūtu) 1862. gadā, un būtiski padziļinājās ar Latvijas Augstskolas (Latvijas Universitātes) izveidošanu 1919. gadā.

Taču Rietumeiropas atziņu recepcija un atsevišķu mācītu vīru darbošanās vē

ē
ērojama jau kopš pilsētas dibināšanas. Rīgas arhibīskapa un domkapitula locekļu vidū, Rīgas klosteros bija cilvēki ar universitātes izglītību (rīdzinieki tolaik studēja Prāgā, Erfurtē, Ķelnē, Heidelbergā, Padujā, Boloņā, kopš 1419. gada īpaši daudzi tuvākajā Rostokas universitātē), domkapitulam un klosteriem piederēja bagātas bibliotēkas ar teoloģiska, sholastiski filozofiska, juridiska rakstura, arī medicīniskām un dabzinātniskām inkunābulām un rokrakstiem. Jau kopš 13. gs. vietējās hronikas (Livonijas Indriķa hronika, Atskaņu hronika) vismaz daļēji sacerētas Rīgā. Rīgā iegriezās pa prominentam Eiropas zinātniekam, to skaitā Alberts Lielais (1255), Rostokas vēstures profesors Alberts Krancs, vācu mediķis Jans Kornārijs, kurš bija pazīstams kā antīkās medicīnas klasiķu darbu izdevējs un komentētājs vēlīnajos viduslaikos. Izcilais astronoms Nikolajs Koperniks, pēc amata kanoniķis Prūsijā, Ermlandē (Varmijā), baznīctiesiskā ziņā bija pakļauts Rīgas arhibīskapam. Arī Rīgas arhibīskapu vidū 14.—16. gs. da
a
aži bija augsti mācīti vīri — Jānis V, Jānis VI, Jānis VII Blankenfelds, kanonisko tiesību vai teoloģijas doktori. Pati Rīga kā Hanzas pilsēta gan mazāk pievērsās zinībām, vairāk — tirdzniecībai, arhitektūrai, lietišķai mākslai, amatniecībai. Tiesa, pamazām te veidojās medicīnas un aptieku tradīcijas, parādījās stikls, ķieģeļi, dzirnavas, publiskais pulkstenis Sv. Pētera baznīcas tornī, citi Rietumu civilizācijas atribūti.

Renesanses un humānisma laikmets arī Rīgā kāpināja interesi par kultūru un zinībām, taču intelektuālo attīstību 16.—17. gadsimtā ļoti kavēja postoši kari un arī pārlieku asā konfrontācija starp luterisko re

e
eformāciju un katolisko kontrreformāciju, kas vairākkārt aprāva itin veiksmīgi aizsāktas ieceres.

Reformācija visai brāzmaini ielauzās Rīgas un Livonijas dzīvē. Taču arī pēc reformācijas 16. gs. vidū Rīgas humānists un virsbīskapa hronikas sacerētājs Augustīns Eicēdijs Livoniju raksturoja kā attālu Eiropas nomali, “kristīgās pasaules robežu”, kas gausi iesaistās progresā. 16. gadsimtā Livonija un Rīga stabili ienāca pasaules ģeogrāfiskajās kartēs, tika aprakstīta kosmogrāfijās (Bāzeles profesors Sebastiāns Minsters, 1544). Sekojot Mārtiņa Lutera aicinājumam, 1524. gadā likts pamats Rīgas pilsētas bibliotēkai, saglabājot tajā Rīgas klosteru bibliotēku atliekas. Šī bibliotēka, tagadējā Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (pareizāk gan to būtu saukt par Rīgas akadēmisko bibliotēku!), pastāv vēl šodien un nosacīti uzskatāma par senāko zinātnisko iestādi Rīgā. Katoļiem atņemtajā Doma ēku kompleksā 1528. gadā dibināta arī luterāņu domskola, kuras pirmais vadītājs bija M. Lutera un F. Melanhtona ieteiktais humānists Jakobs Batuss no Nīderlandes, Roterdamas Erasma tuvs draugs un vēstuļu korespondents. Jaundibinātā otras pakāpes skola visumā atbilda ģimnāzijas līmenim un gatavoja rīdzinieku dēlus studijām Vācijas universitātēs (galvenokārt Vitenbergai).

16. gs. Rīgā parādījās pirmie kalendāri, tos sastādīja mācīti ārsti, kas nodarbojās arī ar astroloģiju. Breslavā (tag. Vroclavā) dzimušais Zaharijs Stopijs, 1565. gadā Kēnigsbergā iespieda pirmo kalendāru “Rīgas horizontam” un bija pirmais rīdzinieks, kas novēroja debesu spīdekļus, piemēram, 1578. gada komētu, kā arī sastādīja plašu saimniecisku rokasgrāmatu “Liefländische Ökonomie” (palikusi rokrakstā). Kalendāra problēmas, jaunā — Gregora XIII kalendāra ieviešana izraisīja Rīgas vēsturē pazīstamos “Kalendāra nemierus” (1584—1589). Tajos izpaudās katoļu un luterāņu reliģiska sadursme, Rīgas pilsētas protests pret Polijas karaļa virskundzību, pilsētas un valsts konfrontācija. Šie motīvi diktēja arī Rīgas rātes noliedzošo attieksmi pret katoliskas universitātes dibināšanu Rīgā, ko 1583. gadā ierosināja Polijas karalis Stefans Batorijs saziņā ar augsti izglītoto pāvestu Gregoru XIII. Pārdaugavas hercogistes administrators tolaik (1582—1586) bija lietuvju augstmanis Georgs Radzivils, kurš kā Viļņas sufragans un bīskaps iepriekš bija panācis Viļņas universitātes nodibināšanu. Rīgā situācija veidojās pretēji. Rīgas sindika Gotharda Velinga sastādītais universitātes noraidījums Rīgai, kura teksts iekļauts slavenā Rostokas profesora — vēsturnieka un teologa Dāvida Hitreja darbā “Sakšu hronika”, ir zīmīgs laikmeta dokuments, kas rāda rīdzinieku noraidošo attieksmi pret universitātes izveidošanu pašu pilsētā, attiecīgi argumentējot tās nevajadzību. Neīstenojās arī slavenā astronoma Tiho Brahes iecere par observatorijas izveidošanu Doles salā. Daži zinātniski orientētu aprindu veidošanas un zināšanu popularizācijas uzplaiksnījumi saistās ar Rīgas humānistiem (Dāvids Hilhens), Bazīlijs Plīnijs (Plinius) u.c.); pēdējais retoriskos latīņu pantos skaidroja arī dažu dabas parādību jēgu (par vējiem, indēm u.tml.), sacerēja veltījuma dzejoli Tiho Brahem.

