O.Vācieša dzejoļu krājuma “Antracīts”(1978.g.) analīze
Šī dzejoļu krājuma nosaukums saistās ar tāda paša nosaukuma dzejoli, kas ievietots dzejoļu krājumā. Šis dzejolis ir par vientulību un dzīves neizprotamību, kas nav pakļaujama nekādiem racionāliem izskaidrojumiem, bet tomēr saista arvien jaunus dzīves jēgas meklētājus ar savu neizprotamības noslēpumu. Arī viss šis dzejoļu krājums ir par kāda cilvēka dzīves jēgas meklējumiem.
Dzejoļu krājumam ir riņķveida kompozīcija, jo tā sākums sasaucas ar beigām. Krājuma pirmais dzejolis “Ceļš” simbolizē liriskā “Es” došanos ceļa pa dzīves un cilvēciskās būtības neizzināmajiem līkločiem, kas tik ļoti saista ar savu noslēpumainību, jo slēpj sevī cilvēciskās laimes formulu. Tieši tādēļ liriskais “Es” dodas savā pašizziņas ceļā, lai spētu atrast savu laimi. Bet šis ceļš nav no vieglajiem, jo cilvēka dzīvē ir tik daudz dažādu aspektu un katrs no tiem slēpj kādu problēmu vai iespēju būt laimīgam, ka ir iespējams ātri vien apjukt. Tomēr neapjukt palīdz ticība. Dzejolī “Antracīts” tēlotā vientulība mudina lirisko “Es” uz jauniem meklējumiem un atklājumiem, tādēļ jau nākamajā dzejolī tiek meklēta dzīves jēga cilvēcē – pelēkā masā, kura kopumā ne ar ko neatšķiras no visa pārējā, tomēr ja pavēro katru indivīdu atsevišķi viņš izrādās spilgta personība, kas var aizraut un fascinēt, tomēr ir jāatceras, ka šādi cenšoties izzināt sevi caur visas cilvēces prizmu ir jāzina arī sava pagātne, jo tikai tādējādi ir iespējams skatīties nākotnē.
“Mēs katru rītu,
vēl lāgā nepamodušies,
ielecam tajos
vakardienas biezajos pelēkos pelnos
un neapzinādamies
noblietējam
par savu šodienas asfaltu.”
Domāju, ka šai atziņai būtu jābūt populārai arī šodien, kad visi cenšas veidot milzīgus nākotnes plānus, jo mēs, domādami par nākotni, aizmirstam pagātni, kas mūs ir mācījusi uzmanīties no saldiem un vilinošiem solījumiem, parasti šie solījumi mums ir ļoti dārgi maksājuši.
Savos nākamajos dzejoļos autors rāda liriskā “Es” atklāsmi par cilvēka būtību – cilvēks nav nekas, ja vien necenšas par kādu kļūt, jo bez piepūles viņš ir tikai pelēkā masa, ko visi var bīdīt un kontrolēt. Vai arī cilvēki mēģina būt citādi nekā patiesībā ir, kas arī noved pie daudzām problēmām, kuras nav nemaz tik viegli atrisināt.
Tomēr, neatradis pilnīgu laimi cilvēcē, liriskais “Es” turpina savu izzinošo ceļojumu, meklējot cilvēciskās būtības jēgu bērnībā – visskaistākajā laikā cilvēka mūžā, literatūrā, mākslā, daudzās vietās uzsvērti izpaužas gredzenveida kompozīcija, kas uzsver meklējumu nebeidzamību un iztirzājamo problēmu mūžīgo aktualitāti.
Nākamajos dzejoļos tiek meklēta laime cilvēciskās jūtās – ticībā, cerībā, kas spēj palīdzēt pat visdrūmākajās situācijās. Tomēr meklējumi šajās jūtās noved arī pie sava veida vilšanās, jo ar cerību tiek uzlūkoti latvieši, kas šīs cerības tomēr neattaisno, jo bezspēcīgi un bez ierunām pakļaujas svešām varām.
