Feniķiešu valdnieka meita Eiropa ir tik jauna, tik skaista. Ar zeltu izšūtās purpura drānās viņa bezbēdīgi draiskojas jūras krastā. Ziediem rotātas pļavas. Narcises un lilijas. Vijolītes un krokusi. Idille. To tēlo antīkais autors, to tālāk pārņem bezpersonisks mīts. Eiropa ir brīnišķa. Viss ir lieliski.
Bet tad kādu nakti Eiropa redz sliktu sapni. Eiropa sapņo, ka Āzija, kas viņu audzinājusi, cīnās ar kādu zemi, kuru no Āzijas atdala jūra. Cīnās Eiropas dēļ. Āzija zaudē. Kas notiek tālāk, jaunā feniķiete neuzzin, jo pamostas. Eiropas daiļais vaigs apmācas. Viņa grimst domās par redzētā sapņa nozīmi. Ko gan varētu vēstīt šis nejaukais sapnis? Vajadzētu jautāt kādai no sibillām, taujāt kādam no orākuliem. Domāt pašai. Tomēr tam neatliek laika. Tuvojas Notikums. Eiropa nekad neko nav varējusi izdomāt līdz galam. Vienmēr nāk Notikumi, kas pārtrauc kontemplāciju.
Notiek Eiropas nolaupīšana. Varenais Olimpa valdnieks vērša izskatā savaldzina Eiropu. Dzīvnieka dvaša smaržo kā ambrozijs. Eiropa apskauj vērša galvu un skūpsta viņa zelta spalvas. Zevs vērša izskatā atraisa Eiropas neapzinātos instinktus, aiznes uz savas muguras. Laupa jaunavību. Padara par sievu. Varmācīgi. Bet Eiropa ir reibusi no ambrozija dvašas. Varmākas dvašas. Eiropa ir skūpstījusi vērša zelta spalvas. Varmākas spalvas. Upura un varmākas dziļās, tumsā zūdošās saites. Mijiedarbe. Kolaborācija. Simbioze.
Mīts runā par to, kas nekad nav noticis, bet vienmēr notiek. Mīta semantika vienmēr ir neskaidra. Kā Eiropas nelāgais sapnis. Mīts uzdod mīklas.
Vienīgais, ko par mītu var droši teikt, ir tas, ka tas atkārtojas. Atkal un atkal atkārtojas. Grieķu mīta Eiropu nolaupa balts vērsis. Laiku gaitā vērsis – totalitārā vara krāsojusies dažādās krāsās. 20. gadsimtā – brūnā un sarkanā. Zem vērša kājām – humānisma ideāli, kultūra, saprāts. Vērsim zelta ragi. Pierē zvaigzne. Pierē kāškrusts. Nolaupīto Eiropu gribas idealizēt. Tik jauna, tik skaista. Narcises un lilijas. Vijolītes un krokusi. Jā, tāda bija Eiropa pirms nolaupīšanas. Pasaule pirms grēkā krišanas. Jā, tāda bija Latvija pirms okupācijas.
Piecdesmit gadus komunistu režīmā Baltijas tautas ilgojas pēc nolaupītās Eiropas. Viņas pašas ir nolaupītā Eiropas daļa. Nenolaupītā ir aiz mūra. Tur viss joprojām tik labi, kā agrāk – Eiropa draiskojas greznās drānās. Jūras krastā. Ziedu pļavā. Sliktais sapnis? Vērša pavedinošā elpa? Nav laika kontemplācijai.
Ir laiks idealizācijai. Nolaupītajā Eiropā. Ilgas pēc cilvēciskas eksistences, brīvības, cilvēka cieņas. Pēc Eiropas sevī. Pēc Eiropas – tur aiz mūra. Alkaina vēlme tai piederēt. Sakārtotai, harmoniskai pasaulei. Dziļi ieņemt Eiropas klasisko mantojumu. Šekspīru, Servantesu, Gēti, Moljēru, Igo… Garīgums, humanitāte, civilizācija, demokrātija – Eiropas greznās drānas. Elpas trūkums komunistiskajā realitātē liek dziļi elpot idealizētu Eiropu. Destilētu, ekstrahētu, tīru. Galvenais Notikums ir garīgi izdzīvot. Ar skābekļa masku. Ar Eiropu kā anestēzijas līdzekli. Domāt nav laika. Zināt nav iespējams.
Ir labi nezināt, ka Eiropas kreisie intelektuāļi dzied odas Padomju Savienībai. Gulagā tikmēr iet bojā miljoni. Ir labi neko nezināt par Eiropas intelektuāļu nozīmīgo ieguldījumu tautu un kultūru iznīcināšanā Padomju impērijā. No 200 tautām PSRS teritorijā mazāk kā pusei izdodas saglabāt savu valodu, kultūru un dzīvesveidu. Neviens to nesauc par genocīdu. Retas augu un dzīvnieku sugas – tā ir cita lieta. Par tām Eiropa rūpējas. Verša apdullinošā ambrozija smarža. Ciešanu un vardarbības pieredze, pretestības enerģija rada spēcīgu kultūrenerģijas lauku, piešķir mākslai dziļumu, plašu izplatību sabiedrībā. Ir labi nezināt, vēl nezināt Eiropas kultūras marginālismu, neirotismu. Neredzēt Eiropas kopošanos ar vērsi. Sapņot neskaidru sapni. Neizdomāt domas līdz galam.