Par Livonijas intelektuālo centru — jau zviedru laikā — tomēr kļuva nevis Rīga, bet Tērbata, kur 1632. gadā tika dibināta zviedru universitāte. Rīgā 1631. gadā izveidojās akadēmiskā ģimnāzija. Tās pirmais inspektors un profesors Hermanis Samsons, pazīstams ortodoksā, karojošā protestantisma pārstāvis, kļuva par burvju un raganu prāvu galveno teorētisko pamatotāju Vidzemē — tāda bija viņa zinātne. Bez saviem raganu sprediķiem (1626) Samsons sacerēja arī sprediķi par komētām (1618), kuras skaidroja kā Dieva dusmu izpausmi, ietverot arī dažus racionālus astronomiska rakstura skaidrojumus, kā arī astroloģijas atziņas. Vēl agrāk, 1591. gadā Sv. Pētera baznīcas mācītājs Pauls Oderborns analizēja varavīksnes būtību ne tikai no teologa viedokļa, bet arī kā optisku parādību. Samsona kolēģim — Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas fizikas un ētikas profesoram Johanam Hēfelnam pieraksta neparastas debess parādības — hallo efekta — novērojumu (1635). Savukārt matemātikas un tiesību profesors Johans Pauls Mellers (1697) ģimnāzijā vēlāk iekārtoja nelielu observatoriju ar diviem teleskopiem un svārsta pulksteni, lai veiktu astronomiskus novērojumus sistemātiski. Retorikas un vēstures profesors Hennings Vite izdeva Ziemeļeiropas zinātnieku un literātu divsējumu biogrāfisku vārdnīcu (1688—1691). Rīgas domskolā 17. gs. vidū mācījās Johans Reiters — pirmais zināmais latvietis, kurš guvis akadēmisku izglītību. Vēlāk viņš imatrikulēts Tērbatas un Rostokas universitātē.

Akadēmiskā ģimnāzija, ko varētu uzlūkot par pirmo augstskolas surogātu Rīgā, bija Rīgas pilsētas dibināta; 17. gs. beigās tā sacentās ar citu, Zviedrijas valdības dibinātu institūciju — Rīgas Karalisko liceju , kuras rosinātājs Vidzemes ģenerālsuperintendents Johans Fišers liceju bija iecerējis kā bāzi universitātei Rīgā, cenšoties panākt, gan neveiksmīgi, lai pēc 1657. gada krievu iebrukuma slēgtā Tērbatas universitāte darbību atjaunotu Rīgā, nevis Tērbatā.

Zviedru laikos Rīgā ārpus ģimnāzijām darbojās arī vairāki privātzinātnieki. Tāds bija ģenerālgubernatora personiskais ārsts Urbans Jērne , vēlāk ļoti pazīstams zviedru mediķis un ķīmiķis. Čehu izcelsmes dabaspētnieks, bēguļojošs Bohemijas brāļu sludinātājs (kādu laiku — pilsētas žurku ķērājs) Georgs Holīks Rīgā izgudroja un aprakstīja augļu koku potēšanas svarīgākos paņēmienus (kopulēšana, triangulēšana), Rīgas mērnieks Johans Svenburgs veica astronomiski pamatotu komētas novērojumu (1664). Kā Vidzemes ģenerālgubernators darbojās arī slavenais fortifikāciju speciālists Ēriks Dālbergs, saukts arī par “zviedru Vobānu”.

Nedaudzie piemēri par zinātnieku vai zinātnei tuvu stāvošu cilvēku darbošanos Rīgā zviedru un poļu virskundzības laikā ilustrē situāciju šajā jomā.

Zinātne to laiku rīdzinieku uztverē, saprotams, bija margināla darbošanās joma, starptautiskas nozīmes sasniegumi nebija vērojami, bija ļoti daudz neizmantotu iespēju, taču vairāki no Rīgas zinātniekiem (U. Jērne, G. Holīks, J. Mellers, J. Svenburgs, vēlāk arī — abi Fišeri) minēti pazīstamajā J.K. Pogendorfa eksakto zinātnieku leksikonā vai poļu zinātnes leksikonā (D. Hilhens u.c.). Tur pieminēto zinātnieku — rīdzinieku īpatsvars aptuveni ir tāds pats, ja ne lielāks, kā mūsdienu zinātnieku enciklopēdijās iekļauto Rīgā strādājošo īpatsvars.

Ziemeļu kara postījumu un Lielā mēra izraisītā depresija turpinājās daudzus gadu desmitus pēc Rīgas un Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijā. Akadēmiskā ģimnāzija pēc 1710. g. darbību neatjaunoja vispār, toties rosīgi darbojās gan Rīgas domskola, gan 1733. gadā atjaunotais Rīgas licejs, tagad saukts par Ķeizarisko. Vairāki Rīgas domskolas un liceja audzēkņi 18. gs. otrā pusē — 19. gs. sākumā izvirzījās par Pēterburgas ZA locekļiem vai profesoriem ārzemēs (J.A. Gildenštets ), K. Loders, D.H. Grindelis, A. Šērers , F. Parrots jaunākais, K. Panders), bet Rīgas jurists K. fon Brēverns kļuva pat par šīs akadēmijas prezidentu (1740—1744).

Rīgas domskolas vēsturē izcilākā personība bija Johans Gotfrīds Herders, tolaik vēl pavisam jauns cilvēks (Rīgā ieradās 20 gadu vecumā!). Kā palīgskolotājs Herders mācīja palīgzinātnes (matemātiku, dabaszinātnes, franču valodu, stila mācību). Piecos Rīgā pavadītajos gados (1764—1769) viņš sacerēja savus pirmos darbus par literatūras teoriju, veidoja savu folkloras koncepciju, te tapa viņa pārdomas par izglītību, arī reālizglītību, aizsākās sabiedriskā darbība. Rīgas posma nozīmība Herdera personības tapšanā ļauj dažiem biogrāfiem viņu pat dēvēt par “Rīgas adoptētu dēlu”. Savukārt liceja ilggadējais pedagogs un konrektors (1769—1815) Johans Kristofs Broce guva nevīstošu slavu (vairāk gan vietējā uztverē) kā Rīgas un Vidzemes novadpētnieks, etnogrāfs un zīmētājs, gandrīz pusgadsimtu veltot savam mūža darbam “Sammlung verschiedener Liefländischer Monumente, Prospecte, Mūnzen, Wappen etc.” (10 sēj., 4788 lpp.).