Šīs vilšanās ietekmē liriskajam “Es” it kā nolaižas rokas un nākamie meklējumi notiek tādā kā vilšanās atmosfērā. Tiek atklāta nievājoša attieksme pret sabiedrību, vakardienas nožēla un bailes no sevis paša būtības, no neīstuma, kas valda visapkārt un neīstā, mākslīgi radītā uzvaras.
Tomēr šī depresija liriskajam “Es” ātri vien pāriet un viņš ar jauniem spēkiem ķeras pie dzīves jēgas meklējumiem. Patstāvīgi tiek uzdots jautājums: “Kas ir dzīve?”
Dzīves jēga tiek meklēta arī mīlestībā, jo tās ir vissvarīgākās jūtas cilvēka dzīvē. Mīlestības tēma tiek ļoti plaši apskatīta no visām iespējamām pusēm, tomēr arī tajā pilnīga dzīves jēga netiek atrasta, tādēļ meklējumiem ir jāturpinās. Un tie turpinās cerībā, bet tos pārtrauc depresija par dzīves realitāti, bet šī īsā mirkļa noskaņa tiek ātri pārtraukta, jo tiek apskatīts ļoti svarīgs cilvēka dzīves aspekts – cīņa par sevi, savas patiesās būtības nezaudēšanu, kas tiek spilgti tēlota dzejoļos “Gepards” un “Pie okeāna, kuram pāri netiek…” Tā kā šāda veida cīņai ir nepieciešamas tikai cilvēka cēlākās īpašības, tādēļ daudzos nākamajos dzejoļos tiek kritizētas tādas cilvēka īpašības kā gļēvums, zemiskums, vienaldzība un bailīgums, kā arī cilvēka nemitīgā vēlme visu izmainīt pēc savas patikas. Liriskais “Es” nonāk pie secinājuma, ka ir jāciena arī daba, jo tikai cienot vājākos var parādīt savu pārākumu pār citiem.
Meklējot dzīves piepildījumu dabā liriskais “Es” it kā nejauši uzduras jautājumam par dzimtenes nozīmi cilvēka dzīvē. Viņš vēršas pie latviešiem, nosodot patērētāju dzīves filozofiju. Tādējādi tiek parādīta liriskā “Es” dzimtenes mīlestība samērā daudzos šī krājuma beigu daļas dzejoļos, bet visspilgtāk tā izpaužas dzejolī “Pūt, vējiņi!”, kuras pamatā tiek izmantots tautasdziesmas motīvs. Šajā dzejolī ir attēlota latviešu tautas vēsture no senajiem laikiem līdz pat mūsdienām un ir atrasts katram posmam raksturīgs, traģisks latviešu iznīcināšanas mēģinājums, kā piemēram:
“Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
aizdzen mani kapsētā!”
“Pūt vējiņi, dzen laiviņu,
aizdzen mani katorgā!”
“Pūt vējiņi, dzen laiviņu,
aizdzen Revolūcijā!”
“Pūt vējiņi, dzen laiviņu,
Borovskā un Volhovā!”
Ļoti daudzos dzejoļos izskan patriotiskas idejas, tomēr arī tajās viņš nesaskata cilvēka dzīves jēgu, kas būtu pilnībā spējīga piepildīt viņa cilvēcisko būtību.
Tomēr dzejoļu krājuma beigās liriskais “Es” nonāk pie secinājuma, ka piepildīta dzīve nav iespējama bez visām iepriekšminētajām un meklējumos daudzveidīgi apskatītajām daļām (dzejolis “Kustības turpinājums). Tādējādi sniedzot atbildi uz dzejoļu krājuma pirmajā dzejolī uzdoto jautājumu.
Šajā dzejoļu krājumā ļoti plaši ir izmantoti mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, piemēram, metaforas, perifrāzes, epiteti u.c. un bez tiem dzejoļu krājums zaudētu savu pievilcību.
Man šī dzejoļu krājuma liriskā “Es” meklējumi atgādināja doktora Fausta dzīves jēgas meklējumus, tomēr, par laimi, šai liriskā “Es” atklāsmei nebija nepieciešami tik lieli upuri kā doktoram Faustam, lai viņš spētu atrast dzīves piepildījumu kādā nozarē vai jomā.