II Krusts un zobens
“Indriķa hronika” ir 13. gadsimta vēstures dokuments, kas vēsta par pāvesta Inocentija III 1199. gadā izsludināto krusta karu pret Livoniju, tagadējo Latviju un Igauniju. “Indriķa hronika” ir Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēta un jau vairākas sezonas ar panākumiem izrādīta rokopera. Jāņa Lūsēna mūzika, šo rindu autores librets un teksts.
Livonijas kristianizācija. Baltija kļūst par Rietumu kristīgās kultūrtelpas sastāvdaļu. Tajā laikā iezīmētās robežas starp Romu un Bizantiju saglabājušās līdz mūsdienām. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ir balancēšana uz tām pašām robežām. Plaisām. Rētām. Problēmām.
Krusts un zobens ir diezgan līdzīgi kā ģeometriskas figūras. Krusta vertikāle. Zobena vertikāle. Krusta horizontālā līnija ir garāka par zobena rokturi iezīmējošo horizontālo līniju. Vertikāle ir vīrišķa. Dievs. Tēvs. Kungs. Globālais tirgus. Horizontāle ir sievišķa. Māte. Valoda. Zeme. Dzimtene.
Vācijā jēdzienu “dzimtene” vairs nedrīkst lietot. Tas ir diskreditēts. Vācijā tas sprūst kaklā. Vācija ir to pārēdusies. Mazās, apspiestās Eiropas tautas nav pārēdušās. Tās ir izsalkušas. Pēc dzimtenes, mātes valodas, identitātes, ko totalitārisms, gan brūnais, gan sarkanais, tām laupījuši. Mazajām tautām tā ir dzīvības maize. Tās cieš no horizontāles nepietiekamības. Tās redz zobenu. Nevis krustu. Atceras, ka “Jaunā Eiropa” ir nacisma termins.
Pārāk vienkārši? Pārāk sarežģīti. Notikumi. Notikumi. Nav laika apdomāties. Likumu harmonizācija. Standartizācija. Unificēšana. Pārbarotajam tādi paši likumi kā izsalkušajam.
Grieķu mīta Eiropas tradicionālie epiteti ir “platace”, “daudzbalse”. Daudzveide. Nacionālās teritorijas ir mazi kultūras rezervāti ar atšķirīgām izpausmes formām un saturiem. Etnosu kultūras ir daudzveidības garants. Horizontāle. To saīsina tirgus ekonomika, globalitāte. Padara krustu par zobenu. Dezintegrē nācijas kā Eiropas kultūras daudzveidības nesējas. Vīrišķā vertikāle baidās no sievišķās horizontāles. Grēks. Celibāts. Raganu sārti. “Mūsu Tēvs Debesīs”… Mūsu Māte – Zeme. Gan Tēvu, gan Māti grib cilvēka bērns. Krucifikss. Cilvēka Dēls. Cilvēka Bērns. Vertikāles un horizontāles krustpunktā.
Rokoperā “Indriķa hronika” latviešu valdnieka meita gaida bērnu. Tas ir varmācīgi ieņemts. Ienaidnieka sēts. Ķēniņš grib to nogalināt. Tomēr tas ir vienīgais dzimtas turpinājums. Ķēniņš samierinās, bet gaida piedzimstam atriebēju. Dēlu. Tas izaugs, valdīs, skaldīs un nīdīs. Tas atmaksās par visām pārestībām. Liela ir vilšanās, kad piedzimst bērns. Tā ir meitene.
Piedošanas maigums. Vai var sniegt piedošanu, ja tā nav prasīta? Bērns, meitene, jauns koncepts. Ienaidnieks vairs nav ārpus. Saplūšana ar to. Vai tas jebkad bijis ārpus?
III Margarēta un Fausts
Taisnība – Fausta tematikā un problemātikā nav nekā specifiski vāciska. Tā ir cilvēces drāma, un Fausts ir cilvēces reprezentants. Šodien Gētes darbs iegūst atkal jaunu aktualitāti. Eiropas veidošanas un jaunās identitātes meklējumu kontekstā. Dabas ekspluatācijas un pārveidošanas kontekstā. Cilvēka eksistences irstošās jēgas kontekstā. Fausta kā varoņa uztvere (recepcija) ir savādi nobīdījusies. Fausts ir liels, dižens, īsts varonis. Vienīgi tas Mefistofelis, tas nejaukais Mefistofelis visu samaitā! Valdnieks ir labs, tikai tie galminieki neļauj tautai elpot. Partijas ģenerālsekretārs ir labs, tikai tā nomenklatūra viņam apkārt traucē iemiesot saulainos partijas ideālus. Komunisms kā ideja ir labs, tikai tā realizētāji to sacūkojuši. Diez vai Gēte, radīdams Mefistofeli kā Fausta alter ego, kā Fausta ēnu, bija paredzējis šī tēla pārsteidzošo emancipēšanos lasītāja (skatītāja, klausītāja) uztverē. Patīkama iespēja iznest ļaunumu ārpus sevis.