Apgaismības laikmets iezīmējās ar pirmajiem zinātnes popularizācijas mēģinājumiem Rīgā (J.G. Arnta izdotais “Rigasche Anzeigen” zinātniskais pielikums, 1761—1767), ar plašām un kritiski principiālām pārdomām par zinātnes sūtību Rīgai un Vidzemei (J.G. Arnts 1754. g., K.F.M. Snells 1781. g., H.K. Jannaus 1782. g.). Pilsētas avīzē parādījās pirmās ziņas par dziedniecības mākslas produktu — Rīgas zāļu balzamu (1762). Pāragri mirušā Rīgas ārsta N. Himzela privātkolekcija lika pamatu 1773. gadā dibinātajam Rīgas muzejam ar dabaszinātnisku un mākslas darbu kolekciju ievirzi; pieminams arī Himzeļa zinātniskais ceļojums pa Eiropu (1752—1757), kura apraksts saglabājies Akadēmiskajā bibliotēkā. Simbiozē ar muzeju atdzīvojās pati Rīgas bibliotēka. Rīgā izveidojās un nostiprinājās viens no izcilākajiem zinātniskās literatūras izdošanas centriem Ziemeļaustrumeiropā — J.F. Hartknoha apgāds. No 1761. līdz 1798. gadam tas izdeva ap 580 visai Eiropas kultūrai un zinātnei nozīmīgu grāmatu. Rīgā iespiests I. Kanta darbā “Tīrā prāta kritika” pirmizdevums (1781), arī “Praktiskā prāta kritikas” (1788) un vēl citu Kanta darbu pirmizdevumi, tāpat pirmizdevumā te iznākuši vairāki Herdera darbi, vācu matemātiķa un fiziķa J. Lamberta grāmata “Arhitektonikas pamati”, E.F.F. Hladnija pirmreizējais darbs par meteorītu izcelsmi (1794), krievu zinātnieka enciklopēdista M. Lomonosova grāmatas par Krievzemes vēsturi vācu tulkojumā . Šo zinātnisko grāmatu izdošana līdz ar Herdera darbības aizsākumu, šķiet, ir nozīmīgākais 18. gadsimta Rīgas devums zinātnei (īpaši humanitārajām zinātnēm) Eiropā.

Līdz 18. gs. beigām Rīgas mācītie vīri vairāk pārstāvēja teoloģiju, pedagoģiju un humanitārās zinātnes. Bez pieminētā N. Himzela — izņēmumi ir divi Fišeri — minētā superintendenta J. Fišera brāļa dēls Johans Bernhards Fišers un brāļa mazdēls Jakobs Benjamiņš Fišers. Pirmais, pazīstams mediķis un lauksaimniecības lietpratējs, izdevis ievērības cienīgu lauksaimniecības enciklopēdiju (Halle, 1753; Rīga, 1772) un veicis pētījumus gerontoloģijā — mācībā par cilvēka novecošanos (1754). Kā pirmo no Rīgas zinātniekiem viņu ievēlēja Vācu dabaspētnieku akadēmijā “Leopoldina” (1736) un Londonas Karaliskajā biedrībā (1744). Otrs Fišers vietējā zinātņu vēsturē iegājis kā pirmā Vidzemes dabas apraksta autors (1778).

Fišeri iezīmēja humanitāro zinātņu prioritātes pakāpenisku nomaiņu ar dabaszinātnēm, praktiski orientētām disciplīnām. Iezīmējoties pagriezienam uz saimniecības modernizāciju, šī tendence tolaik bija raksturīga ne tikai Rīgai, bet arī Vācijai un Krievijas impērijai.

Rosme dabazinātnēs Rīgā sākās pašā 18. un 19. gs. mijā, galvenie tās pārstāvji bija fiziķis G.F. Parrots, farmaceits un dabaszinātnieks D.H. Grindelis, mediķis O. Hūns. Kaut arī tolaik tika atjaunota Tērbatas universitāte (1802) un uz zinātniska centra statusu pamatoti joprojām pretendēja Jelgava, arī Rīga izvērtās par samērā nozīmīgu pētniecības centru, pilsētu, kurā rosīgas bija zinātniskas biedrības un atsevišķi privātzinātnieki.

Strādādams Rīgā (1795—1801) kā Vidzemes vispārderīgās un ekonomiskās biedrības sekretārs, vēlāk pazīstamais fiziķis un Pēterburgas ZA akadēmiķis G.F. Parrots izgudroja pirmo sīki graduēto termometru cilvēka ķermeņa temperatūras mērīšanai un izvirzīja domu par osmotisko norišu būtisko lomu fizioloģisko procesu regulēšanā, ierosināja būtiskus jauninājumus dažādu procesu tehnoloģijā. Viņa draugs, pirmais latviešu izcelsmes dabaszinātnieks Dāvids Hieronīms Grindelis, veica pētījumus ķīmijā un farmācijā (kalcija liesmas reakcija), sastādīja pirmo Baltijas augu noteicēju, izanalizēja Ķemeru (Slokas) sēravotus, uzrakstīja neskaitāmas grāmatas, dibināja Rīgas ķīmisko un farmaceitisko biedrību (1803), pirmo Krievijas impērijā, un izdeva šajā reģionā pirmo ķīmijas un farmācijas žurnālu (1803—1810). Grindeļa vārdā nosaukta augu ģints Grindelia, ķīmiskas vielas — grindelskābe un grindelāti, bet kopš 1991. g. viņa vārdā saucas Rīgas medikamentu ražošanas firma “Grindeks” (ik gadu tā piešķir Grindeļa medaļas, un šo medaļu ieguvēji nesen apvienojušies t.s. Grindeļa brālībā).

Pilsētā tika nodibināta arī Rīgas praktizējošo ārstu biedrība (1822), Rīgas dabas pētnieku biedrība (1845), Rīgas tehniskā biedrība (1858) un Baltijas vēstures pētniecībai izcili nozīmīgā Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētīšanas biedrība (1834), kura pārņēma arī Himzela kolekcijas, veidojot Doma muzeju. Līdz Rīgas Politehnikuma dibināšanai šīs biedrības pārstāvēja zinātni Rīgā, apvienojot daudzus privātzinātniekus, pētnieciski orientētus skolotājus, mācītājus, bibliotekārus, arhivārus, ārstus, farmaceitus, inženierus u.tml. Biedrību periodiskie izdevumi publicēja ne tikai vietējas nozīmes rakstus vien. Pamazām sāka veidoties Rīgas zinātnieku sabiedrība kā vāciski rakstošu un runājošu cilvēku kopa, kas darbojās ciešā saistībā ar Vāciju, bet īpaši ar atjaunoto Tērbatas universitāti un arī ar Pēterburgu, kur līdz 19. gs. vidum zinātnē lielā mērā dominēja vāciskais elements. No šī posma zinātniekiem atzīmējams Rīgā dzimušais embriologs un paleontologs Kristiāns Panders (1794—1865), Pēterburgas ZA īstenais loceklis, kurš ilgus gadus (1827—1842) strādāja kā privātzinātnieks savā Carnikavas muižā. Viņš izpētīja cāļa embrionālo attīstību olā, paleozoja nogulumus, pirmais aprakstīja seno dzīvnieku atliekas — konodontus, veica pētījumus par silūra un devona nogulumos rodamajām pārakmeņotajām bruņuzivīm Baltijā.

