Svarīgi un grūti sasniedzami mērķi parasti prasa daudz līdzekļu. Arī 1905.- 1907.gada revolūcija tam ir pierādījums, jo tā prasīja vairāku tūkstošu cilvēku dzīvību, tai skaitā tie vīrieši, sievietes, bērni un sirmgalvji, pret kuriem tika vērsta baltvācu muižnieku agresija- tā sauktās soda ekspedīcijas, kad beztiesiski cilvēkus nošāva, pakāra vai spīdzināja līdz nāvei, lielus materiālus zaudējumus, daudzu kultūrvēsturisku objektu bojāeju utt. Un tomēr- vai mērķis attaisno šos līdzekļus?
Ir atšķirība starp to, ko Viskrievijas, tai skaitā Latvijas, revolucionāri gribēja panākt un ko panāca. Viens no galvenajiem mērķiem bija zeme- zemnieki gribēja savu personīgo zemes īpašumu, bet viņi to nesaņēma, lai gan cars to bija solījis. Tātad, vairāki simti zemnieku upuru apmaiņā pret…neko? Manuprāt, lai arī galveno mērķi viņi nesasniedza, tomēr zemnieki ieguva sava veida pieredzi šķiru cīņās un apziņu, ka ir spējīgi vienoti sacelties pret pastāvošo iekārtu.
Otrs mērķis- labāki dzīves apstākļi un darba apstākļi- uz neilgu laiku tika sasniegts, piem., vasaras streikos strādnieki panāca darba dienas saīsināšanu un algas paaugstināšanu, bet arī šis tā līdz galam nerealizējās, un tomēr- strādnieki drīkstēja dibināt arodbiedrības un izdot strādnieku presi- tas bija ceļš uz pārmaiņām.
Es uzskatu, ka 1905. gada revolūcijas mērķi attaisnoja līdzekļus. Revolūcija stipri iedragāja cara patvaldību, iekaroja, kaut arī uz īsu brīdi, vārda un sapulču brīvību, radīja legālu strādnieku presi un arodbiedrības, Latvijā mazinājās rusifikācija, pirmo reizi Krievijas Valsts Domē piedalījās latvieši- kopumā tā bija latviešu otrā atmoda, jo mēs apzinājāmies savu nacionalitāti, bijām vienoti cīņā pret divkāršu jūgu- vācu muižnieku un krievu ierēdņu. Šī revolūcija nesa lielas pārmaiņas gan latviešiem, gan visiem citiem revolūcijas atbalstītājiem- tās bija neatgriezeniskas pārmaiņas, tā bija liela pieredze, kas tika izmantota arī turpmāk- cīņā par carisma gāšanu un sociālās revolūcijas uzvaru.