Fausta tēls ir Eiropas esence. Izprast Gētes varoņa sociālpsiholoģisko ģenēzi un tā ietekmes inerci līdz mūsdienām, nozīmē izprast 20. gs. Eiropas lielāko drāmu un traģiskākos nomaldus, kas savās konsekvencēs izpaudās kā divi totalitāri režīmi. Fausta tēlā izpaužas Eiropas ambivalentā daba. Garīgums un Svētā inkvizīcija. Brīvības idejas un koloniālisms. Demokrātija un imperiālisms. Cilvēktiesības un holokausts.
Pasaules pārveidošanas faustiskie plāni, ar kuriem identificējas lielvaras gan Austrumos, gan Rietumos. Savukārt Grietiņa – šis it kā periferiālais, daudzās interpretācijās ar aprobežotību un naivumu apzīmogotais tēls ir tas, ar kuru, par nožēlu, var identificēties mazās nācijas, mazās kultūras, mazās valodas.
Mana lugā “Margarēta” mēs atrodam Grietiņu cietuma kamerā 25 gadus (varbūt 250 gadus?) pēc tam, kad viņu tur pametis Gēte (varbūt Fausts? Varbūt Mefistofelis? Varbūt eņģeļu koris?). Šā vai tā, ir pagājuši 25 gadi un mēs sastopamies ar Margarētu – pieaugušu un nobriedušu sievieti, ne vairs mazo, naivo Grietiņu. Pie viņas ierodas Advokāts, jo beidzot (!) ir uzsākts tiesas process pret šo no juridiskā viedokļa tikai aizturēto personu. Viņai tiek uzrādīta apsūdzība. Tā ir smaga – mātes noindēšana, bērna nonāvēšana un līdzdalība brāļa slepkavībā. Tikai pamazām atklājas, ka visā notiekošā katalizators ir Fausts. Tagad visi notikumi tiek tēloti no Margarētas redzes leņķa. Svarīgi dot vārdu Margarētai. Margarēta runā. Advokāts stingri turas pie “lietas materiāliem”, proti, Gētes “Fausta” teksta. Margarēta, noindējot māti, ir iznīcinājusi savu pagātni, noslīcinot bērnu – laupījusi sev nākotni. Likusi vilties sevī Valentīnam – iznīcinājusi ideālisma nesēju – savu brāli. Kas paliek? Iracionāla mīla uz Faustu. Vērša ambrozija dvaša. Spēka suģestija. Zelta spalvām klātais dzīvnieka ķermenis. Margarēta kā nolaupītā Eiropa. Fausts kā vērsis.
Advokāts, mūsdienu demokrātijas un civilizācijas auglis, izrādās, ir Grietiņas un Fausta bērns (nē, viņš nav noslīcis toreiz, viņš ticis izglābts! Jā, brīnumaini, bet tomēr.). Dēls. Cilvēks. Bērns. Bārenis. Jaunais Advokāts redz visa ļaunuma cēloni Faustā. Margarēta lēni mostas no vērša hipnotisma. Tad, kādā niansē Margarēta redz savā dēlā biedējošu līdzību ar tēvu. Dēls ienīst tēvu un neapjauš līdzību. Neapjauš Faustu sevī.
Eiropas apziņa vēl neskaidra. Akcentēt Margarēti ir mēģinājums revidēt un attīrīt Eiropas ideju. Advokāts, iztaujājot Margarētu, prašņā par “to otru”. Mēs nojaušam, ka viņš domā Mefistofeli. Nekāda otra nav bijis, apgalvo Margarēta. Fausts bija viens. “Tas otrs” ir substance, kas atrodas paša šūnās un audos.
Nav laika izdomāt līdz galam. Nāk Notikums. Advokātu aicina darbā uz Eiroparlamentu. Globalizācija, kultūrstandartizācija, kultūrimperiālisms. Pasaules pārveidošana, neiekļaujot tajā apziņas, dvēseles, morāles pārveidošanu – Fausta diskurss. Vertikāle. Lai krusts nekļūtu par zobenu, jāveicina Margarētas diskurss. Horizontāle. Mūžīgi sievišķais. Tajā slēpjas Eiropas bagātība – kultūru daudzveidība un valodu dažādība. Pretēju plūsmu sadure. Šajā saskarsmē top Eiropa. Joprojām daudz apdraudētu kultūru. Tādējādi apdraudēta ir pati Eiropa.
Eiropa vairs nav jaunā un nevainīgā feniķiete. Eiropa vairs nav jaunā un naivā Grietiņa. Eiropa ir pieredzējusi. Eiropa sapņo. Sapnī kāds grib viņai laupīt vienu no tās valodām, vienu no tās kultūrām. Tad vēl vienu, un vēl vienu. Tas ir slikts sapnis. Kas notiek tālāk, Eiropa nezin, jo pamostas. Nepabeigts sapnis. Nepabeigtas domas.