Panders uzlūkojams kā viens no izcilajiem rīdziniekiem pasaules zinātnē, gan samērā pašaurā nozarē. Viņam sekoja virkne Rīgas zinātnieku, kuru darbība saistīta ar 1862. gadā dibināto Rīgas Politehnikumu. Šī pirmā augstskola Rīgā, jau kopš dibināšanas īsta tehniska universitāte (kaut arī sākotnēji nevalstiska), tika veidota pēc slavenās Šveices Federālās tehniskās augstskolas Cīrihē parauga, ievērojot arī Hannoveres un Karlsrūes tehnisko augstskolu pieredzi. Augstskolas pirmo profesoru lielumlielais vairums nāca no Vācijas, Šveices un Austrijas, pirmā posma studentu vidū bija ne tikai Baltijas guberņu pārstāvji, bet arī ļoti lielā skaitā studējošie no Polijas (dažugad pat līdz 30% no studentu kopskaita). Augstskolu dibināja tālredzīgās Rīgas rūpnieku un tirgotāju aprindas, lai modernizētu pilsētu un visu Baltiju, lai izglītotu inženierus, ekonomistus, mācītus lauksaimniekus.

1896. gadā Rīgas Politehnikumu pārveidoja par valsts augstskolu — Rīgas Politehnisko institūtu (RPI) ar krievu mācībvalodu, taču iekšējā apritē (sēdēs, žurnālos, biedrību dzīvē) joprojām dominēja vācu valoda, bija cieša saistība ar Rietumiem, īpaši Vāciju.

Panākumi neizpalika: 19. un 20. gs. mijā Rīgu varētu uzlūkot kā savveida “Silikona ieleju” modernizējamai Krievijas impērijai, te īstenoja augsta līmeņa tehnoloģijas, piemēram, “Rusobalt” rūpnīcā vai rūpnīcā “Motors” tika ražoti pirmie automobiļi un aviācijas motori Krievijā, pat konstruētas oriģinālas lidmašīnas un reāli uzbūvēts pirmās kāpurķēžu kaujas mašīnas — tanka prototips (A. Porohovščikovs, 1915).

Pašā RPI veikti pētījumi dažādās inženierzinātņu, tehnoloģijas un agrārzinātņu nozarēs, taču profesoru un docētāju pētnieciskais veikums neaprobežojās ar praktiskas ievirzes problēmām. Te tapuši arī īsti fundamentāli atklājumi, īpaši ķīmijā. Savu sasniegumu starptautiskās rezonanses ziņā gandrīz vai gadsimtu ķīmija, šķiet, bijusi rezultatīvākā nozare Rīgā visu zinātņu nozaru starpā.

Ķīmijas zinātnisko tradīciju pamatlicējs Rīgā ir Vilhelms Ostvalds (1853—1932), pats Rīgas mucinieka dēls, pagaidām vienīgais Nobela prēmijas laureāts (1909) no Rīgas un Latvijas. Kaut arī par ķīmijas profesoru Rīgā viņš strādāja tikai piecarpus gadus, tomēr šajā laikā (1881—1887) izvērsa neparasti spraigu aktivitāti: izgudroja vairākas jaunas laboratorijas ierīces (Ostvalda viskozimetrs, Ostvalda termoregulators, Ostvalda gāzes krāsniņa), atklāja skābju un gāzu homogēnās katalīzes pamatlikumus, topošās fizikālās ķīmijas pamatatziņas apkopoja fundamentālā divsējumu grāmatā “Lehrbuch der allgemeinen Chemie” (1885—1887). Ar 1887. gada janvāri, vēl būdams Rīgā, Ostvalds (sadarbībā ar holandiešu zinātnieku J.H. Vanthofu) sāka rediģēt un izdot pasaulē pirmo specializēto fizikālās ķīmijas žurnālu “Zeitschrift fūr physikalische Chemie”, kas tika iespiests Leipcigā. Būtībā Rīgā aizsākta pamatu likšana jaunai zinātnes nozarei — klasiskajai fizikālajai ķīmijai. 1887. gadu, kad Ostvalds izdeva savu žurnālu, monumentālo grāmatu un pārcēlās uz Leipcigu, lai veidotu savu starptautisko zinātnisko skolu, bieži uzlūko par fizikālās ķīmijas dzimšanas gadu.

Ostvalda Rīgas laboratorijā 1886. gadā kādu pusgadu uzturējās arī cits nākamais Nobela prēmijas laureāts — jaunais zviedru fiziķis Svante Arrēniuss (1859—1927), izstrādādams elektrolītiskās disociācijas (brīvo jonu) teorijas un ķīmisko reakciju kinētikas pamatatziņas, ar kurām kļuva ne mazāk slavens kā ar savu globālā sasiluma teoriju. 1887. g. rudenī Rīgā strādāt pieteicies bija vēl viens nākamais Nobela prēmijas laureāts — Valters Nernsts, bet sakarā ar Ostvalda pārcelšanos uz Leipcigu Nernsta ierašanās Rīgā izpalika. 2001. g. 14. augustā par godu Rīgas pilsētas jubilejai tiek atklāts A. Vārpas veidots piemineklis Nobela prēmijas laureātam Vilhelmam Ostvaldam, kura izgatavošanu sponsorējusi firma “Grindeks”, jo darbi par katalīzi un ķīmisko līdzsvaru, kas Ostvaldam nesuši šo augsto atzinību, ir aizsākti Rīgā un Ostvalds ir bijis “Rīgas bērns, ar kuru dzimtā pilsēta var lepoties”(pēc viņa skolotāja K. Šmita izteikuma).

Ostvalda ievērojamākais skolnieks Rīgas posmā bija Pauls Valdens (1863—1957), kura pētnieciskās darbības raženākie gadi (1885—1919) aizvadīti Rīgā. Kopā ar otru savu Rīgas skolotāju — Karlu Ādamu Bišofu, kurš ieradās no Leipcigas, aizstājot Ostvaldu, Valdens Rīgā izveidoja starptautiski pazīstamu stereoķīmijas pētījumu centru. Rīgā atklāta nozīmīgā un mīklainā Valdena apgriezenības parādība, formulētas citas svarīgas likumsakarības stereoķīmijā (Valdens), izvirzīts rotācijas izomērijas jēdziens un attiecīgā apzīmējumu sistēma (K.Ā. Bišofs), aizsākti slāpekļsaturošo organisko savienojumu stereoķīmijas pētījumi (E. Vēdekinds). Kopš 1899. gada Valdens pievērsās vēl vienai zinātnes nozarei — neūdens šķīdumu elektroķīmijai, arī te atklājot pašas būtiskākās likumības (Valdena likums, Valdena reizinājums), izvirzot nozīmīgos jonu solvatācijas, solvolīzes jēdzienus, kas visi joprojām tiek lietoti zinātnē. Arī šodien, 21. gadsimta sākumā, Valdenu joprojām var uzlūkot par pašu ievērojamāko latviešu cilmes zinātnieku (viņš dzimis Vidzemes zemnieka sētā, Rozulas Pīpēnos). Viņš bija sešu zinātņu akadēmiju loceklis, četru universitāšu goda doktors, trīs reizes (1913, 1914, 1934) izvirzīts par kandidātu Nobela prēmijai ķīmijā, viņa uzvārds rodams ļoti daudzās enciklopēdijās.

Starptautiski pazīstami kļuva Rīgas Politehniskā institūta profesori arī vairākās citās nozarēs — matemātiķis Pīrss Bols, fiziķi Augusts Tēplers un Rihards Svinne, elektrotehniķis Engelberts Arnolds, grafostatikas speciālists Vilhelms Riters. Augusts Tēplers Rīgā darbojās samērā neilgi (1864—1868), taču te aprakstīja jaunu metodi — teplerogrāfiju (šlīru metodi), ko vēl tagad lieto dažādās zinātnes nozarēs — skaņas radīto gaisa sabiezinājumu fiksēšanai, optisko stiklu pārbaudei u.tml. Šī metode, ko autors veltījis savam draugam pirmajam RP direktoram E. Naukam, ļāvusi “saskatīt skaņu”, kā rakstīts uz Tēplera kapa pieminekļa Drēzdenē. Savukārt Minhenē, Vācu muzejā, vēl tagad skatāma Tēplera elektrības mašīna, kurā izmantots dinamo princips (arī tā izgudrota Rīgā).

Kā Rīgas Politehniskā institūta students (1907—1914) savus pētījumus par lidojumu iespēju starpplanētu telpā un raķešu kustības teorētiskos aprēķinus Rīgā aizsācis Frīdrihs Canders (1887—1933), kurš turpināja risināt šīs problēmas Maskavā.

Daudzi institūta absolventi kļuvuši par ievērojamiem inženieriem, ķīmiķiem, agronomiem, tehnologiem, tautsaimniekiem, par profesoriem ne tikai Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, bet arī Krievijā, Vācijā, Polijā, Ukrainā un citās valstīs. Tieši pateicoties Politehniskajam institūtam, Rīgas vārds — vismaz atsevišķās jomās — ir aizskanējis pietiekami tālu zinātnes pasaulē.

Izceļot šīs tehniskās augstskolas patiesi ievērojamo lomu, jāatzīmē tomēr, ka tāpat kā iepriekšējos posmos zinātni pārstāvēja galvenokārt Baltijas vācieši. Latviešiem izvirzīties bija pagrūti, pirmie īstie redzamie latviešu zinātnieki vai nu avansējās citos pētnieciskos centros Krievijas impērijā (ārpus Baltijas) un ārzemēs, vai arī, Rīgā strādājot, iegāja vācu vidē (kā P. Valdens, R. Svinne u.c.). 1869. gadā tika izveidota Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kas latviešu valodā izdeva rakstu krājumus par humanitāro zinātņu jautājumiem, taču arī tie īsti profesionālie zinātnieki, kas te līdzdarbojās, lielākoties strādāja ārpus Latvijas (valodnieki J. Endzelīns un P. Šmits, pēdējais Vladivostokā, kādu laiku pat Ķīnā); arī K. Barons un F. Brīvzemnieks savu folkloras un etnogrāfijas kārtotāju darbu aizsāka ārpus dzimtenes. Neizdevās īstenot 1910. gadā iecerēto Medicīnas akadēmijas dibināšanas projektu Rīgā, ko atbalstīja Rīgas domes latviešu domnieki.

Pēc neatkarības proklamēšanas, iedibinoties Latvijas valstiskumam, Rīgā 1919. gadā darbību sāka pirmā pilna profila universitāte — Latvijas Augstskola (Universitāte), kas veidojās kā nacionāla universitāte. No tolaik likvidētā Rīgas Politehniskā institūta tā pārmantoja ēkas, prāvu skaitu profesoru un mācībspēku tehniskajās disciplīnās un ķīmijā, arī tradīcijas, taču jo daudzas nozares bija jāveido gluži no jauna. Universitātes dibināšana ļāva apvienot vairumu svešatnē izkliedēto latviešu zinātnieku un zinātniski orientēto praktiķu, ļāva izaudzināt jaunu latviešu zinātnieku paaudzi, aizsākt latviešu zinātniskās terminoloģijas izkopšanu dažādās nozarēs. Zinātne Rīgā kļuva par zinātni Latvijā, lielā mērā pielāgotu mazas valsts vajadzībām, taču pietiekami dinamisku un kvalitatīvu, lai iekļautos arī starptautiskās aprisēs. Zīmīgi, ka pretēji tradīcijai universitātei dots nevis pilsētas Rīgas vārds, bet gan Latvijas vārds, izceļot īpašo saistību ar valsti un nacionālo kultūru (šādu līdzinieku Eiropas universitāšu starpā nav daudz — Islandes universitāte, dib. 1911. gadā, Baltkrievijas universitāte, dib. 1921. gadā).

Neatkarīgās Latvijas universitātē pētniecību iezīmēja Jānis Endzelīns baltu filoloģijā, Pēteris Šmits folkloristikā un sinoloģijā, Kārlis Balodis tautsaimniecības zinātnē un statistikā, Mārtiņš Eduards Straumanis fizikālajā ķīmijā, Jēkabs Prīmanis antropoloģijā, Alfrēds Vītols hidraulikā, Gustavs Vanags organiskajā ķīmijā, Leonīds Slaucītājs ģeofizikā, Arvīds Kalniņš mežzinātnēs un daudzi, daudzi citi. Sāka veidoties latviski runājošu zinātnieku sabiedrība, kas Rīgā samērā drīz kļuva par noteicošo. Līdztekus viņiem Latvijas Universitātē darbojās arī ne mazums cittautiešu, kas godam pārstāvēja Rīgu un Latviju starptautiskā arēnā. To skaitā minami Leonīds Arbuzovs un Roberts Vipers vēsturē, pēdējā dēls — Boriss Vipers mākslas vēsturē, Eižens Ostvalds mežu ekonomikā, Embriks Strands entomoloģijā, Gustavs Bakmanis anatomijā, Ernsts Krauss ģeoloģijā, Rūdolfs Meijers ģeofizikā, Vasilijs Sinaiskis tiesībzinātnēs, nepiemirstot arī bijušos RPI mācībspēkus, piemēram, Mečislavu Centneršvēru, Valdemāru Fišeru, Edvīnu Iegrīvi, Kārli Blaheru, Maksimiliānu Glāzenapu ķīmijā. Divos gadu desmitos, tātad vēsturiski īsā laikā, Latvijas Universitāte izveidojās par reizē latvisku un eiropeisku universitāti, iedibināja pietiekami nopietnas akadēmiskas un pētnieciskas tradīcijas, arī nozarēs, kurās tās pirms tam nebija pastāvējušas. Pirmskara Rīgas Politehniskajā institūtā galvenais zinātnes reprezentants bija ķīmiķis Pauls Valdens, savukārt neatkarīgās Latvijas universitātē par tādu uzskatāms baltu valodnieks Jānis Endzelīns — tas zināmā mērā raksturo laikmeta prioritātes.

Pirmskara neatkarīgās Latvijas pēdējos gados, kaut arī ierobežotā apjomā, Rīgā, VEF rūpnīcā sāka veidoties zinātniska industrija — tika konstruētas un ražotas pat lidmašīnas (K. Irbītis), pasaulē mazākais miniatūrfotoaparāts “Minox” (V. Caps ), radiouztvērēji.

Otrais pasaules karš un abas naidīgās impērijas iedragāja jauno Latvijas Universitāti un te izveidojušos zinātnieku kopību. Daudzi zinātnieki tika represēti un nobendēti (J. Auškāps, L. Adamovičs u.c.) vai arī 1944./1945. gadā devās trimdā (pat 60% mācībspēku) bažās no jaunām represijām. Jau pirms tam, 1939.—1941. gadā, bija repatriējušies (“uz neatgriešanos”) Baltijas vācu izcelsmes zinātnieki. Likās, ka pati pētniecības tālākpastāvēšana Rīgā ir apdraudēta. Ja tā tas nenotika, par to jāpateicas gan Rīgā palikušo latviešu zinātnieku pašaizliedzībai, darba priekam un talantam, gan arī padomju varas ieinteresētībai izmantot un tālāk veidot savās interesēs Rīgas zinātnisko potenciālu. Zinātne Rīgā kļuva par lielvalsts, unificētās padomju zinātnes sastāvdaļu; daudzās nozarēs tā gan attīstījās deformēti, taču kopumā pietiekami efektīvi.

Zinātnes priekšplānā izvirzījās Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, ko nodibināja 1946. gada februārī pēc PSRS Zinātņu akadēmijas un citu PSRS savienoto republiku zinātņu akadēmiju parauga, ar nelielu locekļu skaitu un daudziem pētnieciskiem institūtiem, kuros strādāja sākumā (1946) ap 600 darbinieku, bet vēlāk (1985) jau 7623 darbinieki (to skaitā 1598 zinātniskie darbinieki). Institūtu profils bija visai daudzveidīgs (daudzi no tiem pamazām cieši saistījās ar PSRS militāri rūpniecisko kompleksu un veica pētījumus tā vajadzībām). Nekad Rīgā nav bijis tik daudz pētniecības jomā iesaistītu cilvēku (1913. gadā — 50 zinātnes darbinieki, 1940. gadā — 1128 zinātnes darbinieki, 1988. gadā — 13 980 zinātnes darbinieki, to skaitā 461 zinātņu doktors un 5006 zinātņu kandidāti). Arī teritoriāli pētniecība pletās ārpus pilsētas centra, paplašinājās pētniecības ģeogrāfija. Līdz 19. gs. sākumam zinātne Rīgā teritoriāli saistās galvenokārt ar Doma ēku kompleksu, bet pēc Politehnikuma un LU dibināšanas — ar ēkām Raiņa un Kronvalda bulvārī, savukārt 20. gs. pētniecība dislocējās arī akadēmiskajās pilsētiņās Šmerlī (pie “Teikas”), Kleistos (serumstacija tur funkcionēja gan kopš 1926. gada), Salaspilī, kam 60. gados pievienojās arī Rīgas “pavadoņi” — Olainē (farmaceitiskās ķīmijas un bioķīmijas ražošanas un pētniecības komplekss), Baldonē (astronomiskā observatorija), arī Jelgavā, kas jau izsenis centusies būt Rīgai līdzvērtīgs pētniecības centrs (kopš 1939. gada tur darbojās Jelgavas (vēlāk Latvijas) Lauksaimniecības akadēmija, kas pēc sagrautās pils atjaunošanas atkal pārcēlās uz Jelgavu). Šajā laikā izvērsās daudzi lieli zinātniski institūti, nereti ar 200—700 darbiniekiem, veidojās jaunas mūsdienīgas zinātņu nozares (elektronika un informātika, cietvielu fizika, polimēru mehānika, bioorganiskā ķīmija un molekulārbioloģija, virusoloģija un ģenētika u.tml.). Bez Zinātņu akadēmijas Rīgā darbojās arī nozīmīgi nozaru pētnieciskie institūti, kas bija tieši pakļauti Maskavai (piemēram, Jūras ģeoloģijas institūts, Vagonbūves ZPI, VEF ZPI u.c.).

ZA sistēmā 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā izveidojās vai nostiprinājās tādi lieli un pazīstami pētnieciskie centri kā Fizikas institūts, Polimēru mehānikas institūts, Elektronikas un skaitļojamās tehnikas institūts, Organiskās sintēzes institūts, Koksnes ķīmijas institūts, Neorganiskās ķīmijas institūts, Mikrobioloģijas institūts u.c., kas starptautiskajā zinātnieku sabiedrībā pārstāvēja ne tikai Latviju, bet nereti arī PSRS. No otras puses, daļa augsta līmeņa pētījumu bija slepeni, un pētniecība lielā mērā attīstījās izolēti no Rietumiem. Šo izolāciju gan amortizēja ievērojami vissavienības žurnāli (“Magnētiskā Hidrodinamika”, “Polimēru Mehānika” (vēlāk — “Kompozīto Materiālu Mehānika”), “Elektronika un Skaitļošanas Tehnika”, “Heterociklisko Savienojumu Ķīmija”), kurus kopš 1965. gada Rīgā krievu valodā izdeva Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā un kas tulkojumā pilnībā publicēti arī angļu valodā Ņujorkā. “Heterociklisko Savienojumu Ķīmija” no sākta gala pat bija iekļauta J. Gārfīlda Science Citation Index avotu pamatbāzē. Visi šie žurnāli turpina iznākt arī šodien, saņemot finansējumu no ASV un zinātniskos materiālus daļēji no Krievijas.

Vairumu starptautiski citēto publikāciju (2/3) 70.—80. gados deva ZA institūti, jo pētniecības sniegumu centrs bija pārvietojies turp no universitātēm. Latvijas Valsts universitāte (LVU) turpināja funkcionēt [16], tai līdzās nostājās arī 1958. gadā atjaunotais Rīgas Politehniskais institūts un 1950. gadā no universitātes nošķirtais Rīgas Medicīnas institūts (tagad — Latvijas Medicīnas akadēmija / Rīgas Stradiņa universitāte), arī tur norisa pietiekami ražīgs pētniecības darbs, taču ierobežotākos apjomos, jo pētniecību Padomju Savienībā bija pieņemts koncentrēt specializētos pētniecības institūtos, zināmā mērā izolējot to no studentu apmācības. LVU sastāvā gan tika izveidoti īpaši pētniecības centri — Cietvielu fizikas institūts, Matemātikas un informātikas institūts. Vēlāk tiem pievienojās Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs (tapis Organiskās sintēzes institūta dzīlēs), arī vairums bijušo ZA institūtu jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika “integrēti” LU sastāvā.

ZA institūtu darbinieku lielākā daļa (1975. gadā — 69,2%) bija latvieši, tā tas bija arī vairumā Rīgas augstskolu, tādēļ arī šajā laikā Rīgā turpināja veidoties latviešu zinātniskā sabiedrība, kaut gan lietvedības valoda bija krievu valoda, vairumā disciplīnu arī publikācijas un zinātniskie pasākumi galvenokārt bija krievu valodā (mazā mērā arī internacionālajā angļu valodā). Darbošanās zinātnē bija kā intelektuāls patvērums, dažkārt arī “iekšēja emigrācija” jaunatnei.

No Rīgas zinātnieku sasniegumiem pēdējā pusgadsimta laikā atzīmējama dinamo efekta izpēte magnētiskajā hidrodinamikā, ar ko skaidrota Zemes magnētiskā lauka izcelsme (A. Gailītis, O. Lielausis), daudzu oriģinālu medicīnisku un farmaceitisku preparātu izstrāde — 25% no visiem oriģinālajiem medikamentiem, kas izstrādāti bij. PSRS, tapuši Rīgā (S. Hillers, G. Vanags u.c.), putu poliuretāna polimērmateriāls ripors kosmisko kuģu izolācijai un Marsa ekspedīciju nodrošināšanai (A. Alksnis), koksnes un mazsadalījušās kūdras hidrolīzes metode ar koncentrētu skābi (P. Odincovs un līdzstrādnieki, t.s. Rīgas hidrolīzes metode), fundamentāli pētījumi dažādās fizikas, ķīmijas un bioloģijas nozarēs, arī humanitārajās zinātnēs. Daudzi no šiem pētījumiem pietiekami plaši atspoguļoti starptautiskajā zinātniskajā literatūrā.

Šie pētījumi un arī daudzie plaša vēriena zinātniskie kongresi, simpoziji, konferences, kas Rīgā rīkoti kopš 40. gadu beigām, cēluši pilsētas reputāciju un pazīstamību zinātnes aprindās ne tikai bijušajā PSRS, bet arī plašākā pasaulē. Rīga kļuvusi pazīstama arī kā zinātnisku saietu pilsēta (pieminēsim, ka pirmais zinātnieku kongress, kas rīkots Rīgā, notika 1896. gadā — tas bija X [Viskrievijas] arheoloģijas kongress ar daudzu prominentu zinātnieku, arī Rūdolfa Virhova līdzdalību, un plašākais zinātnieku saiets Rīgā līdz šim ir bijis 7. Starptautiskais IUPAC Dabasvielu ķīmijas simpozijs 1970. gadā). Daudzi no šo kongresu dalībniekiem pēc tam turpināja uzturēt vairāk vai mazāk regulārus zinātniskos kontaktus ar Rīgu, veicinādami pētniecības attīstību mūsu pilsētā.

Zinātnes attīstība Rīgā un Latvijā pēdējos desmit gados, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ir īpaši aplūkojams temats, kas tiek skarts citās kongresa plenārlekcijās. Atzīmēsim vienīgi, ka šajā laikā likumsakarīgi notikusi pārorientēšanās no zinātnes attīstības lielvalstī uz zinātnes attīstību mazā valstī ar citām tendencēm un prioritātēm, diemžēl ar neproporcionāli zemu finansējumu. Taču līdz pat šim laikam saglabājusies arī spēcīga pēctecība gan zinātnisko spēku, gan institūciju, gan tematikas ziņā, un zinātnes situāciju Rīgā 2001. gadā lielā mērā joprojām nosaka iepriekšējā laikmeta ierosmju pārmantojamība pētniecībā.

Vēl varētu vaicāt, kādi ievērojami pasaules mēroga zinātnieki ir dzimuši un savu intelektuālo attīstību uzsākuši Rīgā, kaut arī ar dzimto pilsētu vēlāk nepalikdami stabilā saistībā. Bez jau pieminētajiem Vilhelma Ostvalda, Kristiāna Pandera un Frīdriha Candera būtu jānosauc pazīstamais Āfrikas pētnieks un pigmeju atklājējs Georgs Augusts Šveinfurts ( 1836— 1925), aseptiskās ķirurģijas pamatlicējs Ernsts Bergmanis (1836—1907), britu ideju vēsturnieks un filozofs Jesaja Berlins (1909—1997), matemātiķis un mehāniķis, viens no kosmosa pētījumu vadītājiem PSRS Mstislavs Keldišs (1911—1978). Šaurākām speciālistu aprindām pazīstami tādi uzvārdi kā 18. gadsimta anatoms J.V. Gētes draugs Justs Kristiāns Loders (1753—1832) vai dabaszinātnieks un ceļotājs Johans Antons Gildenštets, kas aprakstīja stepju faunu un melnzemes fenomenu, 19. gadsimtā — Baltijas vācu vēsturnieks Karls Širrens (1826—1910) un latviešu cilmes matemātiķis Kārlis Pētersons (1828—1881), kas lika pamatus jaunam virzienam diferenciālģeometrijā un definēja t.s. Pētersona virsmas. Rīgā dzimušais Rihards Svinne (1885—1939) 20. gadsimtā izvirzīja domu par “stabilitātes saliņām” supersmago transurāna elementu rindā, Leonīds Andrusovs (1896—1988) izgudroja metodi cianūdeņraža (zilskābes) iegūšanai no amonjaka, Čīlē strādājušais Aleksandrs Lipšics ( 1883—1980) kļuva pazīstams ar darbiem endokrinoloģijā un indiāņu pētniecībā, PSRS ZA akadēmiķis Nikolajs Konrāds (1891—1970) — ar pētījumiem orientālistikā (japāņu kultūrā). Vācijā strādājušais Valters Ķikuts ( 1896—1968) ir viens no pretmalārijas preparāta atebrīna (akrihīna) izgudrotājiem. Vairākus medicīnas preparātus (pretvēža preparātu ftorafūru, antibakteriālo preparātu furagīnu u.c.) izgudrojis arī Rīgā dzimušais un strādājušais Solomons Hillers (1915—1975). Šādu uzskaitījumu var turpināt. Šajā Rīgā dzimušo pētnieku virknē tikpat kā nav latviešu uzvārdu, un tas izskaidrojams ar vēsturiskiem apstākļiem. Līdz pat 1919. gadam zinātnē darbojās ierobežots skaits latviešu nācijas pārstāvju, un lielākoties tie bija dzimuši nevis Rīgā, bet Latvijas zemnieku sētās vai mazpilsētās lauku amatnieku ģimenēs. Vairāki Rīgā dzimuši latvieši vēlāk avansējās trimdā — minēsim ķirurgu Kristapu Keggi, hologrāfijas celmlauzi Juri Upatnieku, ķīmiķi Edvīnu Vedēju, folkloristi Vairu Vīķi-Freibergu (tagadējo Latvijas Valsts prezidenti), arī šīgada LZA Lielās medaļas laureātu datorzinātnieku Juri Hartmani. No Rīgā dzimušiem un Rīgā strādājošiem latviešu zinātniekiem nosauksim vienīgi Rīgas vēstures pētnieku Andri Cauni, otru šīgada LZA Lielās medaļas laureātu, bet līdzvērtīga ranga pētnieku skaits, saprotams, nav mazais. Arī ļoti liels skaits citu latviešu zinātnieku, kas gan nav tieši dzimuši Rīgā, ir guvuši lielāku vai mazāku starptautisku ievērību, strādādami kā Latvijā (Rīgā), tā arī ārzemēs. Atzīmējams arī Bolderājā dzimušais krievu kosmonauts Anatolijs Solovjovs, kuram pieder uzturēšanās ilguma rekords kosmosā. Zīmīgi, ka savā kosmosa ekspedīcijā (1988) viņš bija līdzi paņēmis F. Candera fotogrāfiju, ko vēlāk atveda uz Rīgu, lai nodotu F. Candera muzejam.

Rīgas lomu pasaules zinātnē nosaka ne tikai pētnieciskie centri un aktīvākie pētnieki, bet arī muzeji un bibliotēkas. Daudzi unikāli rokraksti un grāmatas joprojām tiek glabāti un pētīti senajā Akadēmiskajā un daudz jaunākā (dibināta 1919.) Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs glabā nozīmīgas liecības par Rīgu, Dabas muzejā sakopota pasaulē plašākā bruņuzivju un bārkšspuru zivju kolekcija, kam liela nozīme paleontoloģijā. Uz P. Stradiņa savākto kolekciju bāzes, tās ievērojami papildinot, 1957. gadā radās Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, kurš līdztekus Henry Wellcome Collection Zinātnes muzeja ietvaros Londonā un medicīnvēsturiskai kolekcijai Smithsonian muzejā Vašingtonā ir viens no trim lielākajiem un pazīstamākajiem šāda profila muzejiem pasaulē, vienreizējs savā iecerē. Tas kļuvis par bāzi samērā plašai pētniecībai medicīnas vēstures jomā, kuras rezultāti pazīstami ārpus Latvijas. Par tehnikas vēstures liecību dokumentētāju kļūst jaunais Motormuzejs Šmerlī, vairākas citas kolekcijas. Bet Krišjāņa Barona Dainu skapis, kas mājvietu radis Zinātņu akadēmijas augstceltnē, 2001. gadā, Rīgas jubilejas gadā, iekļauts UNESCO reģistrā “Pasaules atmiņa” — tas apliecina latviešu folkloristikas, Latviešu folkloras krātuves vienreizējību un savdabību. Tātad zinātnes un kultūras pasaulē Rīgas vārds izskan arī ar tās muzejiem. Tāpat kā pirms 200—250 gadiem Rīgā zinātne (vismaz tās daļa) joprojām dzīvo simbiozē ar kultūru, muzejiem, bibliotēkām.

Nevar apiet arī faktu, ka Latvijas zemes, dabas un tautas izpēte 20. gadsimtā (un lielā mērā jau 19. gadsimtā) ir pārsvarā veikta Rīgā. Latvijas ģeogrāfija, sistemātiskā bioloģija, tāpat letonikas zinātņu kopums — latviešu valodniecība, folkloristika, etnogrāfija, literatūrzinātne un mākslas zinātne, Latvijas vēsture un kultūrvēsture, — radniecīgas disciplīnas Rīgā ir pētītas universitātēs, institūtos, muzejos, tām savu mūžu veltījušas vairākas zinātnieku paaudzes. Rīgā izveidota latviešu zinātniskā terminoloģija un datorlingvistika. Arī šīs godam minamās nozares ar reģiona un tautas izpēti, izkopšanu, attīstību pārstāv Rīgas devumu pasaules zinātnē. Taču par to detalizēti būtu jārunā cituviet.

Un vēl viens motīvs Rīgas zinātņu vēsturē — Baltija, arī Rīga (bet īpaši jau Tartu — Tērbata) kā tilts starp zinātni Vācijā un Krievijā. Tas sevišķi izpaudās 18. gadsimtā— 20. gs. sākumā, kad Rīga bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Ar Rīgu saistītie zinātnieki visbiežāk tiek minēti Vācijas un Krievijas zinātnieku leksikonos, vairāki no tiem stabili iegājuši šo valstu zinātnes annālēs — tas ilustrējams ar ļoti daudziem piemēriem. Pēdējos gados samērā bikli veidojas arī Baltijas un Ziemeļvalstu vai Baltijas jūras reģiona zinātnieku kopība, kurai arī ir zināmas saknes vēsturē, arī te Rīgai ir sava loma, taču vairāk tas varētu izpausties nākotnē. Jau notiek Latvijas (un arī Rīgas) zinātnes integrēšanās vienotajā Eiropas pētniecības telpā, un arī te Rīgai jābūt ne tikai ņēmējai, bet arī devējai. Katrā ziņā Rīgai ir potenciālas iespējas kļūt par vienu no Baltijas un Ziemeļeiropas metropolēm arī zinātnē, ja vien mūsu valsts politika un ekonomika veicinās attīstību šādā pozitīvā virzienā. Šādām iespējām pamats tradīcijās jau iedibināts. Katrā laikmetā ir pa akcentam, ar kuru Rīga iziet pasaules zinātnē, — vai tas būtu Herders, Ostvalds, Valdens vai Kanta darbu pirmizdevumi, vai kādi jauni efekti un medicīnas preparāti. Lai šādas personības un sasniegumi parādītos, jāpastāv permanentam zinātnes fonam, pietiekami mūsdienīgam un novatoriskam, kas šādus sasniegumus laiku pa laikam spētu ģenerēt.

Leave a Comment